Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai



Kārlis Skalbe

Melnais Pēteris

 

Pēteris nebija ne melnāks, ne ļaunāks kā citi. Viņš mīlēja cilvēkus un gribēja viņiem kalpot, un tā bija viņa nelaime.

„Sargies no cilvēkiem,” tēvs viņam reiz jaunības gados teica. „Dari savu darbu un nemaisies citu darīšanās. Skaties, kā es dzīvoju. Te ir mana māja un mani lauki, te es strādāju, un man netrūka dieva svētības. Tu saki – es strādājot tikai priekš sevis. Smiekli! Es strādāju priekš sevis, un tiek ar citiem. Septiņi ķēniņi te ir karojuši. Es esmu barojis septiņus karapulkus. Septiņas ķēniņvalstis ir gājušas bojā, bet mani lauki zaļo, un man netrūkst maizes. Es esmu izticis ar visiem. Un vai kāds mani pārsauc? Bet par tevi jau kliedz visās malās: Melnais Pēteris! Melnais Pēteris! Es jau zinu, ka tu gribi ļaudīm tikai labu. Un tomēr tev saku: nemeklē ne viņu goda, ne slavas. Ļaudis nevienam nepiedod viņa slavu. Jo skaļāk viņi tevi slavē, jo skaļāk viņi tevi pļaukās. Iedomā manus vārdus.”

Bet Pēteris neklausīja tēvu. Visa viņam bija par daudz. Sapņu par daudz, prāta par daudz. Kā lai tāds valdās šaurā tēva mājā!

Pēteris bija arvien ļaudīs. Viņu visur pazina, un tā bija viņa nelaime. Viņš grozījās visur acu priekšā. Viņa lakata stūri par gariem, viņa cepures malas par platām. Viņš bija tik kustīgs un dzīvs, un nebija ne viena, kam viņš savās steigās nebūtu uzminis uz kājas. Ja notiktu kas ļauns, Pēteris arvienu bija vainīgs. Ko viņš laba darījis, to ļaudis ātri aizmirsa.

Viņam bija tā nelaime, ka viņš ļaudīm mēdza padomus dot. Viņš nezināja, cik tas veltīgi. Katrs domāja tā, kā viņš bija iedomājies, un nolādēja viņu, ja viņš bija sacījis ko citu. Bet tie, kas viņam klausīja, nemācēja padomu izlietot un nonāca postā. Un pie tā visa viņš vien bija vainīgs, viņš – Melnais Pēteris! Viņš bija vaļsirdīgs pret ienaidniekiem un runāja ar muļķiem kā ar draugiem. Bet tie saprata visu otrādi, un tas jau nebija nekāds brīnums, jo viņš ar savām domām nāca arvienu par agru. Tie sagrozīja viņa vārdus pēc savas saprašanas un sastāstīja par viņu brīnuma lietas. Un visur viņu jau sodīja: Melnais Pēteris! Melnais Pēteris! „Ja galma ļaudis tā zags un laupīs, tie nonāvēs tautā uzticību ķēniņam,” Pēteris kādreiz bija teicis. Bet viņa vārdus atstāstīja tā: vajaga nonāvēt ķēniņu, tad varēs viņa mantu zagt un laupīt. „Bai, viņš grib nokaut ķēniņu!” ļaudis runāja. Tas nonāca ķēniņam ausīs, un Melno Pēteri sauca pie tiesas. Gan viņš liedzās un taisnojās, bet radās daudzi, kas bija paši savām ausīm dzirdējuši, ka Melnais Pēteris solījies nokaut ķēniņu. Un citi no viņiem nemaz nemeloja, jo bija dzirdējuši to, ko bija sapratuši. Bet citi bija redzējuši, ka viņš zem svārkiem glabājis lielu dunci – tāds briesmonis! Radās vēl daudz ļaužu, kuri meta uz Pēteri visādas vainas. Nebija neviena nozieguma, ko Pēteris nebūtu izdarījis. Viņš bija zadzis, laupījis, pavedis sievas. Kas vien ļauns bija noticis ķēniņa valstī – pie visa Pēteris vien bija vainīgs. Tādēļ tiesa arī viņu nežēloja. Tā nosprieda Pēteri apliet ar darvu, novārtīt pūkās un sadedzināt. Uz viņa soda dienu taisījās kā uz svētkiem. Ļaudis paši sanesa malkas pagales sārtam, no visām malām sanāca daudz labprātīgu darvotāju, un sievas uzšķērda savus pēļus, lai būtu, kur nodarvoto izviļat. Pār visu pilsētu lidoja pūku padebeši. Zēni svieda ugunī piķi, un mātes pacēla bērnus uz rokām un teica: „Edz, kā sadeg Melnais Pēteris!” Un, kad Pēteri jau sagrāba liesmas un nesa no zemes prom, ļaudis vēl meta viņam pakaļ sārtā savu naidu: „Tu blēdi, tu zagli, tu slepkava!” Ielas meitas dejoja, un draugs draugam sniedz pudeli, kamēr no Pētera palika tikai pelni un melns dūmu mākons uzkāpa augšā, ar rokām apkampdams debesis.

„Edz, kā aiziet Melnais Pēteris!” ļaudis priecīgi teica, rādīdami uz dūmu ēnu, kura kāpās prom no saules apspīdētiem jumtiem, un viņiem likās, ka nu ir sadedzis viss naids un skaudība, visas nelaimes un grēki. Draugi apkampās, naidnieki sadevās rokās, uz ielām dziedāja un dejoja, un krogos dzēra līdz vēlai naktij.

 

 

Divi pilsoņi, viens pie otra turēdamies, pa tumši ieliņu vēlu vakarā nāca uz māju.

„Vai mūs neviens neredz?” pirmais pilsonis jautāja.

„Jā, mūs neviens neredz,” otrais pilsonis atbildēja.

„Vai mēs esam dzēruši?”

„Jā, mēs esam dzēruši.”

Tā viņi gāja runādamies, kā ieraduši, atrazdami sevišķu prieku apstiprināt viens otra domas. Tad pirmais pilsonis cietāk pieķērās otram pie rokas un teica:

„Bet, kad nu tā ir tumšs visapkārt un es ieskatos sevī, tad es redzu, ka manī ir visi tie paši netikumi, ko meta virsū Melnam Pēterim. Es tikai nedrīkstu grēkot. Man vienmēr ir bijis kārdinājums uz labām lietām, un es nezinu, vai nezagtu, ja man nebūtu bail no soda. Es labprāt skatos uz skaistām sievām un būtu laikam pavedis arī citu sievas, ja man nebūtu bail no savas vecenes. Reiz es gribēju pat sadedzināt ķēniņa pili, jā, jā, man bija tāda jušana ...”

„Par ko tad?”

„Par to, ka viņš manu brāli ielika cietumā. Bet – man bija bail, ka mani nepieķer. Jā, kad mēs tā divi vien un visapkārt tumšs – tad es varu tev sacīt, ka es pastāvīgi jūtu paskubinājumu uz grēku. Man ar būtu prieks grēkot, ja tikai nebūtu bailes pārkāpt likumu. Tāpēc es klusībā apbrīnoju katru noziedznieku, kas to spēj. Es gan nosodu noziegumu tāpēc, ka man ir bail, ka mani pašu neaplaupa vai neapzog. Bet klusām es domāju: nē, Melnais Pēteris – tas tik ir vīrs! Viņš iesāk ar pašu ķēniņu! – Un, kad es dzirdu par diviem nelaimīgajiem mīlētājiem, kas sasējušies kopā un ielekuši Daugavā, es ar gribētu tik stipri mīlēt un tik karsti just. Es eju uz kapiem, kad viņus pavada, kaut gan zinu, ka viņi ir pašnāvnieki un ka debesīs viņi netiks.”

„Jā, noziedznieks paliek noziedznieks,” otrs teica. „Es labprāt noskatos, ka kādu no šiem putniem cepina vai kar, un domāju: „Cik labi, ka es neesmu viņa ādā!” Tad es eju kādā krogā un priecīgi dzeru savu glāzi, ka nu viens nelietis mazāk.”

„Kas tur čukst, pilsoni?”

„Tur čukst tik nakts ...”

Tā sarunādamies, viņi pazuda aiz kādas mājas stūra.

*

Melnais Pēteris nu bija sadedzināts, bet ļaudis netika no ļaunuma vaļā. Viņiem bija pastāvīga vajadzība arvienu kādu nīst. Viņus piemeklēja visādas nelaimes, kurām viņi meklēja vainīgo un bieži vien atrada to, kas pirmais ceļā gadījās. Viņu pašu ļaunums tiem nedeva miera, arvienu viņi uz kādu ēdās. Arvienu, viņi meklēja kādu, kam uzlikt savas vainas un netikumus, jo viņos dzīvoja arī ilgas pēc atpestīšanas. Un drīz vien bija gatavs kāds Melnais Pēteris, kuram bija netikumu slava, kura garīgo seju viņi paši bija darinājuši – kā masku no pakulām un piķa. Tam bija jākrīt par ļaunuma upuri, to stiepa uz sārtu un sadedzināja. Tā gāja bojā labākie cilvēki, un ķēniņš jau palika nemierīgs. Reiz naktī viņš pamodās no miega un viņam likās, ka gultas galā kāds stāv un skatās uz viņu.

„Ēj, kas tur ir?” viņš sauca.

„Es tas esmu, Melnais Pēteris!”

Jā, tur viņš stāvēja, apgruzdis kā ogle, un skatījās ķēniņā tumšiem acu caurumiem.

„Ko tu no manis gribi?” ķēniņš izbijies čukstēja. „Kā tu še nāci?”

„Es nācu tev sacīt: nesadedzini vairs dzīvus cilvēkus. Ļaunums ir ļaudīs pašos, un viņi no tā netiks vaļā. Viņi sameta uz mani visas savas vainas, bet tu redzi, ka ļaunums nebeidzas. Viņš deg kā eļļa, bet nav sadedzināms. Ļaužu naidam arvienu vajag jauna upura. Mūžam viņi grib atsvabināties no savām vainām un skatās, kam viņas varētu samest. Ja tu gribi viņiem darīt prieku, tad taisi lelli no lupatām un salmiem, noliec viņu apsmieklam uz laukuma un sadedzini. Bet nededzini vairs dzīvus cilvēkus.” Un ķēniņš tā darīja.

Kad beidzās ziema un saviem grūtumiem un mājām zem šauriem jumtiem bija sakrājušās visādas nelaimes, un naids meklēja sev upuri, ķēniņš lika uztaisīt Melno Pēteri, lelli no lupatām un salmiem. Viņu noveda uz pilsētas laukuma, un saucēji kliedza: „Sanākat, sanākt, nu dedzinās Melno Pēteri!”

Darvotāji nāca un darvoja viņu melnu, zēni viņam svieda piķi pakulu bārdā, rādīja mēli un kliedza: „Ū, piķa bārda!” Un piedzēries miesnieka zellis, garām iedams, līdz spalai iegrūda salmu sānos savu miesnieka nazi. Tad, ļaudīm gavilējot, viņu sadedzināja, un viņiem likās, ka sadeg visi grūtumi un nelaimes un ka nu viņi ir vaļā no visām vainām. Tā darīja tai zemē katru pavasari un dzīvu cilvēku vairs nededzināja.

 

1925



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa