Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

475.

No: Jānis       Temats: mācību process

?←      2013. 31. janvāris 13:16:18

Esmu augstskolas pedagogs pēdējo desmit gadu laikā regulāri lasu lekcijas studentiem dažādās augstskolās, recenzēju un vadu diplomdarbus, redzu diplomu aizstāvēšanas laikā izteiktās atziņas un atbildes uz komisijas jautājumiem. Kopumā šo gadu laikā ir konstatējama vienota tendence, kas vērsta uz kopēju vispārējā zināšanu un prasmju līmeņa samazinājumu un tas ir pierādāms analizējot studentu diplomdarbus un kursa darbus. Katedru ietvaros šo tendenci ir novērojuši arī citi pedagogi. Pie tam, ir novērojama likumsakarība – jo vairāk tiek izmantotas modernās studiju tehnoloģijas, studentiem sniegti slaidi un prezentācijas, jo vājākas ir studentu spējas patstāvīgi analizēt situāciju un izdarīt secinājumus. Rezultātā veidojas absurda situācija, ka students var aprakstīt problēmu un apkopot milzīgu daudzumu informācijas, tomēr nespēj izdarīt nevienu secinājumu. Pedagogu starpā domas dalās tikai par to, vai studenti nespēj vai nevēlas izdarīt secinājumus, tomēr visiem ir aizdomas, ka vainojama jaunā apmācību sistēma, jo šķiet, ka studenti sāk jebkuru informāciju uztver vizuāli un jau sagatavotā, strukturētā veidā. Pie tam, augstskolas saņem jau „negatavu” materiālu no skolām, kam būtu jāsagatavo jaunieši līdz līmenim, ka viņi spēj ne tikai izlasīt un no galvas iemācīties tekstu, bet arī saprast un tēžu veidā „izvilkt” būtību. Kāds ir Jūsu skatījums uz šo jautājumu? Kā būtu jāstrukturē un jāveido mācību process, lai atrisinātu problēmu? Pedagogam ir saistoša akreditētā studiju programma un kursa apraksts, tomēr jebkurš pedagogs ir radoša personība un manevra iespējas ir eksistē.”



Lejā pa augšupejošām kāpnēm.


Katras saprātīgas rīcības pamatā ir tās filosofija. Līdz ar to Jūsu novērotā parādība ir procesa pamatā liktās filosofijas darbības sekas – mērķtiecīgas darbības rezultāts, vai arī esošais mācību process ir nesaprātīga rīcība bez pamatfilosofijas – dažādu elementu un virzienu eklektisks kokteilis.

Katra parādība (būtne, novērotais efekts) un tās esamības vide ir viens vesels. Mācību procesā novērotais nevar tikt apskatīts atrauti no visiem citiem Cilvēka dzīves aspektiem. Lai redzētu notiekošā cēloņsakarības, ir jālūkojas studenta dzīvē visu viņa dzīves laiku 24 stundas dienā kopš dzimšanas brīža. Viņa attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām un kaimiņiem, paziņām formē attiecības ar pasniedzējiem un izglītības iegūšanas motivāciju. Vienā gadījumā pasniedzējs būs piemērs, ideāls un audzinātājs, bet citā vienkāršs informācijas izsniegšanas automāts – „lēndarbīga, aprobežota un niķīga ierīce”.

Studenta bērnības rotaļas, estētiskā un akustiskā vide (dzirdētais un redzētais), vecāku dzīvesveids un tieksmes veido topošā studenta apziņas struktūru, darbības kvalitātes un nosaka iespējamās darbības diapazonu kā daudzpusībā, tā arī spēju kvalitātēs. Cilvēciski vājiem vecākiem būs cilvēciski vāji bērni. Cilvēciski nepilnvērtīgā sabiedrībā nav vietas cilvēciski lielām personībām, un otrādi – cilvēciski pilnvērtīgā sabiedrībā nav iespējami nepilnvērtīgi ierosinājumi, risinājumi un dzīves situācijas. Pilnvērtīgā sabiedrībā tām nav veidošanās augsnes, attīstības un esamības apstākļu, bet mēģinājumi tādas ienest no ārienes tūlīt saņemtu pienācīgu pretsparu.

Jūsu novērotajai parādībai ir iekšējie psiholoģiskie cēloņi un mehānismi, ārējie formējošie apstākļi, kā arī tā vispārcilvēciskā daba (filosofiskās īpatnības), uz kuras fona un kā dēļ tas tā nenovēršami notiek. Visi ārējie formējošie apstākļi Cilvēka apziņā nonāk caur viņa uztveres orgāniem. Tāpēc pievērsiet uzmanību tai videi, kurā uzturas students.

Ievērojiet, kādas ir viņa intereses, kurp vērstas viņa domas un tieksmes – apziņas orientācija norāda uz tām mentālajām ietekmēm, kuras viņš saņem.

Ievērojiet, kādā vidē viņš uzturas, ar ko viņš biedrojas, kādas ir viņa intereses un spējas, kā viņš ģērbjas, kā izturas pret sev līdzīgajiem, vājākajiem, stiprākajiem, jaunākajiem un vecākajiem, dzīvajām būtnēm un priekšmetiem. Taktilās sajūtas un rīcība ir pašā Cilvēka būtības pamatā.

Ievērojiet, kurp vērsti viņa skatieni – ko un kā students redz. Caur redzi uztvertais veido un uztur viņa domāšanas struktūru, kvalitātes un saturu.

Ievērojiet, ko viņš dzird, klausās – kas viņam patīk vai garlaiko. Skaņu pasaule ir domu plūsmas ceļu karte un satiksmes noteikumi.

Ievērojiet, ko viņš ēd un jūs zināsiet viņa dzīvesprieka vai apātijas dabu.

Ievērojiet, kādas smaržas, aromāti viņu piesaista vai atbaida un jūs zināsiet visu par sava darba nākotnes perspektīvām. Smaržu, aromātu vai smaku aura skaidri rāda kurp dodas jaunais cilvēks. Ķīmisko smaržvielu klātbūtne liecina par ceļu plānprātībā – tās visas ir nervu indes.

Ko ņemsiet par izejvielu, materiālu un darbības pamatu, kādos apstākļos to veidosiet – to arī iegūsiet rezultātā. Ja ņemsiet labo, tīro un atbilstošo, tad iegūsiet uzlaboto, tīrāko un derīgo. Ja ņemsiet nekvalitatīvo, piesārņoto un nepiemēroto, tad iegūsiet slikto, samaitāto un nekur nederīgo. Darbs un panesamas grūtības attīra, uzlabo un dod labākos rezultātus, bet siltumnīcas apstākļi, lutināšana un atvieglinājumi samaitā katru labo sākumu.

Attīstība ir Darbs.

Darbs ir Attīstība.

Smagākajā darbā top lielākā Attīstība.


***


Katras izglītības (skolas) pamatā ir audzināšanas filosofija.

Izglītība (skola) ir audzināšanas līdzeklis.

Ko grib izaudzināt, tādu izglītību (skolu) izvēlas.

Kādu izglītību (skolu) lieto, tādu Cilvēku iegūst.


Jēdziens „izglītība” sevī ietver Cilvēka kvalitatīvu izmaiņu viņa labākās daļas virzienā. Tā ir cilvēciskā satura maiņa ar viņā esošo spēju, dotību un sasniedzamo mērķu sakārtošanu, saskaņošanu un atbrīvošanu no kavēkļiem, vienlaicīgi slēdzot viņā esošo traucējošo disharmonijas cēloņu, negāciju un kļūdu darbības ceļus. Ar to izglītība ir dvēseles un apziņas izdaiļošana – tās piepildīšana ar Daili un Dailes Avotu – Visa Esošā Radošo Cēloni – Cilvēka tuvināšana Radītājam.

Diemžēl šodien uz bērniem un studentiem vērstās manipulācijas ar to nekādā sakarā nav, tādēļ uz to nevar attiecināt vārdu „izglītība”. To var saukt par skolu, ar to saprotot iepriekšieprogrammētu personības tipu iegūšanu – patērētāja un darba tirgus preces – verga vai uz pašiznīcināšanos spējīga beziniciatīvas izpildmehānisma un „bezatkritumu” vienreizlietojama objekta veidošanu. Mūsdienu skola ir vērsta uz tādas cilvēkveidīgas būtnes veidošanu, kura bez pagātnes un nākotnes mītot mākslīgi konstruētā mītiskā, manipulatīvi pārveidojamā vidē, aiz sevis neko neatstāj. Šī būtne dzīvo viegli maināmu skatuves dekorāciju vidē „šeit un tagad”, rodoties un beidzot savu „šeit un tagad” atbilstoši seriāla režisora iedomām vai uzņemšanas tehnikas iespējām un vajadzībām.  Tā saucamā privātā iniciatīva ir totāla iekļaušana iepriekšizstrādātā resursu – patēriņa – atkritumu procesa bezierunu uzturēšanā.

Tas ir vistiešākajā pretrunā un pretdarbībā izglītības jēdzienam, būtībai un saturam.


***


Cilvēks, kā dzīvības forma, izpildot Radošā Likuma gaitu, ir nākošais solis aiz dzīvnieka visas dabas Evolūcijas kustībā atpakaļ pie sava Radošā Cēloņa un Esamības. Minerālu pasaule attīsta savu spēju būt. Augu valsts apgūst kontaktēšanās spēju un tās dotās apmaiņu iespējas. Dzīvnieki aktīvi meklē un iegūst informāciju, bet Cilvēks sākas ar to brīdi, kad sāk to visu vērtēt, kad sāk vērtēt saņemto iespēju pieņemamību un savas rīcības pieļaujamību, kad sāk atteikties no acīmredzama utilitāra ieguvuma kādu augstāku, arī sabiedriski uzturētu un esošu netveramu, nemateriālu Ideālu vārdā.

Cilvēks noliek malā utilitāro, pragmatisko un rentablo tad, kad tas nonāk pretrunā ar Ideālo, pārpersonisko – Utopisko. Cilvēks atsakās no „medņa rokā” par labu „zīlei kokā”. Cilvēkam Cēloniskās (kulturālās) dabas racionalitāte ņem pārsvaru pār sekundārās lietu dabas rentabilitāti.

Pirmā atbilde uz Jūsu jautājumu ir tāda, ka Jūsu studentos ir vāji izteikta Cilvēciskās dabas klātbūtne. Tas, ko jūs novērojat, notiek tādēļ, ka viņi neizdara vērtējumus. Pieņem visu tā, kā tas ir, tikai tāpēc vien, ka tas tā ir. Tā ir sabiedrībā iedzīvinātā pozīcija un attieksme „tagad tā ir”, „tagad tā dara”, „tagad ir tādi laiki”, „tagad sabiedrībā notiek tāda virzība”, „pieņemsim to kā iespēju, kā izaicinājumu”.

Nupat kādā Latvijas radioraidījumā tika slavēts ievērojams vācu arhitekts. Viņš atzina, ka arhitektūra ir māksla, kura (to pašu gan tūlīt neatzīstot(?) citām mākslām piemītošu) ir sociāli integrēta Cilvēka dzīvē, apkalpo un virza sabiedrības attīstību, nosaka tās attīstības, domāšanas un uztveres iespēju telpu. Tas ir – ar to pašu viņš izteica visu mākslu filosofisko būtību, saturu un sociālo lomu – augstāko atbildību sabiedrības priekšā – dot sabiedrības attīstības iespējas, resursus (dvēseles barību) un norādīt attīstības virzienus – vadīt sabiedrības attīstību. Kur iet māksla – tur seko sabiedrība.

Neskatoties uz skaidro apziņu par savu lomu sabiedrības nākotnes veidošanā, viņš tūlīt sāka runāt, ka viņa darbības panākumi balstoties viņa spējā vērīgi ielūkoties sabiedriskās dzīves kustības virzībā un spējā uzminēt, kāda tā būšot pēc 10 vai 20 gadiem! Tātad, zinot savu vadošo lomu un iespējas vadīt, viņš seko savai vadībai nodotā virzības iegribām! Tātad, viņš stāsta, ka viņš atsakās no sava pienākuma pildīšanas un sāk izdabāt vadāmā un audzināmā tieksmēm, pretī par to saņemot patvaļai pamestā aplausus un uzslavas!

Tomēr šī koķetērija nav tik nevainīga, kā šķiet. Šis cilvēks, apzinoties savas ietekmes dabu, izmanto savas spējas uztaustīt sabiedrībā notiekošo procesu virzību iespējamības un šīs iespējamības padara par realitātēm, piešķirot tām formu. Nākotne ir iespējamību kopums, bet Cilvēka brīvā izvēle kādu no tām realizē. Cilvēkiem šķiet, ka pasaule veidojas tāda tāpēc, ka tā notiek, kaut gan patiesībā tā notiek tāpēc, ka tādu šo pasauli veido.


Pasauli veido Cilvēks.

Cilvēks to veido tādu, kāds ir pats.

Cilvēka labums reizē ir viņa dzīves un pasaules labums.

Tā ir – tādai jābūt izglītības pamatā liktajai filosofijai.

Cilvēks, viņa dzīve un pasaule ir viens vesels.

Cilvēka apziņā, dzīvē un pasaulē notiekošajiem procesiem ir jābūt analoģiskiem.

Dialogiem starp Cilvēku, dzīvi un pasauli jābūt būvētiem, ievērojot šo analoģiju principus un pasaulē, dzīvē, Cilvēkā un to attiecībās valdošo Dabisko Kārtību un tās Normu Sistēmu. Modernās tehnoloģijas veido un uztur pretdabisku dialogu, grauj dialoga kārtību un pārkāpj tā normas, bet dialoga „arhitekti”, tā vietā, lai vestu Cilvēci augšup, to slidina purvā.


***

I. turpinājums


Dvēseles telpa.


Skolai, universitātei, klasei, laboratorijai un auditorijai ir jābūt Kultūras, zinātnes, mākslas un izglītības templim. Tajā jāvalda svētsvinīga prieka atmosfērai, kurā Skolotājs ir visu Cilvēku cienītākais Audzinātājs, kurā visa ārpusskolas dzīve tiek nolikta malā un visi Skolai piederīgie vienojas šī tempļa darbā Cilvēciskās būtnes dievišķošanai.


***


Zināšanas ir vērtēšanas rezultāts.

Zināšanas ir izpētes darba augļi.

Izpēte ir Sapratnes procesa daļa.


Vērtēšana nāk pēc izpētes, bet izpēte nāk pēc iedziļināšanas, kas skolēnam un studentam ir sagatavošanās darbam, noskaņošanās pasniedzēja vai skolotāja uzklausīšanai un koncentrēšanās uz skolotāja vārdu, piemēru un uzskates līdzekļu lietojuma sapratni – aktīvu līdzdarbību savas apziņas resursu izmantošanai un pārveidošanai (pilnveidošanai). Katrā gadījumā tā nav pasīva vērošana, bet rūpīgs darbs, cenšoties saprast, ko skolotājs stāsta un rāda. Savukārt Skolotāja uzdevums ir paturēt savu skolēnu apziņu darba stāvoklī – neļaut viņiem ieņemt pasīvu vērotāju pozīciju. Skolotājs nedrīkst atvieglot mācību procesu, bet tieši otrādi – viņa uzdevums ir celt mācību procesa spriegumu līdz maksimāli iespējamajam šajā auditorijā.

Sprieguma paaugstināšana ir apziņas transformācija kvalitātes un spēju pieauguma virzienā.

Mūsdienu skolā tā visa nav. Tieši otrādi – tajā valda izlaidība un vieglākā ceļa meklēšana, sevis izrādīšana, pretnostatījums kopībai, kolektīvam, kolektīvajam darbam un skolotāja autoritātei. Tas viss kopā izslēdz iedziļināšanos un izpētes darbu. Tā kā iztrūkst iedziļināšanās un izpētes, tad nav arī ko vērtēt un nav noticis izziņas darbs. Bez izziņas darba nav izglītības.

Rotaļa nav izziņas darbs, bet emocionāla sagatavošanās vēlāk veicamajai izziņai vai darbam. Rotaļā notiek emocionāla iekļaušanās darba vidē. Tur, kur nav sagatavošanās darbam, nav intereses par darbu, tur nav arī uz to sagatavojošu rotaļu. Slinku, darbā neieinteresētu (peļņu un dzīves vieglumu meklējošu) un darba prieku nejūtošu vecāku bērni ir slinki un to rotaļās nav darba tēmu. Var redzēt bērnu nākotni viņu rotaļās. It sevišķi bērni jāsargā no tādām rotaļām, kurās parādās negatīvie personāži vai dzīves negācijas, ar tām saistītas ainas, notikumi.

Rotaļu „dzīvi” bērni pieņem par normu un, kļūstot pieauguši, tiecas to realizēt. Rotaļa nav izziņa, jo neceļ spriegumu, bet, tieši otrādi – to mazina. Rotaļa noņem uzkrājušos apziņas transformācijas spriedzi, kura ir radusies novērojumu ceļā. Tādā veidā nenotiek iedziļināšanās, bet parādības ievietošana normas kārtā, tā tiek iebūvēta tās pasaules ainas pamatos, uz kuras bērns vēlāk būvēs savas attiecības un rīcības motivāciju.


***


Audzināšana (izmantojot izglītību) virza uz zināšanām, rāda to vērtību un pielietojamību tur, kur pasaules (dzīves) uzlabojums nāk caur labi audzināta Cilvēka labumu, laba gribēšanu un darīšanu. Izglītība ir labas audzināšanas līdzeklis un ved pie atziņas par sadarbības svētīgumu – racionalitāti.

Audzināšanas trūkums izslēdz zināšanu lomas novērtēšanu un vienlaicīgi rada ilūziju par konkurētspējas aktualitāti, ar ko pārvirza akcentu no zināšanām uz informāciju.

- Kādēļ zināt piena izcelsmi, ja tā sagrābšanai vajag tikai ātras kājas, stipras rokas un informāciju par to, kur šobrīd tas ir pieejams?

- Kādēļ vilkam zināt aitas dzīves vēsturi, ja tās apēšanai pietiek ar iespēju to notvert „te un tagad”?

- Kādēļ pārdevējam zināt tautas attīstības ceļu, ja tā pērk tajā deficīto preci?


Patreizējā liberālisma ideoloģija demoralizē – atņem vajadzību būt Cilvēciski pilnvērtīgam, kas dzēš piepūles motivāciju. Galvenais izglītības sistēmas un izglītības kā tādas pretinieks ir plaši virzītais un visur skandētais, aktīvi uzspiestais viedoklis, ka neesot absolūto vērtību, tās esot mainīgas un relatīvas, katram savas, tāpat kā neesot absolūtās patiesības, Īstenības, tās izziņas ceļu, nesēju un apguves iespēju. Tas esot nepieļaujams un nežēlīgs totalitārisms. Tās esot tikai arhaiskas, mītiskas teorijas, neizglītotu, vecmodīgu cilvēku tumsonīgā māņticība vai kādu sektantisku darboņu sadomājumi, kurus atmaskojot zinātnes sasniegumi. Un vispār – to neviens nekad un nekur neesot redzējis, neredzot un nevarot redzēt, bet, ja kāds kaut kur pie tām pieturas, tad tas esot ekstrēmists, fundamentālists un nosodāms sektants.

Nobīdot uzsvaru uz peļņu patēriņa nodrošināšanai, zūd zināšanu vērtība studenta vērtību sistēmā. Izjaucot bērnu – vecāku attiecību dabisko kārtību un skolēna – skolotāja attiecību kārtību, veidojot pieaugušā „svešinieka – apspiedēja – ienaidnieka” tēlu, jaunietim (pie visa cita) neadekvāti paaugstina viņa pašnovērtējumu („neviena nemīlētais, nesaprastais ģēnijs svešinieku ielenkumā, no kura jāizraujas pēc iespējas ātrāk un visiem līdzekļiem”), ar to pašu mazinot pasniedzēja autoritāti, un tātad arī pasniedzēja sniegtās informācijas un kontakta ar pasniedzēju vērtību, kas aptur apziņas transformācijas procesu un izziņas darbu. Līdz ar to, mācīšanās iegūst formāla informācijas apguves procesa raksturu bez to īstas vērtības sajūtas (tās kļūst relatīvas), kas atņem motivāciju informācijas pārvēršanai zināšanās. Tā ir otrā atbilde uz Jūsu jautājumu, Jāni.


***


Dvēselei ir forma un saturs.

Saturs tiek izteikts caur formu.

Valoda ir dvēseles satura izteiksmes forma.


Kāda ir valoda, tāda ir dvēsele, un otrādi – katra dvēsele veido sev atbilstošu valodu, tāpat kā valodas lietošana un valodas mācīšana ir dvēseles un dvēseles dzīves, dvēseles dzīves satura formēšana.

Viedoklis, ka valoda ir tikai saziņas līdzeklis, ir pilnīgi aplams un noziedzīgs. Tad jau zādzība arī ir tikai priekšmeta vai kādas vērtības pārvietošana. Zaglis netiek sodīts par pārvietošanu, bet par „pārvietošanu” izraisījušā nodoma dabu, kas ir noziedzīga. Pasludināt valodu par saziņas līdzekli nozīmē atņemt dvēselei tās dzīvi un izteiksmes veidu – atņemt Cilvēkam viņa dvēseli un ar to padarīt viņu par „runājošu priekšmetu”.

Reiz jau tādi laiki ir bijuši. To sauc par verdzību. Šodienas „tautu staigāšana”, „darba tirgus”, monetārā politika un ekonomiskā dzīve liek redzēt šīs arhaiskās un pazemojošās attiecību formas atgriešanos citā izskatā.

Katra valoda atbilst savam dvēseles saturam. Vienā dvēselē nevar būt divi dažādi saturi, tāpat kā viens saturs nevar veidot divas atšķirīgas formas. Šodienas skolās māca svešvalodas. Ar to pašu skolēnu dvēseles tiek pārformētas atbilstoši mācītās valodas būtībai, jo katra valoda runā par citu dvēseles dzīves aspektu. Katrā valodā ir vārds „mājas”, bet katrai tautai mājas ir kaut kas cits – tām ir cita loma šo cilvēku dzīvē. Tāpēc divu tautu sakaros lietojot valodas tulkojumu, šie cilvēki maldina viens otru. Tāpēc Cilvēkam, lietojot divu atšķirīgu valodu vārdus, tiek sagrauta dvēseles dzīve tajās jomās, kuras apzīmē ar šiem vārdiem. Tāpēc jēdzieni kļūst neskaidri. Tāpēc ir tik viegli sludināt visa (visu vērtību) relativitāti. Kultūru sajaukums ir kultūru kapulauks, lausku un atkritumu kultūrslānis, virs kura aug tikai nezāles.

Tikai ļoti retos gadījumos divu atšķirīgu formu un saturu (parādību) sapludināšana dod sākumu jaunas, augstākas kvalitātes vai vērtības radīšanai. Absolūti lielākajā skaitā gadījumu tas izraisa pretējo parādību – esošos vērtību un kvalitāšu zudumu. Saglabājoties ārējai formas esamības ilūzijai, zūd tās racionālais saturs. Zirga, ēzeļa un mūļa piemērs te ir precīzi un viennozīmīgi uzskatāms.

Jāni!

Pavērojiet, kā sarunājas jūsu studenti! Savas cilvēciskās – emocionālās attiecības viņi izsaka angļu vārdos un valodas formās. Latviešu valoda viņiem ir tikai tehniskais procesu nodrošinājums. Skaidrs, ka apmācībā izmantojot cilvēciski neinteresantas valodas formas, izpaliks mācību kvalitāte. Ja uz utilitāru vajadzību apmierināšanu orientētam cilvēkam šo vajadzību apmierināšana ir saistīta ar kādu noteiktu valodu (angļu), tad mēģināt viņu mācīt citā valodā (latviešu) ir pilnīgi aplami. Suni interesē suņu izdotās skaņas, bet vistu valoda viņus neinteresē.

Šīs zemes Cilvēku valodā labo un vērtīgo var iemācīt tikai tad, ja Cilvēka dzīves labums nāk no šīs zemes labuma un šīs zemes Cilvēku labuma.


***


Cilvēks stāv pāri dzīvniekam vairākās jomās. Bieži izskan viedoklis, ka rakstība esot augstākais Cilvēka Kultūras sasniegums. Tieši otrādi – rakstība ir apziņas kvalitāšu zuduma diktēta vēsturiska nolaišanās atpakaļ pie dzīvnieku valsts dzīves normām un kārtības. Visi dzīvnieki sev aktuālo informāciju dara zināmu citiem ar vidē saglabātu zīmju sistēmu palīdzību (izmētāti ekskrementi, skrāpējumi, atstātas spalvas, smaržu pēdas). Tagad plaši lietotie tetovējumi un pīrsingi ir dzīvnieku pasaulē lietoto apspalvojuma īpatnību signālu lomas pārņemšana un lietojums tādā pat funkcionālā nozīmē, kādā to lieto dzīvnieki. Var teikt, ka katrs dzīvnieks kopš dzimšanas nēsā uz sevis savu pasi atvērtā veidā. To pašu funkciju citā (rakstu) zīmju veidā pilda pīrsingi un tetovējumi.

Visiem augstākajiem dzīvniekiem (ar retiem izņēmumiem) redze un vizuālā informācija ir galvenais informācijas apmaiņas kanāls. Citi informācijas apmaiņu veidi nes šauru, specifisku raksturu noteiktos apstākļos un situācijās. Dzīvniekiem dzīves kopums (dialogs ar vidi) nonāk apziņā un no tās atstarojas vidē caur redzi un vizuālo tēlu.

Dzīvnieki sevi identificē ar savu miesu. Dzīvnieki risina eksistenciālās problēmas mijiedarbībā ar taustāmo vidi un tās taustāmajās, izmērāmajās, nosveramajās (krājumos) un zīmēs fiksējamajās parādībās. Dekarts un viņa „zinātnes skola” tādā kārtā atgriezās atpakaļ dzīvnieciskā dialoga (miesa – matērija) līmenī. Mūsdienu „kulturologu” valodā var teikt, ka dzīvniekiem ir raksturīga „materiālā kultūra”.

Cilvēks stāv pāri dzīvniekam ar to, ka saprot sevi kā nemateriālu – dvēselisku būtni. Cilvēks sevi neidentificē ar savu miesu. Tāpēc Cilvēkam ir raksturīga un nozīmīga, svarīga Kultūras nemateriālā daba un nemateriālās kultūras zīmes – dvēseles dzīves pēdas un izpausme jūtu dzīves un domu fiksējumos mūzikā, balss skaņās un vārdos. Cilvēks risina savas Garīgās un dvēseles dzīves problēmas, kuras viņam ir nesalīdzināmi svarīgākas par dzīvnieciskajām eksistenciālajām problēmām. Var teikt, ka Cilvēks sākas tur, kur beidzas Maslou(a) piramīdas redzamā daļa, un dzīvo tur, tajā pasaulē, kuru Maslou(a) piramīda nevar skaidri saskatīt un formulēt, vien neskaidri nojaust un iezīmēt.

Vizuālā informācija neiziet (nevar iziet) ārpus materiālās pasaules un tās parādību eksistenciālās dabas ietvariem. Vizuālā informācija vēsta to, kas ir uztverams vai notiek te un tagad. Vizuālās uztveres akts ir „te un tagad” robežās, pat ja tas nes kādu „te un tagad” tās uztvērējam svarīgu kādā zīmju (pēdu) veidā „iekonservētu” informāciju. Sienu, alu zīmējumi vērotājam nevar stāstīt vairāk, kā vien to, ko vērotājs zina par zīmētāju un viņa dzīvi. Tāpēc tādi zīmējumi (izrakumi) rada – uzdod jautājumus, bet nedod atbildes par to, kas ir ārpus vērotāja zināšanu loka. Tādi zīmējumi ir maldinoši un vedina uz fantāzijām.

Vizuālais tēls (noteiktā savstarpēji pieņemtā attiecību sistēmā) var nest stingri ierobežotu emocionālo abstrakciju slodzi, pie noteikuma, ka tā ir vide, kurā „Vārds” jau ir pacēlis Cilvēku līdz abstrakciju veidošanas un vajadzību līmenim. Redzamība pati par sevi nevar atnest ziņu par pārlaicīgo, pārpasaulīgo, pārpersonisko, un pāri formai esošo, ārpusformas saturu un abstrakto Ideju.

Abstrakto ideju, abstrakciju uz Ideju pasauli, pārlaicīgo un pārpasaulīgo, pārpersonisko (ierobežotā veidā) var nest tikai Cilvēka izrunātais Vārds. Pat grafiskās zīmes un simboli savu abstrakto jēgu nes tikai tur, kur pirms tam ir „strādājis” vārds. Arī rakstu zīmes ir „vārdu pēdu nospiedumi” – tas viss ir vārdu esamības un darbības sekas un eksistē tikai tāpēc, ka ir „Vārda” esamības apliecinājumi. Cilvēks paceļas pār dzīvnieku ar to, ka vārdos runā to, ko nevar izteikt citās zīmju sistēmās, un lieto citas zīmju sistēmas tikai kā „Vārda” darbības „pēctečus”. Visa Cilvēka materiālā kultūra iet viņa vārdos ietvertās domas pēdās. Cilvēkam viņa dzīves svarīgākā daļa ir ietverta sarunu vārdos.

Vārdi nes dzīves un dialoga Cilvēcisko daļu. Tāpēc Cilvēki neizklāsta to, ko domā, bet runā tikai to, ko zina, kas ir tieši šobrīd te sakāms, nozīmīgs un vērtīgs citiem Cilvēkiem. Viņi ir lakoniski – lieto tikai tik daudz vārdu, lai skaidri izteiktu domu. Liekvārdība ir maldinoša, novērš uzmanību, traucē sapratni un tiek lietota maldināšanai – meliem un patiesības slēpšanai. Daiļrunība ir maģijas (NLP) forma, ar kuru maina klausītāja apziņas stāvokli – to ieprogrammē runātājam vajadzīgajām darbībām.

Mūzika nes stingri noteiktu idejisku saturu un skan tikai tajā brīdī un tādā sakarā ar notiekošo, kur to papildina ar savu idejisko saturu. Mūzikai nav (un nedrīkst būt) izklaidējoša rakstura. Mūzika ir vērtīgākā Dievu dāvana tūlīt aiz Mīlestības, ir (jābūt) Mīlestības auglis un nesēja. Mūzikā Dievs runā uz Cilvēkiem. Ja mūzikā neskan Dieva balss, tad tādas skaņas ir postošas visās nozīmēs un veidos. Tāpat – ja caur runāto vārdu neskan Radītāja elpa, tad tas ir postošs. Vārds uzliek atbildību tā izrunātājam.

Tādā kārtā, ir stingra atšķirība – ir divas stingri nošķirtas telpas akustiskajā vidē. Viena ir dabisko skaņu un sadzīvisko trokšņu telpa, bet otra ir Vārdu un Mūzikas telpa, kuras nekad nesajaucas. Pirmā ir miesīgās dzīves un eksistenciālo problēmu telpa, bet otrā ir Cilvēka Dzīves telpa. Ar to pašu Cilvēka izrunātais vārds ir nesamērojami vērtīgāks (vīrs un Vārds) par katru dabas skaņu vai sadzīves troksni. Ar to vārds izdalās – ir izdalīts virs un pār citām skaņām. Ar to vārds mobilizē un darbojas Cilvēkā gan to izrunājot, gan uzklausot. Cilvēciskā vidē vārdam ir pārsvarīgi liela nozīme un vērtība pār vizuālo tēlu un formu.


Cilvēks klausās un runā.

Dzīvnieciskais redz un dzird.


Tur, kur runā ar mēru, tur vārds ir ietekmīgs.

Tur, kur mūzika ir vietā, tur mūzika rada.

Tur, kur daudz runā, tur vārds zaudē spēku.

Tur, kur muzicē nevietā, tur mūzika posta.

Tur, kur runām ir laicīgs un sadzīvisks raksturs, tur Radītājs klusē.

Tur, kur runas aprunā, tur mirst Cilvēka dvēsele (netiesājiet un netapsiet tiesāti).

Tur, kur saruna ir izklaidējoša, tur trūkst Kultūras.

Tur, kur skan meli un lamu vārdi, tur mirst pasaule.


Trešā atbilde ir tāda, ka tur, kur ir tukšas runas, tur, kur tās katru dienu no rīta līdz vakaram apņem Cilvēku, tur, kur Cilvēks dara vienu, bet apkārt runā citu, tur, kur Cilvēkam klātesot nepārtraukti skan radio, televīzija, mūzikas atskaņotāju un tehnisko iekārtu skaņu signāli, tur Cilvēka balss, vārds un signāli kļūst par fona troksni. Tur zūd Cilvēka Gara un dvēseles dzīves telpa. Tur Cilvēka Garam un dvēselei nav atbilstošas izteiksmes formas un vides. Tur apstājas Cilvēka Gara un dvēseles dzīve.


***

II. turpinājums


Dvēseles dzīve.


Ir divas principiāli atšķirīgas parādības – dresūra un audzināšana. Pirmā pieder dzīvnieku, bet otrā – Cilvēku pasaulei. Izglītības darbiniekiem ir jāpieņem lēmums par to, kas viņi ir – divkājainu dzīvnieku dresētāji vai Cilvēku audzinātāji. Dzīvnieciskajam, dzīvniekiem viņu dresūras pamatā ir viena daba, bet Cilvēku audzināšanas pamatā ir pavisam cita daba. Dzīvnieka dabā ir apgūt viņa fiziskajai dzīvei nepieciešamo, un dresūra izmanto viņam raksturīgo rīcības stereotipu attīstīšanu un pielietošanu. Dzīvniekam var likt darīt to, ko viņš darītu, kas būtu izrietošs no viņa dzīvesveida, rakstura un vietas dabiskajā kārtībā. Dzīvnieks nemācās un nedara viņa dzīvei nevajadzīgo – to, kam nav utilitāras vērtības. Dzīvnieki neapzinās savu izcelsmi un cenšas saglabāt sevi tādu, kādi viņi ir, jo tiem nav viņus audzinošu Skolotāju un vajadzības – mērķa un motivācijas mainīties. Dzīvnieki ir pašapmierināti un sevi mīloši.

Reizē tā ir arī atbilde uz jautājumu:

- Kāpēc Latvijas inteliģence nevada valsti, neiet valdībā un iestādēs?

Tāpēc, ka viņi grib baudīt, bet negrib un nevar kalpot.


Dievišķais rada.

Cilvēciskais izzin.

Dzīvnieciskais bauda.


Cilvēka dabā ir mācīties to, ko viņš vēl nezin, kas pārsniedz viņa eksistenciālās dzīves mērogus, kas nenes utilitāru raksturu. Cilvēka dabā ir sevi izzināt, mainīt, uzlabot un tuvināt Dievišķajam. Cilvēks jūt savu Dievišķo izcelsmi un iespējas. Tāpēc Cilvēka izglītība ir aiz utilitārā, utilitāri pielietojamā un utilitāri izmantojamo zināšanu robežām.


Tas, kurš to māca, ir Skolotājs.

Tur, kur to māca, ir izglītība.

Tas, kurš to mācās, ir skolēns.

Tas, kam to māca, ir Cilvēks.


Izglītības jēdziens ir attiecināms tikai un vienīgi uz Cilvēcisko – mācīšanās, izziņas dabu, bet utilitāri vai izklaidējoši vērtīgā informācija, informēšana un tādas meklēšana ir piederīga dzīvniecisko interešu dabai. Cilvēciskās dabas līdzstrādnieki ir Skolotāji, bet dzīvniecisko apkalpo dresūras meistari.


***


Involūcija ir attālināšanās no Visam kopīgā Radošā Cēloņa, iegrimšana savrupībā un atsvešinātībā – Dievišķās tīrības, dzīvības spēju un Gudrības zaudēšanā. Tā ir Dievišķās Kvēles sadalīšanās neskaitāmās niecīgās dzirkstelītēs, kuras aizpilda visu Esamības telpu. Šis stāvoklis ir Evolūcijas priekšgājējs. Involūcija nolaižas līdz viszemākajam iespējamajam Gara, matērijas, attiecību un struktūru dezintegrācijas līmenim. No tā sākas Visa atpakaļceļš visa vienotībā, Gara un matērijas mijiedarbībā, struktūru sarežģītībā, daudzpusībā un izsmalcinātībā, ar kuru pieaug arī katra struktūras elementa kvalitāte un rīcības spēja.

Izkrītot no Evolūcijas gaitas, jauna involūcija nesākas – to var ierosināt tikai Radošais Cēlonis. Atsevišķam elementam iesākas individuāla deģenerācija – aiziešana nebūtībā. Sabiedrības dezintegrācija nozīmē arī šīs populācijas personību apziņas dezintegrāciju. Kolektīvās apziņas sabrukums un vājums iet roku rokā ar individuālās apziņas depersonalizāciju, vājumu un funkciju dezintegrāciju. Tas nozīmē, ka šādas personības nav spējīgas izveidot un pielietot racionālas darbības iemaņas. Vēl vairāk, - tas nozīmē to, ka šādas personības nav spējīgas praktiski pielietot speciālistu ieteikumus.

Labi integrētā sabiedrībā speciālists ir attiecīgās nozares zinātnieks un kolektīvās apziņas elements. Labi integrētā sabiedrībā speciālista darba augļi popularizācijas ceļā nonāk pie visas sabiedrības un veicina zinātniskās darbības rezultātu (domāšanas kvalitātes pieauguma) ienākšanu sabiedrības dzīvē. Labi integrētā sabiedrībā katrs tās loceklis ir pedagoģiski, psiholoģiski, sociāli, tiesiski u.t.t. saprātīgs – spējīgs uz neprofesionālu, bet saprātīgu rīcību katrā savas dzīves jomā.

Saprātīga rīcība nāk ar dažādu personības daļu savstarpēju papildinošu sadarbību, bet dezintegrācija nozīmē rīcības nespēju arī katrā atsevišķajā personības daļas funkcijā un dzīves situācijā, kā kolektīvajā, tā personības apziņā. Tāpēc ir pilnīgi aplami, noziedzīgi un pretdabiski mācību procesu un izglītības apjomu sadalīt humanitārajos un eksaktajos virzienos, studiju programmās, specializācijās un specialitātēs. Humanitāri neizglītota inženiera un izgudrotāja vai zinātnieka darbs kļūst bīstams un noziedzīgs. Tāds pat ir arī eksakti neattīstīts „humanitārijs”, jo tāds zaudē realitātes izjūtu un ieslīgst prāta slimībā, kura ir redzama kā subjektīvisms un relatīvisms. Eksakti-humanitāri izglītotu Cilvēku studiju programmas vainago (saliedē vienā veselumā) astronomijas un zvaigžņotās debess ainu mitoloģijas izpēte. Bez astronomiskajām zināšanām un intereses par ar to saistīto tēlu sistēmu nav iespējama citu zinātņu sniegtā materiāla integrācija vienotā integrētā personības apziņā. (sk. rakstu „Vienotās Dzīvības Mācība”).

Cilvēks ir kolektīva būtne kā kolektīvās apziņas elementa, tā arī savas personības apziņas struktūras jomā. Cilvēka personība un tās apziņa ir veidota analoģiski astronomiskajām likumsakarībām un zvaigžņotās debess mitoloģiskajām ainām. Iegūstot šīs zināšanas, nostiprinās un sakārtojas darbam personības apziņas struktūra. Saskarsme ar astronomiju, astronomiskā interese pati par sevi ir atveseļojoša, radoši aktivizējoša un motivējoša. Iekšējā Kosmosa struktūras iegūst imunitāti pret maldiem un kroplu māņticību. Ārējais kosmoss sakārto savas pamatšūnas vienotā realitātē.

Mācīšanās – izglītība ir Evolūcijas (pilnveidošanās attīstības) procesa sastāvdaļa un pavadonis. Filosofijas nozare epistemoloģija runā par Visuma pašizziņas procesu, kura daļa ir Cilvēka mācīšanās spēja, zināšanu formēšanas un iegūšanas likumsakarības, kuras apskata gnozeoloģija. Bez Visuma pašizziņas spējas, intereses un darba nevarētu būt Cilvēka un citu būtņu sevis apziņas, mācīšanās un zināšanu kā tādu. No tā izriet, ka Cilvēka izglītības procesam, kā no visuma pašizziņas procesa izrietošam, ir jābūt saskaņotam ar to. Nesaskaņotie elementi un formas, nonākot pretrunā ar Visumā notiekošajiem procesiem, tiek bremzēti, bet savā darbībā sabojā apziņas, ar kurām nāk saskarē. Pretdabiskas apmācības metodes un dzīvesveids ir lēnas darbības masu iznīcināšanas līdzeklis.

Evolūcija iet kolektivizācijas virzienā, pēdās un ir kolektīvisma apziņas attīstības virzītāja – tā veicina sabiedrības integrāciju, bet dezintegrācija – nolaišanās individuālismā ir Evolūcijas apturēšana un nolaišanās deģenerācijā. Neviens Cilvēku kopums nevar būt reizē divos ceļos. Neviens nevar reizē dezintegrēties un integrēties. Neviens nevar sludināt individuālismu saviem elementiem un tos integrēt sabiedrībā. Neviena sabiedrība nevar būt patiesi integrēta kādā lielākā savienībā, kurā notiek personību dezintegrācijas un deģenerācijas procesi. Neviena izglītības sistēma nevar darboties tur, kur notiek sabiedrības dezintegrācijas un individuālisma izplatīšanās procesi, kas ir nolaišanās kā kolektīvajā, tā arī individuālajā deģenerācijā. Deģenerācija iet roku rokā ar nespēju mācīties, interešu šaurību, (intereses zudumu par izglītību) un izglītības iegūšanas utilitāro raksturu.

Tādā kārtā kolektīvisma uzturēšana populācijā vairo izglītības vērtību, tieksmes un rezultativitāti arī katrā personībā – šīs personības dzīves kvalitātes pieaugumu, bet individuālisma (egoisma) akcentēšana ved pie visa augstāk minētā panīkuma visā sabiedrībā. Dezintegrētā sabiedrībā zinātnes darbs iegūst utilitāru raksturu un no Gara darbības un dvēseles dzīves jomas – Cilvēciskas nepieciešamības kļūst par biznesa, industrijas un pētnieka materiālā nodrošinājuma ieguves ceļu – no Sirdsdarba pārvēršas par vēderrūpēm.

Degradētā sabiedrībā nabadzīgs zinātnieks ir personiskas neveiksmes, izsmiekla un nepilnvērtības, pazemojuma apziņas un sabiedrības necieņas simbols. Augsti integrētā, evolucionējošā sabiedrībā zinātniekam traucē sabiedrības uzmanības publiska izrādīšana. Viņš distancējas savā ziloņkaula tronī un pieņem sabiedrības uzmanības veltes tikai tik daudz, cik tās ir vajadzīgas viņa zinātniskajiem pētījumiem. Zinātnieka dzīves kvalitāte un personiskā labklājība ir viņa zinātnisko pētījumu netraucētībā, procesa stabilitātē un atklājumos. Tas, kurš pie tā visa pieprasa arī labu personiskās dzīves materiālo nodrošinājumu nav Zinātnieks, bet labākajā gadījumā ir Zinātnes piedzīvotājs – klātdzīves funkcionārs, tāpat kā sporta klātdzīves funkcionārs nav sportists, bet ir sporta dzīvi paverdzinošs, to utilizējošs un uz tās veģetējošs parazīts.

Tas pats jāsaka par visām dezintegrētas sabiedrības degradācijas ceļā veidotajām, no integrētas sabiedrības sabiedrisko prasmju, izglītības un apziņas darbības dzīves trūkumiem izdalītām „humanitāras” darbības jomām – specializētām praktiskajām tieslietu, advokatūras, psiholoģijas, sociālās vai politiskās, „kultūras un izglītības” darbības sfērām, kuras, parazitējot uz dezintegrētas sabiedrības attiecīgo dzīves jomu nepilnībām, šīs nepilnības uztur, vairo un paplašina. Attiecīgie „praktiķi un funkcionāri” vairo postu tajās jomās, kurās „strādā”.

Politiķi grauj sabiedrības vienotību un valstu attiecības. Mediķi kopā ar farmaceitiem vājina kolektīvo un individuālo veselību. Tiesībsargi, advokāti, tiesību speciālisti un cilvēktiesību aktīvisti vairo noziedzību. Psihologi grauj personu rīcības spējas, bet sociālie darbinieki kā sārms izšķīdina – dezintegrē paaudžu attiecības, ģimenes un sabiedrību, kā dziļumā, tā plašumā. Lielražošana veicina noslāņošanos, nabadzību un Cilvēku attālinātību no dzīves uzlabojumu iespējām. Militārā specializācija – profesionālisms mazina katra cilvēka dzīves vērtību un drošību pasaulē.

Tās visas kopā sagrauj to, ko sauc par Dzīvi, tās vietā radot resursus, nozares, virzienus un produktus, kuri turklāt vēl atrodas savstarpējas cīņas un konkurences stāvoklī viens ar otru. Tāda pat konkurence iestājas arī katrā personībā starp tās daļām, struktūrām un elementiem. Personība nonāk mērķu, uzdevumu un darbību konfliktā. Tāda personība kļūst par simtkāji, kurš nespēj spert soli vajadzīgajā virzienā. Pats sevī sašķēlies koks (saprāta simbols) nav dzīvotspējīgs.

Nākošā atbilde ir tāda, ka dezintegrētas sabiedrības dezintegrēta personība nespēj faktus sintezēt Zināšanās, kas ir integrācijas darbība. Tāda personība var meklēt faktus vai izdalīt atsevišķu faktu kopas un faktus no jau esošajām sabiedriskajām (kolektīvajām) Zināšanām – tas ir, piedalīties sabiedriskās darbības dezintegrācijas plūsmā. Slīkšana faktos ir integrācijas procesu izsīkuma un dezintegrācijas acīmredzamā daļa.


***


Prāta darbība ir cikliska. Katrs cikls iedalāms četros stāvokļos. Pirmais ir informācijas vākšana. Otrais ir tās apkopošana un klasifikācija. Trešais ir atziņu – Zināšanu sintēze, bet ceturtais ir atziņu pārbaude praksē, kas noved pie jauna cikla sākuma.  Jūsu novērojumi liecina par to, ka studentu apziņā ir traucēts otrais un trešais posms, kas ir dabiska parādība tur, kur ir traucēta kultūras mantojuma pārmantojamība (nav „kondensācijas” centru) un tiek izskausta tradīcija. „Citādība” un „citādības” kults ved pie plānprātības „galvas galā”, tāpat kā dzimumu lomu izskaušana pie individuālas „bezbērnības”, bet seksuālās perversijas un izlaidība pie kolektīvas neauglības – dzimstības samazināšanās.

Pāragras dzimumattiecības (pirms pilngadības sasniegšanas) sašaurina intereses meitenēm un ievirza viņas ekshibicionismā, bet zēniem vājina prāta spējas. Priekšlaicīgas dzimumattiecības aptur jaunieša dvēseles un apziņas attīstību tajā līmenī, kurā šīs attiecības ir sākušās. Stāvokli pasliktina alkohola lietošana. Izlaidīga (netikla) dzīve nav savienojama ar augstākās izglītības iegūšanu. Psihiskā enerģija tiek iztērēta un izkliedēta, bet nenonāk līdz tiem apziņas centriem, kuri uztur prāta darbību un veido Zināšanas. Pilnvērtīgas augstākās izglītības iegūšana ir iespējama tikai seksuālās atturības un stingri disciplinētas dzīves apstākļos.


***


Fakti ir no vides apziņā ienākošo uztverto ietekmju aktualizētas daļas un to kombinācijas. Tādā kārtā fakti ir ārpus apziņas, bet ietekmju aktualizācijas un faktu formēšanas mehānismi ir apziņā. Tāpat apziņā ir faktu kopsakarību formēšanas mehānisms – prāts, kurš pats savukārt ir nepārtrauktā formēšanās vai deģenerācijas procesā, atkarībā no šī mehānisma struktūras atbilstības visuma uzbūves principiem – no tā, cik tajā notiekošais ir analoģisks visuma eksistencei. Zināšanas ir prāta darbības augļi – Sapratnes veidotas faktu kopsakarības, kas ir adekvāta ārējās pasaules aina. Prāts savukārt ir šo kopsakarību (Zināšanu) un uz tām būvētu domformu darbības mehānisms, kurš formē apziņas uztverošo daļu. Prāts pats sevi veido.

Līdz ar to, mūsu zināšanas (adekvāta pasaules aina) veicina reālistisku skatījumu un objektīvu ietekmju uztveri (pilnīgu asimilāciju), bet nepilnīgas zināšanas, kļūdas un maldi ved pie pieaugošas subjektivitātes un maldiem. Mēs „redzam” pasauli tādu, kādas ir mūsu zināšanas par to, un mūsos esošās zināšanas mums liek uztvert tām atbilstošo, bet bremzē tām neatbilstošās ietekmes. Tam, kuram ir Zināšanas, tās tiek dotas, bet no tā, kurā to nav, tās tiek atņemtas.

Zināšanas vairo Zināšanas.

Maldi vairo maldus.

Maldi aizslēdz acis un ausis.

Tie, kuros ir Gudrība, tie Redz un Dzird.

Tie, kuros tās nav, ir ar aklību un kurlumu sisti.


Tas, kas ir ielikts prāta darbības pamatā, tas, cik ieliktais ir adekvāts Īstenībai, nosaka vēlāko zināšanu veidošanu vai nespēju tās veidot.

Prāts ir kopsakarību (zināšanu) darbības mehānisms, kurā par tā darbības regulatoriem kalpo Evolūcijas ceļā kristalizēti produktīvi un veselumu uzturoši prāta stāvokļi – Jūtas. Mehānisms un tā darbības regulatori – Jūtas kopdarbībā ir Saprāts, kurš caurstrāvo katru esošā Visuma daļu, daļiņu un ir Visumu vienojošā un Radošā Esamība – Cēloniskais Radošais Likums. Saprāts, kā neatņemama sastāvdaļa piemīt katrai esamības daļai, arī Cilvēkam tādā mērā, kādā tā ir spējīga to iemiesot atbilstoši savai vietai Visumā un gaitai Involūcijā, Evolūcijā vai deģenerācijā.

Modernās tehnoloģijas ir būvētas un tiek lietotas atkāpjoties no Saprāta darbības principiem. Tās ir nodotas nesaprātīgam, masveidīgam un nekontrolētam lietojumam, nerēķinoties ar lietotāju patiesajām vajadzībām un spējām tās lietot atbildīgi un produktīvi. Tāds brīvi pieejams lietojums grauj prāta darbības mehānismus, vājina regulatoru ietekmi, un tādā veidā dezintegrējot Saprātu, personību ievirza deģenerācijā.


***


Mikroelektriskās iekārtas un to pielietojumu tehnoloģijas ir tādas, kādas ir šobrīd esošās zinātnieku zināšanas par šo realitāti, tur valdošajām likumībām, matērijas īpatnībām un inženieru spējas šīs zināšanas praktiski pielietot. Piedevām vēl tas viss notiek bez jebkādas ētisko principu klātbūtnes un veselā saprāta prasību ievērošanas to drošai lietošanai. Iekārtās un tehnoloģijās nav ieliktas nekādas ētiskās normas un regulatori, to visu pilnībā atstājot bezatbildīgu un briesmas apjaust nespējīgu lietotāju ziņā. Ar to lietojumu saistītās plaši izplatītās atkarības ir norāde uz priekšlaicīgu saskarsmi ar tām, to postošo dabu un lietotāju nespēju kontrolēt iekārtu un tehnoloģiju ietekmi uz savu organismu, psīhi un apziņu.


***


Cilvēks ir dialogā ar vidi, tās elementiem un šī dialoga uzturēto dzīvi. Dabiskā vide un Cilvēks pats ir veselums, kuru ir veidojis un uztur Radošais Cēlonis caur saviem spēkiem, Dabisko Kārtību un tās Normu Sistēmu. Iepriekš visi Cilvēka radītie vai pārveidotie elementi – augu un dzīvnieku valsts būtnes, arhitektūras, tehniskie, Kultūras un mākslas objekti tādā vai citā veidā bija balstīti šajā Kārtībā un Normās, kā no tā izrietoši, tos izmantojoši un tur esoši. Tie visi bija saistīti ar Cilvēkā esošo dabu, vajadzībām, Cilvēka fiziskajām spējām, fizioloģisko dzīvi un tur notiekošajiem procesiem. To vadīja tam īpaši Iesvētītie, kuri zināja Normas, Kārtību un Cilvēkam patiesi vajadzīgo un derīgo. Vēlāk to uzturēja viņu iedibinātā tradīcija un atstātās, zūdošās zināšanas. Tiktāl tas viss – Cilvēka dzīve un dialogi ar to ar lielāku vai mazāku atkāpi no viņam tobrīd derīgā svārstījās ap šo derīgo.

Vienkāršākā mūzika tomēr bija mūzika. Kaut arī nepilnīgā, tajā bija Dabiskās Kārtības diktētās iespējas Cilvēka izmantotajiem materiāliem un viņa prasmei ar tiem darboties. Arī tā veica mūzikas ietekmes svētīgo lomu šo spēju un prasmes līmenī. Primitīvā arhitektūra sevī ietvēra Normu sistēmu un primitīvā veidā palīdzēja formēt un uzturēt Cilvēka apziņas dialogu ar vidi. Cilvēka dialogs ar vidi nesa viņam tobrīd saprotamas vides reakcijas un veidoja viņa prātu atbilstoši Dabiskajai Kārtībai un tās normu sistēmai kā viena un tā paša Radošā Cēloņa radījumi savā mijiedarbībā, kurā izpaudās Radošā Cēloņa Griba, darbības principi un likumi. Tur vispilnīgākais caur pilnīgāko mācīja un attīstīja savu daļu caur viņam pašam piemītošām un atbilstošām ietekmēm, kuras arī bija radījis un veidojis tas pats visam kopīgais Radošais Cēlonis vai viņa tam īpaši radītie spēki un būtnes, kuras ir spējīgas šo Gribu adekvāti iemiesot un izpildīt.

Radītājs un tā darbinieki zina kad, kur un ko dara (Dievs nespēlē kauliņus). Vēlāk Cilvēce pieļāva pakāpeniskas atkāpes no Radošās Gribas darbības, līdz beidzot tai pretnostatīja savu dezorganizēto gribu, tās radītās ietekmes un vides objektus. Cilvēce veidoja pretdabiskus vides objektus, parādības un dialogus. Cilvēka dzīve ieguva pretdabisku raksturu. Cilvēka apziņa lielā mērā kļuva pretdabiska – dabisko kodolu un struktūru izkropļojoša un izkropļotības skarta. Tādu tā sāka redzēt pasauli, tādus dialogus ar to veidoja un tādas izmaiņas tajā ienesa. Tādi pat veidojumi nāca no Cilvēka prāta un rokām. Tas viss tagad ir sakropļotās apziņas pretdabiskie veidojumi un to darbības sekas, kuras viņš sauc par „uzdrīkstēšanos atbildēt izaicinājumiem”.

Kroplā apziņa savos meklējumos uzduras postošām ietekmēm, bet dezorganizētais prāts veido pretdabiskas konstrukcijas. Ne viens, ne otrs nespēj novērtēt šī dialoga dabu un sekas. Tādā ceļā nepilnīgais, tā vietā, lai izmantotu viņam sniegtās pilnveidošanās iespējas, ir izveidojis apstākļus un spēkus, kuri viņu iznīcina un deģenerē.


***


Lai pārvaldītu tehnoloģijas, ar tām jābūt dialogā.

Dialogs ir Sapratnes (ietekmju asimilācijas) robežās esoša savstarpēja apmaiņa ar ietekmēm.

Dialogā laika kategorija iegūst īpašu nozīmi.

Dialoga struktūra var būt reālistiska vai mītiska.


Te ir jāņem vērā, ka mūsdienās tiek mainīts jēdziena „mīts” saturs. Tagad to lieto vārda „maldi” vietā, tā aizklājot īsto mīta vietu un nozīmi dzīvē un tā svētīgās darbības vietā liekot maldu iznīcinošo dabu.

Izglītība no vienas puses ir informācijas sapratne (asimilācija) caur apziņas un pasniegtā materiāla atbilstību (ne katram var visu mācīt), bet no otras puses tā ir apziņas transformācija – augšana un attīstība (jauno zināšanu ietekmē). Abās pusēs vajadzīgs laiks.

Pirmā parādība runā par to, ka Cilvēks mūsu pasaulē ienāk turpināt iepriekšuzsākto dzīves ceļu. Ārsti ir Ārsti, Skolotāji ir Skolotāji, Politiķi ir Politiķi, Kareivji ir Kareivji, bet noziedznieki ir tie, kuri kādreiz ir novērsušies (nomaldījušies un zaudējuši) no sava dzīves ceļa. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Katrs dodas uz savu vietu. Katram jāpalīdz atklāt, pilnveidot viņā esošo, un pielietojot tam derīgo disciplinēšanu (ierobežošanu un sakārtošanu), jāpalīdz nonākt viņa vietā – būt par to, kas viņš Ir. Tā ir ģimenē un skolā veicamā audzināšanas darba būtība.


***


Savos pamatos visi Cilvēki ir iedalāmi 3 attīstības pamatvirzienos, ar to saplūsmi kulminācijā. Pamatvirzieni ir Veidotāji, Skolotāji, Sargi, bet kulminācija ir Apgaismotāji (turētāji Kultūras svētības starā) – harmonizētāji. Katrā pamatvirzienā – Ceļā ir Cilvēki ar tam atbilstošām dvēseles substanču kvalitātēm, apziņas struktūru un prāta darbības ievirzi. Katrā Ceļā esošais veiksmīgi apgūst tikai viņam (viņa Ceļam) derīgo informāciju. Viņa ceļam svešo tāda apziņa asimilē ar grūtībām, bet asimilēts, tas grauj šo apziņu un bremzē tās darbību.

Tāpat katrai Ceļa pakāpei ir saskarsmes produktīvais diapazons un tam atbilstošais optimālais zināšanu apjoms un saturs. Pārāk seklas un vienkāršotas vai šauri praktiskas zināšanas bremzē attīstību, bet pārāk plašas, izsmalcinātas, „no augstāka plaukta” ņemtas, savukārt netiek (nevar tikt) asimilētas un izraisa protestu – atgrūšanos vai pat agresīvu „vandālismu” dažādās formās. Ar to ir izskaidrojami vēsturiskie fakti par zemu, tumsonīgu masu uzbrukumiem filosofijai, inteliģencei un šodienas prasības pēc izglītības praktiskuma – utilitārisma un „piemērotības darba tirgus prasībām”. Patērētāju masas vienmēr centīsies sašaurināt izglītības apjomu, saīsināt tās laiku, vienkāršot apgūšanas procedūru (vidusskola internetā, tālmācība u.c. tamlīdzīgi murgi!) un utilitarizēt saturu. „Liekās” zināšanas neesot vajadzīgas!

Veidotājus mēs pazīstam ar koptēlu „saimnieciskais” Cilvēks. Skolotājus mēs pazīstam ar koptēlu „administratīvais” Cilvēks, bet sargi ir „spēka” rīcības Cilvēki. Apgaismotāji ir (ir jābūt) tie, kurus tagad sauc par politiķiem. Mūsu dienās politiķu vietu sabiedrībā uzurpējuši no ceļa nomaldījušies, savas vietas zaudējuši vai no tām atteikušies noziedznieki (kaut arī esošo likumu gaismā tādi vienmēr neizskatās).

Politiķi ir tie visaugstāk attīstītie Cilvēki, kuri ir pabeiguši savus individuālos attīstības ceļus un ir spējīgi saskaņot visu pūliņus kopdarbā („Tā, lai labi būtu visiem”). Apgaismošana (svētīšana) ir kopības atrašana, ienešana un uzturēšana. Caur kopīgo un kopību ienāk Spēks, Auglība un Dzīvība. Katra zemākas kārtas kopības uzturēšana piesaista augstākas kārtas kopības iespējas un nodibināšanu. Katra kopība ir koncentrācija, bet koncentrācija fokusē, sakārto un uztur to, ko Cilvēki sauc par Gaismu.

Katram Ceļam ir vairākas pakāpes no visvienkāršākā darba līdz visizsmalcinātākajam profesionālismam. Vienkāršākie darbi ir saistīti ar šauri ierobežotām – konkrētām situācijām, bet izsmalcinātās profesionālās spējas prasa plašu, vispārinātu redzējumu. „Treju Ceļu” un to pakāpju kombinācijas mums dod visu esošo profesionālo darbību spektru visās pakāpēs un dzīves jomu (vietu) daudzveidību. Visu zemāko pakāpju dialogiem ir reālistisks raksturs. Ejot attīstību Ceļu – „Zobenu asi trinot”, dialogs iegūst mītisku raksturu. Tā, saglabājot reālistisko darbības spēju, tai pievienojas mītiskā vispārinājuma redzes plašums.

Tomēr tā tas ir tikai tajā gadījumā, ja tiek ievērota dialoga reālistiski – mītisko daļu un apziņas attīstības pakāpes atbilstība katram konkrētajam Cilvēkam. Pārāk „ass zobens” sakropļos tā nesēju. Piešķirot izglītībai utilitāru un komerciālu raksturu, tās augstākajā daļā tiek ierauti negatavi un tās specializācijai neatbilstoši Cilvēki.


***


Vēl viena nelaime ir izglītības internacionalizācija.

Katra tauta ir savā Ceļā. Tās kolektīvo daļu veido vienā Ceļā esošie un tās pamatmasa ir kādā noteiktā ceļa posmā. Tādēļ no pamatmasas atšķirīgo (sabiedrību vadošo) un pamatmasai piederīgo „iekšējie likumi” – inteliģences atšķiras. Aristokrātijas un elites dzīvi vada katra paša inteliģence (iekšējais likums), bet pamatmasas dzīvi - ārējā – kopīgā tradīcija (kolektīvā inteliģence). Cilvēka attīstība (izglītība) ir ceļš no apstākļu radītas, piespiedu kolektīvās dzīves uz apzinātu, iekšēji izjustu un uzturētu kolektīvismu. Izglītība ir kolektīvisma būtības saskatīšanā, apziņas iegūšanā, izplatīšanā un paplašināšanā.  

Tradīcijas un iekšējā likuma saskaņošanai kalpo rakstītais likums. Tāpēc katrai tautai ir savi likumi. Tāpēc katrai tautai tās dzīves ceļā un tā posmā ir sava, tai piemērota izglītības sistēma. Tāpēc, ka tā ir sistēma, tās elementi nav pārņemami no citu tautu sistēmām, un tāpēc tautas bērni nevar (nedrīkst) mācīties svešumā. Svešumā mācījies atsvešinās no savas tautas un pieņem noziedzīgu (noklīdeņa) dzīvi, zaudējot savu „ceļu” un kāpienu, iegrimst pakļautībā un atkarībā no viņa „skolotāja”. Tāpēc visi iekarotāji ņem mācībā iekarojamās tautas bērnus, māca viņiem savu valodu, taisa viņus pēc „sava ģīmja un līdzības” un sūta atpakaļ pie tautas. Visi svešumā mācītie ir iekarotāju 5.kolonna!

- Kādēļ sūtīt savus karavīrus, tankus un lidmašīnas, ja „humānās - kultūrintervences” ceļā var mainīt tautas dzīves mītu un panākt to, ka tā pieņem sev svešu dzīvesveidu?!

Ar laiku tās dzīvesvietā parādās pamatnācijas – iekarotāju jauktajā valodā runājoši, bet iekarotājiem līdzīgi pakaļskrējēji, atdarinātāji. Vēlāk pamatnācijas kropļu (atdarinātāju) un vides vibrāciju neatbilstības (nesaderības) dēļ krītas viņu skaits (emigrācija, mirstība un dzimstības kritums). Bet beigu posmā šajā zemē saplūst svešu nāciju atkritumi, kuri tur veido līdzatnesto kultūru palieku mistrojumu, kurš nogrimst tai pretējo parādību jomā – subkultūrās. Pārlasiet rakstu „Par derīgām tautām”!

Iekšējais un ārējais (kosmoss) ir savstarpējā atbilstībā. Ja apziņas (personības) iesaistīšanās sabiedrībā tiek saprasta kā tās socializācija, bet individualizācija ir socializācijai pretējā parādība (tad sociālisms ir socializētu – kopdarbīgu, sabiedrībā un sabiedrībai derīgu Cilvēku – sociālu būtņu veidošanas prakse un dzīvesveids, bet privātās iniciatīvas kapitālisms ir asociālu būtņu veidošana un attiecības), tad jaunu zināšanu veidošana (faktu savstarpējo attiecību asimilācija) ir personas socializācijai analoģisks process, un otrādi – socializācija ir izglītības analogs (rezultāts) un sociālisms ir izglītota Cilvēka apziņā notiekošu procesu atspoguļojums vidē.

Augstāk izglītotam Cilvēkam piemīt kritiskas domāšanas, vērtēšanas un sabiedriski aktīvas ievirzes prāta spējas. Tādi Cilvēki ir politiski, saimnieciski un radoši aktīvāki. Ar to ir izskaidrojama kritiskā attieksme pret savu dzīves vidi, vadītājiem un valstī notiekošo sociālismā (tā vietā, lai „aukstā kara” apstākļos to sargātu, to nokritizēja līdz panīkumam un pagrimumam – pievilka pie sava ģīmja un līdzības) un nekritiskā apātiskā „visēdājība” kapitālismā.

Individualizētu (asociālu) un uz individuālismu (veiksmīgumu un pašrealizāciju) orientētu Cilvēku izglītības procesa aina un rezultāti atbilst viņa dzīves vidē notiekošajiem procesiem. Tādēļ uz sociālu harmoniju (sociālismu) orientētā sabiedrībā ceļas izglītības vērtība, aug motivācija, pilnveidojas izglītības sistēma un tās rezultāti („veselais savu sirdi nejūt”, tāpēc nenovērtē tās stāvokli, kā arī šīs veselības nozīmi un vērtību tiecas ignorēt), bet uz individuālismu orientētā populācijā viss sadalās, sabrūk un nogrimst haotisko darbību jūklī (reformās). Individuālisms (egoisms) ir akulturalitātes un izglītības trūkuma sekas – eksakti un humanitāri apmācīto barbarisko Cilvēku dzīvesveids. Individuālisma izplatīšanās populācijā ved pie šādas populācijas personību apziņas dezintegrācijas, pagrimuma un, tātad, funkciju izdzišanas.


***


Katram dzīvesveidam (dialogam) ir sava valoda. Cilvēka un tehnoloģiju dialogu nosaka tehnoloģiju izveides iespējas – tas, ko Cilvēks šodien spēj, grib, var un prot tajās ielikt, cik pilnīgas tās izdodas, bet ne tas, kādas tās būtu vajadzīgas Cilvēkam, vai kādas viņš tās gribētu. Ir situācija, kad visi lieto negatavas, neaprobētas iekārtas ar vēl neizpētītām dialoga sekām abām pusēm. Tas nosaka tehnoloģiju nepilnību un dialoga sekas. Visi Cilvēki (neskatoties uz objektīvām atšķirībām) ir būvēti pēc „vienas piegrieztnes” – vienos darbības principos un ir orientēti uz dialogu – meklēšanu, vērtēšanu un atbildi, kā rezultātā paši pilnveido sevi un dialogu. Tehnoloģijas tādas nav. Tehnoloģijās nav pašpilnveidošanās cēloņu – meklēšanas (ja nedarbina ārējās ietekmes un no ārienes ieliktās programmas) vērtēšanas (pēc ētiskajiem un tikumiskajiem kritērijiem darbības pieļaujamībai un iespēju pieņemamībai) un atbildības, kā sistēmai piemītošas gribas (iniciatīvas) aktu. Jebkura tehnoloģija ir svešas gribas izpildmehānisms.

Vajadzība būt dialogā ar tehnoloģijām Cilvēkam diktē nepieciešamību apgūt tehnoloģiju „valodu” – dialoga veidu. Tas ir pamatos kropls dialogs, kurā no vienas puses piedalās dialogā ieinteresētais „objekta veidotājs un dialoga uzturētājs” ar sev piemītošo dabu un spējām, bet no otras – tā radītais nepilnvērtīgais – pasīvais „objekts” bez dialoga uzturēšanas spējām un vajadzības. Tādā kārtā viņa paša radītās tehnoloģijas Cilvēkam diktē dialoga noteikumus – apmāca Cilvēka domāšanu pēc sava „ģīmja un līdzības”. Šajā gadījumā tehnoloģijas „rīkojas kā iebrucējs”.

Tas uzliek pienākumus un atbildību kā tehnoloģiju radītājiem un izplatītājiem, tā arī to lietotājiem. Tas arī ir „sociālās atbildības” jēdziena īstais saturs. Katrs tehnoloģiju radītājs un ieviesējs ir atbildīgs par viņa radītās vai ieviestās tehnoloģijas radītajām izmaiņām lietotāju dzīvē, apziņā un viņu sabiedriskajās attiecībās.

Patērētāju populācijās valda triviāls uzskats, ka tehnoloģiju rodas vai zūd pašas savā „attīstības ceļā”, viņiem liekas, ka tehnoloģijas dzīvo savu neatkarīgo progresa dzīvi.

Tā nav!

Tehnoloģijas tiek radītas un izplatītas. Citas tiek bremzētas un noklusētas, citas, savukārt, izvāktas no aktīvās eksistences vai tiek visādi veicināti to ieviešanas apstākļi, neskatoties uz pašu tehnoloģiju ietekmi uz Cilvēku un sabiedriskajām attiecībām. Viens no galvenajiem moderno tehnoloģiju straujās ieviešanas iemesliem ir to antisociālā daba un to sniegtās iespējas ietekmēt Cilvēka apziņu. Tās lieliski pilda „sabiedrības atomizēšanas”, demoralizēšanas un apziņas dehumanizēšanas funkcijas, kas noved pie masu apziņas kontroles un demogrāfiskās bremzēšanas.

Modernās tehnoloģijas ne tikai idiotizē Jūsu studentus, bet arī atņem Jums darbu nākotē!

Ļaunprātīgi radītās un bezatbildīgi ieviestās modernās tehnoloģijas Cilvēka apziņu padara nepilnīgu un tehnoloģijām, tajās ieliktajiem darbības principiem līdzīgu. Tehnoloģijas apkopo un atspoguļo, demonstrē, bet nevērtē un nepieņem lēmumus. Tehnoloģijas diktē Cilvēkam savus standartus, ierobežo, dodot iespēju ilūziju un līdz ar to bremzē viņa cilvēcisko dabu – dehumanizē. Jau sirmā senatnē bija zināms – „pasaki man, kas ir tavi draugi, un es teikšu tev, kas tu esi”, „ar muļķi runādams, pats par muļķi paliksi, bet ar gudro ticies, pats esi gudrībā audzis”.

Tehnoloģijās nav ētikas. Skolotājos tā bija (mūsdienu apmācību sistēmā skolotājs kļuvis par „tehnoloģiju un pasniegto faktu plūsmas operatoru”). Ētika Cilvēku padara par Cilvēku, bet tehnoloģijas un tie, kuros tās nav (noziedzīgi, no Ceļa nomaldījušies, kuri tagad ir pārpludinājuši modernās skolas un reformē izglītību pēc sava ģīmja un līdzības) ar šo tehnoloģiju palīdzību no viņa to „izņem”. Tur, kur nav Cilvēciskā satura, tur nav arī Cilvēciskās rīcības spēju un to attīstības, bet tur, kur nav attīstības, tur ir deģenerācija.

Izglītība ir pareizā, derīgā un labā savlaicīga pasniegšana skolēnam. To dara pasniedzējs. Izglītība tiek iegūta vērojot pareizas, derīgas un labas rīcības piemērus. Caur modernajām tehnoloģijām tiek sniegtas iespējas (vērtējiet paši!), bet netiek doti pareizās rīcības piemēri, vērtēšanas kritēriji un vienlaicīgi pašās tehnoloģijās iebūvētie principi un to pielietojums ir galēji tendenciozs! Ar modernajām tehnoloģijām te tiek domāts viss datorizētais, internetizētais, visi mikroelektronikas brīnumi un plašsaziņas (masu dezinformācijas) kanāli un sakaru ierīces un to sniegtās „iespējas”. Visas šīs tehnoloģijas ir sašaurinājušās humānās ietekmes iespējas un vienlaicīgi plaši pavērušas durvis uz Cilvēka deģenerāciju vērstām darbībām, ko pastiprina kopīgā tendence uz izglītības utilitāro raksturu un izglītības komercializāciju. Tas viss norāda uz skolotāja un katra Cilvēka dvēseles Ētiskā satura nozīmi un tā prioritāti pār visāda veida profesionālismu, uz viņa atbildību par savu skolēnu apziņas un dvēseļu Cilvēciskās dabas saglabāšanu, uz katra vajadzību un spējām pretoties deģenerējošām ietekmēm.

Modernās tehnoloģijas skolās ir vizuālas, kas nozīmē vizuālā tēla un informācijas pasniegšanu atbilstoši dzīvnieciskajai ārējai dialoga formai, pretstatā cilvēciskajaifonētiskajai („vārdam”) un iekšējai apziņas dialoga darbībai. Apziņa seko šim piemēram un dzīvnieciski (tehnoloģiski) uz āru projicē apziņā esošo informāciju vai apstrādā to pēc iepriekš sastādītas programmas (redzētajiem piemēriem), bez tās vērtēšanas, apstrādes, asimilācijas un atziņu sintēzes. Tādā kārtā skolās lietotās modernās tehnoloģijas ir tiešs dzīvnieciskās informācijas pārraides analogs un sasaucas ar kopīgo tendenci populācijā uz skolēnu apziņas dehumanizāciju, bet dehumanizētie studenti brīnišķīgi demonstrē datora darbības principu – demonstrēt pieprasīto (aktualizēto) informācijas kopu, neizdarot secinājumus un nepieņemot lēmumus!


***

III. turpinājums


Dvēseles darbs.


Reālistiskā dialoga struktūra ved pie zināšanu praktiska (profesionāla) pielietojuma šaurā (laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā) situācijā, vispārinājuma izpratnes un vajadzības.

Dialoga mītiskā struktūra ved pie subjektīvas attieksmes veidošanas un kalpo par bāzi lēmumu pieņemšanai, bet nedod šauri praktisku (profesionālu) risinājumu laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā situācijā.


***


Stīvens Hokings nolika malā „Radīšanas Grāmatu”, pagrozījās savā krēslā, pašņaukājās, pakasīja savu ķermeni te vienā, te otrā vietā un uzrakstīja savu mītu par Pasaules Radīšanu. Savu mītu viņš rakstīja kā zinātnisku darbu zinātnē, kuras nosaukumā (teorētiskā kosmogonija) ir izmantots citā paradigmā, Kultūrā un valodā lietots vārds (kosmoss), ar kuru tā apzīmēja savas zinātnes paradigmas izteiksmes formās ietverto zināšanu kopuma sadaļu.

Tā Kultūra, kuras zinātnes terminu izmantoja Hokings savā pasaules rašanās mītā, jau sen bija ieviesusi tādu objektīvu metafizisku lielumu kā Skaistums, ar kuru apzīmēja Harmonijas (pasīvā stāvokļa - savietojamības) un (aktīvās) saderības (meklējumu, vērtēšanas un atlases) – Maiguma mijiedarbības rezultātu. Viņi zināja, ka Savietojamība Saderības apstākļos kļūst par Radošo darbību uzturošu, regulējošu un enerģiju dodošu spēku izpausmi. Tādēļ Viss Patiesi Radītais ir Skaists, un Skaistums ir Patiesas Radīšanas pārbaudes kritērijs. Viņi zināja, ka Skaistums ir objektīvs, Patiesi Radītajam piemītošs, aktīvs lielums, kurš Cilvēkā, attīstot viņa subjektīvo skaistuma uztveres spēju, attīsta viņā šīs realitātes otru polaritāti Radīšanas spēju.


- Vai Hokinga mītā mēs lasam kaut ko par metafiziskajiem spēkiem?


Mūsu priekšā ir divas paradigmas – divi mīti. Viens ir radīts pārdomu pieredzes un dialoga ceļā uzklausot Augstākās Inteliģences būtnes. Otrs ir radies izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas. Kuram gribat – tam ticiet. Gribat – ticiet, negribat – neticiet! Sauciet to par mītu vai paradigmu – viens pīpis!

Man labāk patīk vārds mīts – skan mīlīgāk un plašāk, liek ieklausīties, klausīties... un atkal sevī nes Vārdu.


***


Katrā veselajā ir tas pats, kas ir katrā slimajā.

Slimajam trūkst tā, kas piemīt veselajam.


Nav vērts ielaisties diskusijā ar muļķi. Muļķis nezina kādu muļķību satur viņa vārdi. Muļķis nevar novērtēt savas muļķības apmērus un atrast tās izcelsmi. Muļķis nezina to, kas viņa maldus padara par muļķību.

Atšķirība starp slimo un veselo ir veselā spējā objektīvi novērtēt savu un attiecību ar vidi stāvokli, kā arī to kontrolēt. Visam, ko Cilvēks ir radījis, ir jābūt stingri kontrolētam. Nekontrolētas un neregulētas kontaktēšanās iespējas kāpinājums kāpina kontaktu daudzumu - (dzīves) tempu, vienlaicīgi samazinot katram kontaktam atvēlēto laiku un atņemot no tā visa kvalitāti.

Tāpat, kā ir starpība starp izglītību un dresūru, tāpat ir starpība starp pirmajai piemītošajām zināšanām un ar otro saistīto informētību.

Jebkuru sabiedrību pārvalda ar mītu palīdzību.

Šo pārvalda ar mītiem par cilvēktiesībām un katra iespējām kļūt par to, kas viņš vēlas, ar mītiem par demokrātiju, vispārējo uzplaukumu un pagātnes dzīves briesmām, ar mītiem par tehnoloģiju spējām uzlabot dzīvi un valdību rūpēm par savu vēlētāju labklājību. Galvenais mīts stāsta par to, ka vajagot tikai apsteigt citus – paskriet mazliet ātrāk un tad „viss būs šokolādē”.


Blēdis vienmēr steidzina dialogu.

„Sātans nekad nedod laiku pārdomām”.


Visi šie mīti liek „spiest” uz informētību. Bērns, kurš klāsta bērnu enciklopēdijā sagrābstītus sīkumus, liekas zinošs un attīstīts. Tāds kā jauna rotaļlieta kādu brīdi liekas interesants, tiek slavēts un pelna vispārēju uzmanību, bet vēlāk tiek aizmirsts un, lai netraucētu pieaugušo „reālo dzīvi”, tādam nopērk kārtējo bērnu enciklopēdijas izlaidumu. „Mazā rotaļlieta”, tāpat kā viņa vecāki, dzīvo pārliecībā, ka viņš daudz zina un ar to ir mierā līdz tam brīdim, kad mājās parādās „nesaprastā ģēnija un viņa ienaidnieku kara” situācija.

Tie, kuriem patīk runāt par hiperaktivitāti un uzmanības deficītu, bieži piemin cukura pārdozēšanu, bet nelabprāt atceras audzināšanas (disciplīnas) trūkumu. Tai pat laikā viņi negrib saprast, ka informācija – fakti ir tāds pats uzbudinātājs prātam, kā cukurs emocijām. Patiesībā uzmanības deficīts ir narkomānijas forma, kurā nelaimīgais un neviena nekontrolētais prāts ir iekritis atkarībā no informācijas, iespaidu plūsmas intensitātes. Tāpat, kā narkomāna nervi pieprasa palielināt narkotikas devu, tā tāds prāts prasa aizvien vairāk iespaidu, faktu, informācijas. Iespaidi nes faktus. Fakti ir informācija. Informācijas plūsmas kāpinājums izraisa tālāku informācijas plūsmas kāpinājuma vajadzību.

Iespaidus var gūt divējādi. Var plaši grābt visapkārt un var iet dziļumā. Var gūt jaunus iespaidus, paplašinot faktu apjomu, un var gūt iespaidus no faktu sakarību sapratnes. Pirmajā gadījumā mums ir darīšana ar informētību, bet otrajā ar zināšanām. Informētība intensificē darbību (uzbudina), nepaaugstinot prāta darbības kvalitāti, bet zināšanas maina prāta struktūru un paaugstina darbības kvalitāti. Informētība vedina uz kontaktu seklumu, nespēju iedziļināties un uzkavēties – bremzē zināšanu rašanos, bet prātu ieved plānprātībā (prāta spēju vājumā). Tāds prātiņš nogrimst faktu plūsmā. Zināšanu bagātināts prāts attīstās, pieaug struktūras kvalitātēs un reizē ar to arī faktu asimilācijas ātrumā. Tādā veidā zināšanas ved arī pie ātrākas faktu plūsmas asimilācijas – ejot dziļumā, iet plašumā! Te svarīgs ir pirmais impulsa virziens – iet dziļumā, vērošanā un sapratnē vai virspusējā iespaidu un faktu grābšanā.


Zināšanas dara brīvu.

Atkarība paverdzina un ir paverdzināšanas rīks.

Ievirze faktu plūsmā ir dresūra un vadība.


Arī pieaugušie slimo ar tādu pat hiperaktivitāti un uzmanības deficītu, tikai citā tās formā. Tā ir patēriņa hiperaktivitāte. Sabiedrības atomizācija un ieslīgšana izdabāšanā savām patēriņa vēlmēm ir tāda pati parādība. Tikai „cukurs” viņiem ir cits. Dažādās muļķības pakāpēs esošus vilina (kārdina) ar atšķirīgu „saldumiņu”. Patērētājam piedāvā aizvien jaunus un jaunus jauninājumus viņu ierastajās patēriņa precēs, kuru dēļ tās esot jāpērk. Aizvien ātrāk tiek griezts „novecošanas un jaunpirkšanas” rats, kurā jaupirktais ne ar ko nav labāks, bet lielākajā skaitā gadījumu un kopumā ir sliktāks par jau esošo vai bijušo. Inovācija ir cerību vārds visiem aklajiem, kuri nevēlas redzēt pīšļus viņiem piedāvātā zelta vietā. Katrs, kuram būtu laika padomāt, saprastu, ka viņam esošais ir labs un derīgs, labi kalpo un tāds būs vēl labu laiku un nekas tam līdzīgais nav jāpērk. Inovācija ir burvju vārdiņš, ar kuru liedz laiku pārdomām par inovācijas atnesto pārmaiņu dabu un redzēt tās bīstamību. Inovācijas vārds prātā izslēdz sociālo atbildību un izspiež tās vērtības, kuras ir vērtības tieši tādēļ, ka tās ir nemainīgas. Inovācija, jauninājums steidzina pagūt sagrābt, kamēr tas vēl nav novecojis, grābt jauno, citādo, atšķirīgo (no kā un ar ko?) bez domāšanas.

Tagad nevienam nav laika uzklausīt un iedziļināties, bet zināšanu veidošanai un apmaiņai (domu sa-dzīvei) vajag laiku un iedziļināšanās kvalitāti. Cilvēka dzīves un attiecību – dialoga labums nāk ar pārdomu pieredzi.

Pārdomu pieredze ved pie Cilvēka iekšējās dabas un viņa dzīves uzlabojumiem, bet kontaktu virspusējība pie sekošanas plūsmai. Tādā ceļā „veidotājs” pārvēršas par „skaidu”, kura izmisīgi pūlas noturēties straumē. Tur, kur konkurences spēju nosaka ātrums – informētība, tur vienmēr uzvar tas, kurš spēj „izkāpt krastā” (kuram ir lielāks uzkrājumu – zināšanu resurss) un sagaidīt, kamēr garām aiznes konkurenta mirstīgās atliekas.


***


Saprātīgs Cilvēks, saņēmis brīdinājumu par briesmām, vispirms to ievēros, tad pateiksies un vēlāk izpētīs brīdinājuma iemeslus – tās briesmas, no kurām ir pasargāts. Tāds ir vesela un gudra Cilvēka darbības algoritms – rīkoties atbilstoši brīdinājumam – būt pateicīgam – izpētīt draudu dabu. Tagad bērnu vecākus nemitīgi apsauc: „Ar aizliegumiem neko nepanāksiet!”


Aizliegums izteikt aizliegumu arī ir aizliegums.


Kādā apģērbu lielveikalā novēroju skatu. Maza 8-9 gadus veca meitenīte paziņo savai apburošajai māmiņai, ka viņa došoties uz citu zāli pielaikot apavus. Māte, dabiski, to aizliedz. Un tad sākās cirks pa visu pagastu! Meitenīte(?) nopietni paceļ balsi un visā iespējamajā skaļumā paziņo, ka skolā viņai esot teikts, ka viņa varot iet un interesēties par visu un varot draudzēties ar visiem, bet vecāki viņai to nedrīkstot liegt! Ieradās apsardze. Pēc neilgām pārrunām abas jaunās dāmas atstāja veikalu.

Skumdināja māmiņas nespēja pārvaldīt situāciju, bet vienlaikus ienesa vērojumu par „bērnu tiesību aizstāvju” darbības sekmīgumu un šīs darbības (solījumu) neatbilstību dzīves realitātei (ja neliegs vecāki, tad liegs pati dzīves īstenība). Jaunā apburošā kāmīte (tā nebija Cilvēciskas mātes uzvedība) bija pilnīgi paralizēta starp diviem vienādiem aizliegumiem. Pirmais aizliedz atstāt bērnu bez uzraudzības (veselais saprāts arī), bet otrais aizliedz aizliegt, un to tūlīt pat nodemonstrē „bērns”, kurš par to ir informēts. Acīmredzot skola, kurā viņa mācās, nupat ir pārcietusi „bērnu tiesību speciālistu” uzlidojumu, vai arī tur tāds „psihologs” ir ieperinājies uz pastāvīgu dzīvi. Tas viss ir uzskatāms piemērs tam, cik daudz var panākt ar vienkāršu aizliegumu aizliegt! Vienmēr ir jāatceras, ka blakus elektroniskajām tehnoloģijām darbojas arī citas modernās „psiholoģijas”, „sabiedrisko attiecību” un „pedagoģiju” tehnoloģijas.

Aizliegums ir disciplīnas rīks un tam ir sava loma un vieta audzināšanā, arī zināšanu apgūšanā (piemēram, priekšlaicīgi iepazīties ar bērnam vēl nesaprotamu grāmatu saturu). Bez aizlieguma nav ievirzes veidošanas un vadības. Bērns nevar būt bērns bez vadības. Tāpēc jau viņš ir bērns, ka tam ir nepieciešama vadība. Bērna attīstības procesa esamība nosaka viņā esošo nepilnību esamību, kuras vecākiem uzliek viņu pienākumus un atbildību, bet bērniem paklausības saites. Šīs pienākumu, atbildības un paklausības saites vecākus un bērnus saista ģimenē. Ja to nav, tad nav bērnu, vecāku un ģimenes.

Aizliegums ir bērna kontaktu plašuma, ātruma un kvalitātes regulators. Noņemot šo, tāpat kā citos veidos citus, tiek nesamērīgi paātrināta kontaktu, iespaidu un faktu plūsma bērna dzīvē un apziņā. Tas viss bērna attīstībai pārvelk treknu svītru – tāds vairs nekad neies dziļumā – tādam nekad nebūs zināšanu. Tāds vienmēr būs tikai informēts muļķis un būtībā nekur nederīgs kā Cilvēks, jo Cilvēciskais saturs tiek veidots ar zināšanu palīdzību. Tas būs savu rīcību kontrolēt nespējīgs patērētājs. Slims, iedresēts lopiņš.


Ja ir brīdinājums, tad ir bedre.

Ja tiek noņemts brīdinājums, tad ir tie, kuriem kādu citu bedrē krišana nes labumu.


Tad ir konkurence par vietu zem saules un tas, kurš otru bedrē iemāna, rūpējas par to, lai bedrē kritēju skaits nemazinātos. „Kritinātājiem” un „kritināšanas” ierosinātājiem ir lielāks zināšanu resurss un viņi rūpējas, lai „krītošo” skaits nemazinātos, kā dēļ viņi visādi intensificē kontaktu pieaugumu un ar to saistīto informētību.

Viņi noņem brīdinājumus – aizliegumus visās jomās un veicina patstāvīgu informācijas meklēšanu, nenospraužot meklējumu telpas robežas. Saprātīgi ierobežojumi un ierobežotība virza izpratnes dziļumā un sasniegumu augstumā. Kad ir atstāts tikai viens ceļš, tad nāk šī ceļa pie-vestais. Kad tiek atvērti visi ceļi, tad no-tiek no-iešana no katra ceļa un visu iespēju zaudēšana, nesasniegšana.

Brīvas interneta pieejamības, izglītības utilitāras ievirzes, komercializācijas un disciplīnas trūkuma apstākļos nekāda patiesa izglītība nav iespējama. Tā ir iluzora un ir tikai izglītības surogāts. Izglītība ir koncentrēšanās un prasa interešu un darbību sašaurināšanos noteiktā virzienā. Tur, kur skolēns pats brīvi meklē informāciju un izvēlas tās avotus, ir informācijas un mācību procesa vērtētājs, nav iespējams izglītības process.

Katram pasniedzējam var būt daudz dažādu iemeslu sniedzamās informācijas dozēšanai atbilstoši viņa mācību procesa apjomam, metodikai un plānam. Nezinot viņa metodes, dažādus blakusapstākļus un visu kopējo pasniedzamo zināšanu apjomu, nevar izdarīt objektīvus vērtējumus par pasniedzēja darbu un viņa informācijas kvalitāti, uz ko provocē brīva dažādu informācijas avotu pieejamība. Dažādos, atšķirīgos avotos nekritiski sagrābstīta informācija rada eklektisku, murgainu informācijas sakopojumu, kurš noved pie prāta spēju paralīzes. To izmanto „smadzeņu skalošanas” tehnoloģijās.


***


Visi mūsdienu zinātņu pamati un perspektīvas tika ieliktas 19.gadsimtā un 20.gs sākumā. Tas bija laiks, kad sabiedrībā tika plaši pielietota pārdomu pieredze un pārdomu pieredzes kolektivizācija, pārdomu kolektīvais darbs un tā sintēze. Notika domāšanas procesa sintēze. Tad notika daļēja atgriešanās pie antīkās pasaules filosofiskās darbības kooperācijas – domubiedru grupu kvalitatīvas iedziļināšanās problēmā. Tas bija domāšanas, sarunu un vēstuļu sūtīšanas laiks. Tas bija laiks, kad tika sarakstīts milzum daudz dzīvi apcerošu grāmatu. Katrā izglītotā ģimenē tika domāts, runāts un tas viss tika ierakstīts dienasgrāmatās. Dienasgrāmata ir katras garīgās prakses neatņemama sastāvdaļa.

Dienasgrāmata vedina uz ielūkošanos sevī, apkārt notiekošajā, tā apkopošanu, saprašanu, vērtēšanu un savas attieksmes izteikšanu. Dienasgrāmatas forma liek formulēt savas domas un sajūtas. Tā dod salīdzināmo materiālu pašizziņai un liek pieņemt lēmumus, jo katram pašam parāda viņā notiekošā dabu. Dienasgrāmata ir neatņemama pārdomu pieredzes daļa.

Lasot ievērojamo Cilvēku, zinātnieku un mākslinieku vēstules, mēs redzam viņu domu attīstību, to, kā šī domu apmaiņa savstarpēji bagātina un papildina viņu domas, kā tā ved uz vēlāk izdarītajiem (saprastajiem) atklājumiem. Kā vēstuļu rakstīšanai, tā arī to ceļošanai no viena pie otra bija vajadzīgs laiks. Tas bija nesteidzīgs dialogs. Vēstuļu rakstīšana virza uz koncentrētu domas izklāstu un dod laiku iekšējai dzīvei – dialogam ar sevi. Vēstuļu rakstīšana un pārdomas par saņemto virza uz iedziļināšanos un kvalitatīvu izpratni par notiekošo un tikpat kvalitatīvu izmaiņu apziņā. Tādā nesteidzīgā dialogā Cilvēka apziņa dzīvoja savā dabiskajā ritmā un pieauga ar tai dabisko ātrumu. Te nav svarīgs ātrums, bet Cilvēcisko Vērtību pieaugums. Tieši tas ved pie domāšanas kvalitātes, iedziļināšanās spēju, precizitātes pieauguma un problēmas pārskata plašuma. Laiks katrā dialogā ved pie domas darbības rezultāta.


Laiks uztur faktu asimilāciju.

Laiks veido zināšanas.

Laiks izpleš dvēseles spārnus.

Laiks domu pie-briedina.

Laiks Cilvēku pilnu dara.

Laiks un dialogi.


Tikai dialogi bez noraidījuma un konkurences, oponēšanas, savstarpējas apkarošanas un šokēšanas ved pie kvalitatīva prāta un prāta darba veidošanas. Tikai vienprātīgā, brālīgā, atklātā domu apmaiņā veidojas īsts Cilvēka prāts un tā darbības augļi. Faktu daudzums nenes atklājumu un secinājumu, to nes atklāsme – sava prāta pacelšana jaunā spēju līmenī, bet jebkura konfrontācija liek cīnīties par sevis iepriekšējo sasniegumu saglabāšanu. Pēdējais principiāli izslēdz pārdomu pieredzi, faktu asimilāciju un jaunu zināšanu veidošanu.

Cilvēka prāts pārmaiņus var būt divos pretējos darbības stāvokļos. Prāts var būt dialogā, uzklausīšanā un sadarbībā – veidošanas stāvoklī. Prāts var būt arī noraidījuma, pretdarbības un cīņas – iznīcināšanas stāvoklī. Pirmajā gadījumā prāts tiecas uz saplūsmi, asimilāciju un izaugsmi, pieņemot tās pārmaiņas, kuras sniedz šī saplūsme. Otrajā gadījumā prāts tiecas uz savas nošķirtības, atgrūšanas un esošā stāvokļa saglabāšanu, nepieļaujot kontakta nestās pārmaiņas. Tad, kad skolēns uzklausa un pieņem, viņš veidojas un aug. Tad, kad tāds liek priekšā pats savus uzskatus vai citur sagrābstītus viedokļus, ar kuru palīdzību demonstrē sevi un aizstāv savu pozīciju, viņš veido sev destruktīvu prāta ievirzi, iemāca savu prātu (iebūvē tajā) palikt vecajās pozīcijās un savrupībā, kas to neizbēgami noved izsīkumā.

Zināšanu pieaugums kvalitatīvas un kolektīvas izpratnes virzienā ved pie jaunu apvāršņu pavēršanas (atziņu rašanās). Zināšanu apgūšana ir kolektīvs darbs. Atsevišķs prāts nekad nespēs apgūt tās zināšanas un darba spējas, kādas apgūst kolektīvs domāšanas darbs. Savukārt tas prasa harmoniju darba grupā un darba vidē. Mācību darba uzturēšana ir harmoniskas darba grupas veidošana. Viens visādā ziņā labs, bet disharmoniju ienesošs prāts var pilnībā paralizēt visas grupas prāta spējas. Viens destruktīvi (opozicionāri) noskaņots prāts var saindēt un pakāpeniski nobeigt visas grupas prātu darbību arī nākotnē. Darba grupas jāveido pēc simpātiju, sinerģijas un komplimentaritātes principiem. Jānovēro, kādas izmaiņas prāta darbībā ienes katra jaunpienācēja parādīšanās grupā. Harmonisks prāts ienesīs skaidrību, vieglumu, precizitāti un darba prieku, koncentrēšanās spēju pieaugumu un koncentrēšanos uz darbu. Harmoniska prāta klātbūtnē saīsinās mācību procesa un apziņas izaugsmes laiks.

Jaunais nāk ar kopdarbu, koncentrāciju, noturīgu, ritmisku darbu un smalkāku kopsakarību izpratni. Jaunas zināšanas ir jaunu saišu atklāšana sen zināmo faktu kopā. Jauni fakti dod ierosmi zināmā pārvērtēšanai un šo jauno saišu konstatācijai. Tas ir virspusējs darbs, kurš, ejot dziļumā, varēja tikt paveikts arī bez jauno faktu pievienošanas. Jaunie fakti kalpo par ārēju stimulatoru un prāta darbības aktivētāju tur, kur tam pietrūkst iekšējās dzīves kvalitātes.

Situācijā, kad ārējo faktu pieplūduma apstākļos zinātne ir spiesta mainīt paradigmu, ir savlaicīgi jāizdara secinājums par visa šī zinātnes virziena un pamatu nepatiesumu – maldīgumu. Jaunā paradigma būs tikpat kļūdaina, kā iepriekšējā, tikai vecās kļūdas raksturs būs cits. Normāli zinātnei nekad nebūtu jāmaina paradigma. Tā visu laiku tās pašas paradigmas ietvaros ietu kvalitatīvās izmaiņās zināšanu dziļumā un apgūstamās pasaules ainas faktu plašumā.

No vienota centra cēlusies, tā pieaugtu līdzīgi nemitīgi augošam lodveida ķermenim. Šodienas zinātnē notiekošā procesa raksturu nosaka tās spītīgā tieksme noraidīt savu izcelsmi un saistību ar lodes centru, vienlaicīgi apgūstot lodes tilpumu no kāda cita, iluzora lodes virsmai tuva punkta, apstākļos, kad apkārtesošais turpina savu vienotā centra radīto „lodveida dzīvi”. Tieši tas rada visu šodien esošo pretrunu ķēdi.

Tieši augstākminēto gadsimtu zinātniskā dzīve aktualizē un paver iespējas vienotā Centra, vienotās Realitātes un no tās izrietošās Īstenības formulēšanai un izziņai, kas esošās un briestošās paradigmas ietvaros nav iespējams. Lai to izdarītu, šai zinātnei ir jāatsakās no maldiem, kuri to pašas acīs padara par zinātni. Reālā paradigma var parādīties tikai tur, kur prāta darbība tiek regulēta ar Jūtu kontroli, kura to padara par Saprātīgu procesu.

Tieši tāpat, pārtraucot modernisma eksperimentus, reformas un „jauninājumus” izglītībā un atgriežoties pie Cilvēka labuma – Cilvēcisko vērtību uzturēšanas un veidošanas savos audzēkņos, var nonākt pie reālu zināšanu uzkrāšanās skolēnos un pie šo zināšanu praktiska pielietojuma viņu dzīves labuma celšanai. Cilvēciskās vērtības uztur intereses, intereses ved pie darbības, bet darbības ved pie attīstības un panākumiem.


Pārdomu pieredze, dialogi un laiks darina Cilvēku.

Modernās tehnoloģijas to atņem un izskauž.

Modernās tehnoloģijas Cilvēka darbībām atņem Cilvēciskās dzīves saturu.


Tad, kad mēs klausāmies Cilvēka balsi, mūsu prāta darbības ātrumu ierobežo runas temps. Ja tas ir pietiekami lēns, mums ir pietiekami daudz laika balss nianšu uztveršanai, stāstījuma satura sapratnei, asimilācijai un vērtēšanai, integrācijai jau esošajās zināšanās vai neatbilstību saskatīšanai. Mēs varam darboties līdz ar stāstītāju. Mēs vienlaicīgi esam gan ārējā, gan iekšējā dialogā. Tas ir augstākais un tāpēc rezultatīvākais no visiem dialogiem. Tieši iekšējā dialoga esamība un ātrums nosaka zināšanu veidošanos un veidošanās ātrumu. Tāpēc mācību procesa kvalitātes un rezultativitātes celšana un sekmīgums ir skolēna iekšējā dialoga attīstīšanā.


Iekšējo dialogu attīsta grāmatu lasīšana.

Grāmatu valodas bagātība veido dialoga kvalitātes.


Grāmatu satura atbilstība kosmosa radošajiem principiem veido lasītāja Saprāta produktivitāti. Saturs veido sev atbilstošu formu. Kultūra meklē un uztur kultūras dzīves tradīciju, bet tradīcijas noliegums nāk tur, no kurienes aiziet kultūra.

Iekšējo dialogu apziņā veido līdzsvarotas sapratnes un domas veidošanas daļas. Lasītprasme ir iekšējā dialoga sapratnes daļa un tās attīstītāja. Rakstīt prasme ir dialoga domas veidošanas daļa un tās attīstītāja. Valoda (runas prasme) ir rakstīt prasmes cēlonis, sākums un iekšējā dialoga kvalitātes rādītājs. Cilvēks ar pilnvērtīgu iekšējo dialogu veido pareizi veidotu, interesantu un skaistu runu. Lasītprasmes analogs ir spēja dzirdēt un prasme klausīties. Tie, kuri nedzird, tie nesaprot (ir tikai informēti) faktu nozīmi. Prasmi klausīties attīsta mūzika. Kāda muzikālā gaume – tāda sapratne. Tādā pat mērā mūzika uztur interesi par lasīšanu. Rakstīt prasmes analogs ir deja. Dejojošie Cilvēki ātri, plastiski un precīzi domā (kāda deja, tāda domāšana). Mūzika un deja ir vienots veselums un neatņemama iekšējā dialoga forma, iesaistot tajā visas savas spējas.


Mūzikas un dejas „runa” ir Cilvēka labestība.

Cilvēka labestība ir iekšējā dialoga „runa” un izglītības kvalitātes rādītājs – izglītības esamības mērķis un uzdevums.


Muzikālā audzināšana skolā ir iekšējā dialoga formētāja, un tāpēc ir izglītības sistēmas pamats. Bez muzikālās audzināšanas nav iespējama nekāda cita audzināšana un izglītības sistēma kā tāda.


***


Apziņā darbojas prognozēšanas mehānisms. Šis mehānisms inkorporē jaunpienākušos faktus esošās situācijas ainā un modelē iespējamās izmaiņas un to sekas. Tas ir – apziņā notiek faktu kompilācija ar mērķi no esošā materiāla radīt jaunas ainas. Tur, kur tas notiek saistībā ar ikdienas praktisko dzīvi, mēs to neizdalam atsevišķā apziņas stāvoklī. Tas paliek kā ikdienišķs apziņas darbs dvēseles un ķermeņa dzīves uzturēšanai atbilstībā apkārt notiekošajam. Tas ir ārējais dialogs.

Situācija krasi mainās, kad apziņa nonāk saskarsmē ar parādībām, kuras nevar tikt uztvertas kā šobrīd objektīvi notiekošas (stāstu uzklausīšana, iespējamo situāciju analīze, mācīšanās un empātiskie akti). Tad šī prognostiskā mehānisma kompilācijas daļa atceļ esošās objektīvās uztveres robežas un pievēršas apziņas iekšējiem faktu krājumiem. Tad sākas apziņas iekšējais dialogs pašai ar savu iespaidu un tēlu krājumu.

Ārējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņas spējas koncentrēties uz tobrīd patiesi notiekošo un to, kas šajā notiekošajā attiecas tieši uz apziņai svarīgo notikumu. Apkārt vienlaicīgi notiek ļoti daudz dažādu atšķirīgu notikumu, no kuriem mūsu apziņā pienāk ietekmes. Apziņai ir jāspēj atsijāt citu – neaktuālo notikumu ietekmes, kā arī veidot esošo notikumu nozīmības hierarhijas. Notikumu hierarhiju veidošana ir atkarīga no apziņas spējas vienlaicīgi ar ārējo dialogu būt arī iekšējā dialogā un noturēt šo dialogu attiecību optimālās proporcijas robežās. Pretējā gadījumā iekšējais dialogs piesārņos reāli notiekošo ar saviem objektīvi situācijā neesošajiem tēliem (sāksim redzēt krēslas stāvoklim raksturīgus murgus) – mežā sāks rādīties vilki, aizdomīgi cilvēki uz mums daudznozīmīgi skatīsies vai tieši otrādi – miglainā horoskopā dzirdēsim patīkamu ziņu.

Te nu ir īstais laiks atcerēties Skaistumu, jūtu kontroli, kura uztur realitātei atbilstošu (ar to Skaistuma attiecībās esošu) paradigmu un harmonisku mācību darba vides veidošanu – Skaistuma ienešanu šajā vidē.

Skaistums ir aktīvs spēks, kurš harmonijas klātbūtnē savieno atlases rezultātā izvēlētos saderīgos elementus. Tas, ko mēs apzīmējam ar Skaistuma estētisko, baudāmo rezultātu, ir šī spēka klātbūtnes un darbības zīme apziņā. Te nav runa par subjektīvo skaistuma uztveres un realizēšanas vai harmonijas (saderības) izjūtu – gaumi, bet par objektīvi darbīgo procesu metafizisko dabu, no kuru izmantošanas un esamības apziņā ir atkarīga visa šīs apziņas dzīve. Skaistums ir pirms Cilvēka nākšanas pasaulē un pēc viņa aiziešanas no tās. Skaistums ir Īstajā, neatkarīgi no Īsto vērojošā klātbūtnes, vērošanas vai spējām šo Skaistumu ietilpināt sevī un darboties saskaņā ar to.

Ielaižot Skaistumu sevī (savā apziņā) un aktīvi sadarbojoties ar to, Skaistums dažādās apziņas daļās veic savu darbu – saderīgā atlasi. Darbojoties Cilvēka prātā, Skaistums tur veido stabilus konstruktīvus prāta stāvokļus – Jūtas. Šie prāta stāvokļi mijiedarbībā ar prāta aktīvo daļu (domu veidošanu) uztur Cilvēka Saprātu un viņa saprātīgo rīcību. Bez Skaistuma klātbūtnes nav iespējama saprātīga rīcība un konstruktīvu domu veidošana.

Destruktīva darbība ir Skaistuma trūkuma sekas Cilvēka dzīves telpā, apziņā un darbībā. Nesaprātīga rīcība ir prāta slimība, kura rodas hroniska Skaistuma deficīta apstākļos un ir ārstējama ar Skaistuma ienešanu vidē. Visas slimības tādā vai citā veidā (būdamas apziņas darbības līdzsvara zuduma sekas) ir Skaistuma trūkums kādā apziņas vai fizioloģisko procesu daļā. Tāpēc saprātīgās sabiedrībās pastāv tādas terapijas formas, kā mūzikas un mākslas terapija, kurā tiek izmantota Cilvēkā trūkstošā Skaistuma baudīšana. Tāpēc atrašanās īstas mūzikas un Skaistuma pasaulē Cilvēka veselību un prāta stāvokli uzlabo, bet subkultūru trokšņi un pseidomākslu ķēmi to sagrauj.

No tā ir acīmredzama nepieciešamība Skaistumu padarīt par Skolas neatņemamu sastāvdaļu. Skolā visam jābūt skaistam. Tas attiecas kā uz telpu iekārtojumu, tā uz mācību procesa noformējumu, skolēnu un skolotāju attiecībām un mācību un uzskates līdzekļiem. Visam, ar ko saskaras audzēkņu ķermeņi, jutekļi, apziņas un prāti, ir jābūt skaistam.

Antīkajā pasaulē mācību procesu iezīmēja ar mākslu klātbūtni un dailes tēliem. Mūzas Cilvēku sagatavoja, pievērsa viņa prātu un atvēra durvis uz attiecīgo zināšanu sfēru krātuvēm. Cilvēks, kuru neapmeklē mūzas, nav derīgs mācību darbam. Daiļrades elementu klātbūtne katrā nodarbībā ienesa apziņas un prāta darbības dzīvību un sakārtotību atbilstoši kosmiskajiem uzbūves, darbības un skaistuma principiem.

Ķermeņa fiziska disciplinēšana ir domāšanas procesu veidošanas sākums un pamatā. Katra nodarbība tika pavadīta ar zināšanu raksturam atbilstošām kustībām. Pasaulīgas zināšanas saistīja ar roku stāvokļiem un to maiņu, bet garīgas abstrakcijas tika pasniegtas pastaigas laikā. Tad bija svarīgas nodarbību diennakts stundas un debess puses, pret kurām notika kustība. Katru nodarbību pavadīja tai atbilstoša elementa (uguns, ūdens, zeme un gaiss) klātbūtne un tā iesaistīšana procesā. Koki bija obligāts mācību procesa elements un dalībnieki. Sevišķa uzmanība tika pievērsta augļu koku tuvumam. Skaistums ir katras izglītības, katra mācību procesa neatņemama sastāvdaļa.


Skaistuma pietiekamība palīdz veidot saprātīgas asociatīvās saites, veikt ietekmju atlasi atbilstoši notikumu svarīguma hierarhijai un veidot tām atbilstošas reakcijas, domas un atziņas. Skaistuma pietiekamība veicina sapratni un racionālu domāšanas darbību. Skaistums, kā aktīvs spēks, rosina darbībai un neļauj palikt pasīvā stāvoklī, vienlaicīgi ievirzot to reālistiskā (ar vidi harmoniskā un aktīvā) dialogā. Turpretī Skaistuma trūkums rada murgainus stāvokļus apziņā un tikpat murgainu rīcību. Noziedzība parādās tur, kur sabiedrība ilgstoši izjūt Skaistuma deficītu. Tas pats jāsaka par slimību izplatību un dzimstības samazinājumu, kas arī ir apziņas slimības (labvēlības trūkums) formas un Skaistuma trūkuma sekas.

Skaistums, savietojot saderīgo, atsijā visu lieko, tāpēc ir katras taupības, mērenības un reālisma pamats. Katra patiesa iekšēja un ārēja sadarbība, ekoloģiskās, politiskās un saimnieciskās attiecības, attiecības apziņā un to attīstīšana ir jāsāk un var notikt tikai un vienīgi pietiekamā Skaistuma klātbūtnē un ar tā aktīvu līdzdalību un izmantošanu.


Skaistums visplašākajā nozīmē ir visu vērtību radītājs, uzturētājs un mērs.


Iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no uzkrāto iespaidu daudzuma un dažādības, to Skaistuma un atbilstības apziņas centrālajam mītam. Centrālais mīts ir noteiktā iespaidu uztveres un pieņemamības diapazonā esošs asociatīvo saišu formēšanas veids, kurš atsijā apziņu darbībā kavējošās un destruktīvās ietekmes. Vienlaikus centrālais mīts atver apziņas uztveres šo apziņu veidojošām, vēl neesošām, bet ar to saskaņā esošām un nākotnē saņemt iespējamām ietekmēm – tam, ko tagad moderni sauc par „atraktoriem”. Tas, ko ieliekam apziņas pamatos, nosaka tās mīta (paradigmas) radošo vai destruktīvo dabu un tālāko dzīvi, dzīves gaitu un iznākumu. Tāpat iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņā uzkrāto tēlu mijiedarbību iespēju plašuma – no tā, cik asociāciju var veidoties ap katru tēlu un cik plašas ir šo asociāciju robežas – cik tēlu vienlaicīgi var stāties asociācijās esošā mīta robežās, nemainot šo mītu.


Apziņa bez mīta nav spējīga veidot asociācijas.

Mīts ir katras personības savdabības pamatā.

Mīts uztur saites un ir saišu veidošanās ierosinātājs.


Katrai dvēselei viņas attīstības līmenī ir tam atbilstoša apziņa, personība un tās mīts. Attīstības līmenim atbilstošs mīts veicina dvēseles dzīvi visās jomās. Pārāk šaurs, vienkāršots mīts to ierobežo un kavē attīstībā, bet pārāk plašs – mulsina un ieved maldos. Visi krāpnieki, šarlatāni un šamaņi cenšas neatbilstoši paplašināt mītu, vienlaicīgi ievedot tajā sev vajadzīgos tēlus un iespaidus. Viņi kropļo apziņas mītus, sašaurinot tos vienā, bet paplašinot citās daļās. Cilvēki ar pārāk šauriem mītiem nav spējīgi prognozēt situācijas, bet ar pārāk plašiem mītiem nav spējīgi mācīties. Savukārt Cilvēki ar specifiski kropļotiem mītiem ir spējīgi apgūt tikai izkropļojuma raksturam atbilstošo.

Ārējais dialogs ir koncentrējošs un uzturošs, bet iekšējais dialogs ir plašumā ejošs, vedošs un apziņas telpu veidojošs. Redzes, taustes un garšas iespaidi pilnībā pieder ārējam dialogam, tajos ir vismazākā emocionālo ietekmju daļa. Smarža un skaņa pilnībā pieder iekšējam dialogam. Smarža ir atmiņu taka. Skaņa ved nākotnē. Mūzika ir tilts starp pagātni, nākotni, iekšējo un ārējo dialogu.

Cilvēki ar pietiekami plašu apziņas telpu un izkoptu savdabību (Savdabības trūkums – bezpersonalitāte, tāpat kā centrālā mīta trūkums ir šķērslis izglītībai. Centrālais mīts ir savdabība.), kāda pamudinājuma ietekmē pilnībā pievēršas iekšējam dialogam un tur sava mīta ietvaros sāk patvaļīgu, pamudinājumam atbilstošu apziņā esošo iespaidu kompilāciju. To sauc par fantāziju.

Fantāzijās nerodas jauni tēli un formas, bet tikai jaunas asociatīvās saites starp tiem. Fantāzijas nedod jaunas atziņas un nav jaunrade. Fantāzijas (līdz zināmai robežai) palielina apziņas asociatīvo saišu veidošanas ātrumu un vieglumu, bet vienlaicīgi vājina jau esošo asociatīvo saišu noturību – vājina zināšanu stingrību un noteiktību lēmumu pieņemšanā. Tāpēc audzināšanas disciplīnas stingrība kopā ar interešu daudzpusību veido noturīgu, mācīties spējīgu, radošu personību.


Katrā no Cilvēkiem, atkarībā no sasniegtā vecuma, ir viņa iekšējais „bērns”, „pusaudzis”, „jaunietis”, „pieaugušais” un „Dievs”. Tie ir personības apziņas stāvokļi. Mēs saglabājam savu agrāko stāvokli, ap to veidojot nākošo personības kārtu. Visdziļāk ir dzīvnieciski baudošā bērna apziņas stāvoklis. Iekšējais „bērns” (normā) ir labvēlīgs, bet „pusaudzis” ir sakāpināts maksimālists visā, ko ir baudījis „bērns”. „Bērna” labvēlīgi baudošais stāvoklis ir viņa ātrās un vispusīgās mācīšanās pamats.

Pusaudža maksimālisms nāk no bērna „zināšanu vispusības”, no tā, ka viņš visam piešķir „esamības pieļaujamības” (kas ir mācīšanās pamatā) statusu, kopā ar klāt pienākušo pusaudža koncentrēšanās spēju uz „te un tagad” notiekošo. Pusaudzis dzīvo tikai „te un tagad” formā. Vienlaikus tas viņam, pretstatā bērnam, kurš ir savu vecāku apziņas daļa, palīdz saprast sevi kā ar vecākiem sadarbībā esošu, bet tomēr no tiem atsevišķu, individuālu personību. Pusaudža maksimālisms viņam ļauj just robežas starp savu apziņu un vecāku apziņām. „Pusaudža” maksimālisms ļauj pārvarēt robežu starp vecāku apziņas standartiem un savas savdabības veidošanas sākumu. Normā tā ir vecāku standartu pilnveidošana. Attīstība ir tradīcijas turpināšanā, iešanā dziļumā un tālākās iespējās. Atteikšanās no tradīcijas ir deģenerācija. „Pusaudzis” ļauj saskatīt jauno vecajās iespējās un veidot jaunas sadarbības saites ar vecākiem. Bērna personības savdabība veidojas tālāk attīstot savu vecāku savdabības.

„Jaunietis” un „pieaugušais” ir personības izzinošās daļas. „Jaunietis” stājas mērķtiecīgā ārējā dialogā. Viņš, atšķirībā no „bērna” un „pusaudža”, ir spējīgs izdarīt vērtējumus, tādēļ ierobežot kā ienākošos iespaidus, tā arī izejošās darbības. Jaunietis, tālāk attīstot pusaudža maksimālismu, to paplašina uz nākotni un tā ir esamība „te un nebeidzamajā nākotnē”. „Jaunietis” ir spējīgs veidot noturīgu dialogu.

„Jaunietis” no „pieaugušā” atšķiras ar to, ka viņš neveido jaunu pasaules ainu, bet tikai mērķtiecīgi izmato jau esošo. „Pieaugušais”, lai sasniegtu nosprausto mērķi, veido jaunu esošās pasaules ainu no tur esošajiem elementiem – mērķtiecīgi izvēlas iespējas un darbības no jau esošā. Var teikt, ka „pieaugušais”, sasniedzot šo vecumu, fantazē ārējā dialogā un attiecībās ar objektīvo realitāti. Tā ir „meditācija darbībā”, jo visas šodien piedāvātās „meditācijas” ir tikai fantāzijas.

Jauneklīgi ir tie Cilvēki, kuru skatiens vērsts nākotnē un kuri dzīvo nākotnei, tie, kuri saprot, ka šodienu veido nākotnes redzējums, kuri šodien dara to, kas nākotni veido. Tāpēc saprātīgā sabiedrībā augstākā izglītība jāsāk iegūt tikai jaunības otrajā pusē, sasniedzot 30 gadu vecumu, bet pie zinātniskā darba apgūšanas var ķerties tikai sasniedzot 40 gadu vecumu, kas viņu pieved pie atbildīgu, sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas 60 gadu vecumā.

Personība gadu gaitā veiksmīgi pārejot no viena attīstības cikla pie nākošā un saglabājot nemainīgu kodolu, audzē savas apziņas kārtas. Katrā pieaugušajā Cilvēkā saglabājas viņa iekšējā „bērna” , „pusaudža” un „jaunieša” apziņas stāvokļi, kuros tas mācās, mobilizējas un tic nākotnei. Iznīcinot kādu no tiem, zūd attiecīgā apziņas darbības spēja. Tās apziņas, kuras ir aizkavētas kādā attīstības posmā, tā arī tajā paliek visu mūžu. Mūsdienās, dzīvojot netikumības un seksuālās izlaidības vidē, visbiežāk aizķeras „pusaudža” pubertātes un dzimumtieksmes aktualizēšanās stadijā. Pusaudža periodā iestigušajiem ir traucēta mērķtiecīga dialoga formēšana un stabila dialoga (un attiecību) uzturēšana. Tāds ir mūsdienu patērētāja tips – „mūžīgais pusaudzis”.

Personības, kuru uztvere pilnībā pieder ārējam dialogam, kurām nav attīstīts iekšējais dialogs un kurām ir uz personības vajadzību apmierināšanu vērsts (egoistisks) mīts, paliek „pieaugušā” dzīves un fantāziju līmenī.

Tās personības, kuru uztvere ir pietiekami līdzsvarota starp iekšējā un ārējā dialoga formām, kurām ir pietiekami altruistisks mīts (kuras savu labklājību redz kā citu personību labklājību daļu) un ir pietiekami plaša un objektīva izglītība ar niansētu un daudzpusīgi plašu tēlu asociāciju tīklu, savā iekšējā dialoga laikā sastopas ar iespaidiem, kuri nāk no apziņas iekšējās telpas kodola. Tās, kuru „bērni”, „jaunieši” un „pusaudži” ir skaistās attiecībās un tiecas uz skaisto, uztausta šī kodola esamību. Pietiekami noturīgas personības caur šo kodolu nonāk saskarsmē ar personību radošajām Cilvēka augstākajām daļām – viņa Saprātu, Pieredzi un Augstākās inteliģences būtnēm. Šīm personībām parādās jauna tēlu kompilācijas spēja – iztēle.

Iztēle ir apziņas spēja radīt savus tēlus atbilstoši ietekmēm, kuras apziņā ienāk no augstākajām pasaulēm. Iztēle veido ienākošo ideju formas. Tā ir radošā darbība. Iztēle veido jaunus tēlus apziņā – to, ko Cilvēks nekad nav redzējis, jutis un zinājis. Tādi Cilvēki iegūst iekšējo „Dievu” savā apziņas stāvoklī. Viņi ir spējīgi veidot to, kas pasaulē līdz šim nav bijis un turēties uz Ceļa apstākļos, kuros trūkst orientieru vai notiek tīša maldināšana.

Iztēle darbojas tikai tur, kur ir aktīva pieredze. Bērniem, pusaudžiem un jauniešiem vēl nav pieredzes (iespaidu uzkrājums nav pieredze) tāpēc, ka viņi vēl nav izbaudījuši savu darbību (apzināti pieņemto lēmumu) seku pilnību, kas notiek vairāku dzīvju laikā. Viņi vēl ir savu vecāku dzīvju turpinājums, tāpēc viņu pieredze tiem vēl ir slēgta. Pieaugušajiem pieredze ir atvērta, bet atrodas inertā stāvoklī – pastāv kā iespēja un gaida Cilvēka personības aktīvu meklējumu tās virzienā – altruistiskā mīta vadītu iekšējo dialogu.

Personības, kurām ir izkropļots mīts, kuras nav pietiekami noturīgas vai kurām nav pietiekamas izglītības un kuras pāragri sāk meklēt savu „dievu”, tāda iekšējā dialoga laikā nonāk apziņas tēlu pašhipnozes vai no ārpuses nākošo apzināti veidoto ilūziju varā un atrod savu „dievu” paši pēc savu apziņas stāvokļu vai ilūziju radītāju priekšā stādīto tēlu „ģīmja un līdzības”. Tad viņi sāk tādu „radošo” darbību, kurā ieliek paši savus slēptos instinktus vai kļūst par fanātiskiem sludinātāju sekotājiem. Savā darbībā viņi izpilda sludinātāju pamudinājumus tiktāl, cik tas saskan ar viņu pašu tēliem un centrālo mītu, bet uzskata, ka tā ir viņu pašu ierosme. Tādi saka, ka ir „sastapušies ar dievu” un „pieņēmuši dievu savā sirdī”, ka zin, kas ir „dieva darba pie viņiem” un „dieva balss viņos”.


Lasīšana un klausīšanās pēc savas ietekmes uz apziņu ir ļoti līdzīgi procesi. Tie abi iedarbina iekšējo dialogu fantāziju režīmā. Ar iekšējo redzi Cilvēks skata tēlus, kuri rodas vārdu ietekmē. Lasīšana ir labāks iedziļināšanās process, bet klausīšanās dod lielāku audzināšanas un pareizas sapratnes efektu. Lasīšana ieved dziļāk paša apziņas tēlu pasaulē, veido noturīgākas asociācijas (iesaistīta aktīvāka un plašāka darbību un fizioloģisko procesu kopa). Lasīšana pasargā no elku veidošanas. Visiem izlasītajiem vārdiem lasītājs piešķir savā apziņā esošo tēlu formas. Lasīšana ir spēcīgāka, bet arī ierobežojoša pašaudzināšanas metode. Tā nesniedz jaunus tēlus un never jaunas, vēl neizjustas saskarsmes.

Klausīšanās ir sekošana skolotāja audzinošajai vadībai un ātrāk paplašina apziņas telpu un sargā no autorezonanses radītiem maldiem, kļūdām un halucinācijām. Klausīšanās ir visefektīvākais teorētiskās mācīšanās veids. Reizē ar Skolotāja vārdu skolēns intuitīvā ceļā saņem arī Skolotāja Sapratni. Bez sapratnes nav iespējama mācīšanās. Teksta lasīšanas laikā notiek iepazīšanās ar faktiem, bet neveidojas sapratne. Sapratni pārņem no Skolotāja.

Lasīšana nostiprina centrālo mītu, bet uzklausītais vārds rada vairāk jaunu iekšējo asociatīvo saišu un spēcīgāk aktivizē visu iekšējo telpu. Tāpēc lasīšanai ir spēcīgāka ētiski audzinošā ietekme, bet dzirdētais ļauj skaidrāk formulēt domas. Lasīšana ir līdzīga zināma muzikāla skaņdarba atskaņošanai, bet klausīšanās ir jauna skaņdarba partitūras atskaņošana iekšējā telpā. Cilvēka balss ir augstākā mūzika zemes telpā. Iekšējā dialoga uztveres darbības – lasīšana un klausīšanās uztur un veido apziņas Sapratnes daļu.


Tai pat laikā apziņai ir arī otra – reakciju un domu veidošanas dialoga daļa. Domas veidošana ir sapratnei pretējā darbība – faktu un darbību atlase, izdalīšana no esošā kopuma, to sakārtošana atbilstoši mītam un paredzamajai darbībai dialogā. Cilvēks, viņa apziņa dialogā ar vidi ir aktīvais elements. Caur dialogu Cilvēks veido vidi. Tur, kur ir aktīva dzīves vides veidošana, tur ir Cilvēks.

Cilvēks sākas ar Gribas vērsuma koncentrāciju darbībai. Vispirms Griba formē vēlamo tēlu, pēc tam formulē tam atbilstošo darbību un vada šīs darbības izpildi, ko kontrolē ar saviem maņu orgāniem, kuri caur dialoga Sapratnes daļu nonāk atpakaļ pie Gribas vadības centra apziņā. Tādā kārtā vēlme atstāt zīmi, kurā ir doma un šīs zīmes novietošana telpā, tur iet pirms šīs zīmes redzēšanas. Tādā kārtā iekšējā redze zīmi redz (veido) vispirms, bet ārējā vēlāk, kad kontrolē ārējā atbilstību iekšējam tēlam. Tāpēc rakstība parādījās pirms lasīšanas tāpat, kā runa pirms dzirdes. Tikai salīdzinot iekšējo ideālu ar ārējo rezultātu, notiek ārējā pilnveidošana. Ja pirms attēlošanas nav iekšējās domas satura, tad nav kritērija ārējā uzlabošanai.

Domāšana ir formu meklēšana un harmonizēšana iekšējā dialogā. Iekšupvērstā uztvere ietekmi iepludina un izkliedē apziņā, bet domas veidošana to izvelk un izvada no apziņas. Abos gadījumos ir svarīgs iekšējais dialogs un tā kvalitātes. Tad, kad mūsu doma vada mūsu roku, veidojas tilti starp daudziem smadzeņu un apziņas centriem un funkcijām. Tad, kad acs redz rokas kustības atstātās pēdas, tad tiek darbināti daudzi ar aci saistītie centri un apziņas funkcijas. Dialoga daļas vienojas veselumā. Tādā kārtā iekšējā domas kustība nāk saskaņā ar tai atbilstošo ārējo fizisko kustību un koriģē domas darbību – formulēšanu un harmonizēšanu. Iekšējais Skaistums ir dialogā ar paša radīto ārējo skaistumu, vērtē savu darbības rezultātu un pats sevi, veic sevis uzlabošanu.

Rakstīšana ar roku veido domāšanu un tās kvalitātes. Redzot Cilvēka kustību raksturu un veidu, var redzēt Cilvēka domāšanas kvalitātes un ievirzes. Tie, kuri precīzi un harmoniski kustas, tā arī domā. Tie, kuri skaidri raksta, tie skaidri domā. Raksta attīstība ir saistāma ar izteiktās domas attīstību. Domāšana ir saistīta ar valodas attīstību un runas skaidrību. Domu un runas skaidrību skolās māca ar skolotāja runas uzklausīšanu, rakstīšanas un kaligrāfijas mācīšanu. Lasītā vārda domas skaistums un rakstītā vārda formu daile veido prāta darbības auglību.

Modernās tehnoloģijas un darba stils skolās tagad ir vērsts uz ārējo dialogu, statiskām un izlaidīgām (disharmoniskām, attiecībā pret domu) pozām un blakus interesēm nodarbību laikā, uz pašizpausmes aktualizēšanu. Modernās tehnoloģijas pasniedz jaunu faktu kopumus, nekā neveicinot to asimilāciju, Sapratni un darbību formēšanu iekšējā dialogā. Tieši otrādi – visa mūsdienu skolas un „jauniešu dzīves” organizācija ir vērsta uz viņa apziņas pieslēgšanu ārējiem kairinātājiem, ritma devējiem un pilnīgu iekšējā dialoga pārtraukšanu. Tādi jaunieši tiek pārvērsti par mūžīgā pusaudža stadijā esošiem, kādu viņu vietā domājošu struktūru ārējiem izpildmehānismiem.


***

IV. turpinājums


Starpbrīdis.

(darba telpas vēdināšana)


ASV visus nēģerus, neatkarīgi no tā vai viņš ir vienkārši tumšādains nēģeris vai īsts nigers, tagad sauc par afroamerikāņiem. Tāpēc jau viņi ir āmurikāņi, ka tā runā. Ja nēģerus sauktu par nēģeriem, bet nigerus par nigeriem, tad viņi būtu amerikāņi, un nigeriem būtu stimuls kļūt ja ne par Cilvēkiem, tad vismaz par nēģeriem gan.

Lai jau tie āmurikāņi savā Āmurikānijā dara kā grib, bet pārsteidz, ka arī ārpus tās robežām tagad sākuši darīt tāpat. Ja āmurikāņi jūtas vainīgi savu vergu priekšā, tad citi taču tur pie tā āmurikāņu nedarba savu roku nav pielikuši.

Ja kāds mencu nevar nosaukt par mencu un tādēļ to par „ne-siļķi” sauc, tad ar to pašu šī menca nekļūst par kaut ko citu, kas nav menca. Jebkuras krāsas menca, lai kā to sauktu, ir un paliek menca, tāpat kā nigers vienmēr ir nigers, pat ja ir baltādains un piedzimis diviem skaidriem un izciliem latviešiem!

Tādā veidā āmurikāņi veido un uztur savu mītisko dialogu. Tādā dialogā viņi sev zināmu iemeslu dēļ pārvalda savu āmurikāņu populāciju, lai kurā pasaules daļā atrastos viņi paši vai tie, kuri tiek āmurikanizēti, vai paši lielā priekā un dedzībā āmurikanizējas. Āmurikanizēšanās notiek pieņemot āmurikānisko mītu un atbilstoši tam veidojot mītisko dialogu ar apkārtesošo pasauli un šo pasauli pārveidojot atbilstoši āmurikāniskajam mītam.

Tagad visas zivis: raudas, brekši, līdakas, laši, butes un vīķes tiks sauktas par āmurikāņiem mīļajām āmurhaizivīm un tām tā būs peldēt un dzīvot – kā āmurhaizivīm. Āmurikāņu mīts ir āmuru totalitārisma mīts un pieprasa totālu visas pasaules āmurikanizēšanu. Šajā mītā nav vietas nekam citam. Tajā ir tikai āmuri un naglas. Līmei un skrūvēm, āķiem, diegiem, adatām, auklām un visiem citiem sastiprinājumiem āmurikāņu mīts vietu un pielietojumu neparedz, un tāpēc tas viss tiek no pasaules izskausts.


Tiek gatavoti tikai āmuri un naglas.


***


Sakarā ar „tumšās matērijas” atklāšanu zinātne ir spiesta un lielā daļā tās teorētiķu arī atsakās no „lielā sprādziena” teorijas, „izklīstošā visuma” modeļa, „melno caurumu” matemātiskās eksistences vajadzības un to meklēšanas. „Tumšā matērija” un „tumšā enerģija” viņiem liek domāt to, ko mēs viņiem stāstam kopš pašas šīs zinātnes rašanās brīža, kad „apgaismības laikmetā” Cilvēka prāts un tā darbība tika atdalīta no sajūtām un jūtām, un ar to pašu tika likvidēta Cilvēka apziņas darbība zinātnē.

Tā kā apziņa ir saņemto ietekmju un attieksmes sintēze, tad nodalot faktus un darbu ar tiem no subjektīvajiem iespaidiem un attieksmes pret tiem (faktiem), no „zinātniskās pasaules” tika izslēgta visu pasauli un arī pašus faktus uzturošā un veidojošā psihiskā enerģija. Tās klātbūtne, cēloņi un darbības sekas tika izslēgti no paradigmas (mīta) un prāta darbības pamatiem. Reizē ar to Cilvēka prāts tika pasludināts par aukstu, Jūtu nevadītu un nekontrolētu mehānismu. Tādas – mehāniskas darbības normas tika ieviestas „zinātnē” un visā, ar ko tā saskārās – politikā, ekonomikā, militārajās jomās un izglītībā. No visa šī Cilvēku darbības lauka tika izspiesta Cilvēka apziņa, bet tur ieviesta auksti „mehāniska” pieeja un darbības.

Ar to pašu prāts tika atdalīts no Cilvēka un to, kā atsevišķu mehānismu savā pārziņā pārņēma un savām vajadzībām lietoja tie, kuriem viņu dzīvē un pasaulē traucē Cilvēka augstākā – Dievišķā daļa un tās darbība līdz ar Cilvēciskajām Vērtībām Cilvēka apziņā un dzīvē. Viņi pasludināja Cilvēka brīvību un neatkarību no viņa Radītāja un šī Radītāja neesamību. Viņi pasludināja savu „brīvdomību” – būt brīviem no Radītāja Cilvēkam dotajām Vērtībām un tātad no Cilvēka Cilvēciskās dabas, padarot viņu par kaulu, muskuļu un asinsvadu darbinātu zarnu maisu, kurš bezdvēseliski vēro savu eksperimentu un visa apkārtesošā norises. Viņi pasludināja visatļautību un lielo iecietību pret visu atšķirīgo, bet praksē tas nozīmē iecietību pret visu, kas iziet ārpus normas robežām un iestājas pret Dabisko Kārtību, bet pilnīgu neiecietību pret visu, kas pieprasa un ir Normas ievērošana.

„Kristieši” sludina iecietību. Tomēr Roma tagad ir pilnīgi neiecietīga pret tiem „pagāniem”, kuru iecietību viņi paši baudīja tad, kad pārpludināja impērijas pilsētu ielas un tirgus laukumus. Tur, kur akadēmiskā zinātne uzstājas kā nepielūdzams soģis, tā vienmēr ir saņēmusi iecietības pilnu vecāko brāļu klātbūtni. Tai vienmēr ticis atvēlēts rotaļu laukums, lai arī cik bīstamas būtu viņu iecerētās rotaļas. Viņu dvēseles vienmēr ir tikušas sargātas tur, kur viņi nekad nav tās sargājuši paši sevī un ir nīcinājuši citos!

„Apgaismības laikmets” iesāka Cilvēka prāta „datorizētās” darbības un vadības attīstības ēru. Tagad tam pakļāvīgie dzīvo un darbojas kā datorizēti bioroboti, bet tie, kuri negrib robotizēties, tiek izskausti visiem līdzekļiem un metodēm. Pati zinātne ir uzkrājusi lielu daudzumu dokumentāli fiksētu faktu par psihiskās enerģijas esamību, tās klātbūtni katrā zinātnieku veiktajā novērojumā un eksperimentā, un to, ka tā ietekmē ne tikai pašus novērotājus, bet arī novērojumu objektus, vielas un procesus. Tomēr pati zinātne šajos faktos ir apstiprinājusi to, ka Cilvēka dvēseles daba ietekmē eksperimenta un tātad arī visas Cilvēka darbības gaitu un rezultātus.

„Tumšās matērijas atklāšana” ir atzīšana par esošu to, kas visu laiku ir bijis zināms un likts priekšā zinātnei, bet kas ir ticis tās spītīgi noliegts – Visums eksistē pilnīgi citādi. Dabas telpa ir bezrobežīga un nepārtraukti eksistē visu laiku ar visu savu neskaitāmo dzimstošo un mirstošo galaktiku kopumu. Nekas tur neizplešas un nekur neskrien. Gaismas ātrums nav lielākais no iespējamajiem. Tāds tas ir tikai mūsu materialitātes formā. Citās ir citi ātrumi, ietekmes un apmaiņas. Arī mūsu materialitātē ir ietekmes, kuru izplatība ir momentāna jebkurā attālumā. Arī mūsu materialitātē šīs ietekmes tur „pastāvīgā saslēgumā” visus savus objektus un jebkura izmaiņa kādā no tiem vienlaicīgi (bez laika intervāla) notiek arī citos – ietekme izraisa „zināšanu par to” visos citos vienlaicīgi ar ietekmes „notikšanu”. Vibrācija var notikt un izplatīties arī bez viļņa. Informācija nevar tikt atdalīta no enerģijas, bet tās abas kopā var tikt pārnestas ārpus mūsu materialitātes vai citās, akadēmiskās zinātnes neizpētītās ietekmju sistēmās. Lai Zvaigznes, planētas un to iemītnieki sazinātos ar citu planētu vai zvaigzni, tām nav vajadzīgi „gaismas viļņi”, „ātrumi” un „gaismas gadi”. Tas ir neierobežots un momentāns dialogs katram ar katru, kurš vēlas būt tādā dialogā.

Tāds dialogs visu laiku notiek ap mums. Mūsu zemi no tā ārā tur mūsu „zinātne”, tās „spīdekļi” un šo „spīdekļu” mīti – „zinātniskā paradigma”. Nav tā, ka mēs būtu vienīgās dzīvās un saprātīgās būtnes mums pārskatāmajā telpā. Saules sistēma un Visums ir pilns ar visdažādāko dzīvību, tās būtnēm un Saprātu. Nav tā, ka šis Saprāts un saprātīgās būtnes ar dārgu iekārtu palīdzību būtu jāmeklē kaut kur visumā un mēs tās nevarētu atrast. Saules sistēma ir pilna ar mūsu saprāta brāļiem. Vēl vairāk – viņu klātbūtne uz Zemes ir nepārtraukta. Viņu dialogs ar Cilvēci nekad nav bijis pārtraukts. Visi saprātīgie Cilvēki, izpildot dialoga uzturēšanas noteikumus un atbilstot dialoga biedru prasībām attiecībā uz dialoga kvalitāti (Cilvēciskās Vērtības!) var tajā brīvi iestāties. Visi tiek uzklausīti un katrs saņem atbildi atbilstoši savas dvēseles dabai un kvalitātei.


„Ar kādām ausīm klausies, to arī dzirdi”.


„Zinātne” izslēdz sevi no dialoga, uzstādot tam neatbilstošas un nereālas prasības. „Zinātne” – tās akadēmiskie „spēki” ierobežo savu redzes lauku un tāpēc neredz visapkārt esošo dzīvību un Saprātīgo būtņu klātbūtni ārpus pašu izdomāto ierobežojumu loka. Šis ierobežojumu loks neatbilst ne tikai ārpuszemes dzīvības esamības noteikumiem, bet ir tiešā pretrunā pat ar Zemes Dzīvību un pašu „pētnieku” dabu viņos pašos. Akadēmiskā „zinātne” pēta pati savā mītā „ieguldāmo” dzīvības daļu, nocērtot visu, kas tajā neietilpst (Prokrusta gulta) un līdz ar to dzīvo pašas radīto un uzturēto ilūziju pasaulē, kurai ar apkārtesošo realitāti nekāda sakara nav.

Ja viņi atteiktos no saviem mītiem un mācītos no tiem, kuri vienlaicīgi ar zināšanu pasniegšanu pieprasa zinātnieku Cilvēcisko izaugsmi un prāta darbības pakļaušanu jūtām – Cilvēcisko Vērtību likšanu katras darbības pamatā un centrā – savas psihiskās enerģijas esamības, darbības un kvalitāšu apzināšanos un izkopšanu, tad mūsu zemes zinātne attīstītos virzienos, kuri tagad tai ir pilnīgi liegti, nepieejami un nezināmi. Tad Cilvēce atbrīvotos no visām tām problēmām, kurās tā pašlaik smok. Tad Cilvēce izkļūtu no tā strupceļa, kurā ir sevi iedzinusi. Tomēr tagad visu tās gaitu un dzīvi nosaka visur iespiedušies šamaņi ar savu mītu – noturēt pasauli pretdabiskā un aprobežotā, šamaņiem varu dodošā dialogā. „Zinātnes” šamaņi ir kā ciklops – vienacis Polifēms, kurš tur savā verdzībā alā iesprostoto Odiseju un viņa ceļabiedrus.

Apzinot „tumšās matērijas” dabu, zinātne atklātu to, kas ir astrālā matērija un tās veidotā astrālā pasaule ar tās dzīvi un darbības iespējām tajā. Šie atklājumi un darbības viņus novestu pie nediferencētās matērijas esamības atzīšanas un patiesajiem visuma rašanās mehānismiem, dzīves un esamības vārtiem. Pašlaik šie „zinātnieki” vienā savas „zinātniskās” darbības daļā atzīst „tumšās matērijas” esamību un esamības sekas, bet citās turpina „pētījumus un atklājumus” jomās, kuru esamību izslēdz „tumšās matērijas” klātbūtne Visumā. Tas rada virkni jautājumu.


Pirmais ir tāds, ka „tumšās matērijas” klātbūtne principiāli atceļ „lielā sprādziena” esamību un vajadzību kā tādu. Tātad, Visums neizplešas. Tomēr astrofiziķi aizvien vēl savos pētījumos ņem vērā un novēro sava mīta darbību – „Visuma izplešanos”.

- Ko tad pēta un ko novēro šie pētnieki, redzot to, kā nav un nevar būt?

- Kādi fakti tiek pievilkti, atsijāti vai nepatiesi interpretēti uzturot esošo mītu spēkā?

- Kā mīts ietekmē „bezkaislīgo” faktu konstatācijas procesu un „objektīvo zinātnisko prātu” un tā pētījumu metožu „objektivitāti”?


Otrais jautājums ir par „melnajiem caurumiem”, kuri nu jau esot atklāti lielā skaitā un esot pat novērots, kā tieši tie apēdot matēriju šajā visumā, kurš nemitīgi ar pieaugošu ātrumu izplešoties. Ar „tumšās matērijas” esamības atklāšanu šī izplešanās ir „apturēta” (nav vairs tādas vajadzības šajā mītā), bet melnie caurumi esot atklāti, tos pētot un novērojot (saņemot naudiņas, laiku un zinātniskos grādus) kā rezultātā esot uzkrāts liels faktu materiāls šajā jomā (nodokļu maksātāji par to ir samaksājuši).


- Ko tad ir atklājuši šie pētnieki, ko novērojuši un uzkrājuši, par ko naudiņu saņēmuši un zinātniskus (mītiski - fantastiskus) rakstus augsti prestižos zinātniskos žurnālos publicējuši un tik pat augstos zinātniskos forumos runājuši, ja tādu „caurumu” nu izrādās nemaz nevarot būt?

- Kā „novērotāji” saviem oponentiem tagad acīs skatās, kad ir saviem „novērojumiem” tērējuši to naudiņu, kura to „nezinātniskuma” dēļ tika atņemta viņu oponentu pētījumiem?

- Kur ir tā sludinātā zinātniskās darbības brīvība un „zinātnes attīstības objektīvā daba”?

- Kur ir zinātnes objektivitāte?

Tādas nav.

Ir tikai klanu būšana un naudasmaisu iegribu apkalpošana.


Nākošais jautājums ir par Higsa bozonu, kura atklāšana apstiprināšot „lielā sprādziena” esamību un stāstīšot par apstākļiem, kādos esot radies mūsu Visums. Tāpēc esot jābūvē lielais kolaiders. Lielais kolaiders tika būvēts vienlaicīgi ar „tumšās matērijas” atrašanu un pētīšanu. Kolaiders tika uzbūvēts un ar lielām gavilēm tika paziņots par šī svarīgā Higsa bozona atklāšanu. Un tas notiek vienlaicīgi ar „lielā sprādziena” atcelšanu.


- Kā tad tā – vieni atklāj Higsa bozonu, bet citi atceļ „lielo sprādzienu”, „reliktā starojuma” un bozona vajadzību un esamību?

- Ko tagad darīt ar „atklāto” bozonu?

- Kā var atklāt to, kas tagad teorētiski nemaz nevar būt?

- Ko tad cēla, ko „atklāja”, ko tas „stāsta” un ko tad „pēta” šie pētnieki, ja atklāj to, ko jaunie mīti noliedz?

- Kā var atklāt to, kā nav un kas nemaz nevar būt?

- Varbūt, ka tā visa ir naudas tēriņu un savu disertāciju „atmazgāšana” un diplomu reitingu celšana?

- Kas tad ir šie „zinātnieki”, viņu „universitātes”, to reitingi, tur saņemtās „zināšanas” un izsniegtie diplomi?

- Ko šie bakalauri, maģistri un doktoranti stāsta saviem klausītājiem, raksta savos darbos un stāsta skolās skolēniem, ja tur iekļūst par skolotājiem?

- Un kas tad tagad būtu jāsaka par tādiem „augsti mācītiem reformatoriem” un viņu „reformām”?


Mēs tādus saucam par krāpniekiem un šarlatāniem - šamaņiem. Tomēr daudzi no viņiem ir pat akadēmiķi. Lielākā daļa reformatoru tomēr jāpieskaita āmurikāņu āmurikānisma izplatītājiem un viņu nagliņu – pakalpiņu taisītājiem mūsu zemē.


Mēs neesam pret „lielo sprādzienu”.


Kosmoss tiek radīts sprādzienos. Tomēr mēs esam pret šī „sprādziena” vulgāri materiālistisko izpratni. Mēs esam par to, ja par to runā augsti ētiskas daiļrades kategorijās, kuras nes visaugstākos Dzīvības principus un to saprātīgo (mērķtiecīgo) darbību. Mēs esam par „relikto starojumu”, ja ar to saprot esamības pamatus uzturošo „Dievišķo elpu”, „Dieva balsi” tādā formā, kura būdama pieejama esošajiem izpētes instrumentiem, vedina uz tā paša izpēti tagad vēl nepieejamās ētiskās, estētiskās, epistemoloģiskās un metafiziskās kategorijās, kuras ir pieejamas izpētei tikai tajā gadījumā, ja pētnieks savās Cilvēciskajās kvalitātēs tuvojas šīs „elpas” izcelsmes avota estētiskajām, ētiskajām un daiļrades kvalitātēm, ja pētnieks tiecas uz to Skaistumu, kāds dveš uz mums no zvaigžņotās debess telpas un nāk no Tīra Cilvēka dvēseles dzīlēm.


„Cilvēka apziņa vieno ārējo Kosmosu ar Zemes iekšējo Kosmisko telpu. Iekšējais un ārējais Skaistums saskaras un savienojas Cilvēka apziņas skaistumā. Zinātne meklē mūsu saprāta brāļus, sūta signālus un klausās tālu izstarojumu čukstus cerībā saklausīt saprāta brāļu balsis. Zinātne meklē dzīvības zīmes Visumā.

Visums, Dzīvība un Apziņa ir Ugunīgās Psihiskās enerģijas darbības lauki un veidojumi.

Visums ir Dzīva, Saprātīga, ar apziņu piepildīta būtne. Mūsu Zeme, tāpat kā katra mums redzamā un neredzamā planēta, ir dzīvs, jūtīgs un Saprātīgs organisms. Mēs dzīvojam uz savas mātes vaiga, vēdera, galvas un rokām! Mūsu Zeme ir mums katram tuvākā Saprātīgā kosmiskā būtne. Katrs no mums katru dienu var ar to saskarties, tai pieskarties un būt ar to kontaktā, kad vien viņš to vēlas. Katra mūsu Saules sistēmas planēta ir Saprātīga, ar savu neatkārtojamo raksturu apveltīta dzīva būtne – mūsu Zemes māsa vai brālis. Mūsu Saule ir to Māte – visaugstāk attīstītais Saprātīgais kosmiskais ķermenis mūsu redzamajā Kosmosā.

Katru nakti, kad mēs raugāmies debesīs, mēs tur redzam Zvaigznes – augsti attīstītas Saprātīgas būtnes. Mūsu Saprāta Brāļi ir ap mums visur, kā dienu, tā nakti. Uzlūkojot Sauli, Zvaigznes un citas dzīvas radības, mēs uzlūkojam savus vecākos vai jaunākos Brāļus un Māsas! Cilvēks meklē to, kas dienu un nakti ir viņa tuvumā un acu priekšā!

Cilvēka apziņas sapratnes un domu veidošanas spēja – viņa apziņas Kosmiskums – viņa apziņas skaistums un Kosmiskā pilnība – tieksme uz to un atbilstība mūsu Zemes un Saules apziņas vibrācijām, mums ļauj viņos saskatīt dzīvas un Saprātīgas būtnes un redzēt Vienoto Dzīvību mums apkārt, un būt citu Saprātīgu būtņu lokā.


Izglītība – Kosmiska Cilvēka apziņas izdaiļošana ir ceļš pie mūsu Saprāta Brāļiem un Māsām.

Cilvēka apziņa ir viņa psihiskās enerģijas darbības auglis.

Izglītība ir Cilvēka Psihiskās Enerģijas pacelšana spēkā, tīrībā un Cilvēcisko Vērtību kvalitātēs.


Zinātne meklē ceļu uz Vienotā Lauka teoriju. Zinātne redz, ka visas parādības tādā vai citā ceļā un veidā saistās viena ar otru. Zinātnieki redz viena visaptveroša Likuma darbību un grib izveidot formulu, kura kalpotu par vienotu atslēgu visām durvīm uz visām telpām šī Likuma veidotajā Ēkā. Zinātnei ir vajadzīga universālas izpratnes valoda. Saliekot kopā visu, ko vien tā zin par Visumu, tā spēkiem un daļu attiecībām, viņi redz, ka tā visa savienošanai vienā veselā viņiem ir vajadzīgs kāds tajā visā esošs kopsaucējs, kāds elements, kas vienlaicīgi ir visā, visu vieno un pats tomēr paliek patstāvīgs un neatkarīgs lielums – kāds pirmelements, no kura ķieģelīšiem ir uzbūvēta tā pasaule, kuru mēs tādā vai citā veidā skatam, un kas vada šo ķieģelīšu sagrupēšanas un savienošanas darbu, kad veidojas mums priekšā nākošās formas.

Apziņa vieno ārējo un iekšējo, lielo un mazo, tālo un tuvo, pagātnē un nākotnē esošo.

Apziņa ir visur!

Apziņa piemīt visam.

Apziņa ir visā.

Apziņa vieno Visu vienotā organismā un uztur Saprāta dzīvi.

Apziņa ir Vienotā organisma Psihiskās Enerģijas dzīve.


Ar Apziņas, kā Kosmiska faktora un tās klātbūtnes visā atzīšanu zinātne pievirzītos soli tuvāk sarunai ar Vienoto Tā valodā. Tomēr tas būtu tikai solis pareizā virzienā, kurā pietuvinātu zinātniekus apziņas universālās dabas cēloņa izpratnei – tam vai tai enerģijai, kura veido katru apziņu Visumā un kura ir viņu meklētais trūkstošais spēks, lielums, enerģija, ietekme un mijiedarbību nesējs – tas visa pamatā esošais kopsaucējs, kurš visu rada un satur kopā.

Tajā gadījumā, ja zinātne pievērstos Cilvēka dvēseles spēkiem, tam, kas to paceļ vai gremdē, tam, kas tai dod dzīvību un prieku darbībai, tam, kas tai dod veselību un spēku, kas rada un iznīcina, nezinot šķēršļus un attālumus, kas citos paceļ optimismu, apķērību un piešķir ģenialitāti, liek mīlēt un ziedoties, meklēt un atrast, glābt, saudzēt un celt, viņi atrastu darbīgu visuresošu spēku, Kosmisku neizsīkstošas enerģijas krātuvi un visu vienojošo Psihisko Enerģiju, kura ir viņu meklētais iztrūkstošais elements vienotā lauka un vienotās valodas izveidei.

Pētot Psihiskās Enerģijas dabu, viņi atrastu ceļu uz Cilvēcisko Lielumu un Cilvēciskajām Vērtībām, kuras tad tiktu zinātniski formulētas un praktiski pielietotas Cilvēka, Zemes un Kosmosa labā.

Tad tā būtu Jauna Zeme un Debesis, tas būtu Īsts Cilvēks un viņa cienīga Zinātne.

Tas būtu Zinātnes atdzimšanas brīdis.

Tā būtu un būs Zinātnes iestāšanās reālistiskā dialogā ar Visumu.

Tā būs jauna ēra Zinātnē.

Tā būs īsta un patiesa paradigma


***


Pagājušajā gadsimtā, laikā no 70-tajiem līdz 90-tajiem gadiem ASV sev zināmu iemeslu dēļ mērķtiecīgu reformu ceļā sagrāva savu izglītības sistēmu. Tieši tās pašas izmaiņas tagad viņu vadībā tiek ieviestas pie mums un visur, kur vien āmurikāņiem izdodas iespiesties. Tā kā katras valsts labklājība balstās tās iedzīvotāju saprātīgā rīcībā, kuru uztur izglītība, tad liekas dīvaina tāda ASV rīcība savā teritorijā pret saviem iedzīvotājiem. Līdz šim, sekojot ASV piekoptajai dubultstandartu politikai bija no šīs politikas izrietoša prakse, ka pret izmantojamajām (kolonizētājām) zemēm un tautām tika pielietota cita prasību, iespēju un tiesību prakse, kā tā, kuru pielietoja savā zemē (metropolē) saviem iedzīvotājiem – kolonizēto zemju izlaupīto resursu baudītājiem.

Tomēr tagad, monopolārā, globalizētā pasaulē ASV valdošā elite arī savas zemes vienkāršos iedzīvotājus nostāda vienā kārtā ar citu izlaupāmo zemju iedzīvotājiem.

Tas nozīmē to, ka šī valdošā elite ASV iedzīvotājus neuzskata par „savējiem” un to, ka faktiskās valdošo aprindu valsts robežas vairs neiet pa šo valstu politiskās ģeogrāfijas robežām, bet pa pilnīgi citām ne-ģeogrāfiskām viņu izdzīvošanas stratēģijās noteiktām robežām. Transnacionālās korporācijas, kuru rokās ir visa reālā vara, ir pārdalījušas zemi, tās resursus un iedzīvotājus izmantojamajā resursā un izmantotājos, neatkarīgi no to nacionālās piederības kādai tautai, zemei un valstij. Viņi ir izveidojuši savu pārnacionālu valsti, kura visu un visus uzlūko kā savu īpašumu, ar kuru klasiskajās vergturu tradīcijās rīkojas pēc saviem ieskatiem.

Te varētu būt vietā jautājums:

-Kāds tam ir sakars ar Jūsu minēto studentu izglītības nesekmību?


***


Stīvens Hokings savas zinātniskās fantāzijas par „lielā sprādziena” kosmoloģiskajiem mītiem raksta laikā, kad ir uzkrājies milzīgs faktu materiāls, kurš liek pārskatīt esošo zinātnes paradigmu un radīt jaunu. Hokings neizvirza jauno. Hokings aizstāv veco. Patiesībā Hokings raksta populāru „bestselleru” vecās paradigmas popularizēšanai.

Padomājiet!

Zinātnieki katru gadu publicē tūkstošiem rakstu un monogrāfiju par visdažādākajiem zinātniskajiem pētījumiem, nāk klajā ar fantastiskām vai pragmatiskām teorijām, par kurām interesējas un zin tikai šaurs nozares speciālistu loks. Viņu darbi un darbība netiek popularizēta visas pasaules radio, televīzijā, žurnālos un neskaitāmo sabiedriskās domas veidotāju („buiķu” un „kļavu”) slavinošajās runās. Viņu monogrāfijas netiek tulkotas daudzās valodās un spožos vākos negreznojas pasaules grāmatu lielveikalu redzamākajās vietās. Turpretī Hokinga mītu bīdīja profesionāli promouteri (bīdītāji) nopietnā pasaules līmeņa promoutinga procesā. Hokinga nav bez viņa popularizētājiem – bīdītājiem – promouteriem. Hokings ir promouteri.

„Hokings” ir Cilvēku deģenerējošās doktrīnas ideoloģiskās cīņas antizinātnisks produkts. Tajā saliktas kopā trīs tai šobrīd aktuālas cīņas frontes.

1. Cīņa par kroplības iecelšanu normas kārtā un tādēļ visādu tās stutēšanu, popularizēšanu un atbalstīšanu.

2. Cīņa par savu pozīciju noturēšanu.

3. Cīņa pret Filosofijas, reliģijas un zinātnes Vienības Doktrīnu, kuras rezultātā kā sekas notiek galēja materiālisma propaganda un jebkura cita skatījuma un pētījumu izsludināšana par antizinātnisku darbību.


Tā labā tiek paņemta pienācīgi literāri apstrādāta un populāri pasniegta, labi atpazīstama, uzskatāmi „zinātniska” un tāpēc ar veco paradigmu asociatīvi saistīta kosmogoniska „lielā sprādziena” teorija, šīs paradigmas mācību iestāžu produkts un mācību spēks – progresējošas garīgas slimības pārņemts Cilvēks un tradicionāli liekulīgās labdarības akcijās iestrādāts simbols – ratiņkrēsls. Tas viss tiek plakātiski savienots vienā vēstījumā: „Ratiņkrēslos mītošie, garīgi slimie invalīdi ir tik aizkustinoši, gudri un interesanti”. Tas ir gan ļoti tiešs akadēmiskās zinātnes patreizējā stāvokļa uzskatāms attēlojums, gan dziļāk slēpts psiholoģisks norādījums katram „sevi cienošam” sevis mīlētājam un savas nepilnības apčubinātājam: „vecā pasaule ir žēlojoša un aprūpējoša”.


Liekulība, liekulība un vēlreiz liekulība!

Slavas gaviles izvirtuļu baznīcas pāvestam!

Izvirtuļu, morālu un fizisku kropļu pasaules helovīns!


Hokings veido sabiedriskās domas atbalstu „vecajai gvardei” tad, kad tā stāv uz robežas, aiz kuras tai var noraut visus tās ordeņus, medaļas un uzplečus. Aiz šīs robežas tās saņemtās godazīmes un izsniegtie (pārdotie un plaģiātiski „izkopētie”) diplomi zaudē vērtību. Reitingu pasaulē reitinga zaudēšana ir līdzvērtīga nāvei.


Nupat ar gavilēm tiek paziņots par jaunā superradioteleskopa iedarbināšanu Andu kalnos Čīlē. Šis teleskops pētīšot lielā sprādziena atstāto relikto starojumu. Jau ir iezīmējusies jaunās paradigmas atnestā zinātnes pasaule ar tās apvāršņiem, bet aizvien vēl intensīvi darbojas vecā pasaule ar tās iestrādātajiem naudas, varas un zinātnes politiskajiem mehānismiem, kuros politika un zinātne tiek turēta naudas varas grožos un apkalpo šīs naudas un tās varas intereses.


Naudas vara ir patēriņš un tirgus.


Zinātne piedalās patēriņa formēšanā un tirgus uzturēšanā. Ja zinātne atklās patiesību par patēriņa produktu īsto dabu, tad patēriņš kritīsies tieši tā vismasveidīgākajā daļā, bet ja zinātne norādīs Cilvēcei citus attīstības ceļus, tad tā aizies no tirgus. Jaunā paradigma ievieš tādas izmaiņas, kuras ne tikai koriģē iepriekšējo uzskatu sistēmu, bet arī atver pilnīgi jaunu pasauli ar tās ārpustirgus dzīves iespējām.   

Pašlaik zinātnei ir jāizdara izvēle – palikt vecajās sliedēs un mītos vai iziet ārpus tiem un doties turp, kur nauda tai nevar sekot. Patiesībā šīs paradigmas nomaiņa ir arī politiskās, ideoloģiskās un saimnieciskās dzīves paradigmas nomaiņa. Ne jau velti politiskās un saimnieciskās kārtības krīze notiek tieši tagad. Ir apdraudēta visa vecā pasaule visās tās jomās vienlaicīgi.

Varētu jau teikt, ka tāda ir dzīves un zinātnes attīstības dialektika. Tomēr tā tas būtu tajā gadījumā, ja attīstība notiktu pakāpeniski, secīgu esošā pilnveidojumu un tālāku uzlabojumu ceļā, kurš izriet no Cilvēka un dabas vienības, kurā nenotiek revolūcijas un vispārējs pagrimums. Tomēr viss liecina par tieši pretējo. Uzsāktais Ceļš Cilvēci noved pretrunā ar visu esošo un pašiem Cilvēces eksistences pamatiem. Šis Ceļš izsauc revolūcijas un lepojas ar tām. Tas izraisa satricinājumus un noved vispārējā pagrimumā.

Šis ceļš būtu pareizs, ja nebūtu bijis vēsturiskā laika, kurā bija Zinātnes, Reliģijas un Filosofijas vienotība. Ja nebūtu vēsturisko apstākļu un Cilvēku, kuri šo vienotību sagrāva, tā ievirzot Cilvēci tās tagadējā ceļā. Šis ceļš būtu dabisks meklējumu ceļš, ja nebūtu citas iespējas iegūt patiesas zināšanas. Tomēr šī ie-maldīšanās pilnīgi acīmredzamā pretdabiskā neceļā notiek Skolotāju un viņu zināšanu mantošanas iespēju klātbūtnē.


Šeit ir acīmredzama pretruna.


Katrs zinātnieks izmanto visas izpētes un zināšanu iegūšanas iespējas. Pati zinātne sludina zināšanu iegūšanas un pētījumu brīvību vienlaicīgi ar pilnīgu Skolotāju sniegtā pētījumu virziena un uzkrāto zināšanu noraidījumu. Ir saprotams, ja pēc ilgstošiem pētījumiem ir pierādīts, ka piedāvājums ir aplams un kaitīgs, bet noraidīt tikai tāpēc, ka tas nav pētīts un neatbilst pašreizējiem, nepilnīgajiem un mainīgajiem priekšstatiem par pasauli ir antizinātniski, ja vien tas neizriet no kādas plašākas ideoloģiskās doktrīnas, kurai ar zinātnes garu un zinātniskumu nekā kopīga nav. Tas tikai nozīmē to, ka zinātni sev ir pakļāvusi un savos mērķos izmanto antizinātniska un pretdabiska ideoloģiskā doktrīna, kura savā būtībā ir opozicionāra visam tam, kas ir Filosofijas, reliģijas un zinātnes vienība, kura ir Skolotāju sniegtā attīstības ceļa pamatā.


Abas doktrīnas tiecas darboties vienā un tajā pašā laukā un izmantot vienus un tos pašus līdzekļus. Abas interesējas par Dzīvību, tās Evolūciju, Cilvēces attīstību, nākotnes perspektīvām Cilvēces dzīves apstākļu uzlabošanai un Kosmiskajām parādībām, kurās atklājas Visa vienotība. Abas uzstāda pētījumu mērķus, izmanto tehniskās iekārtas un izdara eksperimentus. Abas uztur savas mācību iestādes, mācību darbu ar saviem audzēkņiem, attīsta viņu prāta un novērošanas spējas. Abas uzstāda prasības, pieņemot savu studentu rindās uzliek pārbaudījumus un vērtē sekmes, kā arī paver tālākās attīstības un pētījumu ceļus atkarībā no uzstādīto prasību un pārbaužu izpildes sekmīguma. Abas ir zinātnes it visā, izņemot vienu fundamentālu atšķirību.

Skolotāju darbs izriet no jau esošu un no Augstāk attīstītajām saprātīgajām būtnēm saņemamo zināšanu patstāvīgas apgūšanas nepieciešamības un iespējamības. Tas izriet no Visa izcelsmes un tāpēc esamības vienotības sapratnes un redzējuma. Skolotāju darbs tiek virzīts šīs vienotības virzienā. Šis virziens atklāj visiem kopīgo Vienoto Realitāti, tās neapgāžamo un visiem kopīgo, izzināmo Īstenību un tās izziņas iespēju ceļu. Šis izziņas ceļš diktē objektīvas prasības, uzliek pienākumus un pieprasa atbildību. Tas noraida patvaļu un relatīvisma maldus.

Skolotāju, Skolotāju Skolotāju un viņu Skolotāju Skolotāju ietais izziņas un sasniegumu ceļš balstās nepārtrauktā pašaizliedzīgā zinātniskajā darbā, kura stūrakmens un virzošais pamatnoteikums ir katra pētnieka un zināšanu apguves pretendenta personības tikumiskās īpašības, viņa Cilvēciskais labums, viņa Cilvēcisko vērtību izkoptība, harmonija un savdabība – viss tas, ko mēs pazīstam kā Cilvēcisko lielumu. Skolotāju sniegto zināšanu apguve ir tieši saistīta ar šo lielumu, kurš ir tas „piektais elements”, kura klātbūtnē notiek mācību un zinātniska darba process. Cilvēciskais labums veido to Cilvēka dvēseles, prāta un Saprāta struktūru, kura ir spējīga uzņemt zināšanas un darboties Vienotajā Realitātē Īstenības izziņai. Cilvēciskā labuma trūkums ievirza maldos, atsvešinātībā, savtībā, panīkumā un karā visiem ar visu.

Tieši šo kara ceļu uztur tās ideoloģiskās doktrīnas piekopēji, kuri ir nostājušies opozīcijā Cilvēces Skolotāju darbam. Viņi sludina egocentrisku pragmatismu, bezatbildību, patvaļu, relatīvismu un visatļautību, ignorējot Cilvēcisko vērtību lomu mācību un zinātniskajā darbā. Viņuprāt tikums ir traucējošs un tādēļ izskaužams no visas Cilvēka dzīves, ko viņi arī aktīvi piekopj. Tā ir galvenā atšķirība starp abām doktrīnām.


Tur, kur Skolotāji pieliek visas pūles Cilvēcisko Vērtību attīstībai, tur viņu pretinieki tās grauj.

Tur, kur pirmie ceļ, tur otrie piezemē.

Tur, kur vieni uz-ved skaidrībā, tīrībā, likumībā un savdabības brālībā, tur otri no-ved maldos, netīrībā, dumpībā un savstarpējas apkarošanas unifikācijā.


Abu doktrīnu savstarpējā nesavienojamība un noliegums – iemesls, kāpēc akadēmiskā zinātne noliedz kā Skolotāju sniegtās doktrīnas, tā pašu Skolotāju esamību ir šajā attieksmē pret Cilvēciskajām Vērtībām un Tikumību, pret to, kas divkājainu būtni padara par Cilvēku.


Akadēmiskā zinātne iestājas pret Cilvēka Tikumības vadošo lomu zinātnē un savu atbildību par pētījumu rezultātiem.

No-laist ir vieglāk, kā pa-celt.

No-laižot izmaiņas no-tiek ātrāk.


Akadēmiskā zinātne ir patēriņa pieaugumu un visatļautību uzturošās doktrīnas naudas varas verdzībā. Akadēmiskā zinātne, no sava procesa izslēdzot Tikumību un Cilvēciskās Vērtības, ir pārvērtusies zinātnes pretmetā – Cilvēces attīstības bremzētājā, postītājā un Gara paverdzinātājā. Akadēmiskā zinātne, atdalot Jūtas un Tikumību no prāta darbības, ir atņēmusi rīcības saprātīgumu zinātnē notiekošajam, nostājusies opozīcijā viņas it kā pētīto Dabas procesu Vienotajai Realitātei un tās Īstenībai, ieņēmusi antizinātnisku pozīciju pret Cilvēces Skolotājiem un viņu sniegto zināšanu apguvi un tagad pati ir kļuvusi par mūsu planētas esamību graujošu rīku.


***


Kolektīvās domas telpa un tur notiekošais ir vienots veselums. Tās idejas un domas, kuras kā risinājumi un pieļāvumi vai „idée fixe” un atkāpes no normas sākušās vienā tās daļā, agri vai vēlu pārņem visu telpu un tiek pielietotas visur. Savā ziņā tā ir viendabīga, unificēta un tāpēc personalizēta telpa. Tieši tas ir personību lomas vēsturē demonstrējošs un izskaidrojošs apstāklis.


Karalis, tauta un zeme ir vienoti!


Toni nosakošo personību morāle, intereses un attieksmes nosaka visas telpas darbības virzienu, intereses un morāli. Tas, ko atļaujas medicīna, pāriet politikā, mākslā un izglītībā, bet tur notiekošais veido ekonomikas, diplomātijas un militāro doktrīnu saturu, no kurienes tas savukārt izstaro uz visām citām Cilvēka kolektīvās un individuālās apziņas un darbības daļām.

Katra ideja un ierosme, reiz sākusies kādā no kolektīvās apziņas daļām, aizviļņo līdz visām citām un tur darbojas to formās un ar tām atbilstošiem līdzekļiem, kas ne vienmēr ļauj pazīt tās izcelsmi un dabu. Tāpēc vērīgi jāielūkojas visās apziņas telpās un jāuzrauga tur notiekošais. To, ko medicīnā dēvē par profilaktisku, to militāristi sauc par „preventīvo triecienu” un to, ko mēs pazīstam kā organizētās noziedzības „reiderisma akcijas”, to mēs redzam „civilizēto, kristīgo, demokrātisko, tiesisko, attīstīto, humāno” et cetera, et cetera, et cetera... Valstu koalīciju atbalstā „protestētājiem, revolucionāriem, opozicionāriem” un vienkārši dumpiniekiem, slepkavām un postītājiem, bet to, ko apspriežam kā ģenētisko modifikāciju, to vēlāk atrodam tādā ASV ģeopolitiskajā doktrīnā, kura saucas „preemptīvais karš”.

Ir vērts apstāties pie šī ģeopolitiskā fenomena. Tā izpēte mums izskaidro daudzas citas, citās dzīves norisēs notiekošas „kļūdas, neizdarības” un vienkārši nesaprotamas valdošo aprindu rīcības, kuras pierakstām to muļķībai, nekompetencei un veselā saprāta trūkumam, bet kas, sīkāk izpētīts, patiesībā ir ļoti labi pārdomātas un tāpēc ļoti ciniskas rīcības soļi.


Tad, lūk!

Ģeopolitisko telpu un to resursu kontroli var iedalīt divās lielās grupās – punktu un plakņu kontrolēs. Punktveida kontroles tips ir kādu ģeogrāfisko telpu kvalitātes nosakošo punktu kontrole. Tas bieži tiek pielietots kā atsevišķu valstu ekonomiku un rīcības spēju kontroles mehānisms, pārņemot savā kontrolē šīs valsts ekonomiku nosakošos punktus (transportu, enerģētiku, izglītību, valūtu u.c.).

Par plakņu kontrolēm sauc tādu ģeopolitiskās kontroles tipu, kurš ļauj realizēt pilnīgu kundzību pār kādu ģeopolitisko telpu visā tās apjomā. Kādas lielvalstis svešu ģeogrāfisko telpu var kontrolēt caur speciālām ekonomisko un ideoloģisko telpu kontroles metodēm.

Ģeogrāfiskās telpas plaknes kontrole tiek ieviesta tikai vienā veidā – ar spēku sagrābjot šo teritoriju. Pie tam, ar spēka darbību ne vienmēr ir jāsaprot tieša militāra spēka lietošana un ar vardarbību nav jāsaprot tikai tās fiziskā, bet visas tās (arī apziņai garām slīdošās, netiešās) formas. Mūsdienās, kad ir mainījušās kara darbības formas un izpratne par karu kā tādu, tad mēs tam varam uzdurties pilnīgi negaidītās situācijās. Mūsdienās, kad plaši tiek ekspluatēta „cilvēktiesību” koncepcija, tā tiek izmantota kā placdarms preemptīvā kara darbībai, lai pār iekārotajām ģeogrāfiskajām telpām nodibinātu plaknes kontroli. Te sīkāk jāizskaidro „preemptīvā kara” termins, lai to nejauktu ar „preventīvo karu”.

Preempcija ir apsteidzoša sagrābšana vai spēka lietošana. Tā ir tāda sistēmiska spēka lietošana pret kādu sabiedrību, kurai pieder agresoram tīkami resursi (teritorija, dabas bagātības, kultūras un intelektuālās vērtības), kura tiek izdarīta ar ieganstu, lai novērstu agresora interešu potenciālo apdraudējumu, kurš it kā nākot vai varot nākt no šīs sabiedrības. Te jāpiezīmē, ka runa iet par tādu spēka lietošanu, kurš ir vērsts pret vēl nenoformētu, iespējamu un potencē esošu apdraudējumu – tādu, kurš varētu rasties. Ar to preemptīvā agresija atšķiras no preventīvās, ka pēdējā ir vērsta uz jau esoša, noformēta un acīmredzama tieši vērsta apdraudējuma iznīcināšanu pirms tas ir sācis darboties.

Tam ir trīs galvenie rīcības mehānismi:

1) Tiek izmantotas satelītvalstis un atkarīgās, vadāmās un hegemonam pakļāvīgās marionetes, kuras, izpildot hegemona gribu, tādā veidā risina arī pašas savas problēmas (izpilda maitasputnu un marodieru, kara ceļu uzkopēju, krodzinieku un prostitūtu lomu, kā to dara Latvija tās elites vadībā);

2) „Humanitārā intervence”, tas ir bruņota agresija ar ieganstu aizsargāt „cilvēka tiesības”, „protestētājus”, „cīnītājus pret novecojušiem režīmiem” u.t.t. Parasti, lai izkliedētu īstā agresora atbildību, tā tiek izdarīta kolektīvā formā ar alianšu, bloku un „draugu klubu” atbalstu;

3) Spēka rīcība, kura tiek īstenota specifiskā preemptīvā kara formā, izmantojot tā saukto „krāsaino”, „puķu” un „dziesmoto” revolūciju tehnoloģijas.

„Preemptīvā kara” tehnoloģija sastāv no trim kampaņām – posmiem, kuros katrā tiek lietoti citi paņēmieni un iedarbības līdzekļi. Tie ir:

1)      „Regime change” – valdošā režīma maiņa;

2)      „Nation building” – nācijas celtniecība;

3)      „Remaking the country” – valsts atjaunošana.


- Kāpēc tāda iedarbība uz sabiedrību tiek saukta par karu?


Katra kara jēga ir kāda cita rīcībā esošo resursu sagrābšana un to savtīga izmantošana, tas ir – tie tālākajā tiek izmantoti sagrābēja interesēs un labā. Pie tam tāda kara laikā tiek pilnībā apspiesta īstā resursu īpašnieka un saimnieka pretestība. Preemptīvā kara mērķis ir ilglaicīgā vai ideālajā gadījumā uz mūžiem nostiprinātā iekāroto resursu izmantošanā. Pie tam, tāda kara pamatojums ir daudz ciniskāks par visu citu karu tipu pamatojumiem.

Nevis reāls apdraudējums, bet tikai tāda apdraudējuma formēšanās iespēja, kurš varētu apdraudēt kādus agresora dzīves, dzīvesveida vai darbības parametrus izsauc tādu agresora sistēmisku agresiju, kura neaprobežojas ar valsts iekarošanu, bet turpinās ar pārveidojošu darbību, kurā notiek visas konkurējošās sabiedrības totāla pārveidošana (pārbūve) kopumā, ieskaitot tās politisko, ekonomisko, demogrāfisko, kultūras un ideoloģisko pārkārtošanu atbilstoši agresora mērķiem, vajadzībām un plāniem attiecībā uz šo teritoriju.

Ne tikai reālā, bet arī potenciālā pretestība resursu nodošanai cita lietotāja rokās tiek apspiesta pilnībā. Parasto karu rezultātus ar laiku var pārskatīt un tie tiek pārskatīti, bet preemptīvā kara rezultātus pārskatīt nevar, tie tiek nostiprināti uz visiem laikiem, jo pēc tā beigām nav tā, kurš varētu to darīt, jo apkarojamais subjekts ir izzudis kā tāds tā kolektīvās un individuālās apziņas dziļās pārveidošanas gaitā.

Tādā kārtā mēs redzam plašu, pret Cilvēku apziņu vērstu sistēmisku vardarbību, kura pat bez bruņota spēka pielietošanas šo apziņu iznīcina pilnībā, tās vietā izveidojot citu, no iepriekšējās kardināli atšķirīgu personību, sabiedrību un tās apziņu, kurai nav nekādu saišu ar iepriekšējo, un tātad nevar būt tās mērķu, darbības veidu un vajadzību. Viņiem atņemtie resursi atrodas ārpus viņu dzīves lauka, šie resursi nav viņu interešu lokā, ir tiem nezināmi, viņi neapzinās to vērtību un tādēļ netiecas tos atgūt.

Tāda ir preemptīvā kara būtība.

Mēs varētu sīkāk apskatīt šī kara darbības tehnoloģijas, taču tad tas jau būtu pilnīgi cits stāsts. Liekulības telpas pārskatam te tad arī to beigsim.


***


Jaunā zinātnes paradigma nāk ar jaunu pasaules skatījumu, jaunām iespējām un jauniem mītiem. To nevar apturēt. Jaunā paradigma, paverot jaunas iespējas, maina veco mītu lietotāju savstarpējās attiecības un dod kā jaunus resursus, tā arī jaunas brīvības pakāpes to izmantošanā. Tā jau nav, ka vecās paradigmas izaudzinātā valdošā elite (visi pasaules „biezie” un pārnaudīgie) par katru cenu turētos pretī jaunajai paradigmai un tās iespējām. Novērojumi rāda, ka viņi ļoti labi saprot kā tās nestos resursus un iespējas, tā arī labi prot to visu izmantot.

Ir tā, ka „biezie”, apzinoties jaunās brīvības pakāpes un resursus, saprot, ka jauno mītu ienākšana sabiedrībā viņus pašus krietni atbīdīs no šo resursu monopolizēšanas. Tādēļ jau pagājušā gadsimta 60. gados ir sākts preemptīvais karš. To sāka ietekmīgās ASV pārnaudīgo divkāju kontrolētas struktūras pret visiem, kuri nav piederīgi šiem pārnaudīgajiem divkājiem. Globalizācijas apstākļos naudīgie un pārnaudīgie zaudē saites ar līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un līdz ar to arī nacionālās iezīmes, identitātes un tātad nacionālo piederību kā tādu. Tās vietā viņi sāk veidot citas saites sev līdzīgo vidē un tādā veidā veido jaunu divkāju kopumu un tā valsti, kurā valda transnacionāla vara, kārtība un darbības mērogi.

Iezīmējas jauns eksteritoriāls un transnacionāls veidojums, kura robežas un tātad dalījums saviešos un svešajos („mūsos” un „citos”) iet pa kapitāla (kapitalizācijas un resursu izmantošanas reālo iespēju) uzkrājumu virsotnēm. Tie, kuru kapitāls un ietekmes ir pietiekami lielas, ir pieskaitīti saviešiem (uzaicināti klubiņā), bet ar nepietiekamu kapitālu nav pieskaitīti un tāpēc ir atstāti pie svešajiem, neatkarīgi no viņu pasēs ierakstītās valstiskās vai nacionālās piederības (kura tagad jau arī tiek izskausta kā lieka un nevajadzīga).


Ir nolemts uzturēt dubulto mītu sistēmu.


Ir nolemts pašiem „pārkājiem” dzīvot un darboties jaunās paradigmas un to nesto iespēju un resursu mītos, bet visus citus turēt veco mītu varā. Līdz ar to ir iecerēta ne vien „divātrumu dzīve”, bet arī tās dalījums zinošajos un saprotošajos, mītus radošajos un šos mītus patērējošajos, nezinošajos un nesaprotošajos, kuri nekad nenojautīs to, kas viņiem ir atņemts, jo viņiem trūks zināšanu, sapratnes un to apziņas kvalitāšu un prāta spēju, ar kurām varētu sākt interesēties par kaut ko ārpus viņiem priekšā liktā mīta robežām.


***


Tagad, palūkojoties atpakaļ, uz lielo demokrātijas, Eiropas un āmurikāņu draugu Gorbačova un Jeļcina vadīto pārbūvi (PERESTROIKU), PSRS-a sabrukumu, ekonomiskās sistēmas sagrāvi un tās palieku pārveidošanu, uz murgaino visas dzīves āmurikanizēšanu un savu iedzīvotāju debilizēšanu, uz „mūsu dziesmoto revolūciju” un tai sekojošajiem notikumiem, kuros mēs visi tikām ierauti, ir saprotams, ka tā visa bija transnacionālās divkāju elites (oligarhijas) Krievijas nodaļas vadošo darbinieku vadīta robežas novilkšana un preemptīvā kara sākums pret PSRS-a iedzīvotājiem.

Ja paraugāmies uz visu savu šodienas dzīvi – mūsu jaunatnes nolaistajiem bikšu dibeniem, plikajiem vēderiem, izlaidību un interešu šaurību, totālo Latvijas ekonomikas, politikas un kultūras impotenci (iedzīšanu prezervatīvā un kastrāciju), izlaupīšanu, ģeogrāfiskā un darbaspēka resursa piesavināšanos, uz katastrofālo Latvijas valdošo aprindu nodevīgumu un brutālo Latvijas iedzīvotāju āmurikanizāciju un „minorizāciju”, tad kļūst skaidrs, ka esam pārdzīvojuši šī kara divas pirmās stadijas un tagad notiek vardarbīga dziļā kolektīvās un individuālās apziņas pārveide. Notiek gēnu inženierijai analoģisks „remaking the country” process, kurā iepriekšējās būtnes pārstāj eksistēt un to vietā parādās pilnīgi jauni organismi ar pilnīgi citām īpašībām.


Bet, kā teica vecais Godmaņpapus:

„Bet!”

nav ļaunuma bez labuma.


Ir revolūcijas un to metafizika.

Evolūcija plūst savu gaitu, savā ritmā un gultnē. Evolūcijai piemīt kosmisks, galaktisks spēks. Tas ir visā Kosmosā, Visumā un bezrobežīgajā Dabas Telpā darbīgs neapturams process. Katra planēta, Saules sistēma un Galaktika ir tās objekti, bet neskaitāmas tur mītošās dažādi saprātīgās būtnes un to apvienības ir šīs evolūcijas subjekti. Ja kaut kur uz kādas planētas Visumā kādiem tās radījumiem (šajā gadījumā divkājiem) ienāk prātā kādā veidā stāties ceļā Evolūcijas plūsmai un to kavēt, radot tās ceļā nosprostojumus, tad tādu nosprostojumu šīs būtnes pēc savas brīvās gribas darbības noteikumiem var izveidot, bet šis nosprostojums neaptur Evolūcijas gaitu.

Aiz nosprostojuma uzkrājas Evolūciju virzošie spēki („Dievišķā elpa”). Tie krājas un tāpat vairojas to potenciālā enerģija. Nosprostojums ir tik liels un stiprs, cik lieli ir tā radīšanā iesaistītie resursi un cik stipra ir tā cēlāju griba, kura nekā nav samērojama pat ar planētas Evolūcijas Spēkiem. Jo lielāka ir viņu griba un pieejamie resursi, jo augstāku aizsprostu tie uzceļ, jo lielākus evolucionāros spēkus un to darbības potenciālu viņi uzkrāj. Kādā brīdī divkāju celtais aizsprosts neiztur – Evolūcijas Spēki to sagrauj un tad brīvībā izlaužas visa uzkrāto Evolucionāro spēku potenciālā enerģija tās kinētiskajā – haotiski revolucionārajā veidā.

Ar akadēmiskās zinātnes „vienacainību”, „divātrumu dzīvi” un globālo preemptīvo karu pret Zemes iedzīvotājiem globālā elite ir radījusi aizsprostu mūsu planētas Cilvēces Evolūcijas ceļā un ar to pašu ir sākusi uzkrāt Evolucionāro spēku potenciālo enerģiju.


Antiamerikāniskā revolūcija ir neizbēgama.

Antikapitālistiskā pret pārnaudīgajiem vērstā revolūcija ir neizbēgama.

Revolūcija vecajā akadēmiskajā zinātnē ir neizbēgama.

Antipatēriņa dzīvesveida revolūcija ir neizbēgama.

Pretdabiskās „minoritātes”, pētījumus un tehnoloģijas iznīcinoša revolūcija ir neizbēgama.


Revolūcija nav nekas patīkams. Lai atceramies kaut vai „Lielo franču revolūciju” ar tās asinsplūdiem un pēcrevolūcijas Krieviju ar tās sabrukumu, badu, miljoniem cilvēku upuru. Tomēr vissmagāk vienmēr cieš tie, kuri ir cēluši aizsprostu Evolūcijas ceļā. Tos revolūcija aizmēž vēstures mēslainē. Revolūcija notiks kā ASV teritorijā, tā visās tās satelītvalstīs (arī Latvijā) un visur, kur ir darbojušies tās pakalpiņi, visās „katoliskajās zemēs” un viņu misionāru darbības vietās.

Šī revolūcija kopā ar dabas spēkiem atmetīs balto cilvēku un viņu tehnoloģiju, patēriņa pasauli sākumā uz 19., 20. gadsimtu mijas līmeni, no kura tā vēlāk kritīs līdz pat tagadējo Āfrikas valstiņu dzīves veidam un līmenim.

Preemptīvā kara laikā transnacionālā divkāju pārnaudīgo elite rada aizsprostu Evolūcijas ceļā, bet viņu pašu tādā veidā izsauktā revolūcija viņus pašus aizslaucīs un atbrīvos mūsu planētu no viņu klātbūtnes.


Starpbrīža beigas.


***

V. turpinājums


Darbinieki un darba apstākļi.


Labi izvēdinātā telpā ienāk Skolotājs. Ar viņu telpā ienāk viņa pārliecība, zināšanas, dzīves pieredze, viņa vecāki, Skolotāji un tā Kultūra, uz kuru viņš aicina savus skolēnus. Skolotājs saviem audzēkņiem ir Nezināmās Zemes atklājējs. Viņi ir kā konkistadori jaunatklātās Amerikas krastā, kurus tur sagaida šīs zemes sūtnis. Teiksmainās Vestindijas garšvielu meklētāji var ienākt šajā zemē kā tās augstāko vērtību un iespēju mantinieki vai nodoties tās izlaupīšanai un tur esošo vērtību izmantošanai sev pierastajā zelta kilogramu pārkraušanas veidā.


Konkista var būt Debesu iespēju saņemšana vai svētās zemes izlaupīšana.

Tur var ieiet pieņemot un kļūstot.

Tur var ieiet nepieņemot un tāpat vien turpinot.


Sauklis „Interaktīvā televīzija – veido pasauli tādu, kādu tu vēlies!” ir visur iesakņots princips un noskaņojums pretējais izglītībai un izglītības būtībai. It kā reklamējot kādu šauri orientētu produktu, tas mūs visus uzrunā katru dienu un kopā ar visiem citiem tādiem pašiem katru dienu daudzu gadu garumā redzētiem, dzirdētiem un lasītiem „citu produktu reklāmu” saukļiem kļūst par domāšanas ikdienas fonu un darba lauku. Cilvēks to var pieņemt un kļūt par tādas domāšanas ievirzes iemiesojumu, virzītāju un produktu, vai arī to noraidīt un kļūt par svešinieku pasaulē, kurā katru uzrunā tikai un vienīgi tādi aicinājumi, pamudinājumi un iegalvojumi. Šajā „viedokļu krāsainību” pasaulē valda nomācoša vienveidība. Ja Jūs ielūkosities un ieklausīsities reklāmas saukļos un struktūrā, tad aiz to šķietamā fragmentārā haotisma ieraudzīsiet labi veidotu mozaīku, kura nes ļoti konkrētu un dzelžainu destruktīvas domāšanas, uzvedības un rīcības modeli.


***


Tad, kad pasniedzējs gatavojas lekcijai, viņš to dara tā, kā to savā darbā būtu darījuši viņa vecāki un vecvecāki. Usmas ezera krastā dzīvojoši kolhoza teļkopji savu bērnu mudināja: „Mācies, meitiņ, lai tev nebūtu jābrien teļu kūts dubļi!” Zemnieku bērns mācījās, centās un kļuva par zemnieku, kurš bauda pilsētas asfalta un centrālapkures jaukumus. Tad, kad tāds ienāk auditorijā un sāk savu lekciju saviem studentiem, tad viņš savā stāstījumā ieliek arī sava tēva sastaipītās rokas un mātes sāpošo muguru, no kā ir jāizvairās par katru cenu. Tad, kad tāds nostājas pie interaktīvās tāfeles, atlasa attēlus sava stāstījuma ilustrēšanai, piesauc piemērus un norādes uz internetā atrodamo, tad viņā to dara no kolhoza dubļiem aizbēdzis zemnieks ar tāda zemnieka izpratni par dzīvi un savu vietu tajā, par to, kādēļ un kas tajā ir labs, ir vai nav jādara.

Tad modernās tehnoloģijas ir savu darbu un zemi nemīloša teļkopja rokās. Viņa „interaktīvā televīzija” nes principiāli citu pasaules ainu tai, kāda tā būtu veidojusies humanitāri izglītotas eksakto zinātņu vidē dzīvojošas pasniedzēju dzimtas atvasei. Tāda atvase, iespējams, stāstītu par tēva dubļu sidrabainumu un tādas izbrišanas svētīgumu savā laikā, par attīstības neiespējamību bez tiem, vai vienkārši to, kas nekad neienāks prātā zemnieka bērnam viņa domāšanas īpatnību dēļ. Zemnieka bērns vienmēr tieksies redzēt saņemšanas iespējas tur, kur „profesora meitiņa” redzēs kalpošanas skaistumu. Katram no viņiem būs cits mīts un tāpēc katram būs cita Konkista tajā pašā Amerikas krastā.

Katrs pasniedzējs savus studentus ievedīs savā „Amerikā” un katram studentam tur būs cita „konkista”. Katrs students, ierēdnis un ministrijas darbinieks ir no kādas „teļu fermas” dubļiem bēdzis. Katram ministram, biznesa „veiksmes stāstam”, saeimas partijas līderim, viņa sieviņai vai dēliņam ir bijis vai pašlaik ir kāds pasniedzējs ar „teļu fermas” pagātni. Tāpēc viņi visi kopā tā daudzina sevi par „zemnieku tautu”.

Zemniekošanā nekā slikta nav.

Slikti paliek tad, kad zemnieks, kūtszābakus nenovilcis, mēģina iegulties kunga gultā. Gultā iegulšanās ir tāda zemnieka mīta gals. „Gultā iegulšanās” tāpēc, ka tā atklāj viņa redzējumu uz darbu un „kungošanu” kā iespēju nestrādāt pašam un nostrādināt citus. Tāds „kungojošs” zemnieks, būdams privātīpašnieks, nesamaksās algu saviem strādniekiem un „uzmetīs” partnerus, lai nopirktu sev jaunu džipu, meitiņai mācīšanos ārzemēs un visiem sev kopā paceļošanu pa saulainajiem kūrortiem. Tāds būs ar mieru iedzīt nabadzībā savus līdzcilvēkus, lai tikai viņu pieņemtu „Europas kultūras” homoseksuālajā klubiņā.

Usmasmalas zemniekam darbs ir tikai tad, ja ar lāpstu, cirvi un mēslu dakšām. Ja ar galvu, otu un skrūvgriezi un ja vēl par to „īstu” naudu nemaksā – tad tas nav darbs (protams, tas nekā neattiecas uz viņa paša bērna smalko pilsētas dzīvi). Interešu un iespēju šaurība iet roku rokā ar prāta un attīstības iespēju šaurību. Ieslēdzot sevi zemnieku kārtas sociālo attiecību, vērtību un dzīves redzējuma pagrabā, tiek ierakstīta nolemtība verdzībai tur, kur pretī stājas sevi pie augstākām kārtām pieskaitoši laupītāji un pie citām sociālām attiecībām pieraduši nelieši, bet tiek palaistas garām tās iespējas, kuras dod šo kārtu un attiecību darbība Cilvēcisko Vērtību laukā.

„Zemnieku tauta” ir labi tad, kad zemnieks savu zemniekošanu saprot kā darbu – vienu no daudzajām darba formām un saprot, ka viņš ir zemnieks tāpēc, ka tāds ir viņa paša prātā izveidotais mīts par pasaules kārtību, kurš der tikai viņam pašam viņa attiecībās ar mežu, dubļiem un teļiem tik ilgi, kamēr tas viņam nes dzīves un darba prieku, bet tāds mīts neder ne kādam citam, ne citam darbam, ne arī viņam pašam, ja viņš darba prieka vietā grib sākt ar šo mežu, dubļiem un teļiem pelnīt „īsto” naudu.

Ja tāda zemnieka mītā viņa „kungošanas” izpratne ir citu sūtīšana darbā (kalpināšana) un paša dīkā dzīve, un „kungošana” ir tas, uz ko viņus visus vedina šīs „zemnieku tautas” mīti, tad nav brīnums, ka šī „brīvvalsts” īstenībā izrādās viena liela lopu kūts esam, kurā visa tās brīvība ir cīņā par vietu pie siles.

„Zemnieku tauta” ir labi tik ilgi, kamēr vien pār to ir kāds „labais kungs” (zemniekmeitu iekārots, aprunāts un veču skausts), kura kunga mītā ir tas, kā nav un nevar būt „zemnieku tautas” mītā. „Zemnieks” par „kungu” kļūst tad, kad viņā esošais zemnieks noņem cepuri atšķirīgas pieredzes priekšā un novelk savus kūts zābakus pirms ieiet svešās telpās, lai tur jaunu, viņam vēl neredzētu darbu mācītos. Bet, ja viņš tikai nomaina lāpstu pret pātagu un darba vamzi pret smalkāku naudas maku, tad viņš ir tikai vagars un visu nicinātais „mūžīgais žīds”.

Slikti ir tad, kad „zemnieku tauta” kāro pēc tā, kas stāv ārpus zemnieka saprašanas, dzīves un darba prasmes, bet pati grib sevī saglabāt savus kūtszābakus, jurģošanos un kungam pielīdējas, stallī piegulētājas garu. Tik ilgi, kamēr tā daudzinās savu „izdzīvošanas prasmi”, tai nav ar ko lepoties par piederību „zemnieku tautai”, jo tad tā ir tikai citā vārdā saukta verdziska tumsonība.

Visam esošajam ir vienots cēlonis un esamības pamati, tas mehānisms, kā tas rodas un saturas kopā. Tas, kas no-nāk mums acīm redzams, sataustāms, sagaršojams un zemē ierokams, tāds jau ir ilgi pirms no-nākšanas mūsu pasaulē. Pie mums no-nākošais rodas, veidojas un ir maināms vai uzlabojams augstākās telpās, kur nesniedzas zemnieka roka un domu strāvas. Visas zemniekam priekšā nākošās parādības ir radušās un tādēļ maināmas viņam netveramās, tādēļ neredzamās un nesaprotamās esamības telpās.

Tāpēc katram studentam un viņa pasniedzējam ir bijis viņa „neciešamais” Rainis, apspriežamais Blaumanis un apjūsmotais Ziedonis. Katram ir zemnieku valodā ar viņu par zemes lietām runājošie blaumaņi. Katram ir viņa zemnieka tautas lielumu apcerošie, kopīgu bēdu bēdājošie un pašlepnumu glāstošie ziedoņi. Katrs grib par blaumanisko parunāt un par ziedonisko pajūsmot. Katrs grib būt blaumaņu sakārtots un ziedoņu apčubināts, un neviens negrib neko dzirdēt, kad Rainis uz viņu kā uz Jāzepu sauc un par Visaugstāko Priedi liek. Tie Blaumaņa spriedēji un ziedoņa apjūsmotāji negrib būt „lauztās priedes”. Tas te „zemnieku tautā” nav cieņā.

Tās problēmas, ap kurām blaumaņi un ziedoņi rosās, nav risināmas tajā līmenī, kurā viņi tās tver. Tās ir augstākajos līmeņos esošu problēmu sekas un tās tur var atrisināt tikai tad, ja tās Rainiski redz un Raiņa ieteikumiem seko. Raiņa redzējumi un risinājumi visus zemākos ietver un pašā saknē atceļ. Tur, kur blaumaņi un ziedoņi cilvēku prātus un sajūtas pasaulīgajam un personiski sajūtamajam piesien, tur Rainis viņus pārlaicīgajā un pārpasaulīgajā paceļ, uz turieni, kur pārpersonīgais atšķetina tos mezglus, kurus personiskais sasien.

Tur, kur Raiņi pasaules ēku tās stāvos tur, tur arī blaumaņiem un ziedoņiem telpa atrodas, tur arī viņi par dižgariem liekas šajā ēkā mitināmies, bet tur, kur viņi ar sevi Raiņus aizsedz, tur izrādās, viņi paši nav spējīgi šīs ēkas stāvus turēt un ir tajā tik vien kā īrnieki mitinājušies, līdz brīdim, kad tā, Raiņus aizmirstot, brūk.

Tur, kur Augstākās Priedes nav cieņā, tur „zemnieku tautu” kailcirtes piemeklē. Tur, kur „Skroderdienas” biežāk par „Zelta Zirgu” rāda, tur „zemnieku tauta” plikiem dibeniem staigā, bet tur, kur tā tiek ierobežota „kurzemītes” un „leišmalītes” pasaules skatījuma mērogos, tur i’ tajās vairs nekādas dzīves nav un jābrauc svešu zemju ceļus staigāt.

Tur, kur „zemnieku tauta” iesēžas ministru krēslos, tur tā kasa noskūtos pakaušus (vergu zīme!) un dziļdomīgi spriež: „Nez’, kas tā izglītība tāda ir – sabiedriskais labums vai tirgus prece?!”, „Nez’ kāpēc tie latvieši negrib, ka viņu karavīri piedalās noziedzīgās un amorālās militārās kampaņās?”


Tā tauta, kura grib te pie jūras brīva dzīvot, to var darīt tikai tad, ja to dara līdz ar Raini.

Ar vairogu vai uz tā!

Ar Raini vai nekā!

Raiņa debesis dod imunitāti pret dziļo kolektīvās un personiskās apziņas pārveidi!


Sauklis: „Veido pasauli tādu, kā tu vēlies!” ir labs, ja tas nāk uz Cilvēku, kurš ir savā vietā un viņa „vēlies” ir Radītāja „vēlamies” turpinājums un iemiesojums. Visos citos gadījumos tas ir aicinājums uz postošu patvaļu – anarhiju un nerēķināšanos ar to, kāda pasaule ir un var būt, tāpēc, ka tās esamību uztur nemaināmi un negrozāmi, neapšaubāmi likumi. Tur, kur ir konstitūcija, civillikums un krimināllikums, tur nedrīkst teikt „rīkojies kā vēlies” un „dari kā tev ērtāk”, tas uzrunāto noved pretrunā ar likumu, pie antisabiedriskas rīcības, postīšanas un opozīcijā veselajam saprātam.

Visur, To radot, ir Tajā ieliktā, esamību uzturošā kārtība. Katra mūsu darbība Tajā ir saprātīga vai pretdabiska tik daudz, cik tā ir ar šo kārtību vai pret to.

Tur, kur Skolotājs ienāk ar savu senču mantojumu plecos un darbības iespējām savu audzēkņu apziņas (zināšanu vai maldu) veidošanai, tur viņš ir ar šo kārtību vai pret to. Tur, kur viņš šo kārtību zin un ievēro, tur viņš ir ar To. Tur, kur viņš to nezin un tāpēc domā, ka te ir brīva telpa viņa eksperimentiem, reformām un „progresīviem jaunievedumiem”, tur, kur kasa pakaušus par izglītības būtību, „pārstrukturēšanām” un visu to, ap ko pašlaik ņemas „izglītības un zinātnes ministrija”, „skolotāju kongresi”, „pulciņi” un „modernie entuziasti” savās „alternatīvajās skolās”, tur viņš ir pret To. Tur, kur „zemnieku tauta” sāk un grib „kungot”, tur šie kungotāji ir pret To.

„Kungot” var un vajag, bet tie, kuri grib kungi būt, tiem vajag kungiem būt ar savu iekšējo dabu, Tā zināšanām un Tā nepiekāpīgu īstenošanu. Tai ir jābūt „kungu un zemnieku” tautai, kurā katrs ir savā vietā un dara savu Tā ierādīto darbu saskaņā ar Tā kārtību katram no „kungiem” un „zemniekiem”. Tur ir jāaizmirst par „demokrātijas moderno izpratni”, „cilvēktiesībām”, „liberālismu (izlaidību)”, „dari, kā tev ērtāk”, „veido, kā vēlies” un visu citu, ar ko šodien ir piebāztas pasniedzēju un viņu studentu galvas.

Tas Cilvēku kopums, kurš „mācot” un „mācoties” savā ievirzē, mērķos, „vērtībās” un darbības metodēs ir pretdabisks un tādēļ destruktīvs attiecībā pret to, ko tiecas darīt, paši pret savu dzīvi, nākotni un sevi, nekādā ceļā nevar panākt, lai to un tā darot, sevi uzturētu dzīvībā un labklājībā. Tai pasaulei, tādai, kādu viņi visi kopā to tagad veido, nav nākotnes!

Un paldies Dievam, ka nav!

Tā ir nedziedināmi slimu radījumu nesaprātīga rīcība. Viņi ievirza apziņu gaitā, kura ir pretēja izglītības būtībai un Evolūcijai. Evolūcijas būtība ir Visuma pašizziņas darbība. Pašizziņa ir tas cēlonis, kurš uztur Visu Esošo un ir Esošā esamības pamatā – ir Tās esamības jēga.

„Izglītības sistēmā” iebūvētais princips „veido pasauli tādu, kādu Tu vēlies” apziņai atņem tās esamības jēgu, kura ir izsakāma formulā „izzini sevi un To”. Te nav vietas spekulācijām ar muldēšanu par to, ka „izzināt” var „veidojot”. „Izziņai” un „veidošanai” ir stingri noteikta kārtība un vieta procesā. Vispirms ir „izziņa” un tikai pēc tam ir „veidošana” stingrā saskaņā ar „izzināto” kā šīs „izziņas” sekas un turpinājums. Tieši šīs kārtības noliegums un sajaukums rada dzīves prieka un dzīves jēgas izsīkumu, dzīves bezjēdzības sajūtu un apjukumu.


Tas atņem interesi mācīties.

Tāpat tas ir dziļi melīgs.

Cilvēkiem tiek iegalvots tas, kas ir dziļā pretrunā ar visu esošo.


Mēs dzīvojam cēloņu un seku neizbēgamības stingri noteiktā pasaulē. Rīcības brīvības ilūzija beidzas brīdī, kad pienāk mūsu rīcības izraisītās sekas, kuras nekā nerēķinās ar mūsu „... kā tu vēlies”, bet liek „vēlēties” tā, kā „vajag vēlēties” katrā konkrētajā situācijā.

Bērniem iestāsta, ka viņi dzīvo savu „tiesību” pasaulē, kurā ir visas iespējas un kuras durvis visiem ir atvērtas uz visām iespējām. Viņi raksta savus projektus un kaļ nākotnes plānus par savu „gaišo tiesību pasauli”, kurā dzīvos bez bēdu vien un vienīgās problēmas, kuras viņus var tur sagaidīt, būšot tās, kuras ir saistītas ar savlaicīgu pretapaugļošanās līdzekļu nelietošanu. Bērni (un lielākā daļa pieaugušo) vēl nesaprot, ka viņi dzīvo un dzīvos pasaulē, kura jau sen ir stingri sadalīta un kontrolēta no to puses, kuri ir šo pasauli sadalījuši sev par labu un katram tās iemītniekam iedalījuši nemainīgu lomu jau pirms viņa dzimšanas

„Brīvās pasaules” mīts paredz brīvību vieniem izmantot otrus un pirmajiem pasauli iekārtot tā, lai tiem, kuri tur ienāk pēc viņiem, nekādas brīvības vairs nebūtu.


Viņu brīvību tiem atņem ar iegalvojumu „dari kā tev ērtāk”, „...veido, kā vēlies!” Cilvēku stipru un brīvu dara zināšanas par Esošā patieso dabu, uzbūvi un darbību. Tas, kurš ir to izzinājis, var pretstāvēt paverdzinātāju tīkojumiem, zin kā un kur uz to iedarboties, lai mainītu paverdzinātāju iedibināto kārtību un lomu sadalījumu, bet tas, kurš ir paklausījis viņu iegalvojumiem „...dari, kā vēlies”, to nekad nevarēs, jo nezina, kā tieši ir paverdzināts un kā izkļūt brīvībā.


Tāds vispār nezina, ka ir paverdzināts.

Tāds nezina, kas ir Brīvība.

Tāds nezina, ko ar to darīt.


Diemžēl ir tā, ka pasniedzēji kopā ar studentiem uztur un veido melīgu un pretdabisku „brīvās pasaules” mītu, ar kura palīdzību paverdzinātāju interesēs paši sevi padara par vergiem. Jebkura paverdzināšana paralizē katru brīvu domu. Prāts, kurš darbojas saskaņā ar Esošā darbību, pieaug spēkā, bet prāts, kurš ir pretrunā ar to – iznīkst.


Paldies Dievam, ka tā!

Dievs, svētī Latviju!

Dievs, atbrīvo mūsu zemi no „brīvās pasaules” meliem un verdzības mītiem!


***


Katram uzskates līdzeklim, piemēram un zīmētāja shēmai, visam, ko pasniedzējs liek priekšā saviem audzēkņiem, ir sava tapšanas un darbības loģika, vieta un virzība stāstījumā. Ja pasniedzējs tā lietojumā ievēro Esošajā valdošo Dabisko Kārtību un savu jaunradi ierobežo ar Esošā pasniegšanas saskaņošanu ar tā brīža īpatnību, apzinoties, kādas tieši sekas tas izraisīs un izvēloties objektīvi labāko rezultātu, tad viņam ir iespēja būt reālistiskā dialogā ar saviem audzēkņiem.

Modernās tehnoloģijas, savu iespēju piedāvājumā, pārkāpj Dabisko Kārtību, mainot samērus, perspektīvas, ātrumus, ritmus un uzskates līdzekļu tapšanu, ļauj savienot nesavienojamo un demonstrēt patvaļīgi radītas pretdabiskas saites, attiecības un asociācijas. Modernās tehnoloģijas ļauj „veidot, kā vēlies”, nerēķinoties ar veidojuma atbilstību esošajam. Tai pat laikā tas mācību procesu pārvērš par izrādi, „realitātes šovu”, kurā katrs var pēc savas patikas piedalīties vai to vērot. Tādā „šovā” ārējais notikums, demonstrācija un tās vērošana ņem pārsvaru pār notiekošā saturu, jo tur, kur ir „dari, kā vēlies”, saturam nekādas nozīmes vairs nav. Tur nozīme ir tikai savas neatkārtojamās personības demonstrācijai un vēlmju piepildījumam.

Ja tādam savu vēlmju piepildījumam un personības radošo spēju demonstrējumam nododas pasniedzējs, tad viņš stājas izteikti mītiskā dialogā ar saviem audzēkņiem. Dialoga mītiskā struktūra veido patvaļīgu informatīvu mozaīku, kurā tiek izmantoti pasniedzēja brīvi izvēlēti (viņam iepatikušies) ritmi, motīvi un asociatīvās saites. Studenti savukārt tādu informācijas mozaīku uztver kā konceptuālu mītu, kuru nevar pārtulkot praktiski pielietojamās zināšanās, jo tas ir vērsts uz intuitīvu „domubiedru sabiedrības” formēšanu.

Skolēni interaktīvo tāfeli uztver kā televīzijas ekrānu, kurš „māca nemācot” (izklaidējot) – sniedz pasaules uzskatu un ievada dzīvesveidā, bet neuzliek nekādus pienākumus. Interaktīvā tāfele, dators u.c. tehnoloģijas, pretstatā grāmatas nemainībai un, tātad, tās iespējamībai būt saskaņā ar Esošo, demonstrē, provocē un uzspiež atbrīvotību no Esošā un tā vērā neņemšanu. Tāpēc tādam „atbrīvotajam” ir ļoti maz iespēju savā prātā veidot patiesu Esošā ainu un rīkoties saskaņā ar to. Tāds prāts, kurš nekad nav redzējis taisnu līniju un „taisnus ceļus” staigājis, nekad nevarēs „pa to noiet”, ja pēkšņi savā priekšā ieraudzīs šauru „liepu laipu”.

Tur, kur sarunas laikā atskan jautājums:

- Ko Tu ar to domā?,

vairs nav runa par racionālo un zināšanām, bet par aktuālajiem mīta elementiem.

Tur, kur „visa centrā” tiek likts Cilvēks, nenoskaidrojot un ignorējot to, kas Cilvēks ir, netiek veidots attīstības plāns, bet mīts par tāda plāna veidošanu, lai ar šo mītu maskētu kāda cita, ar to nesavienojama plāna esamību un darbību. Tur, kur reformēšana notiek vienlaicīgi ar spriedelēšanu – „nez’, kas tā izglītība tāda ir – prece vai labums?”, tur tiek uzturēts mīts par „ierobežotu suverenitāti”, kuras robežās beidzot varot brīvi rīkoties kā vien paši gribot. (Interesanti, ar ko – ar savu bikšu priekšu?)


Tā visa ir tipiska mītiskā dialoga struktūra.

„Mūsu varas” struktūras ir nebeidzamā mītiskā dialogā ar iedzīvotājiem.

Viņu acu priekšā tiek veidota mītiska – realitātei neatbilstoša pasaules aina, kurā nekādi racionāli risinājumi nav iespējami.


Liekas, ka tās ir tehnoloģijas, kuras rada Jūsu novērotās izmaiņas studentos. Tomēr tā gluži nav. Tehnoloģijas nonāk vai nenonāk Cilvēku rokās, tur esošās tiek vai netiek kontrolētas un kontrolēti pielietotas, atkarībā no lēmumiem, kurus pieņem šķēles, rītiņi, žagari, gavrilovi, ķīļi, ziedoņi, blaumaņi vai Raiņi. Šie Cilvēki pieņem atšķirīgus lēmumus ar ļoti atšķirīgām sekām, atbilstoši savai dabai, mērķiem un saprātīgumam. Tāpēc ir svarīgi – kas pieņem lēmumus – šķēles, gavrilovi, ziedoņi vai Raiņi!

Liberālisma ideoloģijas demoralizējošā ietekme, akulturālā vide, deģenerējošā izklaide, lopiskās savstarpējās attiecības, audzināšanas, mākslas, Ideālu un mērķtiecīgai sabiedriskai darbībai mobilizējošu stimulu trūkums kopā ar patēriņa un robežu nojaukšanas kultu dod to savstarpējās kāpināšanas kumulatīvo efektu, kurš kopumā ir Sakārtotības graušanas sekas. Tur, kur Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma apziņā veido Gudrību, tur to atcelšanas un pārkāpšanas sekas ir redzamas Jūsu novērotājās parādībās.


***


Ieteikumi darba pārstrukturēšanai ir īpaši sāpīga tēma. Ne tāpēc, ka tas būtu kāds „īpaši specifiski zinātniski inovatīvi darbnaudiski” u.c. resursu ietilpīgs jautājums, kurš prasa milzu naudas un laika ieguldījumus. Tas neko nemaksā. Nekāda Amerika tur nav jāatklāj. Ja skolotāju kongress nespriedelētu par darba algu un citām lietām ES kontekstā, bet, ja viņu domāšana būtu reālās mācību darba dzīves kontekstā, ārpus mākslīgi radīto problēmu samudžinājuma, kāds ir eurosavienības prasību un dzīvesveida nenormālību mudžeklis, tad katra no modernismiem brīva pieredzējušu skolotāju kopa pateiktu, ko un kā vajag darīt. Sākumā un vispirms vajag skolu pasargāt no to uzbrukumiem, kuri tur ievieš nenormālības un traucē mācību darbu, un tālākajā atzīt mācību darba sabiedrisko nozīmību un piešķirt tam atbilstošos resursus, izbeigt komercializēšanu un mīta par zināšanu utilitārās vērtības uzturēšanu.


Nenormālā situācijā nav racionālu risinājumu.

Netiklā sabiedrībā nekāda darbība, kura tiek izdarīta saskaņā ar tādas sabiedrības prasībām, nedod labdabīgu rezultātu.


Tikai gadsimtos pārbaudītais, tīrais un dabiskais, uz dziļām zināšanām par Cilvēka dvēseles dzīvi būvētais un savlaicīgi, dvēseles attīstības prasībām atbilstošais un laika garā papildinātais dod svētīgus, labdabīgus un derīgus augļus. Tā tas ir attiecībā uz katru Cilvēka dzīves un darbības lauku. Tā tas ir arī izglītībā. Nekādas reformas, ja tās neizriet no Cilvēka dvēseles izaugsmes un tādas izaugsmes veicināšanas mērķiem, nedod labdabīgu rezultātu, un otrādi – tikai tās reformas, kuras... Nu, lūk, varat taču paši!


Netiklā sabiedrībā nekad nekā laba nebūs.

Europas Savienība ir netikla un noziedzīga kopiena.

Europas Savienības kontekstā nekas labs nekad nebūs.

Tas viss, lai ko Jūs tur darītu, slikti beigsies!


Kaut kādi uzlabojumi var būt tikai pēc izstāšanās no ES un ārpus tās konteksta.

Jebkura tieksme remontēt ES kontekstā esošo ir piedalīšanās noziegumā, tā līdzdalība un ir noziegums.

Es nekad nepiedalīšos darbā, kurš ļautu kaut vai par stundu paildzināt šīs noziedzīgās organizācijas dzīvi!

Tas ir galvenais no maniem apsvērumiem, kad mani aicina uz tādiem ieteikumiem.

Pats darbs pie tiem nebūtu nekas sevišķs, tomēr es to tagad nedarītu vairāku citu iemeslu dēļ.

Pirmais ir tāds – mana dziļākā pārliecība man saka to, ka tam nav jābūt viena Cilvēka darbam. Tāda darba galvenā vērtība ir tā kolektīvismā. Tāpēc, ja kādreiz kaut kur ārpus ES konteksta sanāktu kopā Cilvēki ar mērķi tādu darbu darīt un mans pienesums viņiem tad liktos svarīgs un būtu interesants, es labprāt tiem pievienotos.


Katra darba un darbības vērtība ir tā kolektīvajā būtībā un kolektīvās dzīves izmaiņu sekās.


Tāds darbs nedrīkst tikt darīts domājot par un sagaidot materiālu atalgojumu. Tikai tie, kuri to dara tīras Sirdsdegsmes vadīti, drīkst tam tuvoties.


Izglītības tuvumā nedrīkst būt naudas skaņas, smakas un zīmju.


Otrais ir tas, ka es neredzu tos, kas pieņemtu un liktu dzīvē tāda darba rezultātus. Reiz es jau nācu ar priekšlikumu alternatīvai Latvijas attīstībai ārpus ES un citām savienībām. Tas bija laikā, kad vēl nebija notikusi „iestāšanās” ES un suverenitātes „apgraizīšana”. Toreiz to pieņēma Škapara komanda, visādi slavēja un solīja konferences taisīt, apspriest, bīdīt un visādi citādi atbalstīt, bet, kamēr mēs, entuziasti, viņu „vadībā” ar to nēsājāmies, tikmēr šī euromīļu komanda izdarīja visu, lai šo ideju nogremdētu un nogrieztu tai katru virzības ceļu.


Toreiz nedrīkstēja būt nekādu „trešo ceļu” – tikai par vai pret ES!


Šodien ir tieši tāpat!

Šodien virzība tiek dota tikai tam, kas ir Vašingtonas akceptēts, norādīts un nes ar tās norādījumiem saistītās politiskās un ekonomiskās dividendes.


Blaumanisti ir saveidojuši partijas un sastājušies tajās. Blaumanisti ar ziedonistu atbalstu ir pārvērtuši Latviju par ES netiklības un noziedzības daļu un „homoseksuālās kultūras galvaspilsētu”. Viņi ir gājuši uz visām vēlēšanām un to ceļā pie varas savēlējuši Latvijas nodevējus. Blaumanistu un ziedonistu ielikteņi ir izdarījuši to, ko mēs te tagad redzam. Viņi ir atbīdījuši Rainistus, aizbāzuši tiem mutes un te tagad dzīvo pēc sava prāta.


- Vai blaumanisti un ziedonisti pieņems Rainistu ieteikumus?

- Vai viņiem tie der?

- Vai viņi var tos izmantot?

- Vai viņi prot tos likt lietā?

Nekad!


- Vai „zemnieku tautai” patīk kungu „rīkstes, tupēšana uz zirņiem, ar lineālu pa pirkstiem, aiz auss un kaktā, bez saldā pusdienās un bez vakariņām par nedarbiem un nemācīšanos, nedari to, un šito nedrīkst, bet tūstots reizes pārraksti to” – viss tas, ar ko „taisa” kungus?

Nepatīk!


- Vai „zemnieku tauta” vēderu kasīdama un Anniņas pupus spaidīdama var apgūt kungu gudrības?

Nevar!


- Vai viņiem var teikt, dot un Rainisko rādīt?

- Ko viņi, Raini un Rainisko nesaprazdami un nemīlēdami, ar Rainisko darīs tur, kur tikai Rainiskais var no purva aiz matiem (pats sevi) izcelt?


Rainisko viņi iemīs dubļos un vaicās, ko tagad darīt tālāk, kāpēc viņiem viss ir tā, kā tas tagad ir.


Trešais ir preemptīvā kara darbība.

Ja palūkojamies atpakaļ, tad redzam, ka subkultūras Latvijā neienāca „pašas ar savām kājām”. Podnieka filmas, universitātes filosofi ieveda pankus, sātanistus un visus citus, kuri tagad caur „skolu dramatiskajiem pulciņiem” un Latvijas radio bērnu raidījumiem ir piepildījuši Latviju un kurus par jauniešu „dzīves normu” ir padarījuši uz jauniešu auditoriju orientētie izdevumi, TV un radio raidījumi. Katra vecāku labā griba un skolotāju padomi ir bezspēcīgi tur, kur pret tiem darbojas visa masu „kultūras”, TV un radio industrija, un Latvijas Kultūras ministrija turklāt, sadarbībā ar Izglītības un Zinātnes ministriju savu Vašingtonas kuratoru un padomdevēju vadībā.

Ja kāds grib zināt, kad pret latviešiem ir sākts preemptīvais karš, lai viņš atceras Latvijas radio raidījumu bērniem „Zvaigznīšu brīdis”. Lai viņš atceras, kad tur parādījās Freža, Ufo un visas pārējās no tās miskastes skanošās balsis. Pavisam nesen pats Fredis tiešajā ēterā atklāja to, ka radio SWH ir ticis Vašingtonas orientēts uz šī kara vešanu pret latviešiem Latvijā. Visi preemptīvā kara dalībnieki visu laiku ir bijuši publikas acu priekšā, visiem zināmi un iemīļoti.

Ir viņu izaudzināta mutantu paaudze. Šī mutantu paaudze ir pārojusies, sapārojusies un sadzemdējusi nākošos mutantus. Ir pilni lauki un lielpilsētu ielas ar frežu un ufo draugiem, ar tiem, kuri to kompāniju uzskata par savējiem un par labu esam pieņem visu, kas nāk no „tām aprindām”, kuri skatās „tumsas puķes”, „ugunsgrēkus”, „koru karus”, „dziedošās ģimenes”, brokastis, vakariņas, precēšanos un visus pārējos mēslus, kurus ceļ priekšā TV un visu viņējo miskaste.


- Vai viņiem vajag to, ko Jūs, Jāni, gribat viņiem dot?

- Vai viņus tas satrauc?

- Vai tās mutantīgās kāmīšmāmiņas grib savus bērnus audzināt?

- Vai viņu mutantīgajiem kāmīšbērniņiem to vajag?

- Vai tās mutantīgi modernās „skolotājas” grib to pašu, ko Jūs?

- Vai viņām tas rūp?

- Vai preemptīvā kara upuri saprot par ko Jūs runājat?

Nesaprot. Negrib un nevajag.


Preemptīvais karš ir efektīvs, iedarbīgs un tam ir rezultāti. Ar mūsdienu trīsdesmitgadnieku nav iespējama saruna 70.gadu vidusskolas kursa zināšanu līmenī. Viņi visi ir kā 5.-6.klases bērni lielos pieaugušo ķermeņos un automašīnās. Tas ir bērnudārzs pie sarunu galda ar SVF haizivīm. Tā ir seksuāli attīstītu zīdaiņu valdība un valsts pārvalde no subkultūrām nākušo tetovēto un pīrsingoto 2.kursa studentu rokās!


- Kā šo subkultūru atvases uztvers un realizēs Jūsu ieteiktās izmaiņas?

- Kam viņiem tās?

- Vai viņiem ir darba orgāni to uztverei, sapratnei un pielietojumam?

- Ko viņi ar to darīs?

- Vai ar atmirstošo, kurā personība ir mirusi jau dīglī, var runāt par pārlaicīgo un pārpersonisko?

- Sargāt šamaņus no viņu pieļautajām kļūdām?

Jāni, vai Jums prāts?!

No zemes tie ir ņemti un par zemi tiem jāatgriežas!

Jo ātrāk, jo labāk!

Dievs, svētī Latviju!

Ar Mīlestību un visa laba vēlējumiem!

Mūžīgi mūžos!

Āmen!

Lai top!


***


Kādreiz, „manā laikā”, kad zāle bija zaļāka un vidusskolā lielākais sekss bija pēc kino, blakus ejot, pavadīt meiteni līdz mājām, un mūsu vidusskolā bija 3-4 paralēlklašu plūsmas, mēs visi spriedām par to, ka, lūk, mazajās lauku skolās ir iespēja iegūt labāku izglītību, jo tur katrā klasē nav 35 skolēni.

Tagad valstiski atbildīga, tālredzīga un gudra politika būtu tāda, ja mazo skolēnu skaitu un lielo skolotāju daudzumu savienotu tā, ka tas dotu unikālu skolēnu zināšanu kvalitātes pieaugumu. Taču, lai saprastu to, ko es pateicu, nepietiek ar preemptīvā kara seržanta Ķīļa mācītajām smadzenēm. Tur ir vajadzīgas manas un man līdzīgo, šajā sistēmā „marginālās”, Raini saprotošās smadzenes.

Tā realizēšanai nepietiek ar „ierobežotu suverenitāti” un vēlēšanu likuma izpildi, koalīciju veidošanu un demokrātisko principu ievērošanu partiju dzīvē. Tā realizēšanai nepietiek ar ES fondu racionālu izmantošanu, investīciju piesaisti, brīvo ekonomisko zonu izveidi, dalību ES struktūrās, NATO laupīšanas karagājienos, atteikšanos no lata vai projektu sacerēšanu.

To var realizēt tikai patiesi neatkarīga tauta pati saviem spēkiem, ja par vienīgo resursu un mērķi tā liek sava Cilvēciskā lieluma izmantošanu un celšanu, un tā vārdā sevi saprātīgi ierobežo visos citos „labumos” un, ja par vienīgo kritēriju dalībai kādās savienībās ir tikai šis Cilvēciskā „labuma” lielums un vienīgā investīcija, kura tiek pieņemta, ir citu tautu patiesie kultūras sasniegumi, tas, ko var pieņemt, ja to izlaiž caur Raiņa vērtību Zelta Sietiem.


Es nesaku, ka mēs neesam nākuši no „zemnieku tautas”. Arī Rainis nāca no Latvijas laukiem. Taču mūs visus apvieno tas, uz ko tiecās Rainis. Mūs apvieno Cilvēka lieluma redzējums un tieksme uz šo lielumu, vajadzība to pacelt katrā savā tautas brālī. Mūs apvieno Mīlestība uz Sauli, pretstatā ķīļiem, kurus apvieno nauda.



                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa