Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Lācis nāk! - nobeigums.

***

            Es varēju piedzimt Latvijā.

            Es varēju dzīvot pavisam citā pasaulē.

            Es varēju dzīvot kopā ar saviem vecākiem Rīgā, Pārdaugavā, tur tapt kristīts un iet skolā. Man varēja būt lauki Salaspilī manas vec-vec-vecmāmiņas mājās un Jāņi lielā radu pulkā. Es varēju augt brīvā pasaulē bez „dzelzs aizkariem”, atombumbām un „brīvās pasaules” radio balsīm no „tās puses”.

            Tā varēja būt, bet tā nebija.

            Es piedzimu Sibīrijā.

            Man nebija kur dzīvot.

            Man nebija „lauku” un vec-vec-vecmāmiņas mājas.

            Man nekad nav bijis Jāņu radu pulkā.

            Es vienmēr zināju, ka pār mani karājas kāda atombumba un „jātur mute”, lai nenokļūtu Sibīrijā. Vidusskolas laikos „čekas” plauktā parādījās mapīte ar manu vārdu. Kad 90.gados apkārt visi „atmodās” un stāstīja, ka nav zinājuši kādā briesmīgā valstī dzīvojuši, tikuši mānīti un „Gulagā” bijuši mocīti, es savukārt sāku uzzināt kāpēc neesmu piedzimis Latvijā, kāpēc mēs „mētājamies pa kaktiem”, kāpēc man nebija „lauku” un kāpēc „mums nav radu”.

            Kad „atmodušies” sāka uzrādīt savus upurus, ciešanas, nepamatotās represijas, es viņus nesapratu, tāpēc, ka ļoti daudz ko zināju pavisam no citas puses. Mēs – Mamma, Vecāmamma un es, nekad nebijām upuri. Mēs bijām cīnītāji. Upuri bija vecāmammas māsas Paulīna un Matilde.

            Paulīnu kaimiņi – kārtīga latviešu ģimene pēc mammas un Vecāsmammas aresta biedēja ar „čekas interesēšanos” par viņu, un Paulīna, visu iedzīvi atstājusi, no vec-vec-vecmammas mājas aizbēga. Pēc atgriešanās no Sibīrijas redzējām, ka vec-vec-vecmammas mājas vietā bija „pliki pamati”, bet savus „laukus” iebūvētus krietni paplašinātajā „gādīgo” kaimiņu mājā, un savas „miera laika” mēbeles greznojam viņu viesistabu. Es vēl atceros pīto krēslu čirkstēšanu, kas man tā patika, un tādēļ traucēju Mammas un „kārtīgās latviešu ģimenes” sarunas ar sparīgu grozīšanos. Nekas jau tur no tām sarunām neiznāca. Māja bija nojaukta un neko no iedzīves neatdeva. Un nebija jau arī kur likt – savas pastāvīgas dzīves vietas nebija.

            Toreiz vēl biju mazs un visu pieņēmu tā, kā tas ir. Es nezināju, ka dzīve varētu būt arī cita. Toreiz man bija Mamma, Vecāmamma un viņas māsas. Toreiz man ar to pietika. Es augu ar viņu sarunām un stāstiem par Sibīriju, „lēģeriem” un to, kā Mamma iepazinās ar manu Tēvu, kurš arī tāpat par bruņotu pretošanos tur bija nonācis no Rietumukrainas. Toreiz vēl nezināju, ka Māte rakstīja vēstules Tēvam uz Sibīriju, kur tās savāca dzīvespriecīga „hohluška” un meta krāsnī. Mans Tēvs bija izskatīgs vīrs, kuru bija noskatījusi pasta „hohluškas” draudzene – arī „īstenā” ukrainiete. Viņuprāt nebija taisnīgi, ka tāds „hlopec” taisās braukt pie kādas tur latvietes un „viņas bērna” – pie manis. Tā es savu Tēvu pirmo reizi redzēju īsi pirms savām kāzām, kad viņš mūs sameklēja caur Vācijas Sarkano Krustu.

            Bērnībā es nezināju, ka Stelpīšu Latvijā ir daudz, bet tie mūs nepieņēma mūsu Sibīrijas dēļ. Toreiz es vēl nebiju aizdomājies par to, ka mana Mamma un Vecāmamma darbojas Zemgales LAG (Latvijas Atbrīvošanas Grupējuma) pretošanās kustībā, domājot arī par visiem tiem Stelpīšiem. Viņas domāja (ticēja), ka Amerika nāks palīgā un mēs Latviju atbrīvosim. Viņas nedomāja par sevi – viņas darīja to, ko uzskatīja par pienākumu pret savu tautu un dzimteni, to, ko viņuprāt nācās darīt katram kārtīgam latvietim. Viņas nekad nedomāja, ka ir kaut kas īpašs, ka tas, ko darīja, ir tas, ko sauc par Varonību. Tāpēc es tikai krietni vēlāk sapratu, ka man ir laimējies piedzimt Sibīrijā – tur, kur liktenis bija sapulcinājis daudzus Varonīgus Cilvēkus un tikt divu Varonīgu Sieviešu audzinātam. Toreiz viņas man neko nestāstīja par nodevēju – „īsteno latvieti - Brūno”, kurš „čekai” nodeva visu LAG – vairāk kā 250 Cilvēkus.

            Toreiz, vidusskolā, man bija skaidrs, ka latvieši ir „labie”, „čeka” – „sliktā”, bet visi latvieši cīnās par „Brīvu Latviju”. Bija skaidrs, ka jāpulcējas, jāorganizējas un jāmeklē ieroči pretestībai. Vienu tādu „organizēšanās” vēstuli izlasīja kāda „cīņu biedra” māte un aiznesa uz „čeku”. Tā mūsu vārdi sāka greznot personisko lietu vākus „čekā”. Vēl ilgi brīnījāmies, kā esam „tik lēti izsprukuši cauri”, līdz daudz vēlāk uzzinājām, ka viens no „cīņu biedriem” (mans skolasbiedrs) ir izmantojis situāciju un uz tā notikuma bāzes vēlāk uztaisījis karjeru iekšlietu struktūrās kā „čekas” toreiz savervēts aģents, bet mēs kļuvām par piesegu viņa „ieperināšanas” operācijai.

            Pēc vidusskolas, darbā un „sabiedriskajā dzīvē” redzēju, ka „labie” nebūt nav latvieši vien, to, ka bieži vien tieši latvieši nav „labie”, bet pionieri un komjaunieši ir tikai bērni un jaunieši ar vai bez ambīcijām, bet šīs organizācijas ir vietas, kurās katrs varēja atrast vērtīgo, tukšo, labo vai slikto pats pēc savas dabas un dvēseles satura. Redzēju no savas pieredzes, kā tās dod iespējas, kuras katrs, kurš nav slinks, var izmantot pēc saviem ieskatiem savu interešu un spēju attīstīšanai. Tās ir tikai „smilšu kastes”, kurās katrs būvē savus ceļus, tiltus vai rok ierakumus, bet kā to izmanto, ir atkarīgs no katra paša, no katra paša dvēseles dabas un satura.

            Vēlāk aizvien vairāk pārliecinājos, ka no šīs „smilšu kastes” izkāpj latvieši ar visai atšķirīgu dvēseles un interešu tīrību, un, to, ka netīri latvieši toreizējo padomju sistēmu izmanto savu netīro interešu piesegšanai, bet daudzi, vēlāk par „kauliem” lamātie, tajā pašā sistēmā strādāja ar domu darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Vēlāk „atmodas” laikā jau skaidri sapratu, ka padomju varu varēja izmantot dažādi un mēs tajā dzīvojām tā, kā to savās vai citu interesēs veidoja tīri vai netīri visu tautību Cilvēki un tas, kas bija mūsu tā laika dzīve, veidojās šo visai atšķirīgi dzīvojošo un dzīvi veidojošo Cilvēku cīņā.

            Pēc „neatkarības atgūšanas”, bet patiesībā nonākšanas ASV verdzībā, bija skaidri redzams, ka Latvijas problēma ir Latviju nodevušie „latvieši” un Latvijai būtu labāk, ja viņi nemaz nebūtu dzimuši. Pēc kārtējām vēlēšanām vienmēr top jo skaidrāks, ka Latvijas posts ir tās vēlētāji, tas, kas notiek viņu dvēselēs, tas, kas virza viņu prātus un tas, pēc kā tiecas viņu rokas. Top skaidrs, ka Latviju ES un ASV vadībā gremdē pašu latviešu rokas. Ka paši latvieši savā zemē uzvedas kā okupanti, okupantu roklaižas un savas zemes nodevēji. Top skaidrs, ka posts nāk no sevi saulītē vaimanām iecēlušo latviešu dvēselēm, ka Latvijai var palīdzēt, nomainot vaimanātāju dvēseles. Latvijas labklājībai vajadzīgi citi vēlētāji.

            Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē!

            Ko man ar jums darīt?!

            Kā Latvija var būt Latvija bez Varoņiem Latviešiem?

            Kas labs var būt pasaulē bez Varoņiem?!

            Kas ir pasaule bez Varoņiem?!

            Kam vajadzīga zeme bez Varoņiem?!

            Vai labumu rausēju zeme var būt brīva?!

            Vai Varoņu zeme var būt nebrīva?!

            Visu zemju Varoņi sasauksimies!

            Kādreiz man likās, ka visi latvieši ir „labie”..., likās, ka jāpadzen krievi..., likās, ka Latvijas brīvība ir tad, kad tajā nav krievu..., man, tāpat kā manai Mammai un kā Vecaimammai likās, ka Amerika rūpējas par tiem, kam ir grūti un sakauj „sliktos” iekarotājus, likās, ka Amerika cīnās par Taisnību.

            Amerika nodeva visus – LAG, Mammu, Vecomammu un Tēvu – visus tos, kuri, „brīvības balsis” saklausījušies, gāja mežā, šuva karogus, šāva „pa krieviem”, līmēja lapiņas un galu galā nonāca „lēģeros” Sibīrijā. Tāpat Sibīrijā nonāca arī daudzi no tiem, kuri neko neklausījās, mežā negāja, nešāva un lapiņas nelīmēja. Sibīrijā nonāca arī tādi, kuri gribēja mierīgi dzīvot savās mājās, „kamēr tas trakums pāriet un tad jau redzēs...”. Viņi līdz šai dienai domā, ka ir nepamatoti represētie. Viņi domā, ka ir represētie.

            Viņi nezin („brīvības balsis” to nekad nestāstīja), ka jau 1945.gadā pastāvot reāliem kara draudiem ar ASV, viņi tika evakuēti no iespējamās karadarbības zonas. PSRS toreiz steidzamā piespiedu (to piespieda darīt „labdare” Amerika) kārtā virs pēckara dzīves atjaunošanas grūtībām risināja vēl divas jaunradušās problēmas. ASV rīcībā bija atomieroči, kādu vēl nebija nevienam citam, un ASV tos plānoja reāli pielietot karā pret PSRS. Tie, kuri tam netic vai to noliedz, ir vai nu muļķi, vai tik slinki, ka nevēlas papētīt tagad pieejamos materiālus par tā laika vēsturi, vai arī ir ASV uzpirkti un viņu labā strādājoši meļi.

            Toreizējā ASV kara doktrīna paredzēja uzbrukumu PSRS ar mērķi to iznīcināt (ne iekarot), iznīcinot tās iedzīvotājus.

            Uz Rīgu bija ieplānots nomest trīs atombumbas, kaut pietiktu ar vienu, pa vienai tiktu Jelgavai, Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai, bet Liepājai tiktu divas. Pavisam Latvijai „nāktu palīgā” ar deviņām atombumbām...

            Tāds pat liktenis piemeklētu visas citas pilsētas Padomju Savienībā. Toreiz nebija citu aizsardzības līdzekļu, kā vien dekoncentrēt katras valsts lielāko vērtību – Dzīvības spēku – Cilvēkus (iedzīvotājus, darbaspēku, bērnus, mātes un tēvus...). Tāpēc lielu daļu iedzīvotāju izsūtīja uz mazapdzīvotiem rajoniem, kuri to mazapdzīvotības dēļ netiktu bombardēti. Protams, ka īstos iemeslus nevienam neatklāja, bet šo izsūtīšanu izmantoja ar to nesaistītu blakus problēmu risināšanai un bieži vien, lai izrēķinātos ar netīkamiem, nepakļāvīgiem vai vienkārši bagātākiem kaimiņiem... Valstij bija vienalga, kuru izsūtīt, bet kuru atstāt, valstij visi bija vienādi – visi bija Dzīvais spēks, strādnieki, mātes un tēvi, bērni – nākošie tēvi un mātes. Valsts glāba kā varēja sevi un savus iedzīvotājus, kādi nu tai tobrīd bija pie rokas. Tāpēc tagad nopeltais Vilis Lācis tā centās deportāciju plānos ierakstīt lielāku izsūtāmo latviešu tūkstošu skaitu. Viņš centās paglābt pēc iespējas vairāk „sēklas materiāla”...

ASV ieplānoto kara sākumu atlika četras reizes. Tāpēc izsūtītie un represētie tagad ir izsūtītie un represētie, cietušie un aizvainotie, krievus neieredzošie. Ja bombardēšana būtu notikusi, tad viņi būtu izdzīvojušie un pateicīgie...

            Amerikāņu atombumbas bija reāls un neslēpts drauds.

            Tāpat steidzamā kārtā bija jārada atbildes ierocis, jo tikai atbildes trieciena draudi varēja apturēt ASV no kara sākšanas, kā tas ir vēl šodien – Eiropā jau sen būtu lielais karš, ja Krievijai nebūtu atomieroču. Lielajā karā Eiropā Amerika atrisinātu daudzas savas problēmas...

            Tika atrastas urāna atradnes, būvētas ieguves šahtas un pētniecības laboratorijas, turpat dzīvoja ieguvēji un pētnieki. Bija vajadzīga šo vietu apsardze. Tas viss notika neapgūtās ziemeļu teritorijās, mežos un purvos. Tur nebija labiekārtotu ceļu, tiltu un pilsētu. Tās visas bija pelēkas nometņu barakas.

            Protams, ka ASV zināja par to, ka „krievi” gatavo savu bumbu. Protams, ka ASV to negribēja pieļaut. Protams, ka „Lācis” gribēja uztaisīt viņu sargājošo bumbu pēc iespējas ātrāk un zināja, ka ASV novēro katru viņa soli. Toreiz nebija tādu pretgaisa aizsardzības iespēju, un tāpēc lielā augstumā lidojošās izlūklidmašīnas un bumbvedēji varēja netraucēti pārlidot PSRS teritoriju, ko tās arī darīja. Protams, ka ASV sabombardētu katru objektu, kurā tika gatavota bumba, un, protams, ka tādos apstākļos vienīgais, kā to varēja pasargāt, bija šos objektus noslēpt.

            Adatu visvieglāk noslēpt redzamā vietā citu adatu vidū. Tāpēc „Lācis” pieņēma lēmumu savus apsargātos objektus, to dzeloņdrātis, sargtorņus un barakas – nometņu iekārtojumu noslēpt starp neskaitāmām citām nometnēm. Nometnēm bija jābūt īstām un pamatotām. Tikai tā vārēja noslēpt īstos atombūves objektus. Tāpēc nometnes bija jāpiepilda, jānodarbina (arī tas bija to radīšanas mērķis) un jāapsargā. Tās piepildīja ar tiem, kuri izrādīja neapmierinātību, pretestību, atkāpās no mobilizācijas ekonomikas disciplīnas, kukuļņēmējiem, liekajiem birokrātiem, nodevējiem, kriminālnoziedzniekiem un disidentiem. „Saslaucīja” visus, ko vien varēja atraut no valsts aizsardzības un ekonomikas. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums.

            Tā radās Gulags.

            ASV izpleta Gulaga mērogus, aktualizēja tā pastāvēšanu, kā arī lielā mērā piegādāja Gulaga „saturu”. Jau pirms Otrā pasaules kara bija skaidrs, ka karš būs. Tikai ieviešot mobilizācijas ekonomiku, PSRS varēja pacelt savu potenciālu līdz tādam, kurš nodrošināja uzvaru šajā karā. Tāda dzīve nevarēja būt mīksta un maiga, un pie varas esošie tādi nebija.

            Un labi, ka nebija.

            Hitleram Gulagu būtu vairāk.

            Tagad smejas par „Lāča” ģenerāļu „neprasmi” un „veltīgajiem” krievu karavīru upuriem. Smējēji acīmredzot nezin, ka ASV savu atombumbu neradīja pati. Atombumbu 1945.gadā pusgatavu izveda no Vācijas ar visiem rasējumiem un „zinātniekiem”. Smējēji acīmredzot nezin, ka Hitleram bija 6 mēneši līdz atombumbai. Smējēji nesaprot, ka tad viņu pašu tagad nebūtu. Nebūtu nekā – pašu vāciešu arī nebūtu – toreiz radioaktivitāte nebija pētīta un neviens nezināja, ka bombardēšanas sekas ir bīstamākas par bombardēšanu...

            Tāpēc katrs „nesaudzētais” krievu kareivis kaut par minūti, bet tomēr pirms atomieroča „gatavības” tuvināja Vācijas galu, bet katrs varonīgais Kurzemes cietokšņa aizstāvis, nošaudams kādu tādu „iekarotāju”, kaut par minūti, bet tomēr tuvināja Cilvēces bojāeju vācu atomieroču ugunīs. Kā vieni, tā otri, kā cēlās, tāpat krita, nezinādami ko patiesībā aizstāv ar savu „varonīgo” vai „veltīgo” nāvi.

            Vieni aizstāvēja vācu atomieroča radīšanu un visa Dzīvā iznīcināšanu uz Zemes, bet otri aizstāvēja visu Dzīvo un Zemi – mūsu dzīvības šūpuli.

            Protams, šaujot viens uz otru un mirstot, viņi to nezināja un domāja par daudz piezemētākām, katram pašsaprotamām lietām, bet tomēr, tādā vai citā veidā katrs par savu dzimteni, mājām, sievu, bērniem vai vienkārši par savu dzīvību. Tomēr tas, kurā svaru kausā iegūla katra iegūtā minūte, viņus padarīja par varoņiem vai upuriem.

            Tie, par kuru dzīvībām ieguva minūtes Dzīvības saglabāšanai, kļuva Varoņi.

            Tie, kuru izdzēstās dzīvības tuvināja Dzīvības beigas, ar katru tādu minūti kļuva par upuriem.

            Tagad, šajos apstākļos sēžot, var atcerēties (kas to ir piedzīvojuši) vai spriedelēt (kas to nav pieredzējuši) par „Staļina asinskārību”, Gulagu, okupāciju, Molotova-Ribentropa paktu, 9.maiju, Anglijas un ASV otro fronti, par savu upuru lomu tajā visā. Tomēr tāda spriedelēšana un upura cilāšana izplēn ar pacelšanos augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem un zināšanu nākšanu par vēsturiskajām reālijām, kuras mīt augstāk par katra paša personisko pārdzīvojumu griestiem. Tad daudzi „Staļina upuri” kļūst par savu „draugu”, kaimiņu un skauģu ļaunprātību, aizvainojumu, atriebības vai vienkāršas cilvēciskas neiejūtības, Cilvēciskās Kultūras un bezjūtības upuriem, bet daudzi tādi „Gulaga upuri” patiesībā ir Cilvēci un Dzīvību glābušie Varoņi, ja vien viņi paši grib atteikties no sava upura tēla un atzīt, ko ar savu klātbūtni Gulagā ir sargājuši visu Dzīvo uz Zemes.

            Pateicoties viņiem – viņu esamībai tajās barakās, kara nebija.

            Viņi ir Varoņi, ja vien viņi paši to atzīst.

            Bet tie, kurus viņi uzskata par saviem sargātājiem – ASV patiesībā ir visa viņu posta cēlonis.

            Ja nebūtu lielbagātnieku naida pret PSRS, tad nebūtu viņu radītā Hitlera un tādas Vācijas, tad nebūtu Otrā pasaules kara un visa, kas ar to ir saistīts, arī pirmskara notikumu Krievijā un pasaulē. Tajā laikā līdzīgā veidā izdarījās visas valstis, un nav vēl teikts, kurš te bija upuris un kurš agresors. Tā pati Polija vienlaicīgi ar „Lāci” veda sarunas ar Vāciju par sadarbību un kopīgu uzbrukumu „Lācim”. Krievija vienkārši paguva pabeigt sarunas ātrāk. Polija tīkoja uz visu Eiropu līdz Maskavai. Nezin vai poļu okupācija būtu (ņemot vērā poļu viesstrādnieku izkalpināšanu latviešu saimniecībās) ar jel ko patīkamāka par krievu okupāciju. Patiesībā Krievija (Staļins) pats izprovocēja Vācijas uzbrukumu ar to, ka paziņoja par savu lēmumu nelaist Hitleru caur Afganistānu uz Indiju un Himalajiem.

            Jo augstāk ģeopolitikā un Garīgās dzīves stāvos kāpjam, jo pavisam citādi tiek redzami pasaules notikumi.

            Tagad atkal uzpirkti dimanti, freibergas un rinkēviči brēktin brēc par krievu armijas iebrukumiem, okupācijām un ukraiņu tautas ciešanām, par Latvijas brīvības apdraudējumiem un lielo palīdzību, kādu „mums” tagad sniegšot cēlie amerikāni ar savu visspēcīgo armiju un kā viņi upurēšoties mūsu labā, kad taču tāds milzu „Lācis nāk”!

            Lūk, dimanti brēc par „kara kurināšanu”, „naida un vardarbības propagandēšanu” kad tāds milzu „Lācis” tūlīt, tepat, tagad jau kaut kur brūkot ar savu karu iekšā.

                        Lācis nāk!

            Lūk, freibergas pieprasa visiem kā vienam celties cīņai ar Lāci, kurš Eiropu un visu pasauli apdraudot.

                        Lācis nāk!

            Lūk, rinkēviči Eiropu aktivizē un mobilizē, jo, lūk, -

                        Lācis nāk!

            Ko visu laiku Ukrainā darīja Eiropa, mēs visi redzējām. Mēs redzējām, kā Eiropa uzkurināja nemierus Ukrainā, kā noveda situāciju līdz esošās valsts varas vardarbīgai gāšanai un prettiesiskas „valdības” radīšanai, kura tagad sagrauj valsti.

            Mēs redzējām kā Eiropa iznīcina Ukrainu.

            Mēs redzējām kā tā tiek okupēta un pakļauta NATO valstu kontrolei.

            Mēs redzējām kā tika formētas nacistu vienības „cittautiešu” iznīcināšanai un Ukrainas „attīrīšanai” no „moskaļiem”.

            Mēs dzirdējām un redzējām lozungus „moskaļus uz nažiem”!

            Mēs neredzējām tādus pat „moskaļu” aicinājumus.

            Mēs redzējām to, ka to, ko drīkst darīt „labā sektora” nacistiskie trieciennieki un Rietumukrainā viscaur, to nedrīkst darīt Austrumukrainā turienes iedzīvotāji!

            Mēs redzam, ka savas dzīvības viņi aizstāvēt nedrīkst!

            Mēs redzam, ka ASV mūs „aizstāvēt” drīkst, bet viņus Krievija aizstāvēt nedrīkst!

            Mēs redzam, ka tur, kur nekādas okupācijas nav, tur ir „okupācija” un tās „draudi”, bet tur, kur ir reāla okupācija, tur tās „nav”!

            Mēs redzam un saprotam, ka katrs freibergu, dimantu un rinkēviču vārds ir jāsaprot otrādi apgriezts. Ja viņi saka, ka „mums uzbrūk”, tad patiesībā uzbrūk viņi. Ja mums saka, ka „Lācis kurina karu un aicina uz vardarbību”, tad patiesībā viņi ir sākuši karu pret „Lāci” un tīko to vardarbīgi vajāt visur, kur vien tāds mīt, un vispirms jau uzkurināt tādu vardarbību tepat Latvijā.

Viņiem par to maksā.

            Viņi ir nodevēji, tāpat kā tie zihmaņi, kuri mežā aģitēja par cīņu ar „Lāci”, bet paši gāja un pienesa ziņas čekai.

                        Lācis nāk!

            Un atkal – Amerika mūs aizsargās!

                        Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk!

                        Amerika, Amerika, Amerika!

- Bet ko tad Amerika?

            Visu šo ziemu Vašingtonā darbojas korporāciju „Chevron” un „ExxonMobil” organizētā „Amerikāņu – ukraiņu konference”, kuras aktīva darbiniece ir mums jau pazīstamā Nulandes kundze. Šī kundze atskaitījās konferencei par 5 miljardiem dolāru, kurus ASV valdība ir ieguldījusi šī maidana un „vispār – Ukrainas virzīšanā, tās vēstures virzienā”.

            2009.gadā ASV valdībai „pakļāvīgā” korporācija „Halliburton” atvēra savu ofisu Kijevā. Nākošajā gadā Janukovičs kļūst prezidents un transnacionālajām korporācijām „ExxonMobil” un „Shell” izsniedza licenci slānekļa gāzes ieguves vietu izpētei, bet 2012.gadā „Shell” iegūst tiesības izstrādāt visu Juzovskas atradnes slānekļa gāzi, bet korporācija „Chevron” savā īpašumā iegūst Olesskas atradni Ļvovas apgabalā. Viena pati Juzovskas atradne ASV korporācijai ienesīs 2 000 000 000 000 (12 nulles!) dolāru! Pie tam tagad juridiski tā skaitās amerikāņu gāze un var tikt iegūta un pārdota kā tās īpašums ar tās spēkiem un attiecīgu militāru aizsardzību (ASV privāto armiju klātbūtne Ukrainā un maidanā!).

Pa tam Janukovičs pamanās novest valsti līdz kārtējam maidanam, varas un valsts sabrukumam, leģitīmās varas krišanai, ASV ielikteņu nākšanai pie varas (kas notika viņa acu priekšā), kurus viņš atstāj ar tukšu valsts kasi (viņš izved visu naudu uz ārzonu bankām) un „pilnīgā bezpalīdzībā amerikāņu rokās”.

Šā gada 2.martā ASV, Vācijas un Polijas sūtņu klātbūtnē viņu ieliktenis un huntas (...vai kliķes? bet visādā ziņā Ukrainas nodevējs) vadonis Turčinovs „nepārvaramu naudas grūtību mākts”, paraksta vienošanos ar SVF ( Starptautiskais Valūtas fonds), kurā visa Ukrainas gāzes transporta sistēma no parakstīšanas brīža bez atlīdzības (par velti) pāriet korporācijas „Chevron” īpašumā. Mariupoles, Zaporožjes un Dņepropetrovskas metalurģisko kombinātu īpašniekiem 50% savu uzņēmumu akciju jānodod Vācijas korporācijai „Ruhr”, bet Donbasa ogļu ieguves baseins nonāks korporācijas „Ruhr” somu meitas firmai. Tas nozīmē, ka ASV korporācijas „Chevron” un „ExxonMobil” varēs piegādāt savu (Ukrainas) gāzi pa saviem (Ukrainas) gāzes vadiem uz Eiropu Ukrainai par to nemaksājot ne kapeikas, un piedevām tagad Ukrainai ir atņemtas arī tās pēdējās vērtības – metālapstrāde un ogļu rūpniecība.

Slānekļa gāzi saturošo iežu slāņa hidrotraumēšanu izdarīs jau minētā amerikānu kompānija „Halliburton”, tāpēc nav sagaidāms, ka var tikt ievērotas Eiropas ekoloģiskās normas, vēl jo vairāk tāpēc, ka kontrolējošo organizāciju personālu un tos atbalstošās spēka struktūras Ukrainā apmācīs kompānijai „Halliburton” piederošās privātās armijas (meitas firma) instruktori, bet attiecīgo infrastruktūru būvēs un uzturēs amerikāņu celtniecības un inženiertehnisko būvju un pie viena arī privātās armijas kompānija „KBR,Inc.” – arī bijusī „Halliburton” meitas firma.

Tieši par viņa panākumiem šīs kompānijas „KBR, Inc.” lobēšanā tās piesaistīšanai „jaunās Ukrainas” armijas un „nacionālās gvardes” formēšanas pakalpojumiem Diks Čeinijs Porošenko ir norīkojis par nākošo „jauno” Ukrainas prezidentu.

Cita amerikāņu privātās armijas kompānija „Greystone Limited”, kuru nopirka visiem labi pazīstamā un bēdīgi slavenā privātā armija „Academi”, palīdzēja „KBR,Inc” nodibināt „jauno kārtību” Ukrainā.

Tāda, lūk, ASV „palīdzība” Ukrainai!

Tāda, lūk, „brīvība” izcīnīta „maidanā”!

Tādā, lūk, šaha spēlē tiek bīdīti „īstenie” un „moskaļi”!

Tāpēc, lūk, Ukrainā vajag „moskaļus uz nažiem”!

Tāpēc, lūk, Ukrainā Cilvēkiem ir jākaro vienam pret otru!

Tāpēc, lūk, Cilvēki tiek sanaidoti!

Tāpēc, lūk, Ukraina esot okupēta!

Tāpēc, lūk, tur „Lācis” esot iebrucis!

Tāpēc, lūk, Krievija Ukrainā nedrīkstot savējos tādā sanaidotībā aizstāvēt!

Lūk, cik „tīra”, „skaidra” un „nesavtīga” ir tāda Amerikas palīdzība. Tik vienkārši, lai atņemtu Krievijai viņas Melnās jūras kara bāzi Sevastopoli, „izķidātu” (aplaupītu) Ukrainu, izprovocētu karu Eiropā un ievilktu tajā Krieviju, lai pārdotu ukraiņu gāzi, tēraudu un ogles kā savas, tiek iznīcināta valsts un tās tauta!

Lībija – Sīrija – Ukraina!

Lūk, tāpēc Amerikas kuģi peld, lidmašīnas lido un viņu „aizstāvji” visur ierodas.

Lūk, tāpēc viņu dolāri katra uzpirkta nodevēja kabatu spīlē!

Lūk, tāpēc skan brēcieni „Lācis nāk”!

Mūsu dārgais prezidents Bērziņš palaida runas par lieliem līgumiem, sakarā ar slānekļa gāzes iegūšanu Latvijā. Jau sen tiek skandināts par „enerģētisko neatkarību”. Tagad ir skaidrs ko uz Latviju brauc sargāt ASV karavīri, NATO kuģi un lidmašīnas!

Tagad ir skaidrs, kāpēc Latvija esot no „Lāča” jāsargā, kāpēc to kāds apdraudot un kas ir apdraudētājs. Tagad ir skaidrs, kāpēc nodevēji freibergas, dimanti un rinkēviči brēc: „Lācis nāk!”

Tāpēc visu laiku radio, TV, visu „ziņu” portāli un avīzes vienā balsī dienu un nakti brēc: „Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk!”

Acīmredzot amerikāņiem Latvijā ir atradies kaut kas, ko viņi te var paņemt.

Tagad ir viegli pazīt nodevēju.

Paskaties, redz, kur viņš brēc: „Lācis nāk!”

Tas ir nodevējs!

Latviju neizpostīja krievi.

Latviju izpostīja nodevēji.

Nodevēji – lieli un mazi.

Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.

***

            Mēs sākām ar Vēsturi. Mēs sākām ar jautājumu, kā pazīt tos, kuri Dzīvību posta un tos, kuri Dzīvību vairo. Nodevēji posta. Varoņi vairo.

                                                                                                Antiņš