Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Lācis nāk! - turpinājums.

 

Ja tagad uz šo mēs projicējam visnotaļ pareizo Nīčes (aizguvumu no Teosofijas) apgalvojumu par Cilvēka, pārCilvēka un zemcilvēka esamību, tad iegūstam to, ka monokrātija piesaista augsti attīstītu Cilvēku (Cilvēku ar izteiktu vajadzību organizēties sabiedrībā, darboties ar to kopīgā vienojošā idejā, kā dēļ tie meklē un atrod šo ideju nesošu un tās realizāciju vadošu līderi) – Pārcilvēku, demokrātija apmierina Cilvēku (Cilvēku, kurš mēģina savienot savu zemcilvēcisko individuālismu ar kolektīvās darbības atnestajām iespējām savu egoistisko mērķu sasniegšanai), bet zemcilvēki vienmēr paliek jebkuru organizēšanos noliedzošā opozīcijā valsts virsvadības un pakļaušanās kārtībai, kas ir liberālisms.

Tādā kārtā liberālisms grauj jebko, kur vien ir vajadzīga un darbojas kāda kārtība – Cilvēciskās attiecības, ģimeni, saimniecisko un politisko darbību, kultūras dzīvi, mākslu, zinātni un Vēstures attīstību. Liberālisms ir lielais Nekas, izspļaujamā remdenība – Cilvēces atkritumu komposts, bet liberāļi ir tur pūstošie Cilvēces atkritumi.

Tiktāl, šķiet, ir skaidrs, kas un kā veido Vēsturi un kādēļ Cilvēks sevi attīsta tiecoties pēc sasniegumiem un zināšanām, tomēr arvien vēl paliek jautājums par to:

- Kāpēc šīs Zināšanas, sasniegumi un attīstība, veidojot Vēsturi, tajā ienes radikāli atšķirīgus notikumus?

- Kāpēc Vēstures gaitā ir cīņa starp to, kas veido labo un to, kas vairo slikto?

- Kāpēc Vēsture, pārvarot zemcilvēku pretestību, savā gaitā uzrāda visai atšķirīgi vērtējamus un vērtētus rezultātus.

- Kāpēc, pastāvot Pārcilvēku vienotībai un Cilvēku izstrādātajām metodēm apvaldīt savu individuālismu un pavērst savu egoismu savstarpēji derīgā virzībā, no viņiem nāk tik ļoti atšķirīgi vērtējumi par Vēsturē notiekošo, to virzošo un Vēsturē ierakstīto?

- Kā dēļ notiek nemitīga Vēstures pārrakstīšana, noklusēšana un izdomāšana?

- Kādēļ tajā tik liela loma ir zemcilvēkiem, kuriem vajadzēja būt pilnīgi ārpus Vēstures plūsmas un redzesloka, ārpus pilnīgi visa, kas paliek Cilvēces atmiņā?

- Kādēļ ir tik lielas iespējas sabojāt to, ko Pārcilvēki veido?

- Kā gan zemāk organizētie (mazspējīgākie) var sabojāt augstākorganizēto darbu, ja zemākorganizēto metodes un līdzekļi nespēj mēroties ar augstāk organizēto metodēm, līdzekļiem un darba rezultātiem?

Ne valsts, sabiedriskās organizēšanās formu apskats, ne to apvienojums ar Nīčes stāstiem par Pārcilvēka, Cilvēka vai zemCilvēka dabu, vai izglītības iespēju un ražošanā vai politikā pielietoto tehnoloģiju apskats mums tādas atbildes nedod. Vienkārši vērojumi mums nestāsta, kāpēc to, ko viena valsts panāk tikai ar nemitīgiem kariem un ar to izraisīšanu, cita sasniedz par spīti tam, ka tādos karos tiek ierauta. Tādi vērojumi mums nepaskaidro, kāpēc viena Cilvēka darbi ved pie Cilvēku dzīves uzlabojuma, bet cita tāda pat lieluma Cilvēka iejaukšanās to visu noārda un atstāj tikai sāpīgas atmiņas. Tikai skolu liecības, universitāšu diplomi, profesoru ģīmetnes un valstu ģerboņi vien mums nevar paskaidrot, kāpēc vieniem vienmēr iznāk atombumbas, tanki un iekarošanas plāni, bet citiem jaunas augļu koku šķirnes, lauku apsaimniekošanas formas un domas par visu Cilvēku paēdināšanu!

Tādas grūtības mums uzrāda vēl kāda duālisma klātbūtni stingrajā monokrātijas (fašisma), demokrātijas un pūļa varas (anarhijas) neapvaldīto viļņojumu sistēmā. Tādu duālismu pieminējām iepriekš, kad runājām par Dzīvības Sejām – radošo, veidojošo un postošo, noārdošo. Ja ņemam vērā šo Dzīvības duālismu, tad mēs saprotam, ka runājam nevis par vienu piramīdu, kuras virsotnē ir monokrātija, ar liberālismu pamatnē, bet par divām pretējos virzienos vērstām piramīdām, kuru kopīgo pamatni veido liberālisms, bet monokrātija ir centrālā ass, kura savieno šī veidojuma pretējos polus tā virsotnēs un tur parādās tīrā veidā.

Tā, no augšas skaitot, mēs secīgi redzam Monokrātiju (filokrātiju) – melitokrātiju – liberālismu – demokrātiju – fašismu, kur tāda Filokrātiska monokrātija ir visu iedzīvotāju saplūsme radošā dzīvē, kurā viņu zināšanas un spēki ir pielietoti saskaņā ar Dzīvības Radošajiem spēkiem un melitokrātija aug šo spēku apguvē, bet liberālisms ir nespēja atrast savu vietu saskaņai un sadarbībai ar šiem spēkiem, tāpēc Dzīvība un Dzīve tiek veltīgi iztērēta, nopļundurēta un izšķiesta nespējā rīkoties konstruktīvi, kas jau pāriet spēku pielietojumā pretdarbībai radoši orientēto Cilvēku pūlēm, darbiem un dzīvei.

Tālāk jau mēs redzam atklātu kalpību un sadarbību ar destruktīvajiem, egocentriskajiem, savtīgajiem uz pašlabumu vērstajiem spēkiem – demokrātiju un apvienošanos fašismā – galējā saplūsmē Dzīvības ārdošo spēku pielietošanai, destruktīvo ideju realizēšanai tādu savu augsti attīstītu līderu vadībā.

Līdz ar to, ir saprotams kā un kāpēc veidojas aktīva Vēsturiska rīcība, kura nes pretējus Vēsturiskus rezultātus – (esot līdzvērtīgās iespējās) veido atšķirīgu vēsturi. Tāpat tagad ir saprotams, kāpēc ir tik atšķirīgs skatījums uz Vēsturi, tās notikumiem, tās saturu un Varoņiem. Tagad ir redzams pilnīgi pretējais darbības virziens, kur tie paši mērķi un līdzekļi vienmēr noved pie pretējiem rezultātiem, bet uz tiem pašiem mērķiem ved diametrāli pretēji līdzekļi.

Ir saprotams, kāpēc starp pretējo piramīdu elementiem – Cilvēkiem nav iespējama sapratne par savu lomu Vēsturē un skatījumu uz to. Tas, kas radošajā daļā ir Varonība, Taisnīgums un Iespēja, tas ārdošajā daļā ir ciešanas, pāridarījums un spaidi. Tas, kas patiesība ir vienā pusē, tas meli ir otrā. Tas, kas sadarbība ir vienā, tas nodevība ir otrā. Cienījamais vieniem, ir nicināmais otriem.

Starp Karsto un Auksto saprašanās un līdzāspastāvēšana nav iespējama.

Starp Karsto un Auksto ir nekur nederīgais remdenais.

 

Tāpēc ir saprotams, kāpēc valstis, veidojot Vēsturi, sakļaujas blokos, centrējas ap līderiem un tiecas uz pretējiem rezultātiem. Tāpēc ir saprotams, kāpēc ir tādas valstis, kuras, pašas nebūdamas spējīgas Vēsturi veidot, pieslienas viņuprāt stiprākajām uzvarētājam vai paliek neitrālas, cerībā iegūt savu daļu labuma no vēstures gaitas. Tāpat ir saprotams, kāpēc liberālisms tiecas izplesties visās dzīves jomās un tur vienpersoniski valdīt – caur liberālismu monokrātijas ass sniedzas no viena sava pola uz otru. Arī liberālismā monokrātija darbojas liberālisma dabai atbilstošā veidā.

Tāpēc, lai vērtētu savu lomu Vēsturē, ar aktīvu pozīciju vien nepietiek. Ar to vien, ka valsts vai Cilvēks ir līderis un Vēstures subjekts, nepietiek. Ir augstākajā mērā svarīgi uz kurieni, uz kādu vietu Vēsturē un kādā Dzīvības dzīvē šī valsts un līderis ved. Ir svarīgi vai viņi ved iznīcībā vai pa nākotnes veidošanas ceļu. Ir svarīgi vai savā gaitā ceļas Cilvēku augstāko radošo spēju sasniegumi, vai zeme pārklājas drupām, vairojas noziegumi, netikumi un ieroči, un to pielietojumu draudi.

Ir svarīgi tas, vai Zeme pārklājas dārziem vai tiek atdota jaunu karabāzu veidošanai un karaspēka izvietošanai.

Tāpat ar to vien nepietiek, ja mēs redzam Cilvēku vienotību, pulcēšanos un sadarbības spēju pieaugumu. Ar to vien nepietiek, ka viņi balso par kādu vienu partiju. Tas vien vēl viņus saulītē neievedīs. Tautas vienprātība vēl nav laimīgas dzīves nākotnē garants. Vienprātība Hitlera runu laikā vāciešus noveda pie Vācijas sagrāves 1945.gadā, bet Maršala plāna rezultātā radītā ES ekonomiskā savienība labklājības sasniegšanai ved priekšā stāvošajā pilnīgajā šīs ekonomiskās sistēmas sabrukumā. Ar to, kurā sistēmā un savienībā valstis iestājas, tās pieslienas Vēstures radošajiem vai destruktīvajiem procesiem un līdz ar to nosaka attiecīgo Dzīvības spēku darbību savā zemē. Vienu spēku darbība paceļ zemi un tautu spēkā un labklājībā, bet otri noposta arī to, kas tur ir bijis, izklīdina un vājina esošo.

Ar to vien nepietiek, ka bērni iet skolā, skolas un bērnudārzi pildās, ka aug jaunā Zinātnes maiņa un Zinātne pieņemas spēkā. Ar to vien nepietiek, ka valstī ceļas jaunas pilsētas, sāk darboties jaunas rūpnīcas, tiek pielietotas aizvien modernākas tehnoloģijas un finansiālais atbalsts universitātēs pulcē spējīgākos prātus no visas pasaules. Ar to vien nepietiek, ka valsts uzrāda augstāko dzīves līmeni un lielākās spējas tā kāpināšanas resursu apgūšanā un tā visa militārai nosargāšanai.

Ar to nepietiek duālajā Dzīvības darbībā, kurā būtiski ir atbildēt uz jautājumiem:

 

- Kādā ceļā tas ir iegūts?

- Kā vārdā tas ir sasniegts?

- Kādu mērķu sasniegšanai tas tiks pielietots?

 

Nepietiek ar to, ka bērns labi mācās. Daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu:

 

- Kā viņš pielietos iegūtās zināšanas?

 

Acīmredzot galvenais jautājums ir:

- Kurai Dzīvības spēku plūsmai viņš pievienosies?

 

Tā kā katrai plūsmai ir tās labais, pareizais un derīgais, tad vēlēt viņa iegūtajām zināšanām labu pielietojumu un rezultātu vien ir par maz. Acīmredzot ir vajadzīgs kāds neapgāžams un visiem saprotams, visiem kopīgs kritērijs, kurš neapšaubāmi norādītu uz to, kuram spēku polam pieslienas šis Cilvēks, šī sabiedrība un kādu Vēstures daļu veido šī valsts. Ir vajadzīgs objektīvs rādītājs, pēc kura mēs varam nešaubīgi spriest par to, ko šis Cilvēks nākotnē darīs un kādas pēdas atstās aiz sevis.

Acīmredzot nepietiek ar to vien, ka kāds ir attīstīts, zinošs un varošs.

Acīmredzot daudz svarīgāk ir zināt to, cik labi ir šie Cilvēki, sabiedrības un valstis. Tādā kārtā priekšplānā iznāk nevis spēju, bet gan labuma novērtējums un šī labuma saturs. Acīmredzot tieši labuma saturs tad arī ir tas objektīvais vērtējums, ar kuru vērtēt Cilvēka, sabiedrības un valsts gaitu un nākotni, darbības sekas, to, ko mēs katrs esam piedzīvojuši, to, kas mūs iedala cietējos vai Varoņos, to, ko mēs redzam un novērtējam kā būtisku, esot cietēji, Varoņi vai līdzstrādnieki Vēstures veidošanā un kā mēs izraugāmies pieļaujamo vai nepieļaujamo šīs vēstures veidošanai.

Tāds visiem redzams, objektīvs un neapšaubāms kritērijs ir atbilde uz jautājumu:

- Kā vārdā, kā labklājībai tas notiek?

 

Ir acīmredzami, ka vieni Cilvēki darbības sāk paši savam labumam, rūpējoties par savu labklājību un uz citu Cilvēku rēķina. Ir redzams, ka vieni šo labklājību ceļ sev tik, cik to samazina citiem. Ir redzams, ka vieniem rūp tikai viņu pašu dzīves ērtības un iespējas iegūt pēc iespējas lielāku kopējo resursu daļu savu ērtību uzturēšanai.

Tāpat ir redzams, ka citi Cilvēki strādā, domājot par to labumu, kuru viņu darbs atnesīs citiem Cilvēkiem. Ir redzams, ka šo Cilvēku dzīves labklājība izriet no viņiem apkārtējo Cilvēku dzīves labklājības pieauguma. Ir redzams, ka ir Cilvēki, kuriem rūp visu citu Cilvēku labklājība un viņi savu derīgumu redz iespējās strādāt citu Cilvēku labā – altruismā. Viņu dzīves apmierinājums ir redzot kā viņu darba rezultātā uzlabojas līdzcilvēku dzīves pilnvērtība.

Ir acīmredzams, ka šis visiem redzamais un neapšaubāmais kritērijs ir resursu pārdale savā vai visu dzīvo būtņu labā, un darbības mērķtiecība uz sava vai visiem kopīgā labuma vairošanu.

Ir acīmredzami, ka destruktīvie spēki darbojas tur, kur skan lozungs „lai man būtu labi”. Un tāpat ir redzams, ka Dzīvība rodas tur, kur tās spēki rīkojas – „lai visiem būtu labi”! Tur, kur Cilvēki darbu sāk ar domu, lai labi būtu visiem, tur top Vēsture, kurā ir ierakstīti augšupejas pieminekļi, bet tur, kur domā par savu labumu, tur paliek karu, verdzības un ļaundarību pieraksti. Resursu un vērtību pārdale kopīgam labumam vairo visa dzīvā vienotību, sadarbību un dzīves pilnvērtību – ceļ Dzīvības procesu un rezultātu kvalitāti – vairo Skaistumu, Līdzsvaru un Īstumu. Resursu un produktu egoistiska pārdale savtīgu mērķu labā sašķeļ Dzīvību atsevišķās daļās, vairo pretrunas un konkurences cīņu to vidū, kā rezultātā Dzīvību degradē, padara robustu un vienkāršotu, nelīdzsvarotu un iluzoru.

Tāpēc tāds visiem redzams un objektīvs rādītājs par katra Cilvēka (valsts) vietu Dzīvības spēku radošajās vai postošajās plūsmās un Zemes dzīvē, viņa lomu Cilvēces Vēsturē ir Cilvēka (valsts) tieksme uz kopības vairošanu vai sevis izcelšanu, savu vajadzību un tiesību, vai kopīgās dzīves vārdā pieņemto pienākumu stādīšana prioritātēs, un savas vai kopīgās labklājības likšana dzīves un darba mērķos.

Tad, kad mēs Vērtējam Vēsturi un savus piedzīvojumus tajā, tad mums vienmēr ir jārod atbildes uz jautājumiem:

 

- Ko vairoja šis notikums?

- No kādām pozīcijām es to apskatu?

- Kas man ir jāmaina sevī, lai redzētu tajā citu iekšējo saturu?

 

Tādā veidā mēs vienmēr nekļūdīgi atradīsim atbildi uz jautājumu:

 

- Kurā pusē esmu es un kurā esi tu?!

- Kas mēs esam Vēsturē?

- Kas Vēsture ir mums?

- Varonības lauks vai ciešanu bedre?

 

Tāpat ir skaidras atbildes.

 

Ja negribi ciest, tad kļūsti par Varoni!

Ja gribi veidot, tad savieno!

Ja gribi labu, tad rūpējies par citiem!

Ja gribi būt tuvāk Īstenībai, tad meklē savējos!

Ja gribi vairot Dzīvību, tad vairo Skaistumu!

Ja gribi būt Īsts, tad ieņem savu vietu kopībā!

 

 

(Turpinājums sekos ...)



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa