Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir



Ildze Magone
No: Ildzes Magones 2008. gada 10. februārī 21:35:07
~1-50~      ~101-150~   ~151-200~   ~201-250~  

*51*


Kad glaimi birst,

Līst saldu vārdu sīrups,

Tad eža kažoks,

Eža cimdi jāuzvelk.

Lai tā kā līme

Viss man nepielīp

Un nenovārta.


*52*


Vienalga cik vecs

Šai pasaulē, vienmēr

Es esmu kā bērns,

Kam pašam pirkstiņi jāpiedur

Un pašam jāpārliecinās

Kā notikums ikkatrs

Skanēs, smaržos

Un kādās krāsu noskaņās

Lielauduma diegus ievibrēs

Kā blakus rūtīs

Atskaņosies tas un

Kādus notikumus tālāk ierosīs.


*53*


Ko meklē tu pie manis?

Kam sapnī tikai nāc?

Vai laiks vēl beidzies nav

Un parādi vēl atdodami?

Vai viss nav izdzīvots un saprasts?

Ja sapnī aicinājums skan

Un ik pa laikam atkārtojas jaunos veidos?


*54*


Savu likteni zīmē,

Savu mūžīgo ratu,

Dienu iekrāso spoži

Un izgaismo kaktus.


Tiltus iezīmē stingri

Un bezdibeņiem robežzīmes liec,

Lai, otrreiz ejot šo taku,

Ātrāk uz priekšu tiec.


Jo labāk gan ietaupīt laiku

Un vienreiz šo ceļu iet.

Tādēļ zīmē koši

Un drošu roku.


Lai jāšaubās nav

Par redzēto bildi,

Dzīvoto dzīvi.


*55*


... Un tas nekas,

Ka laiks ir lidot jau.

Vēl spārni jāiztin

Un spalvas jāsakārto.

Un māja spoža

Jāatstāj,

Varbūt vēl atgriezties

Tur nāksies.

Un ceļiniekiem nogurušiem

Maize jāsagatavo

Un jāatstāj.


*56*


Tu savu zobenu

Asu turi,

Kaut makstī ieliktu.

Un modrs esi

Sargs.

Jo nezināms,

Kad puķe plauks

Un laupītāji nāks.

Un nezini, kad

Īsto ceļu

Pretinieki atklās,

Pēc brīnumlākturīša

Nāks un sevim

Iegūt gribēs.


*57*


Mazs pūķēns

Izšķīlies

Un čūskas ādu pielāgo,

Un nezin tas, ka tā

Par šauru būs.

Vēl nezin tas,

Ka viņam lidot lemts,

Ne tik pa zemi līst.

Un spārni –

Spārni paši galvenie

Ir viņa augumā.

Tik nav, kas

Pasaka to viņam,

Kamēr viņš cenšas

Čūskas ādā

Dzīvot.


*58*


Stabule pūš

Un čūska vijas –

Pēc melodijas.

Bet drīzāk gan

Pati pēc sava prāta.

Un atļauj vien

Stabulei ticēt,

Ka tā ir noteicēja

Pār augumu lokani vīto.


*59*


Skan lūgšana sena

No laika gala.


Tā vijīgi maiga

Un saulaini zvīļa.


Tā augšup ceļas

Un dvēseli ievij

Ziedu vijās

   Un brīvības smaržās vieglās.


Un dvēsele kāpj

No zemes smaguma

     atbrīvota.

Kāpj padebešos augstāk

                un tuvāk, tuvāk . . .   

                     tur vārti ir vaļā

                       un spožs ir viss

                 tur sagaida savējo

                 un mirkli atpūtas dod

         un spēku kā dzīvības ūdeni

         plaukstā lej –

                 

   To lejup atkal jānones,

bet te

tas tikai piliens

rīta rasas būs.


Un atmiņas

Par visu pieredzēto,

Kā tālas nojautas

Kā trausla stīga –

Apjauta – kur īstā mājvieta

Kur dzīvība.


*60*


Tais brīžos vakarīgos

nogurums kad pārņem

un esmu es kā

koka stumbrs vecs

kur sulas neplūst

tik miza rēpuļaina atlikusi –


Es kladi atveru

un savu dzeju pārlasu –


Un sulas atkal strāvo

var slaida galotne

pret vēju slieties

taisni debesīs un

droši apkārt raudzīties


No noguruma - vairs ne vēsts

Viss pārvērties.


Kur kāpnes stāvas

Grūti uzveicamas šķita

Nu plaši lauki paveras

Un taka taisna

Pati nogulstas zem pēdām

Pati nes uz priekšu

Viss pārredzams un darbi

Paši šķiras, rokās dodas

Priekā darāmi


Ir atkal zaļoksnējs

Visapkārt mežs ar takām

Droši iemītām un vilinošām


Tas mani pārsteidz – brīnums noticis

Un beidzot ticēt liek – ka dzeja mana

Dzīva ūdens – brīnumspēka pielieta.


*61*


Saulīte debesīs dzied -

Zeltainu balsi

Pār pasauli lej,

Pārlūko,

Izgaismo,

Mudina augt.


Atsaucas puķes

Un atbalso mežs,

Ūdeņi vizuļo,

Upītes skrej,

Sudraba mugurām zivtiņas zvīļo

Un zem saulītes siltmīļa vaiga

Dzīvība dejā

                 griežas un dzīvo.


*62*


Māmiņ – kas ir oga?

Tā ir zemes poga.

Sarkana kad zemeņoga – poga briest,

Zini, bērniņ,

Vasara tad savus

Atvadvārdus dzied.

Rudens pamalē

Jau gaidās zied,

Savu šurpnākšanas

Ceļu izjautā.


*63*


Ja gribi man

Dāvināt prieku,

Uzdāvini

Zaļu zāli kā

Sudraba sieku.

Zāli zaļu,

Pilnu ar rasu un

Bišu dziesmu.

Zāli zaļu,

Kur ziedu zvaigznēm

Ziedēt,

Ar Tevi un mani kad

Parunāties tās gribēs.


*64*


Kā zelta rasa

No maniem matu galiem

Ar maigām vēja pūsmām

Sabirst dzejoļi

Pa lapu kausiem.

Ar vēja šūpām vieglām

Ieslīd zīmuļgalos,

Pildās – pildās –

Līdz noraisās

No tērpa mana.

Nu visa Pasaule

Dzejā tīta,

Pierakstīta.


*65*


Kas ir dzeja ?

Tā –

Tā saruna ir.

Ar vēju, ar sniegu,

Ar zīdtauriņiem un lietu, ar Tevi

Caur – skaņu liegu.


Saruna rīta gaisā,

Tumstoša mākoņa plaisā,

Kur zibens šautras plīst

Un reizēm kāda kaija drosma

Iemaldījusies slīd.

Tā – saruna Gaismā

Un par Gaismu ir.


Tā – saruna man pašai

ar sevi,

Kad viss manī

aumaļām plūst.

Un zinu – tiks arī Taviem

Dvēseles nobrāzumiem,

Kas sūrst,

Kāda vēsma viegla.


*66*


Jā, zinu to, ka

Esmu nolemts

Vientulībai,

Kā ozols

Pļavas plašumā

Un zari – tikai vieta

Vējam matus pīt.

Be,t ko tur liegt,

Man zināšana šī

Ne vienmēr noder,

Jo vēl tāpat

Kā brīžiem senāk,

Tā gribas apkārt

Meža rokas just

Un pieskarties

Pie lapu smailēm,

Pie zaļā meža pilnības.


*67*


Vai strautā es uguni kūru

Vai ziedlapas akmenim būru

Vien veidojās gunskurs gaisīgs

Pār tiltu uz ziemeļiem vezdams.


Uz ziemeļiem tālu

Projām no Tevis

Aiz jūrām aiz kalniem

Līdz vientuļai salai


Nu atceļa nav vairs

Nav siltu roku

Kas rādītu ceļu

Uz dienvidus pusi


Nu jārūdās salos

Un leduslaukos

Nu klintsradzēs kāpšļi jākaļ

Līdz virsotnei tikšu


Varbūt tad kādreiz

Pēc kāpiena stāva

Pēc gadsimtu simtiem

Es atpakaļ siltajās zemēs kļūšu


Kur būsi Tu tad?

Uz kuru pusi

Man skatu būs vērst

Lai satiktu Tavas

Gaidošās acis?


*68*


Esmu poga.

Poga pie rūķa tērpa.


Un simtām reižu

Viņš mani

Caur pogcaurumu bīda

Un pirkstos virpina

Un pulē

Un līdzi tālos ceļos

Ņem.


Un tomēr – aizvien vēl

Nelīdzena un

Ceļu visu nezinoša

Poga pie rūķa tērpa

Joprojām esmu.


*69*


Ja grūti Tev iet pa dzīvi –

Tad ņem un dzīvi svini,

Ar prieku, smaidu, būtni visu.

Tad svini katru pelēku dienu

Un vakarkrēslu pienainu.

Tad svini, rozes dāvini

Un galdu grezni klāj,

Un uzaicini mīlestību viesos.


Un dzīves pelēkais –

Par briljantmirgu kļūs

Un katra diena

Šķautne varvīkšņaina būs.


*70*


Es debesīs skatos -

Zvaigznes šonakt spieto.


Zvaigznes šonakt krīt

Un sabirst dimanta kausos,

Kas tukši būs

Atkal rīt.


Cik gan ilgi lai zvaigznes krīt,

Kā kausus visus tām piepildīt?


Un atkal jau – debesīs skatos.

Kur?

Kur zvaigznes šonakt spietos?


Bet zvaigzne – tikai viena krīt

Un iebirst Tavā kausā.


*71*


Kā atspulgi rasainā zālē

Un ziedošās debesīs,


Kā mālainā zemē pēdas

Saskarsmi meklējot stieg,


Tā viegli un smagi reizē -

Kā vientulis pūlī lielā


Un tauriņa spārni

Pilsētas ielās,


Mana dvēsele vienlaikus

Gan raud, gan dzied.


Kas tā par dīvainu melodiju,

Ko saklausīt steidzu?


No kādiem avotiem piekalnē

Jūrām izraujas skaņas,


Uzviļņo strauji

Pirms manī rimst?


*72*


Ūdens meita

Kausu nesa

Kausā deva

Padzerties.


Mēness dēlam

Kauss saplīsa

Atspulgā

Raugoties.


Zvaigznes juka

Vietām mijās

Skaidrais ūdens

Sajaucās.


Ūdens meitai

Mēness dēlam

Ceļš no jauna

Jāmeklē.


*73*


Novakars

Riekšavu zelta

Pasvieda gaisā -

Upes spīguļos smeltā,

Pērleņu kļautā,


Riekšava zelta

Un pērļu...

Nu pārlīst

Pār pļavām

Un jūru,


Sabirst un ieķeras

Meža krokās,

Norimst pakalnu

Virsāja norās

Un aizmieg ...

...vālodzes rokās.


*74*


Dievs sniegpārsliņās maigās

Ap Taviem pleciem

Savu roku liek,

Ap pasauli liec

Varavīksnes loku

Un Piena Ceļā

Daiļās zvaigznēs snieg.


Pie Tavām kājām draiski

Kā raibus akmentiņus

Dienas ber

Un logu pavēris mazliet,

Pa sapņu takām

Ziedot tālāk iet.


Kur vietas te vairs

Tagad rūpēm Tavām

Un pelēkdienu bēdu smalkmei,

Ja pasauli Viņš visu

Ir dārzā brīnumainā

Pārvērtis!


*75*


Bet Saule –

Saule jau nekad nenoriet.

Tā savu ceļu iet

Un nezin, kas ir nakts.


Vai līdzi Tu steidz,

Vai paliec pie valsts,

Tas Saules ceļu

Nemainīs.


Ne Tu tas galvenais,

Ne valsts,

Bet Saule,

Kas aplī iet

Un mūžam nenoriet.


*76*


Mirdz sveces

Un bezgalības,

Mirdz liesmas gaišas.


Mirdz sniegpārslas

Trauslas uz zariem,

Mirdz meži

Saulstaru vizmā.


Mirdz acis un sirds,

Mirdz mati sirmi

Un grumbas

Manas māmuļas vaigā.

Mirdz!


*77*


Mana bagātība ir

Tava uzmanība

Un asara acīs manās.


Mans zelts ir

Tava sirds

Un smaids

Uz lūpām manām.


Man pērļu krelles –

Rasa rīta saulē

Un bagātību lāde –

Visa pasaule.


*78*


Man svarīgi ir zināt,

Ka vienmēr varu es –

Soli, divus spert,

Roku pastiept

Un pie jūras tikt,

Pēdas valganumā veidot

Ar soļiem,

Smiltīm dziedāt likt.


Es aizveru acis,

Manis vairs nav –

Ir tikai dziedošas smiltis

Un jūra, kas dun.


Bet otrā pusē –

Ir vajadzīgs mežs,

Stalti mežonīgs,

Viegli neizejams

Un nepieradināts.


Blakus vienmēr

Lai jūra un mežs,

Zils un zaļš,

Zilzaļi zeltains strāvojums

Un pāri tam

Sārts, austošs rīts.


*79*


Man nevajag spēcīgas straumes,

Kas visu līdzi rauj un maina.

Man pietiek ar pilienu vienu,

Lai pamatus iekustinātu,

Lai mainītu virsbūvi, sienas.

Pietiek ar pilienu sīku

Uz ļoti jūtīgām stīgām,

Lai celtos vēja brāzmas,

Zemes nogruvumi,

Vai pat cunami.

Un tad reizēm kļūst baisi,

Kad redzi pilienu, kas jau ir ceļā un

Tūlīt būs savā saskares vietā.

Kad redzi

Kur – notiks lielais sprādziens

Kā – mainīsies melodija un

Kādās – debesis laistīsies krāsās.

Man bildīs – Jā, tas viss

Notiek tieši tāpat kā dabā.

Jā ! – Bet kur gan ir mana vieta

Šai zīmējumā straujā?


*80*


Man svarīgi ir zināt,

Ka vienmēr varu es –

Soli, divus spert,

Roku pastiept

Un pie jūras tikt,

Pēdas valganumā veidot

Ar soļiem,

Smiltīm dziedāt likt.


Es aizveru acis,

Manis vairs nav –

Ir tikai dziedošas smiltis

Un jūra, kas dun.


Bet otrā pusē –

Ir vajadzīgs mežs,

Stalti mežonīgs,

Viegli neizejams

Un nepieradināts.


Blakus vienmēr

Lai jūra un mežs,

Zils un zaļš,

Zilzaļi zeltains strāvojums

Un pāri tam

Sārts, austošs rīts.


*81*


Man nevajag spēcīgas straumes,

Kas visu līdzi rauj un maina.

Man pietiek ar pilienu vienu,

Lai pamatus iekustinātu,

Lai mainītu virsbūvi, sienas.

Pietiek ar pilienu sīku

Uz ļoti jūtīgām stīgām,

Lai celtos vēja brāzmas,

Zemes nogruvumi,

Vai pat cunami.

Un tad reizēm kļūst baisi,

Kad redzi pilienu, kas jau ir ceļā un

Tūlīt būs savā saskares vietā.

Kad redzi

Kur – notiks lielais sprādziens

Kā – mainīsies melodija un

Kādās – debesis laistīsies krāsās.

Man bildīs – Jā, tas viss

Notiek tieši tāpat kā dabā.

Jā ! – Bet kur gan ir mana vieta

Šai zīmējumā straujā?


Es stāvu ar pirkstu uz lūpām

Un mazliet klusuma lūdzu

Pirms simts tūkstošās

Kārtējās

Jaunu pasauļu radīšanas vētras.

Es piedāvāju jums

Pārdomu brīdi

Pirms simts tūkstoš pirmās

Lietu kārtības maiņas.


*82*


Kad zemeslode

Šķaudīt sāks -

Es viņai veselību vēlēšu.


Kad zemeslodei

Skropstas notrīsēs -

Es spārnos pacelšos

Un vēsmu sūtīšu.


Kad Tavas plaukstas

Lūgsnā sakļausies -

Es blakus būšu Tev

Un arī lūgsnu skaitīšu.


*83*


Kur mana bezgalība

Ar Tavu satiekas

Aug puķes reti dārgas

Aug puķes sargājamas

Un noplūkt nedrīkstošas.

Un dīvaini – tās reizē

Mūsu kopīgs centrs,

Gan arī robežzīmes

Atdalošas.

Tās neapstājot vilnī

Un neļauj sevi

Tuvāk izpētīt

Un zieda formu

Saskatīt.


*84*


Sirds mana -

Egle kupla

Un mūžam zaļa -

Mājvieta

It daudzām

Dzīvībām.


Tur blakus

Sadzīvo

Gan milži,

Knauķi mazi,

Gan sniega fejas

Smalkas

Un sēklu rūķi

Gausi.

Un mierīgi

Pie dusas dodas

Zevs blakus

Zemes tārponītim

Mazam.

Tās galotne ir pilna

Čiekuru un sēklu,

Bet svara nenolīkst

Un smaile – arvienu debesīs.


09.01.2005


*85*


Man jūras pietiek.

Tā manās asinīs.

Pie krastiem glaužas,

Viļņus veļ.

Man jūras pietiek –

Pagaidām, līdz brīdim,

Kad pilnībā es tajā grimšu,

Putās peldēšos

Un augšup smiešos.

Man pietiek jūras – pagaidām,

Līdz citam apvārsnim,

Kad jaunās ilgās

Jūras vietā okeānu saukšu,

Kad jūra sausa būs,

Kad slāpšu.


*86*


Man steigšus rāvslēdzēju

Aizdodiet

Jo Debesis ar Zemi vēlas

Katra savu ceļu iet.

Tās kopā siet un vienuviet –

Man steigšus

Rāvslēdzēju aizdodiet!


*87*


Es zinu

KĀDA LIESMA MANĪ DZĪVO,

Es zinu

KĀDS UGUNSKURS KAISMĪGI DEG.

Tādēļ

Pietiktu ar dzirksti vienu,

Lai

Liesmotu viss apkārtējais mežš.

Tādēļ –  ka zinu to  -  tādēļ,

Es staigāju

Aplējusi sevi ar ūdeni.

Vienmēr.

Ar šalti aukstu.

Lai nesadegtu,

Un arī Tu – neapdegtu

Liesmās manās.


*88*

   

Tev laika telpa sava

Es citādākās

Laika pļavās ganos

Un savādākas ir

Tās vietas

Kur piestāju es

Dzīvesceļā.

Vai apstājos un

Mājās nāku

Vai tikai garām

Aiztek gājums

To iepriekš nepateiks

Neviens

Un arī man ir

Slēpts šis lēmums.

Es mazliet citādākās

Laika pļavās ganos

Un reizēm arī tavās takās

Savas pēdas lieku.

 

*89*


Zilkrūtains balodis

Debesīs skrēja

Uguni smēla

Ūdeni lēja

Dūdodams

Pērļainu balsi

Pār pasauli vēla

Laidās un cēlās

Piekusa skriedams

Pret vēju spēju

Apmetās atpūsties

Palodzes malā

Pie bērna sejas

Bērns pastiepa roku

Siltu un mīkstu

Un glāstīja spārnus

Samīļoja

Tālākam ceļam

Sirsniņa mazā

Baroja balodi vairāk

Par maizes drupačām

Gardām.


*90*


Laiks ir kā tvaiks,

Kas savā sulā vārās

Un neielikt to pulksteņkastē,

Ne gadu simteņos, ne stundās.

Tam savi ceļi – garaiņvīzijas

Bez ietvariem un

Uzvelkamiem zobratiem.

Vien atļauj mums tas

Sevi izmantot

Un noteicējiem justies

Pār laika mērauklām,

Bet patiesībā – pats

Par sevi stāv un krīt,

Kad grib sev jaunu

Bezgalību izraudzīt.


*91*


Zilbaltu apmetni izplājusi

Līdz apvārsnim pašam

Guļ Jūras māte

Ar vakara mierpilnu elpu.

Ar jūras zvaigzni

Un sāļrūgtenu vēju,

Uz debesīm pēdējo tā

Sveicienu sūta.

Bet Debess tai pretī

Saulrieta tiltu staro

Un mākoņus sasprauž

Ar zvaigznēm spilgtām,

Ko pārsegt pār Jūras mātes

Sūro mūžu.

Līdz ausmai!

       Līdz rītam!

                Līdz gaismai!


*92*


Šodien

Es palaižu vaļā,

Šodien es neturu ciet,

Lai iet kam ir jāaiziet,

Jo šodien debesis zied.

Bez manis tām

Neziedēt tā,

Bez manis tie mākoņi

Būtu citādāk.

Es nešļavu savu palaižu vaļā,

Lai birst, kas neturas kopā.

Lai cinis vai akmens man ceļā stāj.

Lai !

Šodien debess un mākoņi zied

Un savādāks ir ceļš -

Vismaz pēdu virs zemes tas iet,

Jo augstāk,

Jo augstāk mazliet

Jau mana taka iet.

 

*93*


Ir dzejoļi māsas un brāļi,

Ir dzejoļi vecāki, bērni,

Ir dzejoļi pilsētas lielas un

Ar dzejoļiem pilni lauki.

Bet Dzejolis ar Lielo burtu ir

Bērnības vecmātes māja

Ar zāļainu taku,

Ar Maijas, Paijas aku

Kur vārpstiņu met un pakaļ lec.

Un kad Tu šaipusē atkal nāc,

Tad Dzejoļu dzimtas koks

Kā balta pasaku ābele

Jau gaida pie akas, stāv

Un zelta ābolu sniedz.

Tik lec un nāc !


*94*


Vai esmu nabags es

Vai bagāts,

To izsvērt atstāju

Es Jūsu ziņā.

Es tikai esmu

Līdz ausīm iemīlējies

Dzīvē šajā.

Necils dziesminieks,

Kas reizēm nosūta

Jums saules starus,

Kad dienas pārāk

Apmākušās šķiet

Un tikai trauslas

Sniegpārsliņas pasniegt varu

Jums plaukstā,

Kurā vienmēr snieg.


*95*


Ir vistu kūtī

Tracis liels.

Un gailis sauc –

Tas kaut kas neredzēts!

Ir ligzdā ola aizdomīga,

Pārlieku liela tā!

Ir vistām bail –

Šķiet pūķa ola tā,

Ne pašu.

Nu gailis spriež –

Kur likt to šausmoni?

Vai nonest pagrabā,

Lai neredz acs,

Vai mest pār kalnu prom?

Lai ripo atpakaļ

Uz citu pasauli

Un vistām mieru liek!

Ir tracis liels

Un gailis savu saimi sarga

Ar klaigāšanu skaļu,

Bet darīt nedara neko.

Ko mācīties no tā –

Pirms skaļi kladzini,

Tu savu darbu padari!


*96*


Tā mājiņa mežā

Ar vistas kāju.

Kā dzīvo tā,

Ko dara?

Kaut vista sen jau

Projām,

Bet savu kāju, pazaudēto,

Tā meklē vēl joprojām

Un atpakaļ sev grib.


Ko darīsi Tu, māja,

Bez savas vistas kājas?

Vai pamatus raksi

Un pati stutēsi sev paksi?

Kad vista kāju savu

Radīs, ņems un projām vadīs?


*97*


Rūķa Pūķa pasaka.


Reiz

Rūķīts tālā senatnē

Bij Pūķa gadā piedzimis

Un laikam ejot tālāk vien,

To visi dziļā pamežā

Tad iesauca par Pūķuli.


Viņš bēdīgs bija tā aizvien,

Jo gudrs netika nekad

Kāds Rūķa – pūķa uzdevums,

Kāds darbs tam dižs

Būt’ paveicams.

Viņš tā pa mežu staigāja

Un sūnās, ciņos, aliņās

It visus apjautāja.

Bet atbildi – tā arī neatrada,

Tik izmisušāks kļuva.


Tad nosprieda – ja nav, lai nav,

No meža projām ies!

Bet kamēr tika mežmalā –

Jau tumsa, vakars klāt,


Vairs taku nesamana.

Vairs ceļa nav, nav arī padoma.

Un pēkšņi – vienā brīsniņā

Tam viss it skaidrs tika.

Lai ceļu redzētu

Ir viņam zvaigznes jāiededz!

Un nav no meža jāskrien prom

Un citiem jāuzplijas.

Ir darbs tam nolikts debesīs,

Tas savu darītāju gaida.


Kāds brīnums notika! –

Bij otrā rītā rūķītis paaudzies

Un citu priekam – savu pievienoja.

No Pūķuļa par Rūķi Pūķi kļuva,

Par dižāko no rūķu cilts.


Un tā aizvien

Ik vakariņu

Viņš debesjumu

Pārstaigā

Un zvaigznes iededzina.

- Kā tas no sākta gala likts!


*98*


Rūķītis un piparkūku sirds.


Brien rūķīts meža dziļumos

Un izmisīgi meklē,

Kur viņa piparkūku sirds

Ir sniegkupenās iegrimusi.

Bez tās viņš nevar darbus sākt,

Bez tās viņš nevar gulēt iet,

Ja sasals sirds šais puteņos,

Ar viņam sals tiks klātu.

Nu nāciet, bērni, palīgā!

Ar siltu elpu svece lākturītī

Pa meža takām pastaigāt,

Un rūķīti un viņa sirdi

No nosalšanas pasargāt.


Kas tur!

Kas tur zem kupenciņiem kust?

Kam garās ausis, tā ļipa kam?


Ak, tas jau zaķītis Ļepatiņš,

Kas mežā cilpu cilpas, takas min.


Nāc, zaķīt, bērniem palīgā

Un arī citus zvērus sacilpo.


Jo rūķītim ir Svētku sirds

Līdz Ziemassvētkiem jāatrod.


Bez tās var svētku brīnums gaist

Un dāvanas vairs prieku nedos.


Nu visi kopā takas brien,

Kur sniegpārsliņas spoži vizuļo.


Gan kuplās eglēs, krūmu pacerēs,

Nu ūjina un sauc.


Pēc piparkūku sirds

It visur izklaušinās.


Bet nezin mežš un nezin sals,

Un arī zvēri nezin.


Kur atrast to, to meklēto

To brīnumsirdi labāko.


Un noskumuši atpakaļ iet visi meklētāji.


*99*


Jau saule izdziest pamalē

Un zvaigžņu acis spožas

Uz visiem noraudzīties sāk.

Bet mēness, ragiem diviem,

Pa visu seju smaida.

Ir ieraudzījis viņš

No debess augstumiem,

Gan brīnumu, gan sirdi,

Gan mazo rūķīti,

Kas bezcerīgs pa sniegu brien.


Nu zvaigznes starus sūta,

Lai īsto taku iegaismo,

Lai rūķītis var atrast to,

Vissvarīgāko lietu.

Un jānosalst nav rūķītim

Un bērnu sirdīm arī siltums tiek,

Un Brīnums Ziemassvētku vakarā

Var acis atkal atvērt tiem.

 

Un mežā gaišs top tā kā pasakā,

Un silts no prieka rodas gaiss!

Ir rūķītis un viņa piparkūku sirds

Nu atkal abi kopā.


Nu svētki mirdzēs,

Sveces gaišas būs,

Nu saldumsaldi kārumi

Un dāvanas būs maisos!


*100*


Kā noguris kalns pirms saulesrieta

Sēž zilonis vecs un piepes skaita.

Vai pietiek jau viņa mūžam,

Vai jākāto vēl

Simts kilometrus uz priekšu,

Līdz apsēsties varēs

Un saulstarus skaitīt

Pirms pēdējā rieta?

Kad visas piepes būs saskaitītas

Un savā vietā.



~1-50~      ~101-150~   ~151-200~   ~201-250~  



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa