Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv


242.

No: Evas       Temats: Cilvēce un ļaunums

?←      2008. gada 20. septembrī 14:27:21

Kapēc cilvēki ir tik ļauni? Vai tas līdz pat mūsdienām ir nācis mantojumā no pagātnes- kā tāds nerakstīts likums? Kas notiks ar pasauli ja mēs nemainīsimies? Vai ļaunums var uzvarēt labo? Jau ieprieks paldies!



„Liku bēdu zem akmeņa”


Suns spalvu met, bet tikumu nemaina, tāpat kā garīdzniecība, mainot reliģijas, baznīcas, rituālus un ietērpus, neatsakās no mūžseniem niķiem – tautas iebiedēšanas, mānīšanas un varas izmantošanas savas dzīves labiekārtošanai. Tāpat visos laikos, ar retiem izņēmumiem, visu kārtu un kultu priesteri ar tik pat lielu degsmi ir sludinājuši savu ticību, ar kādu nepatiku tie izvairījušies pildīt pašu sludinātos likumus un apgūt savu reliģiju dzemdējošo filosofiju mācības. Tas ir interesanti, bet katra reliģija ir bijusi un ir pretrunā ar filosofiju, no kuras tā ir radusies.

Šo, virspusēji apgūto, līdz galam neizprasto un vēlāk vienkāršoto filosofisko doktrīnu elementi – disharmonijas, to cēloņi un sekas, nenoformētie realitātes aspekti un patvaļīgi – burtiski simbolu skaidrojumi mazizglītotas tautas un garīdzniecības apziņā radījuši un uztur kādu universālu Radītāja pretinieka tēlu – ļaunuma iemiesojumu, katrā reliģijā tam piešķirot citu vārdu. Tas vienmēr ir palīdzējis turēt paklausībā Dievlūdzējus, bet reizē arī leģitimizējis ļaunuma eksistenci un reizē radījis kādu, uz ko katrs var novelt atbildību par paša nevēlēšanos ievērot Cilvēciskas dzīves normas.

Jebkura vēlākā sabiedriskās dzīves forma sākumā radusies, kā dažu baznīctēvu patvaļīga svēto rakstu interpretācija. Indijā ilgu laiku bramīni uzturēja maldīgas interpretācijas rezultātā radušos tradīciju – sievu sadedzināšanu mirušo vīru bēru sārtos. Akvīnas Toms un Augustīns, spriedelējot par Cilvēku, kā radības kroni, pamazām nonāca līdz šī Cilvēka tiesībām pārvaldīt un izmainīt apkārt esošo dabu. Tagad tas mūs ir novedis līdz ekoloģiskām katastrofām, gēnu „inženierismam” un ekonomiskajam liberālismam. Savā pēdējā uzrunā par viltus vērtībām un elkiem Romas pāvests elka kārtā blakus naudai un greznībai ierindojis arī Zināšanas. Kā Jums šķiet – pie kā tas var novest nākotnē?

Savulaik neizglītotie bīskapi, ravējot un rediģējot no Kristiešiem pūrā saņemtos, viņiem nesaprotamos tekstus, tur sastapa Pūķa – (Radītāja Universālās, nenoformētās Gudrības) simbolu. Turpat viņi atrada Sat – Anu, un nesapratuši, ka tā ir tā pati kosmogoniskā Svētā Anna – „Kristus vecmāmiņa” sakrustoja šo Sat – Anu ar Pūķi, tā padarot Kristu par Sātanu, ko viņi līdz šai dienai atsakās atzīt, jo Kristus tiešām ir Universālās Gudrības Dēls – Cilvēka Monāde. Šo savu murgojumu baznīctēvi izmantoja vēl dažus gadsimtus atpakaļ un tā apkarošanas vārdā inkvizīcija sadedzinājusi miljoniem savu upuru. Apmēram tādā garā ir gājis visu laiku.

Reliģija ir FiloSofisku zināšanu radītas Mācības kādai tautai tās teritoriālajā dzīves veidā, kā arī vēsturisko un evolucionāro apstākļu sintēze. Kad šī mācība zaudē saikni ar savu FiloSofiju, teritoriju vai tautu un nonāk citā vēsturiskā (arī laikā) un evolucionārā (attīstības līmenis) vidē, tā pārvēršas par ideoloģiju, uzskatu virkni vai rituālu kopu ar pilnīgi citu ietekmi uz šo vidi nekā ideoloģijā, uzskatos un rituālos ietērptie mērķi. Metafiziska aksioma:

- Katra vide uz ietekmi reaģē savdabīgi.

Kapteini Kuku un viņa komandu salinieki noslepkavoja, atriebjot Kristus nāvi, kad no kuģinieku līdzatvestā misionāra bija saklausījušies stāstu par to, kā baltie cilvēki nogalinājuši pie viņiem sūtīto Dieva Dēlu.

Maijiem bija pieņemts upurēt cilvēkus sevišķi svarīgu vēstījumu nogādei Dieviem. Apdomājuši stāstu par to, kā Dievs savu viendzimušo dēlu cilvēku labā upurējis un savā dabiskajā dievbijībā saprazdami to, ka Dievs visā rāda piemēru, kuru cilvēkam jācenšas ievērot savā dzīvē, viņi pieaugušo vietā sāka uz saviem altāriem upurēt bērnus.

Polinēziešus no nozieguma atturēja „tabu” sistēma. Kad pie viņiem nonāca franču misionāri, viņi kā pirmo paziņoja vecās kārtības (derības) spēkā neesamību un jaunās derības prieka vēsti par to, ka Kristus visus grēkus ir izpircis. Polinēzieši, sapratuši, ka tagad ir brīvi no „tabu” sāka melot, zagt, laupīt, izvarot un slepkavot.

Indijā hinduisti svēti tic karmai un tam, ka nākošajā dzīvē dzīvos atbilstoši savai šodienas dzīvei, tāpēc cenšas to nesabojāt. Tad, kad baznīca iespiedās Indijā, tā pārņēma dienvidu rajonus. Ziemeļos saglabājās hinduisti. Ja sastop ārzemēs hinduistu, to var viegli atšķirt no kristiešu indieša. Kristīgie indieši ir slinki un mantkārīgi, bieži dzer un ir izlaidīgi, tenko un melo, arī zog. Viņiem nav jācenšas. Viņi ir labi ielāgojuši, ka Kristus par visu grēkiem ir jau samaksājis un, lai tiktu „debesīs”, lai vairs nekad uz Zemes nepiedzimtu ir tikai jākristās, jāmaksā baznīcas nodevas un jāpiedalās tās ceremonijās, jāsūdz grēki.

Kad augsti attīstīta eseja Filosofiskajā dvēselē ienāk tam domātie tēli un simboli par Kristu kā Universālās Gudrības radošo daļu – Cilvēka monādi un tās attiecībām darbā ar savu veidojumu – mirstīgo dvēseli (Krestos), tie mudina šo dvēseli uz koncentrāciju un izsmalcinātību. Kad tie paši simboli caur dedzīgi neizglītota bīskapa muti līst pār zemnieka pamatoti rupjo (vienkāršo) dvēseli, tad tajā koncentrējas un kristalizējas tas, kas tur ir un galarezultātā tas viss noved pie lielības, mantkāres, skaudības un cietsirdības, kā arī savstarpējas cīņas par zemes un miesas varu apliecinošiem labumiem. Šajā cīņā tiek izmantoti visi – arī maģiskie līdzekļi, kurus līdz tam izmantoja tikai ļaudis savā sadzīvē.

Cilvēki un tauta nekad nelietoja maģiju, zināja tās postošo dabu un tās nesavienojamību  ar reliģiju. Baznīca, izskaužot reliģiju un tai līdzi arī tautu, cīnoties par baznīcēnu skaitu, pavēra ceļu ļaužu skaitliskajam pieaugumam un viņu maģijas ienākšanai ikdienas dzīves normas kārtā. Par to nav jābrīnās, ja zinam kādu kultu, rituālu un ideoloģiju sajaukums un mantiniece ir tā, kas sevi dēvē par „kristīgo baznīcu”. Tās iemaņas ir labi redzamas gan vēsturiskajās, gan mūsdienu skandālos un „tikumos”, kuros ir iesaistīta.

Ko vērta ir tikai jezuītu un O.D. (Opus Dei) ordeņu eksistence ar to ideoloģiju vien. Tad jau palīdzība trešajam reiham un tas, ka Vatikāns ir lielākā finansu impērija vairs neko nenozīmē. Bet tas, ka pāvests, pats būdams lielākais baņķieris, elku kārtā naudu ieliek tikai tad, kad liberālā pasaule ar tās bankām beidz pastāvēt, gan liek par daudz ko padomāt. Tas ir tikumības lakmusa papīrītis un vērtējums visai viņa vadītās „kristīgās” pasaules 2000 gadu vēsturei. Maldināšana un miglas pūšana ir efektīva maģijas praktiskā daļa.

Tas viss savijas ar vēl citām vēsturiskām līnijām. Viena no tām aizsākās miljoniem gadu atpakaļ, kad trešās rases (lemuru) beigās un ceturtās rases (atlantu) sākumā, Cilvēcei, vairāku attīstības ciklu noteiktu izmaiņu rezultātā „attālinoties” no smalkās pasaules, pamazām radās tas, ko mēs tagad saucam par maģiju.

Ar laiku, šī, sākumā nevainīgā, tieksme izmantot zūdošās iespējas ieguva aizvien savtīgāku un egocentriskāku raksturu. Tā radās tas, ko mēs tagad pazīstam kā melno maģiju ar tās neskaitāmajiem novirzieniem. Tas, ar ko var pazīt melnās maģijas formas, melno hierarhiju ideoloģijas un melīgu baznīctēvu inspirētas psihiskas izmaiņas ir fanātisms, cietsirdība, skaudība, līdzcilvēku interešu ignorēšana, sāncensība un orientēšanās uz materiālajā – formu pasaulē sastopamajām vērtībām. Fiziskā veselība, veiksme un labklājība ir tie trīs pamatprincipi uz kuriem balstās maģija, Melnās hierarhijas un priesterība radot to, ko mēs saucam par ļaunumu.

Ļaunums ir brīvas izvēles apstākļos ar kaitējuma mērķi izdarīta rīcība. Pie tam, tai pat nav jābūt fiziskai. Ļaunums var būt domā (plānos), emocionālos stāvokļos vai attieksmē un prāta ievirzē. Vienkāršāk pateikt, ka ļaunuma vide ir visur tur, kur nav labvēlības.

Dabā nav nekā lieka. Dabā valda labvēlība pret visiem. Katrs parādās tad, tur un tādā veidā, kas viņam, viņa dzīvei un nākotnei ir vislabvēlīgākais. Tātad tiem, kas tur ir nākuši pasaulē, tas viss ir jāpieņem kā viņu iespēju vieta un jācenšas būt labākam tajos apstākļos, kādos viņi ir. Dievs katram palīdz, dodot iespēju, Tas paver durvis tad un tajā virzienā tam, kurš ir tam gatavs, kurš to ir sasniedzis ar savu darbu.

Galvenais ir šo iespēju nepalaist garām un pienācīgi izmantot – būt modram un gatavam ar prieku pieņemt piedāvājumu vienas grūtības un pārbaudījumus mainīt pret vēl lielākiem. Tas, kurš ir tiem gatavs, tos neizjutīs kā ciešanas, bet kā īsto viņa spēju piepildījuma veidu.           

Problēmas ienāk šajā pasaulē un ļaunuma durvis parasti paveras līdz ar tumsas bērnu (diennakts tumšajā laikā ieņemtie) attieksmi pret šo pasauli, kā pret cīņas vietu, kā pret naidīgu šķēršļu zonu, kurā ir vai nu jāuzvar, vai ar kaunu jāatkāpjas un jāmirst. Tiem liekas, ka viss ir pašu spēkiem jāiekaro, jāapsteidz un jāsatver. Tie domā (un diemžēl tā jūt), ka neviens neko par velti tiem nedos un viss, kas ir viņu rokās nonācis, tajās ir jānotur, jāaizstāv, jāpatur, ka katram pašam par sevi jādomā, savas intereses jāievēro un nav jāliekas par citiem zinis citādi, kā vien modri vērojot un uzmanot, lai varētu atvairīt viņu naidīgos tīkojumus. Tāda ir tumsas bērnu dzīve – tumša un skarba Mīļās Mātes azotē.

Ļaunums parādās tur, kur sarosās egocentrisms un ieved konkurenci. Ja kādam sāk likties, ka viņš ir labāks par citiem un tātad ir vairāk pelnījis, tad vispārējā līdzsvara apstākļos, šis „vairāk” ir kādam „sliktākajam” jāatņem. Ja kādam sāk likties, ka Radītājs ir kļūdījies un viņš ir nepelnīti apiets, atstumts, nenovērtēts un tādēļ var šo Radītāja kļūdu labot pats saviem spēkiem (tos pierādot), tad tur ir ieperinājusies au(k)gstprātība, kas viņam liek „viņam nepelnīti atņemto” paša spēkiem atgūt un tad ar to sevi pierādīt. Ļaunums ir visur tur, kur parādās pašam savs „personiskais plāns”, „sevis pierādīšana” un „taisnīguma atjaunošana”. Egocentrisms, konkurence, au(k)gstprātība, patmīlība, cietsirdība, naidīgums ir tās parādības, kuru klātbūtnē tieksme pēc fiziskās veselības, veiksmes un labklājības ierosina ļaunumu.  Šīs sešas parādības no kurām vadošā ir au(k)gstprātība, bet centrālā ir konkurence ar visiem saviem atvasinājumiem un aspektiem ir ļaunuma saknes un indīgos augļus nesošie zari – ļaunuma klātbūtnes pazīmes – rādītāji – indikātori. Patmīlība  ir ļaunumu virzošais spēks.

Te, tagad ir īstais laiks apskatīt trešo spēlētāju – tumšās hierarhijas un tā ieroci sātanismu, kurš nepieņemot tam lemto, noved pie atriebības.

Vienkāršu ļaužu domāšanā pastāv uzskats, ka ļaunums ir labā neiztrūkstošs pretstats. Labā pretstats ir sliktais. Pareizā – nepareizais. Derīgā – nederīgais. Ļaunums ir atsevišķs un nebūt ne neizbēgams vai tipisks Visa Labā Cēloņa pretstata – nepilnības atsevišķs gadījums, izriet no tās un tādēļ nes tās zīmes, saņem tās galu – izzušanu. Jo tuvāk materiālajai pasaulei, jo vairāk nepilnību (sadalītības), tādēļ ar priesteru vieglu roku un prātu materiālā pasaule ieguva ļaunuma cēloņa un Radītāja „neizbēgamā pretinieka”- gandrīz vai Kosmiskas esamības stāvokli.

Materiālā (formu) pasaule nebūt nav obligāts Garīgās pasaules eksistences priekšnoteikums. Tā eksistē kā speciāla iespēja rasties, darboties un attīstīties jaunām apziņas formām. Tas ir Dieva bērnudārzs.

Atsevišķu Zemes orbītas novietojuma, vecuma (Zeme ir jaunākā mūsu sistēmas planēta), attīstības (intelektuālā principa, kas ir liels retums Visumā), Evolūcijas vadības un gribas brīvības pielietojuma īpatnību dēļ uz šīs planētas radās tumšās hierarhijas. Tās radās mazliet pirms tam, kad pasaulē trešās rases beigās nāca maģija. Sākumā, tāpat kā maģija, tām nebija ļaundabīga rakstura. Tām bija savs – īpašs skatījums uz lietu kārtību un savs plāns šīs kārtības uzlabošanai, kas tās noveda opozīcijā ar šo plānu un citiem tā īstenotājiem.

Vēlāk tām jau vairs nebija svarīga ne šī plāna uzlabošana ne pierādīšana, bet vienkārši pašiem savas autonomas dzīves veidošana un dzīvošana tajā pēc sava prāta uzspļaujot uz visiem un visu. „Kā gribu tā daru un, ja tev nepatīk, vari vākties uz turieni, kur manis nav!” „Neklausies, ja nepatīk.” „Jums ir tiesības neklausīties (neskatīties, nelasīt, nebūt) šo..., bet jums nav tiesību to liegt citiem.” „Katram ir tiesības uz personisku izvēli attiecībā uz savu... dzīvi.”

Tas ir sātanisms visplašākajā formā vai modernajā vārdā – liberālisms ar tā praktisko sabiedrisko pielietojumu. Pēc būtības liberālisms ir Dabiskās Kārtības un Tiesību normu noliegums. Liberālismu vienmēr var pazīt pēc tā, ka tas, veicinot cēloņus, cīnās pret atsevišķām radīto seku izpausmēm. Sātanisms pēc būtības ir Garīgo Vērtību sistēmas elementu pielietojums tai pretējā secībā.

Garīgo Vērtību Sistēma ir secīgi viena no otras izrietošas Brīvība – Altruisms – Vienotība – Savdabība – Dzimtenes mīlestība – Cieņa – Pienākums – Šī vērtību sistēma izriet no Identitātēm, kur augstākā norāda uz Cilvēku (izvēles brīvība), bet zemākā uz viņa fiziskajām (miesīgajām) pazīmēm un spējām. Apvēršot šo sistēmu ar tās identitātēm, iegūst sistēmu, kurā, pakārtojot zemākajām augstākās, iegūst ļaunprātīgu brīvības izmantošanu – visatļautību visās identitāšu un vērtību jomās.

Garīgo Vērtību Sistēma ir centrālā ass gar kuru vienā pusē (kreisajā) notiek involucionāro procesu plūsma to pavadošajās parādībās. To apzīmēja ar lejupvērstu trijstūri  vai piecstaru zvaigzni un latīņu burtu V („ragiem”) Šo (involucionāro) virzienu sauc par Sat – anu.

Labajā pusē ir augšupejošā – Evolucionārā procesu un parādību plūsma. To apzīmē ar augšupvērstu trijstūri vai piecstaru zvaigzni un grieķu burtu ∆(delta) no kā cēlies šī virziena nosaukums Deus – Dievs. (Sat). Šīs deltas dēļ kristieši runā par Klinti uz kuras ir jāceļ nezūdošā Saprāta pils. Trijstūrus zīmēja attiecīgu Sat – anu kā tumšu, bet Sat (Deus) kā gaišu. No tā arī radies gaišo un tumšo spēku un hierarhiju apzīmējums, kurš norāda uz to dabu – involūciju vai evolūciju un orientāciju uz attiecīgajām materiālajām vai Garīgajām Vērtībām un to sasniegšanas – iegūšanas līdzekļiem – konkurenci vai Sadarbību. Sadarbība ir Cilvēcisko Vērtību darbības, bet konkurence – iztrūkuma vide.

Katra Rase, Tauta, populācija un valsts beidz savu dzīvi savos atkritumos, cīņā par tur atrodamajām ne-vērtībām (vērtību iztrūkumiem). Katrai tās paaudzei ir zemāks Pienākuma, Sapratnes, Sadzīves, Sadarbības un morāles izpratnes – tikumības līmenis. Ja mēs paraugāmies, kas ir virzošais spēks šīs Rases, tautas un valsts dzīvē – Sadarbība vai konkurence, tad arī zinam – dzīvojam Dievišķu vai Sātanisku dzīvi sātanistu liberālajā valstī vai to brīvi konkurējošā grupā.

Zaudējot veselo Saprātu, noraidot Filosofiju, Dabiskās Tiesības un Kārtību, atkrītot no savas tautas reliģijas un Gudrības tradīcijām, noliedzot savu – no Dievišķās Kārtības – Dailes izrietošo Kultūru un pieņemot svešu tautu pseidoreliģiskās ideoloģijas, dzīves veidu un kroplības, tāda tauta ātri nolaižas līdz ļaužu dzīves uzskatiem un parašām. Sāk piekopt viņu dzīvesveidu un maģijas rituālus sev patīkamās (komfortablās) dzīves iekārtošanai. „Ko gribu, to daru un daru to, ko gribu.” „Labs ir tas, kas ir patīkams tas, ar ko varu sevi palutināt.”

 Šī dzīve ir intelektuālās un emocionālās dzīves zemākais (involucionārais) – dzīvnieciskais un veģetārais eksistences līmenis cilvēciskai būtnei, kurā tā izkrīt no evolūcijas un nonāk Kosmiskajos atkritumos.

Tas, cik zemu esat krituši, ir ilustrējams ar vienu pietiekamu piemēru. Melnajā maģijā ir tāds virziens kā nekromantija (veļu kults un „godināšana” ir daļa no tā). Tajā ņem savas „nelaimes” simbolu – priekšmetu, vai atveidojumu – „bēdu” un sūta to uz ne-esamību, „pazemi”. Izrok bedrīti, ieliek tur savu „bēdu”, „uzlaiž” tai virsū akmeni  ( mirušas mājas aku nosprostoja – „aizvēra ” ceļu uz tās veļu valsti ar akmeni), nolīdzina šī „kapa” vietu – iznīcina zīmes, atmiņas par to un, to darot, dzied visiem labi zināmo dziesmiņu, kas ir daļa no šī nekromantijas rituāla – „Liku bēdu zem akmeņa...”.

„Modernajā pasaulē” melnā maģija pavada Cilvēku no ieņemšanas (naktī)  un dzimšanas (vīrieša klātbūtnē) visu „dzīves” laiku „modernajā” ģimenē, skolā, „dzīves” un „izklaides” vidē, darba attiecībās un ēšanas paradumos līdz par pretdabiskai apbedīšanai dziļumā un veidā, kas aizkavē līķa sadalīšanos.              

Melnā maģija apkalpo ļaunuma „koku” un ir tā augļus nesoša. Pie  melnās maģijas pieder:

- Visi Dabiskās Kārtības pārkāpumi, kā sadzīvē, tā ekonomikā un politikā, sabiedriskajā dzīvē.

- Visas darbības pēc Saules rieta, bet rituāli un ceremonijas, sabiedriskās darbības arī tad, ja tās tiek veiktas divas stundas pirms Saules rieta.

- Visi akti, kuri vērsti uz materiālo (formu pasaulē esošo) labumu vai zināšanu gūšanu, izmantojot smalkās pasaules mehānismus, vai pretdabiskā (arī konkurence) veidā.

- Visas manipulācijas ar apziņu, kuras pakļauj to svešai gribai, kropļo uztveres, analīzes, vērtējuma un reakciju procesu vai piesaista materiālo (formu) pasaulei.

Metafiziski ļaunums ir pretlikumīga (neracionālas) enerģijas izmantošana, tādēļ ļaunums ir pašiznīcinošs. Tas var eksistēt tikai tik ilgi, kamēr „noēd” ar savu rašanās faktu saistītās enerģijas rezerves, jo augstāko kārtu enerģijas tam ir slēgtas. Tas neizmanto citas iespējas, jo tās vienkārši neredz. Depresija ir ļaunuma alga. Tādēļ arī depresija ir šī „laika” un populācijas slimība.

Par kādu gan ilgspējību jūs tur no augstajām tribīnēm runājat, kolektīvi piekopdami sātanismu un melno maģiju, ļaunumu pieņemot ikdienas dzīves normas un mērķa kārtā? Kādu nākotni gan jūs varat sagaidīt?




Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa