|
||
Ivars Prūsis
Ildze Magone Ketija Beāte Garbačeva Eola Pauls Stelps Maija Ramona Ganiņa Pēteris Mežiņš Toms Vītols Сергей Кистерский Vineta Svelch Сергей Воробьёв Ul d'Mir |
||
Ildze Magone |
||
No: Ildzes Magones | 2008. gada 10. februārī 21:35:07 | |
*101* Vai stabuli Tu rokās turi, Vai gana zizlis tajās likts, Tu nezini, uz kuru pusi Tev lemts būs iet pie bikts. Tu nezini, kas Tevi vadīs Un kuram pateicība tiks. Par to, kas Tavam garam vajdzīgs, Spriež tikai Gars no augšas likts. Ne stabule, ne ceļa spieķis Un mazāk vēl ne runga tā, Kas jāizmanto dzīves grambās, Kas jālieto par atspaidu. Tik Dieva sūtīts padoms galā Var aizvadīt pie pilnības. *102* Dzīparu dzīpariem Dzīparo pļava, Rakstainu lakatu Vasarai radot. Rītausmās dzedrās Un novakaros Pārsegt pār zemi, Lai vienmēr pie rokas. Zilzaļus audus Velk jūra rakstiem, Blakus pļavu krāsām Ko ieaust. Saulriets ar otu Nāk zeltaini sārtu, Klāt piekrāsot Savu esamību. Dzīparu rakstiem Rakstīta pļava, Jūras viļņi baltputu Mežģīnēm piecakoti. Krastam un mežam Vēl daži toņi Klātu ko piemest Pie audumu krāsām. Dziļdzidru ietvaru Šai gleznai dodot, Greznojas debess Ar putnu dziesmām. Vasaras vidū Stāv saule augstu - Pāri pār visu Lej zeltījumu. *103* Pa vārtiem, zilganiem un sirmiem, Nāk Zemesmātes Ziemas diena. Nāk, atvērusi klēpi savu Ar sniega vāliem pilnumpilnu. Tai seko dzeltenzaļos svārkos, Ar pirmo zāles smaržu vīta, Pavasara Lielā diena silta. Aiz sevis ved tā mīkstā pavadiņā Vasarvidus Saules meitu spulgu Vārdā Līgodiena, ziediem apveltītu. Tā, dziedādama savus vārtus Vaļā verot, jau pamodina Rudens dienu rudu, Kas tuvāk steidzot, noslēdz Visas citas ejas stingri Un tikai savas durvis plati vaļā patur, Lai brangi ražas zirgi Miķeļdienā cauri auļot var. Nu gada aplis piepildīts Pie ziemas dienas - Ziemassvētkiem Noved atkaliņ... Tā loks viens, noslēdzoties, Jau cita loka graudu aizmetina. Kā sauju zemeņogu Jums sevi pasniedzu. Kas grib, lai smilgā saver, Kas grib, lai paglabā vai Izpēta, pirms apēd. Lai saskaita cik puszaļu, Cik gatavu un saldu ogu tur. Un kura ārā izmetama. Bet varbūt kādam noderēšu Tieši tā kā ir, Kā sauja zemeņogu Ar saules saldumu,kas nosārtušas Pasakaini smaržo. *104* Zalktis līkloču vijas Un Egli pie sevis viļ, Šai brīnumu labirintā Ko dzīve mums katram vij. Tās takas, kas mežā un jūrā Tāļtālāk starp zvaigznēm tijas. Tik mēģini neskriet akli, Ar pieri katrā aizslēģotā ejā, Bet labāk centies Līdz zvaigznēm celties, Kur labirints pārredzams viss Un īstais ceļš ieraugāms ir. *105* Kā sauju zemeņogu Jums sevi pasniedzu *106* Es neesmu tu Es neesmu viņš vai viņa Esmu es pati Un man ir sava ziņa Par akas vindu Un ūdeni dziļdziļi dzidru Par puķu sēju Un siena pļāvēju rindu Par bišu dzimtu Un jāņtārpiņu simtiem Par jūras vēju un naktīm Zvaigžņoti spožām Arī par tevi un Un mani pašu Nāk ziņa no Manas dvēseles dzīles *107* Vēja gājums Mākoņtelpa Tā ir dzīves elpa. Rozes ziedā Maza feja Rasas pērli auklē Auklē, aijā Silti elpo. Cik šī telpa Pār pasaulīgi plaša. *108* Kā gribēju es puķe būt! Bet dzīve spiež par dadzi kļūt Un asāķīgu kažoku tā dod. Kā gribēju es saules dzidrās nītīs Aust mūža audumu Ar ziedputekšņu zīdainajiem diedziņiem, Bet pārāk bieži kaņepāju lūksna Klātu pietinās. Vēl cerēju ka iznāks plīvurs vizuļojošs, Bet veidojās tik ikdienības raupjais audums. Kā vēlējos es matos zvaigžņu mirgu pīt Bet iepinās vien smilgu skaras Un meža pazarīšu tīmekļi. Vai gribu es vairs puķe būt? To nejautāju sev vairs sen. Tik pēkšņi izdzirdu- Cik skaisti ziedi tu! *109* Tīmeklīts tinas Zirneklīts auž Zeltdiedziņa galā Mūžības pērlīte snauž *110* Tu ielūgts tiec, Ja pielūdz Un meklē to kas patiesība ir. Caur simboliem, Caur pasakām un dziesmām, Caur apziņu un prātu. Dievs ielūdz tos, Kas pielūdz To, kas patiesība ir. *111* Pacel gaismiņu plaukstā Kaut sprīdi uz augšu Pacel sirdi, acis augšup Gaismiņu pats savā plaukstā sargi. Pacel uz augšu Cik augstu aizsniegt vari Un vēl mazliet augstāk, Pāri kalna malai Vēl tālāk dari! Lai gaismiņa liesmā pārtop, Lai gaišāka diena Un gaiši visi turpmākie gadi. Augot mēs asarojam Kā bērza zars asaro Lietusrītā un Zirnekļa tīmeklīts rasainā rītā, Sakrāj sevī krelles Tās asaras ir? Nē dzīvas pērles. Vēl asaro arī logs Miglasrītā, Kur pile aiz piles krājas, Krājas un vienā gultnē satek, Līdz logs ir brīvs Skatam uz āru Pavisam citam. *112* Mēs ceļam smilšu pilis Kas torņus augstu slej Un ticam būs tām mūžīgs Plats smilšu piļu ceļš. Bet atnāk bērns un pirkstu Tik piedur pakājei Un uzpūš smieklu elpu, Pats projām tūdaļ skrej Un salīgojas torņi un Daudzie stāvi grūst. Irst smiltis, tek kā upes Un pieplok pludmalei. Kas pāri paliek? Vien acumirklis, Viens bērna skata zibsnis Viss smilšu piļu mūžs. *113* un kuru gan intresē tas cik lapu ir nobiris zemē cik vēja aiznestas līdzi un- cik kļuvušas tās par mājvietu kādam. Vai kopējais skaits ir svarīgs? Nē! tikai devums kopējā lietā. *114* Kā kāre Dzīve medus pilna tiks Ja katrs savu Pienesumu klātu liks. To sakiet bērniem- Liepām kļavām vītoliem Lai dāsni ziedo sevi bitēm. Kaut vairāk gan Tas atgādinājums Ir cilvēkiem! Jo saulei ziediem bitēm Šī ziņa senlaikus jau Dzīves daļa ir. Vari dziedāt vai Vari skaļi kliegt Neviens tevi neatbrīvos Neviens tavā vietā Te nestāvēs Un tavus lēmumus Nepieņems pats savas kļūdas dari pats kažoku šuj un ārdi pats ugunī lec vai pāri Neviens tevi neatturēs Tik dari- Un savu mācību izej. *115* Bet ir jau labi Arī sadegt Un kļūt par dzirkstīm Gaismu siltumu. Daudz grūtāk noteikti Ir gruzdēt, dūmot Tā augšup nepacelties Tāles nesniegt. *116* Varbūt ka izsējos Varbūt ka Sadalos par daudz Bet pasaule tik plaša ir Ka vienā gabalā Ar mani var nepietikt *117* Vai saule sniegu ēd- Vai sniegs jau pats Ir savu loku izgājis Un tagad Pārvērtības prasa. Un tā tik šķiet ka- Saule sniegu ēd. Bet paskat vien Cik krāšņas vižņu Kruzuļpilis Nu izveidotas ir. un nekūst nemaz tā tik ātri par peļķi, mākoni tik viegli nekļūst tas ir pārvērtības daudzas sniegam jāiziet- no trauslas visukrāšņas sniegpārsliņas līdz ūdens peļķei , garainītim sīkam, kad varēs atkal nokļūt debesīs un lejup birt kā sniegpārsliņai vieglai. *118* Man ritms savs Un nelūdzu nevienu Es tajā ienākt. Un kas bez uzaicinājuma Nācis Tam pašam pūles jāpieliek Lai vienā solī ietu mēs. Lai saskaņotu ir lielas pūles Jāpieliek. Vairs pretī nepanākšos Tā kā agrāk Un kopā soļošanu Neatvieglošu- jo Kas būs viegli nācis Tas tikpat viegli projām ies. *119* Jūs karogus karat, Ir klātu laiks? Vai satīrīts jau viss- Gan ielas Gan mēles Gan dvēseles? Ja droši neesat par Veikumu savu Un īstumu tad Pūli netraciniet. Tur augšā mānīšanos Nepiedos. *120* Zieds pasmaida klusi, Pirms vaļā raisās Tā vijīgi, lēni, uzticīgi, Augstākai kārtībai pakļāvīgi. Kaut darbs šis ik ziedam Arvien ir kas jauns Viņš nekļūdās un Daiļi dara. *121* Es pasmeļos No visiem kausiem, Kas sakņojušies Debesīs. Tad trauslas Zvanu skaņas radu Un pieskandinu Padebešus Visapkārt pasaulei, Un vēlās, Mēļās novakarēs Pa akām skaņas Saberu, Lai zemes dzīlēs Iesūcas Un pavasara Rītos dzidros Var jauni Ziedu zvani Plaukt, Kas sakņojušies Debesīs. *122* Tai brīdī, Kad dvēsele tava, Skaistuma saviļņota, Pacelsies spārnos Un laidīsies dejā, Uz baltas lapas Zem tavas rokas Paliks nospiedums Dzejā. Tikai tai brīdī Nāks jauna ziņa Caur tevi No augstākām sfērām, Un tava dvēsele dziedās Pati no sevis. Tikai tai brīdī Grāla kauss Kristālā iezaigosies. *123* Iesēj dzīvē brīnuma sapni, Liec pēdas tālāk, Liec bēdai priekšā. Starp divām sirdīm Aizdrīvē spraugu Ar liepas ziedu Un novel oļus No takas, Lai Laime tīru ceļu Pie sudrabā kaltās akas Var nākt Katru dienu Smelt. *124* Kā sauju zemeņogu Jums sevi pasniedzu, Kas grib, lai smilgā saver, Kas grib, lai paglabā vai Izpēta pirms apēd, Lai saskaita, cik puszaļu, cik gatavu un saldu ogu tur un kura izmetama ārā. Bet varbūt kādam noderēšu Tieši tā kā ir kā sauja zemeņogu pirmo, ar saules saldumu, kas nosārtušas pasakaini smaržo. *125* Es esmu poga, Poga pie rūķa tērpa Un simtām reižu Viņš mani Caur pogcaurumu bīda Un pirkstos virpina Un pulē Un līdzi tālos ceļos Ņem. Un tomēr aizvien vēl, Nelīdzena un ceļu visu Nezinoša, Poga pie rūķa tērpa Aizvien vēl esmu. *126* Dievs sniegpārsliņās maigās Ap taviem pleciem Savu roku liek. Ap pasauli liec varavīksnes loku Un Piena Ceļā daiļās zvaigznēs snieg. Pie tavām kājām draiski Kā raibus akmentiņus Dienas ber, Un, logu pavēris mazliet, Pa sapņu takām Ziedot tālāk iet. Kur vietas te vairs Tagad rūpēm Un pelēkdienu bēdai sīkai, Ja pasauli viņš visu Ir dārzā brīnumainā Pārvērtis! *127* Augot mēs asarojam, Kā bērza zars asaro Lietusrītā un Zirnekļa tīmeklīts Rasainā rītā, Sakrāj sevī krelles. Tās asaras ir Nē, dzīvas pērles. Vēl asaro arī logs Miglasrītā, Kur pile aiz piles krājas, Krājas un vienā gultnē Satek, Līdz logs ir brīvs Skatam uz āru Pavisam citam. *128* Par tevi, par sevi, Par nākamo dienu, Par mātes pienu Un putnēnu mazu. Par zvaigznēm acīs, Par zvaigznēm Debesu ligzdā Un jūrā dzidrā Es lūdzu ar sirdi, Es lūdzu ik dienu Bez vārdiem, Bez ceļos mešanās zemu, Es lūdzu ar sirdi Arī par tavu sirdi. *129* Pumpuro debesu pļavas, Pumpuro ilgas un zied, Kad iedēsta gribas Un varas laukos, Kad cieši pie sudraba smilgas tās sien, Un septiņiem pakaviem Apkaļ uguns zirgus, Kas sauļup raujas. *130* Kas atnākt grib Pie manas bagātību salas Un dārgumus sev izraudzīt, Tam jālūdz nav vai slepus Kaujas jāsāk. Nav dziļi zemē rakta tā, Nav labirintos iekausēta, Ne smagās lādēs ieslēgta. Pa gaismas staru Gaismā nāciet, Jo tā te guļ un izslāpušos gaida Uz maiga zieda starojoša. Ne zobenus, ne slēptus draudus Jūs ceļā līdzi neņemiet, Tik gaismas staru, Gaišu taku pār jūras dzelmi Pārceliet. *131* Šodien Es palaidīšu vaļā, Šodien Es neturu ciet, Lai iet, kam ir jāaiziet, Jo šodien debesis zied. Bez manis tām Neziedēt tā, Bez manis tie mākoņi Būtu citādāki. Es nešļavu savu Palaižu vaļā, Lai birst, kas neturas kopā, Lai cinis vai akmens man ceļā stāj Lai! Šodien debess un mākoņi zied, Un savādāks ir ceļš. Vismaz pēdu virs zemes tas iet, Jo augstāk, jo augstāk mazliet Jau mana taka iet. *132* Pie manis atnāc Pa klavieru ceļu, Pa taustiņu slejām, Caur baltām un melnām ejām. Ap ābolu sārtu, Pa skaņu rindām Starp tercu un pustoņu kāpēm, Ar bemolu vijumiem, Diēzu cirtieniem Līdz ziedu simfonijai. No briestošas ražas oratorijas Līdz nošu atslēgas atvērumam, Līdz atrisinājumam Svinīgam rekviēmam. Tad slēgumu līgumu, Līgumu bezgalīgu Uz jaunas lapas tīras Mēs izdziedāsim Ar pirkstu galiņiem viegli, Ar skaņām no klavierēm baltām. *133* ... un pāri visam stāv nošu atslēga. Kā karogs un kā brīdinājums. Kā apļa centrs ceļa sākumpunkts un noslēgums. Kā airis laivai un kā bura debestāļu jūrā vīdoša. Stāv nošu lapā baltā ierakstīta. *134* Pasaule griežas, Dzirnas maļ. Maļ, pildās un pildās Sēnalu maisi Košļeņu atliekas Ieroču čaulas ... Vai tiešām nekur vairs Nav īsti graudi, Labi milti svētku maizei? Un atliek vien dziesma Uzsniga sniedziņš balts un zemei palika silti. *135* Izdedžu kaudze Pār žogu No tava augšanas ugunskura Birst manā dārzā Tai vietā vissvētākajā, Kur maiga puķe Jaukus ziedus plaucē. Kam prasi man vakarpusē Kur smarža no manas dārza puses? ka tevi vairs neiepriecē. Kam taujā un vārdus bārsti, Ja puķi vairs neieraugi. *136* Rožsārtas ziedlapas Vēji izvējo Okeānā - Zieds Izrisis vaid. Ar tērauda spīvu Asumu baltu Paliek vien Rožu ērkšķi pie Ziedkāta staltā. Bet vēji Nu rožaini sārti Ap pasauli tinas, Sārtojas pamale Saule ceļas. *137* Sijājas, sijājas Rimti un liegi, Viļņojas zvaigžņu stari, Un saulstari maigi Skaņās no debesu okeāna, Līdz pielīgo laivu Citzemju krastā. Pielīgo, piestāj Ielokā zaļā, Klinšu aizvējā rastā, Un atļauj pasmelt Ūdenskritumu plaukstās Pa lāsītei jaunai dziesmai. *138* Ir dzejoļi māsas un brāļi, Ir dzejoļi vecāki, bērni, Ir dzejoļi pilsētas lielas Un ar dzejoļiem pilni lauki. Bet Dzejolis ar Lielo burtu ir Tā bērnības vecmātes māja Ar zāļainu taku, Ar Maijas Paijas aku, Kur vārpstiņu met Un pakaļ lec. Un kad tu šai pusē atkal nāc, Tad Dzejoļu dzimtas koks Kā balta pasaku ābele Jau gaida pie akas, stāv Un zelta ābolu sniedz. Tik lec un nāc! *139* Dievs dod tev rokās staru Ņem, dzīvi veido, dej. - un varētu tas viegli būt un solījumu dot, ka tā tas arī būs. Bet nepilnības manas Tik neritmiski grožus rausta, Ka vedējs nevar taisni noturēt. Te grāvis viens, te bedre priekšā, Ceļš iznāk līkločiem un smagi. Vai tāpēc dievu vainosim, Ja nemāku pa staru taisni Līdz viņam aizdejot. *140* Pār mazām pēdiņām, Pār dzērvju kāšiem debesīs, Es noliecos ar zāles maigo zaļumu Un upes straujo skrējienu. Ar ritmu vējam mežā iesēto Es līdzi viļņojos un lidoju, Jo blakus jābūt man un Jāsargā un jāpalīdz, Ja kādam putnam spārni kritienā, Ja kādai rozei rasas ir par maz Man sava jāatdod. Jo tikai tāpat vien nav vērts, Jo tikai blakus būt par maz ir tas. *141* Kaut Pūķis klejo citās galaktikās Tā sirds ir vienmēr klāt, Kad Sniegbaltīte reizēs retās Ved savus rūķus pastaigā. Tas nevar atļaut dāmai īstai Pa mežu klīst starp egļu sienām stāvām, Kur tikai rūķi septiņi uz takas vienas, Un Pūķa varenajam spēkam pieder Gan Sniegbaltīti trauslu, Gan rūķus apaļīgus No briesmām pasargāt. Jo kurš gan cits to iespēt var Traukt šurp no tālām galaktikām Un zvaigžņu kora diriģenta vietu atstāt, Lai laistos tumšās meža ejās Un drošsirdīgi cīņā mestos Par rūķiem septiņiem Un Sniegbaltīti vienu vienīgu. *142* Kamēr bite lido klusi, Pļavas ziedus apskāvusi, Dienvidvējš no jūrām tālām, Smaragdzaļizilā krāsā, Atnes smaržu vētrās jauktus Ķīnas rožu aromātus. Bite, Neradusi kaislu smaržu, Apjūk savas pļavas vidū, Apmaldās un mežā slēpjas, Gaidot viesuļvētras beigas. Līdz sāk celties rīta vēji, Pļavas lūgsnas uzklausot, Un, kad rasa nožuvusi, Biti izraida no slēpņa. Darbs ir jādara ar drosmi, Pļavas ziedi jāapmīļo. *143* Ziedu bruņas, Lapu vairogi, Pumpuru bultas un Sakņu karogi Rudens kā kaujas lauks Pāri tiem brien. Un pārtop viss Salnu krāsmatās Pelēki palsās. Tad sniegbalts miers Pāri auts tiek, Līdz ledus spoguļos, Dzidros un dīvos, Sāk spoguļot Ziedoņa karaļvalsts Jaunceltnes plāni. Un atkal jau Sakņu karogi, Pumpuru bultas, Lapu vairogi, ziedi Maigas un daļas bruņas Pasaule auž ... *144* No laukiem, smaržu pilniem, Nomaldījies pats, Nu veļas pāri trotuāriem sakarsušiem Mazs miglas mākonītis balts, Un izsēj savas veltes pilsētā Pār puķu zvaniem trausliem, Pār zāles stiebriem izslāpušiem Ver savas smaržu lādes vaļā. No rīta Pērļu rasas svaigumā Ir tagad iemargota Ar viņa mīlas daļa. *145* Nu atdari pats sevi tā Kā plašu rāmu debess loku Un zeltstarīšu simtus Ārā cel un rādi Savas saknes atbrīvotās, Kas valgmi tagad Zvaigžņu jūrās dzer, Un ceļu citiem noklāj Ar rožu ziedlapiņām, Paša izaudzētām, Un rādi visiem, cik tas Vienkārši un viegli. Ja vien ja vien tu visu to No sirds un ar visu sirdi dari. *146* Caur mākoņu skropstām, Vēja matu sprogām Balts gailis debess norās Ganos izved saimi savu. Starp zvaigžņu simtu zvirgzdiem Kāds zelta grauds, kur spīd, Kāds dzīves stiebrs savītis un sīks Pēc izraušanas prasās, Un planētvaigā sirmā urbjas, Kāds kāpurs neprātīgs. Iet saime, gaiļa vesta, Un ravē, kaš un knābā Līdz viss ir tīrs tā uzlasīts. Un bizmārīšu ciltis Tad savā vaļā var Pa zvaigžņu pļavām Priecāties. *147* - Un katru vakaru tā - Braucu es debesis lūkot Kā princi, kā karaļa dēlu. Kā krāsu paisumu maigu un cēlu. Kā gleznu uz mākoņu dūnainiem spārniem, ko dzērvju klaigas atnes no pārezera miglāja baltā. Riet saule, bet gaišums no kāpjošās miglas kā ausma piegaismo debesu malu un tālīno mežu galus. Nav vairs ne vakara vēla ne rieta, ir tikai gaismotas krāsa pāri debesīm un pakalniem zaļiem. *148* Es aizsūtīšu miglas vālus Uz citām rīta pļavām dusēt Un visas takas platas vēršu, Kad tu pa saules staru gaišu Pie manas sirds reiz nāksi ciemot. Būs naktsvijolēm jāreibst pašām No smaržām, kas būs pļavās vītas, Kad tu pa saules staru gaišu Pie manis kādreiz nāksi ciemos. *149* Tik vēja zirgu apseglot Un, turoties pie apaušiem, To mazliet nomierināt, Tad traukties līdzi Tālāk vien pār visu pasauli Un smaržas ieelpot, Pēc smaržām noteikt, Kur citi vēji klejojuši, No kādām pasaulēm tie nāk, Ko sevī uzņēmuši izsmaržot. Kad visas smaržas vienkopus Būs iepazītas Būs tā it kā es pati Visa pasaule Tik pilnestīga. *150* Pa ielām soļo Smaržu karavānas, Gar logiem aizvirpuļo Garšu karnevāli, Bet fakti paliek tikai Fakti plakanpelēcīgi, Bez piesaistes un Dzimumdienas tortes, Bez sākuma un beigu gada sava. Un ne jau tie tos lielos Notikumus rada, Bet smaržu stāsti, Garšu karnevāli Un iegrāmato visu Jūtu gadskaitļi, Noskaņu pieturvietas. |
||
Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa |