Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Maniem oponentiem.

           

Tiem, kuri man (ASV aizstāvībai) sūta saniknotas vēstules pēc viņiem netīkamā raksta „Lībija – Sīrija - Ukraina” izlasīšanas, varu teikt:

            - Ja mēs atdalam nost daudznaudīgos (labi ģērbtās kundzītes un kundziņus) eiromīļus (kuri tik labi ģērbjas tāpēc, ka viņu dēļ citi ģērbjas slikti) no normālajiem patērētājiem (lielveikalu apmeklētājiem), kurus turpmāk sauksim par Cilvēkiem, (jo daudznaudīgie Cilvēcības pazīmes vairs neuzrāda), tad redzam, ka Ukrainā, tāpat kā Krievijā un Latvijā visi Cilvēki dzīvo vienādi. Viņi pakļaujas un tiek pakļauti savu valstu likumiem, iekšējai kārtībai un sabiedriskajām normām šīs kārtības mainīšanai – vēlēšanām, tiesām, referendumiem, sabiedrisko organizāciju un sabiedriskās domas veidošanas un izteikšanas likumīgajām iespējām.

Ukrainā visi, neatkarīgi no savas tautības, saņēma vienādu algu par to pašu darbu, vienādu pensiju un vienādus pabalstus. Visi maksāja vienādus nodokļus. Ja Ukrainā bija grūti, tad vienādi grūti bija visiem lielveikalu apmeklētājiem. Viņi visi maksāja vienādu cenu par savu kartupeļu, speķa vai desas kilogramu, makaronu paciņu, kāpostgalvu vai maizes kukulīti. Ja kādam atņēma viņa biznesu, tad atņēmējs (Janukovičs), to darīdams, nekā neņēma vērā šī Cilvēka nacionālo piederību.

Tāpat starp oligarhu netikumiem nav nekādas atšķirības tajā, kas viņš ir – turks, armēniete, ukrainis vai krievs. Viņi visi savā alkatībā ir vienādi. Visiem viņu vēlētājiem bija iespējas viņus neievēlēt vai ievēlēt kādu citu, kurš ne ar ko neatšķirtos no ievēlētā. Tāpat starp ievēlētajiem nekādas atšķirības nebija. Tādi bija ukraiņi, tādi bija krievi. Tas, ka viņi Radā katru dienu kāvās, stāvokli tikai pasliktināja, jo kāvās viņi savu kabatu interesēs, ne jau tautas labā.

           

Ukrainā visi ir cietušie.

            Tur nav labāko un vainīgo.

           

Krievi nav vainīgi ukraiņu nelaimēs, tāpat kā līdz šim ukraiņi nebija vainīgi krievu dzīves problēmās. Katrai tautai tāda dzīve, kāda bija Ukrainā (un Latvijā?) apriebjas. Katra tauta to gribētu mainīt. Tāpēc tautai ir dotas savas gribas izteikšanas iespējas – vēlēšanas, mītiņi un piketi.

            Es pilnīgi saprotu, ka reizēm ar to vien nepietiek, lai mainītu to, kas pēc naudīgo spēles noteikumiem nav citādi maināms. Es saprotu kā visu iepriekšējo, tā arī šī Maidana sācējus (kā dumjos eiromīļus, tā naivos lielveikalu patērētājus un viņu „opozicionārās” lelles ar viņu priekšniekiem – oligarhiem). Pats sabiju tādās toreizējo Baltijas oligarhu sarīkotajās Rīgas barikādēs pie televīzijas no 13.janvāra līdz 13.februārim un redzu, ka neko labu Latvijai tās nav atnesušas. Ne par to es toreiz tur biju.

Es simtprocentīgi esmu par tādu Maidanu, kas nav ASV sarīkots, ASV interesēs un ASV vadībā! Bez Ukrainas amerikanizācijas, tāpat kā par latvisku Latviju bez amerikanizētiem „latviešiem”! Es esmu par Maidanu, kuru nerīko oligarhi!

 Es simtprocentīgi būtu Maidana pusē, ja tas uzmutuļotu no tautas dzīlēm kā spontāna pašas tautas gribas izpausme. Es pilnīgi būtu par to, ja tajā būtu visi Ukrainā cietušie. Es pilnīgi būtu par to, ja cietušo vidū nesāktu parādīties „vairāk cietušie”, „labākie”, „pareizākajai” nācijai piederošie un „otrās šķiras” cilvēki. Ja Maidans savā cīņā par „brīvību un pret oligarhiem” to nesāktu darīt uz citu brīvības un dzīvības rēķina. Maidans iecēla „valdību” un „kārtību” valstī, par kuru visi citi miljoni Ukrainā dzīvojošo patērētāju nebija balsojuši. Maidans viņiem atņēma jebkādas tiesības. Par „moskaļa” nogalināšanu „maidanists” tiek atbrīvots no atbildības. Tie ir fakti. Ukrainā tagad „revolucionārā vardarbība” ir iecelta tiesību normas kārtā.

Ja Maidans nesāktu izrēķināties ar citiem tādiem, kādi ir paši. Ja Maidans nepārvērstos par agresīvu pūli, kurš tā vietā, lai nokratītu oligarhu jūgu, nesāktu vajāt citus tādus šajā jūgā cietušos, kādi ir paši.

            Ja Maidans būtu Ukrainas iedzīvotāju cīņa par savām tiesībām, bet ne viņu cīņa savā starpā, kur vieni ir labāki par otriem tikai tāpēc vien, ka runā citā valodā vai kara laikā ir karojuši zem citiem karogiem, tad es viennozīmīgi un nedalāmi būtu ar Maidanu un Maidanā. Ja vienas izrunas pārstāvji nesāktu uzbrukt citas izrunas Cilvēkiem tikai tāpēc, ka tie ir citai tās pašas tautas izrunai piederīgie – „moskaļi”, tad es būtu ar Maidanu. Tur, kur skan sauklis: „Moskaļus uz nažiem”, tur vairs nav tautas cīņa pret oligarhiem vai par labāku kārtību Ukrainā. Tas vairs nav Maidans par „Eiropas vērtībām”, darba vietām, labāku izglītību un sociālo taisnīgumu.

            „Moskaļus uz nažiem” ir nepieņemams aicinājums izrēķināties ar Cilvēkiem tāpēc, ka lielveikalā pie kases viņi runā citā valodā. „Maidana revolucionāro spēku” kontrolētajos rajonos Cilvēkus padzen no darba par to, ka viņi ir „moskaļi”. Ja viņi to nedara labprātīgi, tad ar viņiem izrēķinās fiziski. Notiek „moskaļu” slepkavības tieši uz ielas. To dara agresīvu pusaudžu bandas. „Valdības” milicija neiejaucas un iedzīvotājus neaizstāv.

Tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir bandītisms. Vienotas valsts varas Ukrainā nav. Vara ir tiem, kuru rokās ir ieroči. Notiek bruņota izrēķināšanās ar bijušajiem, esošajiem un nākošajiem politiskajiem oponentiem. Tā saucamā „politiskā opozīcija”, kura stāsta, ka ir izveidojusi valdību, ar kuru runā un paraksta papīrus (tiem nav nekāda seguma) Eiropa, nekontrolē neko. Stāvokli Ukrainā kontrolē bruņotas „labā sektora” bandas, benderieši un oligarhu privātās armijas. Oligarhi izmanto esošo haosu, lai pārdalītu īpašumus. Viņu bruņotās reideru vienības sagrābj rūpniecības un infrastruktūras objektus, noliktavas, kustamo un nekustamo īpašumu. Savulaik konkurenti ielika cietumā Timošenko, tagad Timošenko vīri par to pašu arestē konkurentus... Tieši tāpat notiek visā Ukrainā. Tagad tie, kuriem lielākas bruņotās vienības, atņem īpašumus vājākajiem. Cilvēkus padzen no darba. Kijeva paliek arvien tukšāka. Saimnieciskā dzīve Ukrainā pamirst.

Es nevaru atbalstīt notikumus, kuros vienā valstī, vienādos apstākļos dzīvojoši cilvēki tīko izrēķināties ar citiem saviem līdzcilvēkiem kādu iedomātu etnisku atšķirību dēļ vai atriebjoties par kādu „vispārnacionālu” pāridarījumu. Tas ir vardarbības haoss, kam nekāda sakara ar tautas dzīves uzlabojumiem nav. Tas ir ārvalstu pakalpiņu izvērsts nacistisks apvērsums, kura rezultātā ASV ielika valdībā savas lelles.

            Tādos apstākļos savu līdzcilvēku aizstāvība un Cilvēka dzīvības aizstāvība kā tāda, ir katra normāla Cilvēka dabiska rīcība un pienākums. Ja krievi ar tādu saukli „...uz nažiem!” vērstos pret ukraiņiem, es aizstāvētu ukraiņus. Ja pret ukraiņiem vērstos poļi (kā tas jau ir bijis), es būtu par ukraiņiem. Ja ukraiņi slepkavotu arābus, es būtu arābu pusē. Es vienmēr aizstāvu vajātos.

 

***

           

Te nu ir vajadzīga neliela atkāpe.

Kijevā notikušais valsts apvērsums nav parasts valsts apvērsums.

            Valsts apvērsumi notiek tur, kur apvērsuma izdarītājs ar antikonstitucionālām metodēm sagrābj varu valstī, lai valstī realizētu savu plānu un varu šīs valsts dzīves apstākļu uzlabošanai. Apvērsuma izdarītājs ir šīs pašas valsts elements un dzīvo ar to vienā vērtību un mērķu sistēmā, bet tam ir atšķirīgs skatījums uz metodēm šo kopīgo vērtību un mērķu sasniegšanai. Apvērsuma izdarītājs var uzskatīt, ka pie varas esošais nav spējīgs pildīt savas funkcijas vai pilda tās neadekvāti esošajai situācijai, tomēr tas viss notiek esošās vērtību un mērķu sistēmas ietvaros un tās realizācijai.

            Ja valsts apvērsums tiek izdarīts ar kādas ārvalsts atbalstu apvērsumu izdarošā elementa varas un spēku stiprināšanai, kur pie varas paliek un savus mērķus realizē apvērsuma izdarītājs pats savas valsts interesēs, tad tas tomēr vēl ir īsts valsts apvērsums.

Bet ja valsts apvērsums tiek izdarīts kādas citas valsts interesēs un ir tās inspirēts, finansēts un no ārpuses atbalstīts, lai šajā valstī realizētu savas intereses, tad tas vairs nav īsts apvērsums, bet ir ārvalstu intervence, kur intervences spēku pārstāv valsts apvērsumā iesaistītais elements. Pēc būtības tā ir valsts iekarošana un okupācija, kurā savu varu valstī realizē apvērsumu inspirējusī ārvalsts caur okupētās valsts apvērsumu izdarījušajiem elementiem un saviem ielikteņiem.

Tādā kārtā Ukrainu varētu uzskatīt par NATO okupētu valsti, ja vien Ukraina tajā saglabātos kā valsts un šajā teritorijā realizētos vienota NATO ielikteņu vara. Tāpēc tā ir NATO okupētā teritorija, kurā okupants ir NATO izveidotās (izaudzinātās) bruņotās benderiešu (nacistu fašistiskās) vienības un „labā sektora” bruņotās bandas.

Tomēr Ukrainā nekur, nevienā jomā tādas vienotas valsts un „jaunās varas” nav. Sakot „Ukraina”, „Ukrainai” un „Ukrainā”, vienmēr ir jāuzdod noskaidrojošs jautājums:

 – Kāda, kurai un kur?

Ir kādreizējās Ukrainas valsts teritorija, bet tādas valsts „Ukraina” vairs nav. Tāpat šajā teritorijā nav leģitīmas valdības. Līdz ar to nav saprotams, ar ko Europa ir parakstījusi asociācijas līguma politisko daļu, kad tai pat laikā šī „jaunā valdība” no ekonomiskās ir atteikusies tieši tāpat kā savulaik Janukovičs, un tādā kārtā padarījusi bezjēdzīgu to Maidanu, kurš gāza Janukoviču un iecēla šo „valdību”, kuru arī tagad taisās gāzt.

            Ukrainas valsts kā tāda ir beigusi pastāvēt.

Ukrainā vairs nav vienotas un noteiktas vērtību un mērķu sistēmas – tā, kas apvienoja visus oligarhus un patērētājus vienā vienotā valstī.

            Līdz šim Ukrainā visi gribēja „dzīvot labi un tūlīt”, kur „labi” visiem bija viens un tas pats – ekonomiskā un sociālā labklājība. Tā bija viņus visus vienā valstī apvienojošā vērtību un mērķu sistēma, kurā katrs, atbilstoši sev piemītošajai dabai, pielietoja sev pieejamos resursus. Bagātie, nabagie, ukraiņi, krievi, žīdi un visi citi tiecās pēc viena un tā paša – pilna maka, vēdera un netraucētas dzīves, dzīves, kurā būtu mazāk ierobežojumu resursu iegūšanai, pielietošanai un produktu baudīšanai. Tas bija „Eiromaidana” dzinulis, „degviela” un virziens.

            Šo „Eiromaidanu” izmantoja iekšēji sašķeltais NATO. NATO, tāpat kā ES, nav vienota struktūra, tā nav „VALSTS” ar tās elementu vienotību kopīgā vērtību un mērķu sistēmā. NATO, tāpat kā ES, ir vairāki elementi ar atšķirīgiem mērķiem un vērtībām. ES ir koloniāla sistēma, kurā metropoles izmanto kolonizētās (blakusesošās) teritorijas. Latvija ES sistēmā ir kolonija.

NATO blokā anglosakšiem (ASV un Lielbritānijai) ir savi un no citām Eiropas valstīm atšķirīgi mērķi. Anglosakšiem nav vajadzīga stipra Eiropa. Tādēļ viņi dara visu, lai vājinātu gan ES, gan NATO bloka Eiropas valstis. ASV un Lielbritānijai der viss, kas vājina Eiropu, kuras daļa, kā atsevišķa civilizācija, ir arī Krievija. ASV darbojas kā pret Krieviju, tā arī pret citām NATO bloka Eiropas valstīm. Jaunās bloka dalībvalstis, tai skaitā Poliju, Latviju, Lietuvu un Igauniju, ASV izmanto kā pret Krieviju, tā arī pret citām Eiropas valstīm, atņemot tām mierīgas dzīves iespēju un uzturot pastāvīgu konfliktu Eiropā. ASV mērķis ir caur saviem vaukšķiem atdalīt Krieviju no Rietumeiropas un neļaut abām lielajām Eiropas daļām saprasties un sadarboties. Tāpēc NATO okupācijai Ukrainā nav vienota un saskanīga mērķa.

            ES izmanto NATO sava potenciālā konkurenta iznīcināšanai un Ķīnas ietekmes pasaulē ierobežošanai. (Nemieri vienmēr sākas visur, kur vien Ķīna pērk vai nomā lauksaimnieciski izmantojamās zemes platības.) ES interesēs ir Ukrainu padarīt par savu beztiesīgu koloniju, kāda tagad ir arī Latvija. Turpretī ASV nebūt negrib, lai šī kolonija tādā kārtā stiprinātu ES. Tieši otrādi, ASV vajag, lai ar Ukrainas palīdzību vājinātu kā ES, tā arī Krieviju.

ASV vajag, lai Ukrainā (ar Baltijas valstu palīdzību) attīstītu agresīvu spēku perēkli, kuru pēc tam (ar Baltijas valstu palīdzību) pavērstu kā pret Krieviju, tā arī pret ES valstīm. Ukrainā „labā sektora” iegūtā vardarbības pieredze tiks un jau tiek projicēta uz ES valstīm un tur pielietota. „Labais sektors” jau sāk darboties ES teritorijā, kur tam ir spēcīga vietējo kadru un apstākļu bāze. Maidana haoss izplatās Eiropā. To tur mērķtiecīgi ienes un kultivē ASV, un Latvija tajā palīdz ASV.

 

Latvija ir ASV „Trojas zirgs” NATO blokā.

           

Tādā kārtā Ukrainā vienlaikus paralēli pastāv trīs dažādas vērtību sistēmas un vairāki savstarpēji nesavietojami mērķi.

Daļa „Eiromaidana” un daļa oligarhu ar iepriekšējās Ukrainas iedzīvotājiem ir saglabājusi iepriekšējo mērķu un vērtību sistēmu. Daļa oligarhu pievienojas ES ar pirmo savietojamā koloniālā projektā, kurā tomēr ir cita vērtību un mērķu sistēma. Pirmie cer uz savu dzīves apstākļu uzlabošanu, uzturot visas valsts kopīgo ekonomisko dzīvi atsevišķas Ukrainas valsts kontekstā, bet otrie cer uz sava labuma vairošanu, sagraujot Ukrainā esošo un nododot to koloniālā verdzībā ES, kā tas ir noticis ar Latviju. Otrie (kā „Čeburaška” saka) ir „cērmes savas valsts un tautas miesās.” „Cērmes” ir ES ielikteņi – „jaunā opozicionārā valdība”, kura ir nākusi pie varas un turas pie varas ar trešā spēka – „labā sektora” ieroču palīdzību.

Ar tā palīdzību tiek turēti paklausībā Radas deputāti, kuru ģimenes ir ķīlnieki „labā sektora” kaujinieku rokās. Visiem deputātiem ir piedraudēts ar viņu ģimeņu dzīvību apdraudējumu „nepareiza” balsojuma gadījumā. Turčinovs to viņiem nekautrējas atgādināt pat Radas sēžu laikā pirms balsojuma. Tāda Rada taisa „valdību”, izdod „likumus” un atskaitās Maidanam par padarīto darbu. Tādā veidā NATO realizē okupācijas plānu Ukrainā, kurš kalpotu ES interesēm.

 

            Tam blakus pastāv atsevišķais ASV plāns, vērtību un mērķu sistēma, kura nekā nav savietojama ar abu pirmo – ukraiņu un ES mērķu un vērtību sistēmām. ASV plāna būtība un spēki, caur kuriem tas tiek realizēts, pašā savā būtībā un dabā izslēdz visu citu sistēmu eksistenci un ir vērsts uz iznīcinošu, destruktīvu darbību. Šī plāna un rīcības mērķis ir kara izraisīšana un uzturēšana kā pašā Ukrainā, tā aiz tās robežām. Ukraina ir placdarms, caur kuru radīt vēl vienu karu Eiropā, sākumā pret Krieviju, pēc tam pārveidojot to Krievijas un Eiropas NATO valstu karā, kurā savu daļu ierakumu, šāviņu un bumbu būs jāsaņem arī Latvijai. Tādēļ jau ASV te „aizsardzībai” ieved savu karaspēku.

            Tādā kārtā Ukrainas valsts beigusi pastāvēt kā vienota mērķu un vērtību sistēma. Tās vietā tagad ir teritorija, kurā ir izdēta un izperēta ASV „dzeguzes ola”. Tas ir radījums, kurš ir sevi pieteicis, sagrābis ieroču noliktavas un nekautrējas tos pielietot. Viņu rīcībā ir 90 no pleca palaižamās zenītraķetes, kuras var notriekt jebkuru lidmašīnu līdz 3,5 km augstumam. Tas (pacelšanās un nolaišanās laikā) apdraud visu Eiropas valstu pasažieru aviāciju un ir šantāžas ierocis benderiešu rokās, ar kuru tiek šantažētas Eiropas valstu valdības. Neviena pasažieru lidmašīna Eiropā vairs nav drošībā.

            Tagad „labais sektors” ir izvērsis brīvprātīgo rekrutēšanu jaunizveidotajā gvardē, kura ir ieguvusi legālu bruņoto spēku statusu un tiek apbruņota kā armija. Vienlaikus ar to, ieročus nolikt ir atteikušies citi „labā sektora” bruņotie formējumi. Šis bruņotais spēks pieaug ar katru dienu. To apmāca NATO instruktori – arī latvieši, un šis spēks ir atteicies pakļauties ES ielikteņu valdībai un Radai.

            Vēl vairāk – tas ir paziņojis, ka nekādu „Eiropu” ar tās zilajiem un varavīkšņainajiem homoseksuāļiem tas neatzīst un negrib Ukrainā redzēt. Viņi grib veidot paši savu nacistiski – fašistisku valdību, ministru kabinetu un prezidentu. Šo Radu par „čūsku midzeni” ir nosaukusi arī Timošenko, kura tāpat grib konkurēt ar „labā sektora” un Eiropas ielikteņu kandidātiem uz Ukrainas prezidenta krēslu.

 

- Timošenko cope (kādreiz bija bizes) pret jaroševiču automātiem?

 

Tas ir interesanti!

Jarošs un „labais sektors” neslēpj, ka ir gatavs un sāks „atbrīvot” Ukrainu no krieviem, žīdiem un homīšiem, un nekādā ES iekšā nestāsies, un nekādus ar to parakstītus papīrus, tāpat kā šīs „valdības” likumus, neatzīst. Šie bruņotie formējumi gaida brīdi, lai gāztu to valdību, kura pašlaik turas pie varas ar viņu ieroču spēku un krievu iedzīvotāju pasivitātes dēļ, kuru pašreizējā neapbruņotā neapmierinātība, „nepakļaušanās” Kijevai un Krievijas karogu vicināšana nav nopietna.

Kad „labais sektors” būs pilnībā bruņojies un saņēmis ASV pavēli, tad tas ar ieroču spēku šo dumpošanos noslīcinās asinīs. Viņi ar baudu izmantos tiem doto iespēju brīvi slepkavot neapbruņotus (ar ko visu laiku lielās „likumpaklausīgie” krievu dumiķi Donbasā, Harkovā un citās dienvidu un austrumu Ukrainas pilsētās) cilvēkus. Viņi to nebūt neslēpj, jo jaunieceltā no Kijevas atsūtītā valdība tā arī pasaka: „Tagad vajag viņiem (krieviem) visu ko solīt – kārsim un šausim pēc tam!”

„Labais sektors” ir ASV izveidots fašistiski – nacistisks bruņots spēks.

           

Mūsdienās Cilvēki jauc jēdzienus. Pat visnotaļ augsti vērtējamam nacionālismam (savas nācijas goda un kultūras uzturēšanai) piedēvē šovinisma (citu nāciju pazemošanas) dabu.

Fašisms ir Itālijas vadoņa Musolīni propagandētā un realizētā tautas vienotības ap vienu ideju un vadoni ideoloģija.

Nacisms ir Vācijas vadoņa Hitlera propagandētā un realizētā nacionālsociālisma ideoloģija.

Nacisma būtība atšķīrās no fašisma, starp tiem nav liekama vienādības zīme. Nacionālsociālisms atzīst tikai vienas nacionalitātes (etnosa) pilnvērtības un līdzvērtīgas sociālās dzīves tiesības, kuras tiek realizētas izskaužot „nepilnvērtīgās” nācijas vai izmantojot tos kā vergus. Tajā izkropļotā veidā tiek izmantota Nīčes zemcilvēka, Cilvēka un Pārcilvēka teorija. Nacionālsociālisms ir viegli pārveidots un maskēts jūdu „izredzētības”, „izredzētās tautas” un „goju” attiecību modelis. Tas ir vācu „apklātā galda” doktrīnas variants. Ar šo doktrīnu dzīvo jūdi.

Fašisms – tautas vienotība ap vienu vadoni un ideju, kā tāds, ir dabiska parādība – liberālisma pretmets, un tādēļ tajā kā Idejā nekā slikta un nosodāma nav. Nosodāms ir konkrētais fašisma pielietojums, kādu Eiropa piedzīvoja 20.gadsimtā un kā tas tiek realizēts Ukrainā tagad.

            Fašisma apvienojums ar nacismu ir postošs jebkurā veidā, vietā un laikā.

Tas nozīmē etnisko tīrīšanu (cittautībnieku fizisku iznīcināšanu un padzīšanu no dzīves vietām), karu uzsākšanu un savas teritorijas nesātīgu paplašināšanu. Tāds apvienojums tiecas pēc tādas nedalītas pasaules kundzības, kurā dzīvo tikai šī nācija. ASV savā būtībā ir nacisma saindēta un nacistiska valsts. ASV nodarbojas ar nacisma eksportu (ko pati sauc par demokrātiju) un realizāciju.

            Kad ASV – ukraiņu fašistiski – nacistiskais spēks būs pietiekami uzbriedis un „uzbiezējis”, kad stulbā „Eiropa” būs to ar savu pielabināšanos izlutinājusi un brīvlaidusi, tas sāks slepkavot un karot. To, ko tas nevarēs paņemt Krievijā, to tas paņems „Eiropā”. To, ko ar krievu slepkavošanu „labais sektors” nevarēs izprovocēt Ukrainā (tā apturēšanai Krievija ir gatava ievest Ukrainā savu karaspēku), to ASV izprovocēs Latvijā un Igaunijā (tomēr arī te, tāpāt kā Ukrainā (Krima!), tas novedīs pie ASV izprovocētām, bet viņiem un ES (ES sadalīšanās 3 daļās) neprognozētām un nepatīkamām sekām). Tādēļ no arābu pasaules Ukrainā ierodas Al kaedas kaujinieki un islamisti, tādēļ latviešu instruktori apmāca „labā sektora” brigādes un tā dēļ Cilinska aicināti „labā sektora speciālisti” „Maskavas 5.kolonnas apkarošanai” ierodas Latvijā.

            „Maidans” izplatās un tiek izplatīts Eiropā!

            Drīz vien Ukrainā un Europā sāksies tādi notikumi, kuri Europai liks mainīt attieksmi pret pašas uzkurinātā Maidana rezultātiem, bet mūsu Latvijas rējējiem uz Krieviju apklust un sākt runāt pilnīgi pretējo savām šodienas runām. Tad viņiem būs kauns par šodien teikto un liela daļa izliksies, ka to nekad nav teikuši. Tad tas pats Cilinskis no saviem Maidana draugiem „atkristīsies”!


***


            Ja Maidans būtu pašu ukraiņu sākts un vadīts, uz Ukrainas labumu vērsts, es ar abām rokām būtu par to. Bet es nekad neatbalstīšu to, kas ir svešu ārvalstu spēku mākslīgi radīts un virzīts uz to, lai pasliktinātu stāvokli kā pašā Ukrainā (radītu un uzturētu tur haosu), tā arī tās kaimiņzemēs un ir vērsts uz vardarbīgu rīcību kaimiņzemju teritorijās un to valdību vardarbīgu maiņu (Juļas aicinājums). Es nekad neatbalstīšu to, ka amerikāņi karo ar ukraiņu rokām. Es nekad neatbalstīšu to, ka ukraiņi ir tik stulbi, ka amerikāņu interesēs izposta paši savu zemi un sēj karu Eiropā. Es nekad neatbalstīšu amerikāņu kara kurināšanu un viņu pakalpiņu šaušanu kā uz vieniem, tā uz otriem, lai izraisītu viņu sadursmes un naidu. Es nekad nekādā veidā neatbalstīšu kara uzsākšanu.

            Ja „labais sektors” un benderieši ir pret „moskaļiem” un par karu ar Krieviju amerikāņu vadībā, amerikāņu interesēs, tad es esmu pret tādu „labo sektoru” un benderiešiem.

Tie ir tie, kurus es saucu par nacistiskajiem fašistiem, tāpat kā viņi paši sevi ar lepnumu dēvē, un atklāti nēsā to apstiprinošu un demonstrējošu simboliku, karogus, lozungus un portretus, tāpēc man nav saprotams, kāpēc viņu latviešu draugi par to apvainojas un protestē.

Ja viņi apdraud un atņem Cilvēku dzīvības, un attaisno to, tad es esmu pret tādu „Maidana revolucionāro varu”.

            Ja Maidans ir ierocis amerikāņu rokās, tad es esmu pret tādu Maidanu. Paši amerikāņi ir atzinuši, ka Maidanā ir ieguldījuši 5 miljardus dolāru (par 5 miljardiem uzdāvinājuši Krievijai Krimu!). Es esmu pret jebkādu iejaukšanos valstu iekšējās lietās, ja vien to neprasa apdraudēto Cilvēku dzīvību aizstāvība. Es vispirms aizstāvētu un pēc tam jautātu, kas viņš ir un no kurienes.

           

- Ja jūsu dzīvība būtu briesmās, vai jūs gribētu, lai es jūs aizsargātu?

 

***


            Es uzskatu, ka katra tauta ir pelnījusi savu valdību, katrai pašai ar to jātiek galā un katrai jārisina savas problēmas pašai savā lokā, nemeklējot vainīgos pie citiem, tāpat kā nevienai nav jāuzkundzējas citām vai pašām jāpārdodas verdzībā.

            Tāpat es domāju, ka maniem saniknotajiem oponentiem un āmurikāņu aizstāvjiem, NATO draugiem un eiromīļiem (cērmēm – Cilvēku un zemes aplaupītājiem) ir vismaz vidusskolas izglītība, kura viņiem dod zināt to, ka Kijeva ir senās Kijevas Krievzemes galvaspilsēta, un to, ka tā, ko tagad saucat par Ukrainu, ir pašos savos pamatos Krievzeme (paši ukraiņi saka „Kraina” (mala), tāpat kā zemgaļi saka „Zemgale”, bet latgaļi saka „Latgale”). Ka nav tādas atsevišķas tautas „ukraiņi”, tāpat kā nav Latvijā atsevišķas tautas „zemgaļi” vai „kurzemnieki”, un Vidzeme nav atsevišķa valsts, bet to par tādu var padarīt ar mērķtiecīgi izdotu dekrētu palīdzību. Tāda Vidzemes atdalīšana neradītu jaunu tautu – vidzemniekus. Tādā kārtā nevar runāt par divu tautu konfliktu un kādas pārākajām tiesībām uz valstiskumu vai citām privilēģijām Kijevas un citu Krievijas zemju Krievzemē, kuras daļu par Ukrainu pēc revolūcijas administratīvi nodalīja Ļeņins.

            Rietumukraina, no kurienes nāk lielākā daļa benderiešu, nav un nekad nav bijusi Krievzeme. Tās ir Polijas un Rumānijas teritorijas, kuras Staļins pirms kara pievienoja PSRS. Tagadējie benderieši ir šo teritoriju iedzīvotāju pēcteči un tie, kuri skolās (skolu programmas un mācību grāmatas) ir saindēti ar nacistisko pārākuma „īstā ukrainiskuma pārcilvēka” un „pāridarījumu atriebšanas” garu, „tiesībām un pienākumu”. Hitleram uzticību zvērējušie benderieši (SS divīzija „Galīcija”) specializējās baltkrievu, poļu un žīdu slepkavošanā (tāpēc tagad Ukrainā arī žīdi sāk satraukties par savu drošību). Būtu saprotams, ja „rietumukraiņi” prasītu atdalīšanos no Ukrainas un pievienošanos atpakaļ savām pamatvalstīm, bet nekā nav saprotamas šo „rietumukraiņu” pretenzijas uz Kijevas Krievzemi (dienvidu un dienvidaustrumu apgabali) un Krimu. Tā jau tieši ir svešu zemju okupācija.

            Runājot par ukraiņu un krievu attiecībām, ir runa tikai un vienīgi par jauktām Cilvēku grupām (nav tīru ukraiņu vai krievu) ar valodas dialektu atšķirībām un abām naidīgu ārvalstu spēku iejaukšanos viņu iekšējās lietās, kuri, izmantojot pagājušā kara nacistisko ideoloģiju, no jauna atjauno sen pagājušu karu. Tiek kurināts karš starp cilvēkiem, kuriem pašiem un viņu dzīvei nekāda sakara ar šo karu nav. Kādreizējo divu ideoloģiju sadursmi tagad (tieši tāpat kā toreiz) atkal izmanto trešā, uzrīdot vienas apstulbotos otras pēctečiem. Tas karš ir beidzies un tā iznākumam nebija sakara ar šodienas Ukrainas iedzīvotāju likteni rietumu izauklēto oligarhu jūgā. Vēl vairāk – viņu toreizējo problēmu cēloņi tieši ir tie paši, kuri viņus tagad rīda uz savstarpēju naidu.

            Es nekad neatbalstīšu tādu rīcību ne no vienas puses. Ja mani oponenti tādu Maidanu un tā „labo sektoru” uzskata par normālu un pieņemamu, tad tieši šī iemesla dēļ es nevaru viņus pieskaitīt pie normāliem Cilvēkiem, tāpat kā es pie tādiem nevaru pieskaitīt tos, kuri, skatoties uz sev līdzīgiem, brēc: „Moskaļus (leišus, zemgaļus, čangaļus, kuršus, sēļus...) uz nažiem!”

            Es nezinu, cik starp latviešiem ir to, kuri ir par tādu citai Cilvēku grupai piederīgo slepkavošanu, tāpat kā nezinu, cik ir pret to. Man vienalga. Tā ir mana pārliecība. Es esmu pret tādu „Maidanu” un nevienai tautai tādu nenovēlu.


***


            Tie, kuri, laizot amerikāņu pakaļas, ir par tādu „Maidanu”, tādu pašu „Maidanu” saņem (tas ir neizbēgami) savā zemē.

Tie, kuri, amerikāņu uzrīdīti, grib citus „uz nažiem”, tie (tas ir neizbēgami) tur nonāk paši.

Tie, kuri pasauli taisa par tādu „Maidanu”, tie (tas ir neizbēgami) paši kļūst par tāda „Maidana” aizslaucītiem.

 

To viņiem novēlu.

Tos gan es neaizstāvēšu.

Tā ir mana pārliecība.


                                                                                                            Pauls.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa