Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

484.

No: latvietes       Temats: nāras

?←      2013. 14. augusts 15:27:14

Esot tajā tālajā Kornvolas nostūrī man radās interese par nārām. Tur ir dzīvs stāsts par vienu nāriņu, kura ienākusi vietējā baznīcā un puisi, kurš viņu ieraudzījis, un iemīlējās, un aizgāja kopā ar viņu, kopš tā laika vairs neesot redzēts, viņš tik vēl pirms pazušanas vietējā baznīcā uz koka sola izgrebis tās nāriņas attēlu, tas vēl tagad tur apskatāms, tūristi iet skatīt. Kā tur ir ar tām nārām? Liekas interesanti, kā radies tāds tēls - sieviete ar zivs asti?



Par Nāru pievilcību.


            Senatnē – vēl pirms „kristīgā” šamanisma epidēmijas, kad tā sētā māņticība kā pelējums pārņēma lielu daļu šīs pasaules, tad, kad bija dzīva Mistēriju, Iesvētīšanu un Garīgās Izglītības – Filosofijas tradīcija, tad, kad valdīja Druīdiskā Kultūra, kuras ietvaros Cilvēki saņēma vispusīgu uz viņa labāko spēju attīstību vērstu izglītību, tad Cilvēki plaši lietoja Dieva jēdzienu.           Tad Dieva jēdziens bija kāpnes, pa kurām katrs sevi attīstošs kāpa augstāk līdz ar šī jēdziena izpratnes attīstību savā apziņā.

            Viszemākās apziņas bija mierā ar speciāli tām sacerētām pasakām (bībeles stāsti), kurās tika pieminēti Dievu vārdi un fantāziju – interesi rosinoši Dievu „dzīves piedzīvojumu” apraksti. Tām pietika ar mitoloģijas esamību un iespēju pārstāstīt no turienes aizgūtos motīvus, apspriest tajos sastopamo tēlu dzīvi un dabu.

            Augstākattīstītās saprata, ka tām pasniegtajā mistērijā ir kāda slēpta Realitāte, caur kuru vīd Īstenības atspulgs. Viņas meklēja un atrada mitoloģijas struktūru, tajā slēpto darbību virzošo spēku cēloņus, motivāciju un darbīgo elementu raksturīgās īpašības. Viņi saprata tradīciju izcelsmi un to, kāpēc Cilvēki ar Dievišķību saprata visu radošo darbību un formas.

            Pilnā mērā apzinīgās un pie skaidras apziņas esošās dvēseles baudīja Druīdu kultūras izglītību pilnā mērā, atbilstoši savas apziņas spējām piekļūt filosofisko doktrīnu būtībai un reizē ar to arī Dievišķuma jēdziena saturam tā dažādajās izpratnēs. Viņi nekad neaizmirsa aksiomu:

Dievišķais rada.

Cilvēciskais izzin.

Dzīvnieciskais bauda.

 

Radošais ir Dievišķs.

Tas, kurš rada, ir Dievs.

Radošā darbība ir Dievišķa.

Radošie spēki ir Dievišķi.

Radošās būtnes (arī Cilvēki) ir Dievi.

 

            Tāda bija Dieva jēdziena izpratne izglītotajā senatnē, kad Cilvēki vēl bija brīvi no tumsonības, māņticības un šamanisma pelējuma, kādu nu jau gandrīz 2000 gadu izplata „kristīgie” šamaņi no savu baznīcu un „lūgšanu sapulču” tribīnēm. Patiesa Dieva jēdziena izpratne nepieļauj elku veidošanu un to pielūgsmi, atceļ jebkuru pielūgsmi kā tādu un paver ceļu īstām, konstruktīvām un savstarpējā mīlestībā balstītām attiecībām. Pielūgsme ir neatņemama un tikai šamanismam piemītoša parādība. Reliģijās, kuru Dievi pauž objektīvo Likumu, nav vietas tam, ko sauc par zemošanos un pielūgsmi. Tieši otrādi – reliģijas visiem spēkiem strādā pie Cilvēka paaugstināšanas viņa labākajā daļā, dodot iespēju attīrīt zemāko. Reliģijas atbrīvo un katrā Cilvēkā esošo Dievišķo Dzirksteli uzpūš gaišā Liesmā. Tikai Liesmojošais saprot Liesmojošo (Ērkšķu krūmu)!

            Cilvēki saprata atšķirību, kāda ir starp radītāju (Dievu), radošo (Dievišķo) spēku un radošo darbību, kurā tiek izmantoti šie radošie spēki. Tas nozīmē to, ka Cilvēki labi zināja atšķirību starp radošajām būtnēm (Dieviem) un spēkiem, kādus tie lietoja, un to, ka radošās būtnes ir reālas saprātīgas būtnes (citās – augstākās Saprātīguma un rīcības spējas – varenuma pakāpēs) ar savu reālo dzīvi, kurā ir arī citas viņu dzīvei piemītošas darbības, kuras nav radošas, bet no viņu dzīves uzturēšanas vajadzībām izrietošas. Viss, kas eksistē, tas patērē resursus un izdala atkritumus. Viena atkritumi ir resursi citam – zemākajam, tā dzīves uzturēšanai.

            Senatnes Cilvēkiem Dievi nebija idealizētas bezmiesīgas vai pārdabiskas būtnes. Cilvēki bija subjekti objektīvajā pasaulē, kura viņu apziņā objektivizējās caur Cilvēku subjektīvajām kvalitātēm. Tādā pat mērā viņi spēja apzināt pasauli kā objektīvu, saprātīgu un radošu būtņu (Dievu), radošo(Dievišķo) spēku un to darbību radoši (Dievišķi) regulējošo Likumu objektīvās darbības vidi abiem pēdējiem, kam pievienojās arī saprātīgo būtņu subjektīvā darbība tiem subjektīvajās telpās.

            Tur, kur „kristīgie” šamaņi sludina ticību kādas pārdabiskas un visvarenas personības esamībai, mēs zinājām Radošā, tīrā un absolūti bezpersoniskā, objektīvā Likuma darbību, kura ietvaros dzīvo un rada visi Dievi. Monoteisms nebūt nav solis uz priekšu „reliģiju attīstībā”.

Reliģijas neattīstās. Attīstās Cilvēka apziņa. Katra reliģija ir pati sevī pilnīga un perfekti pilda savu uzdevumu. Katra reliģija ir samērīga ar Cilvēka apziņas vajadzību pēc Garīgā Likuma vadības. Par reliģiju attīstību, vajadzību pēc tādas attīstības – attīstības telpas esamību varētu runāt, ja būtu redzama starpība starp Cilvēka apziņas vajadzību un reliģijas spēju šo vajadzību apmierināt. Tādā nozīmē tai nav kur attīstīties. Reliģija atsakās no attīstībā esošā Cilvēka apziņai nevajadzīgām formām un liek lietā jaunus līdzekļus līdz ar jaunu apziņas attīstības pakāpju sasniegšanu. Līdz ar apziņas attīstību agrāk neskaidrā, izplūdusī un mistiski miglainā realitāte kļūst objektīvāka, skaidrāka, detaļām pilnīgāka un krāsām bagātāka.

Tieši pretēji, monoteisms ir atkāpšanās un attālināšanās tumsonībā tiktāl, kad jau zūd skatītās ainas patiesums un tās objektīvās realitātes sintētiskās darbības iespējas apziņā, kuras vietu tagad aizņem izdomājumi, ilūzijas, fantāzijas, halucinācijas un maldi. Šamaniskais monoteisms ir plašs darba lauks visiem krāpniekiem, blēžiem un šarlatāniem.

Tur, kur viņi sludina ticības pārākumu pār veselo saprātu, mēs piekopām Dievišķu Saprātīgo būtņu sadarbību zinātnisko pētījumu laukā, izglītību, audzināšanu, un tādā veidā pavērām ceļu uz Cilvēka attīstību tajā pilnībā, kādu katram garantēja un nodrošināja Radošā Likuma darbība, un tāda Likuma darbības rezultātā tapusī pasaule.

            Mēs, izglītotie Cilvēki – Druīdi, Vedanti, Filosofi un visu kārtu Iesvētītie, baudījām visai pasaulei kopīgās doktrīnas atziņas par četriem mūsu pasaulē darbīgiem radošajiem spēkiem – Gaismu, Siltumu, Mitrumu un Elektrību (dievturu pielūgtais Pērkons), kuru mijiedarbības rada neskaitāmas korelācijas – zemākas kārtas radošos spēkus – „dievus” un „garus”, kuras rada, uztur un atdzīvina visas mums pieejamās un nepieejamās esamības formas uz šīs planētas, kā šajā, tā arī citās tās esamību pasaulēs. Mēs zinājām sešas ārpuszemes radošo involucionējošo spēku hierarhijas, to mijiedarbību neskaitāmās kaskādes un Kosmisko Saprātu – Sešu radošo spēku hierarhiju sintētiskās darbības rezultātu – visu esošo Saprātīgo būtņu kolektīvo darbību un tās apvienojošo hierarhiju – Septīto Radošo un nemitīgā Evolūcijā esošo radošo spēku.

            Kosmiskā Saprāta elementi – saprātīgās būtnes uz zemākajām objektīvajām sfērām iedarbojas ar savas gribas radītu un vadītu Ideju – domu formu projekciju ietekmi uz zemāko pasauļu dabu.

            Katra tāda Dievišķā Ideja (Eņģelis) sevī saturēja divas savas esamības daļas – vīrišķo – domas struktūru un sievišķo – iedarbības spēka enerģiju. Katra enerģija darbojoties rada sekas – „viļņus”, kuri savā raksturā atspoguļo Idejas dabu un tādā veidā to „ievelk” savā darbības vidē. (Enerģija „slīkst” vidē, un „noslīkusi” turp „vilina” savu „iemīļoto” – pāra vīrišķo daļu.) Tādā veidā katra Dievišķā Ideja tika iemiesota caur Dievišķo Ģimeni, kuras analogi ir saprātīgo būtņu un Cilvēku – Dievu ģimenes. Visi Dievi, atbilstoši savai dabai, dzīvo dzīvi ģimenēs, kolektīvos, kopienās, kopumos, kārtu un pēctecības hierarhijās, kuras sintētiski veido Kosmisko Saprātu.

            Katras esamības līmeņa pasaules apzīmēšanai izmantoja tās dabai atbilstošu simbolu. Astrālo pasauli simbolizē ūdens. Tāpēc tās esamības līmenī esošās pasaules būtnes ir „ūdens iemītnieki”. Ir arī citi simboli, kuri norāda kādu citu parādību esamību, darbību vai piederību tām. Ragi kādas būtnes galvā norāda uz tās vīrišķo – apaugļojošo dabu, bet sievietes krūtis – uz mātišķo – radītā uzturošo „barojošo” – atdevīgo, sievišķo dabu. Sievietes krūšu lielums un forma runā par viņas dvēseles spēju dāvāt savas dvēseles spēkus iecerētā mērķa sasniegšanai. Vīrieši intuitīvi tām pievērš uzmanību tieši šī iemesla dēļ, jo viņu darbības panākumi ir tieši atkarīgi no tā enerģijas daudzuma, kādu sievietes caur savu dvēseli ienes ģimenē un šīs enerģijas saskaņas ar vīrieša darbības virzienu.

            Delfīns ir astrālajā pasaulē dzīvojošas Dievišķas Idejas simbols. Ja šo Ideju aplūkojam tās elementos, tad iegūstam divu simbolisku „ūdens būtņu”(zivs astes) pāri – ģimeni. Vīrišķo daļu tajā pārstāv Mežāzis, bet sievišķo – Nāra, kura vēlākos zodiakos transformējas par Jaunavu. Mežāža un Jaunavas klātbūtne Zodiakā runā par tā psihiskās ietekmes dabu. Tas nozīmē, ka šī (zodiakālā) līmeņa enerģijas iedarbojas tikai uz Cilvēka dzīvniecisko dvēseli – Psīhi un tās dabu. Tāpēc, izmantojot zodiaku un tā astroloģiju, nevar risināt Cilvēciskās – Nootiskās dvēseles dzīves problēmas. Cilvēciskās (Nootiskās) dvēseles dzīve ir pilnīgi citu, mūsdienu „astrologiem” nepieejamu un nezināmu pasauļu spēku un būtņu varā.

            Kādreizējā filosofiskās doktrīnas daļa māņticīgajā pasaulē ir līdz nepazīšanai pārvērtusies par kādu nelaimīgu ūdenī noslīkušu meiteni vai Vāravas bērnu (bībeles varonis Baraba) – Nāru. Tā ir apaugusi ar pastāstiņiem, leģendām un tādā izkropļotā formā ir kļuvusi par „kristīgi” šamaniskās mitoloģijas daļu, māņticības elementu, fantāziju un izdomājumu objektu.

            „Kristīgie” šamaņi visādi veicina savu tūrisma industriju. No senākām kultūrām aizgūto svētceļojumu viņi ir pārvērtuši par masu produktu. Katoliskajās zemēs bija speciālas brīnumu taisītāju brigādes, kuras par attiecīgu samaksu ziedojumus nesošo svētceļnieku pieplūduma veicināšanai uz klosteriem, baznīcām un speciāli tam izraudzītām vietām ar dažādu iluzionistisku (cirks!) un maģisku triku palīdzību radīja „brīnumus”. Ar šādu triku un maģisko manipulāciju ceļā iegūtu „brīnumu” palīdzību „kristīgie” šamaņi vēl līdz šai dienai muļķo tumsonīgos „kristiešus” un vairo viņu „ticību”, attālinot tos no zināšanām, veselā saprāta un Gara attīstības.

Brīnumu „notikšana”, cilvēku interese par tiem un pieplūdums uz brīnumu notikumu vietām ir liecība par reliģiju pārvēršanos šamanismā. Neviens no Dižajiem Gariem nav atbalstījis aklu ticību un „brīnumus” vienmēr ir atzinuši par paverdzinošu un gara dzīvei kaitīgu nodarbi. Visas viņu Cilvēkiem tobrīd nesaprotamās akcijas vienmēr ir notikušas Cilvēku acīm nepieejamās vietās un turētas dziļā noslēpumā. Brīnumus popularizē šamaņi. „Kristīgie” šamaņi vienmēr ir izmantojuši tumsonības, fanātisma un māņticības veicināšanu savu dievnamu, sapulču namu un „svētvietu” apmeklētāju vairošanai.

            To pašu tagad pārņem modernie ES šamaņi savu svētvietu tūrisma attīstībai, par ko rīko pat īpašas konferences, izpētes un veicināšanas pasākumus. Visa veida „svētvietu” tūrisms ir mūžvecs šamaņu industrijas naudas pumpītis.

            Patiesi Garīgi attīstīti un Zinoši Cilvēki savas svētvietas tur noslēpumā tālāk no ziņkārīgo apmeklētāju pūļa, kurš turp dodas savu netīri miesīgo un tikpat netīro dvēseļu vajadzību apmierināšanai. Svētvieta ir tāda tikai tad, ja to neaptraipa netīru, slimu un alkatīgu dvēseļu pieskārieni. Šamanisms pulcina pagrimušos, paklīdušos, tizlos un slimos, ko pats rada, vairo un uztur, lai vēlāk uz tā veģetētu, turpretī Garīgās attīstības ceļš ir Tīrībā, Tikumībā, Zināšanās, Spēkā un Veselībā – Cilvēka Dievišķības pieaugumā.

 

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa