Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


363.

No: Aigars       Temats: Dzīvības atņemšana, lai iegūtu pārtiku

?←      2010. gada 10. martā 10:36:36

Esmu zemnieks. Audzēju aitas. Nevaru sadzīvot ar domu, ka agri vai vēlu tas lopiņš ir jānokauj pašam vai arī jātdod nokaušanai. Vai ir starpība vai es audzēju 20 vai 200 lopu? Pirmajā gadījumā sagādāju pārtiku sev un savam paziņu lokam. Caur to nerodas lieki naudas uzkrājumi. Reizēm ir arī uzkrājumi. Tad rodas nepatīkama sajūta. Tu esi atņēmis kādam dzīvību un uz tā rēķina ceļ savu it kā labklājību! Un tu nevari saprast, kadiem mērķiem drīkstētu tērēt šos līdzekļus. Esmu arī galdnieks. Šeit es saņemu atlīdzību naudā par savām prasmēm un ieguldīto darbu. It kā pašsaprotami. Bet caur kadu izpratni man jaiet, lai sadzīvotu ar sākumā minētajiem apstākļiem? Kā pareizi izprast, kur drīkstu izlietot uz atņemto dzīvību rēķina iegūtos naudas līdzekļus?


                                                                                    MOTO:

Katram Cilvēkam savā dzīvē ir jānosit čūska (sevī), jāiestāda (Saprāta) koks (sevī), jāuzceļ nams (jārada pēcnācējs) un jāaudzina dēls (sava personība).



Lai nāk Tava Gudrība, Jāzep!


            Bravo, Aigar! No Tevis, kurš sevi par zemnieku sauc, nāk Raiņa lugas varoņa Jāzepa cienīgs jautājums. Tas nāk no tās Tavas dvēseles daļas, kurā Gars cīnās ar ekonomiskās darbības iedibināto standartu, kurš, būdams Normas iemiesojums tā radīšanas cēlonī, vēlāk savu Māti ir pazaudējis, un tagad, viņas troni uzurpējis, noliedz tās esamību.

            Taču, kā parasts, vispirms neliela ilustrācija iz Radio mājas dzīves. Sestdienas raidījumā dzirdējām stāstus par iestrēgšanu, iesprūšanu un durvju aizciršanos. Par to, ko Latvijas Radio darbinieki (kuri sevi sauc arī par radioļaudīm kā dzimtbūšanā) piedzīvo tad, kad niķojas lifti un smagās studiju durvis.

            Tur dzirdējām arī kādu stāstu par to, kā gavēņa laika priekšvakara tiešraides laikā studijas durvis aizcirtušās un tur iesprostojušas raidījuma dalībniekus – to vidū arī kādu mācītāju. Šis mācītājs vēlāk, kad durvis beidzot atvērtas, atzinies, ka viņš visu vakaru (gavēņa priekšvakaru) ir cerējis uz to, ka viņam vēl izdosies apēst pēdējo sātīgo pankūku pirms gavēņa sākuma pulksten 12 naktī. Šis mācītājs ir tik “ticīgs”, ka nekādā gadījumā nepārkāps mehāniskā pulksteņa uzraudzīto standartu, bet – tik netikls (netīrs) savā dvēselē, ka gavēņa priekšvakarā savās tieksmēs un prātā pārkāps gavēņa Normu – Tīrības vajadzību, vajadzību attīrīties un šīs attīrīšanās prieks tam ir svešs. Tas, kuram tika dota iespēja izkāpt no mēslu bedres kādu brīdi iepriekš, sūkstās par to, ka viņš nav to pilnībā izbaudījis.

            Šī, Radio mājā ieslēgtā trijotne gavēņa priekšvakara raidījumā aicināja savus klausītājus pievērsties tām “kristīgās” dzīves normām, kuras paši nepazīst, bet, ja ievēro, tad tikai kā ārējus sprediķu, Derības un Bībeles citātu vai runas normu standartus. Iespējams, cits būtu atzīmējis to, ka Dievs par viņu ir apžēlojies un devis gavēņa sākšanas iespēju ātrāk nekā citiem, vai to, ka ir viņu atturējis no kārdinājuma piesārņotā miesā uzsākt gavēni, bet kāds noteikti būtu sapratis savu neatbilstību tai lomai, kādu ir uzņēmies – tas, kurš domā par pēdējo pankūku, nedrīkst runāt par gavēni. Ar savu domu viņš saindē savu runu un visu savu klausītāju dvēseles. Par Tīrību drīkst runāt tikai tas, kura domas ir tīras. Tas, kurš sevī nes netīru domu, ar to vēl ciešāk piesaista savu klausītāju tai netīrībai, pret kuru abi “cīnās”.

            Katras darbības svētīgā vai postošā daba izriet tikai un vienīgi no tās tikumiskā satura – tā, kā vārdā, ar kādu mērķi tā tiek darīta. Tāpat, kā mācītājs ir tam speciāli apmācīts runas prasmes lietotājs, tā zemnieks ir savu zemnieka darbu protošs un ar to rezultātus iegūstošs strādnieks. Mācītājs savu maizi pelna ar muti, bet zemnieks ar rokām – tik vien ir tās atšķirības starp viņiem, ja viņi abi gavēņa priekšvakarā par pēdējo pankūku domā. Tomēr zemnieks arī tad ir labāks par tādu mācītāju, jo viņš otram ar savu darbu netaisās mācīt to, ko pats nedara. Zemnieks nemānās! Zemnieks audzē, pļauj un baro. Zemnieks kauj lopus un viņam par to sāp sirds (tas, kuram nesāp, nav zemnieks). Bet mācītājs melo. Profesionāli apvārdo klausītājus par to, ko pats sevī neizjūt. Viņus pat nevar vietām mainīt. Mācītājs kaus savas aitas, bet sirds viņam par to nesāpēs.

            Tas, par ko ir šis jautājums, Aigar, ir atšķirība starp Normu un standartu. Tas, kas ir zemnieka un mācītāja rīcībā, ir viņu standarts, bet tas, kas ir viņu abu dvēselēs – ir viņu Norma. Tādi viņi ir!

            No Dzīvības viedokļa, Aigar, nav nekādas starpības tās ir 20 vai 200 aitas. Dzīvība pāriet no vienas formas otrā un ne uz brīdi nemazinās. Kad vilks apēd aitu – Dzīvība to nekā neizjūt – tā turpinās citā formā, bet, kad aita mirst kādas slimības pieveikta, tad Dzīvība to izjūt kā zaudējumu. Tāpēc tā labāk atvēl slimo lopiņu vilkam, nekā ļauj tam slimībā vārgt. Slima aita nepilda savu pienākumu Dzīvības Likuma priekšā. Dzīvnieku pienākums ir mācīties ievākt informāciju, tāpat kā Cilvēka pienākums ir mācīties šo informāciju vērtēt.

            Taču, ja slimās aitas nāve, barojot vilku, ir pieļaujama, tad tādas aitas nogalināšana Cilvēka pārtikai tāda nav, jo tā, pielīdzinot Cilvēku dzīvniekam (vilkam), viņu pazemina līdz tā līmenim attīstības klasē. Tāpat kā tiek jaukts standarts ar Normu, tāpat nemitīgi jauc vajadzību nogalināt ar vajadzību pēc ēšanas. Jā, mums ir jānogalina un mums ir jāēd, bet nekur nav teikts, ka mums ir jāēd tie, kurus mēs esam nogalinājuši. Mums ir jāēd tas, ko mēs nenogalinām – to, ko Māte Daba mums tam atvēl – augļi un labība, bet no piena tik, cik Māte Govs, savu teļu barojot, mums arī ar to par viņas turēšanu siltumā pie pilnas siles atlīdzina. Mēs Mātei Govij tad esam kā viņas teļa pienabrāļi. Un tas ir arī ar noteikumu, ka pārējā laikā mēs netraucējam viņai viņas govs dzīvi dzīvot. Pretējā gadījumā tas ieved postā, kā Govi, tā arī Cilvēku.

            Tie, kas nopietni mācās, tie zina, Dzīvībai ir divas daļas – augstākā un zemākā. Augstākā Dzīvojot Rada – pārveido izejmateriālus, izsmalcina un veido formas atbilstoši Evolūcijas likuma prasībām. Zemākā, dzīvojot pati, noārda augstākās radīto. Tie ir patogēnie slimību dīgļi apziņā un baktērijas – viņu iemiesojumi. Tie ir indīgie augi, kukaiņi, čūskas, grauzēji, kaķi un maitu ēdāji – Mēness hierarhijas zemākā daļa.

            Augstākās Dzīvības formas dzīvo sīvā cīņā ar zemākās dzīvības formām. Ja tā nenogalinās zemāko, tad zemākā nogalinās augstāko visur, kur vien tās abas sastapsies. Tāpēc, ja Cilvēks vai cita būtne tos ielaidīs savā organismā – viņš mirs. Tomēr, apkarojot tās naidīgās dzīvības formas, ar kurām viņš nāk saskarē, Cilvēkam nav tās jāiznīcina tur, kur viņš ar tām nesaskaras. Tur, kur peles bojā viņa pārtiku un ievazā slimības, viņš ar tām cīnās, bet tur, kur viņas dzīvo, to neapdraudot, Cilvēks tās liek mierā. Tur, kur čūska tam uzbrūk, Cilvēks aizstāvas, bet tur, kur ir tāda iespēja, viņš izvairās no kontakta ar to.

            Tur, kur slimību izraisītāji viņu apdraud, Cilvēks attīstās – uzlabo higiēnu, dzīves veidu un dvēseles tīrību, spēcina savu Mīlestību pret bērniem un viens uz otru, bet tur, kur attīstības nav – tur nav vērts sīkbūtnes kaitināt un kaitinot attīstīt. Attīstītās sīkbūtnes pieveiks neattīstīto Cilvēku, un – būs vēl sliktāk. Tur, kur iznīcina kādu slimību pilnībā, Māte Daba savā zemākajā dzīvībā radīs vēl stiprāku, kuru Cilvēks vairs iznīcināt nevarēs.

            Kad zivs nērš ikrus, to pietiek kā zivju ikru ēdājiem, tā arī zivju sugas uzturēšanas vajadzībai nepieciešamo mazuļu skaitam. Zivju bari ir tik lieli, ka pietiek kā zivju ēdājiem, tā arī bara atjaunošanai, un vēl pāri paliek, kas pašas nomirst, no tām atkal kāds pārtiek.

            Tavas aitas, Aigar, Tev māca to, ka var dzīvot, nogalināt naidīgo, ar ko nāk saskarē, bet ēst to, ko nenogalina. Aita, ēdot zāli, to nenogalina. Visi zālēdāji (izņemot kazu) atstāj zaļo augu daļu tik daudz, lai pietiktu kā citiem ēdājiem, tā arī augam viņa dzīves turpināšanai. Vienīgi kaza iznīcina visu zaļo augu valstību pilnībā, ja ir uz to spējīga fiziski un ir tam pietiekamā skaitā. Kaza ir zemākās dzīvības forma zālēdāja izskatā – tā pieder pie destruktīvās hierarhijas. Tāpēc saprātīgi Cilvēki to savā tuvumā neuztur. Kaza ir spītības un patvaļības iemiesojums – ar savu klātbūtni veicina šīs vibrācijas Cilvēka apziņā un to parādīšanās liecina par tautas galēju pagrimumu – atkrišanu mežonībā.

            Tomēr, ja tikai zāles ēšana vien mums nodrošinātu Evolūciju, tad visas govis un aitas jau sen mums būtu tālu priekšā. Tomēr tā nav. Ja Tu, Aigar, apēd aitu tikai tādēļ, lai pabarotu savu miesu, tad Tu esi tikai tāda pati aita kā viņa, bet vēl ar nogalināšanas standartu. Tad Tu esi Kaza vai Vilks. Vari izvēlēties kurš, bet tikai un tomēr dzīvnieks. Dzīvniekam tas nav kauns – viņš ar to nekrīt, bet Cilvēkam tā ir visa zaudēšana.

            Tavai dzīvei jēgu piešķir tas, kāpēc Tu ēd. Ja Tu ēd tāpēc, lai dzīvotu – Tu esi dzīvnieks. Tā dara dzīvnieks. Viņam nav brīvās izvēles tajā, ko viņš ēd, tāpat kā tajā, ko dara, kad dzīvo. Savu uzdevumu meklēt informāciju un mācīties viņš pilda automātiski, pašam to nezinot un par to nedomājot. Neviena aita nezina to, ka ir veģetāriete. Viņa ēd to, kas viņai garšo un viņai garšo zāle. Tāpēc viņa ēd zāli.

            Bet Tev, Aigar, ir izvēles brīvība. Tu vari ēst to, kas garšo – aitu vai maizi, ogas, augļus un saknes (ja paliek to sēklas, vai otrādi) vai, sliktākajā gadījumā, arī neplēsīgas zivis (tajās nav astrālo emanāciju palieku) un šo to sarunāt ar govi vai vistu (olu ziņā). Bet Tu nedrīksti ēst nekā no tā, kas ir ar asinīm bijis sakarā, ja vien Tev ir cita iespēja savu dzīvību uzturēt. Tu pats izvēlies – ko ēd un ko dari. Ja ēdot tikai dzīvo – tad esi tikai dzīvnieks.

            Par Cilvēku Tevi nepadara standarta ievērošana pārtikā vai saimnieciskajā darbībā. Par to Tevi padara Normas ievērošana Cilvēka Dzīvē – apzināti un mērķtiecīgi mācīties darīt labu un būt derīgam. Lūk, ja Tu, Aigar, ēd (aitu) tādēļ, lai ar tai atņemto dzīvību, uzturot savu, iegūtu iespēju mērķtiecīgām studijām Dzīvības būtības un likumsakarību izpratnei, kalpošanai Dabas Mātei un darbam Dzīvības Radošajā daļā – tad Tu esi Cilvēks, šī vārda īstajā nozīmē. Tikai tas, kāds ir Tavas darbības Tikumiskais un Ētiskais saturs, nosaka to, vai Tu esi pieskaitāms Cilvēkiem, un vai Tu esi augstākajā vai Tevi savā varā ir pārņēmusi zemākā Dzīvība. Ieguldi savu dzīves saturu Zināšanās par to, kā vairot Dzīvību.

            Lai būtu zemnieks un koptu aitas, nav jāsadzīvo ar to nogalināšanu. Ir jāsadzīvo ar aitām. Tagad Tu zini to, kas ir aita Tavā ekonomiskās dzīves standartā – līdz noslaktēšanas brīdim, bet Tu nezini, ko nozīmē aita sadzīvē ar to kā ar neatkarīgu, domājošu un jūtīgu Dzīvības formu, par kuru Tev ir iespēja rūpēties. Sadzīvo ar to, un, iespējams, atradīsies citi standarti – vērtīgāki par esošo un tuvāki Normai.

            Aitas Tev dod savu uzticību un pieķeršanos (ja proti to attaisnot un izpelnīties). Dzīvnieki nemelo. Viņi ir īsti. Tāpēc viņu attieksme (viņām ir vajadzīga Tava aizsardzība) – tas, ko tā ienes Tavā dvēselē, ir vērtīgākais no tā, ko vari gūt, būdams šeit uz Zemes. Tu kādreiz (no Dzīvības ilguma viedokļa - tūlīt) mirsi, un tad, atgriežoties savās Mājās – Debesīs, aiznesīsi sev līdz to, ko būsi šeit savā Dvēselē uzkrājis. Tur – Tavās Debesīs aitu nebūs, bet tur būs tās Tavas atmiņas par viņām un viņu attieksmi, un to, ko esi ar viņām darījis. Tad, lūk – tās Tevi tur spēcinās vai “tad nu gan būs ar tām jāsadzīvo”.

            Piedevām, viņas Tev dod vilnu. Ja Tu domā, ka tas ir maz, Tu ļoti maldies. Tā spēcina Tavu personību tik pat stipri, cik viņu gaļa, ko Tu apēd, to vājina. Tu nevari mīlēt lēnprātīgu un miermīlīgu sievieti vai bērnu, ja pacel roku pret aitu. Kaujot aitu, tu nogalini sevī lēnprātības un miermīlības sapratni. Tā Tu nogalini to Gudrību, kura nāk pie Tevis caur šo Sapratni un spēju radīt tai jaunas izpausmes formas. Kad es saku – Gudrība, es nedomāju intelektuālismu, kas visbiežāk ir galēja muļķība, jo muļķība ir Gudrības trūkums, bet tur, kur standarts izstumj Normu, tur intelektuālisms neizbēgami izstumj Gudrību.

            Tava Gudrība Tevi ievirzītu miermīlīgu un lēnprātīgu – saticīgu Cilvēku vidē, kurā atklātos tās galvenā vērtība – dažādo iespēju kooperācijas plašums. Bet Tava muļķīgā iedoma par aitu nogalināšanu kāda pārtikas vai ekonomiskās dzīves standarta vārdā, Tev šo iespēju atņem, tā vietā lēni pulcinot ap Tevi aizvien nesaticīgākus un kareivīgākus, kuri pamazām izputinās visu, ko esi uzsācis un veidojis. Miers baro – karš posta. Nogalinot aitu, Tu par vienu iedaļu pavirzi pasauli pretī vispārējam karam visiem pret visiem.

-         Vai Tu to gribi?

-         Vai Tu saproti, ko Tu Dari?

            Jau Leibnics savā laikā ir matemātiski pierādījis, ka visu ekonomisko darbību gala rezultāts ir nulle. Nekas nedod peļņu. Peļņa ir tikai brīdis starp ieņēmumu un izdevumu, bet aizkavētais izdevums rada nākotnes iztrūkumu, kurš tā vai citādi atņems visus ietaupījumus un tā rašanās – uzkrājuma mehānismus. Tas ir tikai laika jautājums, bet ne pēc būtības. Nav iespējams tāds bezgalīgs peļņas mehānisms, kurš uzturētu pats sevi – tā ir absurdā “mūžīgā dzinēja” idejas ekonomiskā forma. Visi tādi ir iluzori un lielākoties balstās uz krāpšanu – to, ka kāds tā dalībnieks tādā vai citādā veidā apzog visus citus. Bet arī tas neizbēgami beidzas – apkrāpto izputēšana un pagrimšana izputina zagli. Tas ir tikai laika un formas jautājums. Un, jo ilgāk tas tiek atlikts laikā, jo nežēlīgākas formas iegūst. Dabas Likumu pārkāpumi piesaista zemākās Dzīvības uzmanību.

            Tāpēc nebaidies atteikties no mūsdienu ekonomikas standartiem. Ļauj aitām dzīvot viņu mūžu – samierinies ar vilnu, bet nepiesauc neizbēgamu zaudējumu. Bet, nesaņemot domājamo peļņu, Tu izvairīsies no vēlākā zaudējuma rūgtuma. Tā ir Normas ievērošanas rezultātā nākusī Gudrība, kura Tevi var pasargāt no muļķības radīto viltus cerību sabrukuma sāpēm.

            Laiku pa laikam pasaulē parādās civilizācijas, kuras patiesi ir kaut ko sasniegušas. Viņu sasniegumu liecības aizvien vēl mulsina mūsdienu Cilvēka prātu. Šis prāts cenšas iztēloties tās ekonomiskās dzīves formas un tehniskos līdzekļus, ar kuriem tas ir panākts. Šis intelektuālais prāts domā, ka peļņa, kuru radījusi šī senā civilizācija, ir mērāma ar šodien acīmredzamo palieku daudzumu. Tomēr tā nav. Tas, ko mēs redzam, nav peļņas, bet Garīgā, intelektuālā un fiziskā darba ieguldījums. Visa šīs civilizācijas peļņa ir nogulsnējusies tās kultūras – cilvēcisko attiecību un pārdzīvojumu kapitālā un zināšanās. Bet, reizē ar Kultūras kapitāla zudumu, ir zudušas kā Zināšanas, tā arī pati civilizācija. Visu ekonomisko darbību rezultāts ir nulle. Saglabājas tikai Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā, Pārpersoniskā Cilvēka Īstās un Uzkrātās Zināšanas – tas, caur ko katra dzīvē var ienākt un darboties Gudrība.

            Jau teicu – aita, ēdot zāli, nezina to, ka ir veģetāriete. Viņa vienkārši tā ēd. Saņem Mātes Dabas viņai paredzēto Dzīvības uzturēšanas normu. Aitai nevajag gavēni – tai nav vajadzīga attīrīšanās. Gavēnis ir vajadzīgs tikai tiem, kuri atkāpjoties no Normas, dzīvojot ar standartu, piesārņo sevi. Baznīca neaicina uz Normu – baznīca aicina uz standartu – gavēni, kura laikā drīkst ēst visu normālo, bet jāatturas no ikdienas dzīvē standartizētās pārtikas.

            Baznīca aicina uz trim gavēņiem gadā, bet ir daudz Cilvēku, kuri visu laiku ēd to, ko gavēņa laikā “ticīgie” un viņu mācītāji. Šie Cilvēki (es arī) negavē – viņi vienkārši tā ēd un dzīvo. Viņi nerunā par gavēni tad, kad domā par... Viņi par to nedomā vispār un nekad. Viņiem nav jāizvairās no šī grēka un kārdinājuma. Viņus tas nekārdina. Viņi ievēro Normu. Baznīca neaicina uz Normu – uz veģetārismu, baznīca aicina uz cīņu ar grēku standartizētas gaļas ēšanas pasaulē. Uz bezgalīgu grēkošanas, nožēlas, attīrīšanās, grēkošanas ... u.t.t. riteni. Baznīca ar to liek domāt par grēku un caur šo domāšanu Cilvēku piesaista grēkam. Baznīca, cīnoties ar grēku, šo grēku uztur, baro un vairo. Netikums izriet no iespējas samaitāt Cilvēku – no viņa nepilnības, bet baznīca ir šīs nepilnības uzturētāja – netikuma radītāja un vairotāja.  Baznīcai nevajag tīru Cilvēku. Tai vajag grēkus nožēlojošu un tāpēc tos izpirkt (baznīcā) gatavu grēcinieku masu.

            Aigar, Tev nav jāgrēko. Tev nav jāturas ne pie viņu pārtikas, ne ekonomiskās dzīves standartiem. Tev nav jānogalina tāpēc, lai ēstu, un nav jāēd, lai grieztos viņu uztaisītājā grēku nožēlas vāveres ritenī. Dzīvo ar savām aitām, ļauj viņām dzīvot un beidz uzlūkot tās kā peļņas avotu – tas ir tikai šodienas ekonomikas standarts, bet ne ekonomikas Norma. Savus uzkrājumus ieguldi Zināšanās. Mācies. Iegūsti Zināšanas par to, ka, lai dzīvotu, dzīvība nav jāatņem.


                                                                              Pauls Stelps

                                                                              Sociopsiholoģijas asociācija


P.S. Un – kad dzirdi pie mikrofona mācītāju – izslēdz radioaparātu!



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa