Atpakaļ

.PDF versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

Nāc pie Savējiem!

Esi sveicināta, Brunhilde!

Uzlūkojot Uzticību, Tu esi pieskārusies parādību triādei – “Durvīm”, kuras atdala divas lielas pasaules. Šajā triādē kopā ar Uzticību vienmēr ir Kopā Esamība sākot no interešu kopības līdz Kopienai (šī vārda īstajā nozīmē) un savstarpējās Rūpes vienam par otru.

 Triāde – Uzticība, Kopība (kopā Esamība) un Rūpes izriet no daudz lielākas parādības – Esamības Vides iekārtojuma – Tikumības cēloņa un praktiskās darbības. Šīs “Durvis” norāda uz Filosofijas izziņas jomas “Mēs un Viņi” esamību un nopietnību, kā arī uz to, kāpēc tumsas kalpi izvairās no šajā jomā esošā atklāšanas, kāpēc viņi visiem spēkiem cenšas iegalvot, ka nav nekāda dalījuma “Mēs un Viņi”, ka no tā tālāk izriet jautājums:

-        Mēs vai Viņi?!

Tumsas kalpi ļoti labi pārzina “Mēs un Viņi” jomu un nemitīgi pielieto praksē visu no turienes aizgūstamo “Mēs vai Viņi” praktiskajos risinājumos. Tumsas kalpiem “Mēs un Viņi” jomas slēgšana palīdz iznīcināt visu, kas nav “Viņi”.

Tāpēc, Brunhilde, Tu esi pievērsusies ļoti lielam, savlaicīgam un derīgam pētījumam.

Šo pētījumu vajadzētu veikt Teosofiskajā tradīcijā – sākot ar Kopīgo Izcelsmi Cēlonī, ejot caur tapšanas apstākļiem nonākt pie Tevi interesējošās Uzticības, kā “savējo” (Kopības izpausmes) esamības konstatācijas, ar ko Tu jau pati norādi uz pretējā – “ne savējie” – “svešie” klātbūtni Tavā dzīves vidē. Tomēr šoreiz mēs izmantosim citu – Jogisko darbības metodi. Mēs iesim horizontālo – jau esošās, “Radītās”, III Logosa – “Dzīvā Dieva” pasaules atklāsmes ceļu.

Tādā veidā mēs stāvam pie Durvīm – Uzticības, Kopības, Rūpēm, kuras atdala divas diametrāli pretējas un nesavienojamas pasaules – Esošo un Zūdošo (ne - esošo) vienu no otras. Te atslēgas vārds ir “nesavienojamas”.

Viss Esošais sevī ietver Sākotņu un to izpausmes polaritāšu darbības triāžu esamību. Tāpēc mēs visur redzam polaritāšu sadarbību (Kopības izpausmi) triādēs. Ar to mēs blakus Kopībai atrodam Sadarbību – Kopības esamības apstiprinājumu. Tikai reāla darbība – Sadarbība norāda uz Kopību un “Savējo” klātbūtni, uz to, ka “Mēs esam Mēs”. Tas, ar ko var Sadarboties ir “Savējais”, bet sadarbībai nepieejamais ir “svešais” - pieder pie “Viņiem”. Līdz ar to mums rodas izpētes virziens:

-        Kas ir Sadarbība?

No tā izriet tālākais izpētes ceļš uz to

-        Kas ir Sadarbības cēlonis?

-        Kādos apstākļos ir iespējama Sadarbība?

un

-        Kāds ir Sadarbības rezultāts?

Lūk!

Tā kā Zūdošais izriet no Esošā esamības, kā atsevišķs Tā gadījums, tad tas sevī nes arī Esošā uzbūves principus un darbības mehānismus pretdabiskās (disharmonijā vedošās) kombinācijās, kuru partnerības virzienu var redzēt darbības rezultātos. Tādā veidā, Sadarbību aplūkojot tās galarezultātos mēs redzam īsto Zūdošā atšķirību no Esošā.

Esošais Sadarbībā vairo Vērtības un esamības iespējas.

Zūdošais partnerībā izplata viltus vērtības un atņem esamības iespējas.

No tā mēs redzam šo divu pasauļu nesavienojamību un īsto “Mēs un Viņi” un “Mēs vai Viņi” attiecību stāvokļu izcelsmi un dabu. Tieši darbību galarezultāti mums norāda uz to, kas ir īsta Sadarbība, Kopība un Rūpes, bet kas ir to šķietamība. Kā pirmo mēs redzam Uzticības klātbūtni Esošajā, bet tās trūkumu Zūdošajā. Savukārt Uzticības klātbūtne vai tās trūkums mums liek pievērsties notiekošo procesu (Esošais, Zūdošais un to esamība ir process un procesos) laika dimensijai.

Var taču gadīties tā, ka kādi ceļabiedri, satikušies, kopā labi pavada laiku kādā ceļa gabalā, rūpējas tā brīža īslaicīgo labklājību (ērtībām, baudām un eksistenciālajām vajadzībām), bet vēlāk izrādās, ka viena ceļotāju daļa citus ir izmantojusi kā resursu kādu savu vajadzību apmierināšanai – paņēmuši sev līdzi meitenes izpriecām, aitas nokaušanai vai trešās valsts teritoriju placdarmam kara izraisīšanai ar tās kaimiņu. Tā ir visos gadījumos, kuros nav līdzvērtīgu apmaiņu – tur, kur viens izmanto otru. Arī tur var būt vienpusēja meitenes, aitas vai neattīstītas tautas Uzticības karikatūra – lētticība, kuras īsto dabu parāda skatījums attiecību laika dimensijā.

Uzlūkojot kādu attiecību acumirklīgo stāvokli var kļūdīties un šķietamo – viltus vērtīgo – Zūdošo pieņemt par īsto, vērtīgo un Esošo. Tikai laika dimensija mums rāda Mūsu un Viņu klātbūtni šajā vietā un Mūsu vai Viņu esamību citā šī ceļa posmā. Pie tam – te runa neiet (Runa iet – Muldēšana ir!) par ceļa izvēli – ar ko vai pa kuru ceļu iet, otru atstājot “Viņiem”. Tādas izvēles esamība norāda uz piederību kopīgai – Esošā pasaulei. Esošā pasaulē visi – Mēs – iet vienu esamības iespēju vairošanas un Vērtību apgūšanas ceļu, katrs savas dabas ātrumā un veidā, tāpēc tas, cik plaši sev apkārt mēs redzam šī kopīgā ceļa gājējus – cik atšķirīgus Vērtību nesējus mēs pieskaitām Savējiem, cik daudz esam “Mēs”, mums izriet no katra paša Cilvēciskās, Kultūras attīstības un izglītības līmeņa, kā arī spējas orientēties Sadarbības mērķu, apstākļu un rezultātu sistēmā.

Tas nozīmē, ka “Mēs” plašums mums lielā mērā izriet no mūsu prasmes netraucēt citiem viņu dienas gaitās, saskaņot savas darbības tā, lai nebāztu degunu svešā dzīvē un darīšanās, kas savukārt norāda uz labā, pareizā un derīgā izrietēšanu no Sadarbības cēloņa – kopīgā Mērķa. Tādēļ ātrumu un veidu saskaņošanas vajadzība mums izvirza Līdera nepieciešamību.

Līderis visur pārstāv Vienojošo Radošo Cēloni.

Tāpēc tumsas kalpi, iemiesojot ar Esošo nesavienojamo Zūdošo, visur uzbrūk Līderim.

Arī savā vidē savam Līderim viņi vienmēr izrāda neuzticību – ir nodevīgi.

Mēs visi dažādie “Mēs” kopā uz vienas planētas riņķojam ap vienu Vērtību kopumu – Sauli, kura mums visiem māca, ka vieni “Mēs” rītā mostamies tad, kad citi “Mēs” citur jau sen strādājam vai cieši guļam citās planētas vietās netraucēti apgūstot tiem dotās iespējas veidot un veidoties. Zeme ir tieši tik liela un daudzveidīga, cik lielas ir Cilvēces Izaugsmes Ceļa vajadzības.

Ceļa skaistums ir tajā, ka Mēs netraucējam – „neejam ar savu dziesmu grāmatu” tur, kur to pašu dara atšķirīgi – apstākļiem piemērotā veidā.

Arī tāda netraucēšana ir Sadarbība.

Katrā ceļa posmā ir visi Sadarbības aspekti, kurus saskaņo Līderis.

Esošā pasaulē katrs ceļa posms veido, realizē un nostiprina esamības iespējas un Vērtības, kuras Cilvēciskās Dzīves līmenī ienāk un tiek pilnveidotas caur un pateicoties Izvēles Brīvībai. Tāpēc katra pareizi pielietota Izvēle – katrs lēmumu pieņemšanas akts vairo Esošā izpausmes Spēku – sniedz pieredzi par labo, pareizo un derīgo.

Esošājā ceļš ved Pilnībā.

Esošājā ir Izvēles iespējas.

Zūdošais ved nebūtībā.

Zūdošājam nav nākotnes.

Zūdošajā nav esamības virzienu.

Zūdošajā nav esamības iespēju Izvēles.

Zūdošais atņem Izvēles Brīvību.

Zūdošais rada un uztur atkarības.

Tas neatstāj Izvēles iespēju jautājumā par “Mēs vai Viņi”. Šajā gadījumā “Mēs” un “Viņi” nav līdzvērtīgas alternatīvas.

“Mēs” esam Esošā daļa.

“Viņi” ir Zūdošais.

Zūdošajā nav Izvēles iespēju un nākotnes, tāpēc “Mēs vai Viņi” situācijā šis “vai” nav izvēles, bet neatgriezeniskas izslēgšanas nozīmē. Šī izslēgšanas nozīme norāda uz pienākumu attiecība pret Esošo – uz līdzvērtīgām apmaiņām ar Esošā dāvāto. Ja mēs izmantojam mums dāvātās esamības iespējas, tad mums (Sadarbība!) Esošajam jāatbild ar rūpēm (Uzticība!) par šo iespēju saglabāšanu un turpinājumu nākotnē.

“Mēs vai Viņi” norāda uz iznīcinoša kara stāvokli, kurā nav iespējas būt neitrāliem.

Katrs, kurš nav “Mēs” ir “Viņi”.

Zūdošais iznīcina Esošo.

Esošais pastāv nepieļaujot Zūdošā turpināšanos.

Esošais no sevis izstumj visu Zūdošo.

Zūdošais izkrīt no Esošā.

Zūdošais pats atsakās no esamības.

Zūdošais pretnostatās Esošajam.

Tas, kas nav “Mēs” Esošajā, ir “Viņi” Zūdošajā.

Piederība Esošajam vai Zūdošajam ir atrašanās vienā vai otrā Uzticības, Rūpju un Kopības Durvju pusē.

Starp “Mēs” un “Viņi” ir Durvis, kuras veras tikai Vienā virzienā – no “Mēs” uz “Viņiem”. No Esošā var aiziet bojātie,  bet bojātais nevar ienākt pie Mums – viņā ir samaitāta esamība, viņā vairs nav tā, kas viņu padara par Esošu, par Mums. Tāds var atnākt, pietuvoties un pat līdzdarboties, bet tā nebūs Sadarbība, tās augļi būs postoši un iztukšojoši. Tāds būs sev līdzatnesis Zūdošo un pazudinošo, samaitājošo un postošo.

Bojātais un Zūdošais nevar kļūt Esošais.

Bojātais nevar vairot Esošo.

Bojātais nevar būt derīgs.

Starp bojāto un derīgo nevar būt patiesas Sadarbības, Rūpes un Kopības. Laika dimensijā bojātais uzrādīs savu postošo un esamībai nederīgā dabu.

Tā aplūkojot “Mēs un Viņi”, “Mēs vai Viņi”, mēs, saprotot, kas ir “Viņi”, saprotam arī to, kas un kāpēc esam “Mēs” – ar ko Mēs neesam un negribam būt “Viņi” un negribam “Viņus” savā vidē un tuvumā – to, kāpēc un cik aktuāls ir šis kliedzošais “vai”! Nav jau tā, ka mums tā vienkārši nepatiktu “Viņi”, vai “Viņi” būtu “Kādi Mums netīkamie Tie.” Ir tieši otrādi – visi “Tie Kādi”, kuri ir kļuvuši par “Viņiem”, ir Mums netīkami tādēļ, ka nes sevī to Zūdošo, kas visus šos “Kādus” padara par “Viņiem Visiem”. Un Mums ir pilnīgi vienalga, kāda tieši ir katra “Viņa” samaitātība, orientācija vai “īpašā vajadzība”. Mums ir pilnīgi vienalga kāpēc “Viņš” ir “Viņš”. Kāpēc nigers ir nigers, kāpēc Gejropietis ir Gejropietis un kādas ir “Viņu” “Vērtības”.

Viņš ir Viņš.

Viņš nav Mēs.

Viņi un Mēs nav savienojami.

Nesavienojamību atklāj laika dimensija.

Laika dimensija atklāj attiecību dabu.

Un te nu mēs pienākam pie tā, kas Mūs nošķir no Viņiem – pie mūsu savstarpējo attiecību dabas.

-        Kāpēc mēs Uzticamies?

Tāpēc, ka par mums rūpējas.

-        Kam mēs uzticamies?

Tiem un Tam, kas rūpējas par mums.

-        Kas ir rūpēšanās?

Laba vēlēšana un darbība labā sniegšanā.

-        Kas par mums rūpējas?

Tie un Tas, kas labu vēl un sniedz.

-        Kad par mums rūpējas?

Tad, kad rūpēs par mums ir kopā ar mums mūsu vajadzībā.

Tā Kopība sevi parāda caur Rūpēm, bet Rūpes atnes Uzticību, no kuras savukārt izaugs Sadarbība, kas ir savstarpējas Rūpes savstarpējā Uzticībā un Kopībā. Uzticība nāk ar pieredzi attiecībās un spējās, tajā, ko varam gaidīt un spējām sniegt. Tāpēc visu laiku Skolotāji norāda uz rīcību, kā labā pasniegšanas un sevis izziņas un pilnveidošanas prakses nepieciešamību un praktizēšanu. Tikai rīcībā rādam Rūpes, radam Uzticību, uzturam Kopību un izzinām savas spējas un nepilnības.

Mūsu nepilnībās slēpjas mūsu sasniegumu un spēju potences, tāpēc savu nepilnību atklāšana ir Izaugsmes ceļa sākums un uzturēšana. Katra atklāta nepilnība ir sasnieguma apsolījums. Katra Cilvēka uzvaru ceļš ir iezīmēts ar spējās pārvērstajām nepilnībām. Varonis katru savu rītu sāk ar savu nepilnību medībām. Katru dienu viņš dotas tālā ceļā un pārbaudījumos – savu nepilnību meklējumos.

Tikai nepilnības atved pie Pilnības.

Tāpēc - nevis izlikties, slēpties un izvairīties, vai samierināties un sadzīvot, bet atrast, atklāt, cīnīties, pārvarēt un pārvērst ir Varoņa ceļš.

Arī nepilnību pārvēršanā par spējām ir Rūpes par Savējiem. Tādas Rūpes ievieš Uzticību un tuvina Kopībā. Rūpēm nav gala. Rūpes ir bezrobežīgi daudzveidīgas un daudzpusīgas. Tās parādās saskaņā ar dzīves veidu, vietu un attiecību raksturu. Katrā vietā un vecumā tās iegūst citu izteiksmi. Līdzvērtīgās apmaiņās Rūpes nes Esošā dāvātās iespējas. Līdz ar to Rūpes par Savējiem (Cik nu tālu ap sevi katrs tos saskata un kas nu kuram pienācīgi ir vajadzīgs) ir kalpošana Esošajam, esamība Esošajā un esošā Esamība! Esošais darbojas caur Mūsu Rūpēm, caur Kopību, kuru uztur Rūpes citam par citu un Mūsu Rūpes ir Mūs Radošais Esošais tāds, kādu Mēs To varam redzēt, sajust un dzīvot Tajā.

Savstarpējas Rūpes ir Esošā izpausme.

Savstarpējas Rūpes ir Tikumība.

Tikumība ir attiecību Kultūra.

Esošais darbojas caur Kultūru.

Tikumība ir Esošā darbība.

Tikumība ir savstarpējo Rūpju kultūra, bet Tiklība ir savstarpēju rūpju ģimenē un sabiedrībā izpildes prakse.

Tiklība ir Tikumības neatņemamā daļa.

Tikumība ir ar Esošo.

Tikumība nes esamību.

Zūdošais ir pret Tiklību.

Zūdošajā nav Tikumības.

Laika dimensija uzrāda Tikumību un Tiklības Vērtību.

Vienotās Realitātes Dabiska Kārtība un tās Normu Sistēma Cilvēku sabiedrībā parādās kā Sabiedriskā Kārtība. Tikumība sabiedriskajās attiecībās ir Sabiedriskā kārtība. Sabiedriskā Kārtība ir tā sadzīves tradīcija, kuru no vienas puses uztur rakstītais likums – tas, kas kā tradīciju var ietvert savstarpēji saprotamos un pieņemamos formulējumos uz savstarpējās vienošanās pamatiem, un katra vienošanās dalībnieka Iekšējais Likums – viņa Cilvēciskās Izaugsmes pieredze – Tikumība, no otras puses. Katru Sabiedrisko Kārtību – tās tradīciju diktē Kopībā uzstādītais mērķis, no kura izriet labais, derīgais un pareizais tā sasniegšanā, kā arī mērķa sasniegšanas nodrošinātājs – Līderis. Cik mērķu, tik tradīciju un Līderu, kuri rīkojas tā, lai viņu Kopību labais, derīgais un pareizais darbotos savlaicīgi un pilnīgākajā mērā.

Tur, kur ir Tikumība, tur ir Kārtība.

Tur, kur ir Tikumība, tur ir Līderis.

Tur, kur ir Kopība, tur ir Līderis.

Tā lūk, Brunhilde!

Tagad kopsavilkumā varam teikt, ka caur laika dimensiju lūkojoties, redzam, ka Esošajiem Savējie ir tur, kur:

ir kopīgs Mērķis,

ir kopīgs Līderis,

ir Tikumība,

ir Sabiedriskās Kārtības tradīcija, rakstītais un Iekšējais Likums,

ir kopīga izpratne par labo, derīgo un pareizo.

Savējie ir tur, kur ir Kopība, savstarpējas Rūpes un Uzticība.

Savējie Mēs esam tiem, kuri Mērķa sasniegšanai Līdera vadīti, Uzticīgi grib būt kopā Mums mūsu sasvstarpējajās rūpēs.

Savējie – Mēs esam tie, kuri grib būt kopā ar Tevi, rūpēties par Tevi un Uzticas Tev.

Savējie Tev ir tie, par kuriem Tu gribi rūpēties, kuriem Tu uzticies un ar kuriem Tu gribi būt kopā.

Savējie ir tie, ar kuriem Tev ir labi.

Savējie ir tie, kuriem ar Tevi ir labi.

Ir labi būt kopā.

Mēs Esam.

Nāc pie Savējiem.

Savējie pieņems.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģojas asociācija