Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Lācis nāk!

(Es varēju piedzimt Latvijā)

Viena pagale nedeg.

            Tas, kuram baļķis acī, brāļa acī skabargu neredz.

            Lai sistēmā notiekošo saprastu, ir jāvar pacelties tai pāri.

***

            Ir Vēsture, tāda, kāda tā ir – notikumu gaita savā pilnībā (kurš gan ir to aptvēris?) un to virzošie spēki, tas Vēstures saturs, kurš ietērpjas notikumos un to gaitā.

            Ir Vēstures skatījums notikumu dalībnieku (savas Vēstures daļiņas) acīm un tās pētnieku interešu lokā.

            Ir „Vēstures” pielietojums politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai audzinošos mērķos. Karš, tieslietas, diplomātija ir politikas sastāvdaļa, bet politika un ekonomika savukārt izriet no tās reliģijas dabas, kāda ir ieaudzināta Cilvēkā. Cilvēkā ieaudzinātais lietu skatījums caur viņa darbību veido dzīves vidē ienestās izmaiņas un tās ienesto izmaiņu sekas, kuras viņš cenšas saglabāt, kā arī kritērijus, pēc kuriem Cilvēks atlasa saglabājamo. Saglabāšana ir arī šo panākto izmaiņu vērtības skatījuma, kritēriju un atlases spēju tālāk nodošana citiem, kā Vēsturiskajā, tā arī ģeogrāfiskajā telpā. Šo tālāk nodošanu Cilvēki sauc par ideoloģijas izplatīšanu, bet to, ko nodod tālāk – vērtību skatījumu, kritērijus un atlases spēju (pasionaritāti – rīcības enerģiju) par Ideoloģiju.

            Katra ideoloģija nes pasionaritāti – rīcības spēju. Tas, kamā nav rīcības spējas, nav ideoloģija. Ir tādas pseidoideoloģijas, kuras Cilvēkiem atņem spēju rīkoties un dzīvot. Katras ideoloģijas Īstumu redzam tās spējā rīkoties – ienest izmaiņas dzīves vidē. Tā ideoloģija, kura ir ienesusi lielākas izmaiņas, ir tuvāka Īstenībai. Divu Ideoloģiju sadursmē Īstākā – lielāku Dzīvības daudzumu un spēku iemiesojoša ir tā, kura šajā cīņā spēj saglabāt un nostiprināt savas vidē ienestās izmaiņas.

            Dzīvībai ir divas sejas. Viena ir jauno radošā un veidojošā, bet otra ir esošo noārdošā. Tāpēc mūsu pasaulē ir dažādas ideoloģijas. Ir tālas no Īstenības, ir tuvākas un tāpēc patiesākas, ir radošas, tāpat kā ir postošas ideoloģijas. Ir ideoloģijas, kuras ceļot vienu, noposta visu citu, un ir tādas, kuras meklē un dod sadarbības iespējas vai dod savdabības attīstības impulsu tālu sev apkārt.             Jo plašāk izplatās kādas ideoloģijas viļņi un vispusīgāk izpaužas tās sintētiskā daba – spēja dot stimulu esošā labā savdabības uzplaukumam, jo Īstāka un derīgāka, dzīvīgāka un darbības spējīgāka tā ir. Tomēr Īstenībai vistuvākās ir Sintētiskās – tās, kuras, noārdot veco, spēj saglabāt tajā esošo labāko un dot attīstības impulsu jaunam, vēl nebijušam labajam, ar šo labo saprotot kā Cilvēku savstarpējo attiecību kultūru – darba daudzumu, kuru viņi nesavtīgi vai vismaz godīgi velta viens otram darba rezultātu apmaiņā, tā arī Cilvēkam patiesi derīgā darba augļus.

            Galvenā Cilvēku raksturojošā iezīme ir taisnīgums. Tie, kuri zaudē taisnīgumu, pārstāj būt Cilvēki un iziet ārpus Cilvēcības un Cilvēcisko attiecību lauka, un tāpēc pārstāj būt interesanti un REĀLI Cilvēkiem, tiem, kuri uz visu raugās caur Taisnīgumu. Tiem viņi pārstāj būt Cilvēki – kļūst par nezālēm – cērmēm – parazītiskām divkājainām būtnēm no citas pasaules – kaut ko pretēju augļu kokiem, sliekām un tam, ko asociē ar dzīvām būtnēm. Tie kļūst par Dzīvības „mazinātājiem” – par pretējo Dzīvības pusi – tumsu Gaismai – nāvi Dzīvībai.

***

            Tas ir skata punkts, no kura es, šajos notikumos esošs, gribu paskatīties uz Vēsturi un tās darbību savā dzīvē, kuru pašlaik ietekmē kā pati Vēsture, tā skatījumi un visneciešamākajā veidā tās savtīgie pielietojumi. Ar subjektīvajiem (patika – nepatika, rūgts – salds, viegli – grūti, gribu – negribu, bauda – ciešanas, utt.) un šauri profesionālajās interesēs esošajiem skatījumiem viss ir skaidrs un tur nav ar ko un par ko diskutēt, debatēt vai ielaisties polemikā. Tiem, kuri „brauc pa ceļu ar vienu riteni grāvī”, uz to ir savi iemesli.

            Jūrmalas priedes ir zemas un uz vienu pusi vēja pieliektas. Tās nekad nebūs taisnas, slaidas un vertikālas. Cilvēki, kuri pēta „vienu debespusi” vai ir uzkrājuši vienpusīgi sāpīgu piedzīvojumu nastu, vienmēr, izdzirdot vārdus „krievs”, „vācieši” un „amerikāņi” reaģēs tikai tā, kā to viņiem liek viņu uzkrāto piedzīvojumu nasta vai, pareizāk sakot, tas, kā viņi to uztver, kādu nozīmi tai piešķir – kādu lomu viņi sev ir izvēlējušies Vēsturē – būt par Varoņiem vai upuriem – būt par Vēsturi veidojošajiem subjektiem vai Vēstures darbības objektiem.

            Šis raksts tiek rakstīts Varoņiem, visiem tiem, kuri upura ciešanu vietā pieņem jaunā veidošanas un veidošanās grūtības, kādas izjūt katra Māte gaidībās un radībās, caur savām sāpēm ienesot pasaulē jauno tā potencēs, iespējās un esamībā.

            Jaunais vienmēr dzimst ciešanās.

            Jaunais vienmēr parādās neattīstīts, neveikls un neglīts (tikai savai Mātei skaists, kura tajā redz kā pati sevi, tā arī tā labākās nākotnes tēlus).

Jaunais vienmēr sevi piesaka ienesot izmaiņas esošajā, kuras, atkarībā no skatītājā esošās ideoloģijas – viņa vērtību skatījuma, kritērijiem un atlases spējas, kā arī spējas rīkoties atbilstoši apstākļiem (saprātīguma), tiek uztvertas visai atšķirīgi.

Šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „krievs”, tūlīt sevi noliek upura lomā Sibīrijā, Kurzemes katla ierakumos ar karstu ložmetēju pie pleca vai, nezinot, kas ir paši, sāk uzskaitīt savas „kultūras” atšķirību („pārkultūrības” līmeņu starpības) pārākuma zīmes. Tāpat šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „amerikānis”, tūlīt sāk aplaudēt paša izveidotam „bagātā onkuļa” tēlam, pie kura piederas arī „stiprā sarga” vīzija un tagad jau arī cipars algu sarakstā par kalpošanu totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas uzturēšanai un izplatīšanai. Šis raksts noteikti nav nacistiskās ideoloģijas informatīvā un psiholoģiskā kara ierindniekiem, seržantiem un leitnantiem. Kad viņiem liek, viņi šauj, kad liek nošauties pašiem, tad viņi jautā:

- Cik reizes?

Viņiem galva ir tāpēc, lai būtu kur uzlikt moderno NATO ķiveri (tajā izmantotajās augstajās tehnoloģijās ir ieguldīts (apgūts) daudz budžeta līdzekļu). Augstāko rangu „virsnieki”, iespējams, te rakstīto jau zina vai uzzinās paši, bet viņiem tas ir vienalga – viņos nav iebūvēts tādu parādību analīzes bloks, tāpēc viņi nekad nebūs pilnvērtīgi roboti („joboti”, kā teica kāda maza meitene). Destruktīvās ideoloģijas vispirms vēršas pret savu izpildorgānu pilnvērtību, vispusību un savdabību. Tāpat šis raksts nebūs lasāms un saprotams totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas garā audzinātajiem – tās sakropļotajiem prātiem un dvēselēm. Viņos tas tikai uzkurinās šīs ideoloģijas galveno virzošo spēku, caur kuru viņi skata pasauli – naidu un vardarbību.

Obama nesen izteicās par Krieviju: „Tā ir reģionāla valsts, kura apdraud tikai savus kaimiņus.” Kaut arī tie ir meli, tomēr tie ļoti labi raksturo pašu meli. ASV nacisti un viņu prezidents valstu lielumu mēra pēc tā apdraudējuma plašuma, kādu paši ienes pasaulē. Apdraudējums, uzbrukums un pakļaušana (resursu sagrābšana) – plēsonīgums ir katras nacistiskās ideoloģijas iekšējā satura trīsvienība. Caur to viņi skata un novērtē pasauli.

To viņi pasaulē redz.

To viņi pasaulē meklē.

To viņi pasaulē sastop.

Caur to viņi pasauli saprot.

Caur to viņi ar pasauli „komunicē”.

Tādu pasauli viņi veido.

Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā stiprs Cilvēks ir veiksmīgs Cilvēks. Veiksmīgumam nav nekāda sakara ar Cilvēka labumu (viņa Cilvēcisko Vērtību attīstību, Garīgo dzīvi, principiem, Ideāliem, Īstenības uztveri, Patiesumu vai Gudrību un spēju būt Cilvēkam starp Cilvēkiem – Taisnīgumu). Ja labs Cilvēks nav veiksmīgs (un viņu pasaulē tāds nevar būt), tad tāds viņiem ir nekur nederīgs Cilvēks, un, ja Cilvēkam būt veiksmīgam traucē tas, kas viņu dara par LABU CILVĒKU, tad tāda konkurētspējīga Cilvēka veiksmesspēja būs tajā, cik ātri viņš atbrīvosies no visa, kas piemīt Labam Cilvēkam.

Veiksmīgs (veiksmesspējīgs) Cilvēks viņiem ir konkurētspējīgs Cilvēks. Tas ir Cilvēks, kurš var uzbrukt konkurenta resursiem un tirgiem, kurš var izspiest konkurentu no viņa darbības lauka (atņemt iztikas līdzekļus) un atņemt viņa biznesu (īpašumu). Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā veiksme ir saistīta un tieši izriet no agresijas – uzbrukuma konkurentiem (apkārtesošajiem, jo konkurences lauks nav nekādā veidā ierobežots, bet veiksmīgumu mēra ar iespējami lielāku konkurētspēju iespējami plašākā Cilvēka darbības laukā) vai citu Cilvēku resursu iesaistīšanas (izmantošanas) savu personisko plānu (labklājības) realizēšanā. Jo vairāk izkonkurēto – jo vairāk veiksmīgu uzbrukumu, jo amerikāņiem tāds Cilvēks ir veiksmīgāks.

- Vai tagad saprotat, kāpēc viņi mēra valsts un Cilvēka lielumu ar viņa spēju apdraudēt citus?

- Vai tagad saprotat, kas Jūs visus sagaida?

- Vai Jums ir vajadzīgs tāds „veiksminieks” pasaulē, kaimiņos, darba vietā, uz ielas un ģimenē?

Naids un bailes ir centrālā un pamatsajūta, ap kuru rotē visa ASV un NATO rīcību un interešu sfēra. Naids pret to, kas nav NATO un bailes no tā, kas to padara par atšķirīgu no tā, kas ir NATO. ASV, gribēdama būt lielākā visus apdraudošā valsts, to ir spiesta pierādīt katru dienu, bet katru valsti, kuru tām neizdodas iebiedēt, tā uztver kā sava lieluma apdraudētāju. No šejienes arī naids pret visu to, kas nav nopostīts un pārtaisīts par to, kas nevar apdraudēt ASV „lielumu”. Tas ir – ASV ceļ savu lielumu, atņemot izaugsmes spēku un iespēju citiem.

Tā ir katra nacisma būtība.

Nacisms iznīcina atšķirīgo.

Nacisms visu pārvērš konkurencē.

Konkurences cīņa ir nacisma iekšējā būtība, un konkurence ir nacismu uzturošais un virzošais spēks.

Nacisms ir Dzīvības tumšā – ārdošā seja.

Nacisma klātbūtne visur ir redzama pēc tā apkarojošās cīņas ar citām ideoloģijām un pēc tādas cīņas (ienesto izmaiņu) pēdām vidē.

Nacisms visu grib sev.

Nacisms ir kapitālisma galējā forma un neizbēgams gala rezultāts.

Nacisms grib būt vienīgais visa patērētājs.

Tāpēc nacisms iznīcina visu atšķirīgo.

Jo lielāka atšķirība, jo lielāku naidu un iznīcināšanas kāri šī atšķirība izraisa.

Vācu nacisti latviešus gribēja atstāt par citu iekaroto tautu vagariem, bet slāvus iznīcināt pilnībā. No tā ir jāizdara secinājums, ka latviešos nacisti redzēja sev līdzīgos – latvieši viņu skatījumā ir pusceļā uz nacismu.

Pavirši, vienkāršoti un tādēļ maldīgi raugoties, nacisma pretmets ir sociāldemokrātija, kuras tīrā ideja ir sociālisms. Sociālisms tīrā veidā nav sastopams, tas ietērpjas demokrātijas vai fašisma formās, kur augstākās demokrātijas izteiksmes pāriet fašismā, jo demokrātija pēc savas būtības ir daudzpusības sadarbības pārvēršana par bezierunu pakļaušanos pārvarīga spēka diktatūrai, kurā nav nozīmes, vai pārvarīgais spēks ir vairākumam piemītošajās idejās vai mazākuma rīcībā esošajos resursos un ietekmes līdzekļos. Sociālisms reālā darba labumu pārdala iespējami vienmērīgi visu darba darītāju labā. Tā kā nacisms ir nacionālsociālisms, tad nacismam un sociālismam ir kā kopīgās, tā arī atšķirīgās daļas.

Nacisms (teorētiski) sociālismu atzīst tikai vienas nācijas (tautas, etnosa) ietvaros, bet sociālisms pats, kā tāds, ir brīvs no katra ierobežojuma.

Sociālisma pamattriāde ir Sadarbība, Saprašanās un Pilnveidošanās.

Sociālisma centrālā ass ir Apveltīšana.

Sociālisms savu spēju robežās cenšas izdarīt tā, lai labi būtu visiem.

Tas, kādā veidā to sasniedz, mums norāda gan uz to, kas ir tie „visi”, par kuru „labumu” tiek domāts, gan uz šo sasniegumu kārtību to pretmetos – fašismu (monokrātiju) un liberālismu, un to abu starpformu – demokrātiju.

Tā kā monokrātija ir augsti attīstītu Cilvēku mērķtiecīga pulcēšanās ap viņus vienojošu ideju un tās realizāciju vadošu līderi – Vadoni, bet demokrātija ir domājošu un izglītotu Cilvēku centieni pretoties haosam, sakārtojot savu dzīvi ar pulcēšanos ap savas saprašanas spēju līmenī pašizraudzītu pārvaldes struktūru un tās vadītāju, tad no tā mēs redzam, ka demokrātija ir neattīstīta monokrātija (fašisms). Tā kā fašisms ir monokrātijas forma vai stāvoklis, kādā galējā stāvoklī, tad pagaidām mēs esam spiesti domāt un teikt, ka monokrātija un fašisms ir viens un tas pats, kas monokrātijas pretiniekiem – liberāļiem ļauj monokrātus apsaukāt par fašistiem.

Monokrātijas (augstas sakārtotības) pretmets ir liberālisms (pilnīga haosa brīvlaišana) – katras sakārtotības noliegums, ko propagandē arī anarhisti. Liberāļi un anarhisti pārstāv vienu un to pašu ideoloģiju tās diametrāli pretējās polaritātēs. Liberāļi noliedz kārtību tur, kur šī kārtība darbojas tās pielietojumos – katra personiskajā dzīvē, bet anarhisti cīnās pret kārtību tās kolektīvajā izpausmes formā – valsts struktūru un to funkciju esamībā. Tādā kārtā, kā anarhisti, tā arī liberāļi cīnās pret sabiedrības esamību kā tādu, kur anarhisti noliedz esošas sabiedrības sakārtojošo darbību un tās principu, bet liberāļi sabiedrības eksistenci vispār. Kā anarhisti, tā arī liberāļi katrs savā veidā apkaro Vēsturi virzošo un notikumus vienotā Esamībā sakārtojošo spēku, kuru savukārt izmanto demokrāti un visiem līdzekļiem cenšas pastiprināt monokrāti.

Tādā kārtā monokrātija ir Vēstures virzīšana, demokrātija ir esamība Vēsturē, bet liberālisms ir Vēstures apkarošana un cenšanās apturēt Vēstures gaitu.

(Turpinājums sekos ...)