Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ uz diskusijas sadaļu


Par likuma un morāles attiecībām


Jautājumu par ārējā likuma kā valsts varas izdoto vispārpieņemto noteikumu attiecībām ar iekšējo likumu, kā morāli ētisko normu kopumu ir aplūkojušas visas tiesību filosofijas skolas. Tāpat ir daudzas reizes vērtēts jautājums par to, vai likums var būt amorāls, netaisnīgs un kādā veidā ārējā likuma piemērošana saistāma ar atbilstību iekšējam likumam kā universālā taisnīguma idejai, nosaucot to par sirdsapziņu vai iekšējo likumu.

Rakstītais likums ir sabiedrības vienošanās rezultāts par to morāli ētisko normu apkopojumu, kuru apkārtējās sabiedrības locekļi ir uzskatījuši par absolūto minimumu šīs sabiedrības eksistencei un valsts nodrošina šī morāli ētiskā minimuma ievērošanu ar savu piespiedu spēku. Visas pārējās tiesību normas, kuras satur rakstītais likums, ir tikai un vienīgi mehāniskas normas, kuras nepieciešamas pašas valsts uzturēšanai.

Šādā kontekstā nepieciešams runāt par ētiku, kā vispārēju mācību par LABO un ĻAUNO un morāli kā IEKŠĒJO LIKUMU. Gan morāle, gan ētika ir konkrētās sabiedrības radīts „gala produkts”. Izpratne par to, kas ir PAREIZS vai NEPAREIZS, LABS vai ĻAUNS atšķiras laikā un telpā. Līdz ar to atšķiras arī rakstītais likums kā absolūtā minimuma atspoguļojums sabiedrības eksistences nodrošināšanai. No tā izriet arī otrs apsvērums – netaisnīgs rakstītais likums nav iespējams, jo pašos pirmsākumos likums atspoguļo to, kas tiek uzskatīts par LABU, pareizu vai ĻAUNU, nepareizu. Lai arī no mūsdienu viedokļa rasistiskie Trešā Reiha rakstītie likumi var likties šausminoši, tomēr attiecīgajā laikā un teritorijā sabiedriskā morāle tos atbalstīja un sabiedrība sekoja nacionālsociālistiskās partijas ideoloģijai. Attiecīgajā laikā un teritorijā vairākums šādus vienotās spēles noteikumus uzskatīja par labiem un atbalstāmiem.

Jāsaprot, ka tieši morāli ētiskās normas, ir nepieciešamas nevis tikai mūsdienu sabiedrības normālai funkcionēšanai, bet gan ir tās eksistences stūrakmens. Rakstītais likums tikai seko kopējam sabiedrības viedoklim par LABO un ĻAUNO. Sabiedrība, izglītības sistēma, kolektīvs, ģimene, sociālais loks utt., kopīgi veido katra indivīda atsevišķos uzskatus par to, kas uzskatāms par veicināmu vai nosodāmu. Rakstītais likums, atšķirībā no sabiedrības noteiktajiem uzvedības modeļiem, nekad neparedzēs, ka vīrietim ir labi noņemt cepuri ieejot baznīcā vai kurpes mošejā, sieviete durvīs jāpalaiž pa priekšu vai sabiedriskajā transportā jāpiedāvā vieta vecākam cilvēkam. Atšķirībā no rakstītā likuma spēka, kuru nodrošina valsts ar soda neizbēgamības sajūtu, morāli ētisko normu darbību nodrošina tieši sabiedrība un indivīdu vēlme būt šīs sabiedrības daļai attiecīgi rīkojoties noteiktās situācijās, pat neapzinoties konkrētā uzvedības modeļa cēloņus. Cepures noņemšanai, ienākot telpās, ir ļoti prozaisks iemesls – noņemt bruņucepuri, tādejādi demonstrējot labos nolūkus. Arī cimda noņemšana pirms rokas paspiešanas saistīta ar laiku, kad tika nēsāts bruņu cimds.

Dažādus rīcības modeļus ikdienišķās situācijās ir piedāvājušas dažādas filosofiskās skolas un reliģijas un no tā ir atvasināti daudzi principi, kurus mēs lietojam arī mūsdienās un kas nesaraujami ir saistīti ar konkrētās teritorijas kultūras normām. Tā ir tradīcija, kuras saglabāšana arī ir tikai un vienīgi morāli ētiskas dabas jautājums, tomēr šādas rīcības arhetipi ir ieaudzināti mūsu domāšanā. Cilvēks, kas audzis rietumu kristīgās tradīcijas ietekmē par LABO vai ĻAUNO uzskatīs idejas, kas izriet no kristietības un nekad nekļūs par budistu vai sintoistu pēc būtības. Ne jau ar gribu pieņemts dzīvesveids un mehāniski iemācītas teorijas veido personas iekšējo likumu, bet gan viss tas, kādā pasaulē indivīds ir uzaudzis. Morāli ētisko pienākumu nekādos apstākļos neraksturo „piedomāšanas” aspekts par to, kā būtu rīkoties pareizāk.

Ja mēs abstraktizētu gan rakstīto likumu, gan iekšējo likumu līdz absolūtajam pirmcēlonim, tad katrai tiesībai pretim ir pienākums un otrādi. Nevar pastāvēt tiesība, ja pretējā pusē neatrodas vismaz morāli ētisks pienākums ievērot noteiktu uzvedības modeli. Eksistējošs pienākums pats par sevi rada tiesību kādam, iespējams pat nekonkretizējamam subjektam. No rakstītā likuma viedokļa tiesības un pienākumi vienmēr atradīsies līdzsvarā, tomēr morāli ētiskajās attiecībās uzsvari nobīdās par labu pienākumam pret sabiedrību, ar piebildi, ka jebkuram no mums kā sabiedrības loceklim ir tiesības sagaidīt, ka visi pārējie sabiedrības locekļi rīkosies tieši tādā veidā, kā to paredz konkrētās uzvedības modelis. Jautājums par morālām tiesībām uz kaut ko vispār tiek reti aplūkots, jo lielā mērā konkretizētas tiesības šajā sfērā vienkārši nav iespējamas.

Rakstītā likuma robežas mūsdienu sabiedrībā lielā mērā nosaka sabiedrības liberālā attieksme pret dažādu uzvedības modeļu eksistences pieļaujamību un līdzāspastāvēšanu, līdz ar to centrālā tiesību maksima nosaka visu rīcības brīvību tiktāl, ciktāl tas neaizskar pārējo indivīdu rīcības brīvību. Šo robežu ievērošana ir galvenais mūsdienu rakstītā un nerakstītā likuma aizsardzības objekts.

Rakstītā likuma jēdzieniskais saturs ir nesaraujami saistīts ar valsti kā publiskās varas subjektu, kas šī likuma piemērošanu nodrošina ar savu piespiedu spēku, jeb, citiem vārdiem sakot – sodu par nepakļaušanos. Pirmie rakstītie likumi bija izteikti kazuistiski, nosakot konkrētā situācijā striktus uzvedības modeļus matemātiska algoritma veidā. Rakstītā likuma noteiktās tiesiskās attiecības ir caurskatāmas un vienkāršas, bet sasaisti ar morāli ētisko pienākumu nodrošina vispārējie tiesību principi, kas pamatojas universālajā taisnīguma idejā. Tādejādi katram pienākumam ir pakārtota tiesība un katrai tiesībai ir pakārtots pienākums, kas arī var tikt iekalts akmenī, uzrakstīts uz pergamenta vai papīra un pasludināts tautai par vienīgo pareizo uzvedības modeli attiecīgā situācijā. Par rakstītā likuma pārkāpumu persona tiek sodīta un visa sabiedrība attiecīgi reaģē uz šādu sodīto personu, mainot savu subjektīvo attieksmi. Tas ir nepatīkami gan fiziski, gan garīgi, un šādā veidā darbojas vispārējā prevencija (lai citi negribētu pamēģināt) un speciālā prevencija (lai arī konkrētais indivīds nevēlētos atkārtot). Soda, jeb negatīvo seku neizbēgamība ir ļoti būtisks rakstītā likuma neievērošanas aspekts. Alegorija par pīrāgu un pātagu precīzi atspoguļo rakstītā likuma garu.

Morāli ētisko normu kā iekšējā likuma saistošais spēks un tāpēc arī pienākuma un tiesību attiecības ir daudz sarežģītākas. Ja kaut kas netiek nodrošināts ar valsts piespiedu spēku, mēs nevaram runāt par sodu. Sabiedrība nevar sodīt citādi, kā vien morāli par to, ka kāds savu vecomāti izmitinājis pansionātā, lai ātri tiktu pie viņas dzīvokļa, savu ērtību labad bērnu audzināšanu nenodarbojas vispār un šo pienākumu veic vecvecāki vai auklīte, vai strādā tikai tik, cik nepieciešams bezdarbnieka pabalsta saņemšanai. Tas, savukārt, nozīmē, ka iekšējo morāli ētisko pienākumu raksturo citi kritēriji, kas izriet no personas subjektīvās puses. Morāli ētiskā pienākuma pastāvēšana ir gandrīz nesaistīta ar konkrētu tiesību un noteikta rīcības modeļa pamatā atrodas cita veida pamudinājumi, tādi kā cieņa, mīlestība utt., nevis bailes no neizbēgamā soda. Šo jautājumu nekad nevarēs regulēt ar ārējā likuma palīdzību. Tas ir pierādījis sevi praksē. Tiesību vēsture pazīst mēģinājumus sīki un detalizēti aprakstīt tikai vienu mazu jautājumu no plašās civiltiesību sfēras – pušu savstarpējās saistības reģistrētas ģimenes ietvaros. Tika konstatēts, ka pastāv noteiktas attiecības, kuras ar valsts piespiedu spēku regulēt nav iespējams. Tāds likums nekad nedarbosies, jo eksistē arī cita veida pienākumi.

Sabiedriskos formējumus, tādus kā VALSTS vai TAUTA raksturo vienota izpratne par LABO un ĻAUNO. Citiem vārdiem sakot, TAUTU veido vienotas morāli ētiskās normas, vienots iekšējais likums. Tikai pēc tam šī TAUTA izveido VALSTI un ar VALSTS palīdzību nodrošina rakstīto likumu, kā iekšējā likuma absolūtā minimuma garanta, piemērošanai.

No tā izriet arī cita problēma. Morāli ētiskā pienākuma izpildei ir nepieciešama attīstīta iekšējā pasaule. Sabiedriskais nopēlums un „šķība skatīšanās” ietekmē tikai to personu, kurai, pat ja pienākums neizriet no iekšējiem pamudinājumiem, ir svarīgs šis sabiedriskais viedoklis. Tātad, morāli ētiskā pienākuma izpildei ir nepieciešams nodrošināt atgriezenisko saiti ar personas iekšējo pasauli. Rakstītais likums runā par personas godu un cieņu kā par personas novērtējuma diviem aspektiem – apkārtējo indivīdu novērtējumu un pašnovērtējumu. Ja indivīdam savu mērķu sasniegšanai (neatkarīgi no tā, vai mērķis ir Ferrari, māja Jūrmalas kāpās ar skatu uz jūru, vai vienkārši jautra dzīve bez saistībām pret jebkuru trešo personu), ir vienaldzīgs sabiedrības viedoklis, nav iespējams runāt par morāli vai ētiku šo mērķu sasniegšanas procesā.

Tas, savukārt, nozīmē, ka pirms aplūkot morāli ētiskos pienākumus, nepieciešams analizēt TAUTAS, kā sabiedriska formējuma kopējo VĒRTĪBU SISTĒMU. Ja sabiedrībā neeksistē noteikta puslīdz vienota vērtību sistēma, nav iespējams runāt arī par sabiedrības morāli ētiskajiem pienākumiem. Dažādām mentalitātēm un kultūrām piederīgi indivīdi vienotajā TAUTAS izpratnē par LABO un ĻAUNO ienes savai kultūrai raksturīgās iezīmes. Katras tautas kā etniska kopuma mentalitāte nes līdzi arī savu VĒRTĪBU SISTĒMU. TAUTA, kā politiska nācija nav iespējama bez katra atsevišķa indivīda daļējas nacionālās identitātes zaudējuma TAUTAS kopējā mērķa sasniegšanai un vienotajai izpratnei par morāli ētisko normu saturu. Pretējā gadījumā, „atšķaidot”, sabiedrības kopējo morāli ētisko fonu, notiek sabiedrības de-moralizēšanās process, kad, sekojot morāli ētiskā (iekšējā) likuma saistību samazinājumam, attiecīgi tiek samazinātas rakstītā likuma noteiktās uzvedības normas. Šādu tendenci var novērot arī mūsdienu pasaules valstīs – jo neviendabīgāks ir iedzīvotāju sastāvs, jo liberālāka ir attieksme pret dažādiem tradicionāli pieņemtiem morāli ētiskas dabas standartiem.

Iekšējā likuma piemērošana, ja to neuztur ar jebkāda veida ārēju ietekmi, satur neizsīkstošu samazinājuma tendenci. Šobrīd liberālā izpratne par tiesību un pienākumu apjomu un rakstīto likumu kā vienīgo tiesību un pienākumu avotu nav ierobežota nekādā veidā. Liberālo teoriju robežas definīcija „tiktāl, ciktāl” pieļauj tās pārbīdīšanu tālāk un tālāk, radot jaunas papildus tiesības, kas neatbilst tradicionālajai izpratnei par LABO un ĻAUNO. Praksē tas nozīmē, ka ar universālo taisnīguma ideju tiek pamatota tādu tiesību piešķiršana, kuru vienīgā saistība ar taisnīgumu ir apstāklis, ka salīdzināmos apstākļos līdzīgas tiesības ir piešķirtas citiem un šeit nekāds ļaunums necelsies. Piemēru netrūkst. Kaut vai notikumu ķēdīte ar atļauju veidot homoseksuālas attiecības, tad homoseksuālu pāru attiecību reģistrācija materiālo jautājumu atrisināšanai, viendzimuma laulība, tad adopcijas tiesību piešķiršana homoseksuāliem pāriem vienlaikus ar valsts kā rakstītā likuma un kristīgās baznīcas pretnostatījumu homoseksuālisma atzīšanas vai nosodīšanas jautājumā. Centrālais liberālisma risks ir izjaukt dabisko tiesību līdzsvaru starp rakstītajām tiesībām un pienākumiem, bet morāli ētiskā pienākuma aizstāšanu ar tiesībām, tādejādi novedot sistēmu līdz absolūtam nonsensam. Brīvība nenozīmē absolūtu un neierobežotu izvēles brīvību attiecībā uz jebkāda sabiedriskā pienākuma uzņemšanos, jo bezpienākuma eksistence dabā nav iespējama. Tas ir pretrunā pašam pamatu pamatam, neatkarīgi no tā, vai uzskatīt cilvēku par sabiedrisku dzīvnieku vai augstāku būtni.

Dzīvnieku sabiedriskie formējumi – bars, ģimene (piemēram, lauvu ģimene, kur ir tēviņš, vairākas mātītes un dažāda vecuma mazuļi) nepazīst morāli, nerunājot par likumu. Tiesības nosaka spēks un attiecīgi atrašanās vieta grupas hierarhijā, pienākumus – sabiedriskā formējuma vajadzība (teritorijas un bara aizsardzība, pārtikas vajadzības, reproduktīvās vajadzības) un atrašanās noteiktā hierarhijas līmenī. Hiēnsuņi savvaļā kopj savus slimos biedrus tāpēc, ka tādas ir bara intereses, nevis iekšēja pienākuma vadīti. Instinkts nav iekšējs pienākums morāli ētiska likuma izpratnē. Hiēnsuņu bars ir liels, ģenētiski radniecīgu indivīdu apkopojums un tas nepieciešams gan teritorijas aizsardzībai, gan medībām grupā, gan arī kucēnu uzraudzībai apkārtējā naidīgā vidē, kurā valda princips „apēd, vai tiec apēsts”. Šādam sabiedriskam formējumam Āfrikas savannā pastāv dabisks regulācijas mehānisms – fiziskais spēks un eksistences nodrošināšanas objektīvās nepieciešamības pēc barības bāzes un prognozējamas bara atjaunošanās.

Noteikti kontroles mehānismi ir nepieciešami jebkurā sabiedriskā formējumā. Apkārtējā realitāte nosaka nepieciešamību pēc vispārējiem spēles noteikumiem, tāpēc šāds scenārijs – pakļauties dzīvniecisko instinktu noteiktajai vajadzību piramīdai nav vēlams nevienam cilvēku radītam sabiedriskajam formējumam.

Cilvēku sabiedrība mūsdienās nebalstās vairs dzīvnieciskā instinkta radītās attiecībās. Morāli ētiskā pienākuma zaudēšana, attiecīgi samazinoties rakstītā likuma noteiktajiem pienākumiem, savukārt nozīmē vienīgā sabiedriskā regulatora zaudējumu. Pie tam, cilvēku sabiedrības, kā indivīdu apkopojuma, vajadzības iziet ārpus dzīvnieciskās vajadzību piramīdas – teritorija + barība + vairošanās. Situācijas, kuru risinājumu dzīvniekam nosaka instinkts, cilvēku sabiedrībā nereti nosaka morāli ētiskas normas. Ja TAUTA atsakās no šāda regulācijas mehānisma, tas nozīmē pilnīgu anarhiju un vienā brīdī atgriešanos pie „spēks rada tiesības” formulas, jo atļauts ir viss un indivīda pienākums ir to veicināt. Vienlaikus tas arī nozīmē sabiedrības atkrišanu atpakaļ „visu karš ar visiem” situācijā, kas pastāvēja pirms sabiedriskā līguma. Šeit nav iespējams runāt par cilvēku sugas pašsaglabāšanās instinktu, jo notiek atgriešanās pie dzīvnieciskajiem sabiedriskā regulējuma instrumentiem. Pirmās reliģijas, kā sākotnējās mācības par LABO un ĻAUNO radās lai no pusmežonīgajiem, dzīvnieciskajiem indivīdiem spētu izveidot jebkāda veida sabiedrisko formējumu kopējā mērķa sasniegšanai. Tika noteikti pienākumi cilvēka sugas saglabāšanai un šie pienākumi nereti bija pretēji dzīvnieciskajam man patīk = LABS v man nepatīk = ĻAUNS. Morāli ētiskās normas eksistēja pirms rakstītā likuma, radot iekšējo pamudinājumu – bailes no Dieva soda. Uz šīs bāzes attīstījās sabiedrības morāle un ētika. Uz šīs bāzes attīstījās civilizācija.

Sokrāts, pirms nāvessoda izpildes iedzerot velnarutka indi, sarunās ar saviem mācekļiem atteikšanos no bēgšanas trimdā un izvēli par labu nāvei pamatoja arī cilvēka dvēseles nemirstību ar vienoto skaistā, labā, pareizā izpratni. No šiem vispārējiem principiem Sokrāts secināja, ka cilvēkā ir nemirstīgā daļa un tāpēc jau viņam nav no kā baidīties. Pie tam, bēgšana nepieļautu viņam laupītu godu. Vienotais iekšējais likums – morāli ētiskais pienākums ir saistīts ar personas godu un cieņu, to, cik ļoti augstu mēs sevi vērtējam, veicot vienu vai otru pienākumu. Sokrāta laikā valsts amatpersonas darbs nereti bija goda amats, par kura pildīšanu nemaksāja. Tas eksistēja subjekta kā TAUTAS daļas iekšējs pienākums, kura izpildi noteica TAUTAS vienotā izpratne par LABO un ĻAUNO. Pienākums varēja eksistēt bez citām tiesībām, kā vien tām, kuras nepieciešamas šo tiešo pienākumu pildīšanai.

Šajā situācijā iespējams par sabiedrisko regulatoru uzskatīt dabiskās tiesības. Dabisko tiesību (juridiski) vēsturiskās atziņas ir saistītas ar personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, īpašumu, dzīvību utt. Atmetot šīs tiesību filosofijas skolas ab initio uzsvarus uz personu tiesībām, ir iespējams analizēt tās nedaudz sīkāk. Tad kļūst redzams, ka tiesības uz dzīvību ir nosacīts jaunievedums un citās (ne–Eiropas mūsdienu) tiesību sistēmās nogalināšana noteiktos apstākļos ir atļauta. Mūsdienu rietumu tiesības pazīst arī nonāvēšanas legalizācijas tendences, piemēram, diskusiju par eitanāzijas pieļaujamību. Cilvēka dzīvības aizsardzības pamatojums ir reliģiskajās mācībās, t.i. morāli ētiskas dabas jautājumos. Universālā taisnīguma ideja ir saistīta ar sabiedrisko viedokli par LABO un ĻAUNO, par visu vienlīdzību likuma priekšā, tomēr šāda likuma nav, ja izjaukts dabiskais tiesību un pienākumu līdzsvars. Šādā situācijā nav iespējams runāt nedz par taisnīgu tiesu, nedz par VALSTS vai TAUTAS eksistenci.

Tīras dabiskās tiesības, bez filosofiskās mācībās noteiktām pienākumu un tiesību robežām (strikti nosodot sofistiskas variācijas par jēdzienu saturu), kam seko rakstītais likums nav risinājums tiesību un pienākumu līdzsvara nodrošināšanai un, gadījumā ja mēs turpinām sekot liberalizācijas tendencēm, atsakoties no morālo pienākumu važām, atliek vien mums saviem tuvajiem, sekojot Maugļa piemēram, novēlēt veiksmīgas medības.


Artūrs Šneiders


Jurists

"Vis Licita" IK


Atpakaļ uz diskusijas sadaļu



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa