Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir



Ildze Magone
No: Ildzes Magones 2008. gada 10. februārī 21:35:07
~1-50~   ~51-100~   ~101-150~      ~201-250~  

*151*


                Kā gribēju es puķe būt!

                Bet dzīve spiež par dadzi kļūt

                Un asāķīgu kažoku tā dod.


Kā gribēju es saules dzidrās nītīs

Aust mūža audumu

Ar ziedputekšņu zīdainajiem diedziņiem,

Bet pārāk bieži

Kaņepāju lūksna klātu pietinās.

Vēl cerēju, ka iznāks

Plīvurs vizuļojošs, gaisīgs,

Bet veidojās tik ikdienības raupjais audums.

Kā vēlējos es matos zvaigžņu mirgu pīt,

Bet iepinās vien smilgu skaras

Un meža pazarīšu tīmekļi.

                Vai gribu es vairs puķe būt?

To nejautāju sev vairs sen.

Tik pēkšņi izdzirdu –

                Cik skaisti ziedi tu!


*152*


                Kad debesīs ieriešas ziedi,

                Kad zāle, rasu dzērusi dzied,

                Pie kreimeņu zvaniem

                Kamenes ciemos iet.


Man pasūdzas vējš,

                tā svaigi pie vaiga glaudies –


                                - Re, kā tā kamene

                                Ciemojas ilgi,

                                Cik zvanu izlūko

                                Zummēdama

                                Cik pēdu atstāj,

                                Pāri lidodama.

                                Nav miera nekur vairs,

                                Visur tik zum un zum.


Kur agrāk vējš varēja

Smaržas dzert,

Divvientulībā ar ziediem

Tagad kamenes dzied

Pār kreimeņu zvaniem.


*153*


Steidzīgā dipoņu dunā

Auļo un auļo

Dūmakaini sapņu zirgi –

                                Brīvi mustangi dižkrēpainie,

                                Sniegbalti vienradži cēli,

                                Seni kentauri viszinīgi,

                                Pa vidu aizsargāti

                                Pegazi glezni stalti

                    Un smalksmalku ūdens pērlīšu

                                Virmā tīti jūras zirdziņi sīki

                                Iemiglo tos

                                Vēl lielākā noslēpumainības

                                Plīvurā.

Bet brīnums tāds –

                                Tie pēdas neiemin paliekošas.

Kā sekot tiem un tuvu tikt,

                     Tā mīkla minama aizvien.


*154*


Novakars

Riekšavu zelta

Pasvieda gaisā,

Upes spīguļos smeltā,

Pērleņu kļautā.


                Riekšava zelta

                Un pērļu

                Nu pārlīst

                Pār pļavām

                Un jūru


                                Sabirst un ieķeras

                                Meža krokās,

                                Norimst pakalnu

                                Virsāja norās,

                                Un aizmieg

                                Vālodzes rokās.


*155*


Aug ozols varens,

Plaši zaru rokas pleš

Un zariem saviem

                Starus balsta.

                                Stīdz gaisma,

                                Krājas zīlēs.


                Tad sīlis atnāk –

                                Zīles projām nes un slēpj

                                Un sevi ziemā pabarot

                                                                tā cer.

                                Un nezin viņš,

                                                Ka izsējis –

                                                                Ir gaismu!


Un jaunas ozolbirzes

                                                Pavasarī

                                                                Visās malās dīgst.


*156*


Kam

                dzidrie cīruļtreļļi

                                                no rīta,


Kam

                vakara miglas

                                                pelēkais zvans,


Kam

                dienvidus tvanīgā

                                                tveice skan?


Kam

                mirdzums acīs

                                                tavās un manās,


Ja Pa-saule šī

                tikai milzu ilūzija,


Un mēs

                tik dievišķās otas

                                triepiens uz audekla blīva.


- Tas viss ir skaistumam -


*157*


Es tagad tevi dedzināšu,

Kā māla trauku,

Roku glāstiem veidotu.

Zemzemē spelti kuršu,

Ceplī likšu,

Līdz glāsmojošo glazūru

Par skaistu atzīt varēs

Tās citas paaudzes,

Kas zemes virsū vēl tik dzīvos.

Lai mani tagad peļ,

Lai sauc par traku,

Es skatos nākamībā tālā,

Kā trauki, pašlaik

Mīksti padevīgi,

Tad rokās skanēs,

Gaismā vizmos, un tiem,

Kas skatīs tos, tad

Elpa aizrausies no skaistuma,

No skaistuma.


*158*


Kad notiek zvanu svētā

Zeltaindzidrā

Sasaukšanās

Pār debestālēm,

Zilām kalnu gālēm,

Tad dvēseļu balsīm

Tās vissmalkākās stīgas

Tā skar

Un skan un izsmalcinās

Dziesmas ar’ tās

No zemes augšup strāvojošās

Un vienā vijumā kā dzejā

Viss ielīksmots un celts.

Un palieku es rokas ieplētusi

Un bez balss,

Jo viss jau zvanu skaņās

Ieskandēts,

Gan jaunas satikšanās prieks,

Gan vieglītēm izplēnošas šķiršanās,

Un nav nekas, ko varētu vēl

Vārdiem pateikt,

Viss dzirkstījošās zvanu skaņās

                                                Iedzīvināts.


*159*


Savu likteni zīmē,

Savu mūžīgo ratu,


Dienu iekrāso spoži

Un izgaismo nakti,


Tiltus ievelc stingri,

Bezdibeņiem robežzīmes liec,


Lai otrreiz, ejot šo taku

Ātrāk uz priekšu tiktu,


Bet labāk gan ietaupīt laiku

Un vienreiz šo ceļu iet,


Tādēļ zīmē koši

Un drošu roku,


Lai jāšaubās nav

Par redzēto bildi – dzīvoto dzīvi.


*160*


Liec ēzē

Manu dvēseli

Un nokaitē,

Un kal,

Tad ūdens šalti

Lej un ārdē,

Lai lielā darbā

Neplaisā un

Negurst,

Lai dzīves nogrieznis

Ik viens ir

Viengabalains

Tvirts.


*161*


Ir prieki baltā – bēdas melnā krāsā,

Ar bēdām nešļakstās uz āru.

Tās iekšā patur, kamēr apžūst,

Liek miezerī un berž kā

Ugunskrupja ādu

Un pacietīgi smalcina, lai izput,

Un tad, kad atlikusi ir no visa

Šķipsniņa jo sīka,

Tad citai nereizei var zāļu

Viru gatavot – kā pretindi,

Tik spēcīgu un sargājamu,

Ko tikai zinātājam dod,

Kā devu vienīgo.

Kas stiprs ir, lai iztur,

Tās vājiem nepiederas.


*162*


Tai vietā,

                kur nagu vīlīte

                                jāliek lietā,

Dzīve ar tecīlu mani

                                                apstrādā

Un ūdeni lej,

                                un smirģelē skaļi.


Tā asinot,

                                izšļūku es no tās

                                                raupjajām rokām,

Zemē krītu un

                                                ieplaisāju.


Tā vietā,

                lai mani

                                ar vīlīti smalku

                                                piepucētu.


Nāk tecīla smaga

                                un raupji to

                                                dara.

               

*163*


Simts zīmuļu,

Simts dzēšgumiju

Par baltu lapu sacenšas.


                Uz dzīvību un nāvi cīnās,

                Par asins lāsi – nospļaujas,

                Kas viena lāse rubīnsārta,

                Ja iekarot grib pasauli,

                Kas vienas lapas plaša.


                Tā lapa vien.

                Tā lapa vien –

                Kas kara dēļ

                Par lāpu nekļūs

                                It nekad.


*164*


Vari dziedāt vai –

                                vari skaļi kliegt,


Neviens tevi neatbrīvos,

Neviens tavā vietā

                                te nestāvēs

                un tavus lēmumus

                                nepieņems.


Pats savas kļūdas dari,

Pats kažoku šuj un ārdi,

Pats ugunī lec vai pāri,

Neviens tevi neatturēs,

Tik dari

                un savu mācību gūsti.


*165*


Man steigšus

                rāvējslēdzēju

                                aizdodiet,

Jo Debesis ar Zemi vēlas

                katra savu ceļu iet.

Tās kopā siet un vienuviet –

Man steigšus rāvējslēdzēju aizdodiet!


*166*

Ja pasteigsimies

Elpu maigi pūst un

Līdzi otra sirdij dzīvot,

Tad nebūs vēl par vēlu,

Ja pasteigsimies strīdus beigt,

Un mīļi mīļo vārdos

Zemi rotāt, dienu sveikt,

Varbūt – vēl nebūs nokavēts,

Un paspēsim mēs paši

Skaistu rītdienu sev radīt.


*167*


Kā kāre – dzīve

Medus pilna tiks,

Ja katrs savu pienesumu

Klātu liks.

To sakiet bērniem –

Liepām, kļavām, vītoliem,

Lai dāsni ziedo sevi bitēm.

Kaut vairāk gan

Tas atgādinājums ir

Cilvēkiem!

Jo saulei, ziediem, bitēm

Šī ziņa senlaikus

Jau dzīves daļa ir.


*168*


Bet, ko tu gribi,

                lai es saku,


Es sen jau nerunāju vairs

                - jo vārdiem svara nav,

                un krāsas pazaudētas

                ir nevajadzīgos ceļa līkločos.


Daudz tiešāk

                sarunāties ir

                  ar klusēšanu

                     skatienu

                       vai pieskārienu.


Daudz labāk

                puķi pasniegt ir

                ne vārdu kilometrus.


*169*


Es tikai kanāls,

Es tikai tilts

No debesīm līdz

Jūras dzīlēm,

No zvaigznēm tālām

Līdz gaismai

Sirdī tavā.

Es tikai roka silta

Un vaigs pie vaiga,

Asaras kad birst.

  Es tikai kanāls,

    Tikai tilts –

      Un priežu sils

        Ar mastu priedēm taisnām.

                Un nav man žēl,

                Ka nocirtīs un

                Projām vedīs tās,

                Un kuģos liks,

                Un buras balstīs,

                Un citas tālas zemes skatīs.

Es tikai kanāls,

Es tikai tilts,

                Ja gribi – arī priežu sils!

                Ar mastu priedēm visuslaidākām.


*170*


Es neesmu tu,

Es neesmu viņš vai viņa,

Esmu es pati,

Un man ir sava ziņa –

Par akas vindu

                un ūdeni dziļdzidri dzirdu,

Par puķu sēju

                un pļāvēju rindu,

Par bišu dzimtu

                un jāņtārpiņu simtiem,

Par jūras vēju un naktīm

                zvaigžņoti spožām,

Arī par tevi un

                mani pašu

Nāk ziņa no

                manas dvēseles dzīlēm.


*171*


Es noglāstu

  Pieri tavu

    Ar plaukstu

       Eņģeļa spārnu,

         Vieglu un vēsu.

Tā aizgaiņā raizes,

Prom skumjas raida,

Svētsvinīgs miers,

Lai sirdī lejas,

   Un dvēsele tava

      Dūja balta

        Top rimta un cēla.       


*172*


Kāpj

                atkal mākoņi kāpj

                un debesis jumas

                pār mani kā aicinājums.

Kāpj

                manas domas

                un jūtas, kāpj

                debesīs atkal un atkal.

Man sevi zemei nepiesiet,

Ja nu vienīgi –

Kā strauju un spītīgu zirgu

                pie kārtīgas slitas siet.

Bet kā

                kā atrast vidusceļu

                starp debesīm un zemi?

Jautājums atkal

                ir palicis neatrisināts.


*173*


Vairs neprotu es debeszilgmē

Par cīruļspārniem būt

Un dzīvi kā treļļus un

Pasāžas vieglas novīterot.

Bet nākas tagad kā

Vientuļam ērglim dzīvi

Virs klintājiem noplanēt.

Un asās klintsgalu smailes

Dvēselē duras un cērtas

Svelošu ledāju simti,

Kas debesīs ietiecas tālu.


Bet saku jums tomēr –

Tas ļoti skaisti

Šai baltumā spilgtā un

Gaisā tik dzalkstoši dzidrā

Savu dzīvi nolidot.


*174*


Ko teikt par brīdi šo –

Man aste līkumā

   to loku veido,

      kur galva – aste,

         aste – galva ir.

Tas loks un aplis

       manis pašas

   un ceļš man pašai

       izejams.

Pēc pēdām, pirkstu nospiedumiem

      tikko nojaušamiem

      ir ceļa mērķis atrodams.

Un skaidrība ir jāgūst,

Vai viena es šai aplī,

Vai arī vēl kāds cits

      to pašu ceļu min.


*175*


Pašlaik vēl

                visu atdot nevaru.

Man jāpatur vismaz

                kāds pogcaurums

                vai kniepadata sīka,

                kas tērpā aizmirsusies,

                no pēdējās, vissvarīgākās

                                                pielaikošanas.


Un teikšu vēl –

                                tērps šis nav ideāls,

                te kāda vīle vēl miesā griežas asi,

                te vieta šī – lūk, pārāk šaura ir,

                bet, re, te audums izdilis tik plāns

                                kā vecais sviestpapīrs.


Nu ko – nav nodarināts tas līdz

                                                pilnībai

                bet nomest to šķiet viegli man,

                kad priekškars lugai šai

                būs aizvilkts ciet, un aizkulisēs

                visi mēs nu lieko grimu ņemsim nost.


*176*


Uz kļavlapas,

Sārtas un siltas,

Kā tauriņi koši

Nolaižas domas manas

Un spārnus sakārto,

Jūtīgās antenas izbužina

Jaukam pārlidojumam.

Jo nevienam nav zināms

Vai jūra priekšā gaida,

Vai kalni vēl būs,

Jeb tikai līdz

Nākamam ziedam

Lidot lemts.


*177*


                Es debesīs skatos,

                Zvaigznes šonakt spieto.


                Zvaigznes šonakt krīt

                Un sabirst dimanta kausos,

                               

                                Kas tukši būs

                                Atkal rīt.


Cik gan ilgi lai zvaigznes krīt,

Kā kausus visus tām piepildīt?

                               

                                Un atkal jau

                                Debesīs skatos – Kur?

                                                Zvaigznes šonakt spietos?


                Bet zvaigzne

                Tikai viena krīt

                Un tieši manā kausā.


*178*


Mēs katrs nākam

                  ar savu vēju,

                  ar savu sirdi

                  un zvaigzni, uz kuru

                  skatu vērst.

Mums katram

                  citādi ir saule mīļa

                  un pasaules tik dažādas,

                  kur savas pēdas atstājām

                  pirms tam.

Nu esam te –

                  uz zemes vienkopus,

                  lai vienu sirdi – ziedu

                  veidotu no stariem

                  brīnišķiem.


*179*


Nāc!


  nāc pasaku mežā,

     uz priekšu tik ej,

        kur zeltīta gaisma

           aiz akmeņiem spīd,


tur brīnumi daudzi

     ir rodami vēl

       kā mirdzošas pērles,

          ko krellēs sien.


vel akmeņus nost,

    tik dziļāk ej,

      un meklē to spēku,

         to dzidrāko aku,

            no kuras ozoli

                izsenis dzer.


un pasmel,

     izzini,

        izdzīvo

     dvēseles plašumus savus.


*180*


Jel mosties zvanītāj!

Jau rīta stunda –

  Zeltamute.

Ir acis atvērusi plaši,

Jel celies, zvanu tver,

Ar plašu zvanu plūsmu

It visur ieskandini,

Ka jauna diena pienākusi.

Pie katra durvīm klauvēs tā

Un visiem prasīs –

Vai modies esi jau,

Vai ceļam gatavs?


*181*


Viņa gribēja lidot,

Viņš zemei tuvāk.

Viņa mācījās spārniem

                dzijas tīt,

Viņš zināja tikai dzelzi,

                ko kaļ,

Viņa sapņoja par uguni,

  ko visu mūžu oglēs sargāja,

Viņš – sapņus nepazina.

Viņa teica – Bērniņ, labrīt!

Bet viņš – aizgāja streikot.

Un kur viņi ir šobrīd?


*182*


- un tas nekas,

Ka laiks ir lidot.

Vēl spārni jāiztin

Un spalvas jāsakārto,

Un māja spodra

Jāatstāj,

Varbūt vēl atgriezties

Tur nāksies,

Un ceļiniekiem nogurušiem

Maize jāsagatavo,

Galds jāuzklāj.


*183*


Šobrīd

                es jūtos

                kā pienene lietū


                ar sakļautām ziedlapiņām

                un mitruma pievilgusi.


Pašlaik

                ir tikai

                dārgumi jānosargā,


                kas ziedkausiņa

                viducītī mīt,


                un jāpārlaiž šis laiks,

                un smagums kātam jānotur,


Līdz atkal atplaukt varēs un

Saulei atvērties.


*184*


Ar zīda vieglām pavadiņām

Vējš pierei pieglaužas

Un apkārt manim

Vakarskaņas auž.

Gar pleciem novilnī

Ar lakstīgalas dziesmu,

Un, jautri aušodamies,

Ziedputenī baltā

Ietin visu –

                Tā – garām skrienot,

                Tā – starp citu,

                Starp vakarnokrēslu

                Un nakti siltu.

Tikmēr

                Pār koku galiem

                Mēnesripa izgaismojas,

                Un izbrīnā tā izliec lokā

                Vienīgo mākoņuzaci.

Bet vējš – kā kaut ko

                Atcerējies būtu,

                Nu pamet mani lielā steigā,

                Un aizjoņo bez ardievām,

                Sev jaunus mākoņstāstus veidot.


*185*


Kādreiz

                  Pamet skatienu

                      Pār plecu

                          Mazliet piebremzē –


                Tur, kur takas mežā vītas,

                Tur, kur cīruls dzīvo brīvs,

                Lai no pavasara rīta

                Iznāktu tu balts un tīrs,

                Iznāktu kā stirna bikla,

                Vai kā nomazgājies bērns,

                Kas pēc saules dvieļa prasa

                Un pēc avotmaizes lēns.


Ko tu skrien un mūžam dīdies?

Domā – Esi brīvs? –

                Kā smej visa daba basā –

                                Tas vīrs ir īstens smilšpapīrs.

                                Uztrin mēli, uztrin dūšu,

                                Tikai dzīve neuztrinas,

                                Neasa un drusku trula

                                Tā tam līdzi tek.


Tādēļ –

                pamet skatienu pār plecu,

                Beidzot piebremzē,

                Tā tu dzīves avotleju savu

                Garām palaidīsi,

                Vienmēr tālāk arvien pelēcīgāks

                Visu dzīvi skriesi.


*186*


Dzeļas bultas mūrī, dzeļ,

Tās nelūst tur,

Bet atpakaļ lec

Un sameklē tevi

Pat aiz pagrieziena.

Pirms loku cel

Un stigu velc,

Pamet skatu nākotnē

Un redzēsi,

Kā lapseņu spiets

Bultas dzeļ,

Tevis paša izsūtītās.


*187*


                                Kā noguris kalns

                                   Pirms saulesrieta

                                      Sēž zilonis vecs

                                         Un piepes skaita,

                                           Vai pietiks jau

                                             Viņa mūžam

                                                Vai jākāto vēl

                                                  Simts kilometrus uz priekšu.

                Līdz apsēsties varēs un

                     Saulesstarus skaitīt

                                Pirms pēdējā rieta,

Kad visas piepes būs

                                Saskaitītas un

                                                Savā vietā.


*188*


Pār mani vienmēr

                                ir Debesis.

Arī pār tevi, pasaulīt!

                Kad viss te lejā

                                šķiet sabrucis,

                Pāri ir debesis maigas.

                Ar’ tad, kad

                                sapņu mākoņi grūst,

                Ar’ tad, kad

                                cerību ziepjburbuļi šķīst,

                Pār mani vienmēr

                                ir debesis.

                Dziddzidri zilgas

                                skaidras un

                                                mīļuma piestrāvotas.


*189*


Kur mana bezgalība

Ar tavu satiekas,

Aug puķes reti dārgas,

Aug puķes sargājamas

Un noplūkt nedrīkstošas,

Un dīvaini – tās reizē

Mūsu kopīgs centrs,

Gan robežzīmes

Atdalošas.

Tās neapstājot vilnī

Un neļauj sevi

Tuvāk izpētīt

Un zieda formu

Saskatīt.


*190*


Tu savu zobenu

Asu turi,

Kaut makstī ieliktu,

Un modrs esi sargs.

Jo nezināms,

Kad puķe plauks

Un laupītāji nāks,

Un nezini, kad

Īsto ceļu

Pretinieki atklās,

Pēc brīnumlākturīša

Nāks un sevim

Iegūt gribēs.


*191*


Vairogu pacel

Ne zobenu.

Zobens –

Tas karu sāk.

Vairogu pacel

Un atvairi,

Kauju neuzsāc.

Viss vēl ir veidojams,

Kārtojams.

Saprāta balsi

Uzklausi.

Neiekarsti

Bez apdomas.

Viss vēl ir

Labojams.


*192*


Vieglītēm laipoju

Starp puķu ziediem,

Zvaigžņu balsīm,

Jāņtārpiņu guntiņām.

Starp tauriņspārnu deju eju,

Lai pērles vakargliemežnīcās

Pārlieku nesatrauktu.

Vai tā es ceļu īsto

Un debeskartes bērza tāsi

Atradīšu?

Kur tava roka –

Tieši manim sniegtā,

Vai egles spārnā zaļā

Pārvērsta un

Zilzīlītes maigā dziesma

Ir tava balss,

Kas mīlestības vārdā

Mani uzrunā.


*193*


Zalktis līkloču vijas

Un Egli pie sevis viļ,

Šai brīnumu labirintā,

Ko dzīve mums katram vij.

Tās takas, kas dzīvē un jūrā

Tāļtālāk starp zvaigznēm tijas.

Tik mēģini neskriet akli

Ar pieri katrā aizslēģotā ejā.

Centies līdz zvaigznēm celties,

Kur labirints pārredzams viss,

Un īstais ceļš ieraugāms ir.


*194*


                Viens dzīves nogrieznis ir

                                                pieneņpūka viegla,

                Viens – ozolmilna, smēdes veseris,

                Viens – ērglis brīvs, vilks piejaucēts,

                Viens – pūce, dziļi rāma.


Viss tīklā samudžināts.

Viss kamolā.


Viens pavediens nozib

                  un taisnojas,

                     tad cilpa aiz cilpas

                        savelkas

                                bruņkreklam manam.


*195*


Sirds mana

Egle kupla

Un mūžam zaļa,

  Mājvieta

  It daudzām

  Dzīvībām.

                Tur blakus

                Sadzīvo

                Gan milži,

                Knauķi mazi,

                Gan sniega fejas

                Smalkas,

                Un sēklu rūķi

                Gausi.

                Un mierīgi

                Pie dusas dodas

                Zevs blakus

                Zemes tārponītim

                Mazam.

Tās galotne

  Ir pilna

    Čiekuru un sēklu,

      Bet svara nenolīkst

                  Un smaile –

                     Arvienu debesīs.


*196*


Tad atnāca Sandra un teica –

                “Šodien ir lietaina diena”.


                Bet mežā tik smaržīgs

                  un kluss. Ik zariņš pievīts

                  dimanta pērlēm, ka pumpuri

                  raisīties var bez piepūles.


                Šodien ir lietaina diena –


                Bet krāsas, lietus lāšu

                  noglāstītas, vēl spožākas spulgos

                  tev pretī rīt, un šovakar

                  saulriets daudz spilgtāks

                                                nomazgājies.


                Šodien ir lietaina diena –

               

                Bet arī dvēselei dažkārt ir

                  lietus vajadzīgs, lai tālāk

                  mirdzētu tā un spēcīgāk.


Lai nolīst lietus,

Lai visas pazares pil,

Lai skropstas asaras nometušas

  Rīt smaidīgas acis ver.


*197*


Pār padebešu kalniem,

Kas zvaigžņu lietū mirdz,

Nāk Saules meita rāma

Rast vietu laimei savai.

Nāk klusēdama viedi

Ar sirdi smaidošu

Un sapņu zīda apmetni.

Tas pāri klājas viegli

Un veldzējošu mieru

Lej visās dvēselēs.

Nu arī Saules meitai

Ir vieta radusies,

Kur laimes sēklu izsēt,

Lai tālāk vairojas.


*198*


Mani delfīni dejo

Un dzied tie tik man,

Vai saprot to citi,

Vai nojauš ko?


Bet man jau nav žēl,

Lai visiem tiek

Tāds skaistums bezgalīgs

Un dievišķi cēls.


Kā zilgi ilgu zvani

Skan okeāna viļņu gali,

Kad delfīni balti un

Delfīni zili tur dejo

Un sarunas ved.


Es līdzi tiem steidzos

Un dejā grimstu un ceļos

Līdz viļņi pirms saulrieta

Pieklust un mani

Atpakaļ ved.


Bet dvēsele mana,

Tā neprāte liela,

Tur jūtas kā mājās

Un atpakaļ rautin raujas

Pie katras mazākās viļņu čalas.


*199*


                Kā dziesma

                Uz spārniem, ko gulbis nes

                Un balta pūce apmīļo,

                Ir rozes pumpurs

                Debesīs celts.

                Balts, zils un zelts

                Pa vidu gaismas stars.

Tā atslēga visam,

Ko varu es teikt,

Un delfīni dejā

Izdejot.


*200*


Reiz teicu es,

                ka kādreiz – vēlāk

                pati jostu noaudīšu

                un krāsas salikšu,

                un rakstus veidošu,

                kad stelles pašai savas būs.

Nu saku –

                Es aužu jau

                                bez stellēm un bez diegiem.

                Un nebrīnieties jūs

                                par to, ka steļļu nav –

                Es nītis veru

                                atspole jau skrien

                                un piesitiena ritms

                                                dzirdams skaņi,

                Un josta veidojas.

                                vēl platums stingri noteikts nav,

                                bet josta aužas, raksti kārtojas.

                Un josta –

                                mūža garumā

                                man būs un vēl aiz tā

                                šie raksti vizēs.


Un tādēļ tas nekas, ka

                                pašu steļļu nav.


Bet josta aužas

                                raksti kārtojas.


                                Es aužu jau!



~1-50~   ~51-100~   ~101-150~      ~201-250~  



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa