*201*

                Nu, pegaz,

                                lūdzu nāc

                                un parādies man reiz,

                                lai jāmin nav,

                                kā notiek viss,

                                kas tavā ziņā ir.

Es minu –

                                tas ir kā kamols,

                                kas tinas un tek,

                                un krāsas tur sasietas

                                dažnedažādas,

                                kā omes raibo zeķu kamolā,

                                un galā iznāk silts

                                varavīkšņains adījums?

                Tā nav.

                                Tad varbūt – tā debess spoža           

                                pilna zvaigznājiem un

                                tālām neatklātām galaktikām

                                un katrs savu nosaukumu,

                                savas robežas tām liek?

Nav arī tā.

                                Bet kā! – es lūdzu

                                                dod kaut mājienu.

Tu neatbildi man

                                uz tiešiem jautājumiem.

                Viss jāatstāj ir nojautām

                                un mīļi aizplīvurots,

                                un jāmin tā man būs

                                                vai visu mūžu.

               

Nu ko – paldies arī par to!

*201*

Auļo kumeļš

Sarmi salnais

Zelta spārniem,

Sudrabpakaviem,

                Vizmo krēpes,

                Lāsmo sāni

                Straujā skrējienā

                Dimd debess.

Trauc uz priekšu

  Ātrāk!

     Ātrāk! ...

Jāspēj

Laika ratu

Panākt

                Jaunā lokā iegriezt.

*202*

Es lūdzu

                nesteidzies tik ļoti, Laiks,

Vēl zilgos miglas vālos grimsim

Un augšup celsimies uz debesīm,

Vēl peldēsimies dzidri dzestrā

                                                upes ielokā,

Vēl naktsvijoļu smaržu dzersim,

Un skatu kavēsim

Pie saules krāsas puķu vainagiem,

Lai maigi mīkstie toņi

Apkārt valda un

Samtainīgas skaņas pludo,

Vēl nesteidzies

                Un arī mani nesteidzini,

Lai varu paspēt es

It visā ietilpt un godam

Sevī uzņemt rītu

                skaistāko uz pasaules.

*203*

Mirdz dvēselē

                Gaisma,

                Un stari krīt

                Tavā sejā.

Mirgo gaisma matos

Un zvaigžņu palos,

Ir gaisma šķēpos

Un bultu galos.

                Bet gaisma,

Kas ceļa mērķī,

Daudz tālāk vēl

                Starus sūta.

*204*

Mirdzi, mirdzi, dvēselīt,

Mazā rasas lāsē spožā,

Ziedā kaktusiņam podā,

Bērna asariņā sāļā,

Mirdzi smaidā, silti mīļā,

Tuvam draugam aizsūtītā.

*205*

Ak, baltā

Baltā, pasaulīt,

Kā gribas man

Šo baltumu

Ar’ savā dzīvē

Iesaistīt,

Ar’ tavā sirdī

Ievētīt,

Un baltā sarmā,

Baltos ziedos

Uz priekšu brist

Un nepiekust.

                Vien baltu gaismu

                Un baltu sveci

                Par gaismu

                Baltā dvēselē

                Es aizdedzinu,

                Kā zīmogā

                  Iededzinu.

*206*

Pie sveces turies,

Pie savas balss,

Un rokas nenolaid,

Un balsi nepacel.

Pie sevis paša

Dzīļu augstumos,

Pie sevis paša

Spēku rodi.

Jo cits to nedos,

Vien savu padomu,

Kas tevi šķērsām

Aizvest var.

Pie gaismas turies,

Pie savas balss,

Un nelieto to biežāk

Nekā vajadzīgs.

Pie sevis turies,

Un pie gaismas.

*207*

                Nu skaties augstāk,

                Bērniņ manu.

                Tik augšup skatu vērs,

                Kur zvaigžņu acīs

                Tāles  spulgo,

                Un skaidrība,

                Jo liela viz.

Tu savas acis

Kājām nepiekal,

Lai dvēselīte tava

Ar zemes smagmi

Pārāk nepiesūcas

Un nepārvēršas lavā

Visu sagraujošā.

*208*

Mans bērniņ, maigais,

Šurpu nāc!

Pie sirds, kur saule spīd,

Un vaigs ir silts,

Kur pieglausties,

Kad ausis rīts.

Tev ceļa maizē

Izcepts padomiņš

Ar gudrību un mīļu vārdu,

Ko pati dzīve iejāvusi,

Bet cimdos

Zvaigžņu raksti ieadīti,

Lai dzīves pļavās

Velti nemaldītos tu.

                Nu stāj, un ceļa somu

                Plecos cel,

                Jo tālāk pašam jāiet tev.

                Tik vien kā baltu balodi,

                Es savas domas, svētījot,

                Tev līdzi ceļā sūtīt varu

                Un gaidīt,

                Gaidīt pārnākam,

                Pēc uzvarām vai

Sakāvēm – vienalga

Mājas tavas te.

*209*

Starā taisnā,

Spriegi skaņotā,

Saules gaismā,

Dzidri svētīgā,

Aiz šīs saules,

Pāri visumam,

Traucies bultā ātrā

Mana būtība.

                Gars tavs,

                Lai vienmēr,

                Grodi savērpts vijums

                Bez cilpām, lokiem

                Spurgaliņām sīkām.

                                - Izdzeldini stiegrai bultu,

                                izkaldini spēku,

                                Garu gaišu,

                                Izdziedini zemi tautu,

                                Iedziedi to nākotnē.

*210*

Dzīparu dzīpariem

Dzīparo pļava,

Rakstainu lakatu,

Vasarai radot,

Rītausmās dzedrās

Un novakaros

Pārsegt pār zemi,

Lai vienmēr pie rokas.

Zilzaļus audus

Velk jūra rakstiem,

Blakus pļavu krāsām,

Ko ieaust,

Saulriets ar otu

Nāk zeltainsārtu

Klāt piekrāsot

Savu esamību.

Dzīparu rakstiem

Rakstīta pļava,

Jūra baltputu

Mežģīnēm piecakota,

Krastam un mežam

Vēl daži toņi

Klātu, ko piemest

Pie auduma krāsām.

Dziļdzidru ietvaru

Šai gleznai dodot,

Greznojas debess

Ar putnu dziesmām,

Vasaras vidū

Stāv saule augstu,

Pāri pār visu lej zeltījumu.

*211*

Kā zelta rasa

No maniem matu galiem

Ar vēja maigām pūsmām

Sabirst dzejoļi

Pa lapu kausiem.

                Ar vēja šūpām vieglām

                Ieslīd zīmuļgalos,

                Pildās – pildās –

                Līdz kamēr noraisās

                No tērpa mana.

Nu visa pasaule

Dzejā tīta

                Pierakstīta.

*212*

Mans patvērums

Ir Dieva azotē,

Tai mazā kambarītī

Krūšu sirdspusē,

Kur atspēriena punkts

Ik solim nākamam,

Un arī tev šī vieta

Jāzin, jāsarga –

Lai citiem dot

No sevis labāko

Tu varētu.

*213*

Skaistā,

  Tālā,

     Neaizsniedzamā

                                Zvaigzne,

                                Puķe,

                                Putnu zeme,

                Rīta rasa,

                Rieta stunda,

                Migla ielejā,

                                Tava sirds,

                                Mana sirds

                                Visa pamats

                                Visuma balsts.

*214*

                        Es dzīvoju,

                                ar pēdām zemi

                                                neskarot.

                     Mazliet

                                starp debesīm

                                       un putnu dziesmām.

                Es dzīvoju vēl

                                vējā un

                                      mākoņu skrejā

                         Un spulgu zvaigžņu

                                      acu skatos.

*215*

Ar burvību varenu vakaram pāri

                izlejas vārdi

- Es tevi atradu sniegā -

un atvari zili pār mani nogrūst,

tur ir kreščendo un forte,

tur pianissimo liegi un viegli

mani aptver un ieaijā ilgotā mierā,

tur rokas kā apvāršņa ovāls

visapkārt liecas un skauj

ar maigumu nebijušu

līdz skumjas pārvērš priekā,

līdz sniegpulksteņi uzplaukst

                ziemā ieilgušā.

- Es tevi atradu sniegā – kā ziedu,

lai skan aizvien, kad saule

  vairs negrib man spīdēt

                                                tik spoži.

*216*

Aiz atvaru miglām

Un vērpešu viļņiem

Ienirsti dziļāk.

Dziļāk,

                   kur patiesāks viss,

                  un nozīme cita ir

                 parastiem vārdiem.

                Kur upe un krasts,

                 nav vārdi tie paši,

                  ko pieradums sedz.

                Tie plašāku pasauli ver

                Un iegūst tur savu seno,

                                cildeno nozīmi.

*217*

Es neesmu vērtētājs,

Ne rediģētājs.

Šie dzejoļi ir mani

Dzīves ceļa stabi,

Manas vēstures

Pagrieziena punkti.

Tos komatus –

                  gan izkoriģēs laiks

                un dzīve – redaktors tos sakārtos,

   Un gan tad nevajadzīgais pats

                Ar laikiem sabirzīs,

                Un paliks tikai

                Stingri cementētais.

 

*218*

Tāds jūras trakums

Sauc Jūra mani

                                                vilina kā nāra

                                                zeltviļņotiem matiem.

                Ar burinieku vīzijām

                                tā mani pievelk

                                un cieši tur ar zvejas tīkliem dziļumos,

                Ar spalgiem kaiju kliedzieniem,

                                tad mani gaisā uzmet, lai

                                                brīvā kritienā

                                caur Aivazovska gleznām

                                es nirtu dienvidjūrā siltā.

                Tad klintīs pakāpusies,

                                tikusi Ai-Petri virsotnē

                                šo trako pievilkšanas spēku

                                gribu atsvabināt – bet, kas tev deva!

                Jo jūra manī pašā elpo

                                dziļi, dziļi un

                                                vētras laiku gaida.

*219*

Uz jūru, jūru vien

                grib mani spārni nest.

Par viļņu galotnēm tie sapņo

                un baltu putu spilveniem,

                kas līdzinieki mākoņiem

                tik samainīti vietām tie.

Pār jūru tālēs zeltainās

Kur saules stari tiltus ceļ

                būs lidot tiem

                                un mani nest,

                                                kad ausīs rīts

                                                                un celsies vējš.

*220*

Tūjas jūrmalā

Spīd mēness tumsā

                jūras bangām pāri

                kā zelta stīga

                                meitas bizei ņemta

                un lēnām pieklust

                                ūdens skaļā čala

                un zvaigžņu sarunas

                                ar mēness tiltu

                ir skaņas vienīgās

                                tik liegas lēnas

                kas uzvēdī pār plašo

                                ūdens klaidu.

Un plašums pasakains

                ap mani atvēries,

                jo dienas steiga beigusies,

                kas bezgalības vārtus

                                pieturēja ciet.

*221*

Kā bango jūra,

Kā sitas sirds

Un pušu plīst

Kā viļņu baltie gali.

Plūst ūdens smiltīm pāri,

Nogludinot tās,

Aiz sevis atstājot izretis

Tik dzintaru tad kādu

Kas atradīs gan to?

Kam pacietība būs?

Kam pazemības pietiks

Tik zemu paklanīties jūrai,

Lai ieraudzītu to –

                Tas paņems plaukstās

                Dzintargabaliņu

                Kā dzīvu brīnumu un sauli tajā

                                mācēs saskatīt.

*222*

Tas jūras vējš

Ar sāļo elpu

No tālēm tālām

Atpūsties še nāk.

Viņš kāpās iegulst,

Noglauž priežu zarus

Un zeltzvaigžņotus

Ziedus smiltī valgā,

Tad piesēžas uz

Viena ceļa un

Savu straujo galvu

Akmens sānam

Blakus atlaiž,

Bet skatu tālēm

Pievērsis jau atkal

                Ceļot ilgo.

*223*

Zilbaltu apmetni

Izplājusi

Līdz apvārsnim pašam,

                Guļ jūras māte

                Ar vakara mierpilnu elpu.

Ar jūras zvaigznēm

Un sāļrūgtenu vēju

Uz debesīm pēdējo tā

Sveicienu sūta.

                Bet debess tai pretī

                Saulrieta tiltu staro

Un sasprauž mākoņus

Ar zvaigznēm spilgtām,

Ko pārsegt pār

Jūras mātes

Sūro mūžu

Līdz ausmai,

Līdz rītam,

                Līdz gaismai!

*224*

Viļņu šaltis,

Plīstošas paltis,

Sīksīku pērlīšu valnis

Pār kāpu priedēm

Un likteņiem nolīst.

                Sārtzaļi viļņi,

                Zeltdzeltenas tāles,

                Zilsārti gali lokās –

                No pamatnēm uzvandīts

                Jūras augums viss,

                Augšup celts, gaisā mests,

                Pār krastu un cilvēkiem nogrand.

Vai jūra jaunu mājvietu meklē,

Vai tikai cilvēku tikumus trin.

Sveiciens vētrai! 9.I.2005.g.

*225*

                Vien laivas

                                liedagā klusē

                                                                pa vētras laiku,

Bet smiltis griež

                                vērpetēs deju

                                                un pacelties augstāk,

                                citai esībai piederēt tiecas.

Bet vētra, kad noklust,

vēji, kad rimst,

                                                                                                                tās atpakaļ noslīd

                                                                                pie zemes un piedot

                                                                                                lūdz pārgalvību,

                                                                Bet cerībās virmot

                                                                                                pa gaisu

                                                                                                                nekad tā īsti

                                                                                                                                nepārstāj.

*226*

Man svarīgi zināt,

Ka vienmēr varu es –

Soli, divus spert,

                                Roku pastiept

                                                Un pie jūras tikt,

                                                                Pēdas valganumā veidot,

                                                                Ar soļiem

                                                                                                Smiltīm dziedāt likt.

                                Es aizveru acis,

                                Manis vairs nav –

                                Ir tikai

                                Dziedošas smiltis

                                Un jūra, kas dun.

Bet otrā pusē –

                Ir vajadzīgs mežs,

                                Stalti mežonīgs,

                                                Viegli neizejams,

                                                                Nepieradināts.

                                                Tā blakus, lai

                                                Vienmēr jūra un mežs,

                                                Zils un zaļs,

                                                Zaļzili zeltains strāvojums

                                                Un pāri tam

                                                                Sārts austošs rīts.

*227*

No mīlestības jūras

Uz tavu pusi skan,

Skan vilnis, balta bura

Un pati jūra skan.

Uz tavu pusi silti

Vējš vējam līdzi dzied

Un vētras dziesma

Seju tavu jau izsenis zin.

Un nav te pirātu

Ne vraku dzelmē

Nav sarūsoša zelta

Vulkāniskā speltē.

Te tikai maiga

Sargājoša dziesma

Pār jūru, jūrā

Un uz tavu pusi stīdz.

*228*

Cik skaisti zvaigznes vakarā

Krīt zilā zilā jūriņā.

Tā tavās acīs manas grimst

Līdz dzelmei dziļākai,

Kur mīt tā senā sapņu cilts,

Kam vārds ir Cerība.

*229*

Kurš zvaigznes uznesīs

No jūras dzelmes

Atkal debesīs,

Tas atdzimis

No jauna būs

Šai svētku gaidīšanas laikā,

Un skaidrāks,

Dzidrāks skats

Tam pavērsies uz pasauli

Un šķitīs katru dien’

Tā balta tīra svaiga

Arī bez sniega pārklāja.

*230*

Baltu putu buras

Zilā jūras krūtī,

Naktī zvaigžņotā,

    Dienā saulainā

         Ceļā sūta cilti

                 Tālēs vedina.

                                Ceļa vējam krūtīs

                                Arī balta bura

                            Zilam vilnim

        Piesprausta.

                            Baltin balta saule

                              Jūru balina – kamēr

                              Nakts pār jūras klēpi

                        Izlej tumšu zilumu.

                        Nezust jūras krāsai,

                        Debess zilgmei nezust

                        Dzidri zilas acis

                        Arī cilvēkdzimumam.

*231*

Paisuma viļņi,

Negaisa aukas,

Sajaukts un saputots

Viss.

                Reizēm, kad gribas

                Spēkpilnu elpu,

                Noder šis bangotņu

                                Lauks.

Noder kā

Dārglietu lādīte smalka,

Izciļņiem, vijumiem rotāta,

Paslēpts, kur dzintara grauds.

*232*

Mēs ceļam smilšu pilis,

Kas torņus augstu slej,

Un ticam, - būs tām mūžīgs

Plats smilšu piļu ceļš.

Bet atnāk bērns un pirkstu

Tik piedur pakājei

Un uzpūš smieklu elpu,

Pats projām tūdaļ skrej.

Un salīgojas torņi, un

Daudzie stāvi grūst.

Irst smiltis, tek kā upes

Un pieplok pludmalei.

     Kas pāri paliek? –

                    Vien acumirklis.

Viens bērna skata zibsnis –

Viss smilšu piļu mūžs.

*233*

Kas ir vistiešāk,

    Īsāk,

Lakoniskāk rakstīts?

Tas jūras krastā jāmeklē.

Bet kā gan tā, ja

Jūras krasts tik garš,

Var teikt – bez gala pat,

Var teikt – tas aizvij

Apkārt pasaulei un attek

Atkaliņ no otras puses atpakaļ.

Nē, ne jau tas –

Bet skaties rakstā,

Ko viļņi, putu burām mastā,

Atstāj smilšainajā krastā,

Pēc ūdens atplūduma

No sīki smalkiem akmentiņiem

Izliktu.

*234*

Man jūras pietiek

Tā manās asinīs

Pie krastiem glaužas,

Viļņus veļ.

Man jūras pietiek –

Pagaidām, līdz brīdim,

Kad pilnībā es tajā grimšu,

Putās peldēšos

Un augšup smiešos.

Man pietiek jūras – pagaidām,

Līdz citam apvārsnim,

Kad jaunās ilgās,

Jūras vietā okeānu saukšu,

Kad jūra sausa būs,

                Kad slāpšu.

*235*

                                Ja pāri gravām

                                Varētu lēkt –

                Ja pāri jūrai

                Pārlēkt –

                Ko iesākt tad

Okeānam

Ar plašumiem saviem,

Ja pārlēkt pāri

Ar vienu soli

Kāds uzdrīkstētos.

                Vai okeāns mazāks

                Sev liktos

                Un baidītos tas

                Ar debesīm tikties.

Ar vienu soli

No Zemes – Debesīs lēkt,

Kas tā par pārgalvību!

                Bet varbūt – drosme liela.

*236*

Man nevajag spēcīgas straumes,

Kas visu līdzi rauj un maina,

Man pietiek ar pilienu vienu,

Lai pamatu iekustinātu,

Lai mainītu virsbūvi, sienas.

                Pietiek ar pilienu sīku

                Uz ļoti jutīgām stīgām,

                Lai celtos vēja brāzmas,

                Zemes nogruvumi

                Vai pat cunami.

Un tad reizēm kļūst baisi,

Kad redzi  - pilienu,

Kas jau ir ceļā un tūlīt

Būs savā saskares vietā,

Kad redzi, kur – notiks lielais sprādziens,

                      kā – mainīsies melodija

                un kādās – debesis laistīsies krāsās.

Man bildēs – Jā, tas viss

                       Notiek tieši tāpat kā dabā.

Jā! – Bet kur tad ir mana vieta

                          Šai zīmējumā straujā?

Es stāvu ar pirkstu uz lūpām

Un mazliet klusuma lūdzu

Pirms simtstūkstošās

Kārtējās

Jaunu pasauļu radīšanas vētras.

*237*

Es esmu apburts

Ar tevi, Dieva pasaulīt!

Ar apiņstīgām piesaistīts

 Pie pakalniem un

   Upju lejām,

     Pie ceļa lokiem,

       Mežu galiem.

Es esmu piesaistīts

Un apburts tūkstoškārt –

 Ar rīta smaržām,

  Okeāna vējiem un jūras

  Zīdainajiem pārklājiem.

                                Vairs mani neatburt,

                                Vairs neatsvabināt.

  Tu visur līdzi man – es tev.

Un tavus pasteļtoņu krītiņus

Es vienmēr līdzi nēsāšu – Jā, gan!

*238*

                Sēž mēnestiņš

                                debesu maliņā

                Un domīgs

                                    degunu šūpo,

                Jo nevar tas

                                        šovakar izšķirt

                Kādus sapnīšus

                                        sūtīt pie bērniem.

Vai garos stāstus

                                par princesēm daiļām

                                                un pūķiem,

Vai tālmežu rūķīšu

                                senmūžu dziesmas

                                                un dzejas,

Vai pasaku feju

                                maigviļņu līganās

                                                                dejas.

                Ak, mēnestiņ, mīļais,

                                jel izlemt steidzies,

                Jau pamalē mākoņi

                                     tumsnēji tūcas,

                Tie zvaigžņotās taciņas

                                           aizsegs ar joni,

                Ka nesajūk sapnīšiem

                                                  drošais solis

                Un neapmaldās tie plašajās

                                                  debesu tālēs.

Ko darīs tad bērniņu pulki

                bez saviem nakts ceļojumiem,

Kur smelsies tālākās dienās

                                dziņu un drosmi

   Izzināt pasauli plašo.

*239*

Mazs valītis jūriņā peld

Ar astīti ūdeni kuļ

Un dziesmiņu dzied

Par vējiem, aisbergiem,

Dziļjūras straumēm

Un vaļiem,

Kas jāsatiek vēl.

Un dziedot tā aizrāvies

Pats savās skaņās,

Ka vilnis to nemanot

Krastmalā met.

- Un nav vairs ne straumes,

Ne draugi vaļi,

Kas atpakaļ jūriņā nes,

                Un izplēn dziesma pār

                                                                viļņu galiem

                Kā valganums tuksneša klajā.

*240*

Ja gribi man

                dāvināt prieku

Uzdāvini –

                zaļu zāli kā

                sudraba sieku.

Zāli zaļu

Pilnu ar rasu

Un bišu dziesmu,

Kur ziedu zvaigznēm ziedēt,

Ar tevi un mani, kad

Parunāties tās gribēs.

*241*

Kad visas vijoles

Raud vienu melodiju,

Asaro debesu jumi,

Un saulīte, skropstas samiegusi,

Brien jūriņā aukstā

Meklēt rieta pusi,

Kur, aisbergu kalnos pakāpusi,

Lūko tad tālēs,

Pēc ziedu laivas cerot,

Ka nebūs tā ledos iesalusi,

Cerot, ka nesīs tā

Rītausmas malā.

*242*

Hei, vēja māt,

Kur tavi straujie dēli,

Kur viņu zirgi alpainie,

Aiz kāda pasaulsnostūra tik asa

Tie aizķērušies ir šorīt,

Ka viss tik klusikluss un

Sala pirkstu stindzināts.

Kad tavi dienvid, vakarvēji staltie

Pār jūru šurpu siltumupes vels

Un ziemeļvalstību tik salto

Atpakaļ, pāri robežzīmei cels.

Hei, kučieri, nu pasteidzini,

Sasauc kopā visus rikšotājus,

Nu, lūpām pašmaukstini, zīmi dod,

Ka laiks ir celties vējiem siltiem

Un svaigu elpu šurpu pūst.

*243*

Vējš,

                kādēļ tik spēji

                dvēseles stīgās spēlē.

Vai gribi trosēs pārvērst

                stīgas manas

                un orkāniem ļaut

                                plosīties?

Tiem citur vieta

Spēlēm jāmeklē.

Jo neļaušu, ka

                smalkās stīgas satrūkst.

Tās uzskaņotas

                vēsmu pirkstiem slaidiem

                un piemērotas

                maigu viļņu dejām.