Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


.DOC versija izdrukai


Transporta un loģistikas nozares attīstības vīzija


Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā par vienu no perspektīvajām nozarēm ir bijusi izvirzīta transporta nozare, ir ticis deklarēts, ka Latvija ir tranzīta valsts un šī ir ekonomikas prioritāte. Ir pagājuši turpat 20 gadi un nav mums tranzīta tādā izpratnē, kā tas vienmēr ir ticis deklarēts. Lai arī eksporta pakalpojums makroekonomiskā izpratnē, tranzīts nav panaceja ekonomiskās krīzes laikā, tomēr tas ir viens no to līdzekļu kopuma, kas var palīdzēt radīt darba vietas valstī, kurā rūpnieciskās ražošanas nav pēdējo desmitgadi, bet lauksaimniecība ir ļoti vāja, dēļ izvirzītajiem saukļiem par banku un tranzīta lielvalsti. Valsti uztur pievienotās vērtības jeb patēriņa nodoklis, kā arī daļā ienākuma, nekustamā īpašuma un vēl daži nodokļi, kuriem ir fiskāla nozīme. Nedz tabakas izstrādājumu vai alkohola akcīze, nedz dabas resursu nodoklis, kas tiek maksāts ar pilnīgi citu nolūku un nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevarēs uzturēt valsti, savukārt banku pakalpojumu (nevis kredītu) pievienotās vērtības pienesums budžeta izpratnē ir, maigi sakot, visai maznozīmīgs.

Latvija atrodas ģeogrāfiski ļoti izdevīgā vietā. Vēsturiski Latvijai ir ostas, ir kuģu būvētava, ir jau gatava dzelzceļa un autoceļu infrastruktūra, ir cauruļvads, iespējas veidot uzkrājumus gan Inčukalna gāzes krātuvē, gan attīstīt Dobeles gāzes krātuvi, ir lidostas. Un pats galvenais – ir robeža ar Krieviju vienā pusē, bet jūra otrā. Valstis, kurām ir izeja uz jūru tradicionāli ir pelnījušas lielā mērā pateicoties šiem globālajiem tirdzniecības ceļiem, pie kuriem sāka veidoties tirgotājus apkalpojošās apdzīvotās vietas – ēdināšana, rezerves daļu tirdzniecība un ražošana, lauksaimniecība utt., jo jebkuram kuģim ir jūrnieki, kuriem jāēd un jāguļ. Transports neeksistē pats par sevi. Līdzšinējā tehnoloģija ir nesaraujami saistīta ar cilvēku, kas to vada un apkalpo.

Saprotot ar loģistiku visplašākajā nozīmē, kas ietver visu to, kādā veidā prece no punkta A uz punktu B, ir iespējams šo ķēdi sadalīt vairākos posmos, kur katrā šādā posmā nepieciešams veikt noteiktas darbības situācijas normalizēšanai.


1)    Visu veidu transports, kā līdzeklis ar kura palīdzību preces tiek nogādātas gala punktā;


Attīstot tranzīta un loģistikas nozari Latvijā, ir jānošķir dažādi transporta veidi, kuri nekādā gadījumā nedrīkst tikt izvirzīti kā savstarpēji konkurenti. Latvijas lielās ostas – Rīgu, Liepāju un Ventspili ir iespējams vairāk specializēt vienam vai otram preču veidam, piemēram – Ventspils ostā pārkraujot naftas produktus, Rīgā – konteineru kravas un Liepājā – beramās lauksaimniecības preču kravas.

Nosakot jūras, gaisa, dzelzceļa vai auto transporta nozaru attīstības pamatnostādnes, nepieciešams nodrošināt noteikta veida papildus pakalpojumus. Tas nozīmē, ka stratēģiski ieguldījumi ir nepieciešami nodrošinot pirmkārt infrastruktūru šī noteiktā transporta veida attīstībai. Pirmējā stadijā tam nepieciešams dabā iezīmēt un nodrošināt attiecīgos tranzīta koridorus. Ostām bez pievadceļiem nav būtiskas nozīmes un dzelzceļš, kas ir spējīgs pārvietot milzīgus kravu apjomus tranzīta valstij nenesīs nekādus ienākumus, ja tam apkārt nebūs izveidota ceļu, noliktavu, terminālu un ostu infrastruktūra. Šie jautājumi ir jārisina kompleksi.

Aplūkojot jautājumu par iespējamo transporta veidu attīstību nākotnē ir jāsaprot, ka sen ir aprēķināts un pierādīts, ka relatīvi vislētākais transporta veids uz vienu kravas vienību ir jūras pārvadājumi. Savukārt dzelzceļa pārvadājumi komerciāli atmaksājas tikai tajā gadījumā, ja dzelzceļa pārvadājuma maršruts ir vairāki tūkstoši kilometru. Latvijā šādu attālumu nav. Tas nozīmē, ka jautājumā, par dzelzceļa pārvadājumiem Latvijas teritorijā LDz Cargo var nodarboties pamatā ar vagonu padošanu, deklarāciju noformēšanu un citiem nosacītiem blakus pakalpojumiem, tos izvirzot kā ekonomiskās darbības pamatojumu, savukārt kā pārvadājuma veids tas nekad nebūs rentabls un komersanti to vienkārši neizmantos pārvadājumos pa Latvijas teritoriju. Eiropas Savienībā dzelzceļa pārvadājumi tiek daļēji subsidēti no valsts, ar to saprotot ne tikai pasažieru pārvadājumu subsidēšanu, bet arī daļu maksājumu infrastruktūras, vagonu parka utt. uzturēšanai. Vienlaikus, kravu pārvadājumi nevar būt izvirzīti par galveno citu izdevumu posteņu finansēšanas avotu apstākļos, ja ir nepieciešams papildus atrast līdzekļus šī transporta veida attīstībai.

Kravu tranzīts nav iespējams bez robežas šķērsošanas. Tāpēc visu ar robežas šķērsošanu saistīto procedūru veikšanas laikā jānodrošina ātra un efektīva muitas deklarāciju apstrāde, kā arī saistīto institūciju darbību. Tas ietver sevī funkcionējošu elektronisko parakstu, kā arī muitas un nodokļu deklarāciju iesniegšanu elektroniskā veidā, tādejādi nodrošinot ātru un efektīvu procedūras veikšanu un sadarbību ar attiecīgajiem kontrolējošajiem dienestiem. Lai palielinātu kravu plūsmu caur Latviju, vienlaikus samazinot administratīvos šķēršļus komercdarbībai, ir nepieciešams nodrošināt centralizētās muitošanas koncepcijas ieviešanu Latvijas teritorijā. Atbilstoši šai koncepcijai, Latvijā jebkurā muitas kontroles punktā būtu iespējams iesniegt muitas deklarāciju par kravu, kas fiziski atrodas citā muitas kontroles punktā Latvijā. Pēc šādas deklarācijas saņemšanas, muitas iestāde tāpat kā vienmēr veic visas nepieciešamās kontroles un riska analīzes, bet, gadījumā, ja nepieciešama kravas fiziskā kontrole, muitas dienests caur savu iekšējo informācijas sistēmu par to informē to muitas kontroles punktu, kurā atrodas krava un kontroli veic citas muitas amatpersonas. Šobrīd pieejamās tehnoloģijas pieļauj šādu darba organizācijas veidu. Vienlaikus, centralizētās muitošanas ieviešana nodrošinātu iespēju Latvijas Valsts ieņēmumu dienestam laicīgi sagatavoties centralizētās muitošanas koncepcijas ieviešanai Eiropas Savienības ietvaros, kas ir jau paredzēta tuvāko gadu laikā.

Tranzīta kravu piesaistei ir jāizvērtē pastāvošā maksājumu politika par attiecīgu transporta veidu izmantošanu Latvijā, piemēram, ostu un lidostu nodevas, „eirovinjetes” ieviešana, dzelzceļa pārvadājumu tarifi. Ja lielākie pārvadātāji vai apkopes termināli pieder valstij vai valstij tajos ir izšķiroša kontrole, dividendes ir iespējams samazināt līdz minimumam, lai būtu iespējams kā nodevu vai tarifu maksājumus iegūto finansējumu izmantot tikai attiecīgā pārvadājuma vai infrastruktūras uzlabošanai, vienlaikus ierobežojot attiecīgā ienākuma izmaksu prēmiju vai ziedojumu veidā. Ekonomiski ir iespējama proporcija, kad samazinot obligātos maksājumus, kopējais valsts ienākums pieaug uz pieaugošā apgrozījuma rēķina.


2)    Dažāda veida noliktavas, muitas zonas, preču uzglabāšanas vietas starp dažādiem transportēšanas veidiem;


Transporta un loģistikas pakalpojumu sniegšanai vairumā gadījumu ir vitāli nepieciešamas vietas, kur veikt preču uzglabāšanu, pārkraušanu, dažāda veida papildus pakalpojumu sniegšanas. Jau tiek izvirzīts jautājums par transporta un loģistikas nozares tālāku attīstību Latvijā un kravu plūsmas nodrošināšanai ir nepieciešams izdarīt virkni izmaiņu normatīvajos aktos, kas samazina kopējās pakalpojuma sniegšanas izmaksas un birokrātiskos šķēršļus šāda veida pakalpojumu sniegšanai.

Vieglākais un efektīvākais ceļš pakalpojumu izmaksu samazinājumam ir attiecīgas nodokļu politikas izmaiņas, kas ietvertu:

1) izmaiņas likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” un pakārtotajos normatīvajos aktos. Tādejādi ir nepieciešamas Ministru kabineta 2004.gada 22.aprīļa noteikumos Nr.391”Pievienotās vērtības nodokļa nodrošinājuma apjoma noteikšanas, tā iesniegšanas, piemērošanas un samazināšanas kārtība”. Līdz šim Ministru kabineta 2004.gada 22.aprīļa noteikumi Nr.391”Pievienotās vērtības nodokļa nodrošinājuma apjoma noteikšanas, tā iesniegšanas, piemērošanas un samazināšanas kārtība” paredzēja, ka no galvojuma par iespējamā pievienotās vērtības nodokļa parāda samaksu tiek atbrīvotas kravas, kas tiek pārvadātas kopējā vai Kopienas tranzīta procedūrā. Šāda situācija nepamatoti apgrūtina muitas noliktavu turētāju un preču pagaidu uzglabāšanas vietu turētāju darbību, jo pieaugot ekonomiskajiem riskiem un pievienotās vērtības nodokļa likmei, neproporcionāli ir pieaugušas galvojuma saņemšanas izmaksas Valsts ieņēmumu dienesta atzītās bankās vai apdrošināšanas sabiedrībās. Pienākums iesniegt nodrošinājumu pievienotās vērtības nodokļa parāda segšanai ir personai, kura uzņemas atbildību par muitas parāda samaksu, nevis personai, kura ir uzskatāma par preču saņēmēju vai īpašnieku. Nespējot operatīvi saņemt nepieciešamā galvojuma apmēru, t.sk. izpildot pienākumu sniegt nodrošinājumu par svešām precēm, komersanti nespēj apkalpot papildus kravas, kā rezultātā tranzīta kravu plūsma tiek novirzīta uz tuvējiem Lietuvas un Igaunijas valstu tirgiem, nostādot Latvijas komersantus situācijā, kad, ekonomiskās krīzes laikā, ir praktiski neiespējami palielināt kravu plūsmu caur Latviju.

 Ja tiek paredzēts papildus kopējā vai Kopienas tranzīta procedūrā esošām precēm, no nodrošinājuma, par iespējamā pievienotās vērtības nodokļa parāda samaksu, atbrīvot arī preces, kas atrodas muitas noliktavās vai preču pagaidu uzglabāšanas vietās, nepalielinoties valsts budžeta riskam, tiek praktiski uzlabota uzņēmējdarbības vide. Atbilstoši Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi un Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr.2454/93 ar ko nosaka piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi noteikumiem, precēm, kuras atrodas muitas noliktavās vai preču pagaidu uzglabāšanas vietās tiek piemērots vēl augstākas pakāpes muitas iestāžu uzraudzība nekā kopējā vai Kopienas tranzīta procedūras gadījumā, jo šādas teritorijas ir norobežotas un atrodas nepārtrauktā muitas kontrolē. Preces atrodas tikai muitas iestāžu atzītās telpās vai teritorijās un preču izvešana no tām ir iespējama tikai piemērojot muitas procedūru un, attiecīgajos gadījumos arī pievienotās vērtības nodokļa samaksas nodrošinājumu, atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Minētā iemesla dēļ, nepastāv risks, ka attiecībā uz precēm varētu izveidoties pievienotās vērtības nodokļa parāds un nodrošinājuma piemērošana nav lietderīga un samērīga.

Vienlaikus, jāparedz iespēja nodrošinājumu par pievienotās vērtības nodokļa samaksu iesniegt ne vien personai, kura ir atbildīga vai var kļūt atbildīga par muitas parāda samaksu, bet arī citām personām, tādejādi pieļaujot, ka nodrošinājumu pievienotās vērtības nodokļa samaksai, atbilstoši pievienotās vērtības nodokļa būtībai, iesniedz gala patērētājs.

Šībrīža normatīvā bāze pieļauj paplašināt to personu loku, kurām ir tiesības piemērot samazināto vispārējo nodrošinājumu par 90 procentiem gadījumā, ja persona ir saņēmusi atzītā komersanta sertifikātu, atbilstoši Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi un Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr.2454/93 ar ko nosaka piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi noteikumiem. Šāds sertifikāts tiek izsniegts tikai Eiropas Savienībā pārbaudītiem, uzticamiem un finansiāli stabiliem komersantiem, kuriem ir ilgstoša pieredze darbībai muitas lietās. Atbilstoši Komisijas 1993.gada 2.jūlija Regulas (EEK) Nr.2454/93 ar ko nosaka piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi noteikumiem atzītie komersanti tiek uzskatīti par uzticamiem, kā rezultātā var tikt piešķirti dažādi atvieglojumi komercdarbības veikšanai.

Vienlaikus, normatīvajos aktos nepieciešams paredzēt iespēju komersantam reģistrēt vairākus pievienotās vērtības nodokļa maksātāja numurus, tādejādi pieļaujot nodokļu pārstāvniecību citu ES dalībvalstu komersantu interesēs. Attiecīgi viens no pievienotās vērtības nodokļa maksātāja numuriem tiek izmantots iekšzemes komercdarījumos, bet otrs – tikai pārstāvības darījumos, attiecīgi identificējot pārstāvēto personu.

Lai veicinātu eksporta attīstību, normatīvajos aktos nepieciešams samazināt pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas termiņu par preču eksportu, saīsinot pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas termiņu 15 dienas gadījumā, ja persona pirms attiecīgā darījuma veikšanas attiecīgā veidā informē Valsts ieņēmumu dienestu un nodrošina visu informāciju tematiskās pārbaudes veikšanai.

Sekmējot distribūcijas centru attīstību, kas pieļauj Latvijā muitot un uzglabāt kravas, kuras ir paredzētas pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izveidot pievienotās vērtības nodokļa noliktavas. Pievienotās vērtības nodokļa noliktavā tiek uzglabātas preces, kurām ir Eiropas Savienības statuss, tomēr, kamēr tās atrodas noliktavā, šīm precēm tiek piemērota pievienotās vērtības nodokļa 0% likme un nodoklis tiek samaksāts gala patēriņa valstī atbilstoši gala patēriņa valsts likmei.

Perspektīvā ir nepieciešams izdarīt būtiskus grozījumus likumā „Par pievienotās vērtības nodokli” uzsverot, ka nodrošinājums pievienotās vērtības nodokļa samaksai vairs vispār netiek pieprasīts, jo no fiskālā riska viedokļa identiskos apstākļos iekšzemes darījumos pievienotās vērtības nodokļa maksājuma atlikšanai, nekāda veida papildus nodrošinājumi pieprasīti netiek.


2) Ar 2009.gada 1.februāri spēkā stājās grozījumi likumā „Par akcīzes nodokli”, kuri paredzēja akcīzes nodokļa palielinājumu 30 % apmērā. Palielinot tik strauji akcīzes nodokli, šādas radikālas izmaiņas atstāja vistiešāko iespaidu uz komersantiem, kuri ikdienā veic darbības ar akcīzes precēm.

            Likums „Par akcīzes nodokli” nosaka, lai veiktu darbības ar akcīzes precēm un izmantotu atlikto nodokļu maksāšanu, nodokļa maksātājs iesniedz nodrošinājumu. Ministru kabineta 2005.gada 30.augusta noteikumi Nr.638 „Noteikumi par akcīzes nodokļa nodrošinājumiem alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem un naftas produktiem” paredz kārtību, kādā iesniedzami, administrējami, dzēšami un atdodami alkoholisko dzērienu, tabakas izstrādājumu un naftas produktu akcīzes nodokļa nodrošinājumi, kā arī nosacījumus, kurus izpildot akcīzes nodokļa maksātājam – akcīzes preču noliktavas turētājam var samazināt nodrošinājuma lielumu. Atbilstoši šiem nosacījumiem, 90 procentu vispārēja nodrošinājuma apjoma samazinājumu var saņemt tikai akcīzes preču noliktavas turētājs, kurš veic alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, apstrādi vai pārstrādi, bet tikai 75 procentu vispārēja nodrošinājuma apjoma samazinājumu var saņemt akcīzes preču noliktavas turētājs, kurš veic alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, apstrādi, pārstrādi vai marķēšanu.

Ministru kabineta noteikumos ir jāparedz iespēja samazināt vispārējā nodrošinājuma apjomu līdz 90 procentiem arī akcīzes preču noliktavas turētājiem, kuri veic akcīzes preču marķēšanu. Šāda atvieglojuma ieviešana neietekmē valsts budžetu, bet veicina uzņēmējdarbības attīstību, tādejādi palielinot iespējamos citu nodokļu maksājumus nākotnē.


Papildus nodokļu nomaksu reglamentējošo normatīvo aktu izmaiņām, nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus komercdarbībai, kas saistīta ar loģistikas un muitas nozari:

1) ieviešot centralizētās muitošanas koncepciju un atceļot ierobežojumus preču elektroniskai deklarēšanai. Jau šobrīd lielākā daļa muitas deklarāciju tiek iesniegtas muitas iestādē elektroniski, nosūtot tās vienotajā elektroniskās deklarēšanas sistēmā ASYCUDA++ vai NCTS. Šobrīd elektroniskās deklarēšanas piemērošanai ir nepieciešams saņemt speciālu atļauju un iziet apmācības kursus, kaut gan šādas prasības ir tikai muitas deklarāciju iesniegšanai preču izlaišanai brīvam apgrozījumam un eksportam, jo tranzīta kravu deklarēšanai NCTS sistēmā papildus apmācība nav nepieciešama, kā arī jebkuru citu deklarāciju iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestam EDS sistēmā arī neprasa papildus sertifikātu saņemšanu.

Elektronisko preču deklarāciju jāvar iesniegt jebkurā muitas iestādē Latvijas Republikas teritorijā, neatkarīgi no komersanta fiziskās atrašanās vietas. Ņemot vērā apstākli, ka visas muitas deklarācijas tiek apstrādātas vienotā sistēmā, nav juridisku šķēršļu pieļaut, piemēram, Rīgā iesniegt muitas deklarāciju par kravu, kas fiziski atrodas Ventspils ostā, ja vien ir iespējams identificēt konkrēto kravu un Ventspils ostas muitas amatpersonas nepieciešamības gadījumā var veikt visas nepieciešamās kravas kontroles. Pastāvošā sistēma, kad komersantam ir nepieciešams katrā muitas kontroles punktā izņemt atsevišķu atļauju muitas deklarācijas iesniegšanai elektroniskā veidā rada liekas administratīvās izmaksas.

2) ieviešot elektronisko parakstu elektroniskās deklarēšanas laikā. Ar elektroniskā paraksta palīdzību muitas deklarācija tiek parakstīta, paredzot, ka fiziski muitas iestādei papīra izdruka var tikt nosūtīta mēneša laikā, nevis nākošās dienas laikā jānogādā attiecīgajā muitas iestādē.

3) eksporta noliktavas jēdziena ieviešana, ar „eksporta noliktavu” apzīmējot muitas noliktavu, kurā uz noteiktu laiku tiek ievietotas preces, kuras paredzētas izvešanai no Eiropas Savienības teritorijas, un, personai ir iespējams saņemt nodokļa atmaksu par preces eksportu pirms prece fiziski ir pametusi Eiropas Savienības teritoriju.


3)    Starpniecības pakalpojumi, muitas brokeri, ekspeditori.


Ņemot vērā pasaulē eksistējošo preču un pakalpojumu daudzveidību, līgumsaistību atšķirību un vēl dažādās atšķirīgās prasības veicot vienu vai citu preču apkalpošanu, muitošanu, atšķirīgās drošības prasības utt.

Aplūkojot muitas brokeru institūtu šādā griezumā redzams, ka esošajā formā tas ir sevi izsmēlis un nepieciešama noteikta nākotnes vīzija tālākai darbībai. Būtiski uzsvērt, ka muitas brokeru sniegtais pārstāvības pakalpojums ir pierādījis sevi kā nepieciešamu, jo attīstoties starptautiskajai tirdzniecībai un mainoties normatīvajam regulējumam, vienmēr būs pieprasījums pēc profesionāliem aģentiem, kas būs spējīgi pārstāvēt personu muitas iestādēs muitas formalitāšu kārtošanā.

Jāpatur prātā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 12.decembra direktīva Nr.2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū paredz dalībvalstīm pienākumu atcelt visas speciālās pakalpojumu sniegšanas licences un atļaujas, ja vien šādu licenču saglabāšana netiek pamatota ar būtiskām sabiedrības interesēm. Šīs direktīvas noteikumi ir attiecināmi arī uz muitas brokeru sniegtajiem personu pārstāvības pakalpojumiem.

Vienlaikus ir jāņem vērā arī Eiropas Savienības kopējās attīstības tendences, piemēram, atzītais komersants (AEO), kuram izsniegtais atzītā komersanta sertifikāts pats par sevi apliecina personas kvalifikāciju muitas lietās, stabilu finansiālo stāvokli un nevainojamu reputāciju. Atzītā komersanta statusu, saskaņā ar Kopienu Muitas kodeksa noteikumiem var iegūt jebkura persona, gan pārvadātājs, gan muitas noliktavas turētājs, gan muitas brokeris. Šāds sertifikāts pēc būtības izslēdz nacionālos sertifikācijas mehānismus formā, kāda ir paredzēta Muitas likuma sadaļā par muitas brokeriem. Vienlaikus, nav arī pamatots viedoklis, ka tādejādi var kristies muitas brokeru kvalifikācija. Muitošanas speciālista sertifikāti var tikt izdoti un personas, kas vēlas darboties nozarē pašas ir ieinteresētas apmācīt darbiniekus. Eiropas Komisija vairākkārtīgi ir paudusi viedokli, ka jautājums par profesionālu muitas aģentu kvalifikāciju nav regulējams no valsts vai Eiropas Savienības puses, bet gan iekšēji profesionālajās asociācijās. Kā uzskatāmu piemēru var minēt advokatūru, kur pati organizācija rūpējas par savu biedru kvalifikāciju.

Modernizētā Kopienu Muitas kodeksa 11.pants paredz, ka dalībvalstis saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var paredzēt nosacījumus, ar kādiem pārstāvis muitā var sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību. Tomēr, neskarot to, ka attiecīgā dalībvalsts var piemērot mazāk stingrus kritērijus, pārstāvis muitā, kurš atbilst atzītā komersanta statusa saņemšanai noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīgs šādus pakalpojumus sniegt dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību. Pie tam, būtiski norādīt, ka atzītais komersants var brīvi izvēlēties pārstāvības veidu un tas nav ierobežots tikai kā tiešais vai netiešais pārstāvis.

Lai izvairītos no turpmākas neskaidrības par muitas brokeru institūtu Latvijā un muitas brokera atbildību ir nepieciešams reformēt muitas brokeru institūtu, saskaņojot muitas brokera atbildību ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem muitas lietās.

Viens no iespējamajiem risinājuma scenārijiem ir:

-          izslēgt brokera pienākumu veikt visus normatīvajos aktos noteiktos maksājumus. Nodokļu maksājumus turpmāk būtu jāaprēķina atbildīgajām personām saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Šāda noteikums ir absurds pats par sevi, jo, atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu noteikumiem, piemēram, muitas parādu aprēķina tieši muitas iestādes un šī prasība nevar tikt mākslīgi pārcelta uz muitas brokeri.

-          izslēgt prasību personai, kas vēlas iegūt muitas brokera statusu, iesniegt bankas vai apdrošināšanas sabiedrības apliecinājumu par muitas brokera darbībai nepieciešamā galvojuma iespējamā muitas parāda un citu nodokļu parāda segšanai nodrošināšanai. Muitas brokeris varēs brīvi izvēlēties pārstāvības formu un nodokļu samaksas veidu. Gadījumā, ja muitas parāds tiek samaksāts, iesniedzot muitas deklarāciju, galvojums nav jāpiemēro. Rezultātā muitas brokeru pakalpojums kļūs lētāks, jo samazināsies tā pašizmaksa un samazināti šķēršļi muitas brokera statusa iegūšanai. Galvojums muitas parāda vai muitas parāda, kas varētu rasties, samaksas nodrošināšanai tiks piemērots, aprēķināts un administrēts saskaņā ar vispārējo kārtību un normatīvo aktu prasībām.

-          Nodalīt muitas brokera tiesības gadījumā, ja muitas brokeris darbojas kā tiešais un kā netiešais pārstāvis.

Veicot šīs izmaiņas Muitas likumā, tiks pilnībā reformēts muitas brokeru institūts un praksē vairs nepastāvēs trīs dažādi atbildības veidi – tiešā pārstāvja atbildība, netiešā pārstāvja atbildība un muitas brokera atbildība saskaņā ar Muitas likuma normām. Netiešajā pārstāvībā muitas brokeris atbildēs kā deklarētājs saskaņā ar Muitas kodeksa noteikumiem.

Muitas brokerim kā komersantam, kas savas komercdarbības ietvaros sniedz netiešās pārstāvības pakalpojumus, ir noteiktas papildus tiesības, kurām nav nepieciešama īpaša atruna līgumā par muitas brokera pakalpojumu sniegšanu. Muitas brokera pienākumi, papildus Muitas kodeksā noteiktajiem deklarētāja pienākumiem un atbildībai, sniedzot netiešās pārstāvības pakalpojumus, ir saistīti ar galvojuma uzskaiti un muitas brokera darbības uzraudzībai nepieciešamās informācijas sniegšanu muitas iestādēm, tāpēc nav saistāmi ar muitas procedūras noteikumu piemērošanu, kas ietilpst Eiropas Savienības kompetencē.

Otrais iespējamais muitas brokera jēdziena attīstības scenārijs paredz svītrot sertifikācijas prasības muitas brokeriem, kā arī Muitas likumā noteiktās muitas brokera tiesības un pienākumus, t.sk. pienākumu iesniegt ikmēneša atskaites. Jautājumus, kas saistīti ar muitas brokera darbības atļaujas kā administratīva akta izsniegšanu vai atsaukšanu nosaka Administratīvā procesa likums un administratīvā procesa principi, kā arī tie normatīvie akti, kas paredz noteikumus konkrētā jautājuma regulēšanai. Šāda scenārija gadījumā, Muitas likums saglabā tikai muitas brokera jēdzienu, kam pašam par sevi nav juridiskas nozīmes.

Trešais iespējamā muitas brokera darbības tālākās attīstības scenārijs paredz muitas brokera jēdziena svītrošanu no Muitas likuma, jo Kopienu Muitas kodekss (un vēlāk Modernizētais Kopienu Muitas kodekss) paredz detalizētus noteikumus un atbildības sadalījumu starp pārstāvi un pārstāvamo personu. Pēc grozījumu izdarīšanas Muitas likumā un muitas brokeru kā vienīgo personu, kas tiesīgas sniegt tiešās pārstāvības pakalpojumu svītrošanas no Muitas likuma, jebkura persona var brīvi darboties gan kā tiešais, gan kā netiešais pārstāvis, izmantojot to pašu tiesību un pienākumu apjomu ko muitas brokeri, pie nosacījuma, ka tā atbilst visām normatīvo aktu prasībām katras konkrētās atļaujas saņemšanai.

Prakse ir pierādījusi, ka muitas brokeriem paredzētās tiesības pārbaudīt preci pirms muitas deklarācijas iesniegšanas, pieteikt muitas režīmus, iznīcināt preces vai veikt preces apdrošināšanu ir nosakāmas nevis ar likuma vai cita normatīva akta palīdzību, bet gan divpusējā līgumā starp muitas brokeri un viņa klientu. Specifiskās sertifikācijas prasība, ja darbojas muitas iestāžu veiktā riska analīze un tiek piemērots galvojums muitas parāda segšanai nav nepieciešama. Arī likums „Par nodokļiem un nodevām” valstij dod dažādas iespējas nodrošināt budžeta intereses.

Būtiski uzsvērt, ka galvojuma piemērošana muitas parāda segšanai pati par sevi nedod garantiju apstāklim, ka valsts budžeta interese tiks apmierināta jebkurā laikā 3 gadu periodā. Eiropas Komisija ir skaidrojusi, ka galvojuma attiecināšana uz 3 gadu pēcmuitošanas periodu nostāda nevienlīdzīgā situācijā tās personas, kuras galvojumu muitas parāda samaksai nav izmantojušas, t.i. aprēķinātā muitas parāda samaksa ir veikta iesniedzot muitas deklarāciju.

Pastāvot šādam attīstības scenārijam, starpniecības pakalpojumus tāpat kā līdz šim varēs sniegt jebkura persona. Muitas brokeru sniegtais pakalpojums sevi ir pierādījis kā dzīvotspējīgu un nepieciešamu, tomēr šobrīd sevi vairs neattaisno specifiskās sertifikācijas un uzraudzības prasības. Praksē vairs muitas brokera pakalpojuma veikšanai nav nepieciešams speciāls regulējums, tāpēc muitas brokera jēdziena izslēgšana no Muitas likuma pati par sevi neko nemaina. Pēc Latvijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gada 1.maijā ir samazinājies muitojamo kravu apjoms, tāpēc „tīrā” veidā muitas brokera pakalpojums ir sastopams retāk. Daudz biežāk muitas formalitāšu nokārtošana tiek piedāvāta līdzās muitas noliktavas vai loģistikas pakalpojumiem.

Vienlaikus, jāpatur prātā, ka šāda scenārija gadījumā nepieciešama skaidra vīzija par to, kādā veidā turpmāk darbosies tiesību sistēma. Normatīvā bāze šobrīd paredz virkni atļauju, kur viens no piešķiršanas kritērijiem ir muitošanas speciālista sertifikāts. Šāda kārtība, piemēram, paredzēta Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumos Nr.883 „Noteikumi par vienkāršoto muitošanu” vai 2005.gada 27.decembra noteikumos Nr.999 „Kārtība, kādā izsniedzamas atļaujas muitas deklarāciju iesniegšanai elektroniskā veidā”.

Teorētiski vienkāršākais risinājuma veids ir atcelt obligātu prasību iesniegt šādu sertifikātu, likvidējot nosacītu monopolu RTU Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūtam un pieņemt jebkurus kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, kuru izsniegšanai var tikt izmantota arī RTU jau apstiprinātā programma. Šobrīd Valsts ieņēmumu dienestā elektroniski var iesniegt 21 nodokļa deklarāciju, t.sk. tranzīta muitas deklarāciju bez jebkādām speciālām sertifikācijas prasībām. Vienlaikus, citu atļauju saņemšanai piemērot tos pašus kritērijus, kas noteikti atzītā komersanta statusa piešķiršanai, jo viens no pamata kritērijiem atzītā komersanta statusa piešķiršanai ir atbilstoša kvalifikācija un pieredze muitas lietās.

Muitas brokerim, kas darbojas kā atzītais komersants papildus priekšrocības dod Kopienu Muitas kodeksā ietvertā norma, ka gadījumā, ja atzītais komersants pieļauj atkārtotu muitas noteikumu pārkāpumu gada laikā, muitas iestādēm ir tiesības neanulēt atzītā komersanta sertifikātu pie nosacījuma, ka muitas iestādēm ir pārliecība par to, ka šāds pārkāpums nav izdarīts ar nodomu. Šāds noteikums norāda uz vēlamo muitas brokeru institūta attīstības virzienu nākotnē, kad persona pierāda savu kvalifikāciju un uzticamību muitas lietās, savukārt, Valsts ieņēmumu dienestam ir juridisks pamats piemērot zināmus atvieglojumus šiem komersantiem.

Eiropas Padomes un Parlamenta diskusiju laikā par Modernizēto Muitas kodeksu (Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa Regula (EK) Nr.450/2008 ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu) tika izteikts piedāvājums ieviest jaunu atvieglojumu un vienkāršojumu, to nosaucot par „self-assessment”, ko latviešu valodā iespējams tulkot kā pašnoteikšanos. Šis ir ļoti plašs vienkāršojums komersantiem, jo praktiski neparedz jebkādu muitas formalitāšu veikšanu, savukārt muitas iestādes pilnībā paļaujas uz atļaujas turētāja finansiālo un komerciālo administrāciju un darbību atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tāpat šis vienkāršojums aptver muitas uzraudzības veikšanu un muitas kontroli nevis uz darījuma pamata, bet gan uz visu komersanta darbības lauku:

-                          iepriekšēju kvalitātes, kā arī finanšu un komercdarbības administrācijas un atbalstošo IT sistēmu auditu;

-                          riska analīzē pamatotas atbilstības pārbaudes vienkāršojuma izmantošanas laikā, īpaši pievēršot uzmanību noteiktiem atbilstošajiem riskiem vai riska jomām, kas saistītas ar atļaujas turētāja darbībām, bet bez īpašas nepieciešamības nepievēršot uzmanību atsevišķiem darījumiem.

Šīs koncepcijas pamatideja ir apsvērums, ka apstākļos, kad drošības un drošuma kontroles tiek veiktas uz Eiropas Savienības ārējās robežas, nepastāv objektīvu šķēršļu tādas importa un eksporta nodokļu iekasēšanas sistēmas izveidošanu, kas darbojas līdzīgi kā pievienotās vērtības nodokļa sistēma. Šo ideju konceptuāli atbalstījuši gan Eiropas Savienības dalībvalstu muitas dienestu pārstāvji, gan arī komersantu pārstāvji.

Vienlaikus jāpiezīmē, ka „self-assessment” nav jautājums, kura piemērošana praksē tiek paredzēta tuvāko piecu gadu laikā. Šobrīd ir tapusi ideja, kuras ieviešanai dzīvē ir nepieciešams ne vien komersantu atbalsts, bet arī pilnīga līdzšinējās domāšanas maiņa, uztverot komersantu kā uzticamus muitas iestāžu sadarbības partneri, ja vien nav tieši pierādīts pretējais. Tāpat „self-assessment” ieviešanai nepieciešams atrisināt virkni juridisku un praktisku problēmu.

Juridiski šobrīd spēkā esošie normatīvie akti Eiropas Savienības līmenī neparedz papildus atvieglojumus muitas maksājumu aprēķināšanai un maksāšanai, kā vien tos, kas ir noteikti Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulā (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi. Modernizētā Muitas kodeksa (Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 23.aprīļa Regula (EK) Nr.450/2008 ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu) 116.panta otrās daļas d)apakšpunkts, kas paredz, ka „self-assessment” ietver muitas dienestu pilnvarojumu komersantam:

-                          uzņemties atbildību un veikt noteiktas muitas formalitātes un kontroles, kuras parasti veic muitas iestādes;

-                          veikt un uzraudzīt visas veicamās muitas darbības savas komerciālās un finansiālās administrācijas un atbalstošās IT sistēmas ietvaros;

-                          aprēķināt ievedmuitas un izvedmuitas parāda apjomu;

-                          periodiski paziņot muitas iestādēm par noteiktajā laika periodā maksājamo nodokļu apmēru.

„Self-assessment” koncepcijas pamatprincipi paredz, ka:

a)      (atzītais) ekonomiskais operators uzrauga savas darbības, kas saistītas ar muitošanas jautājumiem;

b)      vienotu atļauju visiem muitošanas jautājumiem, kas var tikt izmantota gan vienā, gan vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs;

c)      pēc tam, kad atļaujas turētājs ir pārņēmis fizisko un finansiālo atbildību par precēm, visas muitošanas darbības var tikt veiktas bez turpmāku muitas formalitāšu kārtošanas;

d)     komersanta komerciālā administrācija ir pamats, lai „self-assessment” ietvaros uzraudzītu visas muitošanas darbības;

e)      tiek ietvertas visas importa un eksporta procedūras;

f)       ir iespējama atbildības nodošana citam (atzītam) ekonomiskajam operatoram;

g)      atbildība beidzas ar galīgu darbību, t.i. laišanu brīvā apgrozījumā, atteikšanos par labu valstij, muitas statusa maiņu, atpakaļizvešanu)

h)      var tikt izmantots atliktais maksājums;

i)        ir iespējams samazināts galvojuma vai atbrīvojums no galvojuma;

j)        vienotais galvojums ir iespējams;

k)      maksājamā muitas parāda apjomu nosaka pats ekonomiskais operators;

l)        muitas iestādes tiek regulāri informētas par maksājamā muitas parāda apjomu.

Šobrīd teorētiski tiek pieļauts, ka deleģētas var tikt praktiski visas muitas funkcijas, pašām muitas iestādēm paturot tikai kontroli pār procesu. Tomēr pastāv viedoklis, ka „self-assessment” nevajadzētu attiecināt uz brīvajām zonām, kā arī, iespējams, tranzītu.

Tomēr līdzšinējā procesā ir neskaidrs jautājums par „self-assessment” kā vienkāršojuma piemērošanas mērķa grupu. „Self-assessment” tiek piedāvāts kā atvieglojums, kas veidojas kā nākamais solis pēc atzītā komersanta sertifikāta saņemšanas, tomēr prakse liecina, ka pēc atzītā komersanta jēdziena ieviešanas, lielie komersanti Eiropas Savienības ietvaros visai kūtri piesakās šī atvieglojuma saņemšanai, jo tā saņemšana ir lieliem starpnacionāliem komersantiem ir ļoti sarežģīts process un nereti prasa vērā ņemamas investīcijas. Vienlaikus, pastiprinot atzītā komersanta sertifikāta saņemšanai paredzētos kritērijus vai izvirzot papildus prasības, pastāv risks, ka „self-assessment” sniegtās priekšrocības nav samērojamas ar ieguldāmajiem resursiem. Tāpat paceļas arī jautājums par to, kādā veidā mazie un vidējie uzņēmumi varētu saņemt atļauju piemērot „self-assessment”, jo tiem papildus jāalgo vai jāapmāca speciālisti, kas spēj noteikt preces kodu, muitas vērtību, izcelsmi u.c. Pagaidām, kā vienīgais potenciālais jautājuma risinājums ir izkristalizējusies iespēja komersantam saņemt saistošo informāciju par tarifu un izcelsmi konkrētai precei un darboties tikai ar šo preci attiecīgo līgumu ietvaros.

Ņemot vērā apstākli, ka „self-assessment” jēdziens līdz šim nav konkrēti materializēts tiesību normās, nerunājot par iespējamu pilotprojektu, ir ļoti grūti izvērtēt iespējamos ieguvumus no tā piemērošanas. Ir viennozīmīgi skaidrs, ka turpmākajā procesā gan Eiropas Savienības institūcijām, gan pašiem komersantiem nepieciešams veikt ļoti rūpīgu izmaksu un ieguvumu (cost/benefit) analīzi pirms pieteikties šādas atļaujas saņemšanai.

Kā galvenais ieguvums no „self-assessment” tiek uzsvērts apstāklis, ka samazinās administratīvais slogs komersantam. Pēc tam, kad komersants uzņemas fizisko un finansiālo atbildību par precēm un attiecīgi tās ņem savā uzskaitē, muitas iestāde par maksājamā muitas parāda apjomu tiek informēta periodiski (reizi mēnesī). Pastāvot šādiem apstākļiem komersants var tiešā ceļā nogādāt preces uz paredzēto izmantošanas vietu, bet papildus administratīvajām pienākumiem vai tranzīta termiņiem un izmaksām.

Muitas iestādēm „self-assessment” koncepcijas ieviešana nozīmē, ka muitas iestādes varēs daudz efektīvāk kontrolēt vai komersanti ievēro normatīvo aktu prasības, pie tam, pamata uzmanību vēršot tikai uz vienu iesaistīto komersantu – „self-assessment” atļaujas turētāju, pamata uzmanību pievēršot tikai paaugstināta riska gadījumiem.

Vienlaikus, jāuzsver, ka ar „self-assessment” ieviešanu saistītie atvieglojumi ir viegli identificējami komersantam, kurš regulāri ved viena veida preces, tomēr starpnieku jeb muitas aģentu loma šajā sistēmā pagaidām nav skaidri noformulēta. Šis apstāklis daļēji ir sekas tam, ka muitas aģenti (brokeri) nav vienots lielums un teorētiski tos var iedalīt vairākos veidos:

-                          tradicionālais muitas aģents (brokers), kas ir neatkarīgs muitas deklarēšanas pakalpojumu sniedzējs un bieži darbojas ar lielu daudzumu gadījuma klientu. Tradicionālie muitas aģenti (brokeri) nevar kļūt par „self-assessment” atļaujas turētājiem, tomēr var darboties kā apakšuzņēmēji atļaujas turētājam;

-                          loģistikas muitas aģents (brokers), kas darbojas kā atsevišķa struktūrvienība tāda uzņēmuma ietvaros, kas sniedz, piemēram, pārvadāšanas vai ekspedīcijas pakalpojumus un pamatā sniedz pakalpojumus šī uzņēmuma klientiem. Loģistikas muitas aģenti (brokeri) varētu daļēji izmantot „self-assessment” sniegtās priekšrocības, tās piemērojot specifiskiem mērķiem, piemēram, vienkāršotai robežas šķērsošanai, tranzītam uz kravu terminālu, ievešanu muitas noliktavā, periodiskām deklarācijām un pavaddokumentiem;

-                          uzņēmumu grupas muitas aģents (brokers), kas sniedz pakalpojumus multinacionālā uzņēmuma dažādām struktūrvienībām, piemēram, Volvo Logistics, Electrolux, Philips u.c. Šī veida muitas aģenti (brokeri) potenciāli varētu saņemt „self-assessment” ietvaros paredzētos atvieglojumus, tādejādi uzņēmumu grupa varēs centralizēt un vienkāršot tās muitošanas procesus. Tomēr tam ir nepieciešama uzņēmumu grupas integrācija un plašas zināšanas par konkrētās uzņēmumu grupas komercdarbību;

-                          Specializētais muitas aģents (brokers), kas darbojas kā neatkarīgs muitas deklarēšanas pakalpojumus sniedzējs un ir specializējies šauras tirgus nišas dalībnieku apkalpošanai var iegūt atļauju piemērot „self-assessment”, tādejādi iegūstot iespējas sniegt augsti kvalificētus pakalpojumus attiecībā uz specifiskiem procesiem, kas tiek piemēroti atsevišķiem pastāvīgajiem klientiem, kas veikuši muitošanas procesu decentralizāciju. Specializētajam muitas aģentam (brokeram) nepieciešama ļoti plašas zināšanas muitas jomā, attīstītas IT sistēmas, kas integrētas ar klienta komercdarbības sistēmām. Tieši šis iespējamais darbības veids paver iespējas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem izmantot „self-assessment” sniegtās vienkāršojumu iespējas.

Vienlaikus ir nepieciešams nonākt pie vienotas organizētas sistēmas, piemēram, statistikas datu apkopošanai, citu kontroļu veikšanai utt.. Gadījumā, ja komersantam tiek atcelta nepieciešamība iesniegt muitas deklarāciju muitas iestādē, bet tiek pieprasīts sniegt cita veida deklarāciju par šīm pašām precēm statistikas vajadzībām vai nogādāt preci noteiktā vietā veterinārās vai fitosanitārās kontroles veikšanai, administratīvais vienkāršojums ir ļoti formāls.

Modernizētā Kopienas Muitas kodeksa pieņemšana ir iezīmējusi jaunas attīstības tendences muitas lietu kārtošanā un maina arī muitas funkcijas. Iepriekšējā deklarēšana paver iespēju muitas iestādēm pārstrukturēt darbību uz Eiropas Savienības ārējās robežas, savukārt iekšzemē būs iespējams pielīdzināt muitas parāda administrēšanu citu nodokļu administrēšanas sistēmai.


Ja Latvijas komersanti lielos apmēros importē un eksportē kravas, tad blakus pārvadāšanas pakalpojumiem ir plaši pieprasīti arī kravu ekspedīcijas pakalpojumi. Kravas tiek nodotas ekspedīcijai, nevis tieši pārvadātājiem pārvadāšanai, jo pārvadātāji bieži vien nespēj savākt un piegādāt saliktās kravas, saglabājot konkurētspējīgu cenu par pārvadājumu, kā arī tādēļ, ka pārvadātāji bieži vien nespēj aptvert tik plašu ģeogrāfisko mērogu, kā to var izdarīt ekspeditori, piesaistot vairākus pārvadātājus. Lielajiem ekspedīcijas uzņēmumiem ir meitas uzņēmumi visās Latvijas ekonomikai svarīgākajās valstīs, katrā pat pa vairākiem termināliem, kuros nepieciešamības gadījumā ir iespējams kravas izkraut un turpmāko piegādi kādā noteiktā reģionā veikt veidojot salikto kravu konsolidāciju. Savukārt, pārvadātājam, ja viņam nepieder termināli kādā konkrētā valstī vai arī viņam nav nodibinātas partnerattiecības ar tādu terminālu, ir pašam jāizvadā sīkās pakas, kas bieži vien ir ekonomiski ļoti neizdevīgi un cenas ziņā šāds pakalpojums nevar būt konkurētspējīgs.

Latvijas veiksmīgākie pārvadātāji, lai saglabātu konkurētspēju ar globāla mēroga ekspeditoriem, slēdz līgumus ar ekspedīcijas uzņēmumiem valstīs, uz kurām visbiežāk veic pārvadājumus, bet vienalga nespēj aptvert visu pasauli kā pārvadātājs vien. Lai nepazaudētu klientus, pārvadātāji aizvien vairāk darbojas kā ekspeditori – kravas, ko viņi nespēj piegādāt ar saviem transportlīdzekļiem, viņi piedāvā piegādāt citiem pārvadātājiem.

Otra lielākā daļa Latvijas pārvadātāju darbojas lielo ekspedīcijas uzņēmumu paspārnē, nenodibinot tiesiskās attiecības ar klientiem, bet vienīgi ar ekspeditoru. Lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka Latvijas lielākajiem ekspedīcijas uzņēmumiem, kas Latvijā sāka darboties gandrīz uzreiz pēc PSRS sabrukuma, jau ir izveidojies plašs klientu loks. Savukārt, pārvadātāji uzdrīkstējās strādāt neatkarīgi no ekspeditoriem vienīgi pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kas ir tieši saistīts ar iekšējo muitas kontroļu atcelšanu attiecībā uz precēm, kas atrodas brīvā apgrozībā ES dalībvalstīs. Līdz ar to pagaidām pārvadātājiem klientu loks nav tik plašs, kā lielajiem ekspedīcijas uzņēmumiem un attiecīgi risks palikt kaut kur Eiropā bez atpakaļkravas ir salīdzinoši liels. Attiecīgi arī klienti pagaidām vairāk uzticas lielajiem ekspedīcijas uzņēmumiem, kas ir atpazīstami pasaules mērogā.

Ekspeditoram ir ļoti būtiski zināt, kāda ir viņa atbildība pret klientu un kādu atbildību viņš var prasīt no pārvadātāja, kurš faktiski veic kravas piegādi. Analizējot ekspeditora atbildību par pārvadājumu organizēšanu ar autotransportu, kas izriet no Latvijas normatīvajiem aktiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī no Eiropas un pasaules mēroga nevalstisko organizāciju izstrādātajiem noteikumiem kravu ekspedīcijas jomā nākas secināt, ka:

1) Pašlaik ekspeditora tiesiskais statuss autopārvadājumu jomā ir noteikts Autopārvadājumu likumā, kurā ekspeditora atbildība pret klientu tiek regulēta ļoti virspusēji, dodot ekspeditoriem plašas interpretācijas iespējas.

2) Ekspeditora atbildību ir plānots detalizēti nostiprināt Komerclikumā iekļaujot sadaļu Ekspedīcijas līgums. Likumprojekts paredz ekspeditora atbildību pret klientu vienīgi par kravu pārvadājumu organizēšanu, nemaz nepieskaroties tādiem papildus pakalpojumiem, ko sniedz ekspeditori, kā kravu pārkraušana, šķirošana, marķēšana, uzglabāšana un muitošana.

3) Nevalstisko organizāciju izstrādātajos Latvijas, Eiropas un pasaules mēroga ekspedīcijas noteikumos darbojas princips, ka ekspeditora atbildība par pārvadājuma organizēšanu nedrīkst būt lielāka par pārvadātāja atbildību par pārvadājuma izpildījumu. Diemžēl likumprojekta „Grozījumi Komerclikumā” ekspedīcijas noteikumos šis princips ne vienmēr tiek ievērots.

4) Likumprojekta „Grozījumi Komerclikumā” ekspedīcijas noteikumu pamatā ir Vācijas Tirdzniecības kodeksa attiecīgās sadaļas tulkojums latviešu valodā, kas atsevišķos gadījumos jēgas ziņā neatbilst Vācijas Tirdzniecības kodeksa noteikumiem. Domstarpības rada arī tie noteikumi, kas ir patapināti no citiem avotiem – LAFF Ģenerālajiem noteikumiem vai NSAB 2000. Tā kā likumprojekts Saeimā jau ir pieņemts otrajā lasījumā, tad šajā darbā ietvertie priekšlikumi labojumiem, attieksies jau uz Saeimā pieņemtu likumu, jo trešajā lasījumā Saeimā tiek izskatīti tikai tie panti, par kuriem noteiktajā termiņā tika izteikti priekšlikumi.

Šādā situācijā svarīgākie veicamie darbi saistībā ar ekspeditora atbildības tiesiskā regulējuma uzlabojumu autopārvadājumu jomā Latvijā ir šādi:

1) Veikt labojumus likumā „Par Latvijas Republikas pievienošanos 1956.gada 19.maija Konvencijai par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) un šīs konvencijas 1978.gada 5.jūlija protokolam” attiecībā uz pārvadātāja un tātad arī ekspeditora kā pārvadātāja atbildību īpaša riska gadījumos, kas paredzēti Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) 17.panta 4.punktā, jo šajā darbā tika konstatēts, ka konvencijas 18.panta 2.punkts ir nepareizi iztulkots latviešu valodā un faktiski pārvadātājam nav jāpierāda, ka zaudējums ir saistīts ar 17.panta 4.punktā minētajiem apstākļiem, bet pietiek ar to, ka pārvadātājs to konstatē.

2) Pēc tam, kad būs stājušies spēkā grozījumi, ar kuriem Komerclikums tiks papildināts ar kravu ekspedīcijas noteikumiem, labot noteikumus, kas ir saskaņoti ar CMR Konvencijas 17.panta 4.punktu un 18.panta 2.punktu, jo šis punkts ir nepareizi iztulkots latviešu valodā, bet konkrēti likumprojekta 441.panta otro daļu to pārformulējot šādi – „Ekspeditors nav atbildīgs par kravas nesaglabāšanu (bojājumiem, bojāšanos, iztrūkumu, bojāeju vai nozaudēšanu), ja viņš konstatē, ka krava nav saglabāta:” Šī panta turpinājumā minētajiem apstākļiem ir jāpievieno arī sestais īpaša riska apstāklis, kas ir minēts CMR Konvencijā, pievienojot sesto punktu šādā redakcijā – „6) tiek pārvadāti dzīvi dzīvnieki”. Tieši tāpat kā CMR Konvencijā un Vācijas Tirdzniecības kodeksā ir jāpievieno arī izņēmuma gadījumi, kad šī prezumpcija nedarbojas.

3) Komerclikuma sadaļā Ekspedīcijas līgums ietvert pantu šādā redakcijā – „Ekspeditora līgumiem par noteikta transporta veida izmantošanu tiek piemēroti šim transporta veidam piemērojamie Latvijas normatīvie akti un starptautiskiem līgumi, kas ir saistoši Latvijai, tādā mērā, kādā tie atšķiras no šī likuma nosacījumiem”. Šāds pants ir nepieciešams, jo ekspeditoram nav jāuzņemas vairāk atbildības par pārvadājuma organizēšanu, nekā pārvadātājam par pārvadājuma veikšanu. Gadījumā, ja atklātos vēl kāda neatbilstība starp šo likumu un attiecīgo pārvadājuma veidu regulējošajiem Latvijas normatīvajiem aktiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, tad ekspeditoram un klientam tiktu saglabāta iespēja piemērot šos noteikumus. Šāda veida normatīvais regulējums ir sastopams gan Vācijas Tirdzniecības kodeksā, gan arī Eiropas un pasaules mēroga nevalstisko organizāciju izstrādātajos noteikumos kravu ekspedīcijas jomā.

4) Komerclikumā ir jābūt skaidri definētam, ka ekspeditors kā starpnieks drīkst saņemt atlīdzību vienīgi par starpniecības pakalpojumiem, jo tas ir noteikts arī likumā „Par pievienotās vērtības nodokli”. Kamēr likumā tas nav nepārprotami noteikts, vienmēr atradīsies kāds ekspeditors, kurš mēģinās izvairīties no pārvadātāja atbildības kaut arī viņš būs izrakstījis rēķinu klientam gan par starpniecības pakalpojumiem, gan arī par pārvadājumu pašu. Izslēgt no Komerclikuma 431.panta sesto daļu, jo tās formulējums ir maldinošs attiecībā uz to, vai ekspeditors, ja viņš rīkojas nosūtītāja vārdā, drīkst aprēķināt un izrakstīt rēķinu klientam par kravas pārvadājumu.

5) Vienlaicīgi ar Grozījumu Komerclikumā pieņemšanu Saeimā trešajā lasījumā, veikt labojumus Autopārvadājumu likumā attiecībā uz jautājumiem, kas skar ekspeditora atbildību jeb konkrēti – svītrot ekspeditora atbildības formulējumu no Autopārvadājumu likuma 28.panta, tā vietā sniedzot norādījumu, ka ekspeditora atbildība tiek regulēta citos likumos.



Šis nav absolūts un izsmeļošs veicamo darbu saraksts, kā arī neskaidro jautājumu atrisināšana, grozījumu pieņemšana un piemērošana, kā arī jauninājumu ieviešana pati par sevi kravu plūsmu caur Latviju neatjaunos, tomēr tas radīs spēcīgus un ekonomiski pamatotus argumentus komersantiem savu komercdarbību veikt tieši Latvijā, nodarbināt Latvijas iedzīvotājus un maksāt nodokļus Latvijas budžetā.


Artūrs Šneiders


Jurists

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa