Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


368.

No: Lauras       Temats: Balti

?←      2010. gada 08. aprīlī 10:43:41

Kāpēc senie balti apmetās uz dzīvi pie jūras, jūras līmenī (nevis kalnos)?



Par Baltu dabu.


            Noteikti ir arī tādi balti, kuri dzīvo kalnos. Ir taču tādi Bal(t)kānu kalni. Mēs sev piedēvējam pašu apcerētas un iecerētas īpatnības – pazīmju kopumu, kurš izriet no mūsu domāšanas, attieksmes pret dzīvi (filosofijas) un vērtībām. Mūsu sapratne mūs nolemj šīs sapratnes veidotas pasaules ainas uztverei. Mums liekas, ka mēs... esam tādi, pasaulē notiek tas, pasaule ir tāda un tā tāda būs. Ar citu Sapratni mums būtu cita uztvere un arī pasaule, tās notikumi un nākotne būtu cita. Mēs to redzētu citu, notikumiem piešķirtu citu nozīmi un vērtējumu. Mēs atzīmētu notikumus, kuriem tagad paejam garām, un otrādi – atstātu bez ievērības to, ko tagad ieceļam ievērības cienīgo kārtā.

            Valoda seko domāšanai, tāpat kā tai seko Uztvere un Sapratne. Valoda un Uztvere ir Sapratnes un Domāšanas pēdas. Mainoties Domāšanai, mainās valoda. Valodas izmaiņas ir domāšanas pārmaiņu atspoguļojums.

            Mēs sakām – mūsdienu valoda un senvaloda. Mēs sakām – mūsdienu Cilvēce un sencilvēks. Mēs nesakām – tas, kurš domāja tā. Mēs sakām – tas, kurš tā staigāja, tā ēda, tā ģērbās, tādi bija viņa kauli. Tāpēc mēs varam izpētīt viņa apģērbu paliekas, zobus un kuņģa saturu, bet nezinam to, kas viņš bija. Dzīvnieks ir pazīstams un saprotams pēc viņa fiziskajām pazīmēm un uzvedības fiziskajā pasaulē, tāpēc, ka tam nav citas – dzīvnieks pilnībā pakļaujas fiziskās pasaules ietekmēm, kādas tajā veido dzīvnieka dzīvi veidojošie Dabas Likumi. Dzīvniekam nav Gribas pielietojuma brīvības.

            Ja mēs Cilvēkus aplūkojam kā (atrastos) kaulus, matus, apģērbus, lietotos darba rīkus, ražojumus un ražojumu patēriņu (piedāvājums rada pieprasījumu) – ražošanas attiecības un attiecības kolektīvā (pūlī, barā, sabiedrībā un valstī), tad mēs uzlūkojam tikai to daļu Cilvēkā, kura viņā ir no dzīvnieka, jo arī dzīvnieku pasaulē ir visas augstāk minētās parādības. Cilvēku par Cilvēku padara Gribas Brīvības stāvoklis un tā domāšana (valoda), kura atstāj pēdas arheoloģisko atradumu, (pētnieka fiksēto – uztverto un viņa Sapratnes diktēto interpretāciju atzīmēto) vēsturisko faktu veidā tiem, kuri tās meklē savu Sapratnes spēju un domāšanas īpatnību veidotas uztveres veidola robežās. Savas interpretācijas, priekšstatu un domāšanas veida attiecināšana uz pētāmo vai meklējamo atradumu izslēdz pētāmā Cilvēka būtības – domāšanas īpatnību un, tātad, arī Cilvēka kā tāda, sapratnes iespēju. Pētnieki, nezinot iemiesotas personības apziņas attīstīta intelekta principiālo atšķirību no Saprāta emanētā intelekta, nekad nevar atrast Īstās Cilvēka dzīves pēdas. Viņi atrod un Cilvēkam piedēvē dzīvnieciskās dabas un tajā iegrimušo dzīvei raksturīgo un no tās izrietošā atrodamo.

            Tagad mēs lepojamies ar to Baltiskumu, kāds izriet no mūsu šodienas dzīves uztveres un mērķiem, no kuriem izriet tie sasniegumi, kuri ir lepnuma avots. Bet senvalodā runājošie – senie Balti – ar savu dzīves uztveri un mērķiem, nozīmi piešķīra pavisam citām norisēm, vērtībām un sasniegumiem. Ja „šodienas cilvēkam” sasniegums ir tas, kas viņu paceļ augstākā sabiedriskās uzmanības, ietekmes un ražošanas aprites (patēriņa vai vairošanas) līmenī, tad senatnē tā nebija.

Viss augstāk minētais pieder dzīvnieciskajai pasaulei, bet Cilvēciskais ir tas, kas, dzīvnieciskā netraucēts, var attīstīties savā brīvībā tur, kur dzīvnieciskā pūļa ietekmes to skar vismazāk. Tāpēc „Balti” bija tie, kuri, vairīdamies nokļūt sabiedriskās dzīves, ietekmes un patēriņa centrā, atkāpās no tā visa prom uz tām dzīves telpas daļām perifērijā, kur tos mazāk skāra centros mutuļojošā „sabiedriskā dzīve”.

            Senvalodā vārdam „balts” nebija krāsas un ar to saistīto asociatīvo saišu nozīmes. Tad to lietoja „robežas” nozīmē. Tātad, Balti bija tie, kuri varēja aiziet vistālāk – līdz vistālākajai iespējamajai Cilvēkam apdzīvojamās telpas daļai. Te mēs nerunājam par fizisko un fiziskajai dzīvei pieejamo telpu, kurā gan toreiz, gan tagad dzīvo iepriekšējo rasu pagrimušās paliekas sīko un izzūdošo tautiņu un etnosu reliktu veidā.

            Ar to saprata arī Cilvēciskās attīstības tālāko – augstāko – kolektīvo sasniegumu robežu.

            Teitoņi (5.rases 5.apakšrase) ir tiešie Ķeltu (5.rases 4.apakšrases) Kultūras un domāšanas veida (valodas) mantinieki, lietotāji un tālāk attīstītāji. Aizejot no Ķeltu kultūras centriem, uz rases attīstībai atbilstošajām teritorijām līdz to vistālākajām robežām, savas īpatnības izkopēji kļuva „par tiem, kas dzīvo uz robežas” – par „Baltiem”.

            Tas noteica viņu domāšanu (valodu) un dzīves veidu, ražošanas un sabiedriskās attiecības, ierobežojumus (tirdzniecībā un iekarojumos) vai izvēles kultūras sakaros. Kluso un smalko ir grūti pamanīt, tāpēc viņu teritorijās vēlāk ienākušo skaļo un rupjo vikingu pēcteču – Prūšu, Leišu un „Latviešu” pēdas ir vieglāk atrodamas, dokumentējamas un prasīties prasās leģitimizēties par šīs zemes saimnieku pēdām. Prūšu mantinieki gribēja un grib līdzināties „centrā dzīvojošiem”, tiecas pēc viņu ērtībām, valodas un vērtībām, tāpēc tiem ir pilnīgi cita iekšējā daba. Viņi nav Balti.

            Mēs – Balti, esam tie, kuri dzīvo savos Dvēseles un Gara Kalnos pie visaugstāko sniegu robežas, tikai sev saprotamo un vajadzīgo dzīvi. Savas pēdas redzam mēs paši. Mūsu ceļi ir tikai mums ejami. Mūsu nastas ir tikai mūsējiem saņemamas un vajadzīgas, tāpat kā mūsu vārdi ir tikai mums pašiem – Baltiem, dzirdami un saprotami.



                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa