Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Par likuma burtu un garu


Nevienam mūsdienās vairs nav jāpierāda fakts, ka objektīvā patiesība īstenībā ir faktu atspoguļojums personas psihē un, atkarībā no šīs personas pieredzes, izpratnes un informētības pakāpes viņas subjektīvā izpratne par patiesību var būt visnotaļ atšķirīga.

Otrs apstāklis, kas ir uzskatāms par vispār zināmu un vecu kā cilvēka izpratne par tiesībām ir tas, ka bez likuma burta jeb rakstītā vārda eksistē arī tāds nekur neformulēts un abstrakts lielums kā „ratio legis” jeb likuma gars, prāts, dziļākā jēga. Jau senās Grieķijas filosofu atziņas par to, ka rakstītais vārds ir ierobežots savā izteiktajā formā un nespēj atspoguļot lietu patieso saturu ir pieņemts tieslietās visā pasaulē un tiesību zinātnieki atsaucas uz likuma garu, lai varētu norādīt uz to, kādā veidā ir jāsaprot konkrētais likums. Likuma gara noskaidrošanai ir daudz un dažādas metodes, kas analizē gan rakstītā vārda kontekstu, gan vēsturisko izcelšanos, gan citus aspektus, kas norāda uz to, kādam mērķim ir bijis pieņemts noteikts likums.

Diemžēl mēs esam aizmirsuši par likuma garu, kas novedis mūs tiesiskā haosā, kurā likumi tiek grozīti šurpu un turpu, lai novērstu iekšējas pretrunas un t.s. „caurumus” likumdošanā. Mēs postpadomju telpā esam kļuvuši par šauriem normatīvistiem, kas par tiesībām un likumu uzskata to, kas ir „expressis verbis” ierakstīts likumā. Latvijai ir īpaša vieta postpadomju tiesiskajās sistēmās, jo valsts institūciju darbības ir konsekventi represīvas. Šādā sistēmā persona „a priori” tiek uzskatīta par pārkāpēju un ir sodāma, savukārt valsts institūciju darba efektivitāte tiek vērtēta pēc piemēroto soda sankciju apjoma un skaita. Šāda sistēma pēc būtības nav ilgtspējīga, jo netiek veikta cīņa ar pašu galveno – faktisko vai iedomāto pārkāpumu novēršanu. Valsts iestāde, kas pēc būtības ir servisa iestāde ir kļuvusi par represīvā aparāta sastāvdaļu.

Eiropas Kopienu Tiesa šomēnes pieņēma pirmo spriedumu saistībā ar Latvijas tiesas uzdotu jautājumu par Eiropas vienotās likumdošanas piemērošanu. Neiedziļinoties konkrētās lietas būtībā, īss apstākļu izklāsts ir tipisks Latvijas izpratnei par intelektuālā īpašuma aizsardzību.

Uzņēmums ieveda no Ķīnas mobilo telefonu piederumus. Lai noformētu importa deklarāciju, tika izmantots starpnieks, nozares eksperts, kas, pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem deklarēja preci savā vārdā. Muitas iestādes pārbaudīja kravu un tām radās aizdomas par to, ka, lai gan ārēji atšķirības nebija redzamas, kravā esošās preces varētu būt ne-oriģinālās, jeb, vienkāršāk sakot, viltotas. Tika izņemti paraugi un nosūtīti attiecīgās preču zīmes īpašniekam ar lūgumu sniegt atzinumu vai prece ir oriģināla vai nav. Preču zīmes īpašnieks sniedza atzinumu, ka uzskata aizturēto preci par viltotu. Paralēli, preču īpašnieks vienojās ar preču zīmes īpašnieku, ka preces tiks iznīcinātas uz īpašnieka rēķina kā tādas, kas varētu būt pirātiskas. Vienošanās tika noslēgta un nekādas tālākas darbības lai noskaidrotu vai prece ir viltota veiktas netika.

Pie šādiem apstākļiem, VID uzskatīja, ka preču zīmes īpašnieka atzinums par to, ka viņš, kā tieši ieinteresētā persona uzskata savas intereses par pārkāptām, ir pietiekams pierādījums lai sodītu personu, kura kā profesionāls nozares eksperts noformēja muitas deklarāciju citas personas labā un kurai nav likumisku iespēju pārliecināties par to, vai prece ir viltota vai nav. Latvijas tiesību sistēma nedod šādu iespēju.

Nozares eksperts, kas noformēja muitas dokumentus tika uzskatīts par personu, kas ir vienīgā atbildīgā par intelektuālā īpašuma pārkāpumu. Šādam viedoklim piekrita visas tiesu instances, līdz Augstākā tiesa nolēma pajautāt Eiropas Kopienu Tiesai vai vienošanās noslēgšana par preču iznīcināšanu, tās pielīdzinot viltotām, un muitas iestādēm ir iesniegts atzinums par to, ka vismaz viena persona uzskata savas intereses par pārkāptām, pieļauj muitas iestādēm sodīt šādu preču deklarētāju vai īpašnieku. Valsts oficiālā nostādne bija tāda, ka šāda sodīšana ir ne tikai iespējama, bet pat obligāts valsts pienākums, jo nozares eksperts taču ir noformējis dokumentus precei, kas vēlāk izrādījusies viltota. Nozares eksperts uzskatīja, ka, pastāvot šādiem apstākļiem, sodīšana nav iespējama. Lai personu sodītu ir nepieciešami pierādījumi, tomēr vienpersonisks ieinteresētās personas paziņojums par savu interešu aizskārumu kā vienīgais un neapgāžamais pierādījums nav uzskatāms par pietiekamu, lai kādu personu uzskatītu par vainīgu. Pārkāpumu sodāmība apstrīdēta netika nevienā procesa stadijā, strīds pēc būtības vienmēr ir bijis par pierādījumiem un to, ka vainas prezumpcija nav un nevar būt absolūta.

Eiropas Kopienu Tiesa izskatīja lietu un atbildēja Latvijas tiesai, ka sodīt par intelektuālā īpašuma pārkāpumu var. Tomēr nav iespējams sodīt tikai tāpēc, ka kāds ir noformējis dokumentus vai kādam pieder preces, bet jāsoda VAINĪGĀS personas. Lai kādu sodītu ir nepieciešams konstatēt vainu. Otra lieta, kas ir ļoti būtiska, Eiropas Kopienu Tiesa norāda, ka vainu var izvērtēt tikai tad, ja tiek pierādīts tiesību pārkāpuma fakts un tas jādara nacionālajos likumos noteiktajā kārtībā, kas, paredz šāda strīda izskatīšanu valsts tiesā civilprocesuālā kārtībā. Šo faktu var konstatēt tikai ar tiesas spriedumu izvērtējot visus argumentus, nevis uz vienpersoniska ieinteresētās personas paziņojuma, kam netiek pievienoti nekādi argumenti vai pierādījumi. Eiropas Kopienu Tiesa nepiesauc nekādas sarežģītas idejas, kuras saprotamas šauram speciālistu lokam, vien norāda to, ka likumā tas viss jau ir ierakstīts, pie tam, atsevišķās vietās tiešā tekstā.

Normatīvisms nepieļauj izmantot abstraktas un neformulētas lietas, piemēram, atsaukties uz taisnīgumu, tiesisko paļāvību uz valsts iestādes darbību likumību, objektīvu izmeklēšanu, nevainīguma prezumpciju vai tiesību saprātīgu piemērošanu. Šāda sistēma principā nav savienojama ar tiesiskas valsts jēdzienu un rada sabiedrībā tiesisku nihilismu.

Šāda izpratne par valsts pārvaldi un valsts pārvaldes funkcijām ir lipīga, jo nedomāt ir ērti. Nav nekas jāpamato un jāzina par tiesību sistēmas uzbūvi. Tā ir pilnīgi normāla parādība, ja strādā studenti, kas vēl nepārzina sistēmu un nespēj ar to operēt, tomēr ilgtermiņa tas nes ļoti smagas sekas. Tiesību sistēma ir dzīvs organisms, kas darbojas pēc vispārējiem loģikas likumiem. Diemžēl šādi arī tiek veidota amatpersonu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem valsts pārvaldē. No šāda redzes viedokļa, diemžēl valstī tiek lasīti likumi un lēmumi. Un „vecā” Eiropa to nesaprot. Nav iespējams sarunāties kā līdzīgam ar līdzīgu, ja izpratnes līmeņi ir tik atšķirīgi.

 „Ratio legis” jebkuram sodam nosaka divus pamata mērķus – sodīt vainīgo lai šī persona vairs neizdara pārkāpumus un lai arī citi nevēlētos to pamēģināt. Tas ir sastopams visur, ne vien tiesā, bet jebkurā situācijā – izsakot brīdinājumu slinkam darbiniekam, sarājot nepaklausīgu bērnu utt. Sistēma, kas darbojas Latvijā ir absurda, jo pieļauj tam, kas ir apzināti pārkāpis likumu izvairīties no atbildības noslēdzot vienošanos ar aizskarto personu, savukārt sabiedrības vēlme pēc publiskās atriebības tiek apmierināta sodot kādu, kura vainas pakāpe pārkāpumā ir apstrīdama. Statistiski šādi sodīto personu īpatsvars ir ļoti liels un, pamatojoties uz statistikas datiem Latvija ir saņēmusi atzinību par viltotu preču plūsmas sekmīgu apkarošanu. Bet vai tiešām ir ievērots likuma gars? Diez vai, jo redzot, ka par vienīgajiem vainīgajiem sistēma ir izveidojusi nozares ekspertus, pakalpojumu sniedzējus, apzinātie pārkāpēji paliek nesodīti. Ir vispārzināms fakts, ka nevis soda bardzība, bet neizbēgamība ir efektīvākais pārkāpumu novēršanas līdzeklis. Latvijā no nezināšanas, nemācēšanas un nevēlēšanās zināt, bet lielas gribēšanas būt labākajiem un centīgākajiem, nepiepūlot mazās pelēkās šūniņas, ir radusies sistēma, kura pēc būtības ir pretēja likuma garam un pieļauj sodīt nevainīgos, nodrošinot iespēju vainīgajai personai izvairīties no pienākošās soda.

Iesaistītās iestādes un ziņu dienesti jau ir paspējuši pasludināt, ka nozares eksperts ir pārkāpis likumus un pat Eiropas Kopienu Tiesa ir atbalstījusi Latvijas viedokli. Latvija ir it kā uzvarējusi uzņēmumu starptautiskajā tiesā. Šāda ir viņu izpratne par objektīvo patiesību un nekā citādi viņi tiesas spriedumu neizlasīs, jo tāda ir viņu pieredze, audzināšana un pasaules uztvere – lasīt tikai rakstīto vārdu, nevis meklēt to, kas palicis tiešos vārdos nepateikts.

Bet patiesībā jau Latvijas valsts šo lietu zaudēja. Zaudēja, jo sprieduma motivācijas daļa norāda, ka pirms kādu sodīt ir nepieciešami pierādījumi. Rietumvalstu izpratnē par tiesībām pamatvērtības ir objektivitāte, visu lietas apstākļu noskaidrošana un pierādīšanas pienākums. Nevienas personas tiesības nestāv augstāk par citas personas tiesībām. Visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. „Vecajā” Eiropā Temīdas aklums izpaužas citādi nekā Latvijā, kur mūsu „nacionālā Temīda” ar aizsietām acīm vicina zobenu uz visām pusēm un parasti tas trāpa tam, kas pagadās tuvumā. Eiropas kontekstā Latvija sevi ir nostādījusi muļķa lomā un neizskatās, ka pati to saprot.

Šāda situācija liek aizdomāties par to, vai vispār ir iespējams runāt par taisnīgu tiesu Latvijā, jo taisnīgums nav iespējams bez izpratnes par to, kas patiesībā ir ierakstīts likumā un iekšējas sajūtas par neformulējamo tiesību saturu.

Lai to panāktu ir jāiemācas uztvert tiesību sistēmu kā dzīvu organismu, kas funkcionē tikai kopumā un no tā nevar izraut atsevišķas frāzes un citātus. Tikai saprotot kā funkcionē šis organisms un konkrētās likuma normas jēgu, nevis grozot gramatiskos formulējumus vienā vai otrā virzienā, ir iespējams novērst neatbilstību universālajai taisnīguma idejai, kas ir jebkura likuma pamatu pamats.

Tiesnesis spriež tiesu pamatojoties uz pierādījumiem, saskaņā ar likumu un iekšējo pārliecību, kur tieši iekšējā pārliecība iezīmē tās robežas, kas palīdz noteikt vainu, nevainīgumu un to, kas ir taisnīgi noteiktā situācijā. Šī sajūta nav un nevar būt ierakstīta nevienā normatīvā aktā. Ja nav šīs iekšējās sajūtas mēs nonākam situācijā, kur normatīvisms ņem virsroku pār likuma garu un jēgu. Šādā sistēmā ir iespējams runāt par komatiem, garumzīmēm un locījumiem, nevis par likuma garu un tiesību pamatprincipiem. Šāda sistēma pārkāpumus dala reālos un formālos. Šādā sistēmā pēc būtības nav iespējams taisnīgums, bet paveras visplašākās iespējas sofistikai.

Ja mēs vēlamies būt daļa no Eiropas un kļūt par tiesisku valsti, pirmais un neatliekamais darbs ir mainīt domāšanas veidu. Necensties par katru cenu radīt kvantitāti, bet kvalitāti. Tiesību sistēmas funkcionēšanā tieši kvalitāte ir būtiskākais rādītājs un no kvalitātes rodas tiesiska valsts. Vienam taisnīgam spriedumam ir daudz lielāka nozīme nekā desmit formāliem. Valstī vērtību rada nevis materiālā labklājība, bet gan kopīgā tiesiskā apziņa.

Taisnīgums ir universāla ideja ar daudziem aspektiem. Caur likuma garu taisnīguma ideja iegūst savu reālo, taustāmo formu, kura atbilst konkrētajam laikam un sabiedrības uzskatiem. Taisnīguma garantētājam – tiesu varai sākot no rajona tiesas, kas skata laulības šķiršanu līdz Satversmes tiesai, kas skata jautājumus par likuma atbilstību Satversmei un tajā garantētājām pamattiesībām un vispārējiem principiem – ir jābūt neatkarīgam no politiskās vai ekonomiskās ietekmes. Tiesu varai jāpastāv pašai par sevi.

Tikai radot izpratni par likuma garu mēs varam runāt par taisnīgumu attiecīgā laikā un sabiedrībā. No taisnīguma idejas loģiski izriet tiesiska valsts. No universālā taisnīguma izriet sociālais taisnīgums, pensijas, algas, nodokļu politika un daudz kas cits, par ko mēs ikdienā cīnāmies un piketējam. Tikai šādā virzienā var notikt sabiedrības attīstība, nevis pretējā.

Izpratne par taisnīgumu sabiedrībā var rasties tikai radot izpratni par likuma garu sevī. Un lai to izdarītu vispirms ir jāiemācās saprast likumu un tikai pēc tam pielāgot to universālajai taisnīguma idejai. Tiesneši ir tikai cilvēki un sabiedrības spogulis. Viņi ir vieni no mums. Mainoties sabiedrības izpratnei mainīsies arī tiesa un tikai tad mēs varēsim runāt par taisnīgumu sabiedrībā.



Artūrs Šneiders


Jurists

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa