*1*

No manas dvēseles

         Uz tavu

Div lielas asru pērles slīd

Kā sula

     Agrā pavasara rītā

     No aizlauzīta bērza zara pil

Bet saule ceļas

Diena aust

Un piliens sīks

      Par tērci kļūst

Tu vari pūlēties

To apturēt, bet tas vairs

Tavos spēkos nav

Ne arī manos

Un turpmāk- padoms mans tev

                Gar bērzu ejot

                    Zaru neievaino.

*2*

Nu skaties augstāk, augstāk

Bērniņ , manu.

Tik augšup skatu vērs

Kur zvaigžņu acīs

Tāles spulgo

Un skaidrība jo liela viz.

Tu savas acis

Kājām nepiekal

Lai dvēselīte tava

Ar zemes smagmi

Pārāk nepiesūcas

Un nepārvēršas lavā

Visu sagraujošā.

*3*

Kā bišu šūnu rakstā

Es sevi ierakstu,

Ar vaska smaržu matos

Un dūmu piegaršu.

Ir pasaule mana

Kā vaska ritulis liels -

Saules sasildīts,

Bišu apmīļots,

Medus piepildīts.

*4*

No dvēseles kāpj migla lēni

Un atpakaļ vairs nesatilpst

Ir mugursoma pilna jau

Un pāri malām līst.

Jau ezers piepildīts

Un upju ieloki

Un pļavas, mežgali

Zem blāvā plīvura

Jau ceļas debesīs

Un sauli aizsegt sniedzas

Ir kaut kas jādara,

Lai miglā nenoslīkst it viss.

Es dūšu saņemu

Un augšup paveros

Kur spēka avots – meklēju

Kur izeja un ceļš?

Es sevī ieskatos –

Tur dziļi iekšā - saule spīd.

*5*

Es esmu reizē

lietus piliens smalks,

Un arī

ūdenskritums šalkains,

Es – putns

gaiss zem spārniem,

Un vēl ar

putna dziesmu – skaņa,

Es – saules puķes zieds

Un arī rasa mirdzoša

ikkatras ziedlapiņas malā,

Es – svece, dakts

un arī

sveces liesma vienlaikus,

Es - čūska vijīga

kas aplī tinusies, no tāliem aizlaikiem uz bezgalību rit,

Bet vairāk vēl

par visu šo,

Es – plauksta

sargājoša maiga,

kas zemeslodi līdzsvarā

grib noturēt.

 *6*

Nāk vārdi

Un vijas kā melodijas

Un līdzi tiem prieks

Plūst, plīvo, plešas

Un ceļas uz augšu

Kā pieneņu pūkas

Vieglītiņas, trauslas

Līdz uzjundī

Nojausmas smalkas,

Tad noplok brīdi,

Gar zemi glaužas

Uz vēju gaidot

Kas atkal piepacels

Lidojumam.

*7*

Manas bērnu dienu mājas

Aiju aiju – aijaijā,

Mājām kājas ezermalā

Ūdensmalā plunčājas

Aiju aiju – aijaijā,

Un tad iegulst zālītē

Saulīte, lai nožāvē

Aiju aiju – aijaijā,

Manām bērnu dienu mājām

Cik tām baltas pēdiņas,

Kur tās iekāpj zālītē

Uzzied maigi ziediņi

Kaķpēdiņas, zaķpēdiņas

Bērnu dienu taciņās

Aiju aiju – aijaijā.

*8*

Cik maz gan vajadzīgs,

Lai rastos prieks,

Tik viena sniegpārsliņa trausla,

Kas tālu ceļojot

Ir tieši manu delnu atradusi.

Tik ziediņš smalks,

Kas tējas krūzītē no jauna uzziedējis,

Ar smaržu vijīgu nu augšup ceļas

Tik smaidošs skats uz mani vērsts.

Cik maz gan vajadzīgs,

Bet varbūt tas ir daudz,

Tik ļoti daudz,

Ka pietikt var līdz bezgalībai.

*9*

Mana māja un pils

Ir pļavas, āres un sils,

Tām cīruļdziesmu

Spāres augšup slejas,

Un jumts ir debesjumols zils,

Ar gulbju spārnu vēdām,

Šī pasaule tiek piepildīta.

Un takas manim iemin

Balts stārķis sārtām kājām.

Ikkatrs kukurznīts,

Ir dzīvas elpas pilns.

Un sargājams kā karaļpils.

Rau - ķirzaciņa aša

Pār taku pārslīdēja,

Lai saulē pasildītos,

Jo drošībā tā te.

*10*

Laika upe -

Bezgalība.

Gaismas stari –

Nemirstība.

Pulss un ritms -

Sirds, kas sitas,

Saule, visums -

Izplatījums.

Plašums neaptverams,

Plaukstā ozolzīle dus.

*11*

Ir puķes sirds,

Tik maiga, maiga,

Kā gandrīz neredzama tā.

Tur samaržas virmo brīnumainas,

Un krāsas sudrabaini vizuļo.

Tik līdzīgs līdzīgu var pazīt,

Lai pelēcīgās ziedlapas jūs neviļ,

Jo iekšā tur var dimanti vai veldzējoša rasas lāse slēpties.

Un ērkšķi drānās ieķeras vien tiem,

Kas vienkāršību nievājot

It lepni garām iet.

*12*

Šīs mainīgās pasaules

Plašumu ielās,

Par ceļrāžiem ilgu zvani ir likti,

Vari traukties ar vēju, vai gliemezim pičpaunā sēst –

Tas nemainīs ātrumu tavu.

Te likumi citi,

Tava gudrība lieka,

Te jāmācās taustīt

Un saost un just,

Griezt galvu pret vēju,

Vai vējrādim līdzi.

Grozīties sadomā –

Nu dari kā zini,

Tik netraucē citiem

Tur lejā mierīgi snaust.

*13*

Aiz Mēness vārtiem,

Aiz Saulītes loga

Jau pavērtas vaļā

Zvaigžņu takas.

Tur pērļainām pēdiņām

Laimīte staigā

Uz pirkstu galiņiem

Nepamanāmi.

Tik reižu reizēm

Dzidri un svētīgi

Pār zemi nobirst

Zvaigžņu putekļi.

*14*

Es dzīvoju

ar pēdām zemi neskarot,

Mazliet starp debesīm

un putnu dziesmām.

Es dzīvoju vēl

vējā un mākoņu skrejā

Un spulgu zvaigžņu

acu skatos.

*15*

Lietus laikā, sirmā, senā

Maigi zaļā meža ejā

Sēņu rūķi satikās,

Ilgi, ilgi apspriedās,

Kādu darbu katram dot,

Lai it visās meža malās

Sēņu kājas zemē stādās.

Kurš tiem cepurītes gādās?

Kurš par krāsām atbildēs?

Kurš tās paslēps

Sūnās, lapās?

Un kurš darīs ieraugāmas

Vāverītēm, ežiem, putniem,

Kad tos vajadzība māks.

/Maniem sēņu vecīšiem –

Artūram un Jurītim/

*16*

Es noglāstu

Pieri tavu

Ar plaukstu –

Eņģeļa spārnu

Vieglu un vēsu.

Tā aizgaiņā raizes,

Prom skumjas raida,

Svētsvinīgs miers

Lai sirdī lejas.

Un dvēsele tava

Dūja balta

Top rimta un cēla.

*17*

Gulst cimdu rakstos manas domas,

Tek pavediens un cilpu cilpas veido,

Tur zvaigžņu raksti Saules mājas siltas,

Un mazas piparkūku sirdis.

Cik cimdu noadīts, cik rakstu izdomāts,

Cik izjusts prieks

No krāsu siltuma starp pirkstiem,

Un atdots citiem, atdāvināts

Un saņemts atpakaļ vēl simtkārt vairāk.

Nāk atkal ziema,

Ziemassvētki balti,

Ar cimdu rakstiem silti adītiem

No sirds uz sirdi aiztek pavedieni...

*18*

... labāk runāt ar vēju,

vai putniem gaisā

nekā kaisīt vārdus ļaužu starpā,

jo tai vietā kur dimanti mirdz,

tie redz  tikai smiltis

zem kājām kas irst.

*19*

Kā varavīksne loku pār plašo pasauli,

Es turu seģeni pār savu ģimeni,

Tur saules krāsas,

Jūras zilie dziļumi

Un maigi zaļās pļavu smaržas uzvēdī.

Tur pelēks dadzis,

Zelta ābele

Un trausli naktsvijoļu zvani mīt,

Tur krāsas visas savītas

Kā tautumeitas bizē garajā.

*20*

Uz mākoņa ar zelta maliņu

Sēž mēnesmeitiņa un starus kārto,

Tā zelta jostas auž,

Ar rakstiem viediem.

Tur sapņi ielikti,

Ko lejup zemei sūtīt,

Tā laimi nemeklē,

Tā laimē dzīvo.

Jo sapņi visi laimīgi,

Kamēr tie sapņi ir...

*21*

Zvaigžņu gaisma

Daudzstaraina,

Vizēdama līst

Pār mani.

Jāņu naktī

Zaigodama,

Augšupceļu

Izgaismo.

Papardītes

Maigās lapas,

Gaismas ziedu

Izaudzē

Uzved atkal debesīs.

*22*

Kā ziedlapiņas maigas,

Kā samta tauriņspārni,

Ap mani dzejas rindas plīvojas.

Vai sagūstīt tās domu tīklā?

Pie papīrlapas pienaglot ar asu zīmuļgalu ?

Tās mirušas tad būs,

Kā putnu izbāzeņi muzejos.

Vai labāk nav tām tālāk lidot ļaut,

Tad vēl kāds cits šo prieku viegli plīvojošo,

Sajust, izsmaržot,

Un atkal tālāk gaisos palaist varēs,

Tā prieks, lai vairojas daudzkārt!

*23*

Zvaigžņotais Debesu Jums –

karalienes tērps,

smagi samtains,

bagāts krokām,

kā pārpilnības rags

tas radīts došanai.

Ik kuru

tērpa mala skar,

tas laimē starot sāk,

jo šķietas tam –

ir Paradīzes dārza stūris

no debess tālēm nolaidies

un viņu apņēmis.

*24*

Maigviļņu lāsumos

Krāsojas rīts

Pūkainus saulstarus

Sūtot pār zemi.

Kailas un patiesas

Ceļas no miega

Pirmās domas –

Jau apzeltītas!

*25*

Mazs bērniņš

Rūķu cepurē

Un tēta

Lielās čībās

Grib pasauli

Iet izpētīt

Un tikt uz

Lielās ielas.

Mazs bērniņš

Rūķu cepurē

Un mātes roku

Ieskauts

Grib visus, visus

Samīļot

Ar savu silto smaidu.

*26*

Jau pavasara smaržās vējo gaiss,

Un siltas zāles jausma līdzi nāk.

Jau putni sauli sauc

Un skaļāk sarunājas,

Tulīt, tulīt jau strauti čalot sāks,

Un ūdens balsis vēstīs

Jauna laika iestāšanos.

Vēl pārslas pēdējās

Tik graciozi, cēli

Pār zemi lidinās, mums norādot –

Patiesi nezūdošs tik Skaistums ir,

Tas vienīgais ir pārnesams pār tiltu

No viena laika citā.

*27*

Kur laime ir? – tu jautāji.

Tā kalna galā mīt.

Gan atslēga,

Gan ceļš uz to

Tev pašam atrodami.

Vai laimīgs ērglis kalna korē ligzdu izvijot?

Varbūt ka tā.

Bet ir jau arī

Citi kalni -

Neredzami,

Daudz augstāk debesīs.

*28*

Vai steiga vien man dzīves alga,

Vai arī vēl kas cits tiks dots?

Varbūt, ka tāda dzīve mana

Un citāda tā nevar būt.

Kā zināt to, kas nepasacīts guļ

Un mūsu acīm apslēpts tiek?

Tik mūsu dvēseles to zinās pateikt,

Kad dzīve īsta ir, kad nieks.

Un īstā dzīves vērtība ir prieks,

Prieks mākoņkrāsas izbaudīt

Un vēju matos ielocīt,

Un dzīvi sev ap vidu tīt,

Kā senlaicīgu svētu jostu

Ar rakstu zīmēm minamām.

*29*

Kā dziesma,

Uz spārniem  ko gulbis nes

Un balta pūce apmīļo,

Ir rozes pumpurs debesīs celts -

Balts, zils un zelts.

Pa vidu gaismas stars

Tā – atslēga visam,

Ko varu es teikt

Un delfīni dejā izdejot.

*30*

Zelta zīles,

Sudrabstīgas,

Rasas pērles krellēs vītas,

Ozols aug no debesīm

Saknes tam aiz mākoņmalas.

Debesis ar Zemi mijas,

Pērles jūras dzīlēs gulst.

Kurš tās augšup uznesīs?

Kas tās visas izskaitīs?

Zvaigžņu matos sudrabstīgas,

Pērles viņu acīs mirdz.

Kur te pasaka, kur mīts?

Un kas īstenības vīts?

Varbūt Minhauzens pie vainas,

Ka tā viss ir samaisīts?

Varbūt Minhauzens ir tas,

Kas to visu atraisīs?

Kas to pateiks, kas to minēs,

Tas pie lielās balvas tiks.

*31*

Mani delfīni dejo

Un dzied tie tik man

Vai saprot to citi,

Vai nojauš ko?

Bet man jau nav žēl,

Lai visiem tiek,

Tāds skaistums bezgalīgs

Un dievišķi cēls.

Kā zilgi ilgu zvani

Skan okeāna viļņu gali,

Kad delfīni balti

Un delfīni zili,

Tur dejo un sarunas ved.

Es līdzi tiem steidzos

Un dejā grimstu un ceļos

Līdz viļņi pirms saulrieta pieklust

Un mani atpakaļ ved.

Bet dvēsele mana,

Tā neprāte liela,

Tur jūtas kā mājās

Un atpakaļ rautin raujas

Pie katras mazākās viļņu čalas.

*32*

Pār kalnu galotnēm,

Kur zvaigznes zvīļo

Un brīnumaina mūzika kur skan,

Nes mani skaņu viļņi,

Augstāk ceļ.

Es lidoju !

Kad pienāks laiks ,

Pār zemi jānolīst būs man,

Kā lietum brāzmainam,

Kā ziedu smaržai jāizlejas

Un varavīksnēs

Saulesstari jāizstaro.

Lai visiem tiek šis spēks

Un mīlestība celties,

Sev spārnus rast un lidot, lidot.

Tad izliet, atdot sevi visu,

Lai atkal pasmeltos

No bezgalības upes dzīlēm.

*33*

Manam Lādezeram

Maigi toņi, kā maigi uzacu loki,

Mēnesnīcā ceļas un grimst.

Tā – maigā migla virs ezera acīm,

Tā plūst un plešas

Un pāri pakalnei ceļas.

Tad ezera gariņš Tai pasakas stāsta.

Tā klājas pār ezeru, apmīļo to

Un gariņš var mierīgi dusēt iet,

Un putni tam šūpļa dziesmas vēl dzied.

Tad noklust viss, tik maigums liels

pār zemi ir nolaidies.

*34*

Nāk virpuļi, viesuļi, vētras,

Tos vēji sev līdzi nes.

Tā – pūķu dzīves neatņemama daļa,

Kā gaiss, ko elpojam mēs.

Bet pūķis tik strādā un smejas

Pret gaisiem, kas virpuļos dej.

Tās dejas –

Pūķu sirdspukstu daļa

Bez kurām tie noslāptu sen.

*35*

Tik dīvains skats,

Viss apsnidzis un salts,

Bet bērziem lapas vēl

Un liepas zaļas stāv.

Birst baltā zemē lapu raksti raibi.

Kas notiek gan šai pasaulē,

Vai tās ir ačgārnības kādas,

Dabas untumi,

Vai tikai mūsu domas nesakārtotās,

Un dzīve ārprātīgi sajauktā,

Kur labs ar ļaunu vietām mīts

Un samaisīts it viss?

Un tur kur jābūt pamatiem,

Jau jumta kores glaunas celtas

Kā dejā ārprātā virs bezdibeņa.

*36*

Kā ābols sēklu

Sarežģītais vienkāršību auklē,

Top sēkla ieraugāma

Viss nolobīts kad nost.

Tā jaunu dīgstu,

Jaunu augli dos.

Un atkal – sarežģītais vienkāršību skauj.

Tā sākums – beigas mijas,

Viens otru audzē

Uz priekšu vīdamies.

*37*

Plīv manu maigo ziedu ziedlapiņas lēni,

Un saules vējā viegli dejo tās,

Līdz veras augšup vaļā pumpurs sārti balts.

Tam vidū mostas putnēns mazs

Un zelta spārnus pleš un aug.

Tas putniņš nav, tā žilba gaisma!

Tā augšup ceļas, pāri pludo visām malām.

Tiek izgaismots nu viss

Un ietīts spožos staros

Un mainās krāsas, nokrāsas un skaņas.

Viss dzidri smaržojošs

Un maigāks pārveidots.

Vairs negludumu nav un asu malu,

Rimst strīdi, kari, asi vārdi.

Tik maigu roku pieskāriens

It visam pāri klājas

Un smiekli dzirkstoši pret sauli ceļas.

*38*

Bet tad – viens asas rokas pieskāriens

Un maigums viss tiek notraukts nost,

Kā rasas pilieni no tīmeklīša.

Viss sabradāts nu zemē guļ,

Ko darīt man ar to, kā būt?

Vai saules starus atsaukt palīgos,

Lai visu augšup atkal paceļ tie?

Vai atstāt visu zemē tā kā ir?

Vai skudrām labums tiks

No asru pilēm šīm,

Vai zemē iesūksies tās,

Saknēm valgmi dos?

Tur rūgtums liels ir sakrājies.

Vai ziedi ziedēt varēs vairs,

 No sāļi rūgtās valgmes šīs.

Ko darīt man, kā būt?

Kā citreiz nosargāt

Šo skaistāko no visām pasaulēm

Tik smalki vizmojošu, trauslu,

Šīs rasas piles zirneklīša tīmeklī?

*39*

Zeme ir cieta.

Kur starojošs skaistums,

maigi pulsējošs prieks,

un liesmojoša mīlestība jāmeklē?

Daudz smalkākās pasaulēs.

Zeme ir pārāk cieta.

*40*

Kā saspriegota pasaule un dzīve,

Kā stīpu stīpām nostīpota.

Tā skrien ka elpas nav

Un gaisa arī trūkst,

Bet viss tas viltības un māņi.

Tik nokrati tās stīpas nost,

Prom mežā, pļavā, augstu kalnā

Un putnu dziesmām līdzi ej.

Tās vedīs tevi atpakaļ

Uz dzimtām mājām –

pie sevis paša atpakaļ,

pie visa tā, kas patiess ir un īsts.

*41*

Kam runāt man,

Lai labāk koklei stīgas skan.

Tā visu zin un var,

Tai dziesma pašai sava.

Tā dziesma dvēselei ir rada,

Ne pievilt to kāds var,

Ne apklusināt.

Tik stīgas iekustini

Un melodija plūdīs

Aiz laikiem sacerēta

Un atnesta līdz mums.

*42*

Sešas mazas istabiņas,

Seši stūri katrai mums,

Izrādīti, iemērīti,

Piepildāmi, izrakstāmi,

Gaismas staros pārvēršami.

Pūpolziedu laikā

Bites dziesmā ieklausies!

*43*

Sisina Sienāzis –Si, Si, Si

Simfonija,

Simetrija – Si, Si, Si

Sinhronitāte,

Sirdsdarbība,

Sirdsapziņa,

Saule un Saskaņa – Si, Si, Si

*44*

Saulstaru mirdzumā

Zālītē starojas

Rasas pērlīšu taciņas.

Krāsas, krāsiņas

Plūksniņas, stīdziņas

Upītēs pārvēršas, akās salejas.

Satiekas, satekas

Upīšu ietekās,

Gravās un senlejās kopā savijas.

Cauri aizsprostiem,

Pāri klintsbluķiem

Spēkā sakrājas.

Viļņo un krāčojas,

Mutuļo, burzguļo,

Spīguļo, šļakato.

Spēkā saņemas,

Jūrā pārvēršas,

Plašā un viļņotā,

Maigā un varenā.

Saulstaru mirdzumā

Ūdens klaidumi

Bango un līgojas

Bizmāres dziesmiņā.

Sārti punktotā – kā rīts.

*45*

Kā netīk man šī steiga,

Visu paspēt vajadzība.

Tā maniem spārnus ņem un aizlauž.

Un balto aizsargdūnu noplēš nost.

Vairs lidot nevaru

No spārniem asiņainiem kauli spiežas

Nu salstu es pie zemes piespiesta

Tik atmiņā vēl lidojuma brīnums

Un siltās gaisa strāvas,

Kas zem spārniem gulst,

Uz priekšu nes un augšup ceļ.

Ar spārnu vēdām noglaudu tad zemi,

Mežu galus starojošos,

Un viss tad līdzi skanēja

Un plauksmē augšup cēlās, gavilēja.

Nē, nevēlos es dzīvi steigā, burzmā.

Tā mana dzīve nav,

Tā cita pasaule.

Tik miers ir mana īstā dzīve,

Mājas, kur klusas skaņas

godā liktas,

Kur dzirdēt var, kā zāle aug,

Un saknes zemē sarunājas,

Kur ziedpumpura atvēršanās

ir brīdis svēts un brīnums lielākais uz pasaules.

Ja dzirdēt vari to,

dod ķepu – būsim draugi.

*46*

Viss zaļganā dūmakā tīts,

Egļu un priežu ērģeles skan,

Atveras saullēkta priekšskars,

Dzērvjbalsu arfas to sveic.

Ar Baltspārnu vēdām

Stārķi un Gulbji steidz

Jauno pasaules pamošanos pagodināt.

Es noliecu galvu

Šī svētā brīža priekšā,

Lai tad ar jaunu spēku sāktu šo dienu.

*47*

Mazs ezītis

Guļ midziņā

Zem lapu apsedziņa.

Un sapņos tam

Sārts ābols krīt

Un tieši viņam tiek.

Lai tiek!

Lai sapņot prieks!

Un pavasari vieglāk sagaidīt!

*48*

Tā ir mana dzīve

Tās – manas smilgas

Tās – manas margrietiņu pļavas

Un mani priežu sili liegie

Tas ir mans ceļš

Kas debesīs izraudzīts.

Ceļš tinas un tinas

Uz priekšu tik tek

Augšup lejup liecas

Un debesīs tiecas.

Ceļa galā satiksies

Satikšanai nolemtie.

*49*

Varbūt, ka sapratīs

Varbūt, ka atpazīs

Vēl kāds no jums

Šais dzejas rindās

Ar’ savas izjūtas.

Varbūt tā nav tik mana dzīve

Bet daļēji ar’ jūsējā

Un veltīgas nav pūles manas

To visu uzrakstīt uz papīra.

*50*

Nu ko –

Mēs neatvadāmies,

Jo vēl tik kāpiens viens,

Pa kāpnēm mūžīgajām,

Tad atkal tiksimies

Vai šaipus,

Viņpus Zvaigznēm

Tas vēl nav izdibināms,

Bet – tiksimies!