Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Kur ir līderis?

(spēlēsim spēlīti „mums nav līdera”!)

 

Laiku pa laikam televīzijas vai radio studijās sanāk kopā pilsoniskās, demokrātiskās un radošās sabiedrības spīdekļi, lai žurnālistu klātbūtnē spēlētu viņu mīļo spēlīti: „Mums nav līdera!”. Laiku pa laikam man piezvana kāds vai kāda no neformālās vides aktivizātoriem un nodzied savu dziesmiņu par to, ka „vajag taču sākt kaut ko reālu darīt” un (protams) noskaita ierasto mantru „mums nav līdera!”.

Sākumā ir skaidrs, ka ir iedzīvotāju vecuma, attīstības un veselības stāvokļa grupas, ar kurām nav vērts strīdēties. Vēlāk sāc ticēt sazvērestību teorijai, jo pie mikrofoniem un televīzijas kameru priekšā, šo grupu pārstāvji taču tiek aicināti. Tātad kādam tādas spēlītes ir vajadzīgas. Visbeidzot tas jau paliek interesanti – arī tāda nejēdzība ļauj ielūkoties savā saknē un rāda tur noslēptās potences. Vajag tikai rakt!

***

Vispirms palūkosimies tālumā.

Tur, jūrā tālu pie apvāršņa peld liels kuģis. Uz tā klāja ir pasažieri un apkalpes locekļi. Uz komandtiltiņa ir dežūrējošais virsnieks un stūresvīrs. Turpat netālu ir arī stūrmanis, vēl kādi virsnieki, bet kapteinis visu laiku ir lietas kursā par to, kas notiek uz kuģa un ap to. Kaut kur kuģa dzīlēs strādā mašīna, ražo elektroenerģiju ģeneratori, radiostacija uztur sakarus ar krastu un citiem kuģiem, bet kambīzē pavāri gatavo maltīti visiem, kuri tūlīt nāks pusdienās. Ap to visu rosās mehāniķi, elektriķi, matroži, stjuarti, apkopējas un visi citi lielā kuģa iemītnieki. Kuģa krava stingri nostiprināta kuģa rūmēs, bet pasažieri īsina laiku savās attiecībās.

Katrs dara savas lietas. Katrs pieder kādai kuģa dzīves daļai, par kuru atbild kāds lielāks vai mazāks priekšnieks, tie visi pakļaujas kapteiņa palīgiem, kuri klausa kapteini. Kapteinis uzrauga kuģa kursu un gaitu, lai tas katrā ostā nonāktu laikus. Tad, kad kapteinim ir brīvs brīdis, viņš domā par savu mīļoto sievu, kura viņu gaida solot siltus apskāvienus un atzinību par labi padarīto darbu un cieņu sabiedrībā un to, ka kapteinis uztur viņas labo dzīvi un kārtību pasaulē, kurā šī labā dzīve notiek arī tad, kad kapteinis ir tālu jūrā uz liela kuģa kaut kur pie apvāršņa.

- Kurš te ir līderis?

Kapteiņa sievu kontrolē sabiedrības dzīve.

Kapteini kontrolē sievas siltums.

Kapteinis kontrolē kuģa gaitu un kursu.

Kuģa kurss kontrolē visus, kuri ir uz tā klāja, attiecībā pret viņu atrašanos telpā un liktenī. Tajā laikā, kad viņi ir uz kuģa klāja, viņiem visiem ir viens liktenis un otrādi – visi, kuri ir uzkāpuši uz šī kuģa klāja, sev līdz ir atnesuši sava likteņa daļas un tā viņi veido kopīgo kuģa likteni. Viņi kontrolē kuģa likteni, bet kuģa liktenis kontrolē viņus. Ja kapteiņa sieva grib savu vīru veselu sagaidīt mājās, tad viņai jākontrolē kuģis, uz kura ir viņas vīrs.

- Vai viņai ir jāstāv pie stūres un jāuzrauga komanda?

Acīm redzot viņa kontrolē kuģi motivējot kapteini, bet šī motivācija savukārt izriet no tā, ko sieva zin kā labu esam! Tātad kuģi caur sievu kontrolē Labais, kurš katra kuģa iemītnieka izpratnes spēju robežās ir arī viņu motivētājs. Tātad viņus visus kontrolē tieksme uz Labo.

Un te pēkšņi uz šī vienoti strādājošā un motivētā kuģa, kurš cieši seko kursam uz viņiem zināmo mērķi, parādās apkārt klīstoši cilvēki, kuri, grupiņās sapulcējušies, citiem stāsta – „mums nav līdera”.

- Interesanti, vai ne?

Acīm redzami, ka uz tāda kuģa tādu cilvēku parādīšanās nav iespējama, vai arī, ja viņi tur parādās, tad viņi runā par kaut ko, kas nav saistīts ar kuģa, bet tikai ar viņu personisko dzīvi, vai arī tas nenotiek uz tāda – cieši kursā noturīga un saskanīgi darbīga (labvēlīga likteņa vadīta) kuģa klāja. Atšķirības (to izpēte) starp šiem trim stāvokļiem dod atbildes uz visiem iespējamiem jautājumiem.

***

Sāksim ar diviem pamatpieņēmumiem.

Pirmais ir tāds, ka pareizi formulēts jautājums jau ir puse no atbildes.

Otrais saka, ka „krāsainās rezolūcijas” ir valdību gāšanas, likumīgās varas vājināšanas un valstu iznīcināšanas tehnoloģijas. To būtība balstās vēlēšanu sistēmas, mūsdienu demokrātijas un tiesiskās kārtības pamatu noliegšanā, bet vienlaicīgi ir mūsdienu demokrātijas summa summum – galējais rezultāts – slēptās mazākuma diktatora manifests – paverdzināšanas vārdā. „Krāsainās revolūcijas” padara bezjēdzīgu vēlēšanu procedūru, noliedz kopuma – sabiedrības eksistenci un atceļ likumu varu. Tā visa vietā nāk profesionāli organizēts un vadīts (menedžēts) „protests” – iznīcinošu darbību kopums, kurš noved haosā.

Ja kāds vēl aizvien tic kvēliem tautas „protestiem” pret negodīgumu un apspiestību, tad tā jau ir diagnoze tieši tāpat kā diagnoze ir tīksmināšanās par kāda cilvēka ciešanām. Diagnoze ir arī publiski paziņojumi par kāda cilvēka noslepkavošanas vajadzību bez tiesas un izmeklēšanas un tādu slepkavību atklāta izdarīšana. Tās ir diagnozes, arī juridiski kvalificējamas, kā noziegumi. Mēs nenodarbojamies ar pataloģijām, tāpēc pie šī vairs neatgriezīsimies, bet atcerēsimies, ka ir arī tādi, kuri būdami šīs patoloģijas varā, tic „krāsaino revolūciju” stihiskumam.

Tur, kur ir tehnoloģijas, tur ir arī šo tehnoloģiju radītāji un lietotāji. Visur tur, kur „krāsaino revolūciju” tehnoloģijas tiek lietotas, to galvenais uzbrukuma virziens ir līderis. Uzbrukums nav pret sistēmu kā tādu, bet pret „līdera režīmu”. Tad tiek pacelts lozungs „šis” līderis nav „šīs tautas līderis”, „šis līderis ir tautas apspiedējs”, „šim līderim ir jāaiziet”, jo ...! Tālāk seko attiecīgās valsts, partijas, biedrības vai cita kolektīva līdera dehumanizācija. Tiek paziņots, ka viņš vairs nav leģitīms, jo „neglīti rīkojas”, „neciena sievietes, citu viedokļus...”, „ir pārkāpis”, „ir pieķerts”, „ir apspiedis”, „ir piesavinājies” un vispār – viņš nav līderis, jo tautas, partijas, biedrības vai kolektīvā viņu neatbalsta, bet viņa vara balstās uz diktatūru, apspiešanu, pakļaušanu un meliem, mahinācijām (vēlēšanu rezultātu) dokumentu viltojumiem u.t.t., u.t.j.pr.

Līderis tiek apmelots, nomelnots un izsludināts ārpus likuma, jo esot „zaudējis tautas, partijas, biedrības vai kolektīva atbalstu”, bet tie, kuri turpina šī līdera atbalstīšanu arī tiek pielīdzināti par līdera „režīma nelikumīgās varas” baudītājiem, koruptantiem un arī pilnīgi neleģetīmām un cilvēcisko seju zaudējušām personām. Par vienīgajiem patiesajiem valsts, partijas, biedrības vai kolektīvu gribas paudējiem tiek izsludināti „protestētāji”, kuri organizē opozīciju un tās cīņu pret „līdera režīmu”.

Opozīcija akcentē domstarpības, aktualizē negācijas izvērš konfliktus un meklē, pulcina svārstīgos, uzpērk, piekukuļo vai maldina tos, kuriem ir kāda savtīga interese, atriebe vai vienkārši apnikums. Šī cīņa atbiedē tos, kuri līderim tuvojušies kāda sava izdevīguma vai seklas ziņkāres apmierināšanai. Lozungs „Vecajam ir jāaiziet” vienmēr der tur, kur līdera pozīcijas nevar iedragāt ar viņa „grēku” uzskaitījumu. Jebkurā gadījumā tiek paziņots, ka „šis līderis vairs nav līderis”, ka „to pašu bez šī līdera”, ka „mums vajag jaunu līderi”, ka „mums nav līdera”. Katrā gadījumā tās visas ir variācijas par vienu tēmu – par līdera esamības noliegumu. Tādi saukļi kā „līderis ir diskreditēts” un „mums nav līdera” patiesībā vienmēr ir norāde uz „krāsaino” tehnoloģiju pielietojumu un zīme par to, ka „protestētāju” tuvumā ir spēcīgs līderis, kura esamību viņi grib noliegt.

***

- Kas ir līderis?

Līderis ir tas, kuram seko.

Līderis iet pirmais.

Līderis zin, uz kurieni viņš iet, zin ko grib un kā to panākt.

Līderis dara pats un rāda piemēru ar savu darbību. Līdera sekotāji seko līderim tādā mērā, kādā spēj atkārtot līdera darbības. Līderis ir aktīvā darbībā un vērotāja pievēršanās darbības veidam, kuru (autoratīvi) labi vērotājaprāt veic līderis, vērotāju padara par sekotāju, bet vērojamo autoritāti par līderi. Līderis ir tas, kurš ir dzimis ar savu līdera dabu un spēku.

Līderis ir autoritāte. Tur, kur ir līderis un sekotāji, vienmēr ir autoritārisms. Vērotājs vēl nav sekotājs. Sekotājs ir tas, kurš pārņem līdera darbības un tiecas tās darīt līdz ar līderi līdera vadībā. Sekotājs atzīst kādu par līderi tāpēc, ka uzskata, ka līderis kopīgi darāmo zin labāk un ir tālāk ticis tajā ceļā, pa kuru grib iet sekotājs. Līderis ir autoritāte sekotājam.

Ja kādu apvaino autoritārismā, tad viņu atzīst par līdera pozīcijā esošu. Līdera nepieņemšana par autoritāti ir viņa līdera pozīcijas neatzīšana un vienlaicīgi tā ir arī apvainotāja atzīšanās par to, ka šis nav viņa līderis, ka viņi iet atšķirīgus ceļus un apvainotājs nepieņem līdera iesākto virzienu, kuram vēlāk it kā ir pievienojies kā sekotājs.

Atzīstot līdera panākumus viņa darbību laukā, sekotājs grib tikt vadīts. Nejaušu ceļabiedru grupu par līderi un viņa sekotājiem padara sekotāju vēlme būt līdera vadītiem. Tikai tāda – autoritatīvas vadības pieprasīšana šo grupu padara par sekotājiem un viņu līderi. Tikai tādas attiecības saglabā grupas vienotību – kopīgo kustību izraudzītajā virzienā, gaitas ātrumu, darbības līdzekļu un formu pielietojumu un to saskaņotību – tātad panākumus sāktajā darbā. Līderis ir apvienotājs un saskaņotājs.

Līderis ir tur, kur ir ceļš uz mērķi un darbība šī kopīgā mērķa sasniegšanā.

Līderis ir Ceļš, Patiesība un Gaisma.

Tas, kurš Jums ir Ceļš, Patiesība un Gaisma – ir Jūsu līderis.

Ja grib atņemt Ceļu, Patiesību un Gaismu, tad cenšas atņemt līderi.

Tam, kuram nav sava ceļa, nevar būt līderis.

Tam, kurš nav spējīgs sekot, nevar būt līderis.

Tam, kurš neatzīst Patiesības esamību, nevar būt līderis.

Tam, kurš nav motivēts, tam nav skatāma līdera Vīzijas Gaisma un tādam nav līdera.

Līderis ir viņa Vīzijas Gaisma.

***

- Kas ceļa gājēju padara par līderi?

Ir daudz mērķu, ceļu un gājēju.

Var gadīties, ka vienā virzienā iet vairāki.

Var gadīties, ka kādi, atzīstot kāda cita pārākumu un savu nepilnību, nolemj sekot savā ceļā izraudzītajam priekšgājējam tāpēc, ka šī sekošana viņiem sola kādus viņu iedomātos labumus. Šie cilvēki, labumu gūšanas motivēti, tuvojas izraudzītajam gājējam un atkārto viņa darbības. Tomēr priekšgājējs ar viņu klātbūtni nekā nerēķinās un turpina savu ceļu. Vēl vairāk – redzot savus sekotājus, kuri tīko uzdoties par viņa ceļabiedriem, viņš tiem saka: „Atstājieties no manis! Es jūs nepazīstu!”. (Es nezinu, kas esat un tādēļ nezinu, vai gribu iet kopā ar jums, varbūt, ka jūsu klātbūtne ir traucējoša, vai arī jūs maldāties domājot, ka vienu ceļu ejam.)

Var gadīties tā, ka, nolūkotajā vietā nonākušais, izdara kaut ko varas iestādēm nepieņemamu vai nodod sevi varas iestādēm par kāda pārkāpuma izdarīšanu, vai izdara ko tādu, kas ir tās vietas iedzīvotājiem nepieņemams. Tad varas iestādes un tās vietas iedzīvotāji jautā viņam līdznākušajiem:

- Vai viņš ir jūsu līderis?

- Vai jūs esat tādi paši?

- Vai arī jūs gribat dalīties viņa liktenī?

- Ko var atbildēt tie, kuri, atļauju neprasot un ceļagājēja mērķi nezinot, to nepieņemot savu interešu vadīti ir uz šo vietu nonākuši?

Tādi teiks – „Nē, viņš nav mūsu līderis. Mēs tikai vienā virzienā šo ceļu gājām. Mēs neesam tādi. Mēs to negribam. Mēs to nevaram. Mēs nezinājām, ko viņš ir nodomājis. Mums bija savas domas par to, kāpēc aiz viņa gājām. Mums bija citas vajadzības. Mums bija cita motivācija. Viņš nav mūsu līderis. Mēs neesam sekotāji.”. Tādi kā Pēteris trīsreiz no Viņa atteiksies, vai atradīs kādu nebūtisku (bet viņuprāt ļoti nozīmīgu) līdera „neatbilstību vajadzīgajam”, lai no viņa atkristu.

No tā mēs redzam, ka līderi un viņa sekotājus saista stingras attiecības. Vispirms tā ir vienota – visiem kopīga motivācija un noruna par kopīgu darbību šajā motivācijā. Ir Satversme, statūti vai visiem pieņemama Vīzija un rīcība tās īstenošanai. Ir partijas programma vai kodekss, kura ievērošana kādu padara par līderi, bet citus – par sekotājiem. Tur, kur ir partija – tur ir Vīzija. Tur ir programma, tur ir līderis, tur ir viņa neapstrīdamā autoritāte un autoritatīva vadība uzstādīto mērķu sasniegšanai, programmas izpildei.

Tur, kur ir līderis un viņa sekotāji, tur ir rīcības saskaņotība. Tur ir līdera atbildība par sekotāju likteni.

- Sekotāji pieņem līderi un ir viņam uzticīgi.

- Līderis pieņem sekotājus.

- Līderis uzņemas atbildību par mērķu sasniegšanu un sekotāju likteni, bet sekotāji ļaujas vadībai (klausa līderi).

Uz šiem trim vaļiem balstās līdera un sekotāju attiecības. Katrs darbs prasa tā ritma un pareizības ievērošanu. Katrs darbs prasa saskaņotību un tādēļ vadību. Katrā darbā ir savas grūtības un drošības noteikumi. Līderis zin, cik kurš var nest un kā apiet bīstamās vietas. Viņš vada savus sekotājus savā izvēlētajā ceļā.

Atbildību var uzņemties tikai pār to, kurš ļaujas vadībai (klausa). No grupas aizklīdušie un sava uzskata baudītāji ir viegls laupījums darba grāvējiem un „krāsaino revolūciju” tehnoloģijas mērķauditorija. Tikai tas, kurš paliek uzticīgs līderim un viņa vadībai, sasniedz mērķi. Tikai tas, kurš klausa Kapteiņa norādījumiem, nonāk galaostā. Tas, kurš pārlec pār kuģa bortu – noslīkst, nonāk uz kādas salas vai tiek cita kuģa uzņemts un nonāk tā Kapteiņa atbildībā. Bet jebkurā gadījumā, pār bortu pārlēkušais nav klausījis savam Kapteinim un tādēļ tam ir divas iespējas – dzīvot uz salas vientulībā (pirātu gūstā!) vai arī klausīt kādam citam Kapteinim, ja nav noslīcis pirms tam.

Tikai paklausība savam Kapteinim, kādu padara par piederīgu šim kuģim.

Tur, kur ir savstarpējā uzticībā balstīta bezierunu paklausība, tur ir iespējama līdera atbildība par sekotājiem un sekotāju izredzes uz nospraustā mērķa sasniegšanu. Tur, kur „sekotāji” nav spējīgi uz paklausību, tur viņiem nav līdera. Tur, kur „sekotāji” nav spējīgi būt uzticīgi, tur tādiem nav līdera. Tikai tur, kur ir bezierunu paklausība, tur kāds var teikt:

– Viņš ir mans Līderis!

***

Satversme, statūti, programma, likumi, laulības solījums ir bezierunu paklausības formu nostiprinājumi ar apliecinājumu par piederību kādai kopībai caur šo bezierunu paklausību.

- Vai ir tā, ka Latvijā nav līdera?

Palūkosim atbildi caur pretējo.

Meklēsim motivāciju.

- Vai var būt viens līderis organizētās noziedzības grupējumiem un valsts policijas darbiniekiem?

Acīm redzot nē, jo katram ir savas ceļš ejams, savas grūtības un savstarpējs karš starp šiem diviem ceļiem.

- Vai var būt viens līderis izvirtības piekopējiem un netraucētas ģimenes dzīves meklētājiem?

Acīm redzot nē, jo tie ir savstarpēji izslēdzoši ceļi.

- Vai var būt viens līderis NATO dalībniekiem un valstu suverenitātes atbalstītājiem?

Acīm redzot nē, jo NATO ir noziedzīga suverēnu valstu iznīcinātāja un to iedzīvotāju slepkavotāja.

- Vai var būt viens līderis Eiromīļiem, Eiroskeptiķiem un Latvijas neatkarības cīnītājiem?

Acīm redzot nē.

- Vai var būt viens līderis katoļiem, pareizticīgajiem, mormoņiem, baptistiem, vasarsvētku draudzes un jaunās paaudzes baznīcēniem?

Te varētu domāta, ka viņiem ir kopīgs līderis – Dievs. Tomēr tādā kārtā, ka viņi definē savu dievu – kā pilnīgu un pilnībā esošu būtni, tad tā, kā tam nav attīstības iespēju un ceļa, tad tas nekur neiet – tātad nevar būt līderis, bet realitāte, kurā iespējami citi ceļi un līderi. Viņi saka, ka „Dievs ir Mīlestība” – tātad Dievs varētu būt viņu motivācija, bet redzot šos cilvēkus viņu darbos, redzam, ka Mīlestība ir tikai viņu vārdos. Tātad arī viņu motivācija ir kāda cita – aiz skaistiem vārdiem slēpta. Varbūt, ka viņu līderis ir Kristus, bet tā kā tie netiecas atkārtot viņa dzīves ceļu (pat stāsta, ka tas bijis iespējams tikai dievišķai būtnei) , tad arī Kristus nav viņu līderis. Tātad viņiem ir katram savs līderis, vai arī tas ir kādas augstākas kārtas struktūras, kurai vairs nekāda sakara ar reliģijām un to darbību nav, darbinieks. Var gadīties, ka viņu līderis ir kāds, kurš viņus visur izmanto savos, ar reliģiju nesaistītos un garīgo labklājību nesaistītos mērķos.

- Vai var būt viens līderis visiem baznīcēniem, māgiem, burvjiem, čenelingistiem un Ezotērisko skolu iesvētītajiem?

- Vai var būt viens līderis labas gribas cilvēkiem, narkomāniem un savas dzīves izniekotājiem viņu subkultūru pulciņos?

- Vai var būt viens līderis dziesmu svētku idejas glabātājiem un Ozoliem, Gustāviem un citiem „zvaigžņu fabriku” upuriem, viņu patroniem un patronesēm kultūras ministrijā?

- Vai var būt viens līderis Raiņa Dailes sapratējiem un „mūsdienu laikmetīgās mākslas” cienītājiem ar viņu subkultūru?

Kultūra ir tautiskuma (etniskās piederības) avots. Reliģiskā dzīve ir Kultūras uzturētāja. Tur, kur nav reliģiskās dzīves (tikai tukšas pļāpas par to), tur nav arī Kultūras.

Tātad

- Vai var runāt par etnisku piederību tur, kur nav Kultūras?

- Vai var runāt par piederību vienai etniskai vienībai tur, kur ir dažādi reliģiski strāvojumi (pat, ja tie ir tikai iluzori)?

- Vai var būt viens līderis Vilkiem un Lāčiem?

Acīm redzot nē!!!

- Vai var būt viens līderis dažādām etniskām vienībām?

Tas ir atkarīgs no motivācijas.

- Vai var būt viens līderis darba meklētājiem, sliņķiem un tiem, kuri rada bezdarbu?

- Vai var būt viens līderis tiem, kuri iet pilnīgi atšķirīgus ceļus, ir atšķirīgi motivēti un pat netaisās viens otru uzklausīt, jo par pareizu atzīst to, ka katram (viņam) pašam ir tiesības lemt par to, kas viņam tobrīd ir pareizs un rēķināties tikai ar savu paša labumu?

Acīm redzot, ka tiem visiem nevar būt viens līderis!!!

Tātad Latvijā nav līderu trūkums.

Latvijā nav kopuma.



Kur ir līderis?

Pirmais turpinājums.

 

Viens cēlonis atšķirīgās vidēs dod dažādas sekas. Šis likums bieži vien maldina neuzmanīgus vērotājus. Armijā, policijā, organizētajā noziedzībā, sabiedrībā, pūlī un demokrātijās ir tie, kuri vada un tie, kurus vada, tomēr līderi ir tikai sabiedrības dzīves parādība.

Sabiedrība un pūlis ir pretmeti, tāpat kā pretmeti ir armija(organizētā noziedzība) un demokrātija. Armijā un organizētajā noziedzībā valda disciplīna un komandu izpildes paklausība, par kuras pārkāpumiem seko sods. Tur komandas nāk no augšas. Tomēr armijā komandē ģenerāļi, bet noziedzniekus vada „autoritātes”.

„Autoritātes” nav ģenerāļi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka armijā valda tikumiskā sākotne – aizstāvēt dzimteni, bet noziedzīgā vidē tādas tikumiskās sākotnes nav. Tur komandu sistēmas disciplīna ir vērsta uz savtīgu interešu sasniegšanu. Tad, kad armija zaudē savu tikumisko sākotni, tā kļūst par noziedzīgu struktūru. Tāpēc NATO ir organizētās noziedzības bruņotās vienības.

NATO mērķi ir noziedzīgi, tāpat kā ES uzbūves pamatā eksistences principos ir noziedzības dzīves principi. Maršala plāns nebija labdarība un nesavtīga palīdzība Eiropai. Aiz skaistajiem vārdiem slēpās noziedzīgi mērķi, krāpšana un paverdzināšana. Tas, ka tie ir noformēti „likumu normās”, neko nenozīmē. Arī „autoritātes” valda savā pasaulē balstoties uz viņu pasaules likumiem. Noziedzīga kāda pasaule kļūst tad, kad tās dzīves mērķi kļūst noziedzīgi. Liberālisma, konkurences un patēriņa ideoloģija ir noziedzīga ideoloģija, raugoties no Dzīvības turpināšanas likumu viedokļa.

            Demokrātija ir līdzeklis, kuru izmanto viduvējības, lai nelaistu pie varas lielas un spilgtas personības. Demokrātijā valda armijai pretēja kārtība. Tur pavēles saviem virsniekiem dod ierindnieki pēc savas ierindnieku saprašanas. Ja ierindniekus pārņem miegs (viņiem gribas gulēt), viņi saviem virsniekiem liek dot gulēšanas komandas, bet, ja tie neklausa, tad ievēl tādus, kuri viņiem klausa, bet, kad ierindnieki grib kauties, tad viņi sev ieceļ tādus virsniekus, kuri viņus ved uz kautiņu.

Demokrātija ir muļķu vara. Demokrātijā muļķis muļķi komandē. Demokrātija ir garīga noziedzība. Demokrātijās demagogi tēlo, ka viņi vada viņus ievēlējušo dzīvi – viņi tēlo, ka ir kas vairāk (nav tik lieli muļķi), kā viņu vēlētāji.

Var teikt, ka armijā valda sakāpināta līdera autoritāte. Tas ir saprotams, jo pati armija savā būtībā ir aicināta darboties ekstremālos apstākļos un tādu apstākļu esamības ierosināta. Tādēļ armija ir sabiedrības daļa un dabas likumu veidojums, kas tāds paliek tik ilgi, kamēr saglabā savu tikumisko sākotni.

Sabiedrībā ir disciplīna un paklausība. Paklausība ir pašas sabiedrības apzināta vajadzība, kuru tā pati ievēro, tieši tāpat, kā pati seko līderim, kurš to ved uz viņiem visiem kopīgo un zināmo mērķi. Sabiedrībai ir vīzija, mērķis un skaidra rīcības motivācija, kritēriji par labo, derīgo un pareizo. Sabiedrību valda Saprāts. Sabiedrību par tādu padara tikumības(kultūras) klātbūtne.

Pūlis ir sabiedrības pretmets. Pūlis ir tāda ļaužu masa, kurā nav tikumības (kultūras), vīzijas, mērķu un motivācijas, kritēriju rīcībai. Pūli sev līdzi aizrauj spilgti „impulsi”, kuri, iesaistoties pūļa ritmikā, pārņem tā ritma vadību. Pūli valda emocijas un emocionālās dominantes. Tas, kurš prot kļūt par tādu dominantes virzītāju, valda pūli.

 

Sabiedrībā ir Līderis.

Armijā – virspavēlnieks.

Noziedzniekiem ir barvedis.

Demokrātiem ir demagogi un manipulatori, bet

Pūlī galvenie ir bļauri.

Latvijā tagad saimnieko bļauri un manipulatori. Latvijā tagad ir pseidoliberāļu mazākuma diktatoriski vadīts „demokratizēts” (atomizētu sabiedrības elementu) pūlis.

Jā, jā – zinām, zinām tos vecā Čērčila melus par trūkumiem pilno, bet labāko, kas esot – demokrātiju. Ir tādi, kas tam tic un tādi, kuri šo pantiņu noskaita kā piederības apliecinājumu. Vecais Čērčils nebija muļķis – viņš zināja kam un kāpēc melo. Muļķi ir tie, kuri to papagailiski atkārto. ir muļķības apliecība. Ja kāds grib atzīties savā muļķībā, viņš noteikti noskaita šo pantiņu par trūkumiem pilno, bet tomēr labāko, kas esot – demokrātiju...

„Mūsdienu demokrātija” izaug no naida. Antīkās demokrātijas troņa uzurpatore, protams, ir kādā radniecības pakāpē ar to. Iespējams, tā ir kādas viņas dēla piesmietās verdzenes maz-maz-maz.....mazmeita, kuras dvēselē vēl aizvien dzīvo verdzenes naida un iekāres elpa. Naids pret to, kas ir pārāks par viņu un iekāre pašai iemantot šo pārākuma stāvokli.

Antīkā demokrātija arī, protams, nebija nekāda svētule. Viņa ļāva saviem bērniem iekārtoties dzīvē ar komfortu. Tiem, kuriem vajadzēja verdzenes, viņa ļāva tās iegūt. Tām, kuras alka pēc verga, viņa to neliedza. Demokrātija vienmēr sadzīvo ar verdzību. Demokrātija bez verdzības nav iedomājama. Demokrātija daudz runā par brīvību, tomēr tai ir sava – demokrātiskā izpratne par to, kas ir brīvība.

Demokrātija ir ierobežota brīvība. Tajā ir brīvība vieniem paverdzināt citus un brīvība pašiem vergturiem vienoties par to, kā viņi paverdzinās un kā viņi savu stāvokli savā labā izmantos. Demokrātija neko negrib zināt par vergu domām un to, ka varētu dzīvot arī bez verdzības, jo tur, kur nav šīs ierobežotās brīvības vieniem, bet nebrīves visiem citiem, demokrātija nav iespējama. Tur brīvība iegūst citu raksturu – visu savstarpēju kalpošanu un labprātīgu, apzinātu savu brīvību ievērošanu.

Klasiskā demokrātija ir vienpusīga un nelīdzsvarota – egocentriska brīvība, kurā visa kalpošana ir vieniem, bet visa brīvība – otriem, un tie, kuriem ir šī brīvība, tā viņiem ir tieši tik, cik viņi to ir atņēmuši citiem, bet kalpošana otriem ir piešķirta tik daudz, cik no tās atsakās pirmie, un šie pirmie ir „pirmie” tikai tāpēc, ka tie uztur šo egocentrisko nelīdzsvarotību savā sabiedrībā.

Klasiskās demokrātijas brīvības pamats ir brīvība darboties šīs nelīdzsvarotības – verdzības uzturēšanas virzienā. Vergs drīkst būt vergs. Vergam ir jārespektē vergtura tiesības būt vergturim. Vergs drīkst izpirkties (ievērojot vergturu likumus) brīvībā. Izpircies vergs var tikt ievēlēts pārvaldē. Pārvaldē nonākušajam vergam ir jārūpējas par verdzības iekārtas saglabāšanu. Šis virziens ir vienīgais, kurš ir atstāts tādas sabiedrības dzīvei. Tā ir sabiedrība, kurai nav citu iespēju. Tajā ir gan tās stabilitātes spēks, gan arī gala cēlonis – tai nav citu – īstu attīstības iespēju – tā nevar būt nekas cits – tā nevar attīstīties par kaut ko citu – labāku par sevi.

Tās bērni nevar pārspēt vecākus. To var pārspēt tikai tās bērnu piesmietie vergi, kuri ir pārņēmuši savu kungu netikumus. Viņi var sacelties un kāda verga vadībā nodibināt vēl nežēlīgāku un apkaunojošāku verdzību.

Kādreizējo vergu sapņi ieņemt savu kungu vietu ir visu „mūsdienu demokrātu” dzīves saturs. Ja viņu kungus vadīja veselīga tieksme veidot savu dzīvi sev saprotamā veidā, tad visus mūsdienu demokrātus vada naids – naids pret tiem, kuri bija kungi un to, kas viņiem ļāva tādiem būt un to, kas nav tāds kā viņiem pazīstamā pasaule, jo tajā viņiem nav vietas – tajā viņi nevar būt kungi – vergturi.

Starp brīvajiem vergi nevar būt nekas cits, jo, lai rastu sava naida apmierinājumu, tiem ir jāpaverdzina citi, un tāpēc tie nepieņem neko citu, kā vien verdzību, kurā tie šoreiz ir kungi. Brīva zeme tiem nav pieņemama – tāpēc tie cenšas visur ieviest šo vienu attiecību formu – totālu prāta, dvēseles un miesas verdzību. Viņu melnais barvedis ir visu viņu senču – vergu negantākā naida pārņemtais – sava naida vergs – visu savu senču melnā naida iemiesojums. Viņi visi nīst visu, kas šo pasauli uztur tās kārtībā, viņi visi grib to visu noārdīt un pārtaisīt pēc sava – vergu prāta.

Katrā mūsdienu „kungā” ir naids. Katru „pēcpadomju demokrātu” var pazīt pēc naida un verdziskas iztapības lielāku kungu priekšā. Viņi visi nīst sabiedrību, kurā ir nākuši pasaulē. Viņi nīst izglītību, kuru ir saņēmuši. Viņi nīst attiecības, kurās ir auguši. Viņi nīst ražošanas veidu un līdzekļus, kuri tos baroja un apģērba. Viņi nīst visu, kas tiem atgādina pasauli, kurā ir dzimuši. Viņi nīst zemi, kurā ir dzimuši. Viņos dzīvo naids.

Naids dod spēku nograut, naids nedod spēku celt. Tāpēc šajos 20 gados pēcpadomju telpā nekas nav uzcelts. Vienīgais, ko viņi dara, ir cīņa pret visu „padomisko” un verdziska savu kungu spļāvienu uzlaizīšana. Pagātnē viņi redz tikai savas verdzības zīmes. To pašu viņi saskata arī citur pasaulē. Viņi tur neredz sadarbības un jauncelsmes iespējas – to īpatnējo veidu, kādu dod tā neatkārtojamā savdabība, kuru viņi iznīcina. Mūsdienu demokrāti ir pārmantojuši savu kādreizējo kungu dzīves šaurību un prātu aprobežotību.

Jauno ceļ tikai mīlestībā uz nākotni un pagātni, kas ir viens vesels. Kāda bija pagātne – tāda būs nākotne. Ja nīst pagātni, tad nīst arī nākotni, kurā atveido to pašu, ko redz pagātnē. Mīlestība uz saviem vecākiem, senčiem, tradīcijām un pārmantoto – izglītību un attiecībām – uz savu dzimto zemi un visu, kas ir uz tās uzcelts un iekopts, dod veidot labāku nākotni.

Tikai tur, kur ir šī mīlestība uz to, kas labāks vai sliktāks, bet ir mūsu dzīves pagātnē, ir iespēja to uzlabot un pacelt labo, līdzi neņemot slikto. Tur, kur notiek labā līdzi ņemšana nākotnē – tur ir līderis. Līderis ir tikai ar brīvajiem Cilvēkiem. Tur, kur brīvo klātbūtnē notiek pagātnes labā pārveide nākotnes labajā, tur to vada līderis. Līderis ir tur, kur ir prāta un iespēju plašums.

Ar mīlestības vārdiem uz mēles, bet naidu dvēselē zemes iemītnieki saviem bērniem nevar iemācīt mīlestību uz savu dzimteni. Naids no vienas dvēseles pāriet uz citu. Naids pāriet no vecākiem pie bērniem. Naids mājo dvēselēs, bet mīlestība starp tām. Naids iemājo dvēselē – naidam pietiek arī ar vienu, kurā mitināties – tas ir šīs dvēseles naids, ar kuru tā dzīvo. Tā dvēsele, kurā iemājojis naids, nīst jebko – tā vienmēr atradīs kādu vai kaut ko un par ko to nīst. Naidam ir savi labirinti, kura ejās tas ved paverdzināto dvēseli.

Mīlestībai vajag vismaz divus. Mīlestība ir visapkārt. Mīlošās dvēseles dzīvo mīlestībā. Tādā mīlestībā putni dzied un audzina savus putnēnus. Gājputni bauda mīlestību. Viņiem tā ir vajadzīga kā gaiss dziedāšanai. Gājputni, bada un aukstuma dzīti, aizlido, tomēr aiznes sev līdzi atmiņas par to labo un mīlestības pilno zemi, kurā viņi ir nākuši pasaulē. Šīs atmiņas viņus ved mājās. Ja viņu atmiņā būtu grūtības, kuru dēļ viņi aizlidojuši, tad viņi neatgrieztos. Gājputni ir bēguļi. Gājputni lido uz turieni, kur ir siltāks.

Cilvēks nav gājputns. Cilvēks nelido prom. Cilvēks dzīvo tur, kur ir dzimis. Cilvēks tur dzīvo tāpēc, ka mīl savu dzimteni. Ir viegli mīlēt tad, kad ir labi. Tad, kad ir grūti, mīlestība liek pielikt pūles, lai panāktu to, ka visiem ir labi. Mīlot to labo, ko dod mīlestība, gājputni atgriežas tad, kad atjaunojas tas labais, kā trūkums viņiem lika aizlidot. Cilvēks nav bēgulis. Cilvēks zin, ka viņa mīlestība visvairāk vajadzīga tad, kad tam, ko viņš mīl, ir grūti.

Tieši tad, kad ir grūti, ir lielākā iespēja pierādīt savu uzticību un mīlestību. Mīlestība tiecas darboties, apveltot mīļoto ar savas darbības augļiem. Cilvēks nav baudītājs. Cilvēks ir mīlestības uzturētājs, tāpēc vienmēr ir tur, kur to vajag visvairāk. Tad, kad sieviete grib kādu mīlēt kā sevi pašu, viņa meklē vīrieti, kuru varētu mīlēt par viņa labo dabu, lai viņš tai dotu bērnu, kuru viņa var mīlēt bez kādiem nosacījumiem. Tad, kad māte laiž pasaulē bērnu, viņa netiecas pēc viegluma un baudīšanas. Bērns nenes vieglumu. Tieši otrādi – bērns nes grūtības un pārbaudījumus. Bērns nes darbu. Tas ir darbs nākotnei.

Cilvēks nav bēgulis. Savas nākotnes dēļ viņš dzīvo tur, kur viņa mīlestība viņam nes darbu viņa dzimtenes labā. Viņš pieliek pūles, pārvar grūtības un maina to, kas traucē viņa dzimtenei dzīvot labi. Viņš nebēg no savas dzimtenes, bet pieņem tās likteni, tāpēc, ka to, ko mīl, nepamet vienu pašu. Cilvēkam un viņa dzimtenei – viņa kuģim ir viens kurss, viena osta un kopīgs liktenis. Ja komanda pamet savu kuģi, tas nozīmē, ka viņa atsakās no tā, jo netic tam – tā spējai turpināt ceļu. Komanda bez kuģa ir Cilvēki bez dzimtenes. Bēguļi ir komanda bez kuģa – tie, kuri ir no savas dzimtenes atteikušies, tie, kuri savai dzimtenei grūtā brīdī ir savu mīlestību atrāvuši, vai arī tie, kuri to nekad nav mīlējuši. Kopība ar dzimteni ir kopība ar tās bērniem – saviem nelaimes vai „piena brāļiem”.

To, kuru mīl, nepamet vienu grūtībās. Un, pat ja mazdūšība vai īslaicīgs apjukums viņu ir maldinājis, tad Cilvēks negaida labākus laikus, bet tūlīt nāk mājās un palīdz savai dzimtenei vēl tad, kad tai ir grūti. Tad, kad būs labi, viņa palīdzība tai vairs nebūs vajadzīga.

Tagad ir daudz runu par to, kā savu dzimteni ir mīlējuši no tās aizbēgušie, kādas grūtības pārcietuši, kādas pārestības saņēmuši un kā ilgojušies atgriezties, kā gaidījuši to dienu, kad varēs braukt mājās, un kas viss ir vajadzīgs, lai viņi atgrieztos, kad, pie kādiem noteikumiem atgriezīsies, un kādas grūtības, kurās ir viņu dzimtene, viņiem to aizvien vēl liedz darīt. Viņi čivina kā putniņi. Viņi plivinās siltajās zemēs un gaida dzimtenē ienākušo labumu, lai varētu to baudīt. Viņi taisās atgriezties tad, kad te būs pietiekami labi. Viņi ir bēguļi. Viņi aizbēg tad, kad vajag pielikt pūles, lai palīdzētu tam, kuru būtu jāmīl – savai dzimtenei.

Patmīlība liek bēguļot. Mīlestība – strādāt un pūlēties. Darbs ir mīlestības izrādīšanas veids. Dzimtenes aizstāvēšana ir mīlestības veids. Rūpēs par saviem līdzcilvēkiem ir mīlestība.

Bēguļi tikai ārēji ir kopā. Bēguļi ir vientuļi katrs savā bēguļošanā. Bēguļiem nav ne vadoņa, ne barveža, ne līdera. Tie, kuri meklē baudīt, katrs savā baudā ir viens pats ar sevi un savu baudu. Viņi tikai ārēji ir kopā ar kādu, kurš viņiem kalpo par baudas iegūšanas līdzekli. Baudā nav kopības. Baudītājiem nav vadoņu un līderu tāpēc, ka baudītājiem nav kopības un nav šīs kopības uzturēšanas vajadzības. Latvijā ir tukšums, kurš radies bēguļu atstātajās vietās. Latvijā ir baudītāji. Ne vieniem, ne otriem nav vajadzīgi un iespējami līderi.

Līderis ir tur, kur ir mīlestība. Līderis ir tur, kur ir darbs. Līderis ir tur, kur cilvēki nežēlo sevi dzimtenes labā. Līderis ir tur, kur cilvēki rūpējas viens par otru.

Latvijā ir mīlestības trūkums. Latvijā trūkst darba tāpēc, ka trūkst dzimtenes mīlestības un rūpju vienam par otru. Patmīļu vidū nav vietas līderim.

Latviešiem trūkst dvēseles siltuma.



Kur ir līderis?

Otrais turpinājums.


- Ko Latvieši atzīst par līderi?

Latvijā valda saspringta „radu būšana”. Tajā apvienojas pēc radniecības principa. Šī radniecība var būt iezīmēta visdažādākajās līnijās – Profesionālajā (cunftes brāļi), ģimeniski radniecīgajā, interešu, kursa biedru u.t.t. Patiesībā var teikt, ka Latvijā nav nacionālās – nācijas dzīves sajūtas un tādu interešu cilvēkos. Te visi dzīvo provinciālajā „miestiņu klanu” līmenī. Tā ir tipiska klanu (dzimtu) sabiedriskā iekārta, kurā nav noformējusies nācijas apziņa un valstiskam dzīves veidam atbilstoša domāšana.

Latvieši vēl nav izauguši līdz savas valsts sabiedrisko attiecību un apziņas stāvoklim. Tāpēc viņi neprot to sargāt. Latvieši nesargā savu valsti. Latvieši sargā sava klana teritoriju un klana tiesības uz to, ko klans uzskata par savu.

Tāda klanu iekārta te pastāv kopš 7.g.s., kad to no Gotlandes ievazāja šurp uz dzīvi pārcēlušos vikingu laupītāju bandas („senprūšu kara draudzes”). Ienākot „senprūši” izplētās gar krastu, dalījās, vairojās – tiecās pa upēm uz augšu, paverdzināja vietējos iedzīvotājus un iznīcināja sev nepieņemamo un nevajadzīgo Baltu kultūru, kuras vārds ar mūsdienu lietuviešu vēsturnieces (vikingu pēcteces) vieglu roku tagad ir piekarināts Baltu kultūras iznīcinātājiem.

Ne velti viņiem vēsture sākas kaut kur ap 12.g.s. Par laiku no 7. līdz 12.g.s. viņi negrib runāt, bet tas, kas te bija pirms 7.g.s. viņus vienkārši tracina – „rauj žulti uz augšu” – par to viņi neko negrib zināt. Viņi negrib zināt, ka nav to pēcteči, kuru „spalvās” grib greznoties. Neviens jau negrib atzīt, ka Baltu kultūras svētajās krāsās grib ietērpt banālu tumsonību, miesaskāri, miesīgu domāšanu un ar to saistīto noziegumu pret dvēseli – buršanu, ļaunprātību un sātanismu. Neviens jau negrib atzīt, ka ir tikai laupītāju un paklīdeņu pēcnieks. Nav brīnums, ka tagad kādreiz no Britānijas izdzīto noziedznieku pēcteči plašā straumē atgriežas atpakaļ uz turieni, no kurienes uz Gotlandi izraidīja viņu senčus.

Viņi te ieviesa savu (savstarpēji konkurējošo) laupītāju bandu teritorijas pārvaldes (apsaimniekošanas) formu, kurā katrā novadā bija savs klans. No tā vēlāk veidojās baznīcu draudzes un to administratīvā infrastruktūra. Baznīca un laupītāji, noziegumos vienmēr labi sapratās un papildināja viens otru. Baznīca ir cilvēcisko tikumus zaudējušo – „kritušo” un paklīdušo baznīca, viņu atbalstītāja viņu netikumos un viņu netikumu augļu vācēja. Tieši ziedojumi no laupītāju un zagļu kasēm uztur baznīcu.

Vikingu „karadraudzes” (laupītāju bandas) formējās tajās ieplūstot visas Ziemeļeiropas kriminālnoziedzniekiem. Tādās „karadraudzēs” apvienojās tie no savām tautām izstumtie ļaudis, kuri neatzina valstiskās dzīves principus – dažādu slāņu apvienojumu sabiedriskā hierarhijā, obligāti ievērojamo vienojošo likumu, tiesu varu, aristokrātiju un vienu līderi visiem.

Laupītāju „karadraudzēs” neatzina nekādu virsvadību tāpēc, ka tajās pulcējās tie, kuri ienīda kalpošanas principu cilvēku attiecībās, kas ir katras sabiedrības, ģimenes, draugu kopas un valsts pamatā. Laupītāju „karadraudzēs” atzina tikai „stiprākā tiesības” – patvaļu. Par savas bandas priekšnieku, atbilstoši tā brīža noskaņojumam, viņi savā sapulcē izvirzīja to, kurš varēja nodrošināt lielāko laupījumu – stiprāko un niknāko, kura varu, protams, katrs varēja apstrīdēt un arī apstrīdēja, ja jutās pietiekami stiprs un negants. Šos „karadraugus” vienoja alkatība un bailes nepaklausības gadījumā dabūt ar priekšnieka cirvi pa galvu.

Šie klani – novadu saimniecības (grieķu polišu demokrātiju vienkāršots variants) cīnījās savā starpā kad un kā vien varēja, jo ,viņuprāt vieglāk ir otram atņemt nekā izaudzēt pašam. Tāda ir laupītāju klanu loģika.

Klani dzīvo pēc stiprākā tiesību principa. Tas ir pilnīgā pretstatā valsts dzīves spēku apvienošanas principam. Stiprākā tiesības (konkurences princips) ļauj otram atņemt to, ko viņš nevar aizstāvēt, jo te tiek uzskatīts, ka stiprākais ir labāks visās jomās un tādēļ pratīs labāk pielietot to, kas neracionāli tiek lietots vājākā rokās. „Vājākais tāpat nomirs, tad jau labāk, lai to lieto stiprākais” – tas ir vilku bara dzīves likums. Tas ir arī mūsdienu Latvijas politiskās dzīves likums. Starp klaniem nav līdzvērtīgu un līdztiesīgu attiecību.

Klani, partijas, vilku bari cīnās par medījumu un medību teritorijām. Tāpēc klana, partijas „līderis” ir stiprākais „vilks”, kurš var nodrošināt saviem klana locekļiem lielāko pēctecību, popularitāti uz kaimiņu pazemojuma fona. Klanu attiecības veidojas uz stiprākā tiesību principa, kurš apriori paredz nelīdztiesību partneru starpā. Stiprākais ir kungs, bet vājākais tikai vergs. Tie nevar būt uz viena pakāpiena. „Vergs vai kungs” – trešā – līdzāspastāvēšanas līdzvērtībā stāvokļa tiem nav. Tādēļ „līderis” viņiem ir tas, kurš tobrīd ir „kungs”.

Tās pašas „stiprākā tiesību” cīņas attiecības valda arī klana iekšienē. Tas, kurš tobrīd ir stiprākais – „līderis” šīs savas pozīcijas ir spiests aizstāvēt un pierādīt. Tai pat laikā vienmēr veidojas situācijas, kurās kāds grib šo stāvokli mainīt – apstrīd klana vadoņa tiesības būt par „kungu”.

Ap klana „kungu” pulcējas viņa atbalstītāji – „otrās karotes” tiesību baudītāji. Apstrīdētājs sakumā slepus, bet vēlāk pilnīgi atklāti viedo savu „partiju” un ar tās palīdzību cenšas kļūt par „kungu”, bet viņa „partija” iegūst „otrās karotes” tiesības.

Jaunais kungs var veidoties arī „kunga” partijā. Tad pati „partija” nomaina savu „kungu”. Arī par „otro karoti” norit nemitīga cīņa. No partijas var kādu „izēst” un partijai var arī „piesmērēties” kāds no malas. Klans ir nemitīgu iekšējo cīņu un intrigu vieta. To labi attēlo dažādās „izdzīvošanas” TV spēles.

„Oranžās revolūcijas” ir klanu cīņu tehnoloģiju ieviešana – demaskēšana – atklāta pielietošanas mazākuma cīņā pret vairākumu tur, kur sabiedrība tiek nosviesta no valstiskā dzīves līmeņa atpakaļ klanu – laupītāju „stiprākā tiesību” attiecībās. Pie tam – šajās revolūcijās „stiprākā tiesības” tiek ieviestas „brīvības” un „demokrātiskuma celšanas” vārdā. Vārdi un lozungi tiek piepildīti ar tiem pretēju saturu.

Tur, kur līdera – spēku apvienotāja vietā nāk tā pretmets – pakļāvējs, arī citi sabiedriskās dzīves elementi maina savu saturu. Klans ir sabiedrības pretmets tāpēc, ka klana kopībai ir cits saturs, motivācija un dzīve. Klans ir ceļš uz kunga stāvokli tā locekļiem. Sabiedrība ir iespēja BŪT tur, kur esi – izpaust sevi un būt derīgam tādam, kāds esi un vienlaicīgi realizēt izaugsmes iespējas. Turpretī klans ir iespēja būt kungam, „otrās, trešās u.t.t. karotes” tiesību baudītājam. BŪT par tik, cik viņš ir kungs vai kādas karotes tiesībās, paverdzinot citus.

„Kungs” un līderis nav savienojamas parādības. „Kungam” klans ir vajadzīgs, lai vienmēr būtu paēdis (ēstu pirmais). Līderis strādā sabiedrības labā. „Kungs” ved klanu tur, kur ir lielākais guvums. Līderis ved tur, kur ir labāk visiem. „Kungs” domā par tuvāko (arī laiku). Līderis domā par plašāko, attālāko un arī vājāko. Līderim visi ir savējie. „Kungam” ir spēks. Līderim – taisnīgums.

Tā kā Latvijā notiek provinciālā klanu dzīve, tad ar līdera meklējumiem te saprot saucienus pēc „bagātā kunga”, kādus raida tie, kuri nav iekļuvuši „otrās karotes” lokā vai nav tik spēcīgi, lai izveidotu paši savu partiju ar sava „kunga” kandidātu priekšgalā.

Klanu dzīve novājina. Klanu dzīve notērē to, kas ir salaupīts, neradot jaunu. Klanu dzīve, paverdzinot, ieved verdziskas atkarības stāvoklī un noārda pašu klanu. Ja vidē notiek tādas izmaiņas, kuras pārsniedz klana ikdienas dzīves mērogus, tad klani izklīst, lai pulcētos jaunos klanos. Latvijā vēsturiskie apstākļi noārdīja karadraudžu apsaimniekotos un viņu klanu apdzīvotos novadus.

Tik ilgi, kamēr ekonomiskā, politiskā, „kultūras” un ģimeniskā klana dzīve notika tā iekšienē (klana teritorijā), visas klana dzīves jomas bija saistītas vienā veselumā un tādā veidā visas „radniecības” līnijas klanam bija kopīgas. Profesionālais klans bija arī ģimeniskais, arī „kulturāli tradicionālais” un arī politiskais klans. Visas līnijas noslēdzās vienā „kungā”. Vēlāk, kad vēsturiskie apstākļi izjauca teritoriālo klana dzīvi, „klans” saglabāja provinciālo dzīves saturu, bet nevarēja apvienot dzīves līnijas vienā veselumā.

Tā tagad viens un tas pats Cilvēks pēc savas ģimeniskās piederības ir iesaistīts vienā „klanā”, pēc profesionālās – otrā „klanā”, bet pēc interesēm – trešajā „klanā”, kuros cīnās par „kunga” vietu. Tādā veidā katrs vienlaicīgi meklē vairākus „līderus”, (četri Latvieši – piecas partijas) un apkaro vairākus konkurentus no citām partijām. Katrs „cīnās vairākās frontēs”. Tā kā katrs ģimenes loceklis ir kādā citā „klanā” vai „klanos” vienlaicīgi, tad cīņa notiek arī pašā ģimenes iekšienē. Vēlēšanās vīrs, sieva un bērni varot vēlēt katrs par savu partiju (iet uz savu baznīcu) vai strādāt konkurējošās firmās, piederēt inteliģencei vai pieslieties kādai subkultūrai. „Klans apēd klanu”. Paliek tukša vieta.

Latvijā nav līdera trūkuma.

Latvijā nav dzimstības samazinājuma.

Latvijā ir klanu provinciālās dzīves beigu fāze. Tā notiek vēsturisko apstākļu radikālas nomaiņas rezultātā, apstākļos, kad paši iedzīvotāji nav spējīgi atteikties no provinciālā klanu dzīves veida un pāriet uz sabiedriski valstisko dzīvi. Latvija ir atpalikusi „par veselu apli”. Vēsture pieprasa steidzīgu pāreju uz kooperatīvo – brālību dzīvi, bet te vēl mēģina būt aizvēsturiskajā Vilku – provinciālajā karadraudžu dzīvē. Te grib būt „kungi”, kad vajag būt kuģa komandai Kapteiņa vadībā.



Kur ir līderis?

Trešais turpinājums.


- Ko Latvijā pazīst kā Līderi?

Tas bija autoritatīvu līderu laiks. Staļins, Pilsudskis, Ulmanis, Hilters, Musolīni, Čērčils, Rūzvelts – viņi visi vadīja ar savas autoritātes spēku. Viņi visi savos krēslos bija nonākuši ģeopolitisku procesu gaitā. Viņi visi sev pieejamiem līdzekļiem īstenoja vienu un to pašu lozungu, kuru Hitlers bija nozadzis britu impērijai – „Deutschland über alles” (Vācija pāri visam). To var tulkot tā – mūsu tautas valsts intereses stāv augstāk par visu (arī pār šīs tautas atsevišķu daļu interesēm).

Visi viņi deklarēja, ka tauta ir pelnījusi labāku dzīvi un solīja to uzlabot. Viņi nāca ar solījumiem katram nodrošināt to, ko šīs tautas tajā laikā saprata kā savas vitālās intereses. Tas bija tāds laiks, kad katrs juta cik viņa krekls tuvu un zupas bļoda silta. Viņi visi runāja par „nacionālo lielumu” un veda pie balta krekla un pilnas bļodas. Tāds laiks bija.

Vieni pie varas nāca ar savu darbu, bet citi tika rūpīgi izraudzīti (kā Hitlers) un iebīdīti tur, kur viņi kalpoja saviem Kreditoriem. Tomēr viņi, tādā vai citādā ceļā kļuvuši autoritatīvi, vadīja kā autoritatīvi līderi. Pat Rūzvelts nekautrējās situāciju (Pērlharboras bombardēšanu izprovocēja un pieļāva paši amerikāņi, lai varētu iestāties karā, kurš tiem nesa fantastisku peļņu) piekārtot savām vēlmēm.

Neviens no viņiem nestrādāja „ugunsdzēsēju režīmā”. Viņi visi paši kurināja un virzīja uguni tur, kur to atrada par vajadzīgu. Tas ir autoritārisms!

Viņi visi savās runās orientējās uz vienkāršo cilvēku. Tāpēc, ka viņu ir vairāk. Viņi runāja par vienkāršām un visiem saprotamām vajadzībām. Viņi bija labo solījumu un tautas masu vadoņi. Vai viņi veda turp, kur solīja un kas par to maksāja, tas jau ir cits jautājums. Tas, lūk, ir tas, ko Latvieši saprot ar vārdu „līderis”. Latviešiem „līderis” ir tas, kurš uzsitīs uz pleca, noliks goda vietā, piespraudīs ordeni un pasniegs lielu, lielu medusmaizi (desu, kotleti, māju laukos, poļu kapeiku strādniekus, tūkstošgadīgo dievestību, priesteru tautu, lepnāko vietu Eiropas tautu kultūras vainagā, tautu, kura – oh!...). To Latvieši pazīst kā līderi.

- Bet ko tad lai tagad dara līderis, ja Latvija ir iestājusies ES, kurā viņiem pašiem ir ierādīta kapeiku strādnieku vieta?

- Ko lai sola līderis, ja nekādas „überalles” te nebūs!?

- Ko lai sola līderis, ja nebūs nekādas goda vietas (goda vietā tagad ir subkultūras, bet nacionālā kultūra ir zaudēta, visur jāklanās „minoritāšu”, „eiropeiskā standarticāzija pāri visam!” un „romu” priekšā), nekādas dievestības (modē ir sātanisms) un priesterības te nebūs no Briseles atļauts būt?

- Kā tad lai tas nabaga līderis te nāk?

Nav jau nekā, ko solīt. Muti jātur ciet par to, ar ko varētu līderos iebraukt. Ar ugunsdzēsēju priekšnieka saukļiem līderos nevar būt tur, kur katram viņa māja ir malējā un par baltu velti, ugunī neviens mīļu prātu netaisās skriet.

Kamēr sarkanais gailis pašam pakaļā neknābj.

I’ tad katrs, kur kurais tīko pamukt!

Ka tik’ nenonākt diktatora rokās!

Viņi drīzāk līderī ieraudzīs sektantu, kā apvienosies viņa vadībā viens otram labu darīt.

***

- Vai ir tā, ka nav līderu?

„Pilsoniskā sabiedrība” ir „līderu sabiedrība”. „Pilsoniskā sabiedrībā” katrs, kuram nav slinkums, var būt „līderis”. Apstiprināts vai neformāls, partijas, fonda, biedrības, kādas grupas vai minoritātes kopas „līderis”. Viņš var būt 1000 biedru vai sievas drauga un sievastēva apvienības biedru prezidents. Visi prezidenti ir vienādi. Ja Latvijā vienā rindā nostādītu visus prezidentus, tad iznāktu varens Ceļš no Ventspils līdz Krāslavai. Tagad prezidents Latvijā nav tas, kurš tam ir par slinku. Var, ja grib būt prezidents 2, 3 vai 5 vietās...

- Kam tādi „līderi” ir vajadzīgi?

„Līderiem” noteikti nē. Neies jau par otro numuru aiz kāda cita būt, kad pats var būt pirmais savā „pagastā”.

- Un kam tad vajag citu, ka visiem katram savs jau ir?

„Pilsoniska sabiedrība” ir „līderu sabiedrība” – met čiekuru, uz kuru pusi gribi – kādam „līderim” trāpīsi. „Pilsoniskā sabiedrībā” visiem viens līderis nav vajadzīgs un tādēļ nav arī iespējams.

***

- Kāpēc tā ir?

Tāpēc, ka viens tāds „līderis” jau ir – Vašingtonas Baltā nama ovālajā kabinetā. Kurš tur – Vašingtonā, ovālajā sēž, tas arī ir lielais Latvijas „līderis”. Vislielākā un niknākā bara lielākais „kungs” ir „labākās valsts labākais cilvēks”, „kuram gods kalpot”. Ir „gods” būt par tāda „otrās” vai „trešās” karotes goda tīkotāju pretendentu. Lielam klanam lielas medības, liels medījums un liela kaulu kaudze pagaldē, no kuras katrs mazākais var sev kaut ko garšīgu izvilkt.

- Kāpēc iet medībās pašam, ka var liela klana pagaldē vārtīties?

Tagad, kad katrs var justies Vašingtonas lielumam piederīgs (justies mazliet kā amerikānis), savs tautiskā klana lielums vairs nav vajadzīgs.

- Vai tie, kuri Vašingtonas (britu savienības, u.t.t.) pagaldē vārtās, pieļaus, lai Latvijā parādās tāds līderis, kurš Latviju no pagaldes izvelk?

Protams, ka nē! Viņi taču nepieļaus, lai tiem atņem labi iesūkāto kauliņu! Viņi taču nenoliks savu „otro un trešo karoti”, viņi labprātīgi neies uz turieni, kur ir viņu īstā vieta patstāvīgā Latvijā!

***

„Pilsoniska sabiedrība” ir tas no kā aukstos baiļu sviedros modās mūsu senči. Viņiem ir izteicieni par to – „aizej tur, nezin kur – atnes to, nezin ko!” un – „to, ko dievs pa dienu uzceļ, velns par nakti nojauc”. „Pilsoniska sabiedrība” ir vieta, kurā velnam dota pilna vaļa darīt visu, ko viņš grib. „Pilsoniska sabiedrība” ir sātanisma inkubators, atbalsta fonds un barošanās vieta. „Pilsoniska sabiedrība” ir pārejas forma no sabiedrības uz sātanisku oligarhiju un tāda dzīvesveida ieviešana normas kārtā.

„Pilsoniskā sabiedrībā” daudzi ceļ vienu ēku. Vieniem tā ir privātmāja, citam starptautisks biznesa centrs, bet vēl citam etnogrāfisku pētījumu vieta. Kāds nāk ar savu truškopības paraugfermas projektu, bet vēl kāds jau slien estrādi rokkoncertam, tur, kur citi iemēra vietu sevišķi svarīga biotopa saglabāšanas liegumam. Tur viena siena tiek celta no stikla un betona, bet otra no māla kleķa, kurā būs logi tur, kur cits jau mūrē kamīnu. Vēl citi saka: - „Te būs klusā rekreācijas zona” vai „Mums neko nevajag – dzīvo ātri, mirsti jauns!”.

- Vai tādiem, kuriem ir katram savs zemes gabala plāns un savs būves projekts rokās, ir vajadzīgs uz visiem viens celtniecības vadītājs?!

Tad, kad britu savienības runas mutes Latvijā mudina uz radošumu darbībā, tad viņi ne ar vārdiņu neieminas par to, ka šai darbībai jābūt saskaņotai kopīga, labi vadīta procesa ietvaros. Viņi jau neko jaunu nesaka. Tikai to, ko teica visu padomju iestāžu un kolhozu arodbiedrību darbinieki – „nāciet, stājieties pašdarbības pulciņos, dibiniet savus pulciņus un sekcijas, atbalstīsim, pirksim inventāru, dosim transportu – dziesmu svētkus taisīsim (!) – nāciet un darbojieties vairāk!”.

- Tad kāpēc „padomiskajā” tas bija slikti, bet tagad „britiskajā” – labi?

Tāpēc, ka „padomiskajā” tas bija pakļauts vienotam plānam un vadībai, bet tagad tas pats kalpo katras iespējamās vienotības graušanai.

Tad, kad pie varas nāca Ulmanis, viņš savu „diktatūru” (es teiktu – līdera darbību) sāka ar vārdiem: „Nu beidzot vairs nav jādiskutē – var sākt strādāt!”. Ulmanis ļoti labi saprata to, ka diskusijas dažādu uzskatu, skolu un pieredzes līmeņu, arī interešu virzienu pārstāvju starpā ir neauglīga laika tērēšana un kaitīga vērtīgu iniciatīvu aizpļāpāšana.

Tad, kad Ulmanis nodibināja „diktatūru” Latvijā, viņš to darīja tādēļ, ka neko nevar uzcelt tur, kur katram savs sīkpartijas projekts, katrs ir kāda cita lobists un katrs uz savu pusi deķīti velk. Neko nevar uzcelt tur, kur katrs ir kāda kalniņa līderītis. Latvijas nelaime ir tā, ka tās apdzīvotājiem trūkst cilvēciskā lieluma. Laupītāju senči nevar Baltu zemes lielumu nest!

Latvija ir milžu kurpēs staigājošu sīkaļu zeme.

Milžu iespējas sīkaļu rokās.

Sīkaļas ir īslaicīgi.

Īslaicīgas ir viņu „aktivitātes, kustības un projektiņi. Paši viņi šaudās te pa labi, te pa kreisi. Sīkaļas neder lieliem un nopietniem darbiem. Sīkaļas der būt par „derīgiem muļķiem” svešu projektu šķirbās, kurās neviens cits pirkstus bāzt negrib. Sīkaļas der drupačas uzlasīt!

- Vai sīkaļām var būt liels līderis?

Protams, ka nevar.

Sīkaļas baidās no Lielā Cilvēka klātbūtnes. Uzmanīgi pārlasiet Svifta stāstu par Gulivera piedzīvojumiem liliputu zemē. Tad jums būs skaidrs, kāpēc Latvijā nav līdera. Ja tāds parādītos, tad visi sīkaļas dienu un nakti par to vien domātu, kā tādu nomaitāt.

- Kurš lielais gribēs būt sīkaļu līderis?

- Vai liels līderis var būt sīku darbiņu priekšgalā?

- Vai liels var īslaicīgajam par vadoni stāties?

- Vai kāds īsts Kaptienis ar papīra locītu laiviņu jūrā brauks?

- Vai ģenerālis puišeļu kara spēlēs par koka zobenu cilātāju vadoni stāsies?

Puišeļus ar koka zobentiņu jāvada tam vienaudzim, kura krūtīs pukst nākošā ģenerāļa sirds. Ja tāda nav, tad jāliek plintes un zobeni kaktā, jāmazgā mutes un jāiet pie mammas zupīti ēst.

Liels cilvēks ir tikai tur, kur ir lieli projekti un lielas – pasaules mēroga ambīcijas. Tur, kur mērķis un papīru cilāšanas jēga ir EU direktīvas „projektu rakstīšanas”, pļāpas eiroparlamentā vai cūkgaļas kvotas, eiro ieviešanas (valsts demontāža) tur Līderim nav ko darīt!

Līdera mērķi ir līdera cilvēciskā lieluma cienīgi – lieli. Tie nav tūlīt, ar vienu roku aizsniedzami. Tie prasa lielu darbu un tālu ceļu. Līderis ir tas, kuru par tādu padara viņa Cilvēciskais Lielums. Līderim nevajag kāda piekrišanu un atļaujas būt par līderi. Līderis tāds ir jau no dzimšanas brīža. Dzimstot, līderis šajā pasaulē ienes Cilvēcisko Lielumu. Viņš nāk ar savu lielumu, kurš lielus mērķus redz, lielus darbus alkst un darīt var. Ja vien ar to kopā ir kādi, kuri ir kas vairāk par provinces pagaldes kaulu skrubinātājiem – sīkaļām.

Lielai lidmašīnai neder mazs lidlauks. Uz tāda nolaisties varbūt arī var, bet pacelties gaisā vairs nevar – pārāk īss skrejceļš, degvielas bāze pārāk sīka, vadības aparatūra veca un skrejceļa tālāko galu neviens nav remontējis – mazajiem deltaplāniņiem tāpat ir labi. Tiem neko vairāk nevajag – „kuš, kuš – ko kaimiņi teiks!”.

Mazā lidlauka apkaimes iedzīvotāji lielo lidmašīnu sākumā apbrīnos, pēcāk visādus trūkumus tās lielumā atradīs, tad izjauks detaļās, kurām katrs atradīs kādu pielietojumu savā mazdārziņā un beigu beigās aizmirsīs vai izliksies nemanam, ka kāda lielās lidmašīnas detaļa ar savu klātbūtni šo mazdārziņu vērtībā ieceļ. Lielās lidmašīnas nolaišanās fakts šo mazdārziņu zemi vēsturē ieceļ, bet viņiem liekas, ka tie ir viņi, kuru dēļ uz šejieni tūristi brauc un viņi ir skatu traucējošo lidmašīnu no skrejceļa novākuši.

Līderis ir tur, kur iet uz lieliem mērķiem.

Līderis pulcina lieliem darbiem.

Līderis aicina lielus Cilvēkus.

Līderis velk plašu Debesu loku.

Līderis tālā ceļā pošas.

Līderis lielu namu ceļ.

Līderis daudziem darbu dod.

Līderim lielam darbam laiku vajag.

Līderis ar tiem nāk, kuri tālāk par šodienu skata.

Līderis iet, kad aiz apvāršņa redz.

***

- Vai līderis var būt tur, kur mazdārziņā pie mazmājiņas pārkrāsošanas ik pēc pāris gadiem kādas vēlēšanas taisa?

- Vai var būt līderis tur, kur atkal jaunas partijas nāk, citas aiziet, lai vēlāk atkal pa „rosola bļodu” maisītos, kā trīsreiz izpļauta sēne?

Tur, kur partijas vēlēšanas rīko, aģitatoriem un reklamētājiem maksā, tur nav vietas līderim. Līderis nevar vēlēšanu rezultātus gaidīt. Balsu skaits līderim nevar viņa vīziju atņemt vai atļauju dot. Līderis nevar gaidīt, kā kauliņi kritīs, kā pilns vai tukšs vēders balsot liks. Vēdera vergiem nav vajadzīgs līderis – viņiem ir vajadzīgs labs cūkkopis, kurš silēs strebjamo laicīgi salej un kuilim sivēnmāti vai sivēnmātei kuili pieved.

Līderi par cūkkopjiem nestrādā!

Jums bija Rainis.

- Ko jūs ar viņu izdarījāt?

Tad tagad saņemat savu algu. Tad tagad redzat kā iet, ja Raini malā pastumj! Rainis teica: „Es gribēju jums vēl vairāk dot”. Jūs nepratāt paņemt i to, kas jau tika dots. Tad negaidat cita. Cita jums nebūs. Jūsēj’s jau bija. Tiem, kuri atstumj Debesis, elle pienākas tepat uz Zemes. Tiem, kuri negrib Debesīs kāpt, elle liek verdzībā muguras liekt. Tagad kopā ar Blaumani varat iet uz tirgu par tirgus sievām būt!

Cits nāk tiem, kuriem Raiņa bija par maz.

Cits nāk tiem, kuriem Raiņa trūkst.

Cits nāk tiem, kas Jaunu Sauli meklē!



Kur ir līderis?

Ceturtais turpinājums.


Un te nu mums atkal jāpievēršas „über alles” – tam, kas ir pāri visam. Mums jāpievēršas tam – tai videi, kura veido, pieprasa un pieņem līderi. Patiesībā jautājums par līdera eksistenci ir jautājums par to, kas šī ir par valsti un par to vai šeit ir tauta, kura ir nācija. Tāds jautājums pastāv tādēļ, ka tāds līderis var būt tikai tur, kur ir nācija vai pietiekami aktīva grupa, kura var sev likt priekšā tāda līmeņa mērķus.

Jautājums par līdera eksistenci Latvijai ir jautājums par nācijas eksistenci Latvijā.

- Kas ir nācija?

Nācija ir cilvēku kopa, kura ir formulējusi un realizē savu vēsturisko virsuzdevumu. Nācija ir cilvēki, kuri apzinās savu vēsturisko misiju. Tie, kuru dzīvei jēgu piešķir šī misija.

Palūkosimies tuvāk.

Ir populācija.

Ir tauta un ir nācija.

Populācija ir tie, kuri ēd, dzer, guļ, vairojas un pārstrādā resursus atkritumos. Viņiem ir vienalga, kur ēst, dzert un vairoties. Tur, kur to var vairāk un netraucētāk, viņi apmetas resursu pārstrādei atkritumos. Citu dzīves interešu un mērķu tiem nav. Viņus (viņu apvienības) var pazīt pēc tā, ka viņi paziņo – „mums nav nekādu citu attiecību regulējošu principu – tikai mūsu tiesības, iespējas un intereses”. Tie ir trīs populācijas „pamatu vaļi”, viņu karogi, lozungi un pazīšanās zīmes. Ja jums liek priekšā tiesības, iespējas un intereses, tad ziniet – tie ir viņi – resursu pārstrādātāji atkritumos. Tā ir populācija.

Viņi dzīvo kā baktērijas. Ēd, kad ir ko ēst, turpat ķēzās, kur ēd, un tur pat savos atkritumos vairojas, ja ir ko ēst un atkritumi nesmacē. Viņiem nav vērtību un citu principu, kā viens vienīgs – „galvenais, lai man ir labi – lai manas intereses piepildās!”. Visa viņu darbība grozās ap lielu pašu saražoto atkritumu kaudzi un tās apsaimniekošanu. Viņi paši ir šīs pasaules atkritumi – bioloģiskais balasts un slogs dabai. Jo ātrāk Daba viņus noslaucīs no sava vaiga, jo labāk.

Tādiem nav un nevar būt līderis, jo ēst, dzert un vairoties katrs var un grib pats – tur priekšgājēji nav vajadzīgi – katru bļodiņu var izēst tikai vienu reizi un katrs pats grib būt sava bērna autors.

Tur, kur ir populācija – tur ir konkurence par resursiem. Tur nevar būt nekas cits, jo nekas cits, kā vien atkritumos pārstrādājamie resursi un baudas tos neinteresē. Tur, kur ir konkurence, tur nav sabiedrības un valsts. Tur ir tikai to karikatūras, tukši „bilžu rāmji” un nevietā lietoti vārdi. Tur, kur intereses saved kopā, tās arī šķir un tur nekas kā vien atkritumi, pāri nepaliek. Tur nav turpinājuma, kad beidzas šīs populācijas masu uzturošie apstākļi.

Populācijai nav normu. Populācijā dzīvo pēc pašu patikas – „kā man patīk, tā es daru”. Ierobežotāji ir resursu pieejamība un kaimiņa iespējas izpaust savu nepatiku par rīcību ar pietiekami ietekmīgiem un jūtamiem argumentiem. Populācijā valda „stiprākā tiesības”. NATO, ASV un ES pasaulē rīkojas kā populācija.

Populācijai ir vienalga, ko ēst, ja tas garšo. Populācijai ir vienalga, ar kādu karoti ēst, ja to var iedabūt mutē. Populācijā ir vienalga kādos namos dzīvot, ja tas nodrošina komfortu. Populācijā, kamēr tas netraucē viņu „mieru”, ir vienalga, ko bērni dara. Populācijā vispār augstākā vērtība ir netraucēts miers, ar ko viņi saprot netraucētu veģetēšanu un baudīšanu. Te ir jāņem vērā arī tas, ka populācija ir biezādaiņu pasaule, kurā viņi asi reaģē tikai uz norādi par neatbilstību kādiem viņu pašu iedomātiem izcilības standartiem. Biezādaiņi ir ļoti augstās domās par sevi.

Populācijai ir vienalga, ko vilkt mugurā, ja tas nes zīmolu un ir pieejams. Populācijai ir vienalga kā, kad un kādā valodā runāt, ja tas paver iespējas. Populācijai der viss, kas paver iespējas ēst, dzert, netraucēti sagremot apēsto un vairoties.

Populācijai ir vienalga, kādā valodā sazināties, ja vien tas ir ērti – komfortabli. Populācija mainīs valodu, vārdu lietojumu, aizgūs, piesārņos un deģenerēs. Populācijas valodnieki stāstīs, ka tā visa ir valodas dzīve, ka tā tagad runā un tas esot normāli., ka katram cilvēkam vajag zināt vairāk valodu, ja vien tas neaizskar šī „populanta” vārīgās vietas. Populācijā nav normu un normu sistēmas, tāpēc visas pasaules populācijas ir vienādas – populācijām nav etniskās piederības. Populācijā ir tikai tradicionālās (iemācītās) iemaņas un apstākļi, kuri tās maina. Vienīgā populācijas pretestība ir inerce, kuru rada populācijas tieksmi saglabāt esošo komfortu vai to palielināt patīkamības virzienā. Populācijā nav vīzijas – „Kas tur ko vizēt! Ja bļodiņa pilna, tad ēd, ja tukša, tad iet no kaimiņa bļodiņas ēst.”.

***

Etnos – tauta parādās tur, kur pie šiem populācijai raksturīgajiem rīcības regulatoriem pievienojas tieksme saglabāt savu Savdabību. Tautā ir normas – savdabības raksturlielumi un normu sistēmas orientieri – Vērtības. Tautai ir identitātes un iekšēja vajadzība tās uzturēt. Identitātes ir Vērtību pamati. Ja nav skaidras identitātes, tad nav uz kā un kādēļ būvēt vērtības un normu sistēmas.

Tautas dzīvi vada vērtības savas savdabības saglabāšanā. Tauta nedzīvo šā-tā. Tauta dzīvo tikai tā, kā dzīvo šī tauta un citādi dzīvot tā negrib. Tautai der tikai tas, kas atbilst tās savdabībai un to stiprina. Pat ja tas ir labs kādai citai tautai, tad šai tautai tā labums pirms pārņemšanas tiek vērtēts kā tāds, kas stiprina viņas vērtības un ļauj darboties savdabībai identitāšu izpausmē. Tikai tas, kas saskan ar tautas vērtībām un atklāj tās Savdabību, ir tautai labs, derīgs un pareizs lietojumā. Normu sistēma – tradīcija ir neapšaubāma robeža ap tautas dzīves telpu un tajā drīkst ienākt tikai tas, kas ir tautas dzīves normu akceptēts.

Tautai nav vienalga, ko mugurā vilkt – tā ģērbjas atbilstoši savām vērtībām un normām. Tautai nav vienalga kādos namos dzīvot – tai ir sava sapratne par tai pareizo dzīves un sadzīves raksturu un atbilstoši tam ir būvētas un iekārtotas tās mājas. Tautai nav vienalga kādu karoti mutē bāzt un kas ir karotē smelts. Tauta grib savu, neatkārtojamo – kaimiņa karotei nepiejaucamo karoti, savu putru ēst.

Tautai nav vienalga kādā valodā runāt. Tautas valoda ir viņas dvēseles dziesma. Tauta savu valodu sargā – svešus vārdus nepieņem, savus nepārtaisa un neļauj no tās izzust tautas Savdabībai. Tautas valoda glabājas vietvārdos. Tie nemainīgā veidā tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Tik ilgi, kamēr dzīvo tās vietvārdi, dzīvo arī tautas valoda un tautas Savdabība. „Valodnieku” vāvuļošana par „valodas dzīvi” ir pilnīgs absurds tautas ausīs.

Tautas vīzija ir „vairoties kā smiltīm jūras krastā”. Tautas dzīves jēga ir savas neatkārtojamās dzīves nešanā no paaudzes uz paaudzi. Tauta grib netraucēti dzīvot, ar šo netraucētību saprotot savas savdabības brīvu lietojumu. Tauta grib dzīvot tā, kā tā var nest savu savdabību un kā to prasa tās normu sistēma saskaņā ar viņas vērtībām.

Tauta negrib mainīt vienu labu pret citu – labāku. Tautai to nevajag. Tauta dzīvo savā savdabībā un cer tā dzīvot līdz pasaules galam, par kuru nemaz nedomā. Tauta ir dzīvības turpināšanās spējas uzturētāja un tādēļ tajā nav un nevar būt nekādu domu par jebkādas dzīvības plūduma galu vai izmaiņu, kas arī ir kaut kā gals. Tauta neko negrib mainīt. Tā grib dzīvot saskaņā ar to, kas tai ļauj pastāvēt tādai, kāda tā ir – ar savu savdabību, vērtībām un normu žogu ap to. Tauta neko no sevis negrib atdot un arī sveša tai nevajag. Tai tāpat ir savā savdabībā labi.

Tauta nemainās. Tauta nav ceļā no – uz. Tautai nav vajadzīgs līderis. Tautai ir vajadzīgs valdnieks un labieši – tie, kas uztur dzīvi tās nemainīgā labumā un pielabo no ritma vai ritējuma sliedēm izlēkušo. Tautai ir labi tur, kur tā ir – tur, kur tās dzimtā vieta un senču kauli. Tautai ir tās sabiedrība un valsts. Tautai ir tagadne.

***

Tā tauta, kura spēj pārkāpt savu senču mantojuma robežām un apzinās sevi kā aktīvu spēku, kurš var mainīt savu dzīves ritējumu – izdarīt to, ko nav darījuši senči un mainīt vēstures gaitu – piešķirt tai jaunu saturu, kļūst par nāciju. Nācija ir tie, kas stāda sev savas dzīves mainības mērķus. Nācija veido jaunas identitātes, uzlabo normas un uzstāda jaunas vērtības. Nācija nāk ar savu savdabību un grib ar tās palīdzību, ar to kā ar līdzekli (instrumentu) mainīt pasaules vēstures gaitu.

Nāciju neapmierina esošais. Nācijai vajag vairāk un labāk. Nācija jaunā un pilnīgākā vārdā atsakās no vecā – vājā un uzlabojamā. Nācija veido sevi un savu pasauli. Tie ir cilvēki, kuri apzinās savu spēku un iespējas mainīt dzīves jēgu no dzīves plūduma uz dzīves pilnīgošanu un to, ko viņi var darīt šīs pilnības vārdā. Viņi saprot, ka var ne tikai dzīvot, bet arī paši veidot savu dzīvi un šajā veidošanā saskata savas dzīves jēgu.

Nācijai ir Vīzijas, plāni, doktrīnas un projekti. Nāciju neapmierina tas, kas tai ir – nācijai vajag to, kāda tā var būt, lai pēc tam to varētu uzlabot. Nācijai katrs solis ir tikai atspēriens pirms vēl augstāka kāpiena. Nācija vienmēr ir ceļā No – Uz. Nācija nav vienkāršā dzīvē – nācija ir cīņā par savas vēstures misijas izpildi. Nācija ir romantisma elpas nesta.

Nācijai ir Līderis.

Nācijai ir Sabiedrība.

Nācijai ir Valsts.

Nācijai ir Nākotne.

***

Te varētu sākt domāt par nāciju sākumu un lielumu.

- No cik cilvēku sapulces sākas nācija?

Tieši no tik, cik ir vajadzīgs, lai uzstādītu dzīves pārveides sākuma zīmes un mērķus. Mēs varētu domāt, ka nācija sākas tad, kad visa tauta pārtop jaunā kvalitātē, tomēr tā nekad nav. Tauta akumulē potenci, kuru pēc tam, koncentrētu jaunā kvalitātē, transformē neliela aktīvo darbinieku grupa. Katras lielākas etniskas vienības dzīvi vienmēr virza mazāka aktīvo cilvēku grupa. Tāpēc nāciju rada un inspirē – apgaro tieši šī aktīvo cilvēku grupa. Tāpēc nācija sākas ar tādas cilvēku grupas rašanos.

Var teikt, ka nācija ir tautas aktīvais kodols. Sākumā pat nav svarīgi vai tauta pieņem un akceptē šo grupu un tās aktivitāti. Vēlāk, kad grupa ir iekustinājusi cēloņu un seku ķēdi, tauta pievienojas šīs aktivitātes plūsmai. Sniega pika veļas un apaug ar jaunām kārtām jo vairāk, jo tālāk tā veļas un smagāka paliek. Galvenais ir, lai sākotnējai grupai būtu nācijas cienīgu mērķu uzstādījumi.

Zvaigznes vienmēr atbalsta tos, kuri tiecas uz Zvaigznēm.

Lieli mērķi vienmēr piesaista lielu līdzdalību.

Lieliem mērķiem vienmēr plaši vārti veras.

Var jautāt:

- Kas ir lielas nācijas?

Ja skatam vēsturisko nāciju dzīvi un mērķus, tad redzam, ka nācijas atšķiras savu mērķu lielumā. Lielākās nācijas ir tās, kuras ir uzstādījušas lielākus mērķus.

Nācijas mērķu lielums ir nācijas lielums.

Nācijas mērķi ir redzami viņas Vīzijās. Tie, kuri pieņem Vīzijas, piepulcējas Nācijai un pieņem tās līderi par savu.

Nācijai piederīgos vieno Vīzija.

 

 

Kur ir līderis?

Piektais turpinājums.


- Vai jūs gribat dzīvot tepat Latvijā tā, kā tagad nigeri dzīvo Āfrikā?

- Vai jūs gribat dzīvot kā Āfrikā?

- Kāpēc Āfrikā tā dzīvo?

- Kā dzīvo Āfrikā?


Āfrikā dzīvo garīgā netīrībā. Āfriku tagad apdzīvo kādreiz augsti attīstīto tautu deģenerētie pēcnācēji. Āfrikā, nigeru vidū, nav garīgi attīstītu cilvēku. Nigeru vidū ir visi tie, kuri nes savu garīgo noziegumu zīmes – tumšo ādas krāsu. Āfrikā nav Filosofijas, Zinātņu un reliģiju. Āfrikā ir šamanisms, garu pielūgšana, apsēstību izraisoši, kulti, melnās maģijas un buršanas prakses, tur ir arī savs kristīgās baznīcas – melnais („dziesmotais”) surogāts. Āfrikā dzīvo tie, kuri savulaik tur uzvarēja cīņā ar tiem, kas aicināja turēties pie Dabiskās Kārtības, Normām un Gara Tīrības Askēzes – pie stingras disciplīnas un tās kategoriskuma (fundamentālisma) attiecībā uz cilvēka prāta, dvēseles un miesas dzīvi.

Āfrikā uzvarēja tie, kuri tagad Latvijā ienāk ar „jogām”, rituāliem, praksēm un muldēšanu par Garīgo modināšanu. Arī Āfrikā reiz bija savs „Jaunais Vilnis”, „Baltie apļi”, „Sokrāta skolas”, Šteinerti un Hariji Poteri. Arī Āfrikā savulaik notika reliģijas profanācijas.

Austrumi ir Austrumi.

Rietumi ir Rietumi.

Saules lec austrumos, bet noriet rietumos. Tās strāvas, kādas pulsē austrumos, nepulsē rietumos. Austrumiem domātais neder Rietumos. Rietumiem sava pasaule ar tās iespējām. Rietumiem ir cita vajadzība, kuru apmierina te dzimušie Garīgie vadītāji un viņu skolas.

To zina austrumos un tāpēc neviens nopietns Sadhu vai Bodhisatva, jogs un faķīrs ar rietumiem nopietni nerunās un neko viņiem nedos. Rietumnieki tam nav derīgi. Rietumiem tas neder.

Taču austrumos ir daudz pļāpu, māgu un citu garīgu netīreļu, kuri labprāt paplašinātu savu ietekmi un finansu plūsmu uz rietumu rēķina. Tur ir daudz to, kuri labprāt rietumnieku priekšā patēlos apskaidrotos un viedos. Viņi labprāt dos savu „svētību” saviem „skolniekiem” ceļā uz rietumu muļķu zemi, lai tie no turienes uz austrumiem sūta svētceļnieku pulciņus. Ir izveidojusies vesela „Rietumu jogas un meditāciju” biznesa sistēma - industrija, kurai ar jogu un meditāciju nekā kopīga nav. Tāpat ar īstenību nekā kopīga nav rietumniekiem stāstītājos stāstos par Kristu, Budu, Vēdām (ajūrvēdu), Hinduismu un visu to, kas austrumos ir tās kultūras daļa. To, kas ir austrumu apziņas pamatā, nav iespējams adekvāti un nesakropļoti pasniegt rietumiem. Pat viņu fizioloģija tam neder.

Rietumi ir tik dziļos maldos, ka nespēj patiesību no meliem atšķirt. Viņiem „viss ir viens un Viens ir Viss” un šajā „Visā” un „Vienā” viņi grib sabāzt visu to, ko sagrābsta ap sevi. Viņiem liekas, ka pašu maldi un tumsas būtņu ļaundarības arī nāk no šī paša viņu sapratnē „Visa” un ir viņu iztēles augļa „Viena” radītās pasaules. Rietumniekiem liekas, ka gribas brīvība ir arī brīvība darīt muļķības un vārtīties garīgās netīrības mēslos. Nebūt nē! Gribas brīvība ir iespēja radoši pildīt Radītāja Gribu.

Uz Eiropu un Ameriku – uz Rietumiem plašā straumē plūst melnās maģijas, buršanas un šamanisma netīrā straume. Šamanismu propagandē Kultūras akadēmijas pasniedzēji, „Sokrāta” un neskaitāmās citās „skolās un meditāciju centros”. Pat baznīca steidz nosmelt savu putiņu no „meditāciju” krējumiņa.

Melnā maģija ir visur tur, kur ar smalkās pasaules mehānismu palīdzību tiecas pēc fiziskās veselības, materiālās un sabiedriskās dzīves labklājības un veiksmīguma.

Buršana ir visur tur, kur tiek mainīta cilvēka apziņa. Buršana ir reklāma, hipnoze, manipulācijas ar masu apziņu, vārdošanas, NLP, „līderisma”, „pašattīstības” prakses un nodarbības to pulciņos, kursos, skolās un akadēmijās.

Šamanisms ir visur tur, kur cilvēks stājas kontaktos un uztur attiecības ar astrālo pasauli, tur, kur ir mēdiumisms („čenelings”), apsēstības stāvokļi un ieklausīšanās „senču” balsīs, čukstos un „viņpalīdzības” pieņemšana (to sauc par nekromantiju).

Ciguns ir šamanisma prakses treniņš un spēju attīstība. Reiki ir skaistos vārdos noformēts šamanisms. Hatha joga ir mēdiumisma attīstības prakse un iegūšanas ceļš. Hathas praktizēšana noved pie mēdiumisma. Pranajama noved pie apsēstības. Tantra ir burvju praktisko spēju attīstības ceļš. Kalaripajatu ir tumšo destruktīvo astrālo spēku pārvaldīšanas māka caur darbību ar ieroci.

Latvijā kā mēris un vēža metastāzes izplatās „Šivas centra” Hathas, Tantras (seksuālo orģiju) un kalaripajatu mistrojums, kuru piedāvā visiem un ikvienam. Daudziem liekas, ka viņi tikai iepazīstas, daudziem liekas, ka, ja seksuālo izlaidību un orģiju nosauc par „tantrisko meditāciju”, tad tā vairs nav izlaidība un orģija. Rietumnieki ir iemācījušies paši sevi mānīt un savus netikumus slēpt aiz skaistiem vārdiem.

Sieviete ir Dzīvības Nesēja. Sieviete ir Sapratnes Nesēja. Ir divas Dzīvības formas – Augstākā (radošā) un zemākā – destruktīvā. Ja Sieviete pieskaras ierocim (kalaripajatu) viņa pārtop par destruktīvo spēku nesēju un izplatītāju. Ja Sieviete saskaras ar hathu un tantru, viņas apziņā notiek neatgriezeniska mutācija un viņas Sapratne sāk darboties buršanas un melnās maģijas laukā vai viņa pati to apzinās, grib vai negrib. Kurp iet Sieviete, turp viņa ved visus savējos.

- Kāda gan labklājība var būt tur, kur cilvēki paši pievēršas buršanai, maģijai un šamanismam?

Palūkojieties – kā dzīvo visas tās tautas ziemeļos, austrumos un dienvidos, visur, kur ir izplatīts šamanisms, un saprotiet, ka tieši šamanisms ar savām praksēm, meditācijām, hathām un tantrām šīs tautas ir novedis līdz tādam bēdīgam stāvoklim un iznīcībai.

- Vai jūs gribat dzīvot kā čukčas jurtās un nēģeri savās būdās?

Arhitektūra – tempļi un dzīvojamās ēkas ir Cilvēka apziņu formējoši, izsakoši un tautas kolektīvajā kopapziņā saistoši objekti. Cilvēka apziņa un Dievu pasaule ir vienotā veselumā. Tāpēc Cilvēku, tāpat kā Dievu pasauli, pazīst Trīsdaļīgu un trīsvienīgu. Ir Debesu, Zemes un pazemes dievi, tāpat kā ir Garīgā, Saprātīgā un miesīgā Cilvēka daļa.

Tiecoties Debesīs Cilvēks tiecas uz Kopību, to saņem un sajūt. Debesu dieviem veltītie tempļi ir apļa vai spārnu veidā celtas kolonādes bez jumta.

Tiecoties darboties Saprātīgi Cilvēks nāk saskarē ar Zemes dieviem un ievēro viņu četrpusīgās pasaules uzbūves principus ar vainagojošo Saprāta trijstūri tās virsotnē „Kalnu, kurš paceļas virs divu kvadrātu laukuma”. Ēka ar vienu stāvu un divslīpju jumtu ir Zemes dievu tempļu forma.

Pazemes dievu tempļiem ir Debesīm pretējs raksturs. Tie ir apaļas noslēgtas telpas pazemē vai kupolveida būves virs zemes. Tāpat kā zemi ieskauj pareizu pentagrammu veidotu piecstūru tīkls, tāpat šādas konstrukcijas sevī nes piecstūru struktūru. Pie pazemes dieviem nokāpj caur seksuālajām orģijām, netiklību un baudkāri. Latvijā tantriķi ir uzcēluši savu pazemes dievu templi – kupolveida celtni Jaunpiebalgā.

Pazemes dievi atbild par visu mirstīgo, atmirušo un atmirstamo. Viņi rūpējas, lai atmirtu viss, kas nonāk to darbības sfērā. Pazemes cilvēki tur savās rokās visu zudīgo un zudībai nolemto.

Pazemes dievi pazudina.

***

Dievs svētī Latviju!

Sibīrijā, tālos kalnos un Āfrikā viņi uzvarēja. Tur ir šamanisms, vudu un apsēstības kulti, senču garu piesaukšanas un savstarpēja apkarošana.

Tur, kur nav Sirds siltuma, nav spēju nošķirt patiesību no meliem.

Tur, kur ienāk šamanisms, tantras un līderisms, nav vietas Līderim.

Latvijā ir pārāk liela garīgā netīrība. Te nav vietas līderim.

Līderis nevar ienākt aukstā un netīrā telpā.

Kādreiz Latvijā ienāca eksaltēti smaidīgas dāmas no smalkām aprindām un taisīja savu „garīgo atmodu”. Masveidīgās kolektivizācijas kampaņas garā notika masveidīga „garīgās modināšanas” kampaņa. Visur tika dibināti pulciņi, „vertikalizācijas” un „baltie apļi”, kuros katrs muldoņa varēja nākt un „liet” visu, ko vien savā slimajā vai dumjajā dvēselē ir sasmalstījis. Tā bija īstā vieta reikistiem, vertikalizātorēm un visiem citiem tādiem „jogistiem”. Viņi neaizmirsa arī citātus no Dzīvās Ētikas. Tā tolaik bija modē.

Viss tas „garīgās modināšanas” bums, ar „Baltajiem apļiem” sācies, tagad ir Latviju novedis sektu, maģijas un šamanisma purvā.

- Vai tie, kas no turienes pēc Līdera sauc, tādu ir pelnījuši?

- Kas būs viņu līderis, ja to, ko viņi visi piekopj, vienā vārdā par sātanismu sauc?

- Ko Evolūcijai darīt ar to gružu un atkritumu kaudzi, kura Latvijā ir saslaucīta”?

Dievs svētī Latviju!

Āmen!


Kur ir līderis?

Sestais turpinājums.

 

Var jau būt, ka Augsti cienītais un godātais Stankēviča kungs zinot, kas ir Budisms, bet tādos apgalvojumos mēs esam vienādi, jo es savukārt saku, ka zinu, kas ir katoliskā baznīca – tā ir Bērtuļa nakts!

Katoliskā baznīca – tā ir viduslaiku tumsonība, augstprātība un jezuītisms. Mēs to sakam no savas pieredzes. Mēs esam to piedzīvojuši. Pavisam nesen. Kas gan ir daži gadu tūkstoši tiem, pār kuriem nav varas miesīgai nāvei?

Pavisam nesen. Publiskā, labi apmeklētā Svētajai Cecīlijai veltītā sanāksmē, kurā baznīca citu dalībnieku starpā kā līdzīga ar līdzīgiem, kā līdztiesīga starp līdztiesīgiem konferences dalībniekiem tika aicināt runāt par tai pierastu tematu – žēlsirdību un iejūtību. Mēs redzējām, kā šī baznīca pārkāpj katru publiskas telpas un konferences norises pieklājības normu. Mēs redzējām kā baznīca to atmet tad, kad uzskata, ka te tā vairs nav nepieciešama. Mēs redzējām kā katoliskā baznīca atklāj savu īsto seju.

Baznīcas uzvara Eiropā ieviesa viduslaiku tumsību un tumsonību, no kuras Eiropas tautas nav atkopušās vēl līdz šai dienai. Baznīca, orientējoties uz pūli (daudzskaitlību) pieņēma pūlī esošās šamanisma un maģijas formas (to, kas ir tuvs, saprotams un iecienīts katrā pūlī), iznēsāja tās sevī, bet nespēja tās pārstrādāt. Reiz ar šamanismu sapinusies un saindējusies, tā to tik ilgi ir nesusi savā klēpī, līdz laika gaitā ir tapusi no iekšpuses šamanisma pārveidota un tagad pati ir baznīcas drānās tērpta šamanisma forma.

Vēsturē viss atkārtojas, plūst un mainās atbilstoši laika garam. Baznīca savu interešu pārstāvēšanai, virzīšanai un nostiprināšanai radīja Jezuītu ordeni, jezuītismu un deva tam savu svētību izdarīt jebkuru noziegumu, ja vien tas nāk par labu baznīcai – palīdz nostiprināt tās politisko, mantisko un ideoloģisko varu pasaulē. Varena ir tā baznīca, kuras altāri stāv uz mirušo kauliem, bet sienas balsta viņas organizētā noziedzība!

Jezuīti pildīja pāvestu un kardinālu uzdevumus līdz saprata, ka viņu spēks ir baznīcas spēks – viņi ir tas spēks, kurš notur, uztur un balsta baznīcu. Ja viņi ir spēks, tad viņi ir arī šī baznīca. Radīti kalpošanai, Jezuīti saprata, ka ir stiprāki par saviem radītājiem un pārņēma baznīcu savās rokās. Jezuītiem visi līdzekļi ir labi. Jezuītisms ir baznīcas gars un dvēsele. Jezuīti ir tās kauli, asinsvadi un nervi. Jezuīti tieši tāpat kā šamaņi, tajos pašos mērķos un tieksmēs tur savu „cilti” un tās teritoriju savā varā. Cilts ir šamaņu pārtikas noliktava. Baznīca barojas no savās teritorijās ievāktajiem ziedojumiem. Šamanisms un Jezuītisms ir viens un tas pats.

Vienlaicīgi ar baznīcas pārņemšanu savās rokās Jezuīti radīja arī to „masonismu”, par kuru tagad tik plaši spriedelē kā „masonisma” piekritēji un ložu dalībnieki, tā arī viņu „grēku atmaskotāji”. Visiem tiem, kuri mūsdienu vēstures aizkulisēs meklē masonus, rotariešus, iluminātus (Jezuītu ordeņa „dienesta” pakāpe) un citus tādus pašus, ir jāsaprot tā vienkāršā patiesība, ka viņu meklētais noslēpumainais spēks ir Jezuītiski-šamaniskā baznīca.

Atbilstoši savai dabai tā uzdodas par palīgu, pārņem iniciatīvu, izmaina notikumu secību, virzību un laiku, pārbīda svētku un darba laiku, izmaina dzīves saturu. To, kurš bija saistīts ar Debesīm, piesaista sev, to, kurš cēlās Debesīs, ieved savā jurtā un katedrālē. Tam, kurš grib būt kopā ar Tēvu, liek kalpot kungam. Tam, kurš klausot Tēvu, grib būt viņam līdzīgs, liek zemoties „TĀ kunga” priekšā.

- Kā priekšā zemojas TĒVS?

Tēvs aicina pie sevis, bet Jezuītiski-šamaniskā baznīca spiež pie zemes. Tēvs aicina labāko un tīrāko cilvēkā, bet baznīca apkalpo paklīdušo.

Tagad atkal esot tajā pašā situācijā – dvēseļu medībās, baznīca atkal sastopas ar to pašu šamanismu, bet taga tajā saskata sabiedroto un pieņem šamanisma piedalīšanos savā dzīvē kā pilnīgi normālu parādību. Šamanisma izplatītos meditāciju principu izkropļojumus un kaitīgos viltojumus mēs tagad jau varam redzēt arī kā „kristīgās meditācijas”. Baznīcai ir izdevies Latvijas folkloras pētniekus, kustinātājus un popularizatorus paņemt savā ietekmē un kontrolē, tāpat kā viņai tas izdevās ar visa veida dziedniekiem, zintniekiem un ekstrasensiem. Šim mērķim tā radīja un uzturēja šīm tēmām domātus preses izdevumus. Baznīcai ir izdevies sākt vadīt folkloras kustību un tās aktīvistus sev vēlamajā gultnē.

Tie izceļ tieši tās folkloras daļas, kuras savā būtībā ir „draudžu folklora” un atspoguļo folklorizētas sprediķu tēzes un baznīcu mītus. Tie atspoguļo draudžu ikdienas dzīvi, izdarības un kuplina bezmiesīgos baznīcas svētkus ar savu – tautai tuvo smeķi, bet pēc būtības ir tā pati baznīca tirgus laukumā un krogus zālē.

Tāpat tiek izcelts viss zemiskākais, tumšākais un nāvējošākais – „veļu” kults, kas ir nekromantija tīrā un nemaskētā veidā. Reizē ar to tiek izcelti arī citi šamanisma prakses elementi, kuri baznīcai tagad ir vērtīgs ieguvums. Abi gaismā celtie folkloras virzieni nomāc to folkloras materiāla daļu, kurš baznīcai nav kontrolējams un apdraud tās pozīcijas Latvijā.

Baznīca un tādi folkloristi izrādās „cimdiņi” no viena melno roku pāra. Kur beidzas baznīcas sprediķis un ērģeļu akords, tur turpinās tautiskās lustes un smeķīgie kroga tvaiki. Kur baznīcai savam „smalkumam” vajadzīgs fons, tur parādās kliedzējas un brēcējas „klasiski folkloriskajās balsīs”. Kur baznīcai vajag izkropļot cilvēku priekšstatu par tautas vēsturi un kultūras pamatiem, tur tiek stāstīts par kultūras nešanu barbariem un demonstrētas barbaru piekoptās prakses un „mākslas primitīvisms”. Tomēr, kā viens tā otrs ir pašas baznīcas šamaniskās būtības radīts melīgs mīts.

Ne te tādi barbari dzīvoja, ne tā uzvedās un ne tā – tādās balsīs brēca!

Kulturāli un Cilvēciski attīstītais meklē saprašanās un sadarbības ceļus.

Kulturāli attīstītais, Cilvēciskais un Garīgais skan caur izsmalcināto, maigo un kluso – izsmalcinošo un ieklausīties vedošo. Šamaniskais nāk ar skaļo, trokšņa un bravūras varu, ar brēkšanu un sevis izkliegšanu, uzmanības pievēršanu un apdullināšanu, nepieklājību, šokēšanu, pazemošanu un oponenta izsmiešanu, ar miesīgo varu un miesīgās labklājības meklēšanu, uz to vedinošo, zīlējošo un burošo.

Cilvēki sev bikšu priekšā sīpolus un banānus nekarināja, pliki apkārt neskraidīja un baros pulcēdamies, orģijas ar vai bez peldēšanās netaisīja. Tas, ko te kā auglības un saulgriežu rituālus tagad rāda, ir seksuālo orģiju elementi. Tas viss nāk ar šamanismu un ir šamanisms! Arī Grieķu Bakha mistērijas izvirta un izzuda tieši tāpēc, ka šamaņiem izdevās tajās iespiest savu dabu un rīcību. Šamaņi iznīcina katru kultūru, kurā tiem izdodas ievazāties.

Kulturāli attīstītajam un Cilvēciskajam bija citas vērtības, orientieri, normas un darbības līdzekļi. Viņi no sava attīstības līmeņa raugoties redzēja un varēja izmantot citas sadarbības metodes ar dabu. Cilvēkiem nebija jāpārkāpj noliktās robežas, nebija jācīnās ar dabu, nebija tai jāizlūdzas, nebija jājūtas atkarīgiem no tās. Cilvēki un viņu kulturāli attīstītās sabiedrības bija likumīgā dabas daļa – viņas aprūpējamie un mīlamie bērni un pilnībā saņēma visas veltes, kuras Gādīgā Dabas Māte tiem pienesa īstajā brīdī, vietā un veidā. Katrs Tēvs un Māte zina, kas viņu bērniem ir vajadzīgs.

Dievs ir Lielā Kopība tāpēc tie, kas šo Kopību zina, uztur un bauda, vienmēr ir šīs Kopības – Tēva un Mātes aprūpēti un visā apgādāti vislabākajā viedā.

Kopībā nav vietas diedelēšanai, činkstēšanai, sev labākā kumosa izprasīšanai vai lišķībai un pielabināšanās ceļu meklēšanai.

Kopībā tas nav vajadzīgs!

Kopībā Visiem Ir Labi!

Atklājot īsto tautas vēsturi un kultūru, tās būtību, baznīcai nebūtu nekā, ar ko te spīdēt. Tad baznīcas vārnas balsi ar reizi dzirdētu starp dziedātājputniem, bet, ja to vietā savus vārnulēnus piegrūž, tad jau tik traki nemaz neliekas – tāds prātīgs ķērciens. Viltojums, apmelojums un diskreditācija ir parasti Jezuītu darbības paņēmieni.

Tagad šī baznīca, iestājoties pret „Ezotēriku”, kuras lielākā, veikalos nopērkamā daļa, arī ir šīs pašas rokas saražota, palīdz un paver savai šamaniskās folkloras māsai ātrāko un plašāko ceļu pasaulē. Baznīcā un folklorā slēptais šamanisms tik jauki saderas un sadarbojas. Tagad tie abi roku rokā atkal ved Eiropu uz otro viduslaiku tumsības laikmetu.

Tāpat kā pirmoreiz apkarojot antīko filosofiju un kultūru, tas tika ievests pasaulē, tā tagad atkal tie paši, tās pašas kultūras ienaidnieki apvienotiem spēkiem darbojas pret to, kas pasaulē notur gaismas pusē.

Šamanismam ir trīs nemainīgi pavadoņi. Pirmais ir izglītības trūkums. Otrais ir apdullināšanās – narkotikas, alkohols un murgaini apgalvojumi. Trešais ir tieksme pēc tuvā, viegli sasniedzamā un tūlītējā labuma. Šamanisms nāk ar viegluma karogu. Šamanismam vienmēr ir nāves tuvuma atgādinājuma elpa. Šamanisms vienmēr tur pie rokas ciešanas, grēku un nāves apcerēšanu. Pie otras rokas tas tur pielabināšanos un diņģēšanos.

***

Eiropā blakus ritēja trīs ceļi. Vienā darbojās Druīdi ar savu kultūru, filosofiju un izglītības sistēmu. Otrajā, saskaņā ar pirmo, tautu aprūpēja rūpīgi veidota tempļu sistēma, kurā tika uzturēta laika garam atbilstoša reliģija. Trešo gāja tautu atkritēji un izstumtie noziedznieki – ļaudis. Trešais ceļš bija šamanisma, maģiju, zīlēšanu un buršanas ceļš, kurš kalpoja zagļiem, laupītājiem, krāpniekiem un prostitūtām.

Līdz ar kultūras pagrimumu Romas impērijā un tās sabrukumu, tās teritorijā sāka izplatīties Eseju filosofijas profanācija, kuru mistrojumā ar dažādu kultu un to folklorizēto mītu elementiem uzņēmīgi aģitatori sāka uzdot par „kristīgo mācību”. Aģitatori savas profanācijas degradēja tiktāl, ka tajās reklamēto katra nozieguma piedošanu apmaiņa pret pievēršanos „Dzīvajam dievam” (III Logosam) Kosmiskās Pamatdomas realizētajam stāvoklim un „viņa vienpiedzimušajam dēlam” – Saulei sāka saprast katrs neizglītots tumsoņa no trešā ceļa.

Vienlaikus jaunizveidotās sektas dibināja savas baznīcas un izplatījās līdz ar jukām brūkošajā impērijā un trešā ceļa gājēju savairošanos, ko visādi atbalstīja jaunās baznīcas. Šos tumsoņas baznīcas izmantoja cīņai ar iekāroto teritoriju likumīgajiem iemītniekiem (sk. rakstu „Par derīgām tautām”). Vēsture ir saglabājusi stāstu par jauno un izcilo filosofi Aleksandrijas Ipātiju, kuru tur burtiski saplosīja gabalos, sašķaidīja un iemina dubļos „kristiešu” pūlis. Tas ir tikai viens stāsts, bet tādu nogalinātu kultūras un reliģijas darbinieku visā Eiropā bija tūkstošiem. Bērtuļa nakts ir uzticamā baznīcas pavadone kopš pašas tās dzimšanas. Luponārijos dzimušie to ieņēmuši no savu tēvu sēklas un iezīduši ar savu netiklo māšu pienu.

Romas padibeņu proletariāts veidoja vēlākās Romas armijas kristīgo leģionāru pamatmasu, ar kuru zobeniem par oficiālo reliģiju kļuvusī baznīca „brīnumainā kārtā” guva uzvaru pār „pagāniem, dievam netīkamajām reliģijām un filosofu skolām”. Napoleons pierādīja, ka viņa dievs ir stiprāko bataljonu pusē. Tāpat dzīvajos palikušie pagāni pūļiem vien „ieņēma Kristu savā sirdī” reizē ar tur iesoļojošām kristīgo leģionāru kohortām.

***

Mūsdienu pētnieki karsti diskutē par to vai Pītagors mācījās no Druīdiem vai Druīdi no Pītagora, vai viņi pievērsās reinkarnācijai vai tāpat vien nodevās metempsihozes rokās „un cik dziļi” viņi pārzināja šīs idejas. Mūsdienu materiālistiskie pētnieki, nezinot antīkās filosofijas publiski nepausto būtību, nezina, ka reinkarnācija ir metempsihozes procesa sastāvdaļa un tāpēc nevar pieļaut arī to vienkāršo patiesību, ka Pītagors bija Druīds tāpat kā tie „Libānas ciedri”, kurus Zālamans izmantoja sava „tempļa celtniecībai”.

No Filosofijas atkritušie pētnieki raksta savu redzējumu ceļā atrasto pasaules ainu tāpat, kā to dara modernie vēsturnieki pārrakstot vēsturi pēc savas saprašanas un vajadzībām un tāpat kā šamaniskā baznīca savu „dievu” veido pati pēc sava ģīmja un līdzības. Un šim „dievam” ir katru noziegumu (par atbilstošu samaksu, protams ) piedodoša Jezuīta svētulīgā seja. Šim „dievam” mīļš ir katrs, kurš kaut par vienu pēdu ir paplašinājis viņa nodokļu ievākšanas teritoriju. Te visi līdzekļi šajā „svētajā darbā” ir „dievam” (TAM kungam) tīkami.

Visur, kur izplatījās jukas, haoss un laupītāju bandu („karadraudžu”) pārvaldītās teritorijas, tām pa pēdām nāca „prieka vēsts” nesēji. Katrs noziedznieks, kurš labi apzinājās savu noziedzīgo dabu, gribēja tikt apžēlots un dienu no dienas dzirdēt prieka vēsti tad, kad darīja „dievam tīkamos darbus” tā paša viņu apžēlojošā „dieva” vārdā un tāpēc „kristījās”, neatmetot savu trešo ceļu vienkārši tāpēc, ka tā paša trešā ceļa rituālos ietērpās baznīca vienlaikus uz sagrauto tempļu pamatiem ceļot savas būves un aizgūstot tērpus no Druīdiem un vietējo reliģiju priesteru mantu kambariem.

Šamaniskā baznīca nepazina citus rituālus kā vien tos, kurus tajā ienesa jaunpievērstie „kristieši”, tai nebija citu ēku vietu kā vien tās, kuras par derīgām bija atzinušas pagānu tempļu celtnieki, tai nebija cita apģērba kā vien kāds šajā apvidū izsenis tika izmantots garīgās aristokrātijas dzīvē.

***

Baznīca ieviesa inkvizīciju. Inkvizīcijas mērķis bija monopolizēt varu. Varai ir ikdienas likumdošanas, ekonomiskas un ideoloģiskas ietekmes formas. Pakļaujoties šamaniskās baznīcas – „prieka vēstnešu” spiedienam, daudzi tai padevās tikai ārējās formās, saglabājot savu – neatkarīgu piederību un uzticību iepriekšējai varai.

Aiz „dienas” likumdošanas vēl ilgi pastāvēja Dabisko Tiesību slēptā vara, kuru realizēja zaļās drēbēs tērptās fēmu tiesas un likumu sargi. To apkaroja inkvizīcija. Aiz baznīcu sprediķu uzklausīšanas un krustiņu nēsāšanas vēl ilgi pastāvēja antīkās kultūras strāvas un Druīdu skolu slepenā izglītības sistēma. To apkaroja inkvizīcija. Aiz „kristījušos” jūdu ģimeniskajām saitēm pastāvēja milzīgi baznīcai nepieejami un nekontrolējami finansu resursi. Šīs slēptās finansu varas sviras apkaroja inkvizīcija.

Par katru denunciēto baznīcas pretinieku trešo daļu no viņa mantas saņēma inkvizīcija, trešo daļu saņēma baznīca un trešo daļu saņēma denunciētājs. Kā inkvizitori, tā baznīca un denunciētāji bija trešā ceļa – šamanisma piekopēji. Inkvizīcija bija tā laika „likumīgais” kultūras iznīcināšanas un šamaņu varas monopolizācijas līdzeklis.

Tas, ka baznīca apkaro ārpus tās sienām esošo šamanismu, neko nenozīmē. Tā ir organizētā šamanisma cīņa pret „brīvmāksliniekiem” un tā pati cīņa par šamaniskās varas monopolu uzraugāmajā – apsaimniekojamajā teritorijā. Tās pašas cīņas aizsegā baznīcai ir ļoti ērti apkarot savus īstos pretiniekus – Garīgās Kultūras darbiniekus, kurus viņa pati dēvē par „Ezotēriķiem”.

Cīņa, kura starp „melnās brālības” un Garīgās Kultūras darbiniekiem (arī Druīdiem) aizsākusies jau sen pirms šīs baznīcas rašanās, nav norimusi un nerimst nekad. Kā „melnā brālība” apkaroja Gara Gaismu antīkajā pasaulē, tāpat to dara arī šodien. Mūsu ēras sākumā baznīca paņēma savā paspārnē to, kas bez viņas atbalsta vienmēr ir ticis novērtēts kā noziedzīgs.

Bez baznīcas gādības šamanisms nekad nebūtu guvis tos apmērus, kādi tam tagad ir Eiropā un Amerikā.

Tieši baznīca iznēsāja to, ko pasaulē tagad pazīst kā „Jauno Vilni”.

Tieši baznīca izveidoja to patērētāja apziņas tipu, kāds tagad apdzīvo Eiropu.

Tieši baznīcas darbības rezultātā grāmatnīcu plauktus, žurnālu kioskus, TV un kino ekrānus pārpludinājusi vardarbība, buršana, maģija, „ekstrasensu cīņas”, pasaules gala šausmu izgaršošana un pornogrāfija – viss šamanisma rīku komplekts.

Tieši baznīcas darbības rezultātā rietumnieki ir zaudējuši spēju atšķirt Garīgo Kultūru no tukšas muldēšanas un ir pilnīgi neaizsargāti mūsdienu šamanisma priekšā.


***


Kur ir līderis?

Septītais turpinājums.


Īrijas burvji – šamaņi (filidi) pirmie pieņēma „kristietību” Īrijā (salu arhipelāgā). Ar to viņi saglabāja savu maģisko praksi – „brīnumus”, kurus piekopa klosteros lētticīgo „svētceļnieku” pievilināšanai un ziedojumu ievākšanai no tiem, kuri apmeklēja šīs „svētās vietas” un „svētos vīrus”. To aizsegā viņi līdz mūsu dienām iznesa savu buršanas praksi un helovīna murgu. Izslavētie klosteri bija burvju, māgu, šamaņu, krāpnieku un netikļu apmešanās vietas, kurās viņi zem „svētās krusta zīmes” mierīgi vadīja savas dienas.

Pirmais, ko viņi (filidi) darīja „kristību” pieņēmuši, bija pilnīga Druīdu padzīšana no Īrijas. Īrijas, tāpat kā citu zemju „trešā ceļa” piekopēji „kristietību” un baznīcas atbalstu (viņi paši tagad bija baznīca) izmantoja cīņā pret saviem izsenajiem pretiniekiem un nesamierināmajiem ienaidniekiem – Druīdiem un viņu uzturētajām reliģijām. Ar viņu rokām tika iznīcināta Baltu Druīdiskā kultūra, tās materiālie pieminekļi un mākslas darbi.

Tas, kas līdz mūsu dienām ir folklorā saglabājies, ir Druīdiskās kultūras lauskas bagātīgi pārlietas ar „trešā ceļa” – šamanisma maģijas un rituālu zampu, kurā iejauktas arī vēlāko laiku baznīcas sprediķos noklausītas teikas. Pat tautas pasakas ir līdz nepazīšanai sakropļotas. No tām izdzēsts labdabīgais, bet piekarināts pilnīgi svešais un nejaukais. Sevišķi ir izravēts viss vīrišķīgi Cēlsirdīgais un dvēseliski apgarotais.

Tā nu ir iegadījies, ka vienīgais vēsturiskais avots, no kura smeļas „baltu kultūras” pētnieki, ir vēlāko laiku nelaiķu (nelaikā un negadījumos mirušo) kapi un reti, grūti lasāmas hronikas, kuru saturs netiek lasīts ar redzīga Cilvēka acīm. Tāda hronika ir arī Simona-Grūnava hronika, kas ir spilgts šeit ienākušo „senprūšu” piekopto netikumu un šamanisma būtības apraksts. Tajā tiek aprakstīta „svētdarbības” būtība – „kirvaitošana” – piedzērušu netikļu orģijas. Par viņu vaidelotēm kalpoja kolektīvi publiski piesmietas (lietotas) sievietes, bet katru vaideloti gaidīja noslepkavošana mūža galā (nekromantijas prakse).

Uz šīs hronikas materiāla bāzes tagad mēģina uzšūmēt „latvisko dievturību”, kura tagad, protams, vaimanā par tūkstošgadīgo „dievestības vajāšanu”. Vaimanā tie, kuru senči „Dzīvā dieva un viņa dēla vārdā”, bet ar „kirvaitu” māgā un bikšu priekšā, paši savās interesēs izcirta Druīdu svētbirzis, piegānīja viņu svētavotus un ezerus.

Kristīguma masku uzlikušie šamaņi un viņu vadītie kirvaitotāji bija tā baznīca, kura iznīcināja Baltu paleogrieķisko kultūru. Viņi – „senprūši” bija tie, kas šai zemei uzslāņoja britāniski-ķeltisko un skandināvisko vārdu, parašu un tagad izrakumos atrodamo priekšmetu slāni. Šamanisms bija senprūšu piekoptās maģiskās prakses – trešais ceļš. „Kristieši” nebija kādu cilvēku grupas, kuras migrēja un nesa sev līdz savu ticību.

Nu nebija jau tā, ka bīskaps Alberts ieradās kā pirmais un tobrīd vienīgais „kristietis”. Bīskaps ieradās pie tiem, kuri, kā tagad „latvieši Īrijā” jau bija izveidojuši savas „tīklveida struktūras” – „māju un pašsanākšanas draudzes”, kurās tāds tādu pēc savas saprašanas apkristīja, mācīja un vadīja turp, kur pats gāja to par labu un pareizu atzīdams.

Horizontāle atmeta vertikāli un kļuva par „debesu” virziena etalonu.

Vertikāle pieprasa atteikties no tā, kas esi un beigt būt par to, kas esi visās jomās, domās un darbos – beigt darīt to, ko dari un sākt pilnīgi ko citu – to, par ko tu vēl neko nezini.

Horizontāle pieņem, pielāgo un izmanto – „racionalizē” to, kas palīdz un atvieglo darīt to, ko tu dari – sniedz mierinājumu tad, kad dari to, ko darīt nedrīkst.

Horizontāle ļauj vieglāk pieņemt noziegumu par normu.

Vertikāle prasa pēc mazākumā esošās kvalitātes attīrīšanas un uzlabošanas.

Horizontāle meklē izplatīšanos daudzskaitlīgumā.

Vertikāle sargā Sakrālo.

Horizontāle profanē.

Vertikāle ved uz Sakrālo.

Horizontāle piepildas ar profāno.

Bīskaps Alberts ieradās pie tiem savus tīklus saveidojušajiem, kurus apņēmās ganīt. Nu tā jau nebija, ka uzcēla pirmo baznīcu un tad sāka gaidīt „dievlūdzējus”. Bija tā, ka baznīcu uzcēla tad un tur, kur bija pietiekami, ar ko to piepildīt.

„Kristietība” izplatījās, tajā ieplūstos burvjiem, šamaņiem un ielasmeitām – visiem tiem izstumtajiem noziedzniekiem, kuri, uz piedošanu cerot, ar „jaunā dieva” vārdu uz lūpām varēja apkarot viņiem nīstamo likumu, kārtību un reliģiju – kultūru un cilvēku labklājību sargājošo dzīves veidu.

Šis kontingents iznīcināja visu, kas tiem nederēja un kas tiem atgādināja par viņu nepilnvērtību. Vienlaicīgi tas saglabāja vienīgo, kas palika pēc viņu postījumiem – paši savu šamanismu, buršanu, netiklību, baudkāri un mantkāri. Baznīca savā klēpī uzņēma horizontāli – šamanismu un ietērpās tā rituālos, tradīcijās un vajadzībās – bet nedarīja to, kas bija šamanismam svešs un nevajadzīgs. Tieši otrādi – nostājās pret visu, kas sevī nesa Saprātu un Kultūru.

Tādā veidā ar burvju un „kristiešu” kopīgiem pūliņiem folklorā saglabāts ir galveno kārt no trešā ceļa aizgūtais un ar šo saglabāto tagad tie paši saglabātāji savas izdarības attaisno un šo savu mantību tagad cītīgi mēģina piekarināt Druīdiem. Internets ir pilns ar šamanismu, kuru mēģina pasniegt kā Druīdismu.

Tāpēc nav brīnums, ja šamanisma bīdītāji Latvijā pēc baznīcas pasūtījuma raksta murgainas grāmatas par karali Artūru un lasītāju tik cītīgi virza tieši uz Īru burvju – filidu folkloras mantojumu.

Ne velti Latvija cīnās par Ziemassvētku eglītes greznošanas aizsācējas godu. Koku un sevišķi egļu zaros iesietās lentītes ir līgums ar tumsas gariem par noziegumu ceļā iemantoto slimību ārstēšanu un visādu citādu palīdzību. Lentīte nes sējēja miesas un dvēseles izdalījumus, kas kalpo par ķīlu un līdzekli tumsas garam, kurš ar šo izdalījumu pēdu palīdzību var sākt pārvaldīt un kontrolēt lentīti iesējušo muļķi. Muļķis kļūst par tumsas gara kalpu – pārdod viņam dvēseli, kura ir iezīmējusi lentīti. Tāda ir muļķiem nezināmā šamanisma rituāla būtība, kurā tumsas gars savā varā iegūst viņam labprātīgi ziedoto miesas un dvēseles izdalījumu. Nav svarīgi kādā vārdā muļķis savā muļķa prātā sauc vai iztēlojas tumsas garu (viņi prot maskēties) – iznākums vienmēr ir viens un tas pats – nonākt tumsas gara ietekmē un vadībā.

Vēlāk šis rituāls transformējās un tika pielietots arī baznīcās. Katoļu baznīcās vēl aizvien veltes slimo orgānu atveidojumu veidā tiek karinātas pie „brīnumdarītājām svētbildēm”’. Tur eglītes vietā ir cits priekšmets – eglītes transformācija, bet jēga tā pati – līgums ar kādu „neredzamo aizgādni”.

Ar baznīcas palīdzību Druīdu Svētais Saules Koks – Priede Ziemas Saulgriežos tika aizstāts ar šamanisko materiālās pasaules piramīdu – egli.

Tāpēc nav brīnums, ja savās „lieldienās” (Saules svētki pie viņiem tiek svinēti pēc mēness kalendāra (!) – šamaņi dzīvo ar mēnesi – savu svētkus svin tā ritmos un darbus vada naktīs – šamaņi savu „kultūras dzīvi” pārceļ uz nakti – bibliotēku, muzeju, teātru un citas naktis) Latvijas baznīcas zieds Rīgas centrā savus ticīgos pulcina zem divu trusīšu veidoliem – šamaniskā seksuālās vairošanās simbola. Agri vai vēlu, bet abām šamanisma formām – baznīcā slēptajai un atklātajai ir jāsaplūst cīņa pret tā mūžseno ienaidnieku – Kultūru un Gara Gaismu.

 Meli un apreibināšanās – svētulība un kirvaitošana dabiski papildina viena otru un taisnība ir tiem, kuri saka, ka pirmais no septiņiem sātana troņiem ir Vatikānā, bet pārējie seši lielāko Amerikas pilsētu galvenajās baznīcās. Baznīca un burvji tēlo nesamierināmu cīņu, bet patiesībā ir nesaraujami saistīti siāmas dvīņi – viena kropļa divas galvas.

Tagad šamaņi ir iemācījušies skaisti, tautiski, humāni, patriotiski un „radoši” runāt. Viņi ir „nacionālpatrioti”, tautas dvēseles un mākslas kopēji, „kultūras strāvas” uzturētāji un radošuma sargātāji. Muktupāvelas kundze publiski presē slavina šamanismu, kā radošo spēju atraisītāju. Viņai turpat piebalso visu cienītais Atāls sakot, ka poligāmija (netiklība) ir viņa iedvesmas avots.

Ne velti trusīši ir ielikti tieši lieldienās. Saules un Cilvēka Gara svētkus šamaņi svin pēc Mēness kalendāra, tam atbilstošu šamanisma simbolu un izdarību pavadā. Šūpošanās šūpolēs sadzen asinis sieviešu mazajā iegurnī, kas tām tad izraisa tur esošo dzimumorgānu kairinājumu un tam sekojošu seksuālo uzbudinājumu, kā īsto cēloni tās neapzinas un tādēļ tam ļaujas, domājot, ka tas ir viņu pašu dvēselē cēlies.

Un tā bez gala šamaņi pielieto visādi slēptus melus un mahinācijas. Gara Gaismas un Saules – Garīgās Radīšanas svētku piezemēšana līdz fiziskās seksuālās vairošanās līmenim ir lielākā zaimošana un profanācija kādu piekopj šamaņi visā „kristīgajā pasaulē”. Dabiskās kārtības jaukšana – svētku laiku un laika ritējuma gaitas („ziemas un vasaras” laiks) pretdabiska pārbīde cilvēka aktivitātē no dienas uz nakti ir šamanisma būtības pamatā!

Ir vērts pavērot visu cienītā Atāla darbību un ieklausīties viņa vārdos. Viņš uzskatāmi parāda un ļoti precīzi raksturo šamaņu pasaules uztveri, attieksmi pret esošo un domāšanas veidu.

„ ... mēs nekad neesam bijuši drosmīgi ... „

„ ... ātru un vieglu nāvi ... „

„ ... brīvs es neesmu bijis nekad, bet atbrīvots (vaļīgs) vienmēr ... „

„ ... mans daiļrades pamats ir poligāmijā ... „

„ ... valsts vadītāji nekur neder, tāpēc vajadzētu atcelt saukli „Dievs svētī Latviju!” ... „

„ ... Māksla ir publisks pirdiens ... „

„ ... sit pa klitoru ... „

„ ... Dievs ir lielā vientulība, kas ir sadalīta uz galviņām ... „

„ ... Ja gribi paspiest roku Dievam, paspiedīsim to viens otram ... „

(katoļi domā, ka ir Dieva vietnieki, bet šamaņi to, ka paši ir Dievi!)

un tā bez gala kā no pilnības raga birst tehniski un stilistiski teicami noformētas manipulācijas ar neuzmanīgu un neizglītotu klausītāju un skatītāju apziņu.

Labi nostrādāts mušpapīrs!

Salds un patīkams!

Viegli baudāms!

Baudāms!

Bauda ir šamanisma lubrikants!

Viņš pats sevi – savu dvēseles sajūtu ļoti precīzi apraksta kā „izraidīto no mājām” – savu dvēseli atrautu no „Dieva krūts”. Tā patiešām arī ir – šamaņi ir „dieva izspļautā cilts”.

Citi šamaņi kā tautā iemīļoti mūziķi strādā roku rokā ar narkodīleriem savos koncertos greznojoties ar narkomānu kodiem un narkotiku reklāmas zīmēm. Vēl citi palīdz iekustināt prostitūciju (Es domāju to kasetīti ar dziesmiņām par „Čaka ielu”.). Tā vai citādi, bet tās visas ir manipulācijas ar mērķi novērst cilvēka apziņu no Sakrālā. Šamanisma apoteoze ir dzejas centrālo tēlu asociēt ar notekcauruli! Viņi tā Valmierā dara un paši par sevi lepojas.

Tāpat visa baznīcas šamaniskā būtība fokusējas caur tās tikpat destruktīvo cik absurdi melīgo antidomu par to, ka šaubas vairojot ticību!

Stankēvičš un Atāls ir kā siāmas dvīņi – viena divsejainā dieva Jānusa divas sejas – vienas būtības divas daļas. Ko nespēj Atāls, tam palīdz Stankēvičš, bet, kur Stankēvičš apstājas, tur tālāk ved Atāls. Abi augsti godātie kungi trīsvienībā ar tikpat cienīto Kursītes kundzi veido to velvi, kuras telpā valda Buiķa-Šivas-Kļavas triumvirāts.

Ap viņiem pulcējas kalmisti, jogisti, šķīvīšu mednieki, Freida daudzinātāji „psihologi”, cigunisti, reikisti, „tautas maģijas” rituālu kopēji, čenelingisti, mirušo miera traucētāji – arheologi, „sokrātskolieši”, interneta bīdītāji, bērnu pavedēji un saulieši – jaunbalti – viss tas dažādo šamaņu masku gājiens, kāds tagad sapulcējies Latvijā uz savu nebeidzamo valpurģu nakti!

Latvijas Helovīns te trupinās nu jau daudzus gadus no vietas!

***

Latvijā brēkā par dzimstības kritumu. Bet sakiet man

- Kā gan lai tīra bērna gars ienāk tāda miskastē?!


Dievs, tīri Latviju!

Lai nāk Tava Svētība!

Āmen!


Kur ir līderis?

Astotais turpinājums.

- Kam nav līdera?

Līdera nav tiem, kuri paši grib būt pirmie, kuru dzīves mērķis ir būt pirmajiem, gudrākajiem, lielākajiem, bagātākajiem un populārākajiem. Līdera nav tiem, kuri grib dzīvot tikai paši ar savu galvu vien un necieš, kad kāds tos pamāca, ja izrādās, ka kāds zina to, ko nezin viņi paši. Līdera nav tiem, kuri negrib būt otrie, trešie, tūkstošie. Līdera nav tiem, kuri grib konkurēt un atzīst to par dzīves normu. Līdera nav tiem, kuri grib pierādīt, tā vietā, lai mācītos.

Līderis ir tikai tiem, kuri grib tikt mācīti, vadīti un steidzināti. Līderis ir tikai tiem, kuri pieņem bezierunu uzticību. Uzticība un paklausība vadībai ir viens un tas pats. Līdera nav tiem, kuri domā, ka ir pietiekami labi, derīgi un cienījami, lai mācītu citus. Līdera nav tiem, kuri grib būt līderi. Līdera nav tiem, kuri neprot saskaņot savus mērķus. Līdera nav tiem, kuri neredz augstākas Vīzijas klātbūtni un nepieņem tās Gaismu.

Līderis ir tikai tiem, kuri kolektīvā mērķa dēļ atsakās no personiskā.

Līderis ir tikai tiem, kuri, redzot augstāku Vīziju, atsakās no savas un pieņem augstāko Vīziju.

Līderis ir tikai tiem, kuri var atteikties no savas lepnības un atzīt savu niecību.

Līdera nav izkliedētajiem.

Tikai tiem, kuri grib būt ceļā kopā ar kādu, kurš viņus vada, ir līderis.

Līdera nav tur, kur vadītājs ir algots darbinieks vai vēlētāju gribas izpildītājs. Tie, kuri, kungi nebūdami, algo sev kalpus, nekad savus kalpus neciena. Tikai tas, kam kunga kārta ir viņa pienākuma pildīšanas vieta, ciena savu kalpu, kurš savā vietā savu pienākumu pilda. Tikai tas, kurš dzimis kunga kārtā kunga pienākumam, ir kungs un savu kalpu līderis. Tas, kurš kungs nebūdams, pats sevi par kungu ieceļ, tas savus līdzcilvēkus apzog un viņu godu kājām mīda. Tas, kurš, necienīgs būdams, kādu vietu ieņem, vienmēr paaugstina sevi, citus pazemojot. Tādiem nav līdera.

Līderis ir tikai tur, kur ir savstarpēja cieņa.

***

- Kur paliek līderi?

Sabiedrība ir komplicēts mehānisms – liels jūras kuģis ar daudziem klājiem, posteņiem un dažādiem darba pienākumiem, kurus var pildīt tam sagatavoti darbinieki. Uz kuģa katram ir viņa kajīte, darbs un maiņas laiks. Kuriķi staigā melnām mutēm, bet stjuarti baltos kamzoļos. Kuriķiem melnas mutes tāpēc, ka viņiem darbs ar oglēm, eļļām un mašīnām, bet stjuartiem balti kamzoļi tāpēc, lai uzturētu vides tīrības standartu. Kā kuriķi, tā stjuarti – visi klausa kapteinim. Visi vienu dara – visi mājās brauc.

Tā kā sabiedrība ir liels kuģis, tā sabiedrībā ir liels atšķirīgu vajadzību daudzums. Katru vajadzību var piepildīt tam piemēroti cilvēki. Tāpēc sabiedrību veido ļoti dažādu cilvēku kopums tad, ja tie katrs pienācīgā viedā darbojas savā vietā.

Būt atšķirīgiem nav pašmērķis.

Būt atšķirīgiem – tas ir gatavoties sev piemērotajam darbam uz lielā klāja.

Bet, būt atšķirīgiem tikai atšķirīguma dēļ, ir būt liekēžiem un parazītiem – žurkām, tarakāniem un kuģi bojājošam pelējumam. Tā eļļa, kura palīdz darboties kuģa mašīnai, nokļūstot ārpus eļļas vadiem, ir netīrība vai var izsaukt nopietnu avāriju. Nevietā un nelaikā izpausta atšķirība un atšķirīguma propaganda ir kuģa stāvus un korpusu saēdoša rūsa.

Tad, kad kuģis ir sarūsējis, tas nogrimst vētrā vai krastā tiek sagriezts lūžņos. Kuģis beidz pastāvēt, bet tā komanda izklīst – mēģina atrast vietu uz kāda cita kuģa, uz kura viņi nekad vairs nebūs tie, kas bija uz sava klāja tāpēc, ka uz cita kuģa jau ir sava kuģa apkalpe un kapteinis, bet jaunpienācējiem tur liks darīt to, ko komanda pati darīt negrib.

Tad, kad kuģis ir sagriezts lūžņos, tā komanda izklīdusi, bet kuģa nosaukums noņemts no rēderejas „dēļa”, tad kapteinis vairs nav šī kuģa kapteinis. Tad viņš ir viens no tiem, kuri saviem mazbērniem stāsta par pagātnes piedzīvojumiem. Tagad Latvija ir atmiņu, savu ciešanu pārcilāšanas un pāridarījumu daudzināšanas zeme. Latvija ir sarūsējuša kuģa sagriešanas vieta. Latvijā katrs ir savas pagātnes lieluma daudzinātājs un caur šo pagātnes iedomāto lielumu cer saņemt šodienas atzinību.

Tomēr vienmēr ir spēkā likums – „Te Roda – te lec!” – nestāsti savus pagātnes stāstus – rādi, ko vari darīt šodien. Nav jēgas sava postā aizlaistā kuģa vrakā sūkt aliņu un sūroties par pagātnes vētrām. Nav jēgas lielīties ar šajās vētrās darīto. To vētru vairs nav!

Tagad ir citas vētras, citi viļņi un citas grūtības, kuras jāpārvar! Tagad ir citi pirāti, kuru uzbrukumi jāatvaira. Tagad ir uzceltas jaunas ostas, kurās nekad vēl nav būts! Tagad rodas pilnīgi jauni kontinenti un jaunas jūras dzimst! Tagad jaunas Debesis veras! Tagad var to, ko toreiz nevarēja!

Tagad var jauna kuģa komanda kopā nākt!

Var jau, var gan, bet te sākas dažādi „bet”.

Iedomāsimies skaistu šokolādes konfekšu kārbu. Tajā ir dažādas formas, lieluma un pildījuma konfektes. Ja mēs gribam šīs konfektes pārvietot, mēs ņemam kārbu un to pārvietojam tur, kur visiem ir labāk. Ja vajag koriģēt konfekšu kustību no vienas vietas uz otru, mēs pieliekam spēku kārbas kustības maiņai. Ja mēs gribam pasargāt konfektes no alkatīgu, netīru roku pieskārieniem, mēs aizveram kārbu.

Konfektes kārbā ir dažādas lielumā, pildījumā un svarā. Katrai vajag citu vietu un pārliecināšanu – ar katru ir jārunā viņas „valodā” – par viņas profesionālo interesi, vajadzībām un iespējām. Katrai ir cits „darba laiks” – visas reizē mutē nesabērsi! Tomēr tur, kur ir vajadzīga saskaņotība, tur ir vajadzīga vienlaicīga ietekme. Tam kalpo kārba. Kārba ir „rāmis”, kurā katram ir noteikta vieta, kurā viņš ir ierobežots un pakļauts kontrolei. Kārbā katram ir viņa „birka” – apraksts par to, kas viņš ir, ko viņš var un kam der. „Birka” ir apraksts, ko viņam darīt nevajag, jo nav tam derīgs vai nav tam gatavs. „Ierāmēti” un „brīvībā ierobežoti”, visi tomēr ir viens vesels, viena komanda vienā kārbā, kurā katrs pilda savu lomu – katrs ir derīgs – tātad visiem ir labi.

Kārbu vada līderis.

Tagad izbērsim konfektes uz galda. Tagad tās nesaista nekādi rāmji. Tagad tās, kārbas sienu neierobežotas, var ripot uz visām pusēm, kur vien slīpums un viņu forma tās virza. Tagad tām nav „birku”. Tagad neviens – arī viņas pašas nezina, kas tās ir un kam ir derīgas. Tagad viņas var iet un izmēģināt savu laimi tik ilgi, kamēr (ja nesamaitājas vai netiek samaitātas) meklējumu ceļā atrod – iegūst to, kas kārbā tām bija jau no dzimšanas.

Tagad, ja līderim vajag vadīt tādu konfekšu izbirumu, viņam jāiet pie katras atsevišķi un jāpārliecina darīt to, ko vajag. Tas ir labākajā gadījumā, ja konfekte ir „sevi atradusi”, ja tā apzinās, kas viņa ir un nav samaitāta vai kaut kur pa ceļam pazudusi. Ja konfekte ir meklējumu ceļā, tad nav nekādas jēgas uz to runāt, jo tā ir savu ilūziju un kārdinājumu varā. Visas zudušās un „sevi meklējošās” ir zudušas sabiedrībai – tām nevar piekļūt ne līderis, ne arī citas konfektes. Ja tagad līderis grib ietekmēt konfektes, tad viņam jāiet pie katras atsevišķi un jāmēģina to kustināt vajadzīgajā virzienā. Bet, laiks iet, laiks tiek tērēts, vienlaicīguma un saskaņotības nav. Virzība apstājas. Neviens nav savā vietā – slikti ir visiem.

Tātad robežas, rāmji, ierobežojumi un „birkas” ir vajadzīgas. „Brīvība” visu nograuj – bet iesaistība vietā dod vadības iespējas.

Līderis ir tur, kur ir „kārbas”, kur ir „kārbu” vadības iespēja. Ja nav „kārbu” – nav līdera. Ir vajadzīga sākotnējā vienotība. Tur, kur nav sākotnējās vienotības, tur nav arī līdera.

Tomēr,

- Vai uz galda izbērtās konfektes ir nevadāmas?

- Vai ir citi vadības un ietekmes līdzekļi, kuri apiet līdera ietekmes?

Valdība pieņem sociālās dzīves regulācijas likumus, bet pilsētā ienāk lielveikalu ķēde un pilnībā maina pilsētas sociālo struktūru. Visi valdības likumi tagad ir „kaķim zem astes”. Sēž gudrīši un domā (aktivizātoru saaktivizēti) savos biznesa inkubatoros satriecoši oriģinālas biznesa idejas, bet globalizācijas strāvas banku resursus aizrauj citos virzienos gudrīši atkal spriež par savu projektu plusiem un mīnusiem. Visa viņu domāšana ir bezjēdzīga tur, kur viņi nevar novērtēt vides izmaiņas, tās kontrolēt un ietekmēt. Tur viņi ir rotaļlietas to rokās, kuri maina vidi. Ar tādu iniciatīvas bagātu „derīgo muļķu” palīdzību maldina citas uz galda izbērtās konfektes.

Tātad konfektes var vienlaicīgi ietekmēt tas, kurš kustina visu galdu – tas, kurš maina visu dzīvi un dzīves vidi pašos pamatos. Kad globalizācijas ietekmē rūpniecība pārvietojas uz dienvidaustrumiem, ziemeļrietumniekiem vairs nekādu ražošanas darba cerību nav. Tagad viņi var apkalpot „globalizatoru” vajadzības – iet seksapkalpotājas vai ekotūrisma viesmīļos ar iepriekšminēto komponenti vai bez tās, bet pašiem savas ražošanas viņiem vairs nebūs.

Līderis varētu ņemt vērā galda kustības un vadīt konfekšu kārbu tā, lai arī tagad tā atrastos uz galda labākajā vietā, bet izbērtās konfektes ir pilnīgā galda varā. Līderis nevar ietekmēt katru konfekti atsevišķi, bet tās visas kopā var ietekmēt tas, kurš kustina galdu. Tieši tāpēc darbojās „laikmetīgās mākslas”, radiostacijas „Brīvība” un „Amerikas balss”. Tieši tāpēc Soross un visi citi fondi stiepa rokas pie konfekšu kārbas. Tieši tāpēc ap to nemitīgi darbojās demokratizātori, liberalizētāji, modernisti un citi mainībā vedēji. Viņi vienkārši izjauca „kārbu”. Pēc tam konfektes izbira un bija katram brīvi pieejamas, bet nebija vairs nosargājamas.

Katra atsevišķa konfekte ir bezspēcīga galda kustinātāju pasaulē. Tagad katru konfekti var piemeklēt bezdarbs un pelējums – noziedzība, narkotikas, netikums, atkarības un visi citi parazīti, no kuriem tās iepriekš sargāja kārbas „nebrīve”. Tagad, konfektes var vārtīties Vašingtonas vai Briseles pagaldē. Tām taču kārbā uz galda nebija labi! tāpēc tika izjaukta kārba – lai nebūtu līdera un ja tāds rastos, tad lai viņam nebūtu ietekmes līdzekļu un to pielietošanas iespēju.

Jums nav līdera tāpēc, ka ir dota pilna vaļa līdera esamības noliedzēju balsīm.

Tāpēc, ka vārtaties svešās pagaldēs!

Tāpēc, ka esat sagriezuši savu kuģi lūžņos!


Tagad pieņemsim, ka jums ir kārba, visi esat savās vietās un jums ir līderis, kurš jūsu kuģi virza caur vētrām un klintīm drošas ostas virzienā. Bet tad sāk skanēt balsis par „diktatūras asiņainā režīma” varā nonākušo kuģi. Tad sarodas haizivis, šakāļi un žurkas uz jūsu kuģa. Tad atlido NATO miera nesējas raķetes un lidmašīnas, met „brīvības” bumbas tik ilgi, kamēr jūsu kuģis ir sašķaidīts lupatās un jūs varat brīvi peldēt starp haizivīm jūrā. Jūsu līderis tiek publiski spīdzināts un sajūsmināto „pasaules humānāko cilvēku” prieka saucienu pavadībā nogalināts.

Nu, lūk – tik ilgi, kamēr lidos NATO lidmašīnas, kamēr tām mērķus norādīs pasaules „humānākie, mieru un brīvību – tautu pašnoteikšanos mīlošākie un cienošākie” ......., tik ilgi līderu nebūs. Tik ilgi jums nākotnes nebūs! Un pirmkārt jau tādēļ, ka arī jūs esat šo ...... aliansē. Arī jūs piederat pie ........ Tādiem līderi nepienākas. Tādiem ir kaulu kaudze lielā ....... klana pagaldē!

Tādi savu kaunu mazgā līdz 7 augumam!

Dievs svētī Latviju!

Āmen!

***

- Kā tik pie līdera?

Līderis ir Cilvēciskais lielums. Līdera lielums ir redzams tiem, kuros mīt šis lielums. Jūsu Cilvēciskais lielums jūs pievedīs līderim. Tad, kad nāks līdera laiks, jūs jau būsiet viņa Debesu lokā! Jūs jau vienos viņa Vīzija. Celiet savu Cilvēcisko lielumu un tad, kad tas būs līdera cienīgs, Jūs teiksiet

- Mums ir Līderis!


Mēs viena Gaisma esam.


Mans ceļš ir tāls.

Man līdzi nācis Gaismas stars –

Kā gaismas stara draugs.


Man priedēs kaisās sāls.

Man Debesis savu zīmi dod.

Man Gaismas stars ceļu rāda.

Man gaisma tiltu ceļ

Un tālā ceļā sūta.


Es esmu nezināms.

Mans draugs ir Gaismas stars –

Mans Ziņnesis un Sargs,

Mans pavediens,

Mans Gaismas stars.


Es nezināms.

Es pats kā stars,

Kā plaisa mākoņos,

Kā Gaismas stara draugs.


Mēs viena Gaisma esam.

Mums ceļš ir tāls

Un priedēs kaisās sāls.


Un Ildzīte Magone turpina tā:


No gaismas stariņiem

Tinums pēc tinuma

Cilpa aiz cilpiņas

Uguns mēlītēm

Sastiprinātas.

No rīta līdz vakaram

Kārtu pēc kārtas

Sudraba diegi

Zaļzelta pavedieni,

... trīskārši, trīskārši ...

Trešais bij dimanta

No tīras mīlestības –

Tādas trejstipras bruņas

Savai mīļajai zemītei gatavojam.


                                                                                   Pauls Stelps

                                                                                   Sociopsiholoģijas asociācija





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa