Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


381.

No: Aigars Augulis       Temats: Latviešu gēns?

?←      2010. gada 03. septembris 8:45:05

Ar ko atšķiras latviešu domāšanas un pasaules telpas uztvere? Latvju Dainas. Pasaulē neesot analoga. Kur paliek cauri gadu simtiem iznestais tautas gara gaišums? Neticu, ka tas var iznīkt! Iespējams esam to dziļi noslēpuši sevī un sargājam. Jo cūkām nedrīkstot bērt pērles priekšā - vienalga sabradās!



Kas ir Latvieši?


            Būtu labi (un to vajag ielāgot arī citiem jautājumu sūtītājiem), ja godātais Aigars, izsakot savu jautājumu caur kādu apgalvojumu, paskaidrotu šo apgalvojumu vai vismaz to, no kurienes tas ir paķerts. Mana galva nav miskaste, periodiku un pseidookulto („garīgo”) literatūru, tāpat kā „dziedniekus”, „zintniekus”, „mistērijas” un tamlīdzīgus izdevumus nelasu. Neinteresējos par hokingiem, koeljiem, lobsangiem, kastaņedām, kļavām, buiķiem, vīkiem, martām un citiem tamlīdzīgiem – mūsdienu publiskajā telpā popularizētajiem, tāpat kā par čenelinga jaunumiem nē. Mani neinteresē politiskā, ekonomiskā un „kultūras” dzīve. Neuzsūcu radio, TV un interneta saturu. „Grāmatu” veikaliem eju ar līkumu.

            Mēs dzīvojam vienā laikā uz vienas planētas, bet esam dažādu pasauļu sūtņi. Mūsu orbītas centrējas ap diametrāli pretējiem centriem. Esot vienā, nevar būt otrā. Nākot no Zvaigznēm, nevar gribēt labāk dzīvot... Arī šis „labāk” katrā no pasaulēm ir cits. Tas, kas ir labs vieniem, ir pilnīgi nederīgs otriem. Materiālo, miesīgo, izdevīgo nevar apvienot ar Garīgo, Ideālo un Īsto. Turoties pie Jūsu pasaules spozmēm, mūsu pasaulē ienākt nevar. Man nevajag nekā no tā, kas ir Jums, bet Jums neder tas, kas ir mūsu dzīvē. Jūs nākat no pagātnes, bet nākotne pieder mums. Mēs varam pasniegt roku Jums. Jums ir jāgrib Nākotni pieņemt.

            Kā es varu zināt to, ko atkal kāds ir kaut kur izspļāvis?! Paskaidrojumus par to vajag prasīt tam, no kā tas ir nācis. Es nevaru un arī nevēlos zināt to, kas vārās tajā atkritumu pārstrādes katlā, ko par okulto buljonu un mūsdienu zinātni sauc.

            Pēdējie izdara „lielus atklājumus” tajā, kas sastāda filosofijas un metafizikas ābeces pamatus. Viņi ir noskaidrojuši to, ka ir burti, skaitļi un formu proporcijas. Pašlaik viņi cīnās ap to, vai 2x2 tiešām ir 4(liberāli-„humanitārie” saka, ka nē – esot katram savs vērtīgais un vienmēr pareizais rezultāts).

            Pašlaik (it sevišķi medicīnā un elementārdaļiņu fizikā) viņi atkārto mīļās katoliskās baznīcas dogmu par to, ka viss griežas ap zemi – miesu un matēriju.

- Vai man būtu jāinteresējas par bērnudārza iemītnieku klucīšu spēles laikā izdvestām skaņām, fantāzijām un pasaules redzējuma aprakstiem?

Ja es lasīšu, interesēšos un uzsūkšu visu to, kas nodarbina Jūsu apziņu, tad es zināšu tikai to, ko zināt Jūs. Tad es nezināšu to, kas Jāzin man. Savukārt, ja Jūs lasītu to, ko lasu es un smeltos no TĀS, no kā smeļos es, tad arī Jūs man uzdotu citus jautājumus. Kā mani Skolotāji saka: „Katram savi vēstneši”.

            Būtu interesanti zināt, ko Aigars domā, kad raksta: „..pasaule nav analoga..”. Iespējams, ka ap to sanāk saruna, bet tagad rodas iespaids, ka viņš ir aizrāvies ar digitālisma jēdziena formālo pusi populārajā – modernajā frazeoloģijā, tāpēc pagaidām lai tas paliek uz šī vārdu savienojuma autoru un Aigara paša sirdsapziņas.

            Ja Aigars interesējas par Latviešiem un viņu īpatnībām, tad viņam vajadzētu zināt to, ka par tautu (etnosu) var runāt tur, kur ir sabiedrība un valsts – tas ir – par to cilvēcisko būtņu veidojumu, kurš vienojas ap Ideāliem, pieredzi un audzināšanu, spējā tos realizēt, aizstāvēt un attīstīt – ap to, ko mēs saucam par Inteliģenci (palasiet rakstu „Vienmēr un visur”). Tur, kur šī spēja atklāti izpaužas Vienotā darbībā var runāt par Tautu, Sabiedrību un Valsti, saprotot, ka tas viss ir viens veselums un ir viens un tas pats, bet terminoloģiskā atšķirība parādības apzīmējumā rodas no skata punkta un izpausmes vides atšķirības. Tur, kur nav Vienotības Inteliģencē ap Ideāliem, pieredzi un audzināšanu Inteliģencē – darbības spējā, tur nav Garīgo pamatu – sakņu Garīgajos Avotos. Tur, kur nav Vienotības (ar Garīgajiem Avotiem), tur nav Tautas, Sabiedrības un Valsts.

            Ja Aigars var man uzrādīt tā, ko viņš sauc par Latviešiem Garīgos Avotus un ar tiem vienojošo reliģiju, tad es sapratīšu, kas ir tas, ko viņš par Latviešiem sauc. Lai viņš man parāda to šiem Cilvēkiem (kopumam) piemītošo Inteliģenci un tās pārstāvjus eksaktajos, humanitārajos (intelektuālajos) un Garīgajos aspektos, un es zināšu, par ko viņš runā. Tad, ja mēs konstatēsim Garīgo Avotu, reliģijas, Cilvēku kopuma, Vienotības Inteliģencē (Ideālu, pieredzes un audzināšanas) un darbības spēju klātbūtni, tad mēs varēsim runāt par Latviešiem – Tautu, sabiedrību vai Valsti, kurā tie izpaužas un šīs izpausmes atšķirībām uz citu tādu pašu fona. Par Tautu var runāt tikai TĀ sakarā, KAS izpaužas caur Cilvēka augstākās būtības dzīvi.

            Tur, kur tā visa nav – tur, kur ir vēsturisku, klimatisku un ģeogrāfisku apstākļu noteiktu interešu, instinktu un refleksu radīta valodas un darbības līdzība, tur, kur darbojas personība, fizioloģija un masu viļņojumi – tur var runāt tikai par populāciju un tās grupām. Populācijai nav ārpus fizioloģijas un ieradumiem esošu vienojošu mērķu, motīvu un darbības mehānismu, tādēļ katra grupa, personības dzīves līmenī, kuru nosaka resursu pieejamības iespējas, jāapskata atsevišķi šīs resursu pieejamības kontekstā.

Cita atšķirību pētniecības izejas punkta un salīdzināšanas iespējas (salīdzinot centrējošos elementus) nav. Centrējošais elements – resursi un to pieejamība, raksturo kā grupu, tā tās robežas un atšķirības populācijā. Lai Aigars man norāda resursu un tā pieejamības līmeni teritoriāli administratīvajās robežās (kuru Europas Savienībā maldinoši un savu ērtību dēļ par „Latvijas Valsti” sauc) pastāvošajā populācijā un es zināšu, ko viņš ar to domā – kura ir tā populācijas grupa, kuru viņš sauc par Latviešiem.

            Lai mēs varētu runāt par atšķirībām, ir jāzina uz kāda fona – kādā kontekstā mēs tās meklējam.

- Vai mēs sevi salīdzināsim ar Āfrikas, Āzijas un Amerikas kādreiz augsti attīstīto rasu tautu pagrimušo pēcteču mežonīgajām paliekām, vai ar esošo pēcviduslaiku naivismu (renesansi), elementāro zināšanu trūkumu, māņticīgo tumsonību un „tradicionālās” baznīcas kultivēto sātanismu („nolaidiet latiņu zemāk!” – kā aicina luteriskie spīdekļi savos radio sprediķos, kuriem piebalso jaunais katoliskais arhibīskaps – „mums pietiek ar lūgšanu – zināšanas nav vajadzīgas”) Eiropā?

- Vai mēs sacentīsimies ar Anglosakšu cilvēknīšanas ideoloģijas standartiem, pēc kuriem dzīvo Aigara piesaukto Latviešu jaunā paaudze?

- Vai Aigara Latvieši sevi aplūkos uz Eiropeīdo divkājaino dzīvnieku vairošanās un homoseksuālo attiecību fona, kuram ar Eurosavienības likumu, direktīvu, regulu un pašmāju līdzskrējēju „kultūrā”, ekonomikā un politikā palīdzību piepulcina populāciju šajā teritoriāli – administratīvajā veidojumā „Latvijas Valsts”?

- Ko mēs pētīsim uz tā Eiropas fona, ko var aprakstīt ar pilnīgu kultūras neeksistenci un Inteliģences atrofiju?

- Vai mēs pucēsim savas spalviņas uz Cilvēces atkritumu konteinera satura kvalitāšu un formu fona?

- Vai mēs lielīsimies ar to, ka esam saglabājuši to, to un vēl šito, neskatoties uz to, ka esam zaudējuši ..., mums nav ..., nevaram ... un vairs nezinām kāpēc ..., bet domājam, ka ... tur, kur viens saka to, bet otrs šito?

            - Mēs būsim uz trūkumu fona?

            Nē, paldies – es tur nepiedalos!

            Ko tad mēs varam novērot objektīvi?

            Ja ņemam visplašākajā Europas Savienības populācijas kontekstā, tad atrodam trīs īpatnības (dažādos pētījumos esoši dati).

Pirmā ir tā, ka šeit dzīvojošie neparasti lielā skaitā gadījumu atzīst Garīgo Avotu eksistenci. To varētu skaidrot ar atrašanos blakus Krievijai un caur to Āzijas populācijām, virzienā uz kurām šis skaitlis palielinās (Latviju var uzskatīt par kāda plašāka areāla „astes galu”). Pie tam – virzienā no austrumiem uz rietumiem pieaug šīs Garīgo Avotu atzīšanas formalizācija un plaisa starp Avotu atzīšanu un šīs atzīšanas fakta pielietošanu dzīvē – reālo dzīves veidu, kurš nonāk pieaugošā pretrunā ar Garīgo Avotu eksistences fakta atzīšanu.

Otrā ir piemērošanās spēju hipertrofija un savas rīcības patieso iemeslu neatzīšana (paškritikas un taisnīguma trūkums) – to maskēšana aiz augstākiem ideāliem (melīgums) un saskaņas meklējumu trūkums – savtīgums. Pie tam – šīs piemērošanās spējas nav hameleonisms – formas piemērošana iespaidiem, saglabājot saturu, bet pilnīga iekšējās būtības transformācija. Klasiska aina upura pašsaglabāšanās reakcijai, pieņemot varmākas diktētās normas par savām. Labi zināms fakts – „Stokholmas sindroms”, darbā ar ilgstošas vardarbības, terorisma un cilvēku nolaupīšanas upuriem. Taisni pārsteidzoši, cik kāri Latvieši(?) tiecas pieņemt katru sveštautisku ietekmi un kopēt to!

Tas, ar ko Latvieši(?) izceļas Europā, ir savas izredzētības un mūžīgā pāridarījuma sajūta (žīdisms), ar kuru nēsājas visi tie, kuri sevi sauc par Latviešiem. Šis klasiskais žīdisms nežīdu(?) populācijā ir tas, ar ko Europā izceļas šīs populācijas pārstāvji.

Jaunā paaudze žīdismu ir nolaidusi līdz čigānismam – līdzekļu neizvēlībai kombinācijā ar utilitāriem mērķiem – paņemt visu, ko var, tur, kur var, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, izlaidību un klaidonību ieskaitot. Te izpaužas populācijas degradācija „pilsoniskās sabiedrības” un liberālisma ideju ietekmē.

Trešā – no otrās izrietošā, ir nepateicība (nodevīgums) un „cietākā elkoņa tiesību atzīšana”, kas izpaužas kā „jurģošana” – labākā saimnieka meklēšana (nav apstākļu radītāji, bet gatavu labuma iegūšanas iespēju meklētāji, neveido savu dzīvi, bet pieņem izveidotās dzīves normas un paņēmienus, kuru laukā darbojas). Tiek meklēts tobrīd stiprākais, kuram pieslienas nekritiski – pieņemot visas – arī amorālās un acīmredzami netaisnīgās stiprākā rīcības normas, pat tās, kuras par tādām ir pašu atzītas pirms „saimnieka” maiņas. Šis pats „cietākā elkoņa tiesību princips” tiek pielietots arī pašas populācijas dažādu grupu attiecībās.

Arī tajā es nepiedalos.


***

-         Kam es pievienojos?

Tautasdziesma.

Tur nu ir tā, ka ir novākta un apcirknī sabērta raža, kurā kopā ar dažāda lieluma labības graudiem ir dažādu augu (arī nezāļu) un kaitēkļu maisījums. Tas, kas ir pieejams kā unikāla kultūras vērtība – mantojums, tāds ir ne paša mantojuma (vērtības) nozīmē, bet gan mehāniska pienesuma un vākuma – rīcības nozīmē. Izcilība ir Barontēvs un viņa veikums, bet ne savāktais materiāls.

Es saprotu, ka tagad „sakāpju uz varžacīm” visiem, kas vien jūtas vākumam piederīgi, bet (izsakot visdziļāko pateicību nesējiem – viņu daļā nebija spriest par nesamā saturu) – ja jau gribam objektīvi runāt par sevi – atrast sevī tautu vienojošo graudu, tad ir jāatbrīvojas no pašapjūsmošanas, pašapmierinātības, pašapmierināšanās un savstarpējas pašradīto mītu pucēšanas – rozā migliņas pūšanas cits citam glaimu kārās acīs. Pieauguša Cilvēka pazīme ir spēja objektīvi un kritiski – arī paškritiski vērtēt notiekošo, kura daļa esam, un rīkoties adekvāti esošajam.

            Barontēva izcilība ir viņa vācēja darbā. Vācējs ir savācis, sašķirojis un padarījis pieejamu to, ko nesējs ir atnesis līdz vācēja rokām. Vācējs ir vācis, novietojis skapjos un lādēs, bet nav to vētījis. Vācējs nav atdalījis labību no nezālēm un kaitēkļiem. Vācēja savāktais ir nonācis pie glabātāja, kuram vērtība ir viss vācēja savāktais. Viņam vētīšanas ideja ir sveša un nepieņemama – nevajadzīga. Vētīšana vajadzīga lietotājam.

            - Vai lietotājs var būt vētītājs?

            Kā nu kurš. Un ko saprotam ar vētīšanu – kāds ir vētīšanas mērķis. Pamatā, katrs lietotājs izdara savu vētīšanu, izvēloties sev vajadzīgo. Viņam – viņa mērķim atbilstošais tiek pieņemts par vērtību. Cik vajadzību – mērķu – tik vērtību. Tas rada vienbalsīgu krājuma slavinājumu.

-         Bet vai šis slavinājums nezāles un kaitēkļus tiešām padara par vērtību?

-         Vai to klātbūtne vairo vai mazina krājuma vērtību?

-         Vai lietotāji – slavinātāji zin, ar ko tiem ir darīšana, vai arī tie saglabāto pieņem par vērtību tādēļ, ka viņu lietotais ir ņemts no citu slavinātā krājuma un atbilst viņu izpratnei par labo, derīgo un vajadzīgo?

-         Vai krājuma plašums un daudzpusība nekļūst par lamatām un Vērtības kapu?

-         Vai kodes un nezāles bojā labību?

-         Vai ir pienācis vētīšanas laiks?

Neapšaubāmi ir vajadzīgs tāds lietotājs, kurš var atdalīt vākuma graudus no pelavām un kaitēkļiem – pacelt vākuma vērtību, padarīt to droši lietojamu citiem, nebaidoties iesēt nezāles un izplatīt kaitēkļus.

Te nu ir jāatgriežas pie pirmā jautājuma, nesēja un mehāniskā vākuma.

-         Kas ir savāktais?

-         Vai tas tāds ir tādēļ, ka citām tautām tā nekad nav bijis, vai tādēļ, ka viņu nesēji nav spējuši uzticēto sanest, vai tāpēc, ka cits vācējs nav viņu klēts durvis laikā atvēris?

-         Vai varbūt tāpēc, ka citus nesējus vienkārši ir iznīcinājuši tie, kuriem nesēju nestais bijis par traucēkli un kavēkli viņu psalmu un ziņģu transportēšanai?

-         Vai visi nesēji ir vienādi?

-         Vai tie nesa katrs savu vai vienu un to pašu?

Mēs zinam, ka katrā tautā nesēji bija ļoti dažādi, tāpat kā nesuma ieguves avoti tajās radikāli atšķīrās viens no otra.

Mēs zinam, ka bija Cilvēki, viņu Filosofija (Eiropas garīgas citedeles Agartas un Pasaules Mātes – Šambalas Adeptu lolojums) un tās filosofiskās skolas, kuru atziņu dārgakmeņi vēl arvien atrodami Dainās. Mēs zinam, ka Tautas dzīvesziņa un tradīcijas iemiesoja tai doto reliģiju, kuras atskaņas atbalsojas Dainās. Bet, mēs zinam arī netiklo ļaužu maģisko rituālu, buršanas un kārību samaitājošo piejaukumu Barontēva vākuma skapju saturam.

            Tātad, mēs zinam, ka avoti, nesēji un lietotāji piederēja trim dažādām grupām. (Ja Cilvēki ir Tautas daļa un vienotāji, tad ļaudis ir tautas postītāji, svešinieki, vienības ārdītāji un tās pretinieki – tie nav un nekad nevar būt tautas daļa – tie ir izstumtie – pašatsacījušies ievērot tautas dzīves normas). Katrs lietoja un pienesa to, ko lietoja. Ne visi nesēji zināja, ko lieto vai to, ko nes.

            Reiz uzcēla namu. Namā izveidoja lielu logu ar krāšņu vitrāžu tajā, taču zemestrīcē tā izbira ielas gružos. Nama iemītnieki, vēloties saglabāt vitrāžas materiālu līdz atjaunošanas brīdim, to visu saslaucīja un daļu novietoja nama pagrabā, daļu bēniņos, bet vēl citu virtuves pieliekamajā kambarī. To, kas bija pagrabā – aizmirsa un, namu pārbūvējot, aizbēra reizē ar vecā, sen nelietotā pagraba daļu. (Mainoties dzīves apstākļiem, nav saprotama iepriekšējās dzīves elementu nozīme).

To, kas bija bēniņos, bērni izmantoja savās rotaļās, iemainīja pret citu namu vitrāžu lauskām vai aizmirsa kaut kur rotaļu laukumu smilšu kastēs (dzīvei ritot, nemitīgi darbojas jaunrades strāvas, kuras pārveido vecās formas – no to elementiem veido citas, pēc savas saprašanas, spējām un gaumes). Bet to, kas bija virtuves pieliekamajā laiku pa laikam sakratīja, saplacināja, lielākos, neērtākos gabalus saskaldīja – atbrīvoja vietu ikdienas rūpēm un vajadzībām. Galvenokārt raudzīja pēc tā, „kā ērtāk paņemt”.

Vēlākie nama iemītnieki zināja tikai to, ka lādēs ir vērtība, bet vitrāžas lauskas no stiprinājumu elementiem un ielas gružiem to vērtībā atšķirt neprata. Viņi nezināja, kas ir vērtība – stikla drumslas, svina stienīši (no kā var pogas liet!) vai sīkās monētiņas, krāsainie akmentiņi, podziņas un kaļķu javas gabaliņi, kas kopā ar vitrāžas paliekām tika no ielas saslaucīti. Viņi vienkārši to visu pieņēma mantojumā un lietoja šo mantojumu, neuzdodot jautājumus par mantojuma esamības mērķi. Labums tika saskatīts pašā mantojuma esamībā.

Kādreiz Eiropa bija vienota augstas kultūras telpa.

Romas impērijai bija izdevīgi un tā radīja mītu par iekarojamo tautu mežonīgumu, pretstatā Romiešu kultūras sasniegumiem, kaut gan verdzībā ņēma un darbā izmantoja tieši amatniekus. Romiešu patricieši nodevās dzīrēm, politikai un izvirtībai. Strādāja plebeji un „barbaru” vergi. Iekaroto zemju – provinču „barbari” strādāja Romas valsts pārvaldes institūcijās. Roma pārņēma iekaroto zemju darba prasmes, reliģiskās idejas un valsts pārvaldes formas, kā arī tiesību kanonus(kodeksus), ko pārveidoja un pielāgoja savām vajadzībām. Romu kā pilsētu un impēriju izveidoja iekaroto zemju vergi. Roma ir Eiropas antīkās kultūras sasniegumu „izstāde” – uzskatāms piemineklis, bet ne augstākais sasniegums, pretstatījums „barbaru” zemēm.

Mītu par pagānu barbarismu pārņēma pseidokristiešu baznīca un iebūvēja savas judaiski-pagāniskās ideoloģijas pamatos („kristietība” ir judaiskais saturs pagāniskās formās). No turienes tagad rēgojas Barontēva Dainu skapju „satura unikalitāte”. No baznīcas sprediķiem iezīstais žīdisms liek uzdot gribēto par esošo.

Ja mēs beidzam pašapmierināties un palūkojamies apkārt, tad redzam pagātnes kultūras mantojuma pieblīvētu telpu. To veido mitoloģija un eposi austrumos, dienvidos, rietumos un ziemeļos. Tur iekļaujas rietumu salu mitoloģija ar vēl arvien neizpētīto, nepārtulkoto un nepārskatāmo „Artūra ciklu” centrā, Velsiešu, Gēļu, Īru un Logru dziesmām, pasakām un teikām. No turienes vīd gan mūsu Lāčplēša ausis, gan Burtnieka nogrimusī pils, gan Laimdotas un Spīdolas duets. Tur visā pilnībā ir tas, kā atsevišķas lauskas lolojam. Es nesaku, ka savu Lāčplēsi esam aizguvuši, bet to, ka tur ir visiem kopīgais – kopsaucējs visai Ziemeļeiropas kultūrai. Praktiski vieni un tie paši tēli, idejas un varoņi darbojas arī Eiropas kontinenta austrumos – Senkrievu mitoloģijā, kurā varam atrast visas Dainu analoģijas. Sengrieķu mitoloģiju, sižeta līnijas un Dievus redzam Skandināvijā.

Tie visi ir kādreiz bijušās Eiropas kultūras telpas elementi – tās paliekas, kas neļauj nopietni domāt par Dainu saturisko unikalitāti, bet tikai kā par pēdējā brīdī saglābtu kultūras palieku mantojuma „saslauku” lādi, pirms tās pilnīgas izzušanas aizvākšanas no „pārbūvējamās virtuves pieliekamā” uz „modernās Europas novecojušo anahronismu izgāztuvi”. Uz turieni, kur baznīcas aprakti, guļ Eiropas tautu kultūras dārgumi.

Ir jāsaprot to, ka Dainu skapji glabā kādreiz visā Eiropā bijušu eposu un filosofisko skolu doktrīnu fragmentu lauskas, kuras ļauj nojaust to bijušo esamību un sasauci ar analoģiskām tēmām vai doktrīnām, kuru klātesamību var redzēt tas, kurš zin to izcelsmes avotu un darbības metodes – Upi, kura tās nes. Tikai vitrāžas autors prot noteikt lādes satura īsto vērtību. Tikai rotkalis prot atrast saderīgos elementus un pēc tiem radīt kādreizējās diadēmas skici. Tikai sējējs var atšķirt graudus no pelavām, nezāļu sēklām un kaitēkļiem – sašķirot tos pēc kvalitātes un derīguma.

Ir jāsaprot, ka Cilvēki, tauta un ļaudis bija gan Eiropas Kultūras ziedu laikos, gan arī pēc tam visos vēlākajos gadsimtos un ir arī tagad. Katrs tiecas turpināt savu senču iesākto un Dainu skapjos meklē sev vajadzīgo.

            Jautājums ir:

-         Vai druvai vajag nezāles un kaitēkļus?

-         Vai nezāles vairo labības graudu birumu un kvalitāti?

-         Vai to dara kaitēkļi?

-         Ko kaitēkļi dara?

Netiklie ļaužu pēcteči savu šodienas netiklību piekopšanu balsta faktā, ka šīs netiklības eksistences fakts minēts Dainu skapju saturā! Maģijas rituālu un buršanas, mirušo kulta – nekromantijas adepti savu darbību piesedz ar folkloras kopu vīģes lapu, bet materiālu to darbībai izvelk no tiem pašiem apcirkņiem!

-         Vai skapju saturs ir jāvētī?


***


            Ar ko vēl es savienojos?

            Kas ir nesēji?

            Kas ir Latvieši?

            Rīga esot sākusies ar vāciem, bet Balti esot Prūši, Leiši un Latvieši?! Ka tik ne tā!

            Ja paņemam vēstures mācību grāmatas, tad tur varam izlasīt to, kā Cilvēki dzīvoja, karoja un cik ilgi dzīvoja, no kura laika dzīvoja, kas un kā cēla piramīdas Ēģiptē, Meksikā, Peru un Bolīvijā. Jau manā skolas laikā pirmā cilvēka parādīšanās uz zemes pārceļoja no 150 000 gadu tālas pagātnes uz 1 500 000 gadu tālu laiku, tagad vēsturnieki svārstās ap 5 000 000 līdz 3 000 000 gadu ilgu Cilvēka vēsturi. Ja paklausās cienījamu arheologu uzstāšanos konferencēs, tad tur var dzirdēt ļoti pamatotus un kategoriskus apgalvojumus par to, kā un kāpēc cilvēki to ir darījuši tajā vietā, bet, ja paklausās jaunāko atradumu komentārus, tad dzirdam, ka tie pilnībā maina agrākos uzskatus par vēsturi tajā laikā un vietā.

Dažādās publikācijās varam lasīt vienus un tos pašus Baltu vēstures aprakstus, bet, ja papētām, tad to identiskums izriet no tā, ka to avots ir viena Cilvēka pētījumu publikācija(!) Tātad, visi vēlākie tiražē un izplata – padara autoritatīvas viena Cilvēka domas par to materiālu, kurš viņam tobrīd ir bijis pieejams.

            Vēsturnieki daudzmaz konkrēti runā par Latviju sākot ar vācu parādīšanos Baltijā, pieminot apbedījumus 13.-14.-16.gs. un vēlāk. Pirms tam pavīd kaut kas par ledus laikmetu un akmens laikmeta darba rīku atradumiem. Starp šiem ir tāds kautrīgs klusums ar ieminēšanos par nepārskatāmos mežos izkliedētām ciltīm, ķemmīšu, bedrīšu vai virvīšu keramiku un nespēju radīt vienotas valstis. Viens otrs šo to runā par pirmatnējo baiļu radīto šamanismu...

            Tagad, pateicoties izrakumiem Vislingu kāpā Krievijas teritorijā, šī vēsturiskā migla ir atbīdīta līdz mūsu ēras 7.gs., kad tur parādījās pirmie prūšu senči – vikingi un sāka saimniekot sev raksturīgā stilā. No tiem esot cēlušies Balti – Prūši, Leiši un Latvieši. Var jau būt. Var jau būt, ka viņi tiešām šeit izkāpa krastā un no šejienes viņu kara draudzes (laupītāju bandas) uzbruka šīs zemes iedzīvotājiem (kam tad?) uzkundzējās tiem un pārņēma dažas viņu dzīves un kara mākslas formas.

            Var jau būt, ka viņi (laupītāji) ir tie, kurus Aigars tagad, viņu pēctečos, grib saukt par Latviešiem, un viņi tiešām ir tie, kurus var tā saukt, taču es zinu kādu citu Velsiešu hroniku tekstu par to, kā, karojot ar Romiešiem pie viņu ziemeļu robežām, viņu karaspēks izcēlies kontinentā, nogājis līdz savu sabiedroto zemju robežai „pie iekšzemes jūras”un tur ieņēmis teritoriju, kuras vīriešus apkāvis, bet sievietēm izgriezis mēles (lai nesamaitā bērnus ar savu valodu – viņiem jārunā Velsiešu tēvu valodā) kā dēļ nosaukuši tās par leitavām – pusmēmajām, bet zemi par Leitavu, un iekarotāji radījuši tautu, kuru sauc par Leitaviem... Var jau būt, ka tie nav Lietuvieši. Var jau būt, ka Velsiešu teksts ir kļūdaini izlasīts. Neviens jau tos vecos tekstus tā īsti lasīt neprot...

            Kāpēc vēsturē viss ir tik stingri zināms un tomēr strauji mainīgs? Tāpēc, ka vēsture no vienas puses ir mūsdienu materiālistiskās zinātnes daļa, bet no otras – vēsturnieku un politiķu subjektīvo īpatnību un vajadzību projekcijas telpa. Mūsdienu materiālistiskā zinātne operē ar izmērāmo, nosveramo, sadauzāmo un aptaustāmo – to, kam var pielikt noteiktu sertificētu un citu atzītu mērinstrumentu. Tāpēc tas, kas ir no zemes izrakts, aprakstīts vai citādi fiksēts – tas ir, bet , kas nav izrakts, iegūts vai citādi instrumentāli fiksēts, tā nav. Tādā veidā vēsture ir atkarīga no vietas, kurā rok, izrakumu budžeta un racēja spējas saskatīt – no tā, ko viņš uzskata par artefaktu – tātad no esošā projekcijas citas kultūras telpā.

Nu, lūk – kur, kas un ko meklē – to arī atrod, tāda arī ir vēsture. Šlīmanis ar savu lāpstu mītu par Troju padarīja par vēstures daļu. Patiesībā zināšanu apjoms ir niecīgs. Vieni un tie paši fakti ceļo no vienas grāmatas uz otru. Plaukti ir pilni, bet faktu pietiktu tikai plānai kladītei.

            Savukārt vēsturnieki ir mūsdienu materiālistiskās zinātnes tempļu – mācību iestāžu diplomētie augļi. Viņi, savu izrakumu budžeta ietvaros, var iegūt materiālu par to, kas tur tajā vietā zemē guļ – tātad tajā laikā ir bijis, bet kāpēc ir bijis, to materiālistiskā mērīšana pateikt nevar. Tas nāk no tā laika cilvēku domāšanas un iespēju lauka.

Kas un kāpēc nāk no domāšanas, bet kas un kāpēc no iespējām – tas ir jāizšķir materiālistiskās zinātnes auglim tādā darbības laukā, kurā(bet ne ļaužu vidē) viss notika vairāk pēc Ideālistiskiem, nekā materiālistiskiem apsvērumiem. Tātad, šim zinību piļu auglim būtu jāizdomā – ar ko viņam ir darīšana – Cilvēkiem vai ļaužiem, bet par šādu atšķirību esamību un tās sekām viņš, protams, neko nezina un nedomā. Pēc būtības viņš ir pirmatnējais vācējs – visēdājs, kurš lieto visu, ko vien var dabūt mutē.

-         Nu, kā viņš to visu izskaidros?

Protams, - tā, kā ateists skaidro reliģioza Cilvēka dzīvi un darbību. Kā aklais apraksta gleznu, bet kurlais mūziku vai sliņķis darbu.

Tātad, izrakumi stāsta par vikingu pēctečiem – Prūšiem, Leišiem un Latviešiem(?) – kuršiem (sakne „kur” tjurku valodā nozīmē nocietinājumu – zemes valni ar koka sētu virsotnē), latgaļiem zemgaļiem, vendiem (kurus gan citi vēsturnieki ļoti noteikti pieskaita pie austrumslāviem), krivičiem u.c., bet toponīmi, hidronīmi un ar tiem saistītā mitoloģija mūs aizved sengrieķu kultūras laukā. Izrakumos atrasto var attiecināt (tie ir tādi paši kā Romā un Grieķijā, arī Krievijā un ap Melno jūru atrastie) uz Romas, Grieķijas un Senkrievu kultūru (tirdzniecības sakariem) uz tur vai pēc tās paraugiem taisīto, iemainīto vai salaupīto, bet

-         kas tad ir tipiski „latviskais” – tikai tiem, šai vietai raksturīgais, no visa cita – arī skandināviskā atšķirīgais?

Tad jājautā tā:

-         Kas ir romiskais, grieķiskais, krieviskais, ķeltiskais, skandināviskais?

-         No kura brīža tas sākās?

-         Un kas bija pirms tam?

-         Vai tiešām tikai alas, ādas, rungas un akmens cirvji, zveja, zvēru zobi un reti bronzas vai rupja dzelzs izstrādājumi, vai arī tie ir tas, kas ir atrasts?

-         Vai var būt tāds iemesls, kura dēļ neko citu neatrod, bet, ja atrod, tad par to nerunā, to nepieņem un noraida vai vienkārši neredz?

-         Vai nerok tur, kur vajag?

-         Vai arī pētniecības metodes – izrakums – te nav derīgas?

-         Varbūt problēma ir pētnieku izglītībā un pētniecības metodēs?

-         Vai var būt tā, ka šis iemesls izriet no pašas šīs (pagaidām neuztaustāmās) kultūras būtības?

-         Vai var būt, ka tā tik radikāli atšķīrās no mums pazīstamās – vikingu (laupītāju) pēcteču un baznīcas darba radītās, ka ar tagadējās palīdzību to atrast nevaram?

-         Vai var būt tā, ka Prūšu, Leišu un Latvju (?) senču radītais ir vairāk radniecisks „kristīgajai”, kā tas, kā radītājiem (pagaidām neuztaustāmajiem) uzkundzējās krastā izkāpušie „brāļu tautu” senči?

-         Kas bija tie, kuriem uzkundzējās šie senči?

-         Kas bija tie, no kuriem mācījās šie senči?

-         Kas bija krastā izkāpušie?

Tie bija no Britānijas padzītie, noziedzīgie, netiklie, no reliģijas un Cilvēku likumiem atkritušie, laupītāju bandās (karadraudzēs) apvienojušies ļaudis, kurus padzina uz Skandināviju, bet pēc tam par to pašu nepakļaušanos Cilvēciskai sadzīves (valsts) kārtībai (varbūt tieši tāpēc ar to „valsti” tagad ir tieši tā, kā tagad ir) vēlāk arī no turienes padzītie. Pēcāk tie pārcēlās uz neveselīgo un mazapdzīvoto Lībiešu teritoriju Vislingu un Kuršu kāpu rajonā, no kurienes sāka savu ekspansiju ... pret ko?

-         Kas bija tie, kuri prata celt tādas ēkas, kādas neprata „senči”?

-         Kam bija aristokrātija, kuru krastā izkāpušie „senči” neatzina?

-         Kas izmantoja kaujas kavalēriju?

-         Kas bija blondi, skaisti un miermīlīgi?

Taču ne zemie, druknie un melnīgsnējie - 4.rases paliekas Līvi, kuri tiešām dzīvoja mūsdienu ziemeļu sāmiem līdzīgu dzīvi un labākajā gadījumā bija spējīgi uz piekrastes pirātismu. Starp citu – arī viņu folkloras elementi ir atrodami Dainu skapjos (skaistākās ir Līvu dziesmas).

Ir pilnīgi skaidrs, ka bruņotās laupītāju bandas nevarēja būt augsti garīgo un ētiski izsmalcināto eposu autori vai to nesēji. Tāpat tiem nevarēja būt nekā no antīkās filosofijas doktrīnām un simbolisma, kas ir tieši lasāms Dainās. No reliģiskajām normām atkritušie, atsevišķas to detaļas un rituālās formas kopējošie, un šamanismu piekopjošie nevarēja būt reliģiskā simbolisma piesātināto četrrinžu radītāji vai nesēji. Alkohola un netiklības baudītāji nevarēja būt tikumības apdziedātāji.

Tātad tas Dainās nenāk no Prūšiem, Leišiem, Zemgaļiem un Latvjiem – krastā izkāpušo laupītāju pēctečiem un mantiniekiem. No tiem nāk tas, kas attiecas un netiklību, izlaidību, buršanu un maģisko praksi – rituāliem.

Tas, kas Dainās ir tīrākais, augstākais un smalkākais, nāk no tiem, kurus arheologi vēl nav atraduši – nav rakuši īstajā vietā vai nevar tikt atrasti šīs kultūras īpatnību dēļ, vai to pēdas ir ilgi, mērķtiecīgi un labi dzēstas. „Šlīmaņus” no Baltijas padzen hipnotisks iegalvojums – „Trojas te nav”.

- Bet ja nu tomēr sāktu rakt?

Tātad:

-         Kas ir „Latvieši”?

-         Laupītāju pēcteči vai tie, kuriem tie uzkundzējās?

-         Kas ir Dainu skapju vērtība?

-         Vai tā ir netiklajās laupītāju ziņģēs, buramvārdos vai Ētikas, Metafizikas un Estētikas krājumā?

Un visbeidzot:

-         Kas ir Dainu nesēji?

-         Vai viņi saprot Dainu saturu un nozīmi, vai arī tas notiek tīri mehāniski – mantošanas kārtībā?

Šie jautājumi rodas, lasot Aigara „..kur paliek cauri gadu simtiem iznestais gaišums. Neticu, ka tas var iznīkt.. iespējams, esam to dziļi noslēpuši sevī un sargājam..”.

-         Kas tad ir iznests?

-         Vārds vai tā sapratne?

-         Vai var iznīkt sapratne, saglabājoties vārdam?

Protams, smalkākais vienmēr zūd pirmais.

-         Kas ir tas, ko sargājat?

-         Savu viedokli par Dainu saturu vai to saturu, kuru tur ielika to radītāji?

Aigar, es saprotu Tavu Sirds sāpi un cerību salmiņu, pie kura turies, tomēr es domāju, ka labāks par to ir stingrais zināšanu pamats. Neskaitāmi piemēri rāda to, ka mūsdienu Dainu mantotāji un lietotāji pilnīgi nekā nesaprot no tā, ko skandē. Lielāko daļu lieto tieši pretējā nozīmē. Piemēram – „liku bēdu zem akmeņa” tiek uzskatīta par vitalitātes un gara stingrības paraugu, tomēr ir drausmīga nekromantijas rituāla sastāvdaļa. Un tā varētu minēt vēl un vēl, kad tas, ko nekādā gadījumā nedrīkstētu skart, ir pacelts Latvju kultūras karoga līmenī. Vai nu tie, kas to slavē ir tie, kas es nekad negribu būt, vai arī tie, kas to dara, nezina, ko tie dara!

Ja mēs Dainās atzīstam antīkās filosofijas klātbūtni, tad:

-         Kur ir šie filosofi?

-         Kur ir viņu skolas un darbības rezultāti?

-         Kur ir filosofiskās tradīcijas nepārtrauktība, kura, ņemot vērā visus maskējumus un simbolismu, vienīgā var iznest Vārda vai izteiciena jēgu?

-         Vai arī Jūs pieslienaties katoliskās baznīcas dogmai par bezvainīgo ieņemšanu un ticat, ka kāda svētā gara apdvesta folkloriste pēkšņi var tikt apaugļota ar antīkās filosofijas Baltu skolu doktrīnām un sākt spontāni dzemdēt visas to zināšanas un simbolu sistēmas?

Ja Jūs kaut vai mazliet painteresētos par antīkās filosofijas tradīciju un skolu dzīvi, tad saprastu savu tieksmju un fantāziju absurdumu.

Ja mēs atzīstam reliģisko uzskatu klātbūtni Dainās, tad:

-         Kur ir tā reliģiskā dzīve, kura iznes savu saturu līdz mūsdienu sajūsminātajiem folkloras pulciņiem?

-         Vai arī te Jūs ļausiet svētajam garam viņa vaislas darbu?

-         Vai tiešām Jūs esat tik jukuši, ka pieļaujat domu par to, ka tikai ar kopā sanākšanu un domāšanu par to, kas tas varētu būt, un „man liekas” un „viena tante teica”, var mūsdienu pasaulē ar mūsdienu pieredzi, apziņu, dzīves ritumu un izglītību saprast pilnīgi citas dzīves ritma un izglītības uzturētu reliģiju?

Ja ir bijusi Filosofija un no tās izrietošā reliģija, tad ir bijis to nesējs – Skolotājs. Neviens nevar izveidot to, kā viņam pašam vēl nav – viņš nezina kas un kāds tas ir. Tāds no tāda rodas. Tātad, vienīgais ko kāds pats var – tas ir izveidot jaunu sevis paša variantu citā esošo kvalitāšu un formu kombinācijā. Lai iegūtu jaunu apziņu, tā kopā ar šīs apziņas iegūšanas, veidošanas un uzturēšanas metodēm jāpārņem no tā, kam tā jau ir.

Šodien dievturi raiti skaita pantiņus, sien prievītes, auž brunčus, dziļdomīgi piesprauž saktas, liek rociņas tā, kājiņas šitā – zīmē rakstiņus, veic rituālus un viens otram stāsta par to nozīmi, un vienlaikus ķērkā par pašas tautas izdomātu reliģiju – par kādu Dieva apskaidrotu priesteru tautu, kurā visi kā līdzīgs ar līdzīgu – nu tūlīt sāks paši sevi par dieviem saukt (gribētu jau gan... kopā ar Dieviņu uz soliņa pasēdēt!)! Ar to mūsdienu dievturi turpina savu senču – laupītāju valstiskās kārtības un aristokrātijas noliegumu.

Kā Jūs, kas noraidāt Skolotāja klātbūtni Latvijas Dainu Avotos un Kultūrā – Filosofijā un senču reliģijā – dzīves veida uzturēšanā, varat spriedelēt par to, ko tikai Skolotājs var dot?!! Pagātne pati ar savu gudrību nāk, Nākotni tikai Skolotājs ver!

Diemžēl vienīgais, ko Jūs bez Skolotāja varat – tas ir – pavērt ceļu ļaužu piekoptajai netiklībai, buršanai un maģijai – kas arī notiek un ko viņi tagad uzdod par senču reliģiju. Maģija, buršana un izlaidība vienmēr bijusi nesamierināmā opozīcijā reliģijai.

Vai nu Jums ir jāatzīst, ka nekā cita kā vien ļaužu piedauzības Dainās nejēdzat, vai arī jāpasludina, ka tie visi (kas neaicina uz kopus peldēšanos pa pliko ar citām rituālajām vaļībām un izdarībām) ir tikai skaistu vārdu ķekari, kuros nekāda augstāka doma nav jāmeklē.

Tātad :

-         Kur ir filosofiskās tradīcijas pārmantojamība?

-         Kur ir Skolotāja klātbūtne?

-         Kur ir reliģiskās dzīves ritums?

-         Kur ir tie apmeklētie tempļi, priesteru darbs un tautas sekošana – reliģisko normu ievērošana?

Tātad, nekas nav nosargāts un saglabāts. Tātad, ir vārda čaula bez satura sapratnes. Tātad, Jums saturs ir iznīcis reizē ar to satura radītāju apziņu un dvēseli, kuru nav mantojis mehāniskais Dainu vārda nesējs.

-         Kas tad Jums ir iznestais – gaišums (saturs) vai lukturis bez degvielas – rīcības spējas (Inteliģences)?

-         Un, vai tas, kas Jums ir, ir Jūsu vai Jūs greznojaties ar svešām rotām, kuras esot aizguvuši no to īstajiem saimniekiem un tagad nododat tālāk viens otram, to nozīmi un īsto vērtību nezinot?

Ar tautasdziesmu ir tāpat, kā ar lidojošajiem šķīvīšiem. Tie, kas zin, kas tas ir, par to nepļāpā un netaisa no tā neko – ne sensāciju, ne bubuli, ne elku. Tas, ko mēs zinam, neizraisa spriedelēšanu. Tas ved pie darbības. Tie, kas Zin, kas ir Dainas, ar to nenēsājas, nemēģina no tām iztaisīt goda rakstu vai ordeni, tāpat kā nepiedēvē tām to, kā tur nav. Patiesībā jau ir tieši tā, ka Dainās katrs no jums redz pats savu iespēju ietērpties tām piedēvētajā (bet ne saprastajā) „iznestajā gaišumā”, kuru katrs var „pa savam locīt”.

Tātad, atgriežoties pie „Latviešiem” un viņu īpašās pasaules uztveres:

- Vai tie Latvieši, kurus Jūs, Aigar, meklējat un gribat pārstāvēt, ir kuršu, zemgaļu un vidzemnieku savstarpējos kautiņos vēsturiski aprakstītie un arheoloģisko izrakumu atradumu ilustrētie?

- Vai arī tie ir pilnīgi citi – kuru klātbūtne iznesta sengrieķu valodas apdvestos toponīmos?

- Vai arī tie ir kaut kur tur – vēsturnieku neuztaustītā un neiztaustītā – neizrakņātā telpā – tajā, ko nevar izmērīt, nofotografēt un pielikumu veidā pievienot kādai disertācijai?

Iespējams, ka tie, kurus Jūs meklējat, nostāsies Jūsu priekšā tādā veidolā, kādā Jūsu šodienas stereotipiem piebāztā apziņa tos nevēlas redzēt un nevarēs pieņemt, bet, ticiet man – tā nav viņu, bet Jūsu problēma (Jūsu fantāzijas var atšķirties no tā, par ko Jūs fantazējat).

Tomēr tie ir īsti. Viņi ir šīs zemes un Dainu īstie saimnieki – pat tad, kad Jūs tos neredzat, negribat redzēt vai nevarat par tādiem atzīt, bez tā, lai zaudētu daļu no saviem mītiem, fantāzijām un iedomātās slavas. Pilnīgi iespējams, ka tas, ko Jūs meklējat, ir daļa no tā, kam Jūs nepiešķirat nekādu nozīmi, daļa no tā, ko Jūs uzskatāt par pilnīgi svešu un šeit neiederīgu - šeit un sev nevajadzīgu – pārāk ikdienišķu un neinteresantu vai tālu un nesasniedzamu.

Pilnīgi iespējams, ka tas, ko Jūs meklējat, ir tikai Jūsu fantāzijas priekškars, ar kuru Jūs aizsedzaties, kad negribat redzēt to, ko varētu ieraudzīt spogulī lūkojoties, vai arī Jūs tīkojat pēc sveša mantojuma, jo – ja Tēvs un Dēls ir viens vesels, kā tad var būt tā, ka Dēls nezin to, kas ir viņa un Tēva kopīgā daļa?

Tieši tas arvien vēl patur atklātu jautājumu:

- Kas ir Latvieši?


                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa