Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Jautājums no www.philos.lv

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


398.

No: Evija       Temats: Pēc Aldžaziras telekanāla raidījuma ...

?←      2011. gada 06. februāris 17:13:06

Pēdējo 2 gadu laikā ar Latvijas valdības atļauju tiek lāpīti budžeta caurumi un audzēti statistikas rādītāji uz Latvijas mežu nežēlīgas un neprātīgas iznīcināšanas rēķina. Šķiet šis bezrūpīgas un nekādas pūles neprasošais ienākumu gūšanas veids valdībai un lielai daļai iedzīvotāju ir iepaticies un sākotnēji īslaicīgo „krīzes apkarošanai” paredzēto līdzekli plāno tik pat intensīvi izmantot arī turpmāk. Kaut arī lielā mērā esam notrulinājušies līdz līmenim, kad neskaitāmas valstī notiekošās netaisnības, nežēlības un atklātas nekaunības esam ar mieru uztvert kā neizbēgamu lietu kārtību, man tomēr paceļas jautājumi:
- Kā tā var būt, ka pat pie pagājušā gadsimta kariem sekojošās nabadzības un lielvalstu okupācijām mūsu zemi tik nežēlīgi izlaupīt un piesmiet nav atļāvies neviens, kā to tagad atļaujamies paši savas „brīvvalsts” laikā?
- Kā tas var būt, ka arābu ( !!!) televīzija ziņo par straujo Latvijas mežu un bioloģiskās daudzveidības iznīcināšanu, kamēr mēs paši tepat uz vietas priecājamies par krīzes „mazināšanos” un kokrūpniecības nozares „attīstīšanos”, barojot sevi ar ilūzijām, ka tādejādi drīz atkal viegli tiksim uz zaļa zara? Pat, ja vairumam iedzīvotāju ir vienaldzīga brutālā dzīvnieku, viņu dzīves telpas un apkārtējas dzīvās radības iznīcināšana, vajadzēja taču nostrādāt vēlmei pašiem pēc dažiem gadiem neatrasties kailcirstas Sahāras vidū!
- Vai tiešām esam gatavi apēst pēdējo kaunu un cienības, pietātes un mīlestības paliekas pret savu dzimteni?
- Ko darīt tiem, kam šobrīd notiekošais nav vienaldzīgs un sāp?



Meži, meži, tumšie sili...


            Grieķi piedzirdīja vergus un tā rādīja saviem jauniešiem dzeršanas postu. Pasaules saprātīgā daļa vēro Krievijas pierobežu no Balkāniem līdz Baltijai un redz, kas notiek tur, kur darbojas mūsdienu masu apziņas manipulatori (tehnoloģijas), „modernā demokrātija” un iniciatīvas bagāti muļķi. Saīsinātajā variantā to var redzēt Ēģiptē, Tunisijā un citās Ziemeļāfrikas zemēs. Tur var redzēt kā ar interneta (audzināšanas) un mežonības eskalācijas palīdzību var nocirst ne tikai koku, kurā sēž, bet iznīcināt visu savu pasauli (mežu), kurā dzīvo. Diktatora klātbūtne nenozīmē sliktu valsts pārvaldi, netaisnību un Cilvēku apspiešanu. Diktatora klātbūtne nozīmē tikai to, ka diktators uztur kārtību un stabilitāti tur, kur šīs zemes apdzīvo mežoņi, kuri paši saprasties un citādi uzturēt normālas savstarpējās attiecības nevar. Diktatūra mežoņiem ir vienīgā normālās dzīves iespēja.

            Evija jautā par mežiem, bet vārda „mežs” vietā varētu likt jebkuru citu ekonomikas nozari un dzīves jomu vispār. Šajā gadījumā tā nu ir sanācis, ka par to runājam ārzemju TV kanāla sakarā, bet (un te cienījamie onkuļi no LNT – Top10 raidījuma sižeta par mežiem melo gan tajā, ka šis jautājums „pēkšņi konkurences dēļ (konkurence attīstot – priecājieties, onkuļi un tantes!) uzpūsts” gan mežu platību un koksnes pieaugumu ziņā (apbraucot Latviju, acis rāda pavisam ko citu), bet te jau kā sacīt jāsaka – mežā koku ir tik, cik pratējs tos saskaita.) tā jau nu nav, ka par to nerunājām paši. Mežkungu reakcija tikai norāda uz to, kā un uz ko viņu ausu jūtība ir ieregulēta, kas prātiņu aiz aukliņām rausta un uz kuru pusi stūrē.

            Mežā ir kā Rīgā, Rīgā ir kā latviešos, latviešos ir kā televīzijā (reklāmās) rāda, avīzēs (reklāmās) raksta un radio (reklāmās) runā un tie visi kopā (arī skolās tagad) māca. Tie māca – „vecais neder – dod šurp jaunu!”, bet Spīdola teic – „tas nāks ar savu nastu”, ko paklausīgie mācāmie vairs tagad nedzird. Tā varētu būt īsā atbilde Evijai, bet ar to noteikti būs par maz. Pie tam, daudzi Latvijā teiks, ka tik labu dzīvi, kāda tā viņiem ir tagad, viņi te nekad nav pieredzējuši. Ja arī tos pieskaitām Latviešiem un sabiedrībai „kopumā”, tad jautājums pavēršas pavisam citā aspektā. Uz tādu principiālu jautājumu nav vienas vienkāršas atbildes vai arī tā izsakāma ar apgalvojumu – „Tādi esat”.

            Atbildes saknes meklējamas:

a)      vēsturē un tradīcijā;

b)      „latvieša” apziņā un sabiedrības (ne)eksistences apstākļos;

c)      ārējās ietekmēs.


Jāatceras to, ka neviens meistars vai noziedznieks no gaisa nekrīt. To, ko viņi dara, tie ir iemācījušies no saviem tētiņiem un vectētiņiem tad, kad vēl zem galda skraidot ir viņu runas klausījušies. Jāatceras, ka tas – jaunais nāk ar vecā kājām. Jaunajos apstākļos darbojas veco uzkrājumu piepildītais cilvēks. Tātad, - ja agrāk pret mežu izturējās citādāk, tad tas nozīmē, ka cits ir bijis cilvēka pildījums. Tātad tas nozīmē, ka tā cariskā Krievija, no kuras „brīvībā” gāja, ir ielikusi labu pildījumu. Tas nozīmē, ka pēc kara Cilvēku prātus ir nodarbinājušas citas domas, bijusi cita attieksme pret sevi, bērniem, nākotni un citam pret citu. Koku būs pazīt pēc augļiem. Pēriens sāp, ir nepatīkams, bet paliek atmiņā un kaut ko māca (ne vienmēr tas tūlīt ir saprotams) un tāpēc ir veselīgs. Mīkstumā un vaļā audzis ir par nastu sev un postu citiem.

Tajā laikā, par kuru runā Evija, pat likumu un normu pārkāpēji zināja to, kas ir labs un pareizs. Tad visiem bija viena rīcības vērtējuma atskaites sistēma. Tad vēl eksistēja paliekas tam, ko sauc par sabiedrību un valsti. Tad bija cita saimniekošanas sistēma. Ja tai bija labāki augļi, tad tā bija labāka un tai bija citi mērķi. Pirmā Latvija mantoja cariskās Krievijas ieguldījumu un no tās mantoto pērienu, kuru prata izmantot, tāpēc, ka tad Cilvēka apziņa, sabiedriskās iemaņas un tieksmes gāja citā virzienā. Individuālais tika integrēts sabiedriskajā, un lielā mērā tika sasniegts caur sabiedrisko. Cilvēka dzīvei bija citi mērķi, cita atskaites sistēma un attiecības ar pasauli. Cilvēkos bija vertikalitāte.

Tagad katru dienu var dzirdēt – „atbrīvoties no pagātnes mantojuma”. Pagātnes mantojums ir pieredze. Pieredze ļauj saskatīt derīgo un to atdalīt no nederīgā un nevajadzīgā. Ja paziņojam, ka viss vecais bija slikts (viss jaunais tad neuzmanīgi liekas labs), tad zaudējam iespēju vērtēt notiekošo. Tomēr:

- Ja tik slikti bija tie pēdējie 50 gadi, kur tad ir tā vecā pirmās Latvijas pieredze un gaišā Dainu Latvieša baltā dvēselīte?

- Vai tā arī būtu pieskaitīta izmetamajiem krāmiem?

- Kāpēc tā nedarbojas, ja tāda ir?

- Vai varbūt tā arī ir tikai tāda sevis apdziedāšana (mīlēšana)?

- Kāpēc nenostrādāja tēvos un vectēvos tur Dainu iedēstītais, viņu runas pagriezt, mazdēlos svētību ielikt?

- Vai tad neiznāk tā, ka tās dziesmas ir no vieniem, bet dziedātāji no pavisam citiem ļaužiem?

- Tad jau laikam kāds te svešām spalvām rotājas, svešus godus lūko un svešas dziesmas dzied?!

- Tad jau laikam dzeguze te dējusi vai vārna par saimnieci ieperējusies?!

- Vai varbūt pārāk daudz naida tika bērniem iebarots?

- Vai varbūt bērniem pārāk bieži tika par pārticības ceļiem stāstīts?


Redzi, Evija, katrs laiks nāk ar savām iespējām. Ja padomju laika iespējas tiktu pareizi izmantotas, tad tagad pie tādām sekām nebūtu. Ja toreiz paši savu zemi vairāk mīlētu, nekā svešos apspriestu, tad arī tagad meži būtu biezāki un Latvijas robežas būtu stingrākas. Naids nemāca – naids atņem. Mīlestība nes Sapratni, bet Sapratne rāda ceļu.

Kā pirmā Latvija, tā PSRS cilvēkam stāstīja par darbu savā valstī, savai valstij un savas valsts nākotnes labā. Tagad runā par brīvu pārvietošanos, konkurenci globālajā darba tirgū un dzīvošanu šodienas baudīšanā. Tagad runā par ātrām attiecībām, mobilitāti un attiecību maiņu, atmetot visu veco. Nākotne nāk no senčiem – tas ir mantojums. Tā ir vectēva stādītā priede un vecmāmiņas mīļā egle. „Ošu gatve” var būt koksne vai ceļš uz mājām. Tur, kur nav pagātnes mantojuma (no tā atbrīvojas), nav arī nākotnes. Ātrajās attiecībās zūd saite starp stādītāju un cirtēju, bet izmantotājs neko negrib zināt par pārdevēju! „Ātrā dzīve” atņem iespēju redzēt labo un atdalīt to no nederīgā. „Ātrajai dzīvei” ir īsa atmiņa un tuva nākotne. Tā ir sekla.

Evij, es nejautātu par mežu, bet par to

- kādēļ dzīve kļūst sekla?

Ir nopietni iemesli, kāpēc es nevaru nopietni raudzīties uz mūsdienu politiķiem, „psihologiem” un „astrologiem”. Tiem visiem, bez veselā saprāta trūkuma kopīgs ir arī tas, ka tie runā un darbojas ar to, kas tiem ir pilnīgi svešs un neizprotams. Neviens no viņiem nesaprot, ko dara.

Katrs no jums gaida, lai šie darboņi jums palīdzētu un atnestu gaidīto, tomēr,

- Vai nav tā, ka katrs gaidāt no tiem ko citu un tos vērtējat ne pēc tā, ko tie dara īstenībā, bet pēc tā, kā viņu darītais atbilst jūsu priekšstatiem par darāmo?

- Vai kāds no jums zina, ko viņi patiesībā dara?

- Vai viņi to atklāti saka?

- Vai viņi paši to vienmēr zina?

- Vai šim kuģim ir stūre?

- Vai to stūrē tie, kurus pie tās redzat?

- Vai var būt, ka ieplānotā nākotne ir citāda, nekā jums to saka (jums vienkārši to nesaka) un tādēļ jums liekas, ka viņu rīcība ir aplama?

- Kā būtu, ja jūs to uzzinātu?

- Vai jūs to patiesi gribat?


Tas ir mans jautājums tā sakarā, ka katram vajadzētu tikt skaidrībā ar sevi sekojošajā:

- Vai neatkarība viņam nozīmē (ne)būt kopā ar ...?

- ...prom no?

- Vai neatkarība viņam nozīmē uzņemties atbildību un būt spējīgam uzstādīt savus mērķus apzinoties visus „par” un „pret”, visu labo un slikto?

- Vai neatkarība viņam nozīmē spēju darboties savu mērķu sasniegšanai?

- Vai viņš saprot, ko nozīmē sabiedrība, kā tā darbojas, kā tajā iekļauties un būt ar to neatkarīgam?

- Vai varbūt ir tā, ka ir lielas acis, degoši vaigi, daudz karogu un lidojums neatkarībā kā tauriņiem uz karstu lampas abažūru?

- Vai jūs protat būt neatkarīgi, ja nezināt, kas tas ir?


Es varu pateikt, kāpēc Latvijā tā ir. Tāpēc, ka tajā ir par daudz to, kas grib par katru jautājumu izteikties un spriedelēt. Visi ir „gudri” un grib tādi būt. Latvijā ir zinošie un darīt varošie, bet tie neķersies citiem pie rīkles un pār līķiem neies. Viņi prot un grib sadarboties, bet tieši tāpēc nepiedāvāsies. Muļķus komandēt nav vērts. Ja vienā vietā viņš pāri pārkāps, tad citā divreiz iekāps. Tik ilgi, kamēr muļķis sevi par gudru uzskata, viņam palīdzēt nevar.

Tad ir daudz, bet ne pārākumā, draņķu un situācijas izmantotāju. Tie piedāvāsies, solīsies un nekautrēsies. Zinošie varētu darboties un draņķi pie varas netiktu, ja spriedelētāji (kuru ir neskaitāmā pārākumā) zinošajiem ļautu strādāt. Tomēr, kamēr Zinošajiem no spriedelētājiem jāatkaujas un katram viņa pļāpas jāpierāda, tikmēr draņķi klusiņām ar spriedelētāju atbalstu (viņi saprotas – viņiem nav bremžu un robežu) ņem, darbojas un panāk savu. Draņķi iedibina melu diktatūru. To viņi panāk ar spriedelētāju palīdzību. Latvijā varēja būt cita situācija, ja spriedelētāji būtu sapratuši, ka nav jāspriedelē, bet jāieņem sava vieta Zinošo uzturētajā kārtībā. Vienkārši bija jāatzīst Zinošo tiesības vadīt. Tā nav, ka Latvijā nav līderu ārpus tiem, kuri tiek turēti sabiedrībā redzami, bet ir tā, ka līderus neredz tie, kuri paši nav spējīgi sekot. Viņos ir tik maz mērķtiecības, ka tie nav spējīgi mērķtiecību redzēt un tās kustībai pievienoties. Tikai mērķtiecīgie redz līderi. Paraugieties muižas kalpu gala dzīvē un ķildās – tur jūs visi esat kā uz delnas. No tiem laikiem nekas nav mainījies. (Tas nav par Eviju.)

Valsts un sabiedrība nav tur, kur var savu neatkarību pasludināt, vēlēšanas taisīt un kabinetos iesēsties. Tauta nav tur, kur ir genofonds, valodas robežas, prievīšu un rakstu līdzība, teātri, gleznotāji un rakstnieki. Tur, kur ir tikai tas, tur ir tradicionāls līdzekļu un apstākļu pielietojums. Kapu svētki ir tradīcija. Tas nav saturs. Senči, piemiņa, pulcēšanās, izrādīšanās, apskate un iespaidu maiņa ir visiem. Ja ar to identificē, ja tas ir tas, ar ko savējos redz – tad ir „dimbā”.

Tauta ir tur, kur ir četru attīstības līmeņu mijiedarbība, sakārtotība un sadarbība tautiešu vidū. Tur ir jābūt sabiedriski politisko, Kultūras un Garīgo ideju ģeneratoriem. Tiem, kuri spēj Debesīs kāpt, tur redzēt un redzēto nest. Ir jābūt vīzijas skatītājiem un devējiem. Tur ir jābūt šo ideju noformētājiem visiem saprotamā formā. Tur ir jābūt tiem, kas šīs formas pārvērš plānos, detaļās, uzdod izpildīt un uzrauga izpildi. Tur ir jābūt izpildītājiem. Tur, kur tradicionāli, dinastiski ir šāda līmeņu sadarbība un katra kalpošana savā vietā šajā sistēmā – tur ir tauta. Tur, kur katrs izpildītājs, administrators un ideju noformētājs bez ierunām un negrozāmi seko savas tautas Garīgajiem, Kultūras un Politiskajiem Tēviem, un tāpēc izpilda sev iedalīto darbu uzticētajā vietā – tur ir tauta.

„Psihologi” un „astrologi” runā par vecumu, profesiju, temperamentu (stihiju), izglītības līmeņu, dzimumu un vēl dažu citu pazīmju ietekmi uz dzīvi, rīcību un nākotni, bet pilnīgi akli neredz ne šīs četras lietderības pakāpes, kuras nosaka mantotās apziņas attīstības iezīmes, ne sešus apziņas tipus. Pēc sava apziņas tipa visas apziņas parādās kā attiecīgo Garīgo hierarhiju krāsu staru projekcijas Cilvēcē.

Sabiedrībā, valstī, tautā un katra cilvēka apziņā ir kā mežā. Vesels mežs ir daudzveidīgs. Tajā veselumu veido kā paaudžu nomaiņa, tā sugu daudzveidība. Pat atmirušie koki ir vajadzīgi mežam. Tā ir meža pieredze, kura atdzimst jaunajos kokos. Meža bojāeja sākas ar kritušo koku daudzuma samazināšanos. Tur, kur tauta zaudē pieredzi – savu vēsturi un vecos cilvēkus, tur sākas apziņas „kailcirte”. Izslēdzot no apziņas kādu vēstures daļu un cenšoties no tās atbrīvoties, sākas apziņas noplicināšana. Kailcirte apziņā noved pie kailcirtes visās citās dzīves jomās un arī mežā.

Ziemeļeiropā pastāvēja Druīdu kultūra. Druīdu ordenī un iesvētību sistēmā ir desmit svētie koki. Trīs no tiem pieder sievietēm, bet septiņi vīriešiem. Seši druīdu svētie koki sevī nes sešu apziņas tipu simbolismu. Katrs koks pārstāv kādu apziņas tipu tautā, rasē, Cilvēcē. Katrs Cilvēks ir koks. Tāpat katrs Cilvēks ir dārzs, kura apziņu veido tur ziedošie un augļus nesošie augi. Druīdi savu nosaukumu mantojuši no „meža kopēju” apzīmējuma – Cilvēkiem Ozoliem, tomēr precīzāk mūsdienu valodā viņus vajadzētu saukt par Dārzniekiem.

Dārznieks rūpējas par sava iekšējā dārza skaistumu un ražību. Tāpat Dārznieki rūpējas par sešu svēto koku pilnvērtību un darbību tautas un valsts „Mežā”. Druīdi – Dārznieki vadīja tautas un valsts dzīvi. Viņi zin, kā dzīvo šis mežs, kā tam trūkst un kas kurā brīdī tam nāk par labu. Viņi zin, „kas kurš par koku”, kuru atstāt, bet kuru no meža laikus izvākt, lai tas neaplipina veselos. Druīdi zin, kāpēc viens mežs dzīvo, bet cits nīkuļo. Seši svētie koki viņiem to stāsta. Bez zināšanām par apziņas tipiem un to lomu nav iespējama Cilvēka psihes izpratne un Valsts vadība.

Nevar mācīt bērnu, ja nezin, kāds koks viņš ir. Šos kokus nevajag meklēt „druīdu horoskopos” – tie ir tik pat tāli no īstenības, kā „astrologu” sastādītas zodiakālās blēņas. Tāpat koki nav profesionālās intereses. Katrā darbības jomā būs vairāki koki. Tomēr nevar iecelt ministru, pieņemt darbā skolotāju vai ievēlēt kādu amatā, ja nezin viņa koku. Tā āzi par dārznieku var ielaist. Nekāda laicīgā izglītība un baznīcas svaidīšana tādas zināšanas nevar dot.

Tās nav profesijas. Tie ir apziņas tipi. Katrā no tiem ir iepriekšminētie četri apziņas attīstības līmeņi. Tur, kur katrs savā vietā darbojas šo apziņas tipu un attīstības līmeņu cilvēki, tieksmē uz kopīgo mērķi – tur ir sabiedrība un valsts. Vienalga, vai tajā ir diktatūra, demokrātiska pašpārvalde vai koleģiāla saprašanās – „draugu būšana”, neatkarīgi no tā, cik cilvēku to veido (tajā piedalās) – 100, 1000 vai 1 000 000.

Tur, kur ir valsts, tur ir darbs.

Tur, kur ir valsts, tur ir drošība.

Tur, kur ir kārtība, sakārtotība un stabilitāte. Tāpēc valsts un valdības uzdevums ir nepieļaut dumpi, uz ko vienmēr vedina dzīvnieciskā daļa un pūlis.

Tur, kur ir valsts, tur ir tradicionāla uzticība pagātnes pieredzei, tās attīstīšana un nederīgā noraidīšana.

Tur, kur ir valsts un tauta, tur nav spriedelēšanas, tur ir uzticība Zinošajiem un pagātnes pieredzes izmantošana.

Tur, kur nav uzticības, nav tieksmes un spējas redzēt zinošos un ideju ģeneratorus – Vīzijas nesējus, tur nav arī ideju transformatoru – tur nav inteliģences augstākā posma. Tur nav šīs inteliģences tradīciju. Tur, kur nav šī apziņas attīstības līmeņa, tur zemākā inteliģence – administratori, savā vaļā atstāti, spriedelē, un ar savu spriedelēšanu aplipina arī izpildītājus.

Sešu apziņas tipu vīzijas lūkotāji nav politiķi. Viņi dod tautas un valsts attīstības vīziju – filosofiju, kuru par politisku darbību pārveido ideju transformatori – Zinošie (politiķi), sešu apziņas tipu augstākās inteliģences pārstāvji, bet izpildītāji to realizē tehnisko vadītāju – vietējās administrācijas vadībā.

Šī četru pakāpju skala norāda uz to, ka visi nav vienādi spējīgi savas dzīves veidošanā un dalībā pie sabiedrības. Tikai ideju noformētāji paši pilnībā lemj par savu vietu un rīcību tajā. Vīzijas lūkotāji ir Debesu varā. Viņus noliek tur, kur Debesīm to vajag. Administratori un izpildītāji bez vadības nav savas dzīves veidotāji. Administratori vieni paši sastrādās muļķības, bet izpildītāji aizies postā. Nav jēgas viņiem mācīt to, kam viņi nav gatavi.

Katram jāļauj dzīvot saskaņā ar viņa apziņas tipu un attīstības pakāpi. Tur jau ir augstāko pakāpju derīgums un pienākums – loma sabiedrībā (valstī) un tautā, lai viņi rūpētos par zemāko dzīvi. Augstākajiem ir jādod likumi, jāuzrauga kārtība un jādod katram darbs pēc viņa derīguma, nevis jāizdzen laukā pašiem meklēt iztiku un nest nodokļus mājās. Vājam nevar dot smagumu celt, ātrajam zobenu nedod un viltīgo pie bērniem nelaiž. Muļķis ir jāierobežo, bet draņķim jāatrod darbs, kuru cits nedarīs. Tas ir augstāko pakāpju uzdevums. Izpildītājam ir jādod viņa centības cienīgs darbs un jāuzrauga, lai viņš par to saņemtu visu viņa attīstībai derīgo un viņam saprotamu, stingru un pietiekamu algu.

Valsts nav nodokļu ievācēja. Valsts ir darba virzītāja, sadalītāja, ierādītāja, organizatore un vadītāja. Valsts ir saskaņotāja un savlaicīgu iespēju vērēja. Nodokļi ir katra piedalīšanās iespēja. Valsts ir drošības uzturētāja, kuru tā katram panāk caur viņa derīgumu sabiedrībai, darba apjoma uzturēšanu un darba algas garantiju. Valsts stabilitāte ir tajā algu plūsmas sabalansētībā un uzturēšanā, kuru tā realizē manipulējot ar finansu plūsmām. Dārzs nes ražu tad, ja to savlaicīgi un mērā laista. Ūdens uzkrājums un vākšana cisternā ražu nepalielina. Dārzam jābūt kārtīgi sastādītam, sagrupētam un ravētam, tad arī būs gan raža pašiem, gan tirgum, gan ziemai pagrabā. Katram augam sava dobīte, sava vajadzība un apčubināšana. Dārznieks ir tas, kurš jau pirms biete to lūdz, viņas vajadzību zin.


***


Tur, kur iedzīvotāji neseko pirmajām divām attīstības pakāpēm, tur ir iedzīvotāju deģenerācijas un klaida process. Klaidam beidzoties, populācija konsolidējas jaunā – zemākā dzīvesveida un attiecību līmenī. Veidojas trešās pasaules valstu laupītāju vides. Šīs vides iedzīvotāji nodarbojas ar savu dabas resursu izlaupīšanu, pirātismu, prostitūciju – fizisko, administratīvo, politisko un ekonomisko (ražo to, ko var eksportēt) un vergu tirdzniecību darbaspēka, smadzeņu, kara algotņu un seksa partneru piegādes veidā no sava vidus (klaida process). Vergi un laupītāji savā zemē stājas aliansēs ar ārzemēs mītošiem laupītājiem (investoriem) un kopīgi laupa to, ko nevar paņemt vieni paši, bet vietējā administrācija (vergu tirgoņi un laupītāju virsnieki) par to saņem savu daļu – iekasē nodokļus, kurus izmanto savas eksistences un tālākas laupīšanas uzturēšanai. Tas ir tas, kas notiek Latvijā tagad, ja „izslēdzam skaņu” un skatāmies „tikai bildi”.

Varētu jau ar to pašu beigt, bet tad paliek vēl viens neapskatīts aspekts par ārvalstu demoralizējošo ietekmi. Tas, kurš seko svešu ideoloģisko tēvu idejām un strādā svešu valstu politiķu vadībā, tas nevar domāt par savas zemes labklājību. Tas nav tāds cilvēks, kurš par to domā. Tas ir tāds, kuram šī zeme ir sveša.

„Europai” Latvija ir kolonija. ASV Latvija ir klēpja sunītis Europas aplokā. Kā vienai, tā otrai, katrai savu mērķu vārdā vajag, lai Latvija būtu paklausīga, vadāma, prognozējama un lietojama zeme. Tāpēc tika radīta „mazas zemes un ierobežoto resursu koncepcija”. Šajā koncepcijā mēs esam politiska, ekonomiska un „kulturāla” lielo ekonomiku piekabe. Mēs, lūk, varam tikai to vai arī neko (savu) citu, kā vajag „sadarbības partneriem”. Esam (viņu sistēmā) esam neglābjami novecojuši, atpalikuši un nerentabli. Mums steidzīgi jāpārveidojas pēc viņu ģīmja un līdzības. Mums vajag viņu investīcijas un mums labs ir tas, kas labs ir viņiem. Mums ir tikai tie intelektuālie, politiskie un cilvēciskie resursi, kuri veido „nemainīgo politbiroju” – runas vīru un sievu grupiņu zinātnē, „kultūrā” un „politikā”. „Ierobežotā cilvēku resursa” koncepcija ir visa notiekošā pamatā. Vašingtonai un Europai vajag, lai vienmēr būtu tie paši zināmie izpildītāji. Viņu nomaiņa vajadzības gadījumā (Ēģiptes Mubaraks) notiek plānveidīgi, tehnoloģiski, kontrolēti un savlaicīgi.

- Kādēļ uz Irānu jāsūta tanki, ja var destabilizēt visu reģionu un caur internetu eksportēt „revolūciju” tieši uz vajadzīgās valsts iekšieni?

- Kādēļ jāmeklē kompromisi ar jaunām valdībām, ja var saprogrammēt vēlētājus tā, lai viņi piedalītos „ierobežotā resursa” spēlītē?

- Kādēļ meklēt savu daudzpolāro vietu esošajā ciematā, ja var izārdīt visu tautu mājas – valstis, un tad kopīgo juku laikā iekārtoties pēc savas patikas tur, kur patīk un tā, kā patīk?

- Kāpēc vispār domāt par starpvalstu un tautu attiecībām, ja tautas un valstis var iznīcināt no iekšienes, tām atņemot pagātni, saknes, prātu(izglītību) un vietu?

Ja viņiem atņemtu „ierobežotā resursa” koncepciju, tad izzustu viņu eksistences un darbības pamats. Viņi var te „būt” un darboties tikai uz šīs koncepcijas bāzes un ietvaros. Tas, ka kāds sevi sauc par Latvieti, nenozīmē, ka viņš tāds ir. Tas, ka kāds vēl par Latviešiem Latvijas valdībā, nenozīmē, ka tā ir izvēle, kas attiecas uz Latvijas kā suverēnas valsts nākotni, jo – tā nav Latvijas valdība, bet ASV valdības uzturēta vietējā administrācija. Tās valstis, kuras izraisa karus, sēj haosu un iznīcina valstis, nevar savos satelītos ienest neko citu, kā vien to pašu. Stājoties aliansē ar to un karojot tās pusē pret citām tautām, haosu un postu līdzskrējēji ienes savās mājās. Ja sātana uzvara esot tajā, ka viņš esot iestāstījis to, ka viņa neesot, tad ASV uzvara ir tajā, ka ar savu manipulāciju, muļķošanas (zemāko instinktu uzbudināšanas) un informācijas plūsmu vadīšanas tehnoloģiju palīdzību Vašingtona prot iestāstīt citiem, ka viņi rīkojas paši savās interesēs, pēc savas gribas un neatkarības vārdā. Ka tā „izcīnījušies” nu ir brīvi un suverēni! Lai dievs svētī! Nu viss ir jūsu pašu rokās! Kā runas vīri teiks, tā arī būs! Miers un bērziņš! Āmen!

Evija jautā – „vai tiešām esam...paliekas pret savu dzimteni.”

Redzi, Evija! Ja Tu lieto vārdu esam, tad Tu sevi pieskaiti. Es neesmu, un domāju, Tu arī neesi. Pieskaitīšanās atņem redzes perspektīvu un sasaista rokas. Tādēļ, ka tieši tas, ka Tev tas sāp, ka Tu to redzi, un tie ir Tavi jautājumi, Tevi iezīmē citā gaismā. Tie, kuri izraisa Tevī šos jautājumus un sāpes, ir citā krāsā. Jūs neesat no viena kaula un zemes. Šī ir Tava, ne viņu dzimtene. Ja tā būtu viņu, tad viņi tā nedarītu. Tiem, kas tā dara, nav dzimtenes un tautas. Zem noteikta apziņas attīstības līmeņa nav nacionālu vai savai mātei Zemei piederības jūtu. Siseņiem nav dzimtenes, ir tikai migrēšanai labvēlīgi apstākļi, barošanās resursi un vairošanās vietas.

Tu, Evija, neesi sisenis, tāpēc, ka Tev ir Dzimtene. Neklājas Cilvēkam sevi pie siseņiem līdzināt. Cilvēkam klājas ņemt to par mācību un tiklīdz nāk kāda iespēja, iestāties pret siseņu dzīves veidu.

Man nav vienas konkrētas formulas, ko darīt, lai Latvijā nebūtu siseņu, ASV administrācijas vai Briseles vergu tirgoņu. To, kurš grib būt korumpēts, no tā atturēt nevar. Te nelīdz algas, likumi un cietumi. Tur, kur ārvalstu vadībā apvienojas iniciatīvas bagāti muļķi, draņķi un spriedelētāji, saprātam ir jāpaiet malā. Katram savs liktenis. Muļķiem savs, draņķiem draņķu gals, bet arī ārvalstīm Laiks ir sagatavojis vietu. Nav prātīgi lemt par viņiem un lauzties tur, kur acīmredzami liktenis strādā. Tam visam ir jābūt. Ir tāds likums – „Nestāvēt liktenim ceļā”, ar savu klātbūtni nebremzēt Dieva soģu darbu. Katrs savu sodu saņem caur savu (ne)prātu un (ne)darbu. Viņi paši sastrādā to, kas, apstākļiem mainoties, viņus atkritumos izmet. Viņi to zin, tāpēc cenšas sev saprātīgos un veselos piesaistīt, lai, aiz viņiem slēpjoties, savu likteni piemānītu. Tieši otrādi – viņi ir jāatstāj vieni – aci pret aci ar savu likteni.

Tu, savā vietā esot, vari darīt labu savu spēju robežās tiem, kuri Tavu labo pieņem kā vajadzīgu, derīgu un savlaicīgu. Tas labais, ko Tu dari, paliek un uzkrājas. Tas veido to Jauno, kam vietu atbrīvo siseņi. Siseņi aizlidos un Tavs labais būs vajadzīgs. Tāpēc lūko, lai īstajā brīdī tas būtu sakrāts un darbam gatavs. Nu jau pavisam maz vēl jāpaciešas. Tieši tik, lai Tu būtu gatava!


                                                                                                Pauls

                                                                                                14.02.2011.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa