Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Jautājums no www.philos.lv

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


414.

No: Kitija       Temats: Lībija ir Kadafi

?←      2011. gada 19. aprīlis 13:40:15

Jūs tā dedzīgi aizstāvat savu draugu Kadafi un viņa Lībiju. Viņš ir teicis: "Es esmu Lībija". Bet tad jau iznāk, ka viņš pats ir vainīgs pie tā, ka viņam tagad uzbrūk ES un NATO. Tā iznāk no Jūsu raksta "Pie Raiņa pieminekļa ir balagāns". ES un NATO tikai apstādina kasešu bumbu pielietošanu, bet viņš tās met uz pilsētām.


Šeit pasaulē mēs daži draugi

no kādas bangas

Vēja nesta

valgme.

 

Lībija. Draugu zeme.

 

            Mums ir draugi. Mūsu draugiem ir draugi. Mūsu draugu draugi ir mūsu draugi. Mēs visi esam draugi.

            Dievišķais saistās ar Dievišķo. Filosofija ir mīlestība uz Dievišķo Gudrību. Dievišķā Gudrība ir Dievišķa. Mīlestība uz to arī ir Dievišķa – nesavtīga. Nesavtīgas mīlestības attiecības ir Draudzība. Tāpēc Filosofi ir Dievu draugi.

            Kadafi ir Filosofs. Mēs esam Filosofi. Mūs vieno kopīgais. Mūs vieno Dievs. Mēs esam draugi. Draugu vidū viss ir kopīgs. Dievs visā dalās ar Filosofiem. Kas ir vienam Filosofam – tas ir arī citiem Filosofiem. Viņu prieki ir mūsu prieki. Viņu bēdas ir mūsu bēdas. Draugi atbalsta draugus. Mēs atbalstām Mūsu Draugu Muammaru Kadafi.

            Jā, Muammars ir teicis: „Es esmu Lībija”. Mēs saprotam ko tas nozīmē. Radošais gars, viņa darbības rīki un darba rezultāts ir viens vesels. Caur karaļa Artūra ciklu skan: „Karalis, tauta un zeme ir viens vesels.”

            - Cik Tu, Kitij, jūties vienota ar savu tautu un zemi?

            - Vai tāda kopības sajūta, lai varētu teikt: „Es esmu Latvija” darītu Tevi laimīgu?

            - Kas ir Tavas laimes avots?

            Muammaram tā ir kopības sajūta, kuras dēļ viņš saka: „Es esmu Lībija”. Muammars runā par dzīves saturu – par to mūsu dzīves un darba daļu, kādu mēs ieguldām savas tautas un dzimtenes labklājībā.

Dievišķais ir radošais. Dievišķais ir redzams caur tā radošo darbību. Dievišķā Gudrība izpaužas radošās darbības labdabīgajos rezultātos – „Koku būs pazīt pēc tā augļiem”. Ja mēs ņemam divus cilvēkus, divas ideoloģijas, valstis vai filosofijas un salīdzinām to darbības rezultātus, tad mēs iegūstam reālu, uzskatāmu ainu un varam spriest par to, kurā no tām ir vairāk Gudrības un radošās – Dievišķās darbības.


***


Neizglītotam rietumniekam – tam, kuram skolas solā sēžot, ir pasniegts savstarpēji nesaistītu faktu un novērojumu kopums par to, kas, kad un kādos apstākļos notiek, un par to izsniegts diploms vai piešķirts tā pētījumu zinātniskais grāds, bet netiek dota sapratne par to, kāpēc tas tā notiek un ko tāpēc (ne)drīkst vai vajag darīt pat tad, kad to ļoti, ļoti (ne)gribas (ka cilvēka tapšana ir pretestības pārvarēšanas ceļš), ir pilnīgi nepareizs priekšstats par to, kas ir filosofija.

Tiem liekas, ka filosofija ir abstrakta spriedelēšana kabineta puskrēslā, kuras rezultātā rodas kaut kas līdzīgs Augustīna, Akvīnas Toma, T. Hobsa, D. Hjūma, Feierbaha, Kanta, Hosē Ortega i Gaseta vai Roberta Mūka teorijām, kuras uzdzen saldas tirpas intelektuāļu zilzeķēm un skūtgalvainajiem prātniekiem, bet nevienu zirni nepievieno trūkumcietēja zupai, nepalielina paēdušo, izglītoto un drošībā dzīvojošo skaitu uz Zemes ne par vienu cilvēku.

Šīs „Meditācijas” un prātojumi, par iedomātiem Dieva vai Cilvēka rīcības aspektiem vai plaģiātiskie antīkās filosofijas ābeces patiesības atzelējumi ne par vienu dienu nav atbīdījuši kādu karu uz Zemes, nevienu nav samierinājuši, nav devuši pajumti nevienam pajumtes alkstošajam. Tieši otrādi – šīs kabinetu filozofu teorijas liek justies gudriem un pareiziem savā rīcībā tiem, kuri, aiz tām slēpjoties, vienaldzīgi noskatās pasaules postā vai, spriedelējot par augstām matērijām, šo postu izraisa.

Dievišķā Gudrība ir tajā, ka viss, kas ir tās radīts, vislabākajā veidā saskan ar citām tās radītajām daļām. Mūsu šūnu uzbūve saskan ar ūdens īpašībām un ķīmiskie elementi, veidojot savienojumus, saskan viens ar otru un, pateicoties tam, šūnā veido to, ko tai vajag. Planētas riņķo ap savām saulēm tieši tā, lai to sistēmas pastāvētu un uz tām būtu dzīvība tās daudzveidībā. Radot Dievišķā Gudrība darbojas tā, lai katrs saņemtu sev vajadzīgo un dzīvotu visa pietiekamībā. Gudrība ir tajā, lai vienkāršākais un robustākais kļūtu izsmalcinātāks, labāks un savstarpēji derīgāks – lai visiem kopā būtu labāk.

Cilvēka dzīves uzlabojums ir savstarpējo attiecību uzlabojumā un Cilvēcisko vērtību attīstībā – plašākā un vispusīgākā to pielietojumā – tajā, ka to pielietojuma veids un vide nemitīgi palielinās un pilnīgāk atbilst Cilvēka vajadzībām. Tāpēc filosofs ir tas, kurš praktiski pielieto zināšanas par Dabisko Kārtību un rada reālu Cilvēku dzīves uzlabojumu. Pie tam – nezinošo vidē ir viegli izmantot zināšanas savas labklājības celšanai, bet īsta filosofija vienmēr aicina un ir vērsta uz plašāku zināšanu izplatīšanu, izglītības labumu plašāku baudīšanu un dzīves trūkumu izskaušanu – uz nevienlīdzības samazināšanu izglītības, miera, drošības, veselības, iztikas baudīšanā un Cilvēcisko vajadzību apmierināšanai.

Filosofs ir tas, kurš zin, kas ir vajadzīgs viņa līdzcilvēkam, prot to sarūpēt un iestājas par tā sagādāšanu. Filosofs ir tas, kurš dod reālu dzīves uzlabojuma iespēju. Es runāju par Muammaru Kadafi. Viņš Zin un pielieto savas zināšanas Lībijas tautas dzīves apstākļus uzlabošanai.

Ir viegli runāt ar izglītotiem, labi audzinātiem un inteliģentiem Cilvēkiem stabili labklājīgā vidē, augsti apzinīgā un saliedētā sabiedrībā. Radošai aktivitātei gatavus domubiedrus viegli pievest jauna darba sākumam. Ir viegli vadīt labi organizētu un saliedētu sabiedrību, kura pati meklē konsolidācijas virzienus un saskares punktus savstarpējai sapratnei, likumpaklausīgus iedzīvotājus un kulturāli attīstītu monokulturālu vidi tās likumsakarīgā – tradicionālā attīstībā.

Pavisam cita lieta ir saimnieciski atpalikusi teritorija ar degradētu vidi, smagu koloniālo mantojumu ārvalstu ekonomiskās varas slogā un neizglītotu, akulturālu, savstarpēju cilšu karu plosītu iedzīvotāju konglomerāts. Pie tam ir jāņem vērā tas, kas ir šīs ciltis – kāds ir to morālais un ētiskais līmenis, kāda ir viņu izpratne par labo un derīgo. Lūk, - tādos apstākļos bez neviena šāviena veikt varas nomaiņu šajā vidē tā, lai šī varas nomaiņa nāktu kā savlaicīgs, dabisks solis valsts attīstības virzienā – tā ir Filosofa cienīga rīcība. Tā ir Gudrība.

Ņemt augstu ideālu par kalpošanu tautai – par neizglītota un dezorganizēta pūļa pārvēršanu par izglītotu, kulturālu un saliedētu tautu (tāds bija arī Raiņa un viņa laika Latviešu inteliģences mērķis), par šīs tautas dzīves labklājības celšanu un tās vadīšanu ar savas personības un autoritātes spēku – ar savu piemēru – (40 gadiem darbam un ideālu realizācijai) ir varoņdarbs un Filosofa vārda cienīga dzīve.

Ja mēs salīdzinām „kristīgās” baznīcas 2000 gadu darbības rezultātus pasaulē un to, ko 40 gados ir paveicis Muammars Kadafi miera, labklājības, morāles, tikumības, izglītības, veselības – dzīves labklājības un cilvēcisko attiecību uzlabošanas jomā mežonīgo berberu cilšu vidū tuksneša apstākļos, tad mums ir jāatzīst, ka Dievs viennozīmīgi ir viņa pusē – Dievišķā Gudrība ir strādājusi ar Kadafi rokām.

Viņš ir izveidojis Lībiju tādu, kāda tā der visiem tās iedzīvotājiem – tādu, kurā tās iedzīvotājiem ir labi. Viņš 40 gados ir izdarījis to, ko tā sauktā kristīgā baznīca ar saviem neskaitāmajiem kalpotājiem, baznīcēniem, bīskapiem un pāvestiem nav varējusi paveikt 2000 gadu laikā. Ja man, lai meklētu Dievisķās Gudrības zīmes, ir jāizvēlas starp baznīcu ar tās Bībeli un Kadafi ar viņa „Zaļo grāmatu”, tad es esmu spiests atzīt, ka tā ir „Zaļajā grāmatā”, un, no tās mācoties, es ātrāk apmierinātu kā līdzcilvēku dienišķās, tā Cilvēciskās vajadzības.

Dievs ir kalpošanā. Kadafi kalpo. Cepuri nost Dieva kalpa Kadafi priekšā! Redzot viņa darbus, es redzu ko nozīmē tuvākā mīlestība un rūpes par savu tuvāko labklājību visplašākajā – tautas, kontinenta un Cilvēces mērogā. Es izvēlos Kadafi. Jūs, Kitij, varat iet uz baznīcu. Man Kadafi ir Lībija un Lībija ir Kadafi.

Ja mēs uzlūkojam Lībiju, tad redzam, ka tās iedzīvotāji 40 gadu laikā ir nogājuši ceļu no nabadzīgiem kamieļu ganiem tuksnesī līdz sabiedrībai, kuras absolūti lielākā daļa ir augsti izglītota. Ja pirms tam šīs ciltis nemitīgi karoja savā starpā, grima dzīvesveida un mežonības uzturētos netikumos un slimībās, tad tagad redzam pirmklasīgu medicīnisko aprūpi (vienā Adždabijas pilsētas slimnīcā vien ir 30 mākslīgās nieres aparātu), mieru savstarpējās attiecībās, sadarbību un savu problēmu risināšanu sarunu ceļā. Lībieši nepazīst narkomāniju, alkoholismu un vāju ģimeņu radīto postu.

Lībijā vara pieder vietējām tautas padomēm – pašvaldībām, kuras veido savas augstāka līmeņa pašvaldības. Līdz ar to, nav iespējama centrālās varas gribas uzspiešana pašvaldībām. Lībijā diktatūra nav iespējama pēc varas organizācijas būtības. Visa Lībijas tauta caur pašvaldībām izvirza sev mērķus, meklē līdzekļus to īstenošanai un tos pielieto. Līdz ar to, tajā ir tāda „vienpartijas” sistēma, kurā partijām kā tādām nav vietas un eksistences vajadzības, jo viena tautas daļa nevar pretdarboties citām savu interešu augstāk stādīšanā. Katra Lībieša labklājība ir atkarīga no visu Lībiešu labklājības.

Kadafi ir pratis to parādīt un pierādīt – Kadafi rokās nav citu savas ietekmes rīku, kā vien personiskā autoritāte. Viņam nav nekādu ieņemamo amatu un pilnvaru. Kadafi ir padomdevējs. Ar savu dzīvi, darbu un darbības augļiem viņš ir pierādījis savu nodomu labdabību, padomu un ierosinājumu pareizību un derīgumu. Viņš ir Cilvēks, kuram tauta var uzticēties. Un tauta to dara. Jo bērniem arī pēriens no mīloša tēva rokas nāk ar svētību.

Kitij, parādiet man to vietu uz Zemes, kurā baznīca būtu tuksnesī iekopusi dārzus, kurā tā būtu apturējusi karus, parādiet to vietu, kuras tautu baznīca būtu atbrīvojusi no netikumiem, skaudības un mantkāres. Parādiet tautu, kuru tā būtu izvedusi no klejotāju cilšu mežonības un to izglītības sistēmu, kuru tā būtu radījusi, tās svētīgos augļus.

Ja viss labais nāk no Dieva, tad Dievam ir vienalga, vai labais līdz Cilvēkiem nonāk caur baznīcas kanceli, vai valsts konstitūciju. Svarīgs ir tikai galarezultāts. (Labais nevar atnākt nepiedienīgā ceļā. Labais atnāk tikai caur labo. Labais savam ceļam neprasa noziegumu – tas nebūvē ceļu ar apšaubāmu rīcību.)

Baznīca paziņo, ka tās darbi nāk no Dieva vārda un labās gribas, kuru tā nevar realizēt citādi, ka vien caur savu ticīgo labo gribu pildīt šo Dieva gribu. Valsts esot šo gribu realizēt varošo Cilvēku veidojums, kuru baznīca nevarot ietekmēt. Valsts nepilnības esot baznīcas nestās Dieva mācības pilnību realizēt nespējīgo Cilvēku darbības rezultāts.

Muammars Kadafi nesprediķo par Dieva pilnību un grēcīgā Cilvēka pūlēm izprast Dieva upurjēra nozīmi viņa dzīvē. Kadafi parāda Cilvēkam veidu, kā, savstarpēji sadarbojoties, nepilnīgie Cilvēki var saņemt viņiem domātās Dieva veltes – mieru, veselību, drošību, izglītību un saprašanos. Kadafi nerunā par to, kas Cilvēkam ir jāsaprot ar svēto rakstu tekstos esošo vārdu kombinācijām. Kadafi katram labas gribas Cilvēkam parāda kā pielietot Dieva dotās iespējas viņa labākās daļas realizēšanai un Cilvēciskas dzīves dzīvošanai. Un viņa tauta, ar vai bez baznīcas, tā dzīvo.

Nerunājot par, iedzīvina TO. Līdz ar to, tādas zemes konstitūcija izrādās ir šīs tautas baznīca un svētie raksti, jo ļauj saņemt un izdzīvot Dieva sūtītās veltes. Kadafi vadībā pilsoniska sabiedrība piedzīvo Dievišķās Gudrības veltes – tā iet reliģiskās dzīves ceļu, jo tieši tāds ir katras reliģijas mērķis.

Tātad, nav jāpiedzīvo atklāsmes un ekstāzes, nav jābaro baznīckungi un jāklausās viņu sprediķos, bet ir jāņem un jādara tas, kas ir saprātīgi, kas izriet no Dieva dotās kārtības, un jāļauj Tam līdzdarboties caur šīs kārtības uzturēšanu un pakļaušanos tai – tās prasībām. Tā ir baznīcas un valsts vienotība. Tā ir Debesu valstība zemes virsū, kad Dievišķā Gudrība darbojas Cilvēku vidū un vada viņu dzīves gaitas uz Cilvēka dvēseles labākās daļas attīstību.

- Kurš no mums negribētu būt tur klāt – kurš attiektos saņemt Radītāja veltes?

- Kurš teiktu, ka nav draugs Tam, kurš šādas veltes dāvā vai padara tās pieejamas caur savu darbu?


Protams, katrai tautai ir savs liktenis un tā nasta. Protams, katrai ir jāmācās pielietot dotās iespējas un atbrīvoties no nepilnībām. Protams, arī Lībijā ir problēmas. Arī tur ir noziegumi un tie, kuri nesaprot, kā izmantot dotās iespējas. Protams – 40 gados nevar pilnīgi mainīt katra Cilvēka dabu. Protams, Lībijā ir nesaprātīgas rīcības zīmes. Protams, arī tur ir Cilvēki, kuri nepareizi pielieto dotās iespējas. Protams, katrai valstij ir jāsargā sevi un savi iedzīvotāji. Protams, ka tur ir arī represīvais aparāts, tāpat kā katrā citā pasaules valstī un pilda tos pašus uzdevumus, kādus tas veic visās citās valstīs. Tomēr ir liela starpība tajā, uz ko tas ir vērsts, kādos apstākļos tas darbojas un kādi ir tā darbības gala rezultāti. Ātram un spēcīgam auto vajadzīga laba stūres iekārta un stingras bremzes.

Tomēr ir jāsaprot, ka šīs Lībiešu tautas nastas radītās problēmas izpaužas viņu iekšējās dzīves norisēs. Piemēram, tur ir augsti izglītoto bezdarbs apstākļos, kad vienkāršos darbus dara viesstrādnieki no visām pasaules malām. Tomēr:

– Kādēļ gan maiznieks nevar būt ar augstāko pārtikas tehnologa izglītību?

- Kādēļ medmāsai nevar būt ārsta izglītība?

- Vai slimnieks no tā cietīs?

- Kādēļ namamātei nevarētu būt pedagoga izglītība?

- Kādēļ uz izglītību raudzīties tikai kā uz peļņas iegūšanas līdzekli?

Izglītība visupirms ir paša Cilvēka nezaudējamais kapitāls – viņa iespēja saprast pasauli, labāk saprasties ar līdzcilvēkiem un dot viņiem labākas dzīves iespējas. Izglītība – iespēja Zināt – ir Dieva velte un Cilvēkam dotā iespēja palīdzēt savam Radītājām Tā pūlēs darīt Cilvēkus laimīgākus.

Protams, ka arī Lībijā vēl ir parastu Cilvēku ikdienišķie domu gājieni. Protams, ka tur vēl tālu no masveidīga Kadafi domu un darba augstuma.

Tomēr ne jau tas posta viņu pilsētas. Ne jau viņu iekšējās problēmas izraisa karadarbību. Ne jau Kadafi darbs un vadība šo valsti noved līdz iznīcībai. Lībieši nav novērtējuši ASV un citu rietumvalstu graujošās ideoloģiskās darbības ietekmi, pielietoto tehnoloģiju iespējas un metožu spēku. Lībieši mirst tāpēc, ka viņus bombardē NATO. Karadarbība ilgst tāpēc, ka ES un NATO pieliek visas – arī militāras pūles, lai Lībijas valdība nevarētu nodibināt mieru savā valstī. Lībijā notiekošais uzskatāmi ilustrē to, kas notiek ar valsti, kura piekrīt pieņemt tai piedāvātās starpvalstu attiecības apmaiņai pret mieru, bet aizskar rietumu mantiskās intereses – kas notiek ar tiem, kuri nav līdz zobiem bruņoti un nevar uz „tomahauku” atbildēt ar to pašu.

Lībiju bombardē tie, kuri rīkojas pretēji Dieva Gribai un kārtībai – tie, kuri visas tautas grib padarīt par pūli, atņem tām vēsturi, izglītību, mieru, darbu un drošību. Lībijā savus militāros instruktorus, sakarniekus un „humānās palīdzības apsardzes” vienības iesūta tie, kuri vada miruša tukšuma cīņu pret Gara saturu.

No ārpuses raugoties šķiet, ka cīņa notiek Lībijā, taču patiesībā cīņa notiek visur, kur vien Jūs šobrīd esat! „Tu esi tas, ko tu šai brīdī dari.” Tu esi tukša notikumu gaitas čaula vai piepildi tos ar savu saturu tik, cik Tavs Gars to dara. Tautas foruma (www.tautasforums.lv ) „balss” – Ivo Verners pašlaik „iebarikādējies” savā pārliecībā par to, ka jēdziens „Gars” neesot definēts, definējams un pierādāms, un tādēļ uz tādiem nedefinējamiem un nepierādāmiem jēdzieniem nedrīkstot tikt būvēti un pamatoti uzskati un to diktēti dokumenti – tādi nedrīkstot tikt izplatīti sabiedrībā – par ko viņš strikti iestājas, atsakoties tos („Ģimenes kodeksu”) ievietot savā „tautas forumā”, kur tos grib redzēt viņa oponents Ivars Alksnis.

Tā varētu būt un arī ir viņu problēma, taču arī tajā atspoguļojas definējamo čaulu, un čaulu valodā nedefinētu un čaulām nepierādāmu saturisku, bet Garam saprotamu Gara dzīves satura pārstāvju cīņa. Un te nav svarīgi tas, ka Garu var definēt kā esamības sākumstāvokli (Gars ir esamības sākumstāvoklis, tāpat kā esamības cēlonis ir Dzīvība, bet Dzīvība ir kustība... vai Ivo grib redzēt arī kustības definīciju?... kur beidzas pretdarbības spītība un sākas muļķība?), bet tas, ka Zināšanām pasaulīga cilvēka dzīvē ir divas formas. Pirmā ir apgūtās pierādāmo – dzīves gaitā iegūstamo faktu sakarības, aiz kuru robežām (aiz jutekļu un to apkalpošanas vajadzībai būvēto instrumentu iespēju robežām) paliek viss tur esošais un darbīgais.

Otra Zināšanu forma ir Cilvēka pārlaicīgās un pārpasaulīgās – Garīgās dzīves un caur to gūtās pieredzes dotā Sapratne. Faktu sakarības veido prāta struktūru, bet Sapratne ir šī prāta stāvoklis. Struktūra bez Sapratnes ir nedzīva konstrukcija. To atdzīvina Sapratne. Sapratni dod Gars. Noliedzot Gara esamību, Cilvēks sev atņem Sapratni un kļūst par intelektuālu programmu izpildes mehānismu (datoru).

Bez Sapratnes nav labdabīga faktos un formu čaulās ietērpjamo zināšanu pielietojuma.

Ar pasaulīgo un tā pienesto faktu sakarību kopumu nevar tikt aptverts Saprotamā sfērā esošais, pat, ja tas darbojas čaulas acu priekšā dienu no dienas. Gara esamība nav jāpierāda čaulā mītošajam Garam. Ja tas tur ir, tad Gars ar Garu saprotas bez vārdiem – caur Gara normālstāvokli – Mīlestību vienam uz otru. Neizpratne par Gara esamību, tā klātbūtnes un dzīves pierādījumu nesajušana ir pazīme par tukšas čaulas esamību.

Tā ir definīcija. To var ņemt – kaut kur ievietot, izšūt, uzspraust uz nagliņas, noraidīt vai noklusēt – tomēr no tā nekas nemainīsies. Tukšajos Gara nebūs, bet Gara un Sapratnes piepildītajiem neradīsies vajadzība tādus pierādījumus meklēt. Viņi paši – visa apkārt esošā dzīve un mīlestības esamība ir Gara darbības – tātad – esamības pierādījums.

Gars nekalpo čaulai. Čaula kalpo Garam vai arī nē – tad čaula apkaro Garu un Gara esamību sevī – cenšas atbrīvoties no Tā dāvātās savas rīcības Sapratnes, noliegt Tā darbību un esamību vai atsegt ne-esamību un tādēļ darbības trūkumu sevī. Čaula kalpo vai saceļas pret savu Radītāju. Tā ir čaulu un Gara cīņas būtība. Tā ir NATO un Lībijas kara būtība. Tur, kur Tu šobrīd stāvi, tur ir šī kara vieta.


***


Es redzu, Kitij, Jūs gribat metafizisku skaidrojumu tam, ko „vecā pasaule” dara ar Lībiju. To var dot. Katra darbība izraisa pretdarbību. Jo lielāka un nozīmīgāka ir darbība, jo lielāka sistēmas inerce (katra sistēma cenšas sevi saglabāt) tai ir jāpārvar. „Parādi man, kas ir tavs ienaidnieks/draugs, un es pateikšu, kas esi tu.”

Lībija nes milzīgu pavērsienu – uzlabojumu iespēju pasaules tautu dzīvē, tādēļ pret to iestājas visa šīs pasaules netaisnības piramīdas vara – visa tumšā melu un paverdzināšanas varas nesēju un lietotāju hierarhija. No tai uzrīdītās armijas lieluma mēs varam redzēt Lībijas darbības nozīmību un vērtību. To labumu, kādu tā nes. Mēs zinām, kas ir Lībijas ienaidnieki, bet:

- Kas ir Lībijas draugi?

- Vai Tu būsi Lībijas draugs?

- Hei, Kitij, kurā pusē Tu esi?


Pītagora kaps nav zināms. Visi Skolotāji ir tikuši vajāti. Šodien vairs nav svarīgi vai, kad un kā NATO iznīcinās Kadafi celto Lībiju. Varoņi aiziet kaujā ar ienaidnieku, cīņā ar pārspēku vai nodevēja rokas sasniegti. Un, jo lielāks ir ienaidnieku pārspēks un smagāka nepateicīgā nodevēja nodevība, jo ilgāka un gaišāka varoņa piemiņa.

Kareivis krīt kaujā. Mirt par savu dzimteni ir gods. Tikt naidnieku izraidītam svešumā ir piemiņas zīmju ceļš. Rainis apgaroja Kastaņjolu. Zaudēt kauju cīņā ar nepārvaramu pretinieku ir gods. Kauns būtu piekāpties tā kaunpilnajām prasībām. Pārspēcīgs pretinieks apkauno sevi. Sakāvi neatnes pretinieks un kara zaudējumi. Sakāvi atnes negodīga rīcība un mazdūšība. Sakāvi un negodu sev sagādā tas, kurš, pārspēcīgi uzbrūkot vājākam, nevar salauzt tā Garu. NATO sevi ir apkrāvis ar nenomazgājamu apkaunojumu un negodu. Burti – NATO, tāpat kā ASV un ES tagad ir kauna un negoda zīmes.

Pārspēcīgs ienaidnieks atnes slavu. Pateicoties ASV un NATO uzbrukumam, Muammars Kadafi kļūst par Lībiešu tautas nemirstīgu varoni un viņa Lībija par tādu pat sapņu zemi, kā Karaļa Artūra Kamelota. NATO bumbas liek pieminekli Kadafi mūža darbam. Spartas Leonīds un viņa spartieši Termopīlās guva Spartas dzīves vainagojuma slavu, pateicoties savai nepiekāpīgajai pretestībai pārmēra lielo iebrucēju spēkiem. Iebrucēju uzvara pār Leonīdu Termopīlās kļuva par viņu sakāvi pie Maratonas. Tāds darba mūža gals ir katra karavīra, karavadoņa – Pulkveža slavas vainagojums.

 

***

 

Tā saucamā „kristīgā pasaule” visai dīvaini izprot toleranci un perversā veidā rāda sava „mīlestības dieva seju”. Baznīckociņam ir jauki ziediņi (sprediķi), bet rūgti un nebaudāmi augļi, kuri nāk no jauko sprediķu klausītāju darbiem. Piemēri nav tālu jāmeklē.

Klusajā sestdienā dzirdam Knuta Skujenieka domas par „subkultūras vajadzību sabiedrībā” un to, ka tādu no Kultūras šķirot tikai profesionāla izpildījuma trūkums. Līdz ar to zūd sarunas pavediens, temats, saturs un acīmredzot arī sarunas biedrs – nav ar ko runāt. Jo kāda gan jēga runāt par Dzīvībai būtisko ar „cilvēkiem”, kuriem Kultūra ir izpildījums (materiālo priekšmetu kopums, sastopamība noteiktā teritorijā un tos vienojošās apstrādes tehnoloģijas īpatnības – tāds ir Kultūras izpratnes traktējums Kultūras ministrijas pieņemtajās „Kultūras vadlīnijās”, kurās tas ir ienācis no „kultūru uzturošām instancēm pasaulē”), bet ne saturs un CĒLONIS. Nav par ko un kādēļ runāt ar tiem, kuriem profesionāli meli ir patiesība un profesionālā līmenī (NATO izpildījumā) veikta valstu iznīcināšana ir „mūsdienu starptautisko attiecību kultūra”. Ar knutiem sākas un ar tomahaukiem beidzas.

Bravo, Knut Skujeniek – profesionāli izpildīta līķu apgānīšana, tavuprāt, ir starptautiskā ceļojošā izstādē apskatāms mākslas darbs! Bravo, Knut – jāslēdz Tvaika ielas un Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas! Psihiatrija ir jālikvidē! Visi ir veseli! Visus laukā! Laukā tos, kuri veido atšķirīgu pašizpausmes formu un jaunus profesionālisma kritērijus! Knut Skujeniek – Tu jau esi novecojis! Ir jauni standarti un cits profesionālisms! Tagad Tvaika iela zin, kas ir un kas nav profesionālisms mākslā un kultūrā! Tā, lūk, Knut Skujeniek! Ar ko sāksi, ar to būs jābeidz.

Latvijas Likteņdārzu veido pēc Japāņa projekta. Bagātais un gudrais Amerikas onkulis, cienījamais Vītola kungs un viņa fonds vada tā izveides darbus. Tas, kurš Amerikā savu labklājību veidojot par dzīvi Latvijā ziņas guva no BBC raidījumiem, brīnās kāpēc tautieši Latvijā tagad dārza darbos saskatot „svešu garu un saturu”.

Starptautiskam projektu konkursam iesniegto darbu izvērtēšanas komisijai esot bijis cēls mērķis – iegūt kvalitatīvāko projektu. Kvalitatīvāko – profesionālāko formu, čaulu, kurā ieliet Latviešu sāpes , pārdzīvojumus un cerības. Cilvēki protestējot. Negribot pieņemt. Saskatot svešo - japānisko. Tā arī ir. Projektējis taču Japānis (Gars, izteiksme un rezultāts ir viens vesels), bet caur Japāni vienmēr nāks japāniskais (kultūra) saturs, tāpat kā caur Latvieti – latviskais.

Tā ir. Latvijas Likteņdārzs ir Latviešu liktenis un tā ir viņu iespēja to pār-veidot. Latviešiem ir savas domas par to. Latviešiem ir sava izpratne, formas un arhitekti. Labāki, sliktāki vai savdabīgāki, bet tie ir latviešu arhitekti. Kādi nu ir , tādi ir – tādi esam – tas ir mūsu liktenis – arī arhitekti ir tā daļa. Kādi esam – tādi esam, bet esam mēs paši. Kādi esam – tā domājam, tā ziedojam, tā būvējam un tā skatām. Paši savu likteni un tā dārzu veidojam.

Mēs paši!

- Tā dīvaini skan, dārgais Amerikas onkuli, vai ne?

- Tad jau varbūt naudiņu arī no bagātiem investoriem aizņemties?

- tad jau konkursa kārtībā pieņemt lētākos, bet kvalitatīvākos un profesionālākos ķīniešu, turku un pakistāniešu strādniekus, lai viņi mums Latvijas Likteņdārzu uztaisa?

Būs kvalitatīvi, smuki, lēti un starptautiski profesionāli – konkursa kārtībā – profesionāli izpildīta čaula bez Latviešu likteņa satura.

- Vai arī tāds ir latviešu liktenis, ka to veido visi citi, tikai ne viņi paši?

- Un kad tad paši sāks?

- Vai ir laiks?


Siekiem mazu pulkstentiņu

Sīku, baltu dzīvībiņu

Skan pie manas apjausmas.

 

Pienāk, pieskaras un prasa,

            Vai jau Rīts,

                        Vai jau Laiks,

Vai jau Dzidrs Laika Rits?

Vai jau varam plašā lokā

Salaisties ap Debestiņu,

Nolaisties pār Mākoņmalu,

Pieskarties pie Zemes krūts –

            Labu Rītu, Māmuliņ!


Latvijas „vienmēr pirmajā” radio kanālā pirmo Lieldienu rīta radiosprediķī salda un gaiša baznīcas balss ziņo: „Nav taču neviena cita bez kristus, kurš būtu gatavs par Tevi nomirt!”

Viss. pasaule esot beigusies. Cilvēku vairs neesot. Neesot vairs to, kuri savu dzimteni par savu dzīvības cenu aizstāv. Neesot vairs to ugunsdzēsēju, kuri liesmās iet. Neesot vairs to, kuri slīkstošo par savas dzīvības cenu glābj. Neesot vairs to Japāņu, kuri šodien atomelektrostacijas drupās, tautiešu dzīvības sargājot, strādā savas dzīvības mērā. Tas, ko baznīca sludina ar svētku sprediķotāja muti, ir Cilvēcības un katras tautas beigas.

„Nav taču neviena cita...”

- Kas tas ir – muļķība prātvēdera ietērpā, bezkaunīgi meli vai noziedzīga politika – iegalvojums, ar kura palīdzību Cilvēku par lopiņu padara? Tā ir baznīcas karnevāliski tukšā vārdu ietērpa nejaucība un sātanisms. Perversā veidā paaugstinot sevi, tā atņem Cilvēkam viņa labāko daļu – ziedošanos, un atzīst savu darbu neauglību un tukšību. Jo – ja jau Kristus dzīvei nav sekošanas iespējas, ja tai nav sekotāju un ja tā neko nav iemācījusi un 2000 gadu laikā nav iedvesmojusi cilvēkus uz to pašu – tad gan baznīcas darbs, gan Kristus dzīve ir veltīga.

Tas ir sātanisms un sātaniski meli – mēs visi zinām daudzus piemērus, kuri mums stāsta, ka Cilvēki glābj viens otru par savas dzīvības cenu. Mūsu varoņu kapi ir pilni ar tiem, kuri tā darīja. Mūsu vidū ir dzīvie, kuri dzīvo par viņu dzīvības cenu.

Tomēr svētku sprediķu saldie vārdi ar savu indi pil dvēselēs un prātos. Tāpēc pamazām, palēnām un nemanāmi drūp un zūd tur esošais kultūras un Gara – tautas satvars un saturs – tāpēc aiziet tautas, ģimenes un Kultūras. Baznīcas to izskauž ārā no tā, kam tiek klāt. Baznīcas visur atstāj tukšus vārdus, čaulas un darbus bez to labdabīgā satura.

Tādi ir tie „cilvēki” (bez pēdiņām roka neraksta), kuri veido Latvijas tēlu (tādā) pasaulē, „kultūras” dzīvi, politiku un vada „valsti”.

Tā noteikti nav mūsu pasaule – veselo un Kultūru kā dzīves cēloni un saturu atzīstošo Cilvēku pasaule. Te ir tā robežšķirtne starp veselo saprātu un pilnīgu cilvēciskas dvēseles atmirumu. Tā ir dzīvo miroņu propagandētā „kultūru sadursme”, kurā akulturālas tukšu čaulu un formu masas – kustīgi miroņi uzbrūk Dzīvībai.

Vārdi „Lībija” un „Latvija” sākas ar vienu un to pašu lielo sākuma burtu – „L”. „Klintone” un „Knuts” sākas ar vienu un to pašu sākuma burtu „K”. Valstu iznīcināšanas un ideju saturs abos gadījumos arī ir identisks. Darbību sekas – sabrukums un bēgļu gaitas arī.

Ar saldām knutu balstiņām no kancelēm, tribīnēm, radioaparātiem un avīžu slejām sākas, ar bombardēšanu un postu beidzas. Veselā satura iznīcināšana beidzas ar slimā un perversā dzīvi tukšajās profesionāli veidotajās čaulās.

Augustīna un Akvīnas Toma aizsāktā „radības kroņa” – cilvēka slavināšana un aicinājumi uz dabas pārveidošanu ir beigusies ar tādu vājprāta formu, kā „zaļā domāšana”. Ieklausoties un ieskatoties „zaļi domājošajos”, nākam pie secinājuma, ka „zaļā domāšana” ir domāšana par atkritumiem. „Zaļā dzīve” ir rentabla atkritumu apsaimniekošana, šķirošana un visādu labumu gūšana no tiem. „Zaļā enerģija” ir bada radīšana – lauksaimniecības zemju izmantošana kurināmo graudu, degvielas augu un biogāzes izejvielu audzēšanai. „Zaļi domājošie” kaut ko derīgu no govju mēsliem (ideāla augsnes mēslojuma) iegūst biogāzes reaktoros, bet zemi „baro” ar ievestiem minerāliem.

Tā vietā, lai neizmantotu enerģiju nelietderīgi un noziedzīgi, meklē tās noziedzīgās izmantošanas taupības un jaunus ieguves veidus. Tā vietā, lai mainītu savu dzīvesveidu un savstarpējo attiecību (apkarošanas – konkurences) sistēmu, maina zemes un dabas dzīvi – regulē un padara to „zaļāku”, tāpat kā, metot kasešu bumbas uz pilsētām, „aizsargā” to iedzīvotājus pret valdības pūlēm nodibināt mieru un kārtību. NATO vajadzētu saukt par „zaļo draugu bloku”. „Zaļajā ceturtdienā” ASV sāka pielietot robotus – bezpilotu lidmašīnas Lībijas galvaspilsētas bombardēšanai. Tas ir augsts Cilvēku iznīcināšanas profesionālisms un kara darbības cinisms – nesodāmība un karavīra goda pazemojums augstākajā mērā – augsta necilvēcības kultūra caur Knuta Skujenieka domām raugoties.

„Zaļā dzīvošana” sevī ietver tīru pārtiku maksātspējīgajiem, bet ģenētiski modificēto – nabadzīgajiem. „Zaļā domāšana” vienmēr sevī ietver domas par rentabilitāti naudas izteiksmē. „Zaļā domāšana” ir skatījums uz dabu caur zaļu dolāra papīriņu. Tā pati pasaulē labākā „zaļās ceturtdienas” baznīca ir radījusi sabiedrību, kura ir „kultūru konfliktā” (pasludina, ka tā tas esot) un saviem baznīcēniem ir devusi tiesības šīs lielās mīlestības vārdā „cilvēka tiesību” ietvaros un realizācijai ņirgāties par citu Cilvēku tiesībām sekot saviem Garīgajiem līderiem un izturēties pret tiem ar cieņu. Tās pašas avīzes, kuras izbauda „zaļo ceturtdienu”, izbauda arī tiesības ņirgāties par citu Cilvēku svētumu vai tiražē „zaļo draugu” melus par Kadafi un „viņa diktatorisko režīmu”.

- Vai Kitija ir ievērojusi kā veido frāzes radio un TV diktori?


            „Kadafi lojālie spēki...” un „opozicionāri”, „nemiernieki”, „cīnītāji pret Kadafi režīmu”.

Viņi taču nedrīkst teikt – Lībijas valsts drošības, kārtības uzturēšanas spēki – policija un armija. Policija un armija ir valstiskas institūcijas – juridiskas personas ar saviem likumā nostiprinātiem pienākumiem, pilnvarām un darbības kārtību, kuras darbojas savā teritorijā, izpildot tām likuma uzliktās darbības likuma izpildē  likumiskās kārtības uzturēšanai un atjaunošanai. Armija un policija darbojas likuma un konstitūcijas ietvaros šī likuma un konstitūcijas sardzē, aizstāvot likumpaklausīgo un mierīgi dzīvot gribošo pilsoņu intereses.

Tādēļ nav „Lībijas valsts”, bet ir Kadafi, un armijas vietā runā par „lojālajiem spēkiem”, jo nav jau zināms, kas tie ir, kāds ir to darbības tiesiskais pamats un vai tāds tiem vispār ir (to var apšaubīt jebkurā brīdī) – tas tiek apšaubīts, jo apšaubīts un noliegts tiek arī „Kadafi režīms”, bet pēc būtības tas, ko tādā veidā apšauba, ir Lībijas valsts Konstitūcija, kurā ir nostiprināta Lībijas tautas kopdzīves kārtība (satversme) un labā griba – tās suverēnā vara savā dzīvē.

Turpretī opozīcija un „cīnītāji pret Kadafi” esot „derīga un veselīga” demokrātiskās dzīves sastāvdaļa, kurai arī esot tiesības uz savu viedokli, „miermīlīgiem” protestiem un starptautisku atzinību, un cilvēktiesību aizsardzību – „humāno palīdzību”, kura nāk no NATO, bombardējot pagalam sliktos „Kadafi režīmam lojālos spēkus”.

Visa milzīgā NATO mašinērija ir pavērsusies pret „tautā nīstamo Kadafi režīmu”. Režīmam nav ne lidmašīnu, ne galveno sauszemes spēku, ir iznīcināta armijas vadības un apgādes sistēma, bet „režīms” kaut kā dīvaini tomēr turas, par spīti NATO uzbrukumiem, uzlidojumiem un apšaudēm. „Apspiestā tauta” kaut kādu dīvainu apsvērumu dēļ nav no Muammara novērsusies. Cilšu vienība nav izjukusi – armija ir, tā darbojas un cīnās smagos apstākļos ar veciem 60-to gadu krievu ieročiem pret moderno NATO bruņojumu. Tāds dīvains „režīms un diktators”, no kura nenovēršas „apspiestā” tauta tad, kad NATO „zaļie draugi” tai ir atvēruši durvis uz demokrātisko izvēli un brīvību.

- Kaut kāds murgs, vai ne, Kitij?

- Vai varbūt Jūs aizbrauksiet uz Lībiju turienes neapķērīgajiem pastāstīt par brīnišķīgi „zaļo dzīvi” Latvijā pilnīgas un skaistas demokrātijas apstākļos? Par to, kas viņus sagaida pēc demokrātijas uzvaras Lībijā. Dalieties savā Eirosavienības dalībvalsts pilsoņa izcili labklājīgās dzīves baudītājas pieredzē!

- Vai varbūt Jūs, Kitij, piederat pie tiem 20%, kuriem tā tāda ir vēl šodien un kuri mums pārējiem to tādu sagādāja?

- Varbūt Jūs, Kitij, projektēsiet Lībijas likteņdārzu un kāda Eirosavienības jauniešu brīvprātīgo projekta ietvaros pārraudzīsiet tā iekārtošanas darbus?

- Varbūt arī Jūs nākat no kādas „zaļo NATO draugu” atbalstītas un viņu (piemēram, „Baltijas – Amerikas brīvības fonda”) fondu sponsorētas „opozīcijas” un „protestētāju” grupas Latvijā?

Jābūt taču kādam racionālam izskaidrojumam tam, kāpēc Latvieši bēg no savas zemes, tāpat kā melnie izceļotāji no savām, un uz to pašu Europu, no kurienes nāk bumbas un citas problēmas.


***


Uz mirkli iedomāsimies, kas notiktu, ja pie varas Latvijā nāktu kāds Cilvēks ar tādiem pašiem mērķiem un iespējām, kā Muammars Lībijā. Tad viņš reāli apkarotu korupciju, valsts izzagšanu, atkarību radošos biznesus, netiklību, izlaidību un noziedzību. Tad viņš savestu kārtībā valsti, valsts pārvaldi un atņemtu partiju dienaszagļiem viņu barotavas un iespējas manipulēt ar tautas vajadzībām partiju labā. Tad cietumos sēdētu tie, kuriem tur ir jāsēž, bet tie, kuriem vajadzīgs darbs, to strādātu. Tad Latvijai būtu stingras robežas, sava nauda, savas bankas. Tad no Latvijas būtu izmestas visas šo zemi paverdzinošās un izlaupošās skandināvu bankas un „investori”, bet skolās mācītu to, kas vajadzīgs Cilvēkam viņa pilnskanīgai dzīvei. Tad Latvijā dzīvotu tā, kā ir labāk visiem te dzīvojošajiem. Tad tiktu atrastas savstarpējas saprašanās, interešu ievērošanas, cieņas un sadarbības iespējas.

Ar to pašu sāktos milzīga brēka Eurosavienībā un visā „brīvajā pasaulē” par cilvēka tiesību aizskārumiem, šausmīgu diktatūru un tautas apspiešanu beztiesībā. Tad sāktos terora akti, spridzināšanas un „negodīgu vēlēšanu” izraisītas krāsainas revolūcijas. „Tautas protesti” un prasības atdot tai iepriekšējo laimīgo un brīvo dzīvi demokrātijā ar tās izvēles iespējām starp bezdarbu, nodarbošanos ar zagšanu, prostitūciju vai pievēršanos kādai homoseksualitātes formai.

Tad noteikti kaut kur Liepājas tuvumā „stihiski” sāktos tautas opozicionāro spēku miermīlīgi protesta pasākumi – bruņošanās, policijas un valsts iestāžu ēku demolēšanas, krimināllietu un tiesu arhīvu iznīcināšana. Uzbrukumi valsts policijai un armijas vienībām. Tas viss notiktu smaidošu pusaudžu „kaziņu” un „Viktorijas sveicienam” paceltu roku un uzrakstu „... go to hell” pavadībā. To rādītu visas „brīvās pasaules” TV ekrānos.

Nākošais solis būtu līksmojošo opozicionāro bruņoto spēku kolonnu virzīšanās Ventspils ostas virzienā – kaut kas taču ir jāpārdod Europai, apmaiņā pret humānās palīdzības piekrautajiem „zaļo draugu” tankiem un lidmašīnu bumbošanas „aizstāvības” pakalpojumiem. Lielie dolāru turētāji –Krievija un Ķīna tad kautrīgi atturētos no balsojuma un diplomātiski lavierētu starp „šausmīgi necilvēcīgo režīma izturēšanos pret savu tautu” un „cerībām uz mierīgu noregulējumu starp naidīgajām pusēm”.

Pēc Ventspils ostas iedarbināšanas „tautas labā” opozicionāru spēki NATO lidmašīnu atbalstīti dotos Saldus, Jelgavas un Rīgas virzienā. Pirmās lidmašīnas „lidojumu aizliegumu zonas uzturēšanai” ierastos no draudzīgās Lietuvas (Katara!) un viņi arī iepirktu Ventspils naftas terminālu. Rīgu un Latvijas armijas novietnes, kuģus bombardētu NATO – „zaļo draugu” lidmašīnas, bet Rīgas jūras līcī novietotie Amerikāņu kara kuģi dažu dienu laikā uz Jelgavu, Rīgu un Saldu un „pretgaisa aizsardzības un armijas bāzēm” – latviešu vīriem un puišiem tajās – tiem, kuri atdod savas dzīvības par Latvijas neatkarību, izšautu vairākus simtus spārnoto „Tomahawk” raķešu. Un tas viss tikai tāpēc, ka kāds latviešu tautas suverēnās varas realizētājs (ar padomdevēja tiesībām) gribētu savas zemes tautai saglabāt tiesības uz to, kas tai nāk no viņas Dabiskajām Tiesībām, kuras ir nostiprinātas tās satversmes pantos.

Tad būtu Klintones un Obamas Sarkozī vadībai uzticēts karš līdz „pēdējā diktatora” krišanai. Tad Latvija uzzinātu, ko nozīmē pasaule, kurā bombardē katru, kurš dzīvo sev labākajā veidā tikai par to, ka viņš labi dzīvo un var dzīvot vēl labāk, jo labi dzīvot šajā pasaulē taču drīkst tikai klinton- un obamveidīgie. To prasa viņu demokrātiskās brīvības, tolerances un konkurences cīņas likumi.

To sauc par moderno demokrātiju. Tā atlido ar spārnotajām raķetēm, nokrīt ar bumbām, iebrauc ar tankiem. Tāda demokrātija ir meli, vardarbība, bēgļu gaitas, dzīve svešumā, bezdarbs, korupcija, naudīgo patvaļa, izglītības sistēmas sabrukums, banku alkatība, kultūras degradācija, politiķu pērkamība un brutāla subkultūru un homoseksuālisma uzspiešana.

Demokrātija ir narkotikas, izlaidība, nekontrolēta noziedzība, pornogrāfija un jaunatnes demoralizācija. Demokrātija ir bērni bez ģimenēm un ģimenes bez bērniem. Demokrātija ir visu cīņa pret visiem. Demokrātija ir skriešanās ar nāvi pa muļķības ceļu.

Tādi ir mani – viņu demokrātiskajā pasaulē nokļuvuša Cilvēka novērojumi.


Šīs pasaules puvums ir ieēdies dziļi

katras dienas un vakara ziņās.

Šīs pasaules tārpi sev svētkus svin.

Sev mīkstāko kumosu paķer,

brīvību slavē,

plašumiem neskartiem dzied.

 

Tiem globāls ir sapnis,

tiem pasaule – tirgus, kur rīt var un rīt.

Katram savs projekts –

savs konteiners zaļš,

kāds kontinents apgūstams,

konkurents apsteidzams

karā par banāna mizu.

 

Katra diena nes iespējas jaunas.

Katram guvumu sola.

 

Vai Tev ir tārpiņa sertifikāts?

Kaut vai pazīstams bankomāts kāds?


Te ir izskaidrojums tam, kāpēc ziņa par kasešu bumbām tikpat pēkšņi kā „no zila gaisa” parādījās, tā atkal pēkšņi un zibenīgi pazuda no visiem „informācijas” kanāliem.

No „zila gaisa” tāpēc, ka Lībijai nav ar ko tās pārvietot un nomest – nav lidot spējīgas aviācijas, bet bumbas tomēr uz pilsētu ir nomestas – kādas lidmašīnas ir lidojušas un pilsētu bombardējušas. Kasešu bumbas neder smagās tehnikas iznīcināšanai. Tās rada ievainojumus cilvēkiem. Viena bumba rada daudz cietušo.

Ziņa par kasešu bumbu pielietošanu parādījās reizē ar aprakstiem un stāstiem par humāno katastrofu aplenktajā Sirtā, kaut gan prāmis no tās netraucēti izved aizbraukt gribošos viesstrādniekus. Fakts par aizliegta ieroča pielietošanu zaļajiem NATO miernešiem ir tīrā medus maize, kuru tūlīt pasteidzās izmantot pret „Kadafi režīmu”. Bet troksnis aprāvās tajā mirklī, kad uz kādas no nomestās bumbas nesprāgušajām daļām (visas kasetes neizsprāgst vienlaicīgi) atklājās atpakaļadrese – Ražots Spānijā.

Tas ir NATO ražots, NATO lidmašīnā atlidojis un NATO lidmašīnas „mierīgo iedzīvotāju aizsardzībai” uz aplenkto pilsētu humānās palīdzības kārtā nomests, aizliegts ierocis. NATO tādas bumbas pielietoja jau Serbijas bombardēšanas laikā, un tagad atkal tiek pieķerts brīdī, kad gaužas par munīcijas trūkumu, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ja NATO tik vien „pulvera” ir, tad skaidrs, ka tam nekāda kaujas potenciāla vispār nav. Tad tas var cīnīties tikai ar pretī šaut nespējīgajiem – vidusskolēni lielākā barā bailīgi iet sist vienu nepakļāvīgu pirmklasnieku.

Tomēr te ir pavisam cita spēle. „Zaļajam” NATO vajag sākt sauszemes operāciju, jo tagad situācija ir iegājusi strupceļā. Dumpinieki NATO specvienību vadībā un aviācijas atbalstā vien nav spējīgi kara gaitā izdarīt lūzumu par labu papīrnaudas aliansei, Lībijas tauta no Kadafi vadības cīņā par neatkarības saglabāšanu nav atteikusies, bet bumbošana kļūst apgrūtinoša Ziemeļāfrikas bēgļu plūdos.

Neviens ne ar kādu „rezolūciju” nav devis tiesības NATO uzsākt sauszemes operāciju, bet tā viņiem (viņiem tā šķiet) ir vajadzīga, lai izvestu situāciju no strupceļa viņiem vajadzīgajā virzienā. „Zaļie NATO (kara)vīriņi” ir iecerējuši „humānās palīdzības sūtījumu kravu apsardzību humānās katastrofas skartā teritorijā”, tādēļ viņiem ir vajadzīgi tādi (daudzskaitlīgi) cietušie un tādas katastrofas. Viņiem ir vajadzīgi civilās drēbēs tērptie cietušie tur, kur notiek karadarbība.

Tādus viņiem rada kasešu bumbu sprādzieni virs pilsētām. Tādēļ tās tur sprāgst, bet tiklīdz to lietotājs kļūst zināms, tā šis fakts pazūd no informācijas kanāliem. Liekas – ir „Kafadi režīma ļaundarība”, bet patiesībā mums atkal ir fakti par to, ka NATO savās operācijās pielieto nekonvencionālus ieročus (gandrīz jau uzrakstīju – „pret mierīgajiem iedzīvotājiem”, bet kā stāsta aculiecinieki – ukraiņu ārsti, kuri nav nevienā pusē, tad tur sen vairs nav neviena neapbruņota – tie visi jau ir aizgājuši tuksnesī) sev izdevīgas un ieplānotas situācijas veidošanai. NATO pats visu laiku rada cietušos un upurus (arī nemiernieku pilsētās).

Tie, kuri tā melo, zin, ka viņi melo, un ka ar atklātām kārtīm viņi nevar spēlēt – tādā spēlē viņi ir zaudētāji. Arī tagad viņi ir zaudētāji (tāpēc melo), bet novilcina sava gala atzīšanu. Spēks nav bumbās, tankos un aviācijā. Spēku nepārvadā aviācijas bāzes kuģos. Spēks ir Garā. Spēks nav ārpusē – „gudro bumbu”, bezpilota lidmašīnu lidojumu operatoru vadības iekārtās. Spēks ir Cilvēkā – Lībietī, kurš aizstāv savu dzimteni pret bezpilota lidmašīnas operatora dvēseles tukšuma vājumu.

Šis spēks Lībietī visur atcerēsies Kadafi un tieksies pēc kopīgi piedzīvotā, bet klintones, obamas, sarkozī un viņu raķešu šāvēji beigs savu eksistenci tajā brīdī, kad beigsies viņu raķetes. Homoseksuāļi ir droši, stipri un tiesību pilni policijas apsardzībā. Visas viņu tiesības, teorijas un „zinātniskie rašanās iemesli” zūd līdz ar policijas kordona noņemšanu. Viss dabiskais – Gara radītais dzīvo tur, kur to nenonāvē, bet pretdabiskais bez mākslīgi radītas čaulas eksistēt nevar.

Viņus pie dzīvības uztur šīs nedzīvās čaulas – tām zūdot, izzūd un neatjaunojas viņi un viņu pasaule. Viņi var dzīvot, vairoties un valdīt, uzturot un vairojot tukšās čaulas un čaulu tukšību. Zūdot čaulām, zūd viņi visi un viņu pasaule. Nogalinot dzīva Cilvēka miesu, Gars paliek, atdzimst un dzīvo tālāk ar savu spēku un visur, kur vien tas ir, ceļ savu jaunu pasauli.


***


Kitij, ja Tavās rokās ir nauda, daudz naudas, ieroči, daudz ieroču, spēcīgi ieroči, ja Tev ir labi, ļoti labi un Tavās rokās ir visa „neatkarīgā” prese, radio un TV, bet kāds Tev Tavu idilli grib sabojāt, vai tad Tev negribas justies mazliet kā Dievam un ieveidot pasauli pēc sava prāta?

Daudziem gribas. It sevišķi tad, ja viņiem tas viss ir vai tad, ja tas viss neatturami slīd no rokām ārā. Tie, kuriem vēl ir, braukā no samita uz forumu un atpakaļ. Viens otram un paši sev stāsta par krīzi – to, ka tā (Fu, fu, fu!) jau ir laimīgi beigusies. Citi gan saka, ka tas, kas bija, bija tikai pirmais priekšgrūdiens – īstā krīze tikai būs – tad, kad ASV piemeklēs deflācija un defolts, kura otrais zvans (ASV kredītreitinga samazinājums) jau ir noskanējis.

Beigusies vai nē, bet kādam par to (krīzi) ir jāmaksā (ir jāuzņem uz sevi un jāapmaksā banku peļņas rēķini). Lai vieni varētu būt krīzi beiguši, citiem – Afgāņiem, Irākiešiem, Sudāņiem un daudziem citiem – arī Latviešiem uz sevi ir jāuzņem šīs krīzes rūgtās zāles – savas ekonomikas un valsts sagrāve – sabrukumu pārvieto (var pārvietot) uz tiem, kuri tam nevar pretoties.

Tad, kad vienu rokās ir viss, izņemot godu, bet citiem visu atņem, tad nav nekā cita, uz ko paļauties, kā vien uz to, ka Radītājs ir par mums nomodā un palīdzība pienāks tieši tad, kad tam būs īstais brīdis, pat, ja mums liekas, ka tas ir jau par vēlu. Tad mēs varam darīt to, ko tādos brīžos dara Draugi – būt kopā ar saviem Draugiem un ar savu atbalstu palīdzēt viņiem pārdzīvot grūto laiku. Tā vai citādi, bet naudas varas laiks ir beidzies – tās piramīda brūk.

Tomēr līdz jaunā sākuma brīdim vēl ir jāiztur un tāpēc tiem mūsu Draugiem, kuri tagad cīnās, ir vajadzīgs mūsu atbalsts. Tāpēc mēs saviem Lībiešu Draugiem sakām – Turies, Lībija, turies! Obamu laiks iet mazumā – Tavs laiks pieaug. Katru dienu notiek jauni notikumi. Katru dienu pasaule mainās.

Turies, Lībija, Turies!


Man pasaulē ir daži draugi

nu varbūt pieci, varbūt seši,

bet Debesīs – tur mūsu pulks!

Tur ierinda aiz ierindas

tur neskaitāmi

aiz Zvaigznes Zvaigzne,

aiz Viļņa Vilni

Gaisma veļ.


                                                                       

Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija


 




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa