Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir



Ildze Magone
No: Ildzes Magones 2008. gada 10. februārī 21:35:07
~1-50~   ~51-100~      ~151-200~   ~201-250~  

*101*


Vai stabuli Tu rokās turi,

Vai gana zizlis tajās likts,

Tu nezini, uz kuru pusi

Tev lemts būs iet pie bikts.

Tu nezini, kas Tevi vadīs

Un kuram pateicība tiks.

Par to, kas Tavam garam vaj’dzīgs,

Spriež tikai Gars no augšas likts.

Ne stabule, ne ceļa spieķis

Un mazāk vēl – ne runga tā,

Kas jāizmanto dzīves grambās,

Kas jālieto par atspaidu.

Tik Dieva sūtīts padoms galā

Var aizvadīt pie pilnības.


*102*


Dzīparu dzīpariem

Dzīparo pļava,

Rakstainu lakatu

Vasarai radot.


Rītausmās dzedrās

Un novakaros

Pārsegt pār zemi,

Lai vienmēr pie rokas.


Zilzaļus audus

Velk jūra rakstiem,

Blakus pļavu krāsām

Ko ieaust.


Saulriets ar otu

Nāk zeltaini sārtu,

Klāt piekrāsot

Savu esamību.


Dzīparu rakstiem

Rakstīta pļava,

Jūras viļņi baltputu

Mežģīnēm piecakoti.


Krastam un mežam

Vēl daži toņi

Klātu ko piemest

Pie audumu krāsām.


Dziļdzidru ietvaru

Šai gleznai dodot,

Greznojas debess

Ar putnu dziesmām.


Vasaras vidū

Stāv saule augstu -

Pāri pār visu

Lej zeltījumu.


*103*


Pa vārtiem, zilganiem un sirmiem,

Nāk Zemesmātes Ziemas diena.

Nāk, atvērusi klēpi savu

Ar sniega vāliem pilnumpilnu.

Tai seko dzeltenzaļos svārkos,

Ar pirmo zāles smaržu vīta,

Pavasara Lielā diena silta.

Aiz sevis ved tā mīkstā pavadiņā

Vasarvidus Saules meitu spulgu

Vārdā – Līgodiena, ziediem apveltītu.

Tā, dziedādama savus vārtus

Vaļā verot, jau pamodina

Rudens dienu rudu,

Kas tuvāk steidzot, noslēdz

Visas citas ejas stingri

Un tikai savas durvis plati vaļā patur,

Lai brangi ražas zirgi

Miķeļdienā cauri auļot var.

Nu gada aplis piepildīts

Pie ziemas dienas - Ziemassvētkiem

Noved atkaliņ...

Tā loks viens, noslēdzoties,

Jau cita loka graudu aizmetina.


Kā sauju zemeņogu

Jums sevi pasniedzu.

Kas grib, lai smilgā saver,

Kas grib, lai paglabā vai

Izpēta, pirms apēd.

Lai saskaita cik puszaļu,

Cik gatavu un saldu ogu tur.

Un kura ārā izmetama.

Bet varbūt kādam noderēšu

Tieši tā kā ir,

Kā sauja zemeņogu

Ar saules saldumu,kas nosārtušas

Pasakaini smaržo.


*104*


Zalktis līkloču vijas

Un Egli pie sevis viļ,

Šai brīnumu labirintā

Ko dzīve mums katram vij.

Tās takas, kas mežā un jūrā

Tāļtālāk starp zvaigznēm tijas.

Tik mēģini neskriet akli,

Ar pieri katrā aizslēģotā ejā,

Bet labāk centies

Līdz zvaigznēm celties,

Kur labirints pārredzams viss

Un īstais ceļš ieraugāms ir.


*105*


Kā sauju zemeņogu

Jums sevi pasniedzu


*106*


Es neesmu tu

Es neesmu viņš vai viņa

Esmu es pati

Un man ir sava ziņa –

Par akas vindu

    Un ūdeni dziļdziļi dzidru

Par puķu sēju

    Un siena pļāvēju rindu

Par bišu dzimtu

     Un jāņtārpiņu simtiem

Par jūras vēju un naktīm

     Zvaigžņoti spožām

Arī par tevi un

     Un mani pašu

Nāk ziņa no

     Manas dvēseles dzīles


*107*


Vēja gājums

 Mākoņtelpa

 Tā ir dzīves elpa.

        Rozes ziedā

        Maza feja

        Rasas pērli auklē

Auklē, aijā

Silti elpo.

Cik šī telpa

Pār pasaulīgi plaša.


*108*


Kā gribēju es puķe būt!

Bet dzīve spiež par dadzi kļūt

Un asāķīgu kažoku tā dod.


Kā gribēju es saules dzidrās nītīs

Aust mūža audumu

Ar ziedputekšņu zīdainajiem diedziņiem,

Bet pārāk bieži kaņepāju lūksna

Klātu pietinās.


Vēl cerēju ka iznāks plīvurs vizuļojošs,

Bet veidojās tik ikdienības raupjais audums.


Kā vēlējos es matos zvaigžņu mirgu pīt

Bet iepinās vien smilgu skaras

Un meža pazarīšu tīmekļi.


Vai gribu es vairs puķe būt?


To nejautāju sev vairs sen.

Tik pēkšņi izdzirdu-

     Cik skaisti ziedi tu!


*109*


Tīmeklīts tinas

Zirneklīts auž

Zeltdiedziņa galā

Mūžības pērlīte snauž


*110*


Tu ielūgts tiec,

Ja pielūdz

Un meklē to

kas patiesība ir.

Caur simboliem,

Caur pasakām un dziesmām,

Caur apziņu un prātu.

Dievs ielūdz tos,

 Kas pielūdz

To, kas patiesība ir.


*111*


Pacel gaismiņu plaukstā

Kaut sprīdi uz augšu

Pacel sirdi, acis augšup

Gaismiņu pats savā plaukstā sargi.

Pacel uz augšu

Cik augstu aizsniegt vari

Un vēl mazliet augstāk,

Pāri kalna malai

Vēl tālāk – dari!

Lai gaismiņa liesmā pārtop,

Lai gaišāka diena

Un gaiši visi turpmākie gadi.


Augot mēs asarojam

Kā bērza zars asaro

Lietusrītā un

Zirnekļa tīmeklīts

 rasainā rītā,

Sakrāj sevī krelles –

Tās asaras ir? –

Nē dzīvas pērles.

Vēl asaro arī logs

Miglasrītā,

Kur pile aiz piles krājas,

Krājas un vienā gultnē satek,

Līdz logs ir brīvs

Skatam uz āru

Pavisam citam.


*112*


Mēs ceļam smilšu pilis

Kas torņus augstu slej

Un ticam – būs tām mūžīgs

Plats smilšu piļu ceļš.

Bet atnāk bērns un pirkstu

Tik piedur pakājei

Un uzpūš smieklu elpu,

Pats projām tūdaļ skrej

Un salīgojas torņi un

Daudzie stāvi grūst.

Irst smiltis, tek kā upes

Un pieplok pludmalei.

Kas pāri paliek?

Vien acumirklis,

Viens bērna skata zibsnis

Viss smilšu piļu mūžs.


*113*


…un kuru gan

           intresē tas

cik lapu ir nobiris zemē

cik vēja aiznestas līdzi

un- cik kļuvušas tās

        par mājvietu kādam.

Vai kopējais skaits ir svarīgs?

Nē! – tikai devums

             kopējā lietā.


*114*


Kā kāre

Dzīve medus pilna tiks

Ja katrs savu

Pienesumu klātu liks.

To sakiet bērniem-

    Liepām kļavām vītoliem

Lai dāsni ziedo sevi bitēm.

Kaut vairāk gan

Tas atgādinājums

Ir cilvēkiem!

Jo saulei ziediem bitēm

Šī ziņa senlaikus jau

Dzīves daļa ir.


Vari dziedāt vai

Vari skaļi kliegt


Neviens tevi neatbrīvos

Neviens tavā vietā

Te nestāvēs

Un tavus lēmumus

Nepieņems

pats savas kļūdas dari

pats kažoku šuj un ārdi

pats ugunī lec vai pāri


Neviens tevi neatturēs

Tik dari-

Un savu mācību izej.


*115*


Bet ir jau labi

Arī sadegt

 Un kļūt par dzirkstīm

Gaismu siltumu.

Daudz grūtāk noteikti

Ir gruzdēt, dūmot

Tā augšup nepacelties

Tāles nesniegt.


*116*


Varbūt ka izsējos

Varbūt ka

Sadalos par daudz

Bet pasaule tik plaša ir

Ka vienā gabalā

Ar mani var nepietikt


*117*


Vai saule sniegu ēd-

Vai sniegs jau pats

Ir savu loku izgājis

Un tagad

Pārvērtības prasa.


Un tā tik šķiet ka-

Saule sniegu ēd.

Bet paskat vien

Cik krāšņas vižņu

Kruzuļpilis

Nu izveidotas ir.


un nekūst nemaz tā tik ātri

par peļķi, mākoni tik viegli

nekļūst tas

ir pārvērtības daudzas

sniegam jāiziet-

no trauslas

visukrāšņas sniegpārsliņas

līdz ūdens peļķei , garainītim

sīkam, kad varēs atkal

nokļūt debesīs un

lejup birt kā sniegpārsliņai vieglai.


*118*


Man ritms savs

     Un nelūdzu nevienu

         Es tajā ienākt.

Un kas bez uzaicinājuma

                                Nācis

Tam pašam pūles jāpieliek

Lai vienā solī ietu mēs.

Lai saskaņotu – ir lielas pūles

                                 Jāpieliek.


Vairs pretī nepanākšos

Tā kā agrāk

Un kopā soļošanu

             Neatvieglošu- jo

   Kas būs viegli nācis

Tas tikpat viegli projām ies.


*119*


      Jūs karogus karat,

Ir klātu laiks?

      Vai satīrīts jau viss-

           Gan ielas

                Gan mēles

                       Gan dvēseles?

Ja droši neesat par

     Veikumu savu

Un īstumu tad

     Pūli netraciniet.


Tur augšā – mānīšanos

                         Nepiedos.


*120*


Zieds pasmaida klusi,

Pirms vaļā raisās

Tā vijīgi, lēni, uzticīgi,

Augstākai kārtībai pakļāvīgi.

                Kaut darbs šis ik ziedam

                Arvien ir kas jauns –

                  Viņš nekļūdās un

                      Daiļi dara.


*121*


Es pasmeļos

No visiem kausiem,

Kas sakņojušies

    Debesīs.

                Tad trauslas

                Zvanu skaņas radu

                Un pieskandinu

                Padebešus

                Visapkārt pasaulei,

                Un vēlās,

                Mēļās novakarēs

                Pa akām skaņas

                Saberu,

                Lai zemes dzīlēs

                Iesūcas

                Un pavasara

                Rītos dzidros

                Var jauni

Ziedu zvani

Plaukt,

Kas sakņojušies

    Debesīs.


*122*


Tai brīdī,

Kad dvēsele tava,

Skaistuma saviļņota,

Pacelsies spārnos

Un laidīsies dejā,

                Uz baltas lapas

                Zem tavas rokas

                Paliks nospiedums

                Dzejā.


Tikai tai brīdī

Nāks jauna ziņa

Caur tevi

No augstākām sfērām,

Un tava dvēsele dziedās

Pati no sevis.


Tikai tai brīdī

Grāla kauss

Kristālā iezaigosies.


*123*


Iesēj dzīvē brīnuma sapni,

Liec pēdas tālāk,

Liec bēdai priekšā.

Starp divām sirdīm

Aizdrīvē spraugu

Ar liepas ziedu

Un novel oļus

No takas,

Lai Laime – tīru ceļu

Pie sudrabā kaltās akas

Var nākt

                Katru dienu

                                Smelt.


*124*


                Kā sauju zemeņogu

                Jums sevi pasniedzu,

                Kas grib, lai smilgā saver,

                Kas grib, lai paglabā vai

                    Izpēta pirms apēd,

Lai saskaita, cik puszaļu,

                                cik gatavu un saldu ogu tur

                                un kura – izmetama ārā.

Bet varbūt kādam noderēšu

Tieši tā kā ir –

                kā sauja zemeņogu pirmo,

                ar saules saldumu, kas

                nosārtušas pasakaini smaržo.


*125*

Es esmu poga,

Poga pie rūķa tērpa

Un simtām reižu

Viņš mani

Caur pogcaurumu bīda

Un pirkstos virpina

Un pulē

Un līdzi tālos ceļos

Ņem.

Un tomēr – aizvien vēl,

Nelīdzena un ceļu visu

Nezinoša,

Poga pie rūķa tērpa

Aizvien vēl esmu.


*126*


Dievs sniegpārsliņās maigās

Ap taviem pleciem

Savu roku liek.

Ap pasauli liec varavīksnes loku

Un Piena Ceļā daiļās zvaigznēs snieg.


Pie tavām kājām draiski

Kā raibus akmentiņus

Dienas ber,

Un, logu pavēris mazliet,

Pa sapņu takām

Ziedot tālāk iet.


Kur vietas te vairs

Tagad rūpēm

Un pelēkdienu bēdai sīkai,

Ja pasauli viņš visu

Ir dārzā brīnumainā

Pārvērtis!


*127*


Augot mēs asarojam,

Kā bērza zars asaro

Lietusrītā un

Zirnekļa tīmeklīts

Rasainā rītā,

Sakrāj sevī krelles.

                Tās asaras ir –

Nē, dzīvas pērles.

Vēl asaro arī logs

Miglasrītā,

Kur pile aiz piles krājas,

Krājas un vienā gultnē

Satek,

Līdz logs ir brīvs

Skatam uz āru

Pavisam citam.


*128*


Par tevi, par sevi,

Par nākamo dienu,

Par mātes pienu

Un putnēnu mazu.

                Par zvaigznēm acīs,

                Par zvaigznēm

                Debesu ligzdā

                Un jūrā dzidrā

Es lūdzu ar sirdi,

Es lūdzu ik dienu

Bez vārdiem,

Bez ceļos mešanās zemu,

Es lūdzu ar sirdi

Arī par tavu sirdi.


*129*


Pumpuro debesu pļavas,

Pumpuro ilgas un zied,

Kad iedēsta gribas

Un varas laukos,

Kad cieši pie sudraba smilgas tās sien,

Un septiņiem pakaviem

Apkaļ uguns zirgus,

Kas sauļup raujas.


*130*


Kas atnākt grib

Pie manas bagātību salas

Un dārgumus sev izraudzīt,

Tam jālūdz nav vai slepus

Kaujas jāsāk.

                Nav dziļi zemē rakta tā,

                Nav labirintos iekausēta,

                Ne smagās lādēs ieslēgta.

Pa gaismas staru

Gaismā nāciet,

Jo tā te guļ un izslāpušos gaida

Uz maiga zieda starojoša.

                Ne zobenus, ne slēptus draudus

Jūs ceļā līdzi neņemiet,

Tik gaismas staru,

Gaišu taku pār jūras dzelmi

Pārceliet.


*131*


Šodien

Es palaidīšu vaļā,


Šodien

Es neturu ciet,


Lai iet, kam ir jāaiziet,

Jo šodien debesis zied.


Bez manis tām

Neziedēt tā,


Bez manis tie mākoņi

Būtu – citādāki.


Es nešļavu savu

Palaižu vaļā,


Lai birst, kas neturas kopā,

Lai cinis vai akmens man ceļā stāj – Lai!


Šodien debess un mākoņi zied,

Un savādāks ir ceļš.


Vismaz pēdu virs zemes tas iet,

Jo augstāk, jo augstāk mazliet

Jau mana taka iet.


*132*


Pie manis atnāc

Pa klavieru ceļu,

Pa taustiņu slejām,

Caur baltām un melnām ejām.

Ap ābolu sārtu,

Pa skaņu rindām

Starp tercu un pustoņu kāpēm,

Ar bemolu vijumiem,

Diēzu cirtieniem

Līdz ziedu simfonijai.

No briestošas ražas oratorijas

Līdz nošu atslēgas atvērumam,

Līdz atrisinājumam –

Svinīgam rekviēmam.

Tad slēgumu – līgumu,

Līgumu bezgalīgu

Uz jaunas lapas tīras

Mēs izdziedāsim

Ar pirkstu galiņiem viegli,

Ar skaņām no klavierēm baltām.


*133*


... un pāri visam –

                stāv nošu atslēga.

Kā karogs un kā

                brīdinājums.

Kā apļa centrs –

                ceļa sākumpunkts

                                un noslēgums.

Kā airis laivai

                un kā bura

                debestāļu jūrā vīdoša.

Stāv nošu lapā

                baltā

                                ierakstīta.


*134*


Pasaule griežas,

Dzirnas maļ.

Maļ, pildās un pildās

Sēnalu maisi –

Košļeņu atliekas

Ieroču čaulas ...

Vai tiešām nekur vairs

Nav īsti graudi,

Labi milti svētku maizei?

Un atliek vien dziesma –

“Uzsniga sniedziņš balts

un zemei palika silti”.


*135*


Izdedžu kaudze

Pār žogu

No tava augšanas ugunskura

Birst manā dārzā

Tai vietā vissvētākajā,

Kur maiga puķe

Jaukus ziedus plaucē.

Kam prasi man vakarpusē –

Kur smarža no manas

                dārza puses? ka tevi

                                vairs neiepriecē.

Kam taujā un vārdus bārsti,

                Ja puķi vairs neieraugi.


*136*


Rožsārtas ziedlapas

  Vēji izvējo

     Okeānā  -

        Zieds

             Izrisis vaid.

                Ar tērauda spīvu

                Asumu baltu

                Paliek vien

                Rožu ērkšķi pie

                Ziedkāta staltā.

Bet vēji

Nu rožaini sārti

Ap pasauli tinas,

Sārtojas pamale –

                Saule ceļas.


*137*


Sijājas, sijājas

Rimti un liegi,

Viļņojas zvaigžņu stari,

Un saulstari maigi

Skaņās no debesu okeāna,

Līdz pielīgo laivu

Citzemju krastā.

Pielīgo, piestāj

Ielokā zaļā,

Klinšu aizvējā rastā,

Un atļauj pasmelt

Ūdenskritumu plaukstās

Pa lāsītei jaunai dziesmai.


*138*


Ir dzejoļi māsas un brāļi,

Ir dzejoļi vecāki, bērni,

Ir dzejoļi – pilsētas lielas

Un ar dzejoļiem pilni lauki.


Bet Dzejolis ar Lielo burtu ir

Tā bērnības vecmātes māja

Ar zāļainu taku,

Ar Maijas Paijas aku,

Kur vārpstiņu met

Un pakaļ lec.


Un kad tu šai pusē atkal nāc,

Tad Dzejoļu dzimtas koks –

Kā balta pasaku ābele

Jau gaida pie akas, stāv

Un zelta ābolu sniedz.

Tik lec un nāc!


*139*


Dievs dod tev rokās staru –

Ņem, dzīvi veido, dej.

- un varētu tas viegli būt

un solījumu dot, ka tā tas arī būs.

Bet – nepilnības manas

Tik neritmiski grožus rausta,

Ka vedējs nevar taisni noturēt.

Te grāvis viens, te bedre priekšā,

Ceļš iznāk līkločiem un smagi.

Vai tāpēc dievu vainosim,

Ja nemāku pa staru taisni

Līdz viņam aizdejot.


*140*


Pār mazām pēdiņām,

Pār dzērvju kāšiem debesīs,

Es noliecos ar zāles maigo zaļumu

Un upes straujo skrējienu.

Ar ritmu vējam mežā iesēto

Es līdzi viļņojos un lidoju,

Jo blakus jābūt man un

Jāsargā un jāpalīdz,

Ja kādam putnam spārni kritienā,

Ja kādai rozei rasas ir par maz –

Man sava jāatdod.

Jo tikai – tāpat vien – nav vērts,

Jo tikai blakus būt – par maz ir tas.


*141*


Kaut Pūķis klejo citās galaktikās

Tā sirds ir vienmēr klāt,

Kad Sniegbaltīte reizēs retās

Ved savus rūķus pastaigā.

Tas nevar atļaut dāmai īstai

Pa mežu klīst starp egļu sienām stāvām,

Kur tikai rūķi septiņi uz takas vienas,

Un Pūķa varenajam spēkam pieder

Gan Sniegbaltīti trauslu,

Gan rūķus apaļīgus

No briesmām pasargāt.

      Jo kurš gan cits to iespēt var –

Traukt šurp no tālām galaktikām

Un zvaigžņu kora diriģenta vietu atstāt,

Lai laistos tumšās meža ejās

Un drošsirdīgi cīņā mestos

Par rūķiem septiņiem

Un Sniegbaltīti vienu vienīgu. 


*142*


Kamēr bite lido klusi,

Pļavas ziedus apskāvusi,

Dienvidvējš no jūrām tālām,

Smaragdzaļizilā krāsā,

Atnes smaržu vētrās jauktus

Ķīnas rožu aromātus.

                Bite,

Neradusi kaislu smaržu,

Apjūk savas pļavas vidū,

Apmaldās un mežā slēpjas,

Gaidot viesuļvētras beigas.

Līdz sāk celties rīta vēji,

Pļavas lūgsnas uzklausot,

Un, kad rasa nožuvusi,

Biti izraida no slēpņa.

Darbs ir jādara ar drosmi,

Pļavas ziedi jāapmīļo.


*143*


Ziedu bruņas,

Lapu vairogi,

Pumpuru bultas un

Sakņu karogi


                                Rudens kā kaujas lauks

                                Pāri tiem brien.

                                Un pārtop viss

                                Salnu krāsmatās

                                Pelēki palsās.


Tad sniegbalts miers

Pāri auts tiek,

Līdz ledus spoguļos,

Dzidros un dīvos,

Sāk spoguļot

Ziedoņa karaļvalsts

Jaunceltnes plāni.


                Un atkal jau

                                                Sakņu karogi,

                                                Pumpuru bultas,

                                                Lapu vairogi, ziedi –


Maigas un daļas bruņas

Pasaule auž ...


*144*


No laukiem, smaržu pilniem,

Nomaldījies pats,

Nu veļas pāri trotuāriem sakarsušiem

Mazs miglas mākonītis balts,


Un izsēj savas veltes pilsētā

Pār puķu zvaniem trausliem,

Pār zāles stiebriem izslāpušiem

Ver savas smaržu lādes vaļā.


                No rīta

                Pērļu rasas svaigumā

                Ir tagad iemargota

                Ar’ viņa mīlas daļa.


*145*


Nu atdari pats sevi tā

Kā plašu rāmu debess loku

Un zeltstarīšu simtus

Ārā cel un rādi

Savas saknes atbrīvotās,

Kas valgmi tagad

Zvaigžņu jūrās dzer,

Un ceļu citiem noklāj

Ar rožu ziedlapiņām,

Paša izaudzētām,

Un rādi visiem, cik tas

Vienkārši un viegli.

Ja vien – ja vien tu visu to

No sirds un ar visu sirdi dari.


*146*


Caur mākoņu skropstām,

Vēja matu sprogām

Balts gailis debess norās

Ganos izved saimi savu.

Starp zvaigžņu simtu zvirgzdiem

Kāds zelta grauds, kur spīd,

Kāds dzīves stiebrs savītis un sīks

Pēc izraušanas prasās,

Un planētvaigā sirmā urbjas,

Kāds kāpurs neprātīgs.

Iet saime, gaiļa vesta,

Un ravē, kaš un knābā

Līdz viss ir tīrs tā uzlasīts.

Un bizmārīšu ciltis

Tad savā vaļā var

Pa zvaigžņu pļavām

                Priecāties.


*147*


- Un katru vakaru tā -

Braucu es debesis lūkot

Kā princi, kā karaļa dēlu.

Kā krāsu paisumu maigu un cēlu.

                Kā gleznu –

                                uz mākoņu dūnainiem spārniem,

                                ko dzērvju klaigas atnes

                                no pārezera miglāja baltā.

Riet saule, bet gaišums

                no kāpjošās miglas kā ausma

                piegaismo debesu malu

                un tālīno mežu galus.

Nav vairs ne vakara vēla

                ne rieta, ir tikai

                gaismotas krāsa

                pāri debesīm un

                                pakalniem zaļiem.


*148*


                Es aizsūtīšu miglas vālus

                Uz citām rīta pļavām dusēt

                Un visas takas platas vēršu,

                Kad tu pa saules staru gaišu

                Pie manas sirds reiz nāksi ciemot.

Būs naktsvijolēm jāreibst pašām

No smaržām, kas būs pļavās vītas,

Kad tu pa saules staru gaišu

Pie manis kādreiz nāksi ciemos.


*149*


Tik vēja zirgu apseglot

Un, turoties pie apaušiem,

To mazliet nomierināt,

Tad traukties līdzi

Tālāk vien pār visu pasauli

Un smaržas ieelpot,

Pēc smaržām noteikt,

Kur citi vēji klejojuši,

No kādām pasaulēm tie nāk,

Ko sevī uzņēmuši – izsmaržot.

Kad visas smaržas vienkopus

Būs iepazītas

                Būs tā – it kā es pati

                                Visa pasaule

                                                Tik pilnestīga.


*150*


Pa ielām soļo

Smaržu karavānas,

Gar logiem aizvirpuļo

Garšu karnevāli,

Bet fakti – paliek tikai

Fakti plakanpelēcīgi,

Bez piesaistes un

Dzimumdienas tortes,

Bez sākuma un beigu gada sava.

Un ne jau tie tos lielos

Notikumus rada,

Bet smaržu stāsti,

Garšu karnevāli

Un iegrāmato visu

Jūtu gadskaitļi,

Noskaņu pieturvietas.




~1-50~   ~51-100~      ~151-200~   ~201-250~  



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa