Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Jāņa Kučinska raksts par ceļojumu uz Lībiju pārpublicēts no www.bernutiesibas.lv


Lībija - jauniešu un optimisma zeme


Savos rakstos un grāmatās allaž esmu meklējis trešo attīstības ceļu - ne Rietumu kapitālismu un arī ne PSRS parauga komunismu, tādēļ ar prieku piekritu piedāvājumam piedalīties jauniešu nometnē Civilizāciju dialogs, ko Džamahiras kultūras un filozofijas biedrība ik gadu rīko Lībijā. Par Lībiju Latvijā nav gandrīz nekādas informācijas, un labāk vienu reizi redzēt, nekā simts reizes dzirdēt. Šajā laikraksta Nākotnes Vārdā numurā es mēģināšu dalīties iespaidos par novērojumiem lībiešu jauniešu dzīvē un musulmaņu ģimenes tradīcijām.


Māja un mašīna nepieciešamas katram. Lībiju droši var nosaukt par jauniešu un optimisma zemi, jo gandrīz puse iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Ģimenē parasti aug 8 - 10 bērni. Lībijā valda īsts izglītības kults. Kāda jauniete man skaidroja - Korānā esot teikts, ka Dievs vairāk mīl gudros un izglītotos. Izglītība ir bezmaksas un ļoti vispusīga. Ja 60.gados - pirms revolūcijas - valstī bija viena universitāte, tad pašlaik augstskolu skaits tuvojas 50. Jaunieši labprāt izmanto visus pasaules tehnoloģijas sasniegumus. Viņiem ir mobilie telefoni, mājās ir internets, gandrīz pie katras mājas redzamas satelītprogrammu uztveršanas antenas, jaunieši apgūst svešvalodas (pārsvarā angļu vai franču). Tomēr vienlaikus lībieši saglabā visas tēvu tradīcijas un ievēro tradicionālās sadzīves normas. Jaunie lībieši dedzīgi dzied savas arābu dziesmas, dejo beduīnu rituālās dejas, valkā tradicionālās arābu drēbes, pēta dažādos arābu valodas dialektus un arābu vēsturi, pārzina Korānu un ticības lietas. Atšķirībā no rietumniekiem lībiešu apziņa nav seksualizēta. Nometnē lībieši dzīvi sarunājās ar poļu, franču un horvātu meitenēm, bet nekad nemanīja kaut kādu uzmākšanos vai piedauzību. Modernās tehnoloģijas lībieši izmanto kā līdzekli, kas palielina viņu praktiskās iespējas, nevis kā pašmērķi, pielūgsmes vai atkarības objektu. Lībiešus vēl nav skāris patēriņa kults, tāpēc viņi sevi neapkrauj ar spožām mantiņām. Svarīga vērtība, protams, ir māja. Lībijā ir likums, kas aizliedz celt mājas izīrēšanai. Kur cilvēks dzīvo, tā arī ir viņa māja, ko neviens cits nedrīkst apgrūtināt ar kaut kādām saistībām. Visas ceļmalas Lībijā aizņemtas ar jaunuzceltām vai celšanas stadijā esošām divstāvu vai trīsstāvu mājām, kas apjoztas ar pilij cienīgu mūri. Mājas celšanai valsts brīvi piešķir ilgtermiņa kredītu vai bezprocentu aizdevumu. Otra lieta, kas Lībijā tiek uzskatīta par cilvēka pamatvajadzību, no kuras neviens cits nedrīkst gūt peļņu, ir transporta līdzeklis, vienalga, vai tas būtu kamielis vai moderns japāņu auto.


Daudzsievība - tas nav tik vienkārši. Ja tev jāuztur 10 bērnu ģimene, tad tu nedomāsi par lētu izklaidi, tukšu tusēšanos, laika nosišanu, savas notrulinātās apziņas kairināšanu vai apdullināšanu. Rietumos mēdz ironizēt par musulmaņu daudzsievību. Patiesībā sievas ņemšana ir ļoti dārgs un atbildīgs pasākums. Laulāties var tikai tad, ja tu spēj sievu nodrošināt ar normālu dzīvi. Dārgas jau ir pašas kāzas. Tradicionāli tās notiek vismaz vienu nedēļu, jāielūdz visi radi un jāapmierina visas viņu vēlmes. To katrs nevar atļauties, tāpēc bieži vien vairāki brāļi cenšas rīkot kopīgas kāzas. Daudzsievība ir atļauta, tomēr to regulē stingri noteikumi. Daudzsievība musulmaņu pasaulē izriet no praktiskiem apsvērumiem. Jau senatnē dzīve tuksnesī un kari panāca to, ka vīriešu dzīves gaitā palika daudz mazāk nekā sieviešu. Lai sievietes nepaliktu vientuļas un pamestas, kā arī lai novērstu nelikumīgus sakarus ārpus ģimenes, tika atļauta daudzsievība. Korāns gan cilvēkus nedala sievietēs un vīriešos, bet daudzvīrība netiek pieļauta tāpēc, ka tādā ģimenē būtu grūti noteikt bērnu īsto tēvu. Tomēr vīrs nedrīkst ņemt otru sievu tikai tāpēc, ka viņam iepatīkas kāda sieviete vai viņš grib daudzveidīgāku seksuālo dzīvi. Ir vairāki noteikumi. Pirmkārt, otras sievas ņemšana nedrīkst pasliktināt pirmās sievas stāvokli - ne materiāli, ne emocionāli. Pirmajai sievai jāturpina baudīt tāds pats dzīves līmenis un tāda pati vīra attieksme. Runājot par mīlas lietām: ja vīrs divas naktis nedēļā guļ ar vienu sievu, tad tikpat jāguļ ar otru. Protams, arī otrai sievai jānodrošina tāds pats dzīves līmenis kā pirmajai, kas prasa lielu turību. Ja vīrs šos likumus neievēro, novārtā atstātajai sievai ir tiesības sūdzēties šariata tiesā, kas pārkāpumus novērsīs. Turklāt apvainotā sieva var griezties pēc palīdzības pie savas dzimtas, kas ir liela un nekavējoties pieprasīs tradīciju un likumu ievērošanu. Tāpēc faktiski 99% lībiešu dzīvo ar vienu sievu, tikai viņu ģimenes ir stabilākas un ražīgākas bērnu skaita ziņā.


Korāns neliek aizsegt seju. Pēc savas pieredzes varu apliecināt, ka Lībijā reāli pastāv reliģijas brīvība. Latvijā dzirdēti baismīgi stāsti par musulmaņu sieviešu diskrimināciju, par to, ka tās nedrīkst mācīties skolā, nedrīkst staigāt ar atsegtu seju un tā tālāk. Šiem stāstiem ir pamats, bet tikai tajās musulmaņu valstīm, kurās vēsturiski ieviesušās tādas tradīcijas, kur pie varas ir despotiski režīmi vai kādi sektanti. Tāpat kā kristīgā pasaule ir sadalījusies vairākās konfesijās un neskaitāmās sektās, no kurām dažas ir pavisam īpatnējas, tā arī islamam ir divi galvenie virzieni - sunīti un šiīti - , bet ir arī visai radikālas sektas. Sevišķi pateicīga augsne radikālu sektu darbam ir nabadzībā un kara postā iedzītās valstis, tāpēc par tā sauktā islama fundamentālisma izplatīšanos lielā mērā atbildīga ir Rietumu pasaule, kas citiem uzspiedusi savu koloniālo politiku. Taču Korānā nav teikts, ka sievietes nedrīkst staigāt pa ielām, nedrīkst mācīties vai atsegt seju. Runājot par apģērbu, Korānā norādīts, ka cilvēks (gan sievietes, gan vīrieši) sabiedriskās vietās nedrīkst atkailināt vai izcelt savas intīmās vietas, kuras eiropieši mēdz saukt par erogēnajām zonām. Ja satiek svešu pretējā dzimuma pārstāvi, tad jānovērš skatiens, t.i., nav ilgstoši jāskatās acīs, ko pretējais dzimums var iztulkot kā pavedinošu vai koķetējošu skatienu. Tātad pamatdoma ir neievest kārdināšanā svešu pretējā dzimuma pārstāvi, kas, izejot no sabiedrības morāles un ģimenes stabilitātes apsvērumiem, ir visai saprātīga uzvedības norma, kas arābu pasaulē nesusi labus rezultātus. Starp citu arī sabiedriskos pasākumos, kur cilvēki dejo, musulmaņu vīrieši dejo ar vīriešiem, bet sievietes tikai ar sievietēm. Tomēr šīs normas nav jāievēro savās mājās un attiecībās ar savu vīru vai sievu. Lībijā es neredzēju nevienu sievieti ar aizklātu seju. Visbiežāk sievietes galvu nosedz ar parastu gaišu lakatu. Neliela daļa jauniešu Tripolē (kā jau lielpilsētā pie jūras) staigā pavisam eiropeiskā apģērbā. Tradicionālais arābu apģērbs nav reliģisku apsvērumu noteikts, bet ir ļoti praktisks karstos un tuksnešainos apvidos. Arābu tradicionālos lakatus nēsā gan sievietes, gan (vēl vairāk) vīrieši. Tiesa, tradicionālā arābu tērpā ģērbtai sievietei patiešām nevar nojaust pat ķermeņa formas vai figūru. Protams, Lībijā starp vīriešiem un sievietēm ir liela atšķirība, bet to drīzāk var izskaidrot nevis ar apzinātu diskrimināciju, bet gan ar dzīvesveidu un dabisko pienākumu dalīšanu. Vīra pienākums ir iztikas gādāšana, bet sievai jāaudzina 10 bērni, tad pienākumi sadalās dabiskā veidā un nenovēršami atstāj savu zīmogu uz vīra un sievas uzvedību un raksturu.




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa