Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


372.

No: A. Straujuma       Temats: vilka totēms

?←      2010. gada 12. maijā 13:16:28

Labdien! Pētot senvēstures paražas, totēmus un iesaukas esmu atradusi, ka vilks ir laupītāju totēms, bet par vilcenēm sevi saukušas prostitūtas. Par laupītājiem varētu vēl saprast, bet kāpēc tā sevi apzīmējušas šīs sievietes nesaprotu. Varbūt varat paskaidrot? Un vēl - kāda tādā gadījumā ir izteiciena "vilks jēra ādā" jēga un izcelsme? Paldies.


No luponārija līdz totalitārajai sektai.


            Es ceru, ka ir aiz muguras tas laiks, kad progresīvās aktīvistes reizē ar sieviešu un atšķirīguma piekopēju tiesībām skandēja tēzi par to, ka Cilvēks pats veido savu dzīvi (kā tas tiešām arī ir!) un tādēļ uz to un viņa veidoto sabiedrību Dabas Likumi neattiecoties (to nu viņas gribētu gan!). Es ceru, ka šodien lasītājs jau ir tiktāl pāraudzis šo diplomēto aktīvistu un euroierēdniecības censoņu analfabētisma līmeni, ka saprot to, ka Dabas Likumi Cilvēku vidē ienāk caur to, ka Cilvēks pats ir Dabas daļa un viņa veidotā kopiena vai konfliktu vide ir Dabisku procesu analoģija – atspoguļojums šajā vidē. Es ceru, ka lasītājs saprot to, ka viņš nevar izdarīt neko tādu, kas tādā vai citādā veidā neizriet no Dabas dotajām iespējām un realitātēm, kurās viņš var darboties atbildīgi – radoši vai vieglprātīgi un bezatbildīgi – tātad postoši.

            Dabā pastāv Normu Sistēma un Cilvēka apziņas nepilnību vai defektu radīta tieksme – kārdinājums pārkāpt šīs Normu Sistēmas robežas. Vienlaicīgi ar to eksistē kā tie, kuri šīs robežas ievēro, tā arī to pārkāpēji un tie, kuri veicina šo robežu pārkāpšanu. Normu sistēma ir vienots veselums – pārkāpums kādā tās daļā maina Cilvēka apziņu un noved to pie citu normu pārkāpumiem un visbeidzot pie Normu Sistēmas izpratnes un lietojuma sabrukuma Cilvēka apziņā, kas arī ir viņa Cilvēcīgās un tālāk arī bioloģiskās dabas beigas.

            Jā, tā bija – ģimenisko attiecību normu pārkāpējus provocēja, medīja un izmantoja prostitūtas, kuras sevi sauca par „vilcenēm” un iekārtoja savus saieta un netiklības perēkļus – „vilku mājas” – luponārijus, tāpat kā viņu „pelēkie brāļi” – laupītāji naktīs vai mežos aplaupīja vientuļu ceļa gājēju vai sapulcējušies lielos baros – „karadraudzēs” – vikingu drakos rīkoja uzbrukumus kaimiņiem vai „kontrolēja tirdzniecības ceļus” – reketēja tirgoņus.

            Jā, laupītāji sevi asociēja ar vilkiem un vilks bija viņu totēms, tāpat kā melnā vārna, kovārnis un tenkotāja – uzvedinātāja žagata, viņu simbolismā atspoguļoja ar viņu dzīves veidu saistītās „industrijas” dalībniekus – zagtā un laupītā uzpircējus un pārdevējus.

            Vilcenes – prostitūtas laupīja ģimenēm viņu laimi – svētību un sagandēja tās viņu pēcnācējos ar savu miesīgai acij neredzamo klātbūtni. Prostitūtas – novājinot ģimenes viņu bērnos – laupīja sabiedrībai, tautai un valstij tās nākotni. Prostitūtu klātbūtne – viņu vilceņu daba un tās klātbūtne atspoguļo šīs tautas, pilsētas vai „sabiedrības” Normu Sistēmas – Tikumības un Kultūras sabrukuma stāvokli.

            Jā, Romas pamatlicējus Romulu un Remu izbaroja vilcene – prostitūta. Jā – tāds no tāda rodas – no vilcenes barojuma nāk „cilvēki” ar vilka dabu – vēsi, racionāli un savtīgi laupītāji. Romas impērijas pamatos ir Apenīnu pussalas laupītāju konglomerāts, kurš sākotnēji (tāpat kā senprūši baltiem) uzkundzējās saviem miermīlīgākajiem kaimiņiem, bet vēlāk (tāpat kā senprūšu un viņu pēcteču ieņemtās teritorijas) kļuva par paplašinātu un iekarotu teritoriju, kura tikai ar laiku pārklājās ar citu tautu un kultūru (Grieķu un Mazāzijas, kā arī Gotu tautiņu) aizguvumiem un pārsegiem.

            Romieši (un laupītāji, tirgoņi – ekonomiskā „elite” vispār) – nesaprotot Kultūras iekšējo būtību, pārņēma tās ārējos atribūtus un fiziskās čaulas – formas. Tieši tāpat, kā, nesaprotot Filosofijas būtību, tie pievērsās tās pretmetiem – praktiskajai sofistikai(advokatūrai) un demagoģiskajai(„politiskās elites” angažētajai reliģijai) – melīgajai eklektikai, viņi pārņēma citu tautu tehniskos sasniegumus un praktiskās iemaņas, kuras, pārkāpjot šo tautu Normu Sistēmas, koncentrēja eklektiskā un ārēji spožā, bet iekšēji bezsaturīgā dzīvesveidā. Viņi bija tipiski laupītāji, kuri, sēžot uz salaupītā kaudzes, daudz nerūpējās par tā īsto dabu, pielietojuma normām un nozīmi.

Tikai tie, kuri pievērš uzmanību lietu un parādību ārējam veidolam, tā iekšējo dabu, nozīmi un būtību ignorējot, var uzskatīt Romas impēriju par tā laika Eiropas kontinenta augstāko kultūras sasniegumu. Tikai tie, kuri nekā nezina par Kultūras īsto dabu un izpausmēm – tie, kuri nepazīst un nekad nav pazinuši Kultūru, šo Romas greznību – normas pārkāpjošo eklektiku, var pret (un pār)nostatīt „barbaru” stingri normētajai un askētiskajai (Baltiskajai) viņu dvēseļu Kultūras dzīvei, kura tos ierobežo formās, to pielietojumos un izvēlē.

            Kultūra nav tajā, ko Tu vari izdarīt, bet tajā, cik saprātīgi Tu vari sevi ierobežot Tev derīgā un vajadzīgā ietvaros.

            Vilks ir šo ierobežojumu pārkāpuma simbols – tā Cilvēka nepilnību daļa viņa dvēselē (dzīvnieciskā psihes komponente), kura viņam liek pievērsties (kā magnēts pievelk viņu) citām cilvēciskās dzīves nepilnībām, apkārtējo dvēseļu vidē atrod normu pārkāpēju (tāds tādu atrod) tāpat kā vilks mežā vai aplokā nekļūdīgi atrod slimo dzīvnieku. Tā nav vilka gudrība, bet nepārvarams Dabas Likums, kurš tuvina kroplos un attālina – sargā no tiem veselos. Vilka daba (psihiskā komponente) ir tā, kas viņu pievelk tai atbilstošajai kroplībai savā upurī.

            Tieši tāpat šīs psihiskās komponentes (vilka dabas) klātbūtne ļaužu dvēselēs liek viņiem par savu totēmu pieņemt vilka, vārnas, kovārņa vai žagatas tēlu – lepoties ar tiem un piešķirt tiem kādus pozitīvus skaidrojumus, kas tomēr ir tikai viņu dvēseļu struktūras īpatnību atspoguļojums.

            Nav nejaušība, ka tas ir tieši vilka tēls. Dabas Likums un Tā Normu Sistēma dala pasauli atbilstošo vienojošās un līdzsvarojošās daļās. Vienlaicīgi tas katram ierāda viņa vietu, vietas robežu un darbības lauku. Šīs robežas dala pasauli Gaismā un tumsā, Vasarā un Ziemā, pavasarī, rudenī – rītā un vakarā Dienu tās pretstatam Naktij, tāpat kā visu Dzīvību Radošajā un iznīcinošajā daļā – Augstākajā un zemākajā.

            Vilki ir nakts dzīvnieki – pieder dzīvības iznīcinošajai daļai, un, tā kā šo iznīcinošo daļu (netikumu) nesēji sevī arī sevi pieskaita nakts dzīvei, tad ir saprotams, kāpēc netikumu vairotāji un piekopēji ir nakts dzīves baudītāji, propagandētāji un  iemītnieki – uzbrucēji un viņu upuri. Viss labais ir Dienas un Saules atbalstīts un vairots. Viss sliktais tiecas pēc tumsas un tumsas aizsega, tumsas aizsegā stiprinās, vairojas un mīt.

Dabas Likums un Normas Labo piedala Dienai, bet slikto atvirza naktī. Cilvēka Dvēsele Dienā – Saules gaismā darbojas uz Zemes, bet naktī, kad Zemi pārņem tumsas būtnes, vilki un netikļi, iemieg – paceļas smalkajā pasaulē. Ne jau velti Mēnesi sauc par čigānu saulīti. Kas vienam slikts – tas otram labs un otrādi. Slikto ar labo Normu sistēmā savienot nevar. Normu sistēma tos šķir. Tāpat kā laupītājs ar ieroci uzbrūk savam upurim, tāpat arī naktīs prostitūtas uzbrūk saviem upuriem – tikumību zaudējušajiem nakts dzīves baudītājiem un atņem viņiem viņu Dienas – radošās darbības augļus. Par vilku midzeņiem – luponārijiem atklātos namus sauca arī tādēļ, ka tā ir norāde uz šo attiecību dzīvniecisko un Cilvēciskajām attiecībām pretdabisko dabu – tās uzbrūk upura miesīgajai daļai un izmanto tās dabu un tās klātbūtni. „Vilcene” uzbrūkot (izmantojot) sava upura miesu, vienmēr paliek uzticīga savam „vilkam” – suteneram.

            Prostitūcijas pamatā ir tās piedāvātāju (laupītāju) un patērētāju (upuru) tieksme baudīt Normu sistēmas pārkāpumu – izmantot to, kas ir grēcīgs pēc savas dabas – savienot nesavienojamo un iegūt nelikumīgu (aizliegto) baudu vai to izmantot savas eksistences nodrošināšanai. „Vilki” un „vilcenes” to izmanto vadoties no savas iekšējās būtības, bet vienlaicīgi viņi veģetē uz un kultivē pretdabiskumu – Normu pārkāpumu savos potenciālajos upuros (sēkla dod augļus – „kā jērs atnāk – kā vilks aiziet” – ir ārlaulības bērnu noraidījums) – „vilku” sētā netikumība sagrauj sabiedrību.

            Tieksmei gūt pretdabisku – Normu Sistēmas noliegumā vai pārkāpumā gūtu baudu un resursus (laupījumu), ir daudz modernu formu. Tomēr, tās visas (tāpat kā destruktīvais saistās ar tumsu) nāk no viena avota un mītnes vietas – no turienes, kur netiek ievērota Normu Sistēma. Šinī gadījumā tā ir Romas „kultūras” mantiniece, apjūsmotāja un izplatītāja – vecā Eiropa un nu jau arī Europa, kura iegājusi acīm redzamās trūdēšanas un līķa sadalīšanās stadijā.

Luponāriji tādi tika dēvēti tādēļ, ka ar to normālie Cilvēki atgādināja Normu, tās pārkāpumus un pārkāpējus. Ar to viņi atdalīja dabisko, Cilvēcīgo vai pretdabisko un dzīvniecisko vienu no otra un sevi no šī pārkāpuma. Viņi apzinājās, ka baudkārei un grēkam (Normas pārkāpumam) ir daudz formu. Dzīvnieciskajai – fiziski emocionālajai baudai – normas pārkāpumam baudas meklējumā ārpus laulības ietvariem – dzīvnieciskās dabas manifestam ļaužu dvēselē tika piešķirta dzīvnieciskā „seja” – vilka veidols.

            Tieši tāpat, aiz dažādiem „moderniem” izteicieniem un terminiem mūsdienās tiek maskēti tie paši baudas un peļņas meklējumi, kuri balstās Normu sistēmas pārkāpumā – lietu un darbību pretdabiskā apvienojumā. Tādu baudu rada pretdabiskas situācijas baudīšana, kura izriet tieši no situācijas pretdabiskuma. Es runāju par Intelektuāli – emocionālu baudu – „muzeju naktīm”, kuras nāk no tās pašas netiklās Europas perversās ekonomikas un intelektuālā nihilisma – eklektiskā luponārija.

            Muzejs ir tas, kas tas ir – vērtību krātuve un izpētes vieta, kura prasa atbilstošu cieņu, attieksmi pret sevi un sabiedrības novērtējumu arī materiālo resursu piešķiršanas veidā šīm iestādēm. Muzejs nav saimnieciskas darbības, domāšanas un norišu vieta. Muzejs nav plebejiem un profāniem. Muzejs nav tautas pastaigu laukums – no tādiem un viņu destruktīvajām ietekmēm muzejs ir jāsargā.

            Muzejs ir Kultūras templis – atvērts svētkos, atvērts tiem, kas saprot tur esošo, notiekošo un tā nozīmi – atvērts tiem, kuri jūt savu iekšējo saistību ar šo templi – atvērts tiem, kuriem muzeja apmeklējums ir svētki.

            Muzejs nav balagāns.


***


            Patiesībā „muzeju naktis” demonstrē to, ka kultūra sabiedrībā ir tiktāl zudusi, ka šajā „sabiedrībā” jau stabili darbojas iznīcinošie spēki. Tas, kas profāniem muzejā ir garlaicīgs un neinteresants, tāds tur ir arī vēl tagad – tā ir muzeja īstā būtība, bet tas, kas un ar ko muzejs (sevi zaudējot) piesaista profānus un viņu naudu (kā cerību uz apmeklējumu un popularitāti nākotnē), muzejam ir svešs un iznīcinošs. Ar šo īstermiņa popularitāti muzejs rok sev bedri pašā pastāvēšanas būtībā.

            Tas, kas muzejus piesaista balagāna metodēm, ir viņu cerība, ka, runājot „vienkāršajā valodā” varētu attīstīt Cilvēka augstākajā dabā esošo saprātīgumu un no tā izrietošās vajadzības pēc Kultūras un Zinātnes. Muzejnieki ir noticējuši tam, ka laižoties lejā var tikt uz augšu. Viņi izmisīgi meklē kā piesaistīt apmeklētājus (un viņu naudu) no to vides, kuriem muzeji nav vajadzīgi principā. Muzejus rada un uztur – arī apmeklē Cilvēki, bet baudas un izklaides meklē ļaudis. Vieni dzīvo Dienā, bet otri – naktī.

            Tur, kur varu ir sagrābis pūlis („modernā demokrātija”) ar tam raksturīgo Normu noliegumu – liberālismu, arī politikāņi („valdības”) un ierēdņi ir tādi paši - plebeji un profāni (laupītāji, tērpušies aplaupīto tempļu un villu īpašnieku togās un apmetņos). Arī viņi muzeja lomu un eksistenci redz tikai tad, kad tas sev pievērš viņu uzmanību ar tos interesējošām balagāniskām metodēm. Politikāņi un ierēdniecība ir klejojoša cirka balagāns (kur man labi, tur mana dzimtene) un klauni tajā, tāpēc visu skata ar savām acīm un sev raksturīgās formās.

Muzejnieki cer šiem klauniem pierādīt savu eksistenci ar to, ka demonstrē tiem savu eksistenci un lojalitāti, bet aizmirst to, ka katrai trupai un atrakcijai vajadzīgs atsvaidzinājums un nomaiņa. Klaunam nevajag citu klaunu klātbūtni. Katrs no viņiem sapņo par lielākā un vienīgā klauna vietu savā zemē. Tādā veidā pievēršot politikāņu un ierēdņu uzmanību sev, muzeji tos provocē uz to, ka tie tiks pārveidoti atbilstoši klaunu derīguma un pareizības izpratnei – tie tiks iznīcināti kā muzeji pašā būtībā.

            Pievēršoties apmeklētājiem ir jājautā:

- Vai viņi nāk uz muzeju (tā būtību), vai uz „tusiņu” neparastā vidē?

- Vai viņus piesaista muzejā esošās vērtības, vai „tusiņu zonas” paplašināšana?

- Vai viņus piesaista iespēja celt savu Kultūras līmeni (Normu Sistēmas izsmalcināšana un stiprināšana) vai tieši pretējais – Normu Sistēmas pārkāpuma baudījums (kultūras zudums)?

- Kā var pastāvēt tas, kas ir zaudējis savu būtību un dabu – tas, kas ir samaitājies un kļuvis par savu pretmetu – kārdinātāju?

- Vai Dienai ir vajadzīgs tas, kas ir pārgājis nakts kalpībā?

- Kas notiek ar to, kas ir atstājies no Radošā un pieslēdzies ārdošajam?

- Ko tāds dara ar pavedināto – to, kurš ir kārdinājumam ļāvies?

            Muzejniekiem liekas, ka viņi popularizējas un piesaista, taču patiesībā viņi nolaižas, trivializējas un profanējas – viņi zaudē to auru, kura tos sargā un savstarpēji pievelkas ar Cilvēku radošajām domām, uzmanību un darbību. Muzejniekiem liekas, ka viņi apgūst jaunas metodes un iet līdzi laikam, bet patiesībā viņi kļūst par luponāriju „modernisma baudītājiem” un tiem, kas ap to spieto, bet galvenais zaudējums ir tas, ka tie palīdz no Cilvēku apziņas izstumt Dienu, robežu starp Dienu un Nakti – izpratni par to, kas, kāpēc un kādas tās ir.


***


            Ja mēs lielu procesu sadalām sīkākos, tad zūd to savstarpējo attiecību un saistību pārskatāmība. Tad sāk likties, ka atsevišķi izdalīts mazais nedarbiņš tik slikts nemaz nav (vilciņš jērādiņā ir mazs – mazītiņš – tik maziņš, ka to var neredzēt vai ignorēt tā esamību). Tomēr – divi vai trīs nedarbiņi, kurus veic atsevišķi, savu saistību saglabā un summējoties padara to, uz ko ir vērsti kopumā – noārda Normu Sistēmu.

            Mainot vienu sistēmas elementu, tam līdzi neizbēgami mainās arī citi. Cilvēks ir Cilvēks tad, ja tajā ir tā Normu Sistēma, kura viņu par tādu padara. Šī normu sistēma viņam saka, kas ir tam Labs, Derīgs un Pareizs – Tā viņam dod viņa Identitātes un ideālus. Šī Normu Sistēma ļauj viņam pulcēties, biedroties ar līdzīgiem un vairīties no vai netraucēt svešiem. Tā viņam ļauj apzināt sevi, būt pašam un sevi saglabāt – pastāvēt par Savu Labo, Derīgo, Pareizo – aizstāvēt savus Ideālus. Cilvēka iekšējo un ārējo attiecību Normu Sistēma ir katras tautas pašapziņas un patriotisma pamatā.

            Normu Sistēmu graujot, zūd Cilvēka spēja atšķirt Labo no sliktā, Derīgo un Pareizo no nederīgā un kļūdainā. Ar to iznīcina Tautas kopību, sadarbības spēju un Ideālus. Tā zūd personības un Tautas Identitātes. „Muzeju” un „kultūras dzīves” naktis ir nakts Trojas zirgi Dienas Cilvēka apziņā. Ko nevar ar varu, to var ar viltu!

            Cilvēks, Ģimene, dzimta, tauta ir stipra savā vēsturē – saturā un tā turpinājumā – paaudžu vienotībā un tradīciju pārmantojamībā, kuru nodrošina kopīga – vienota notikumu un paša darbības tajos izpratne. „Tāds ar tādu saprotas”. „Tāds ar tādu sader”. „Tāds tādu atrod”. Šīs lietu kārtības izpratne ir pamatā katra normāla Cilvēka neiecietībai pret Normu pārkāpumu (tas viņu no šī pārkāpuma attur) – netikumu, un sargā viņu no nonākšanas šī netikuma atkarībā. Šī izpratne Cilvēkam liek būt uzticīgam savai mīlestībai, ģimenei, dzimtai un tautai, sargāt tos no laupītāju uzbrukumiem un to sekām – ārlaulības („bandu”) bērniem – vilkiem jēra ādās.

            No ārpuses tāds izskatās pēc savējā, bet iekšēji ir svešs – ar svešu dabu, („vilka acīm”) skatījumu un sapratni. Tāds vienmēr notikumos redzēs citu, citu gribēs, citu darīs un sev līdzīgo atradīs un sev līdzi ģimenē ievedīs. Tāds „bandu” bērns ir svešinieks, un svešinieku „Trojas zirgs” Ģimenes, Dzimtas un tautas ķermenī – Tas ir tas dzīvnieciskās dabas manifestējums, kurš pārtrauc Cilvēciskās Dabas dzīvi, saprašanos un sapratni, tradīciju. Ārlaulības bērni iznīcina Tautu. Tikumība to sargā. Ārlaulības bērni ir „vilki jēru ādās” – viņi nes svešu dabu – kalpo tai, jo ir tās daļa.

Nav svarīgi kāds Tu izskaties. Svarīgi ir kāds tu esi iekšēji. Ko Tu domā, redzi un tiecies darīt. „Kultūras” naktis atņem dzīvei īstumu. Tās visu padara par virtuālu un nenopietnu. „Var darīt tā un var arī šitā”. Tās visas „esot tikai iespējas, iespēju baudīšana un izaicinājumi”. Tas rada daudzo „rezerves dzīvju” esamības ilūziju. Tur nokļuvušais nesaprot to, ka tas nav „iespējamais izaicinājums”, ka tas tiešām notiek pa īstam un tā ir viņa vienīgā īstā realitāte. Dzīves virtualizēšana atņem Cilvēkam atbildības sajūtu.

Tad, kad viņš saka – „tas ir kārtējais izaicinājums”, tad viņš nedomā vai noliedz to, ka izaicinājums ir augstāka sasnieguma iespēja, pastāvot normālās darbības pamatgultnei. Bet tur, kur dzīve ir nonākusi grūtībās, to nav jāsauc par izaicinājumu. Tur, kur dzīves grūtības sauc par izaicinājumu, ir darīšana ar muļķību, vieglprātību, nodevību vai nespēju aptvert notikumu reālos apstākļus, virzību un sekas.

Tu esi tas, ko Tu šajā brīdī dari. Virtualizēta dzīve nav iespējamais variants. Tā ir pakļaušanās postošām ārēju spēku radītām ilūzijām.


***


Cilvēks Cilvēkam Biedrs, Draugs un Brālis. Tā ir sadarbības attiecību, kultūras un Cilvēcības Normu sistēmas pamatformula. Tur, kur to aizmirst, tās vietā nāk cita – savstarpējās cīņas, apkarošanas un konkurences formula – Cilvēks Cilvēkam Vilks, kura tur tiek vairāk vai mazāk piesegta ar liberālisma, modernisma vai tolerances vīģes lapu un dekorēta ar Cilvēcisko Vērtību telpā salaupīto – piemēram, Odu Priekam.

Tur, kur viens otram ir resurss, elements, patērētājs vai tirgus dalībnieks – vienība, tur, kur viens otru uzlūko ar racionālu vilka acu skatienu, tur ir daudz laupīšanas formu. Tur, kur Cilvēks atkāpjas no Dabiskās Kārtības tās sniegtajās iespējās un termiņos, tur, kur grib to, kas nav tev, tagad vai tādā veidā iegūstams, tur, kur Cilvēks kļūst par gražīgu, izlutinātu un mīkstpēdīgu mazuli, tur sazeļ tās, kuras piesola to, kas nav domāts tev un tagad. Tur tev piesola ātri, viegli un citādi. Tur tevī atrod tavu slēpto netikumu vai muļķību un, pie tās apelējot, piesola tev to, ko tu tik ļoti, ļoti gribi. Tas ir katras krāpšanas – manipulācijas pamats.

Ir lielas un mazas laupīšanas, lielas un mazas manipulācijas un krāpšanas. Vislielākās ir tās, kurās laupītāji manipulē ar visiem Cilvēkiem un atņem viņiem visu – atņem viņu Cilvēcisko dzīvi.

Manipulatori – krāpnieki ir bijuši vienmēr, bet tie ir darbojušies individuāli kā šarlatāni, dziednieki, brīnumdari, pravieši, gaišreģi un likteņa zīlnieki vai vienkārši sen gribētas mantas slepus tirgoņi. Šie iluzionisti – acu un prāta apmānītāji ir darbojušies individuāli – savu spēju robežās un ietekmes zonās („profesijās”, „cehos” un „brālībās”)apstrādājot savus upurus pa vienam. Tikai retumis tiem ir izdevies apmuļķot lielākas grupas vai uz ilgāku laiku. No tā viņu upurus vienmēr sargāja Normu Sistēma, kuras robežās tie (kā pārkāpēji, tā upuri) bija spiesti atrasties vai atradās tās aizsardzībā. Laupītājus, krāpniekus, manipulatorus vienmēr  ierobežo un atmasko Normu Sistēma.

Laikam ritot, kultūra degradējas, Normu Sistēma attālinās, sabiedrība deģenerējas par populāciju – pūli, bet laupītāji vairojas, apvienojas un transformējas. „Vilki” apgūst zināšanas, resursus un ietekmes iespējas. „Vilki” veido savas „valstis”, „valdības”, „ekonomiskās sistēmas”, izplata ideoloģijas un kontroli pār to, kas vēl nesen bija sabiedrība, tās institūcijas un Zinātne. „Vilki” tās piespiež strādāt savā labā. Notiek Dzīvības inversija – tā pāriet no radošās pie ārdošās darbības.

„Vilki” maina taktiku. Tie vairs neuzglūn atsevišķiem upuriem, bet aplaupa visus kopumā, visu laiku un visur. „Vilki” un „vilcenes” izdod likumus. Ar savu likumu palīdzību viņi atceļ Cilvēcisko normu darbību, bet likuma aizsargātu normu kārtā ieceļ anormālo – pretdabisko un postošo – netiklo un perverso.

„Vilki” un „vilcenes” saprot, ka tos ierobežo „sarkano karodziņu” robeža – Cilvēcisko Normu sistēma, tādēļ viņi to likvidē. „Vilki” noārda Robežas. Materiālistiskā „zinātne” tiem piegādā iespējas un rīkus. „Vilki” manipulē ar sabiedrisko dzīvi un masu apziņu.

Visur tur, kur darbojas „vilku valstu” specdienesti, tur parādās šo specdienestu virzītas un uzturētas totalitārās sektas. Katras totalitārās vai uz to pretendējošas sektas līderis ir nācis no varas struktūrām (drošības dienesti, policija, izlūkošana, prokuratūra u.t.t. ), ir lielās naudas aizgādībā, vai ir tās atbalstīts.

Visas šīs sektas darbojas pēc viena un tā paša principa. Atsvešināšana, izredzētība un ātro panākumu solījumi, manipulācija un Normu sistēmas maiņa (pie mums un tagad viss ir citādi) – „maini to, kas tevi ierobežo un iegūsti to, ko citi sasniegt nevar...” Ja mēs palūkojamies šo sektu dzīvē – to sadalām sīkos fragmentos, tad, katrā no šiem fragmentiem atsevišķi, nekā tāda, kas būtu neparasts vai citur publiski piekopts, mēs neredzam. Perverss ir atsevišķo fragmentu salikums un sektas darbības mērķi – kulminācija. Tieši kulminācija liek domāt par manipulāciju „zinātniski pētniecisko” mērķi – panākt to, lai cilvēks pārkāpj tam doto Normu sistēmu un dabisko aizstāj ar pretdabisko. Piemēram, visarionieši atsakās no izglītota un inteliģenta Cilvēka dzīves par labu fiziskai eksistencei – dzīvniecisko vajadzību apmierināšanai.

Tādā vai citādā veidā visas sektas nodarbojas ar eksperimentiem psihes jomā par kolektīvā un masu apziņas manipulāciju sev vēlamā virzienā. Šie eksperimenti un to rezultāti tiek pārnesti uz tiem, kuri it kā nav sektā un tās darbības vietā. Sektas zaudē teritoriālo un piederības darbības lauku un robežas. Tās paliek mazāk izteiktas un savrupas. To elementi ienāk ikdienas dzīvē, bet sektas darbojas kā interešu kopas vai skolas. Klasisks piemērs ir Latvijā rosīgā „Līderisma akadēmija”.

Visu šo sektu darbības eksperimentāli uzkrātā pieredze „valstu” darbībā tiek vērsta uz vienu – kopumā mainīt Cilvēka dzīvi, dzīves un savstarpējo attiecību vidi. Panākt to, lai Cilvēki kopumā, katrs atsevišķi, savā vietā un visi kolektīvi atteiktos no Cilvēciskās dzīves Normām un aizstātu tās ar „vilku” morāli. Tas nenozīmē „vilka pieradināšanu” un viņa ievešanu biedra un mājas iemītnieka kārtā.

Tas nozīmē Cilvēka Māju nopostīšanu un viņa izdzīšanu mežā – pārvēršanu par meža zvēru to savstarpējā cīņā par izdzīvošanu. Ja „vilkiem” izdodas tiktāl izskaust Cilvēku tikumus, ka tie sāk par normu pieņemt „vilku” dzīvi, tad Cilvēki pilnībā nonāk viņu varā. „Vilki” tad ir visiem atņēmuši visu – ir atņēmuši Cilvēkam to, kas ir viņa dzīve un Cilvēciskas vērtības.

Tādēļ „vilki” vēsi, ar aprēķinu, mērķtiecīgi un neatlaidīgi grauj Cilvēka Normu sistēmu. Palūkojies vērīgi apkārt un saki,

- Cik daudz tajā, ko redzi ir no Cilvēciskas dzīves, bet cik no „vilku” attiecībām?

- Vai vari patverties aiz Normas sienām un sildīties pie Kultūras, Sadarbības, Biedriskuma, Draudzības un Brālības Uguns?

- Vai ļausi „vilkiem” sevi mežā izdzīt?



                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa