Vai Rīga vēl ir galvaspilsēta?

Kultūras jēdziena un lomas skaidrojumi mūsu rakstos ieņem redzamu vietu. Arī tas, ka tos neņem vērā šī jēdziena kropļotāji un Kultūras dzīves (tradīcijas) mantojuma postītāji, ir stabila mūsdienu „civilizētajai” pasaulei piemītoša parādība.

 

            Iznāk interesants paradokss.

 

            „Kultūras galvaspilsētas” programmā ietilpstošais nekā nav savienojams ar Kultūras jēdziena saturu un Kultūras darbības (klātbūtnes) pēdām – tradīciju. Tie, kuri uztur Kultūras tradīciju un mantojumu, ar to pašu ir ārpus „civilizācijas tās mūsdienu izpratnē”.

            Katra civilizācija ir kāda noteikta Kultūras līmeņa materiālo pēdu kopums.

Tā kā šī „civilizācija” savā darbībā vēršas pret Kultūru un tās tradīciju – Kultūras mantojumu, tad ir jāsecina, ka šīs „civilizācijas” pamatā nav Kultūra, bet gan kaut kas cits.

Tātad tas, kas sevi tagad uzdod par „civilizāciju” un tās „kultūru”, nav ne viens, ne otrs.

Tātad Rīga ir šīs NEcivilizācijas un NEKultūras „galvaspilsēta” – KAUTKĀ centrs, kas ir pretējais civilizācijai un tās Kultūrai.

 

***

 

            Visam (katrai parādībai), ko mēs novērojam – ar ko nākam saskarē, ir tā cēloņi. Savukārt katram Cēlonim, kas patiesi (reāli) eksistē, ir tam atbilstošās pēdas izpausmes vidē. Tas ir Cēloņu un Seku nesaraujamības Likums.

            Kad Cilvēks ņem papīru un zīmuli, lai pierakstītu vārdus, tad šo ārējo darbību ir izraisījusi viņa apziņā notikusī iekšējā darbība. Kad Cilvēks zīmē uz papīra, trauka vai alas sienas, tad šo darbību ir izraisījusi viņa Cilvēciskā vajadzība fiksēt savā apziņā notiekošos procesus kādā materiālā – pastāstīt materiālo formu valodā par viņā (Cilvēka apziņā) notiekošo – nostiprināt kādā blīvākā matērijā savas apziņas procesu pēdas – stāstīt par to, kas viņš ir un kāpēc to dara – kāpēc rodas šīs iekšējās dzīves pēdas cietākā materiālā –atklāt savas Cilvēciskās Vērtības – parādīt, kas viņam tobrīd ir vērtīgs. Kad kāds Cilvēks no māla pikas izveido sev vajadzīgo podu, bet cits no tādas pat māla pikas izveido atšķirīgu trauku, tad mēs pēc šīm atšķirībām spriežam par abu Cilvēku spēju un vajadzību atšķirībām – to, ko katrs no viņiem tobrīd ir uzskatījis par vērtību, kuru ir nostiprinājis izveidotajā formā.

            Izdarot tādus novērojumus un salīdzinājumus, mēs redzam kā to, ka katras darbības materiālo pēdu (rezultātu) cēlonis ir Cilvēka apziņā notiekošais, tā arī to, ka Cilvēka apziņa nav statiska – tajā notiek kā izaugsmes – komplicētības un niansētības pieauguma, tā arī vienkāršošanās un pat slimīgu stāvokļu izraisīti procesi – apziņas deģenerācija, sabrukums un pagrimums. Vērojot izaugsmi, mēs redzam, ka tā vienmēr iet augstākas elementu harmonijas virzienā – pieaugošā spējā novērtēt situāciju un izvēlēties tai visadekvātākos risinājumus. Tai pat laikā mēs vienmēr redzam izaugsmes pakāpeniskumu un iepriekšējo sasniegumu pārmantojamību. Izaugsmē transformācija notiek caur papildināšanu un harmonizāciju bez pamatu demontāžas.

Izaugsme ir inkorporācija ar mērķi dot vietu jaunām harmonijas pakāpēm un formām.

            Izaugsme neizdara noliegumus attiecībā pret savu izcelsmi – savu vidi, pamatiem, mantojumu un radītājiem – cēloņiem un apstākļiem.

            Apzinoties šo cēloņu attīstības dinamiku un vērojot tādu pat Cilvēka darbības attīstības dinamiku materiālajā pasaulē, mēs izdaram secinājumu, ka katrai Cilvēka individuālajai vai sabiedriskajai darbībai tās cēlonis ir Cilvēka iekšējā – viņa apziņas dzīvē. Vērojot tās attīstību – izaugsmi, mēs redzam, ka tajā individuālās darbības pāriet sabiedriskajās un otrādi – sabrūkot apziņai, viņa darbības pieņem stingri individuālu raksturu.

            Tas liek domāt, ka izaugsme ir struktūru veidošanas – individualizēto elementu sadarbības virzienā, bet sabrukums ir lielāku struktūru sašķelšana sastāvdaļās un elementos. No tā izdaram secinājumu par to, ka radošā Cēloņa esamība ir saistāma ar struktūru esamību un šo struktūru kvalitātēm.

            Tad, kad uzkrājam pietiekami daudz zināšanu, tad redzam, ka visa Cilvēka dzīve – visi darbības elementi, līdzekļi, mērķi un sekas veido vienu veselumu – ir nesaraujamā nepretrunīgā papildinošā saistībā. Tas liek domāt gan par tādu pat organizētību Cēlonī – apziņas darbībā, gan arī to, ka izaugsme iet roku rokā ar šo nepretrunīgumu sistēmas uzbūvē un darbībā un tā pakāpenisku pieaugumu. Tāpat vēsturiskā pieredze mums liecina, ka tiklīdz kādas sistēmas elementi nonāk konfliktā – sāk pretdarboties viens otram vai cīnīties par resursiem, tā tūliņ sākas sistēmas novājināšanās un pagrimums.

            Saskaņotība un savstarpējais atbalsts ved izaugsmē.

            Disonanses grauj.

            Saskaņotība uztur procesu.

            Disonanses to aptur.

            Saskaņotības pakāpes pieaugums vērojams reizē ar to iemiesojošo sistēmu ilgmūžības pieaugumu.

            Sistēmu uzbūves kvalitāti mēs varam vērtēt pēc tās harmonijas ietilpības.

            Vienkāršākās struktūras ar mazāku harmonijas ietilpību ir īslaicīgas.

            Tātad, harmonija ir dzīvībā uzturošs stāvoklis un evolucionējošu sistēmu atlases parametrs dabiskajā izlasē.

 

            Tas liek domāt par ilgmūžīgu struktūru esamības Cēloņu augstāku organizētības pakāpi ar lielāku harmonijas ietilpību. Ir skaidrs, ka Cilvēks tāpat ir kādas lielākas sistēmas daļa, un šīs sistēmas ilglaicība, organizētība un harmonijas ietilpība ir nesalīdzināmi lielāka par atsevišķa Cilvēka vai Cilvēces vēstures tādiem pat parametriem. Tāpat kā Cilvēka un Cilvēces darbībai ir tās iekšējie Cēloņi Cilvēka apziņā, tāpat Visuma esamībai un darbībai ir Cēlonis, kura struktūra nosaka mums novērojamā Visuma struktūru un tās saskaņoto – nepretrunīgo papildinošu darbību, kurā mēs novērojam visuresošu transformāciju un Evolūciju ceļā no vienkāršākajām formām uz komplicētākajām un izsmalcinātākajām gan formās, gan kvalitātēs, gan veicamajās funkcijās – tātad, redzam tā visa radošā Cēloņa Evolūciju.

            Šo Evolūciju mums lieliski demonstrē mūsu planētas un uz tās mītošās Dzīvības Evolūcija. Vienlaicīgi mēs visur redzam šī Cēloņa radošās darbības zīmes un Evolūciju. Tādā kārtā mums ir skaidrs, ka šī Cēloņa iekšējā organizētība (tās pieaugums) iet roku rokā ar tā radošo darbību (tās pieaugumu) un šī darbība ir pakļauta stingriem organizētības principiem, kuri izpaužas arī visos šīs augstāk organizētās sistēmas elementos. Tas liek mums tos pašus organizētības principus meklēt savā apziņā un tur mītošajā savas rīcības Cēlonī.

            Cilvēks ir visu savu ierosināto un uzturēto procesu iniciators, tāpēc visas Cilvēka individuālās un sabiedriskās dzīves norises ir viņā mītošā Cēloņa ierosinātas, uzturētas, nes sevī šī Cēloņa kvalitātes un kalpo par šī Cēloņa atspulgiem un kvalitāšu rādītājiem.

            Kāds ir Cilvēks, tāda ir viņa rīcības veidotā vide un tās elementi.

            Tādā kārtā mēs varam teikt, ka Cilvēkā esošais Cēlonis savas organizētības principos sasaucas ar tās augstākorganizētās sistēmas organizācijas principiem, kuras daļa ir pats. Mēs jau redzējām, ka šim Cilvēka apziņā esošajam Cēlonim ir tā darbības ārējās liecības – podi, trauki, tehnoloģijas, pārdzīvojumu pieraksti un tēli, viņa sabiedriskā dzīve – Reliģija, Zinātne un Māksla, kuras savukārt formē un nosaka viņa politisko un ekonomisko darbību, kā arī ģimenes dzīvi un attiecības tajā.

            Tādā kārtā Cilvēkā Evolucionējošo viņa rīcības Cēloņa kvalitāti mēs saucam par Kultūru, bet Kultūras esamības pēdas kādā nacionālajā dzīves tradīcijā par kultūras tradīciju.

            Kultūra ir tāda Cilvēka iekšējās uzbūves principu organizētība, kura sasaucas ar Kosmosa radošās organizētības principiem.

            Tāpēc Kultūra nevar būt destruktīva vai asociēta ar tai pretējām – destruktīvām parādībām.

            Kultūra ir tikai tur, kur ir Evolūcija.

            Kultūru nevar asociēt ar pagrimuma zīmēm un apstākļiem.

            Kultūra nepastāv (nedarbojas) destruktīvās vidēs un apstākļos, pagrimstošās formās un disonējošās darbībās.

            Kultūra ir tikai tur, kur noris nepārtraukta esošo sasniegumu tālāka izaugsme.

            Kultūra ir pārpersoniska, pārlaicīga un pārnacionāla pēc satura, bet personiska, laicīga un nacionāla pēc formas.

            Tāpēc Kultūra nevar noliegt (apkarot) citu Kultūru vai savus agrākos sasniegumus, kuri ir katras Kultūras pamatos un saturā kā tās izaugsmes pakāpieni un elementi.

 

            Attiecīgi – tur, kur notiek kādas Kultūras apkarošana vai ir redzamas tās tradīcijas deģenerācijas pazīmes, tur ir zudusi apkarotāja vai tradīciju radījusī un uzturējusī Kultūra.

            Tādēļ ir absurdi apgalvojumi par it kā esošu Kultūru un civilizāciju sadursmi. Tāda sadursme ir tikai tur, kur akulturāli un destruktīvi elementi apkaro Kultūru, Kultūras dzīvi un tās ārējās formas – Kultūras tradīciju – Reliģiju, Zinātni, Mākslu un noārda tās veidojumus – politiku, ekonomiku un ģimeni.

 

***

 

            Tradīcija – tā dara daļēji atgādina Kanonu, tomēr tāda nav pēc satura. TĀ DARA ir visādi ierobežojošs, bet Kanons ierobežo darbību tās zemākajās izpausmēs, atstājot ceļu izaugsmei. Tāpēc Kanons ir saistāms ar Kultūru, bet vispusīgi ierobežojošais TĀ DARA ar Kultūras ārējā pielietojuma nacionālo formu – tradīciju vai morāli, kas var būt arī pretēja Kanonam. Tā, piemēram, liberālā „Eiropas kultūras telpas” morāle uzspiež mākslas formu izķēmošanu, Kanona graušanu un disonanšu radīšanu sabiedriskajā telpā un dzīvē. Tagad TĀ DARĪT nozīmē pieķēzīt vidi ar „laikmetīgās mākslas” ķēmiem – slimas dvēseles dzīves atkritumiem un iznest sabiedriskajā telpā disonanses – „provokācijas” – noārdīt tur izteiktās Kultūras tradīcijas mantojumu.

            Liberālisms ir Kultūru noliedzošs un Kultūras mantojumu noārdošs spēks.

            Kultūra, kā organizācijas veids, ir norma – ierobežojums (nosakoša kvalitāte) un normas – ierobežojumu sistēma – tie ierobežojumi – aizliegumi, kurus Cilvēks uzliek savai darbībai tās zemākajās iespējamībās un līdz ar to paver ceļu darbības augstākajām iespējamībām.

            Kultūras attīstība ir šīs pašierobežojumu sistēmas pilnveidošanā, izsmalcināšanā un harmonizēšanā – sistēmas parametru tuvināšanā Kosmosa radošās organizācijas parametriem – savstarpējās atbilstības pieaugumā.

            Tomēr pati Kultūra nav šie ierobežojumu parametri, bet ir šo parametru atbilstība augstākās kārtas sistēmas parametriem – pārveidotā Cilvēka Daba – tas, kas Cilvēku padara par Kosmosa iemītnieku – Dievišķi radošu un Dievišķu būtni.

            Katra Kultūra savās zīmēs attīsta savas tradīcijas sasniegumus, tāpat kā pati sevi parāda sabiedriskās dzīves norisēs. Reliģija, Māksla un Zinātne eksistē tikai un vienīgi kā sabiedriskas parādības. Nav un nevar būt tikai viena Cilvēka pašradīta, pašapgūta un pašam uz sevi orientēta Reliģija, Māksla un Zinātne. Tajās visās, tāpat kā politikā un ekonomikā, ietvertais saturs ir vērsts uz citu Cilvēku iepriekšējās, esošās un vēlākās darbības iesaistīšanu procesā.

            Tas, kam nav izpausmes formā, tas neeksistē.

            Tāpēc nevar būt tikai pašam saprotamas un baudāmas Mākslas, Zinātnes un Reliģijas, jo tās visas ir komunikāciju vajadzību izraisītas parādības un šo komunikāciju valodas. Tur, kur nav komunikācijas vai ir komunikāciju valodu defekti, tur mēs runājam par nespēju novērtēt situāciju un izvēlēties situācijai atbilstošus (adekvātus) līdzekļus – tur mēs konstatējam slimību, kas ir sistēmas izkropļojums – sistēmas elementu vai Cēloņu neadekvātas rīcības rezultātā radies līdzsvara zudums.

            Ja mēs paraugamies „mūsdienīgās mākslas telpā” un tās norisēs, tad tur mēs redzam spilgtas psihiskās slimības ainas un tām raksturīgus „mākslas darbus”. Neviens vesels Cilvēks to par mākslu neuzlūko un neuzdod.

            Veseli Cilvēki tā nerīkojas.

            Veselu Cilvēku Kanons to nepieļauj.

            Veselu Cilvēku morāle to nepieņem un nenodod tālāk.

            Tas, ko mums „Eiropas kultūras galvaspilsētas” atklāšanas pasākumos uzdod par „Kultūras dzīvi”, „moderno un laikmetīgo mākslu”, ir „kailā karaļa pastaiga” – psihiski slimu Cilvēku neierobežota patvaļa – ālēšanās.

            Brīvība ir tur, kur ir spēja vairot labo, skaisto un veselīgo.

            Patvaļa ir tur, kur tiek vairots nederīgais, neglītais un slimīgais.

Tas ir Kultūrai pretējais – NEKultūra un NEMāksla – nespēja un impotence.

           

Ar to pašu šogad Rīga ir Eiropas impotences fokuss un Kultūras neesamības manifestēšanās centrs – Eiropas kauna vieta un veselo Cilvēku bieds, bet atkritumu smārdu izplatoša un visas perversās padibenes pievelkoša miskaste ar mēslu mušām, žurkām, vārnām un deģenerētiem bezpajumtes kaķiem.

Savulaik, kad uz lielo „naudas maisu” pasūtījumu „mākslas” (prasmes) formas kļuva atklāti slimas un zaudēja Mākslai raksturīgo saturisko piepildījumu, „kultūras dzīves” virzītāji nolika blakus savu slimo „mākslinieku” „darbus” un no psihiatrisko slimnīcu kolekcijām ņemtos psihisko slimību ainas ilustrējošos slimnieku zīmējumus un pateica: „Redziet, tie ne ar ko neatšķiras. Tāpēc tas, ko dara psihiski slimie, ir normāli un tā arī ir māksla!” Vēl tālāk gāja Anmanim līdzīgie, kuri teica: „Katrs bērna rokas kleksējums jau ir izstādīšanas cienīga māksla, un vispār – māksla ir viss un visur!” Vēl vakar veselībai veltītā TV raidījumā kāda diplomēta ģimenes „ārste” teica: „Slimība ir normāls organisma stāvoklis. Tādā veidā organisms pielāgojas apkārtējai videi...”

Kādi murgi!

Normālstāvoklis ir līdzsvars radošā darbībā.

Slimība ir radošo spēku vājums un tāda nelīdzsvarotības (disonanses) ienesta destrukcija, kura pārsniedz radošo spēku darbību.

Organisma pielāgošanās ir radošo spēku izaugsmē un jaunu līdzsvara stāvokļu apgūšanā. (Fiziskās kultūras celšana).

Šis un daudzi citi dzīves fakti liecina, ka apziņas slimība, kultivēta vienā Cilvēka darbības sfērā, izplatās arī uz visām citām jomām un nozarēm.

Tai pat laikā slimīgās „mākslas” formu idejisko tukšumu šie „mākslinieki” sāka aizpildīt ar kādu paskaidrojošu stāstiņu par to, kādēļ un kā tapis šis darbs, kas tajā esot attēlots. Ar to pašu „māksla” kļuva par atklātu huligānisma instrumentu. Tagad katrs, kurš grib aizskart Cilvēku cieņu un estētiskās jūtas, pārkāpt dvēseles telpas neaizskaramības robežas, graut tās līdzsvaru (veselību) un publiski izvarot – likt tai piedzīvot apkaunojumu piespiedu kārtā uzturoties to pazemojošā vidē, var to nesodīti darīt. Tādam pietiek savu atklāti perverso un aizskarošo darinājumu apgādāt ar stāstiņu par to, ko šis „darbs” vēstot vai pret ko cīnoties, un tas automātiski iekļūst „mākslas”, „akcijas”, „instalācijas”, „performances” vai „provokācijas” statusā – tiek plaši izreklamēts, apspriests un apbalvots.

Dažus gadus atpakaļ Rīgas centrā stacijas laukumā tādi „mākslinieki” novietoja milzīgu atkritumu kaudzi tīklā, kuru pasludināja par cīņu pret dabas piesārņošanu. Ar šo stāstiņu reālus atkritumus iedabūja tur, kur to nebija un piespieda ar to klātbūtni samierināties visus, kuri bija spiesti uzturēties to tuvumā stacijas laukumā. Psiholoģiski tas piespiež Cilvēku pieņemt atkritumus kā normālu savas dzīves sastāvdaļu. Līdz ar to atkritumi zaudē atkrituma – tā, no kā jāatbrīvojas, jēdzienu un kļūst par resursu – par kaut ko derīgu, ar ko var strādāt, gūt labumu un peļņu.

Slimā „māksla” nebūt nav tik nevainīga kā izliekas. Tā runā vienu, bet dara citu. Aiz katras slimās „mākslas” stāv kāda liela nauda, kura zina kāpēc un uz kurieni viņa savus kropļus virza.

Katrs nelietis tagad ir „mākslinieks”.

 

To ātri saprata panki un citu subkultūru padibenes. Pārdesmit gadus atpakaļ rietumos jauniešu vidē sāka kultivēt dažādas atklāti destruktīvas subkultūras (pankus, emo, gotus u.c.), tāpat kā „mākslas” virzienus, kuri atklāti nostājās idejiskā destrukcijā, pielietojot un demonstrējot Mākslai pretdabiskas formas un materiālus, piemēram, dažādus bioloģiskus un sadzīves atkritumus. Nesen kādas ziemeļvalsts vēstnieks Latvijā pat noorganizēja izdaudzinātu savas „atkritummākslas” izstādi, kura te ieguva „mākslas zinātnieku” un „kritiķu” atzinību.

Panku (punk (angl.) – draņķis, smirdošs, nederīgs, atkritums, pūstošs, aizskarošs) filozofijas pamatā ir antisociāla, aizskaroša un disharmoniska rīcība. Viņiem der viss, kas vien izsauc negatīvu reakciju, ir aizskarošs, citiem pretīgs un šokējošs. Neiederīgs situācijā, laikā un vietā, neadekvāts, neatbilstošs apstākļiem. Kā redzams, tā ir klasiska slimības aina. Panki centās darīt to, ko tur darīt ir nevietā, nelaikā, situācijai neatbilstoši un neatbilstošā veidā – viņi savieno nesavienojamo (balets dzelzceļa stacijā, koris gaļas paviljonā, klavierkoncerts autoostas ēdnīcā). Panks jūtas apmierināts, ja izpelnās nosodījumu – tad viņš ir sasniedzis savas rīcības mērķi – traumējis kāda dvēseli un vairojis disharmoniju.

Panki ātri saprata, ka „laikmetīgā māksla” ir viņu darbības auglīgā vide. Tagad viņi var darīt jebko, ja vien pasludina to par mākslu un piedomā tam kādu stāstiņu. Spilgts piemērs tam ir „Pussy riot” uzdarbošanās. Savukārt slimajiem politiķiem un citiem „sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem” der viss, kas vien tiem palīdz bīdīt savas intereses.

Kropliem Cilvēkiem kroplas metodes.

Kādreizējie panki – jaunieši ir beiguši skolas, universitātes, ieguvuši diplomus un grādus. Tagad viņi ir uzņēmumu darbinieki, dizaineri, administratori, skolotāji, celtnieki, ārsti, policisti, žurnālisti, akciju un projektu menedžeri un rakstītāji, valsts iestāžu darbinieki, politiķi un tiesneši. Protams, ka tur viņi dara to pašu – viņu Cilvēciski kroplais saturs nav mainījies. Tikai tagad tam ir daudz lielāks vēriens un finansējums.

Panks panku atbalsta.

Visi kopā viņi iestāsta, ka panku kroplība – slimīgā psihiski destruktīvā dzīve ir norma un pielāgošanās pasaulei, kuru viņi visi kopā par tādu mēslu bedri veido.

Nekur nav pazuduši pieaugušie emo, goti, sātanisti un visi citi vienkārši izlaidīgie. Viņi visi tagad ir kādu nodaļu, sektoru, grupu vai direkciju vadītāji. Viņi strādā skolās, bērnudārzos, muzejos un nacionālajos parkos. Tāpēc sazēlusi tāda nakts dzīve, kurā izvirtības klubs vairs neatšķiras no deju pulciņa un plastikas nodarbībām, muzeja, teātra un mūzikas „balvas pasniegšanas” nakts. Vienas un tās pašas darbojošās personas, tā pati izlaidība (bohēma) tādā pat nakts tumsā, kādā tradicionāli slēpjas visi, kuriem ir kauns parādīties dienas gaismā. Ne velti sātanisma simboli un vibrāciju iemiesojumi – dzīvnieki bērniem tiek pasniegti par sevišķi interesantiem un sargājamiem. Ne velti ragana ir GNP tēls. Tagad tūristu pievilināšanai Latvija tikšot pasniegta kā vilkaču zeme. Pats savām acīm redzēju sākumskolas klasi, kuru jauna un „progresīva skolotāja” helovīnam par godu bija „izdekorējusi” ar mošķu attēliem un pašrocīgiem briesmoņu darinājumiem!

Protams, ka viņi dara to, ko nedrīkst darīt tur, kur nedrīkst darīt un pavada to ar saviem stāstiņiem par to, kādu labumu tas nesot. Protams, ka viņi zina, ka ar neatbilstošām metodēm rīkojoties, Mākslu un Kultūru devalvē un sagrauj! Protams, ka viņi zina kādu postu nodara disharmonija! Tieši tāpēc jau viņi dara to, ko nedrīkst darīt, bet stāsta, ka viņi tuvinot tautu.., provocējot uz.., ienesot mākslu.., utt. Tas ir viņu taktiski maskējošais stāstiņš, kura aizsegā viņi dara to, ko darīt nedrīkst!

 

***

Varētu likties, ka viņu „mākslas” kroplās formas nāk no viņu spēju neizkoptības un neprasmes – nespējas, galu galā no tīri cilvēciskas neaudzinātības, bet tā tomēr nav. Arī primitīvās un naivās formās var redzēt to Cilvēcisko Ideālu saturu, kuru tās nes. Tieši šī Ideālā daļa mums liek runāt par darinājumu autoru Cilvēcisko un Kulturālo dabu. 

Mākslas būtība ir tajā, ka caur to Mākslinieka Kultūra nodod savu radošo enerģiju un stāvokli citiem Cilvēkiem – Mākslas Darba skatītājiem.

Mākslinieks atveseļo Cilvēkus un vidi sev apkārt tālu ap sevi un uz daudziem gadsimtiem.

Taču te „mākslinieki” savu dvēseļu slimības izplata visur, kur vien tie parādās. Viņu veidojumu galvenā problēma ir veselīgā un radošā satura – Kultūras trūkums. Tieši otrādi – tie ir piesātināti ar destrukciju un iznīcību. Tā tad arī nosaka viņu darinājumu ārējo kroplību un saturisko tukšību. Mūsdienu kropļos tieši šī radošā satura trūkums tos padara par postīšanas rīkiem.

Ja mēs zinam, ka Māksla, Zinātne un Reliģija ir Kultūras dzīves izpausmes, kuras formē politiku, ekonomiku un ģimenes dzīvi, tad pietiek ielūkoties tur, lai saprastu kāda ir tā Kultūra, ar kuru mēs saskaramies, vai arī ieraudzīt tās neesamības faktus.

Ja mēs redzam profanētu reliģiju, postošu zinātni un „mākslu”, visnetīrāko politiku un pretdabisku ekonomiku, un pilnīgu ģimenes dzīves iznīcināšanu, kā vietā tiek likts perversu izdarību kults, ja pat Tēva un Mātes svētais vārds tiek aizliegts, tad par kādu Kultūru tur var būt runa!

Cilvēka apziņai zaudējot tās radošo saturu uzturošo Kultūru, tā iegrimst destruktīvos „elles” stāvokļos. Tas, ko mēs redzam sev apkārt un kā dzīvojam, ir dzīve „elles” stāvoklī, kurā notiek visa esošā un vērtīgā sistemātiska iznīcināšana.

Tādā kārtā, šogad Rīga un tās satelīts – Sigulda ir uzņēmusies būt par Eiropas Savienības destruktīvo procesu fokusu – IZNĪCĪBAS CENTRU.

Debesis, Zvaigznes, Saules Gaisma, galva un galvaspilsēta ir Augšā, tajā Vadošajā dzīves daļā, kura sevī ietver visu Radošo, izaugsmi un izaugsmē vadošo principu – iekšējo Cēloni. Galvaspilsēta ir valsts un tautas Dzīvā Sirds. Tā dzīvo un uztur dzīvībā visu.

Tas, kas ir tumsā, vājprātā, valsti un tautu pazudinošs, kur iemājo visu sagraujoši spēki, nav un nevar būt galvaspilsēta. Tas ir mironis. Tas ir savu dzīvi beidzis, nevajadzīgs un lieks. Tā vairs nebūs.

RĪGA IR GATAVA!

Āmen!

Dievs, svētī Latviju!

Ak, svētī jel to!

Antiņš