Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


317.

No: Ilzes       Temats: Tirgus

?←      2009. gada 7. septembrī 9:35:38

Labdien! Paldies par rakstu \"Par sapratni un drošību\", kurā ir norādes par to kur un kāpēc esam, un par iespēju ieviest kārtību un disciplīnu savā dvēselē! Pieminēti arī Tirgoņi sliktā nozīmē, tad jautājums par to, kādam jābūt Tirgum un Tirgotājiem šodien, lai tie nepapildinātu \"sabiedrības atstumto atkritumu\" rindas, un lai tas negremdētu Kultūru un Sabiedrību? Kāds ir Tirgus, kur tirgotājs un pircējs ir viens otram vajadzīgi, derīgi? Paldies.



Par Brīvību un stikla pērlītēm.


            - Kāpēc cietumā ir slikti?

            - Kādas ir cietuma robežas?

            - Kas mūs ieved cietumā?

            Armijā dienot, atļāvos pateikt to, ko domāju un kā vērtēju kāda virsnieka rīcību. Tādēļ tiku nolemts sodam virssardzē likuma noteiktajā mērā un veidā, bet par diviem šņabja traukiem, virssardzes priekšnieks, apejot visas normas, ievietoja mani vieninieku kamerā. Tās trīs dienas, kuras tur pavadīju, bija labākās šo divu gadu laikā. Beidzot biju viens, beidzot man bija ierobežota, bet tikai mana telpa, kurā es varēju domāt tad, kad gribēju un klusēt vai runāt tad, kad es gribēju.

            Bulgakova literārie tēli “Meistarā un Margaritā” lūdz viņus ievietot bruņotā kamerā. Daudzu dzīvokļu durvis un logi liek domāt par to, kur ir cietums – telpā starp šīm durvīm un logiem, vai tur – aiz tām – ārpusē? Es zinu cilvēkus, kuri dzīvo aiz slēgtām durvīm nedēļām ilgi, nelasa avīzes, neklausās radio un neskatās to, ko rāda televīzija. Viņi ierobežo savus kontaktus ar to, kas notiek aiz dzīvokļa sienām. Viņiem nav vajadzīgs tas, ko šie sakari ienestu viņu mājā un dzīvē.

- Viņi ir izolācijā, bet vai viņi ir cietumā?

Un, visbeidzot – klosteris.

- Vai tas ir ieslodzījums, vai dod brīvību?

Kā nu kuram.

Skaidrs ir viens, ka cietums ir ierobežojumi. Tie, kas ir cietumā, ir ierobežoti darbībās un sabiedriskajās attiecībās. Ja kontaktu trūkums ir noteicošais, tad, paplašinot kontaktu iespējas kamerā, tā varētu kļūt par brīvu telpu.

- Kur ir šīs brīvības sākums? 10, 100, 1000 vai 10 miljardu kameras biedru?

- Vai no cietuma izlaistie ir brīvi un neierobežoti savos kontaktos?

- Ar ko viņi kontaktējas?

Ar tiem pašiem, ar kuriem kontaktējās ierobežoti esot cietumā.

- Ja darbības telpas ierobežojums ir cietums, tad – vai paplašinot sienas līdz 100, 1000m2 vai valsts mērogam, mēs izkļūstam brīvībā, un vai likvidējot visu valstu robežas un pārvietojoties pa planētas virsmu, mēs vairs neesam cietumā?

- Vai no cietuma izlaistie dara ko citu, kā mazākā mērā ir darījuši kamerā esot?

Abpus cietuma sienām notiek viens un tas pats, tikai atšķiras darbību mērogi un tajos iesaistīto skaits. Abās pusēs ir ierobežojumu sistēma, un, acīmredzot, to, kas ir cietums, nosaka tieši šī ierobežojumu sistēma, bet ne notiekošā mērogi.

Varam iedomāties citu stingri ierobežotu telpu ar stingri atlasītu iemītnieku kopumu – kosmisko staciju vai kuģi ceļā uz kādu planētu. Arī šī, stingriem ierobežojumiem pakļautā, lielākās telpas daļa kalpo ierobežojumu saglabāšanai un nodrošināšanai. Arī tajā ierobežojumiem ir izolējošs un laika robežas – termiņu ievērojošs raksturs.

Varētu likties, ka kosmonauti ir tie, kuri tur nokļuvuši paši pēc savas iniciatīvas, izvēles un tāpēc, ka tāda ir viņu dzīves izpratne – izpratne par savu mērķu sasniegšanas līdzekļu pareizību, savas vērtības pierādījumu un to, kas tiem ir derīgs un labs, tomēr arī noziedzīgajā pasaulē un cietumā nonāk tie, kam ir atbilstoša dzīves izpratne, rīcība un izvēle. Katrs noziedznieks (izņemot nelaimes gadījumus, pārpratumus un tos, kurus par tādiem padara mainīgie rakstītie likumi) savu izvēli pārkāpt likumu izdara pats, atbilstoši  savai iekšējai dabai un dzīves izpratnei, tāpat kā tas, kurš veikli lavierējot rakstīto likuma normu spraugās, bauda “brīvību”, līdz brīdim kamēr, uzduroties pārāk šaurai spraugai, tiek tās apskādēts vai iezīmēts par likuma pārkāpēju, un tādēļ tāds ir jau pēc savas būtības, neatkarīgi no tā, kurā sētas pusē atrodas, cik siltā vietā sēž, un kā uz to skatās šodienas likumu rakstītāji.

Varētu likties, ka kosmonautus par tādiem padara viņu mērķis – kopīga tieksme un sadarbība tā sasniegšanai, bet planētas sasniegšanas un apgūšanas mērķi var būt ārkārtīgi savtīgi un sabiedrībai postoši, kā kādam atsevišķi, tā visiem kopumā – tātad noziedzīgi, bet arī noziedzīgā pasaule parāda labas organizētības un sadarbības piemērus. Tomēr par cietumu mēs kosmisko kuģi nesaucam un arī paši tā iemītnieki par tādu to neizjūt un netiecas no tā izlauzties. Arī kosmiskā kuģa, tāpat kā cietuma, izmērus, resursus un iespējas mēs teorētiski varam paplašināt cik tālu patīk – krietna asteroīda, planētas vai galaktikas apmēriem – Dabas Telpas Bezrobežība to mums atļauj.

Mūsu planēta – Zeme – mums var būt kā cietums, tā arī kosmiskais kuģis. Šajā, ārkārtīgi sīkajā, norobežotajā komiskās telpas burbulītī tiek izplatīta melīga tēze par to, ka norma ir tas, ko dara lielākā daļa, un šī daudzskaitlība vai tā akceptēšana kaut ko nenormālu padara par normu. Tas liek vienādības zīmi starp kosmonautu un noziedznieku, un dod tiesības Zemei būt noziedznieku pārņemtai un pārvaldītai. Tas liek cilvēkam doties klosterī vai ieslēgties savā dzīvoklī, uzlabot atslēgas, nostiprināt durvis un aizrestot logus. Tas viņam liek tur – ārpusē justies kā cietumā starp noziedzniekiem, bet brīvam savā noslēgtībā.

Ir naivi iedomāties, ka noziedzīgā vide ir brīva no ierobežojumiem – visatļautības vide. Arī tajā ir stingra telpiskās, personiskās un darbības ierobežojumu sistēma. Tajā tāpat ir tās iespējas un sodāmi pārkāpumi. Ir naivi iedomāties, ka liberālisms ir visus ierobežojumus atceļoša sistēma. Liberālisms stingri ierobežo vecākus viņu iespējās audzināt savus bērnus, skolu – ierobežo iespējās netraucēti izglītot skolēnus, bet visus kopā ierobežo iespējās dzīvot kulturālā, sakoptā un sakārtotā vidē. Katru atsevišķi liberālisms ierobežo viņa iespējās nodzīvot dzīvi saskaņā ar viņa īsto vietu, bet spiež piemēroties tā radītajam jūklim un tirgoties ar savu sirdsapziņu.

Noziedzīgās pasaules ierobežojumi ir to uzturoši, bet postoši pret normālo cilvēku pasauli un tās ierobežojumiem. Tie tiek noārdīti, tāpat kā tiek noārdīts vērtīgais Cilvēkā, ja viņš piemērojas noziedzīgās pasaules prasībām. Kamēr Cilvēku rīcībā saista viņa pasaules ierobežojumi, tikmēr noziedznieks brīvi rīkojas. Noziedznieki labprāt izstrādā ķeršanu apgrūtinošus noteikumus, paplašinot savas tiesības brīvi pārvietoties, rīkoties, izteikties un aizstāvēties vai tikt atbrīvotiem no soda. Pēc savas izcelsmes un dabas liberālisms ir Venēciešu noziedzīgajiem mērķiem radīta noziedzīga, noziedzību radoša un uzturoša ideoloģija.

Kultūra ir normu sistēma. Šīs normas nepieļauj vienas iespējamās darbības un mudina uz citām. Kultūra ir selektīva darbībā, kas vērsta uz noteikta mērķa sasniegšanu – Cilvēcisko Vērtību pieaugumu Cilvēkā, vienlaicīgi bremzējot visu citu mērķu virzienus. Liberālisms atver ceļu darbībai jebkurā virzienā, vienlaicīgi bremzējot (vājinot) Kultūras normu sistēmu, reizē apgrūtinot tās darbību.

Kultūras līmenis un sasniegumi tiek vērtēti pēc šīs normu sistēmas izsmalcinātības un noturības galarezultāta  - Cilvēcisko Vērtību Augļiem – Cilvēciskajām attiecībām, Mākslas, Dzīves vides (ainavas),  Darba ievirzes un daudzuma atbilstības patiesajiem Cilvēka dzīves mērķiem – Kultūras attīstībai. Kulturālā vidē darbs ir vērsts uz, un vairo Kultūras līmeņa celšanu. Darba produkti – radītās vērtības ir Kultūras sasniegumi, un veicina tās izaugsmi.

Liberālisms atver ceļu darbībai jebkurā virzienā, vienlaicīgi bremzējot Kultūras normu sistēmas darbības procesu, un vājinot tās iespējas izpausties dzīvē. Liberālisms, noliedzot viena noteikta mērķa un tā normu sistēmas tiesības uz eksistenci (mērķis un tā normas ir viens vesels), tajā pašā laikā par savas darbības vērtējuma kritēriju uzstāda jebkura mērķa sasniegumu – tas ir – nevērtēt to kā labu vai sliktu, bet vienīgi kā veiksmīgu vai nē, atkarībā no tā, vai ir sasniegts uzstādītais mērķis.

Te, veiksmīgi izdarīts noziegums ir tik pat cienījams, kā mūža darbs līdzcilvēku labā, bet pēc savas efektivitātes pat ir augstāk vērtēts un pelna lielāku liberālu apjūsmu un atbalstu. Liberālisms selektīvi nomāc Cilvēciskās Vērtības, bet rosina noziedzību un sniedz atbalstu noziedzniekiem.

Liberālisms pasludina brīvu un netraucētu iespēju izmantošanu nepilnīgu, kļūmīgu rakstīto likumu regulētā telpā. Vienlaicīgi tas atceļ kā tradīciju, tā iekšējo likumu un Augstāko Likumu – neapšaubāmas Īstenības varu, no kuras ir jāizriet un kurai ir jāpakļaujas rakstītajiem likumiem un visai Cilvēka dzīvei. Savā darbībā liberālisms trenē “slēpotāju” viņa iespēju “slēpju” izmantošanai rakstīto likumu, tiesību un sistēmas nepilnību “slaloma trasē”, laižoties nihilisma bezdibenī un kārdinot katru to atkārtot vēl un vēl. Liberālisms ir noziedzību izkopjoša, pilnveidojoša un izsmalcinoša sistēma. Tā rada jaunu – progresīva un “sabiedriski derīga” noziedznieka tipu.

- Kam ir jānotiek, lai kosmonauts savu kosmisko kuģi sāktu uzskatīt par cietumu?

- Kāpēc lai viņi gribētu no tā aizbēgt katrs uz savu pusi?

- Kāpēc kosmonauti zaudētu cilvēcīgo un mainītu savas robežas attiecībā uz pieļaujamo, derīgo un pareizo?

- Vai viņus uz to virzītu briesmas, bads un spēku izsīkums?

Vēsturē ir gan to apstiprinoši, tomēr, vairumā noliedzoši fakti un darbības modeļi.

- Un otrādi – kas daudzus kamerā pavadītus gadus padara par vērtīgāko pieredzi un labākā atklāsmi tās iemītniekos?

- Kāpēc noslēgtā telpā var notikt gan tas, gan pilnīgi pretējais?

- Kas ir tas spēks vai apstāklis, kurš pilnīgi izmaina notiekošā saturu?

Ir acīmredzams – ja kosmonauti sāktu pazemot un uzkundzēties viens otram, ja sāktu negodīgu un netaisnīgu resursu sadali, ja sāktu konkurences cīņu par tiem, katrs rūpējoties tikai par savām interesēm, un to darītu viens uz otra rēķina, tad šī noslēgtā telpas daļiņa ātri vien viņiem kļūtu par nepanesamu ciešanu, pazemojuma un visu cerību sabrukuma vietu – par cietumu, no kura viņi, novājināti, slimi un sakropļoti, gribētu izkļūt ātrāk un tālāk, bet, ja vienā kamerā ievietotu draudzīgus domubiedrus, kuru domas būtu vērstas uz vienu kopīgu mērķi – savstarpējā palīdzībā un atbalstā, daloties ar visu labāko, kas tiem ir, būt noderīgiem viens otram, lai visi pēc iespējas veiksmīgi sagaidītu izolētās dzīves (ceļojuma) beigas, tad ticiet man – tas viņiem nebūtu cietums, bet kopīgs ceļojums – dzīve, no kura katrs atsevišķi un visi kopā viņi izietu bagātāki un stiprāki par tiem, kādi viņi bija, kad liktenis viņus tur saveda kopā.

Tātad, tikai savstarpējās attiecības ir tās, kuras piešķir postošu vai radošu saturu dzīvei noteiktā telpas daļā un vēsturiskajos apstākļos, lai cik liela vai maza būtu šī telpa un notikums. Tikai tas – kā mēs viens pret otru izturamies, mūsu dzīvokli, klasi, pilsētu, valsti vai Zemi padara par neciešamu cietumu vai paceļ kā kosmisko kuģi starp Zvaigznēm.

Ir divas parādības, kuras dažādās formās būdamas, ir kopīgas abām pasaulēm. Kā Cilvēku, tā noziedzīgā pasaule pazīst un pielieto Sadarbību. Noziedzīgā pasaule nav liberāla – tajā valda stingra kārtība un noteikumi. Liberālisms ir vienvirziena ceļš no Cilvēcīgā uz noziedzīgo. Taču tad, kad šis ceļš ieved noziedzīgajā, un, par tik, cik tālu tur ieved, liberālisms beidzas, un tam, kurš iet pa šo ceļu, jāsāk pieņemt noziedzīgās vides kārtība – jāsāk sadarboties šīs kārtības ietvaros ar tiem, kuri ir tur priekšā un, stingri ievērojot savas intereses, pieprasa pakļaušanos – iekļaušanos sistēmā – sadarbību sava labuma gūšanai.

Tāpat noziedzīgā pasaule pazīst principu – viens likums visiem. Tieši Cilvēciska izpratne saka to, ka atbildība pārdalās nevienmērīgi uz spējīgākā, zinošākā, protošākā un stiprākā pusi. Dažādas iespējas rada dažādas sekas atbildībā par paveikto. Bieži vien, spējīga Cilvēka darbība, pārsniedzot nespējnieka veikumu, patiesībā ir noziedzīga bezdarbība. Katra pasaule, savā veidā, savus likumus ievērojot, atzīst Taisnīguma nozīmību Sadarbības uzturēšanā. Bez Taisnīguma nav Sadarbības, un bez Sadarbības nav mērķa sasnieguma. Pat vienpatis sasniedz mērķi sadarbībā ar apstākļiem un resursiem.

Cilvēku pasaule no noziedzīgās atšķiras to mērķos – tātad ar to savstarpējo attiecību pamatformu, kura tad arī nosaka, kurai pasaulei pieder apskatāmie notikumi, kādas ir viņu telpas, un to, kas viņi ir – Cilvēki vai cietumnieki. Taisnīga (likumus ievērojoša) sadarbība konkurencē vai Draudzīga sadarbība, ievērojot Taisnīgumu, ir diametrāli pretējas attiecību sistēmas, un katra piemīt savai pasaulei. Ja mēs redzam, ka esam iesaistīti konkurencē – tad zinam, ka esam starp noziedzniekiem, un, iespējams, arī cietumā, bet ja apkārt redzam draudzīgi pasniegtas palīdzīgas rokas – varam droši uzelpot – Starp Cilvēkiem Esam!


***


Katrs Kuģis – vai tas būtu būvēts lidojumam kosmosā, vismodernākais okeāna laineris vai Noasa šķirsts, piemērojot to apdzīvotāju īpatnībām, ir sadalīts specializētos nodalījumos tāpat, kā mūsu planēta sadalīta kontinentos, bet Cilvēki tautās, sabiedrībās, reliģijās, Kultūras tipos vai ģimenēs. Katru apdzīvo kādā veidā līdzīgas, tomēr savdabīgas būtnes (neviens taču negribētu noliegt savu savdabību, piederot siltasiņu zīdītājiem no planētu Zemi apdzīvojošo dzīvo būtņu vidus un Cilvēkam esot – esot savdabīgam Cilvēkam starp tiem – esot savdabīgai būtnei Cilvēku vidū), un nav tik svarīgi, kas mēs šoreiz esam un kā tieši mūsu savdabība izpaužas. Svarīgi ir tas, lai mūsu savdabība, kā vērtība tiktu respektēta – tai būtu tiesības un reālas iespējas uz savu savdabīgo dzīvi nodalījumā. Šis nodalījums ļauj mums būt un netraucēt citiem viņu savdabībā.

Katra savdabība ir nodalījuma – sienu – robežu – normu sistēmas uzturēta Identitāšu, Vērtību, Labā, pareizā un derīgā atšķirībās. Katrā nodalījumā, saskaņā ar tā izveides mērķa dabu, valda sava, atšķirīga – savdabīga kārtība, ar savu pareizo, labo un derīgo. Katrs nodalījums uzbūvēts tādēļ, lai tajā netraucēti varētu veikt šos atšķirīgos uzdevumus, un tā sasniegt nodalījuma projektēšanā, būvē un darbībā iecerētos rezultātus – mērķus, kas ir izsakāmi kā noteiktas savdabības tās mērķu, iespēju un vērtību telpā.

Katras savdabības telpā, tās dzīvi attaisnojošu, virzošu un uzturošu – derīgo, pareizo un vajadzīgo parādību, vajag saprast kā tās vērtību, bet to, kas traucē šīs savdabības dzīvei – ir tai nevajadzīgs un nederīgs tās mērķu sasniegšanai, jāuzskata par tās dzīvi iznīcinošu un pretdabisku – tās dzīvotspēju samazinošu – Vērtību iztrūkumu un Vērtībai pretēju – Vērtību iznīcinošu parādību. Katrai savdabībai, tās telpas ietvaros, ir savas iekšējās – līdzsvarojošās vērtību apmaiņas, un Vērtību apmaiņas ar citām savdabībām, pieņemot no turienes to, kas ir šīs savdabības vērtības, un atstumjot to, kas tādas nav – visu traucējošo.

Norobežotas telpas savdabīgā dzīve ir Vērtība, ja tā kalpo šīs telpas izveides mērķim un, ja, atbilstoši šim mērķim, rada savas vērtības (kas var būt resursi vai vērtības citām telpām) vai stājas apmaiņās ar citām telpām, piegādājot tām savas vai patērējot tur radītās vērtības. Materiālo vērtību apmaiņa nes sev līdzi Kultūras vērtību apmaiņu, vai – tur, kur ir kultūras vērtību apmaiņa, tur notiek arī materiālo vērtību plūsma, sekojot vērtību maiņai. Nepieņemot vienu, apsīkst otra.

Ja apmaiņās piedalās materiālās vērtības, tad mēs varam runāt par saimniecisko dzīvi – ekonomiku. Lai runātu par telpas saimniecisko dzīvi – ekonomiku, vispirms ir jāzina šīs telpas izveides mērķi – mērķi, kuri uzstādīti radot šo kontinentu, tautu, ģimeni, Cilvēku, Kuģi vai tā nodalījumu. Katrai būtnei vai to apvienībai, katrai šūnai ir tās dzīves mērķis, kuram tā kalpo.

Noziedzīgajai pasaulei, tās darbībai – tās mērķiem ir Dabisko Kārtību graujoša un vērtības iznīcinoša daba, tādēļ noziedzīgu darbību nevar saukt par dzīvi, tās darbības mērķi neizriet no Dabiskās Kārtības normu sistēmas diktētiem mērķiem, un tā nav radīta, bet ir pretdabiski uzturēta mākslīgi veidotos apstākļos, kā normu, apstākļu un vērtību izkropļojumu sakarība. Tai nav eksistences mērķa un tā nekam nekalpo. Šo izkropļojumu rezultātā notiekoša citās telpās radīto vērtību patērēšana, un iekšējā apmaiņa ar savas darbības produktiem, nevar tikt uzskatīta par saimniecisko dzīvi – ekonomiku, tādēļ, ka tur nenotiek Kultūras Vērību radīšana, apmaiņa un asimilācija.

Uz cietumu ekonomikas jēdziens neattiecas pat tad, kad tur ir novērojamas materiālo vērtību plūsmas un kapitāla uzkrāšanās. Pat tad, kad no ārpasaules tur ieplūst pārtika, izejvielas un naudas investīcijas, cietums nerada Vērtības, bet viss tur ienākošais neuzlabo – neharmonizē – nepaceļ augstākā Cilvēcisko Vērtību izpratnes līmenī – neuzlabo cietumu kopumā, bet tikai palīdz tajā uzturēt tur esošo savstarpējās cīņas un pazemojumu pasauli. Cietumā nav evolūcijas – tas nekad nevar evolucionēt par sabiedrību vai tautu ar savu eksistences mērķi. Neskatoties uz visu darbības aktivitāti un efektivitāti, tas vienmēr būs destruktīvu darbību kopums un vide.

Amorālā vidē nav iespējama ekonomiskā dzīve un tās attīstība, bet vienmēr būs ekonomiskie noziegumi, korupcija un sabrukuma procesi. Līdz ar to, lai saprastu, ar kādu materiālo vērtību plūsmu – noziedzīgu vai ekonomisku, mums ir saskarsme – kur mēs tiekam iesaistīti, kādas ir mūsu darbības prognozes – iespējas, izredzes vai sekas, ir jāraugās kādai telpai – tur valdošo attiecību raksturam tā piemīt. Kā jau noskaidrojām – tur, kur ir manāma konkurence, tur ir noziedzīgā pasaule un tās darbības raksturs – tāpēc tur nav ekonomikas un tās dzīves seku.

Ekonomiskā dzīve ir tur, kur ir draudzīgas kaimiņattiecības, sadarbība un taisnīgums, kurš prasa ievērot katra patiesās vajadzības. Lai spriestu par kādas tautas, valsts, kontinenta vai ģimenes ekonomisko dzīvi, ir jāzina tās dzīves Mērķis – tas, kam, kādu Cilvēcisko Vērtību izkopšanai tā ir radīta. Tātad, ir jāzina tautas Identitātes un tas, cik netraucēti viņa tās realizē. Tās vērtības, kuras ir nepieciešamas viena mērķa sasniegšanai, nav derīgas vai ir postošas citu mērķu apgūšanas ceļā. Jebkurš draudzīguma aspekts ir saistīts ar taisnīgu savu interešu ierobežojumu par labu netraucētām kaimiņa interešu izpausmēm.

Katras telpas ekonomisko dzīvi veido vērtību radītāji un šo vērtību patērētāji – tie, kuri tās racionāli izmanto citu vērtību radīšanai, kā arī vērtību un resursu plūsmas. (Patērētājs ir racionāls izmantotājs, bet tas, kurš izmanto citu radītās vērtības, neradot jaunas, ir vērtību izšķērdētājs un ekonomiskās dzīves parazīts). Ekonomiskajā dzīvē šīs resursu plūsmas nav stihiskas vai voluntāri virzītas pēc ekonomikas elementu acumirklīgās labpatikas. Tās tiek organizētas vadoties no vērtību radītāju, vērtību, to plūsmu, kā arī patērētāju vajadzību rakstura un agrāk uzstādītā Dzīves Mērķa.

Tur, kur to prasa šī vajadzība un mērķtiecība vērtību plūsmās, ir tirgus. Tirgus ir materiālo vērtību maiņas vieta. Tirgu veido, uztur un tā netraucētu darbību nodrošina tirgus darbinieki. Viņu darbs ir viņu radītā Vērtība. Viņu darbs tiek atalgots šīs Vērtības mērā, bet nevar būt par peļņas avotu. Atalgojums nodrošina patiesās vajadzības, bet peļņa rada nepamatotu uzkrājumu (ekonomikas apgrūtinājumu), darba vērtības degradāciju (inflāciju) un izšķērdību. Tirgus dalībnieki piedalās ar savu vērtību un vajadzību pienesumu, bet darbinieki ir vērtību apmaiņas regulatori un, ja to prasa Dzīves Mērķi, tad ir kā jaunu iespēju radītāji, tā arī citu bremzētāji.

Katra sistēma ir radīta tās elementu kvalitātes un vērtības celšanai. Tas nozīmē to, ka vērtības pieaugums notiek darbības procesā, ieguvums (peļņa) ir izmaiņas – darbības rezultāts tās dalībniekos, un to, ka visi sistēmas elementi ir nepilnīgi, kā arī to, ka tādēļ pati sistēma satur no tiem izrietošas nepilnības. Nevar būt ideālu sistēmu nepilnīgiem elementiem, bet ir tiem piemērotas un atbilstošas vai nekur nederīgas, ja notiek atkāpes no radīšanas un ekspluatācijas plāna. Tur, kur notiek atkāpes no radīšanas un ekspluatācijas plāna, tur rodas noziedzīgas iespējas izmantot ekonomikas elementu un sistēmu nepilnības savā labā.

Katra tirgus dalībnieka vajadzību noziedzīgi var izmantot nepamatotas peļņas gūšanai tas, kurš nebūdams ekonomikas elements, par tādu kļūst, ar savu starpniecību attālinādams elementus. Tāpat arī tirgus darbinieks, kurš izmanto sava labuma – peļņas gūšanai vērtību mijēju vajadzību pēc apmaiņas, arī kļūst par ekonomikas parazītu un grāvēju. Tirgotājs vai pircējs ir tirgus dalībnieks, bet tirgonis ir kā nevajadzīgais starpnieks, tā savtīgais apmaiņas vajadzību, un vajadzību kā tādu, izmantotājs, tā arī kārdinātājs – elementu nepilnību uzkurinātājs un noziedzīgais pseidoiespēju veidotājs.

Iespējas ved uz Dzīves Mērķi, bet pseidoiespējas to apgrūtina. Caur pseidoiespējām, kuras eksistē sistēmas elementu Dzīves Mērķu izpratnes nepilnībās, šajā vidē var iepludināt citu sistēmu vērtības, ražošanas atkritumus vai pseidovērtības.

Katra sistēma rada un patērē noteiktu vērtību daudzumu, saskaņā ar patieso vajadzību pēc tām. Tirgoņi, savtīgi izmantojot pseidoiespējas, kā ražotāju, tā patērētāju pusēs deformē abas ekonomikas, bet ražošanas atkritumu vai pseidovērtību gadījumā vienkārši saindē ekonomikas ar savas darbības rezultātiem. Tirgoņi, parazitējot uz savdabību radītājām iespējām, šīs savdabības iznīcina. Viņi rada vienveidīgu, manipulācijām atvērtu un paklausīgu ražošanas, patēriņa un ražojumu plūsmu sistēmu, kuru maina pēc saviem ieskatiem un vajadzībām. Tirgoņi uzbūvēja cietumu starp saviem trim sardzes torņiem – ostas bāku, baznīcu un krogu, ko lepni nosauca par Hanzas savienību.

Tirgoņiem liberāļi vajadzīgi kā kāja aizvērties gatavās durvīs. Liberāļiem tirgoņi ir kā Trojas zirgu bars. Politiķiem viņi vajadzīgi, lai attaisnotu savu netīrību un būtu ar ko palepoties apmuļķoto un aplaupīto priekšā. Liberāļiem un tirgoņiem korumpētie politiķi ir vajadzīgi kā mācītāji baznīcu kancelēs, kuri aicina pilsētniekus noārdīt pilsētas aizsargmūrus. Noziedzniekiem viņi visi ir tie, kuri rada darbības lauku, bet noziedznieki pirmajiem ir fons, lai būtu kur tēlot labdarus un ar ko biedēt apmuļķoto pilsētu. Viņi ir savas pasaules četras debespuses, nesaraujami saistīti un viena vesela neatņemamas sastāvdaļas.

Katras ekonomikas vajadzības un ražošanas atlikumi ir tās attīstību veicinoša problēma. Sistēmas iespējas var izmantot arī tādu izstrādājumu ražošanai, kas nav vērtības nevienai no sistēmām, bet kādā no tām, nezinot to īsto dabu – maldīga preces tēla radīšanas dēļ, tiek pieņemtas par tādām, tāpat kā par preci var tikt maldinoši pasniegts kāds ražošanas atkritums, ar kuru pircējs nav pazīstams Dzīves Mērķu un ekonomiskās sistēmas atšķirību dēļ. Tirgoņi, parazitējot vienlaikus vairākās sistēmās, deformē tās visas.

Atšķirība starp tirgotāju, tirgus darbinieku, pircēju un tirgoni ir tā, ka pirmie ir ekonomikas elementi un ar savu darbību piepilda tās Dzīves saturu – kalpo tai, bet tirgonis, rūpēdamies pats par savu un vienīgi savu labumu, deformē ekonomikas, parazitēdams uz tām. Tirgotājs un tirgus darbinieks zina vērtības mēru, tāpēc nekad nepacels tai nesamērīgu cenu – strādās ekonomiskās aprites labā, bet tirgonis vienmēr izmantos iespēju pacelt cenu un palielināt starpību starp reālo un iegūstamo vērtības cenu.

Tirgotājs dos iespēju pircējam iegādāties viņam vajadzīgo, bet tirgonis apstrādās pircēja apziņu un visādi izmantos viņa vājības un nepilnības, radot viņā noslieci par labu savas izstrādātās preces iegādei. Pielietojot reklāmu, tirgonis atņems pircēja brīvību – tiesības izvēlēties. Tirgotāja rīcība būs taisnīga un draudzīga, bet tirgonis rīkosies negodīgi un nedraudzīgi, kaut arī bieži vien likumīgi – pašierosinātu likumu ietvaros. Tirgus dalībnieki un darbinieki rūpējas par savu individuālo mērķu sasniegšanu caur kolektīvās labklājības pieaugumu, bet tirgoņi pretstata savu vajadzību kolektīvajām un gūst peļņu aplaupot visus, kā materiālo vērtību, tā Dzīves Mērķu sasniegumos un attīstības iespējās.

Tirgus, tāpat kā konkurence, nav attīstību veicinoša parādība. Tirgus ir darbīgas ekonomikas sastāvdaļa un eksistences sekas, bet pats par sevi, kā darbības vieta, ekonomiku nevirza. Konkurence, kā noziedzīgās pasaules iezīme un attiecību elements, deģenerē apziņas, iznīcina vērtības un atņem dzīves iespējas. Attīstība notiek Cilvēka apziņā, pateicoties brīvai radošo interešu darbībai meistara Dzīves Mērķu virzienā.

Meistara radītais izstrādājums ir šīs attīstības procesa – iekšējās darbības ārējais gala produkts – pēc būtības – atkritums. Tā ir sastingusi forma, kura pati par sevi tālāk attīstīties nevar. Šīs formas radošā Ideja ir tā, kura attīstās pienācīga meistara apziņā tad, ja meistars rūpējas par lietotāja labklājību. Augot savās iespējās, meistars audzina lietotāju viņa prasībās, bet, ja meistars sāk domāt par savu materiālo iespēju nodrošināšanu, izmantojot lietotāja vajadzību, tad Radošā Ideja atstāj tāda darboņa dvēseli, viņa ražojumi notrulinās, kļūst bezdvēseliski un deģenerē katru, kurš nonāk ar tiem saskarē. Konkurence, saasinot eksistenciālās problēmas, atņem brīvību meistara radošajiem spēkiem un pakļauj ekonomiku destruktīvām manipulācijām.


***


Viss Radītāja svētīgo Ideju radītais ir dzīvs, attīstīties, dzīvot un sev līdzīgos radīt spējīgs. Cilvēka roku darbi ir nedzīvi, iznīcībai pakļauti un vairoties nespējīgi. Neviena bultu sauja, naudas paciņa vai šķīvju kaudzīte nevar dzemdēt bultu, naudas zīmi vai šķīvīti, bet ezīšiem vienmēr būs ezēni. Vienīgi Cilvēka domām piemīt sava Radītāja daba – tās rada sev līdzīgas sekas. Tāpēc draudzīgums un rūpes rada darba vietas, bet peļņas iluzorisms atklājas vēlāko zaudējumu neizbēgamībā vai slimīgas apziņas veidotās virtuālās pasaules murgainās pseidodzīves un informatīvās vides vīrusu veidā.

Latvijā ik pēc divdesmit gadiem ir visa uzkrātā zudums. Divdesmit  gadi ir vienas paaudzes aktīvās darbības posms, bet tālākie notikumi parāda visu viņu pūļu īsto vērtību un dabu.

Tagad, kad nobrūk “Europā ejot” demontētās valsts tukšā fasāde, atklājas visu nedarītie darbi – kopīgā trūkums un nozīmība tur, kur cerības aizpeldēt katram savā labklājības rieksta čaumalā ir bijušas tikai labi izkārtotas bezmaksas siera šķēles – pseidoiespējas. Neviens nevarētu demontēt to, kas ir dzīvs, vērtīgs un vajadzīgs – tātad katram Latvietim sargājams. Ja to varēja demontēt, tad tur, kur bija jābūt Latvijas valstij – kopībai – jau sen bija tukšums un savstarpēja atsvešinātība, kura šodien atklājas visā savā atbaidošajā nejēdzībā.

Vieni “valodnieki” priecājas par “valodas dzīvi” un gaitu līdzi savam laikam (uz kurieni?), citi sūkstās par tās noplicināšanos un kroplībām (bet neiebilst pret svešvalodu invāziju apziņā – apziņas vardarbīgu pārveidi), vēl citi uzstāj par tās nozīmību politiskajos un ekonomiskajos procesos, bet neviens no viņiem nerunā par valodu kā par Dvēseles Savdabības izteiksmi, neviens neaizdomājas par to, kas šo savdabību uztur, un kas to grauj. Katram rūp savs lauciņš, bet neviens nedara šīs Dvēseles Savdabības sargāšanai.

Tās Dvēseles valoda, no kuras aizgājusi Savdabība, vienkāršojas līdz elementārai signālsistēmai, izvirst slengā un kļūst par eksotisku nieciņu – lielo pasaules labklājības durvju atslēgu piekariņu. Dvēseles Savdabība savu valodu tik lēti neatdod, bet tas, ko “valodnieki” par valodas dzīvi sauc, ir tukšās čaulas demontāža, tāpat kā tika demontēta Latvijas valsts un tautas kolektīvā apziņa. Tiem, kam nav savas Dvēseles Savdabības, nav vajadzīga valoda, bet laika prasībām atbilstošs un patieso sarunu formu atspoguļojošs tehnisks saziņas līdzeklis. Tiem nav vajadzīga sava valsts, bet lielveikals, lētas preces un kredīti, kurus nevajag atdot, bet sliktākajā gadījumā – kāda vieta, kurā pārdoties par darbalopu.

“Mēs esam tik, cik mēs esam, jo vairāk mēs nevaram būt” – tā “Čikāgas piecīši” dzied, bet patiesībā mēs esam tik daudz, cik ir to, kuros mītošā Dvēseles Savdabība viņos uztur tieksmi vienam pie otra un vajadzību šo savdabību saskatīt citos. Mēs saprotam otru par tik, cik viņā saskatām sevi – tāpēc tieksme saprasties ir katras Savdabīgas Dvēseles norma. Šī norma atrod nākošo – vajadzību būt vienotiem, kas izraisa vēlmi pēc saplūsmes rūpēs un dalībā viens otra liktenī. Tā, soli pa solim, Savdabība atrod savus atbalsta punktus un būvē savu Stipro Pili vai izceļ – atbur ezera ūdeņiem, kad Vērtības atgriežas savās vietās un iezīmē Brīvības telpas robežas.

Ja atskatāmies “labo laiku” pieredzē, tad redzam, ka tad katrai sievietei bija viņas tēvs, brālis, iecerētais, līgavainis, vīrs, dēls un draugi – konkrēti cilvēki ar saviem vārdiem un personisko attiecību vēsturi. Tāpat bija katram vīrietim. Katrā viņa vecumā viņam apkārt bija sievietes, ar kurām viņu saistīja normētas attiecības – bija noteikts “ko Cilvēks dara, bet ko nedara nekad” sieviešu klātbūtnē. Sieviete bija tā, kura dara to, bet vīrietis tas, kurš dara ne to, ko dara sieviete. Atšķirības starp to, ko un kā katrs dara ļauj viņam būt par to, par ko viņš ir dzimis.

Valstu – tautu vēsturē “labie laiki” vienmēr saistās ar noteiktu Valdnieku  un Vadoņu vārdiem. To laiku apzīmē šī Cilvēka - Līdera vārdā. Tagad sievietes saka – “mans mīļotais vīrietis”, “mans jaunais cilvēks”, “manējais”. Vīriešu un sieviešu vienlīdzības ideologi ienesuši nejēdzīgo – “partneris” pavisam konkrētā “vīrs” vai “mīļākais” (laulības pārkāpšanas līdzdalībnieks vietā). Tagad “partneris” var būt jebkurš un jebkas, tāpat kā “mīļotais vīrietis”, “šefs”, “direktors”, “galvenais inženieris”, “menedžeris” – var būt jebkurš, kurš tehniski ir spējīgs veikt šīs funkcijas un apmierināt pieprasītāja vajadzības – vakanci aizpildošajam var būt jebkurš vārds un dzimums.

Ir liela atšķirība starp tām prasībām, kādas uzstāda vīram, sievai vai mīļākajiem, tēviem, mātēm, brāļiem, māsām un darba biedriem. “Partneris”, “mans mīļotais vīrietis”, “mana sieviete” to neienes attiecībās un attieksmē pret izrunāto vārdu un tā lietotāja atbildību par šo vārdu lietošanu un tā darīšanu.

Tāpat “Valsts” – tie ir konkrēti cilvēki – politiķi, tiesneši, prezidenti, ministri un ierēdņi, kuri veikli paslēpušies aiz šīs miglas aizkara – “Valsts”. “Valstij vajag”, “Valsts prasa”, “Valsts dod”, “Valstij nevajag” ir māņi, kurus konkrēti cilvēki jums ir iemācījuši, tāpēc, lai jūs neietu pie viņiem un neprasītu darīt to, ko viņi nedara vai pārtraukt darīt to, ko dara. Konkrēti cilvēki lieto vārdu “Valsts”, lai, slēpjoties aiz tā, izvairītos no atbildības par to, ko patiesībā vienmēr dara, kad “kaut ko nedara”.

Tikumiskas attiecības vienmēr ir personiskas un atbildīgas no abām pusēm. Tur, kur zūd tikumība – tur zūd personiskums. Prostitūcija ir bezpersoniska – ir taču vienalga ko... un kurš par to maksā. “Mīļotais vīrietis” var būt jebkurš, tāpat, kā jebkas var būt “mana sieviete”, ko kāds...

Personiskums pieprasa konkrētu rīcību pret Tēvu, Māti, brāli, māsu, līgavu, līgavaini, sievu, vīru, dēlu, meitu vai draugu, draudzeni, darba biedru vai biedreni. Tas pieprasa personisku atbildību kā no viena, tā no otra attiecības nesošā un darbībās iesaistītā. Tas vienmēr parāda, ko drīkstam un ko ne, kas ir jādara, un kas no kā ir jāprasa.

Noziedzība, cietums ir personību iznīcinošs Brīvības noliegums. Noziegums, ja nav personisku motīvu izraisīts, ir bezpersonisks (vienaldzīgā “Valsts”, pašvainīgie “vēlētāji”), bet Brīvība ir katram sava, tikai viņam piemītoša, kuras var apvienot savā Valstī Brīvi Cilvēki. Valsts un cietums ir pretējas parādības ar pretējiem mērķiem un darbību. Noziedzīgā vidē nav un nevar būt Valsts, bet Tikumīgu – Brīvu Cilvēku Valstī nav cietumu. Noziedznieki sagrauj Valsti, bet jebkuras Valsts izveide sākas ar tikumības nostiprināšanu. Noziedzīgā vidē nav Mīlestības tāpēc, ka Mīlestība ir tikai tur, kur ir Brīvība (Mīlestība ir Brīvības izpausme).

Tikumība un Valsts – Brīvība ir personiska atbildība. Noziedznieku vidē ir starpklanu (partiju) cīņa – tur valda politiskā atbildība. Arī tagad ir Latvijas Brīvības Cīņu Laiks, tikai šoreiz ir jācīnās pret pašmāju noziedzīgo pasauli – starptautiskās noziedzības pakalpiņiem. Katrs, nedarot vienu, dara kaut ko citu, un, ja noziedzīga nav darbība, tad noziedzīga ir bezdarbība, bet visbiežāk noziedzīga ir tieši darītā un nedarītā kombinācija tajos apstākļos vai vienkārši tāda “likumīga” darbība, kurā labuma guvējs ir pats darītājs, kaut gan darbība it kā ir vērsta uz likuma vai tiešo pienākumu izpildi.

Ir konkrēti Cilvēki vai viņu maskas valkājoši – tie, kas ieņem “krēslus” un “portfeļus” Valstī un valdībā. Pie šiem konkrētajiem ir jāvēršas tieši un personiski tad, kad jūtaties personiski cietuši. Ir jābūt personiskās attiecībās ar saviem līdzcilvēkiem noteiktu normu un attiecību lokā. Ir jāatjauno personiskums darbībā, attiecībās, atbildībā un lietotajos vārdos. Bezpersoniskās attiecībās “Valsts” ir maskējoši maldi. Ulmanis vai Zatlers ir personiski. “Mēs daram”, “mēs gribam” ir maskējoši, bet es daru un gribu ir noteikti, personiski un atbildīgi.


***


Savā globalizācijas scenārijā un iespējās noziedzīgā pasaule darbojas piecās kolonnās – frontēs. Pirmā fronte ir Liberālie ideologi. Otrā ir tirgoņi. Trešā ir korumpētie politiķi. Ceturtā ir samaitātie vecāki, kuri, orientierus zaudējuši, audzina jauno noziedznieku armiju, bet piektā ir visi tie, kuri, pieņēmuši noziedzīgās pasaules dzīves normas, pārbūvē savu Noasa šķirstu par cietumu visas planētas lielumā.

Tomēr ir kāda nianse. Vienmēr, kad liekas, ka cietums ir visu paņēmis savos mūros, kad ciešās kolonnās cietumnieki maršē savu Likumīgo Vadoņu uzraudzībā, un, šķiet, ka tā bijis un būs vienmēr, tad kāds ir uzbūvējis savu mazo laiviņu vai radījis savu draudzīgo loku, kurā var uzņemt tos, kuri saprot vārdu Draugs, un ir mierā ar to, ko viņam var sniegt šī mazā telpa, tad, kad lielais cietums savā varenībā grimst. Tad vienmēr ir kāda vieta, kurā nevērtīgais tirgoņu zelts tiek mainīts pret meistaru stikla pērlīšu skaistumu, un ir kāds, kurš uztur vērtību mēru, nošķirot graudus no pelavām, Mērķus no vilinājumiem, bet Vērtībām atdodot derīgā un vajadzīgā vietu.

Vienmēr ir Atvērtas Durvis. Brīvība ir nepārejoša, vienmēr un īsta. Cietums ir ilūzija. Vienmēr, pat tad, kad paši sevi ievedam ilūzijās, ir izvēle kustībai, kura tās visas aizmēž, tāpēc, ka Brīvība nepārstāj būt. Tā IR. Tāpēc, ka TĀ ir Īsta.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa