Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

433.

No: Laila       Temats: pedagoģija

?←      2011. gada 12. oktobris 11:47:33

Kā vērtējat gruzīnu pedagoga Šalvas Amonašvili ceļu un veikumu pedagoģijā, kā arī M.Šķetiņina skolu Krievijā un O.Rodes skolu Latvijā.Paldies!



Negatavot dzīvei

Tātad Laila mums piedāvā vērtēt kāda cilvēka – Šalvas Amonašvilli „ceļu” un veikumu pedagoģijā, kā arī divas skolas.

„Ceļu” vērtēt mēs kategoriski atsakāmies tā iemesla dēļ, ka nezinam ne tā sākumu, ne beigas, ne arī tā pašreizējo notikumu nozīmi visu iepriekšējo dzīvju kontekstā. Izdarīt tādu vērtējumu mēs varētu tad, ja plašai publikai atklātu to, kas tai ir taisnīgu Dabas Likumu noslēpts. Bez tam – arī pats Šalva mūs tam nav pilnvarojis.

Savukārt viņa veikums būs redzams viņa ietekmēto pedagogu audzēkņu mazbērnos, tad, kad tie būs pieaugušu cilvēku vecumā. Izdarot tādu vērtējumu mums būs jāņem vērā viņa idejas pieņēmušo skolotāju personiskās īpašības, darba apstākļi, skolēnu ģimenes dzīves un darba apstākļi, kā arī sabiedrībā notiekošie procesi, kā attieksmē pret vai par labu Amonašvillī centieniem tā arī visā kultūras, ekonomikas un politiskās dzīves kopumā. Tikai tad, kad būsim izsvēruši visu šo blakus apstākļu ietekmi, mēs varēsim spriest par viņa veikumu pedagoģijā. Graudi ir jāatdala no pelavām, jāsēj auglīgā, atbilstošā zemē un jāgaida to nestie augļi – tikai tad mēs varam spriest par graudu dabu. Visos citos gadījumos runas „par” un „ap” tādiem tematiem ir tikai runas „patīk” – „nepatīk” līmenī – tāda sievu mēļu trīšana vakara saulītē sēžot uz soliņa un saulpuķu sēkliņu čabiņas spļaudot.

Tas, par ko mēs varētu izteikt savas domas, ir šī cilvēka centieni un kāda ir mūsu attieksme pret to ierosinātājiem vai sekām.

Katrā gadījumā, kad mēs to daram, mums ir jāvienojas par pozīciju, no kuras to darīsim. Tikai tas mums dod cerības būt saprastiem.

Tāpēc:

- Neviena Sistēma nevar saprast pati sevi un augstāk organizētu Sistēmu – neviena dzīves tradīcija bez citas – augstāk attīstītas tradīcijas ietekmes nevar pāriet augstākās kvalitātēs. Katra dzīves tradīcija (tas, ko tagad kļūdaini sauc par kultūru) izriet no savas Sākotnes un nav atdalāma no attīstības ceļa. Tādēļ, tad, kad apspriežam jaunu Sistēmu (metodi) vai skatījumu pedagoģijā mums ir jānoskaidro tas, kādas tradīcijas tā turpina, kādos apstākļos darbojas (kādi ir tajā iesaistītie Cilvēki) un – kas ir tās iedvesmotāji – kas ir tie Garīgie Avoti vai Kultūras vide, no kuras nāk šie iedvesmojošie impulsi.

- Jauna pedagoģiska metode, skatījums var parādīties tikai jaunā sabiedrībā. Tikai jaunas sabiedrības prasības paver ceļu jaunām domām un darbībai. Tikai reizē ar jaunu ģimeni var darboties jauna skola. Tikai no jaunas ģimenes nācis bērns būs derīgs jaunai skolai un tikai jaunas ģimenes atbalsts jaunās skolas darbam dos labākos rezultātus tās jaunajām metodēm. Vecā ģimene būs pretrunā ar jauno skolu un to abu pretdarbībā sakropļos bērnu. Tāpēc jauna pedagoģija ir jaunas kopienas dzīves rezultāts.

- „Tad, kad skolnieks ir gatavs – atnāk Skolotājs.” Jauna pedagoģija var parādīties tikai tur, kur ir tai gatavi jauni – kvalitatīvi atšķirīgi bērni, kuri nāk no jaunos apstākļos veidotām un dzīvojošām ģimenēm.

- Ir jāprot atšķirt radošo darbību – augstāku agrāk nepieejamu Garīgu Ideju ietērpšanu tām atbilstošos ietērpos – formās no fantāzijām – jau esošos parādību elementu jaunām kombinācijām. Apziņa pievēršas fantāzijām tad, kad zaudē mērķtiecīgu kustību (iepriekšējo virzienu) vai normu sistēmu (to ierobežojumus). Nenobriedusi apziņa (bērni) fantazē. Radošas darbības priekšnoteikums ir jaunās idejas uztverei atbilstoša pieredze. Jo „svaigāka” – atšķirīgāka jaunā Ideja, jo lielākai pieredzei jābūt tās uztvērējam.

- Sabiedrība (publika – vērotāji un vērtētāji) par jauno sev priekšā liek neparastas fantāzijas. Patiesi jaunais nekad netiek pamanīts (trūkst uztveres pieredzes), bet, ja tomēr to spēj saskatīt, tad tūlīt tiek agresīvi apkarots. Sākotnēji jaunais var eksistēt tikai dziļā noslēpumā un labu draugu aizsardzībā. Publiskots, tas tūlīt tiek iznīcināts – tam nav līdzcilvēku atbalsta. Līdzcilvēki vairāk vai mazāk pieņem fantastus un viņu fantāzijas.

- Dziļu krīžu brīžos publika uzgavilē katram mēģinājumam atbrīvoties no jau apzinātajām muļķībām, ja šie mēģinājumi tiek pasniegti publikai saprotamās un tās par labām atzītās formās – „labāko tradīciju garā”. Notiek atgriešanās pie aizmirstām un derīgām vecā formām – „Jaunais ir labi aizmirsts vecais”.

***

Tādēļ, uzlūkojot Amonašvillī, Šķetīņinu un Rodi, ir jālūko pēc tiem, no kā viņi ir iedvesmojušies, kādu tradīciju turpina un kas par viņiem jūsmo. Mums ir jāuzdod jautājums:

- Vai mums ir darīšana ar Zinošo vai meklētāju?

Zinošajam, ja viņa mērķi ir labdabīgi, mēs uzticamies un atsaucamies viņa aicinājumiem, ja tādi ir, piedalīties viņa darbā. Meklētājam mēs varam vēlēt veiksmi un piedāvāt savu palīdzību tiktāl, cik viņš to meklē un ir gatavs pieņemt, un cik mēs ticam, ka viņa meklējumi nemainīs labdabīgo ievirzi un labie nodomi ies roku rokā ar veselo saprātu, jo ar labiem nodomiem bez saprāta kontroles ceļš ir bruģēts uz neveiksmi. Pret meklētājiem jāizturas ar cerīgu, labvēlīgu piesardzību.

Šalva Amonašvillī ir meklētājs. Viņš turpina Nadeždas Krupskajas padomju pedagoģijas tradīciju „no kuras esmu aizguvis humānās pedagoģijas ideju” – Amonašvillī pats tā saka. Viņš darbojas tās labākajās tradīcijās, kurās skolotāji strādāja Sirds aicināti, bez atskata uz algu sarakstā redzamo algas apmēru. Viņa aprakstītie principi ir pašsaprotami katram normālam cilvēkam un tādēļ nav saprotams, par ko īsti viņu tā slavina.

Jā, protams, uz mūsdienu barbarisma fona, tā ir pedagoģija, bet saskatīt tajā kādu sevišķu apgarotību ir tādu cilvēku aizvainojoša bezgaumība. Pielūgsmei jābūt samērīgai.

Krupskajas humānā pedagoģija ir kolektivizācijas ēras apdvesta. Krupskajas un Amonašvillī klase nav „Robinsoni” – viņi ir draudzīga savienība, bet viņi to nelīdzsvaro ar tieksmi pēc katra komandas biedra izcilības. Arī viņu individuālajai pieejai grupas darbā ir sava „prokrusta gulta”. Krupskajas pedagoģijas, tāpat kā viss viņas laiks, ir nepieciešamās vienpusības laiks un tas pats vienpusības zīmogs ir redzams Amonašvillī humānajā pedagoģijā.

Nav jau tā, ka tā būtu greiza, bet tajā visu laiku „kaut kā trūkst” – nav „akorda kupluma”. Un tas ir saprotams, jo viņa klasē nav vietas vienam izcilajam, kurš kalpotu par bāku, uz kuru tiekties citiem. Amonašvillī savos meklējumos un vērojumos atklāj to, ko varētu apgūt uzreiz, ja vien būtu savlaicīgi pievērsies antīkās Filosofijas studijām – apguvis Ētiku, Estētiku, Metafiziku, Psiholoģiju un Epistemoloģiju pirms došanās pedagoģijas laukā. Tad darbība būtu daudz auglīgāka – nebūtu jāatklāj tie velosipēdi, kuri ir brīvi pieejami tāpat. Patiesībā tieši viņa atziņu ceļš parāda skolotāju sagatavošanas procesa nepilnības.

Amonašvillī pieeja ir austrumu pedagoģiskās tradīcijas iedvesmota. Tā ir tiešā pretrunā rietumu pedagoģiskajai praksei.

Rietumu pedagoģiskā prakse savā būtībā ir misionāriska. Tā ir domāta apmācību grupām, kurās ir liela starpība starp apmācāmo vecumiem, izglītības un kultūras līmeņiem, un cilvēkiem, kuri ir nākuši no dažādām kultūrām – daudznacionālai (multikulturālai) videi. Tur skolotājs – būdams cita kultūras vieda, līmeņa un zināšanu nesējs, tiekas ar klasi, kura ir jāpievērš, jāpaceļ un jāiemāca tajā, kas nav tās dzīves pamata un attiecību iemācīts ģimenē.

Rietumu pedagoģijas būtība ir vienotas sabiedrības veidošana tur, kur tās vēl nav. Tajā nav „kastu” sistēmas – nav iepriekšējas strukturētas sabiedrības, kuras turpinājums ir katrai „kastai” piemērota skola. Rietumu skola ir baznīcas un vienotās baznīcas ideoloģijas gultnē veidotās kultūras misionārisma skola dažādu nāciju un mentalitāšu vidē. Tā der kā sliktam, tā labam – tā strādā kā ar huligānu, tā arī ar teicamnieku. Tai ir citi uzdevumi un tāpēc citas metodes.

Austrumu pedagoģijas tradīcija ir monokluturālas kastu sistēmas auglis. Tā paredz katra skolēna saderību skolā kā ar citiem skolēniem tā ar skolotāju, kā pēc kultūras tipa, tā līmeņa, tā arī dzīves mērķiem, kas katrai „kastai” strukturētā sabiedrībā ir citi. Tādā skolā, visiem esot vienā ceļā un uz vienas platformas, skola papildina ģimeni ar skolotāja pieredzi viņu bērna individuālā ceļa – īpatnību izmantošanu viņa pilnvērtīgai izglītībai. Tur skolēns „māca sevi” uzdodot jautājumus savā interešu virzienā un tempā.

Tur jautājumi dabiski nāk no jau audzināta skolēna dvēseles, bet skolotājs regulē mācību procesu, veidojot savas atbildes tā, lai jautātājs, tās pārdomājot sekotu sava skolotāja vadībai. Austrumu tradīcija ir izsakāma formulā: „Skolēns gatavojas kultūras turpināšanai mācoties saprast savu jautājumu un skolotāja atbilžu būtību”.

Austrumu tradīcija paredz vienotu ideoloģisku bāzi kā ģimenei, tā skolēnam un klasei, tā arī skolotājam. Viņi ir vienotas kultūras tipa augļi un viņu mērķis ir to attīstīt turpinājumā caur katra bērna individuālajām īpatnībām. Padomju pedagoģija – Amonašvillī darbs ir tādas monokulturālas (monoideoloģiskas) sabiedrības skolas veidošana un attīstība. Tā ir Padomju Savienības izglītības sistēmas solis šīs valsts tālākās attīstības un tai atbilstošas sabiedrības veidošanā. Tā paredz noteikta morāles kodeksa, uzvedības normu un dzīves mērķu vienotības pašsaprotamību visiem – vecākiem, bērniem un skolotājiem (normālu vidi un attiecības tajā starp cilvēkiem). Amonašvillī ir labi un derīgi un pareizi padomju izglītības sistēmā.

***

Pēc Padomju Savienības sabrukuma partijas, padomju un arodbiedrību nomenklatūras darbinieki meklēja izdzīvošanas nišas un pārtapa par baņķieriem, biznesmeņiem, bandītiem, „folkloras un tautas tradīciju” speciālistiem vai atklāja sevī kādas īpašas garīgas, viediskas un dziednieciskas spējas. Tāpat arī Amonašvillī ir kļuvis par sabiedrisku darbinieku – ir apguvis jaunā viļņa literatūru un Dzīvas Ētikas retoriku – runā no tās grāmatām aizgūtās formās un lozungos. Viņa ieņemtā niša ir Jaunā Laika Jaunās Pedagoģijas Pamatlicējs.

Mums nav pretenziju pret lomu, kuru viņš ir uzņēmies. Mēs saprotam, ka ir vajadzīgi priekšgājēji un ceļa zvaigznes, bet mēs gribētu sagaidīt to, ka tiks saprastas iesāktā ceļa zīmes un reālie apstākļi, kā arī tas, ka pieņemtā loma dod kā iespējas, tā arī uzliek pienākumus un iedala atbildību.

Mūsdienās Amonašvillī ir pārprotams un ir pretrunā ar dzīves īstenību un dabisko pieredzes uzkrāšanas ritmu. Viens piemērs – „Jo daudzveidīgāka ir bērnībā gūtā dzīves pieredze, jo sekmīgāk bērns var apgūt visas cilvēces bagātīgo pieredzi” – tā apgalvo pats Šalva.

Kad mans dēls beidza devīto klasi, klases audzinātāja mums vecākiem lika priekšā izvēlēties vienu no diviem izlaiduma vakara nobeiguma variantiem. Pirmajā bērni bez vecākiem dodas uz pilsētas restorānu, kur vispārējā kārtībā kopā ar citiem restorāna apmeklētājiem apgūtu „saviesīgo vakaru kultūras iemaņas” (viņas formulējums). Otrajā gadījumā bērni bez vecākiem dodas uz visu nakti attālā somu pirtī, kur apgūst savstarpējo attiecību kultūru. Ar ko tas beidzās – nezinu, jo no tādu variantu apspriešanas atteicos (es tāds biju vienīgais), bet mans dēls saņēmis diplomu tūlīt nāca mājās. Skolotāja mani vēl ilgi apstrādāja ar stāstiem par šausmīgo traumu, kuru saņems mans dēls pēc tādas viņa atšķelšanas no kolektīva.

Ja atceramies princi, kurš kļuva par Buddu, tad redzam to, ka tas, ka viņš tika ilgstoši sargāts no dzīves ēnu iespaidiem, viņu rezultātā padarīja par Buddu. Ja viņš ikdienā būtu pieredzējis visu to, kas viņu tā pārsteidza pirmo reizi redzēts – viņš pie tā būtu pieradis un tas viņā neizraisītu tās pārdomas un pārdzīvojumus, kuri viņu padarīja par Buddu.

Liekas, ka viņa – Amonašvillī grāmatas rakstītas Paupua-Jaungvinejas mežoņiem, bet ne 21.gadsmita eiropiešu labākajai daļai – skolotājiem. Tāpat, ievērojot ap viņu sacelto ažiotāžu, liekas, ka viņa slavinātāji pirmo reizi mūža redz savā smilšainajā liedagā izkāpjam tādu vīru ar patiesības lāpu rokās.

- Vai mātes un tēvi jums nav devuši lasīt grāmatas par krietnu cilvēku dzīvi, no kurām ir redzams, ka viņa sludinātais ir tikai katra normāla cilvēka dzīves norma?

- Vai tad tik zemu jau esam krituši?

Kopā ar Krupskajas klases komunālo dzīvi Šalva ir iezīdis arī vienu no „indigo bērnu” teorijas variantiem. Tas ir Bērns – mesija – kurš nāk ar pasaules uzlabošanas misiju. Tas ir filosofiskās aksiomas – „caur bērniem, nododot tiem labāko no sevis, uzlabojam pasauli” – izkropļojums, bet Jaunā viļņa laikā kļūst par vienu no tā komercidejām, uz kuras tiek balstīta Jaunā viļņa industrija. „Bērns kā augstāka būtne un skolotājs, kurš nāk mācīt savus vecākus”, tik saldi skan visas vecās pasaules slinko vecāku ausīs! Nepareizi priekšstati noved pie kļūdainiem secinājumiem un maldinošām teorijām, toties vairo atbalstītāju rindas. Tāpēc tik daudzi, jūtot jaunā tuvošanos, aizmaldās „skanošo ciedru” pļāpās un citos daudz bīstamākos murgos.

Var redzēt, ka tagad Šalva kļūst par sabiedrisku darbinieku – daudz lasa un runā Dzīvās Ētikas poētiskajā valodā, par ko izpelnas Rērihiešu un citu jaunā viļņa piekritēju atzinību, jo acīmredzami lasa arī viņiem pazīstamus un mīļus autorus. Viņa runas ir iedvesmojošas un aizraujošas – tās labi skan Dzīvās Ētikas spēcīgajos vārdos. Vārdu skaitums ir spēcīgs ierocis, kurš bieži vien vairāk rotā runātāju, kā runātājs vārdu. Tad ir jāuzmanās, lai krāšņi austais lūgšanu paklājiņš nekļūst svarīgāks par lūgšanu. Katram no Kosmiski skanošajiem vārdiem bez tā ārējā mirdzuma ir arī precīzs iekšējais saturs un te ir jautājums

- Cik šis saturs nes runātāja domu un cik no šī satura saprot un uztver skaisto vārdu aizrautie klausītāji?

- Ko viņi paņem – saturu vai vārdu ārējo spozmi?

- Ko dara runātājs- runā spožus vārdus vai atklāj šo vārdu saturu?

Šalva ir meklētājs.

- Vai meklētājs meklē savām domām vārdus vai savu vārdu domu biedrus?

***

Mēs apsveicam katru soli pareizā virzienā.

Mēs stiprinam katru tilta balstu.

Mēs ejam ar katru meklētāju.

Mēs sagaidam ziņnesi.

Mēs vērojam katru mākoni.

Mēs sagaidam katru saullēktu.

Mēs dzīvojam katru dienu.

Mēs dodam iespēju katrai cerībai, tomēr mēs, atšķirībā no Šalvas, domājam, ka vārds Sirsnība atstājams katrā teikumā, kurā to ieraksta bērna roka.

Sabiedriskā darbinieka un humānās pedagoģijas nesēja tautās Šalvas Amonašvillī tikšanās reizes ar tautu ir īsti svētki. Skaistas telpas, karogi, Rēriha gleznas, pacilāts noskaņojums un brīnišķīgi vārdi nāk no šo smaidošo cilvēku sejām. Lielākā daļa apmeklētāju par humāno pedagoģiju un Šalvu pašu spriež, kā par šo svētku neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr jāatceras, ka mēs runājam nevis par šiem svētkiem, bet par pedagoģisko metodi, kura tiek pasniegta šo svētku noformējumā.

Tāpēc, spriežot par metodi, ņemiet tās sauso izklāstu, apsēdieties bibliotēkas lasītavā un tās klusumā, starp bezdarbniecēm, kuras lasa rajona avīzes jaunumu lapu, izlasiet metodes apraksta skopās rindas un, tad ja tur tās jūs rosina un pārliecina – ejiet un dariet to tā, kā protat un varat. Tā ir Humānā pedagoģija.

***

Cilvēki lieto vārdus kā formu, kurā ir noteikts saturs. Ja mēs uzklausam vārdu, mēs saņemam tā saturu – mēs tiecamies saskatīt sakarību starp dzirdēto vārdu un to parādību, kuru mums grib pasniegt caur šo vārdu. Vārda saturam un parādības dabai jābūt atbilstībā.

Sakot „Šķetīņina skola”, mūs maldina ar vārda „skola” lietojumu tam neatbilstošas parādības apzīmēšanai. Tā ir „Šķetīņina vasaras nometne”, „kopiena”, „Šķetīņina cilts”, „Šķetīņina audzināšanas iestāde”, kurā ienācējus piesaista ar „skolas” tēlu, bet tā nav skola pēc būtības. Tā ir (varbūt) labas audzināšanas iestāde, bet ar izglītību tai ir tik pat mazs sakars kā ar bērnudārza bērnu rotaļām, kad viņi spēlē „skolotājos un skolēnos”.

„Šķetīņina skola” atrauj bērnu no ģimenes. Cieš kā aizvilinātais bērns, tā aplaupītā ģimene un nav izsverams, kam tas sagādā lielākus zudumus. Katram – arī bērnam viņa ģimenē ir noteikta vieta, loma un pienesums. Bērns bez ģimenes neizaug pilnvērtīgs, bet ģimene bez bērna klātbūtnes nevar pilnvērtīgi dzīvot. Nevar audzināt pilnvērtīgu sabiedrības locekli un cilvēku, aplaupot viņu un viņa ģimeni. Kropļojot ģimeni tiek kropļota sabiedrība. Kropļojot bērnu, viņam tiek atņemta spēja veidot normālu ģimeni. Nevar audzināt „Jaunā laika” cilvēku kropļojot sabiedrību, kurā šī audzināšana notiek. „Šķetīņina skola”, neskatoties uz visu tās izreklamēto skaisto iepakojumu un virzīšanu sabiedrībā, ir šīs pašas sabiedrības graušanas instruments. „Ar labiem nodomiem bez saprāta kontroles bruģēts ceļš uz elli.” Iniciatīvas bagātu vieglprāšu aktivitāte ir postoša.

Par nedalītu un pilnīgu darbību cilvēka apziņā cīnās divas savstarpēji izslēdzošas un nesavienojamas domāšanas formas – dzīvnieciskais un cilvēciskais prāts. Dzīvnieciskais prāts veidojas cilvēka apziņā iespaidu, treniņu un motivācijas uzkrāšanas ceļā. Tas ir vērsts uz praktisko rezultātu ātrāku sasniegšanu un to racionālāku izmantošanu. Dzīvnieciskā prāta devīze ir – „Dzīves kvalitāte ātrākā, vispārējā un nemainīgā eksistenciālā un emocionālā komforta nodrošinājumā”. Dzīvnieciskais prāts attīstās viscaur pēc Šķetīņina aprakstītajiem un pielietotajiem principiem. Šķetīņina skola ir dzīvnieciskā prāta attīstības un nostiprināšanas skola.

Cilvēciskais prāts Cilvēkā ienāk kā viņa Garīgās, Kosmiskās un nemirstīgās daļas – Saprāta emanācija tam atbilstošos apstākļos un struktūrās. Cilvēciskā prāta dzīves kvalitāte nāk ar materiālajai pasaulei svešiem mērķiem un darbības principiem to sasniegšanai, bet savā darbībā atnes arī laicīgās dzīves kvalitātes tādā mērā, kādā tas ir nepieciešams Cilvēciskā prāta uzstādītajiem mērķiem. Cilvēciskais prāts „zin” to, kas dzīvnieciskajam ir „jāiemācās”. Cilvēciskais prāts sargā savu apziņu pret destruktīvām ietekmēm un apsēdējiem.

Dzīvnieciskais prāts vienmēr ir atvērts jaunām destruktīvām ietekmēm un iespaidiem. Dzīvnieciskais prāts nekad nesaprot Cilvēciskā prāta darbību, ir agresīvi un naidīgi noskaņots pret to. Cilvēciskais prāts attīstās iekšējo stimulu, bet dzīvnieciskais – ārējo stimulu darbības rezultātā. Lūdzu nejaukt stimulus – motivāciju ar iespaidiem – sajūtām. Cilvēciskajam prātam vajag tikai tā ienākšanu uzturošus apstākļus, bet dzīvnieciskā prāta veidošanai vajadzīgi līdzekļi, metodikas un speciāli paņēmieni. Cilvēciskais prāts pats veido savu domāšanas struktūru, bet dzīvnieciskā prāta domāšana ir jāveido ar ārējo stimulu un ietekmju palīdzību.

Pats Šķetīņins lielu nozīmi pievērš savas pedagoģijas tēlu sistēmai. Tas ir pareizi, precīzi un labi raksturojoši. Viņš saka – „Iegremdēšanās ir izziņas paņēmiens”. Viņam taisnība. Šo iegremdēšanos sauc par Involūciju – materiālo fenomenu veidošanu, apgūšanu un dzīvnieciskā prāta stiprināšanu. Šķetīņina dzīvnieciskais prāts veido tēlu – „ja šiem vārdiem būtu kaut miligrams vērtības svara, tad zeme zem skolas iebruktu”. Bet Cilvēciskais prāts te izgaismotu (высветил бы образ) tēlu – „ja šo vārdu vērtība kaut miligramu paceltu – skola paceltos gaisos (воспарила бы!). Dzīvnieciskā prāta tēlu sistēma ir pretēja Cilvēciskā prāta tēlu sistēmai un atspoguļo atšķirīgus procesus apziņā.

Iegremdēšanās veicina ātrāku un koncentrētāku zināšanu apguvi, bet Cilvēciskā prāta pacelšanās (восхождение) dod plašāku iespēju loku un tādēļ arī lielāku sasniegumu daudzumu. Dzīvnieciskais prāts, iegremdējoties iegūst ātrāk, bet pakāpeniski apsīkst. Cilvēciskais prāts pieņemas pakāpeniskas apskaidrības ceļā aizvien pieaugošā ātrumā un nebeidzamā apmērā.

Cilvēciskā prāta devīze ir „Dzīves kārtība ir lielākais derīgo iespēju daudzums”. Cilvēciskais prāts tiecas pēc Dzīves kārtības, kurai nav nekāda sakara ar dzīvnieciskā prāta darbības mērķiem. Cilvēciskā prāta darbība iet kopsolī ar Involūcijai pretēju procesu – Evolūciju un viscaur pakļaujas Cilvēka augstākās – Garīgās un nemirstīgās daļās prasībām un vajadzībām. Cilvēciskais prāts ir vērsts nākotnē, nākotnes veidošanā un gatavojas (veidojas, briest un nebeidzami attīstās) nākotnes dzīves sasniegumiem. Katra šodienas sasnieguma jēga ir tajā, ka tas mūs gatavo citiem sasniegumiem nākotnē. Cilvēciskajam prātam nav šodienas – tā ir vakardienas sekas, bet ir tikai nākotne. Cilvēciskais prāts dzīvo Reālajā Nākotnē un šodien īsteno tās sniegtās iespējas. Īstā Gara pedagoģija gatavo dzīvei nākotnē un šodiena tai ir jau noiets etaps.

Pieauguša cilvēka apziņa no bērna apziņas atšķiras vairāk kā Šķetīņini iedrošinās to apzināties. Ja Šķetīņins to saprastu (bet varbūt ļoti labi zin?) viņš tūlīt pat pārtrauktu savu darbību saukt par skolu. Skola nav faktu, bet gan apziņas kvalitāšu pasniegšanas vieta, kurā pieaugušā cilvēka apziņas kvalitātes caur intuitīvu saskarsmi tiek nodotas bērniem. Skola ir tur, kur pieaugušie (tie, kuriem ir augstākas pakāpes apziņa) māca bērnus pieaugušo dzīvei. Nākotnei. Tāpēc pat ne katrs pieaugušais var būt skolotājs un ne katrs gudrs cilvēks var būt skolotājs bērnam vai citam pieaugušajam.

Skolā pasniegto faktu sistēma palīdz veidot saskaņu starp pasniedzēja un saņēmēja apziņām. Šī saskaņa ir tilts, pa kuru intuitīvā sapratne pāriet uz tās saņēmēju no tās devēja. Bērns no pieaugušā atšķiras tieši ar to, ka viņā šīs sapratnes spēju un tai atbilstošas apziņas struktūras vēl nav, jo nav arī to veidojošā dzīves pieredze. Bērns bērnam var iemācīt faktu vai mehānisku darbību sistēmu, bet ne šīs sistēmas saturu – dabu un būtības jēgu.

Tas, ko dara Šķetīņins, notiek katrā kaiju barā. Tā dzīvo antilopes, tā dzīvo vaļi un delfīni, tā dzīvo vilki, lūši un visi citi brīvā dabā dzīvojošie radījumi. „Dzimtas atmiņa” – tas ir skaisti teikts par bioloģisko izdzīvošanu vidē, ja runājam par amazones indiāniem, bet šausminoši, ka domājam, ka tā ir mūsu nākotne. Skolai nav jānodrošina izdzīvošana, skolai ir jādod pakāpiens nākotnes veidošanai. Skola ir orientēta uz nākotni. Tā ir skolas jēga. Šķetīņins to noliedz (vārdos), aicinot uz dzīves norisi.

Daudz tiek runāts par garīgi-ētisko attīstību, bet netiek minēta konkrēta reliģiskā sistēma vai filosofiskā bāze. Tomēr tāds apgalvojums ir absurds, jo apziņa ir struktūra, kuru garīgi un ētiski attīsta cita augstāk organizēta reliģiska vai filosofiska struktūra. Ja tādas nav, tad nenotiek garīgi-ētiskās struktūras attīstība cilvēka apziņā. Ja tāda attīstība ir vērojama, tad acīm redzot ir vārdā nenosaukta sistēma, kura to dara.

- Kāpēc tā netiek nosaukta vārdā?

- Kas slēpjas aiz „dzimtas atmiņas” tēla?

- Vai „bērnu enciklopēdija” kādā no tās dažādajām tematikā bērnam dod patiesu priekšstatu par šo jomu vai ilūziju par zināšanām šajā jomā?

„Šķetīņina skola” ir labi organizēta ilūziju pasaule. Runājot vienu – notiek cits. Darot apslēpto, tiek runāts par to, kas no tā novērš uzmanību. Labi nostādīta pievilkšanas-atgrūšanas spēle, kādas ir raksturīgas visām „jaunā viļņa” industrijas meditācijas nomentēm. Kā jau tas piemīt visām ilūzijām, arī šajā „skolā” (praksē un teorijā) ir savstarpējas pretrunas. Tādas pat pretrunas ir arī Laumas Priekules pieredzes aprakstā. Viņa nespēj sevi un savu rīcību objektīvi vērtēt, tāpat kā situācijas, kurās nokļuva, toties ir „apgaroti sajūsmināta” par redzēto un pati sevi. Protams, tāds jau ir šo „nometņu”, „meditācijas centru” un „skolu” mērķis.

Murgi ir reāli eksistējošu parādību pretdabiskass kombinācijas. Ilūzijas ir ārēji iedvesta murgainā vīzija apziņā – reāli neeksistējošs tēls, kuru atdzīvina paša vērotāja tieksme padarīt to dzīvu un īstu, kā dēļ viņš šim tēlam piešķir trūkstošos elementus no savas apziņas dzīlēm. Iluzionists (ilūzijas radītājs) dod karkasu, kuru skatītājs „apaudzē” ar savu vēlmju audiem. Tāpēc ilūzijas ir tik dzīvīgas un ar tik lielu ietekmes spēku, kur tām piešķir paša apburtā vēlmes. Katrs, caur šīm vēlmēm ilūzijā saskata savu sen gaidīto dzīves piepildījumu un ar to nemanot ievelk savā apziņā arī ilūzijas „trojas zirga” skeletu.

Katras ilūzijas neatņemama sastāvdaļa ir apmātības stāvokļa iepriekšēja sagatavošana. Tam kalpo reklāmas teksti un slavinoši apraksti, kādus izplata šīs „nometnes-cilts” atbalsta grupa – slavinātāji vārdos un priekšstatos, kuri nes katram mūsdienu censonim saprotamu un viņa augsti vērtētu saturu.

Es lasu Šalvas Amonašvillī rakstu „Sabiedrības pedagoģija” http://radova.narod.ru un atceros tieši tādus pašus tekstus, kurus man nācās lasīt, kad Latvijā darbojās Visariona „kopienas-cilts” vervētāji. Vēlamā uzdošana par esošo un solījumi, solījumi pārmaiņus ar poētiskiem pārspīlējumiem – pārlieku dekoratīva kosmētika tik mūžvecai skaistulei. Tieši to pašu un tādā stilā lasam visās „meditāciju centru” un „jogu nometņu” slavināšanai veltītajās mājas lapās. Internets pilns ar tādu aģitācijas-reklāmas materiālu.

Ja atmetam nost slavinošas tekstus un skatamies lietu būtībā, kuru ļoti labi izsaka Lauma Prieklule „Visai izzinošajai darbībai jābūt organizētai tā, lai bērns nevis gatavotos dzīvot, bet dzīvotu. Tāpat kā plaušas negatavojas elpot – tās elpo (pēc tam, kad ir pareizi veidotas, normāli attīstītas un darbojas pienācīgā viedā. Paula piezīme). Bērnus nevajag gatavot dzīvei, viņiem vajag dzīvot šeit un tagad. Iedzimtā, tautas atmiņa mūsos satur pašas sakārtotākās un pilnīgākās ziņas par dažādiem veidiem, kā dzīvot šajā pasaulē, kurā nav nekādu ierobežojumu. Tāpēc vienīgais, kā mēs varam bērnam palīdzēt – mēs palīdzam viņam realizēt sevi, ar visu viņa bezgalību šajā esošajā brīdī, palīdzam atrast piemērotu valodu un iespējas, kā šo bezrobežību, savu kosmiskumu izpaust šodienā, kā arī mūžībā.” (Mihaila Ščetiņina skola jeb Krievijas tautas www.tavaskola.lv), mēs redzam labi izteiktu labi pazīstamu Valdorfa skolas idejas kvintesenci un tās jaunu attīstības pakāpi tajā pašā jau labi zināmajā Rūdolfa Šteinerta iesāktajā antorposofijas ceļā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tad, kad mēs lasām „nomentes-cilts” un „skolas” slavinošus rakstus, mēs saprotam, ka citi lasītāji tajos redz daudz skaistu detaļu, bet nelūkojas pēc to kopsakarībām – sistēmas, kuru tās veido savā kopumā. Mēs savukārt skatamies no mums esošā kopuma uz priekšā likto kopumu un redzam to, kas ir aiz skaisto detaļu priekškara. Prātā nāk salīdzinājums ar filmām par cilvēku klonu – „rezerves daļu” audzēšanu speciālās nometnēs – „pilsētās”. Acīm redzot apsēdējiem tagad vajag kvalitatīvākus „traukus” un to sagatavošanas metodes mainās līdz ar laika prasībām un jaunajām iespējām.

***

Kāda sēkla – tāda pļava. Rode ir gana veikls darbonis, kurš salasījies lētu vieglajā valodā rakstītu pseidookulto un moderni „garīgo” jaunā viļņa literatūru, to pietiekami veikli iebaro tiem lētticīgajiem, kuri pēc viegli un ātri sagremojama „garīguma” izslāpuši, paši lielos baros pulcējas ar tādiem sludinātājiem.

- Nu, ko no tā visa kopā ņemta var gaidīt?

Slima suņa murgi. Tas ir vairāk kā nenopietni izglītības kontekstā, bet ir ļoti nopietnas sociālās slimības izpausme.

***

Labā ziņa. Mēs darīsim pieejamu grāmatu „Mahātmas par bērniem”. Šis jautājums mūs rosināja un pārliecināja, ka ir laiks.

                                                                               

                                                                                Pauls Stelps

                                                                                Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa