Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


 

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

 

 

Eiropas Savienības plusi vai Latvijas

valstiskuma un neatkarības zaudēšana

 

Latvietis ir Cilvēks, Dabiskās vides un saprāta atbilstības – Latviskās kultūras un mentalitātes – izpaudējs, kuram Latvija ir vienīgā pieņemamā dzīves vieta, par kuras pastāvēšanu tas jūtas atbildīgs un ir gatavs tās īpatnību saglabāšanai darīt visu savu iespēju robežās.

 

            Filosofiska aksioma – ja kāda darbība nav pielietojama noteiktai parādībai, tad šī pati darbība nav pielietojama arī citām parādībām šajā parādību klasē.

            Vai mēs varam apspriest –

            narkomānijas plusus un mīnusus?

            Homoseksuālisma plusus un mīnusus?

            Prostitūcijas plusus un mīnusus?

            Pašnāvības akta plusus un mīnusus?

 

            Un tālāk – vai mēs varam apspriest –

            Izglītības iegūšanas plusus un mīnusus?

            Veselības plusus un mīnusus?

            Individuālās pašapziņas iespējamības plusus un mīnusus?

            Valstiskās neatkarības plusus un mīnusus?

 

            Ir skaidrs, ka attiecībā uz šīm parādībām mēs nevaram attiecināt jautājumu par to noderību, saglabājamību vai izskaušanu.

            Kādēļ?

            Tādēļ, ka katra no šīm parādībām ir saistīta ar noteiktu identitāti, kuras kopumā veido pazīmju grupu, ar kurām, tikai tām visām piemītot, var aprakstīt Cilvēku.

            Šādas identitātes ir četras:

-         piederība attīstības lokam (minerāli, augi, dzīvnieki, cilvēki);

-         piederība psihiskajai polaritātei (vīrietis, sieviete);

-         piederība sociālā pasūtījuma – pašizpausmes integrācijas spēju attīstības  līmenim (profesija vai ieņemamais stāvoklis sabiedrības hierarhijā);

-         piederība noteiktai mentalitātei (tauta, nācija).

Katra darbība, kura galarezultātā slāpē kādu no identitātēm, ir destruktīva pret visu Cilvēku un Cilvēci kopumā.

Tas ir ilustrējams ar piemēru, kad izslēdzot no mūsu koordinātu sistēmas kādu no debespusēm, zaudējam arī pretējo un līdz ar to atrašanos šo koordinātu sistēmas veidotajā telpā.

Katra no augšminētajām identitātēm ir virziens koordinātu sistēmā, kurā var aprakstīt evolucionējošas būtnes vietu evolūcijas telpā. Konkrētas piesaistes zaudēšana evolūcijas telpai ir norāde par būtnes deģenerāciju, kas ir vienīgā alternatīva evolūcijai.

Katrai parādībai atbilst tās pozitīvo un negatīvo aspektu veidota izpausmes telpa vai arī varam teikt, ka katra parādība ir savu tēžu un antitēžu sintētiskais stāvoklis.

Tas nozīmē, ka katra parādība izpaužas tikai kā noteikti savstarpēji līdzsvaroti šīs parādības pozitīvie un negatīvie aspekti. Katrai parādībai piemīt tikpat daudz pozitīvo kā negatīvo aspektu. Vienīgais jautājums ir, cik precīzi apziņa spēj atpazīt šos pārus un to sintezētās parādības. Tas pats vienlaicīgi ir rādītājs par šīs apziņas spēju konstruktīvi darboties. Pozitīvo vai negatīvo aspektu uzskaitījums kādā sistēmā ir draudīga pazīme par situācijas neizpratni vai nespēju pozitīvi risināt šāda līmeņa uzdevumus.Visbiežāk tā ir pazīme par nespēju saistīt novērotās parādības ar to īsto cēloni, tātad arī nespēju prognozēt sekas. Sieru lamatiņās saista tikai ar kārdinošo smaržu un garšas sajūtu, bet ne ar cilvēka neapmierinātību par peles aktivitātēm un tādēļ viņas drīzo nāvi kādā no cilvēka pretpasākumiem.

Katra parādība var izpausties tikai caur savām polaritāšu ierobežotām niansēm. Ja mēs iznīcinām kādu polaritāti, zūd attiecīgās parādības izpausmes vide un, tātad, arī šī parādība. Katra parādība eksistē tikai tik daudz, cik tā ir izpausta. Atņemot parādībai tās izpausmes vidi, tā tiek iznīcināta principā.

Atņemot kādai kultūrai tās izpausmes vidi, tā zūd principā.

Identitātes un sistēma ir kultūras telpa.

Kultūra ir parādība, kas projicējas noteiktā telpā, kuru ierobežo Cilvēka identitātes. Identitātes ir kultūras izpausmes telpas polaritātes.

Katras kultūras veidotā telpa Cilvēku sabiedrisko attiecību plānā parādās kā Valsts. Attiecīgi Valsts pazīmes ir:

- Teritorija, kuru iezīmē, noteiktās robežās šeit dzīvojošas tautas tieksme pēc pašnoteikšanās neaizskaramības, noteiktos ģeogrāfiskos objektos.

- Pašnoteikšanās izpaužas Pienākumu, Tiesību, Atbildības un Brīvības normās jeb likumos, kuri atbilst šīs tautas izpratnei par labo un slikto, kas izriet no tās attīstības līmeņa un veido tās Evolūcijas vidi.

- Šīs normas izpaužas sadzīves tradīcijās, arī valodā, kuras materiālā forma ir nauda kā apmaiņas atvieglotājs starp dažādiem darba ieguldījuma daudzumiem tur, kur sastopas dažādas vērtības. Valodas vārdi ir domu apmaiņas atvieglinātāji, kaut gan pati domu apmaiņa notiek tikai un vienīgi mentālajā līmenī.

- Tautas tieksme aizstāvēt savu pašnoteikšanos, kā nodrošināšanai tā veido tās aizsardzības līdzekļus, Valdību, saziņas sistēmu, bruņotos spēkus un tiesu.

Liekot apspriest iespējamos plusus vai mīnusus Eirosavienībā, tiek novērsta spriedēju uzmanība no pašas šīs Eirosavienības būtības un īstā, Latvijas valstī notiekošā valsts demontāžas procesa.

Eiropas Savienība iecerēta kā politiski un ekonomiski stabila ASV ražojumu tirgus zona Eiropā ASV attīstības nodrošināšanai. Sākumā pēc savu radītāju ģīmja un līdzības tā tika radīta kā ekonomiska savienība starp Vāciju un Franciju, kas intensificētu šo teritoriju pieprasījumu pēc investīcijām, standartizētu noieta tirgu un vienkāršotu ASV firmu darbību samērā šaurajā Eiropas platībā.Vēlāk, kļūdaini traktējot ekonomiskās attīstības likumības (sajaucot mentālos procesus ar materiālajiem), sekas – konkurenci – pasludināja par virzošo faktoru un tā stabilas vides vietā ieguva destruktīvu, ar ASV konkurēt nespējīgu, ar divām alternatīvām iespējām:

1. konkurencei saasinoties, nonākt līdz jaunam ekonomiskam un neizbēgami arī militāram konfliktam Eiropā (no kā bēga, dibinot šo savienību);

2. nemitīgi paplašināties, konkurences cīņu mīkstinot ar tirgus paplašināšanos un teritoriju specializāciju (banānu republiku radīšana).

Vienlaikus iznīcinot valstis kā nacionālus veidojumus, pārvēršot tās par teritoriāli administratīviem veidojumiem un degradējot cilvēku līdz fizioloģiskai būtnei, kas galarezultātā likvidē tā eksistences jēgu un, tātad, arī darba un patēriņa jēgu. Tas nozīmē, ka viņu darba augļu vērtība kļūst iluzora un to izmantotājs tikpat labi varētu bez viņiem iztikt, ietaupot sev pūles spēlēt lomu tukšas skatītāju zāles krēsliem. Tad, protams, zūd arī vides eksistences jēga un patēriņa priekšmetu kvalitātes un to cenas jēga, kas nozīmē to ražošanas bezjēdzīgumu un peļņas no tiem zudumu, kas, savukārt, nozīmē savienības un ekonomiskās rosības jēgas zudumu vispār. Jebkura ražojuma patērētājs ir Cilvēks – apziņa ar tās vērtību sistēmu. Fizioloģisks objekts pasīvi dzīvo atbilstošos un mirst dzīvībai neatbilstošos apstākļos, bet neizdara vērtējumus un neveic apzinātu izvēli par labu kādam izstrādājumam. Vāvere ņem riekstu vai bēg no suņa, bet nemaina riekstu pret citu, lielāku vai suņa padzīšanu.

Abas šīs alternatīvas jebkurā savā attīstības scenārijā noved pie vienām un tām pašām sekām – Savienībā iesaistīto valstu valstiskuma zaudēšanas, ko pavada to valstiskuma pazīmju standartizācija – kas patiesībā ir jaunas, lielāka mēroga īslaicīgas  valsts radīšana – ko mēs visi pašlaik vērojam.

Eirosavienības aģitatori piesauc drošības argumentus, ekoloģisko, kultūras, izglītības programmu eksistenci, saimnieciskās, humānās palīdzības akcijas, demokrātijas un brīvības tradīciju attīstības atbalstu jaunajām dalībvalstīm. Taču praksē tas, ko šeit uzdod par demokrātijas normām, ir pilnīgi un tikai demokrātijas surogāts, bet izkropļojot sabiedrības apziņu un pasniedzot kā normu tiesību pārākumu pār pienākumiem (kaut gan jābūt otrādi), brīvība te pārvēršas patvaļā un degradējas noziedzīgā visatļautībā. Pašorganizēties neprotoša pūļa disciplinējošu normu atcelšana ir izdevīga tikai zagtu mantu uzpircējiem (krāsainie metāli!) un logu stiklotājiem. Muļķi nedrīkst laist mīnu laukā par atmīnētāju, bet aizrobežu padomdevēji stāsta, ka viss esot jāizmēģina un katram pašam esot jāpieņem lēmumi, kuru sekas tas neapzinās pieredzes trūkuma dēļ.

Humānā palīdzība tika organizēta tādā veidā, kas bremzēja vietējās ražošanas darbu, izjauca cenu līdzsvaru un radīja ārzemju ražojumu monopola stāvokli. Saimnieciskajā dzīvē kvotu sistēma, imports un agresija pret vecāka gadagājuma kuģiem zvejniecībā turpina „labdarības” akciju iesākto vietējo ražotājnozaru un lauksaimniecības iznīcināšanu, pie viena iznīcinot arī lauku dzīves veidu kā vērtību. Zeme tiek pasludināta par ražošanas līdzekli un tās vienīgā vērtība tiek saskatīta pārdodamajās vērtībās – arī lauku tūrismā un viesu mājās, kas ir Latvieša pārvēršana par kalpu paša zemē.

Savukārt kopuzņēmumu projekti ievirzās gultnē, kur investori darbojas kā ierēdniecības korumpētāji un realizētās darbības plusi sakrājas ārzemju investora pusē, bet mīnusi paliek šeit – Latvijā, kā to redzam Latgalē celulozes kombināta projektā.

Plaši reklamētās izglītības un apmaiņas programmas savā galarezultātā ir intelektuālā potenciāla izlaupīšana un vietējo kultūras īpatnību slāpēšana kā pašos šo programmu dalībniekos, tā vidē, kurā tie vēlāk darbojas. Ja arī programmu dalībnieks tur pārliecinās par programmas nelietderību vai ārzemju dzīves modeļa nepieņemamību, tad zaudējums ir notērētajā laikā, enerģijā un neapgūtajās iespējās tepat. Divriteni nav jāizgudro katram pašam un skolas nav eksperimenta poligons ar bērniem, lai pārliecinātos, ka tas, kas ir bijis zināms kā nederīgs, labus augļus nedod. „Skola” var maksāt miljonus, bet par to nedrīkst maksāt ar morāli un intelektuāli sakropļotu bērnu dzīvēm. Skolu sistēmas idiotisms, demoralizējoša literatūra un pseidokultūra rada vidi seksuālajai izlaidībai, slimībām, dvēseles tukšumam ar tam sekojošo narkomāniju, alkoholismu, noziedzību un dažādām perversijām.

Šī pati Eirosavienība nepārtraukti nodarbojas ar netiklības importu un pieprasa atzīt par normu vieglās narkotikas, homoseksuālismu un acīm redzamas deģenerācijas izpausmes sabiedrībā un cilvēku attiecībās.

Vēl nesenā pagātnē aktīvi propogandēja pilsonisko sabiedrību, nevalstisko organizāciju veidošanos, ļaujot katram pēc savas patikas realizēt savas idejas aktivitātēs, kuru gala rezultāti ir ne tikai nevajadzīgi un apšaubāmi, bet pat pilnīgi pretrunīgi. Tas pavēra iespēju investēt naudu sabiedrību ārdošās akcijās, kultūrvides piesārņošanā un morāles normu destabilizācijā. Sabiedrības enerģijas saskaldīšana sīkās aktivitātēs un to ievadīšana pretrunīgās gultnēs noved pie šīs sabiedrības deģenerācijas un enerģijas izsīkšanas – stagnācijas – kā mēs to redzam pārpurvotajās upju deltās.

Ekoloģisko programmu ietvaros netiek novērsti piesārņojumu un kaitīgo ietekmju cēloņi, bet tikai kosmētiski uzskaistināti nevajadzīgo ražojumu un atkritumu izgāztuvju kalni. Bieži vien ekoloģiskās programmas realitātē izvēršas parādu jūgā par kredītiem, kuri tiek izlietoti aizjūras konsultantu algām un turpat ražotu un mūsu apstākļiem nederīgu vai novecojušu iekārtu iegādei. Ar šiem projektiem palīgi risina paši savu ražošanas jaudu noslogotību problēmas un, par labdariem izlikdamies, investē naudu paši savā dzīves līmenī, par visu likdami samaksāt tiem, kuri tagad ir jau divreiz aplaupīti. Bagātie kā vienmēr ir bagāti uz nabago rēķina, pat ja tā ir nabaga no paša akas pasmeltā ūdens glāze, kas nabagajam pašam ir jāapmaksā, vēl paliekot parādā.

Pilnīgi melīgs, nesaturīgs un vēsturiskajam kontekstam neadekvāts ir sabiedrībai uzspiestais valdošās kliķes aģitatoru arguments par Eirosavienībai vienīgo alternatīvu - atgriešanos neeksistējošā Padomju Savienībā. Krievija nav ieinteresēta pieņemt atpakaļ kādreiz okupētās teritorijas ar visām to problēmām, no kuru risināšanas tā ir veiksmīgi atbrīvojusies, saglabājot faktisko kontroli pār to politisko, saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Tieši otrādi – Krievija ir ieinteresēta šo savu kontrolēto teritoriju un struktūru iesaistīšanā Eirosavienībā, lai caur tām iegūtu tur ietekmi un tā iegūtu vēl vienu sviru Eirosavienības ietekmēšanai savās interesēs. Šī norāde uz iespējamo atgriešanos Krievijas pakļautībā rada ilūziju par Latvijas neatkarību no Krievijas ietekmes un maskē patieso Krievijas kontroli pār Baltijas teritoriju un šo valstu valdību darbību Krievijas interesēs attiecībā pret Eirosavienību un izpildot tās diktātu. Baltijas valstis ir Krievijas Trojas zirgs Eirosavienībā.

Tieksme pēc drošības ir valsts radīšanas cēlonis. Tāpat kā māja ģimenei ir tās drošības uzturētāja fiziskajā telpā, tāpat valsts tautai ir tās māja sabiedriskajās attiecībās. (Māja ir attiecību pastāvības un ilguma garants, tāpēc visas lielvaras apkaro citu tautu lauku dzīves veidu ar tās viensētām, tur esošajiem kultūras, materiālajiem un pārtikas uzkrājumiem, vienlaikus stimulējot savas tautas ģimenes māju celtniecību. Daudzdzīvokļu māja ir veids, kā pakļaut savai kontrolei ģimenes drošības sajūtu. Privatizēt dzīvokli nozīmē nokļūt namu apsaimniekojošās struktūras vadības kontrolē, kas var būt arī korumpēta un pārstāvēt ģimenei naidīgus spēkus.)

Valsts dod attiecību stabilitātes un Cilvēka nozīmības nemainīguma drošību, viņa darba iespēju un vajadzības – vērtības – drošību, kas ir vienīgā drošība, jo katra Cilvēka vienīgā dzīves drošība un tās ilgums izriet tikai un vienīgi no viņa garīgajām un fiziskā darba spējām un vajadzības. (Darbs ir vienīgais dabiskais un dabisko tiesību sistēmā likumīgais dzīvības nodrošināšanas veids. Katra Cilvēka un viņa dzīves vērtību nosaka viņa paša iegūtās pieredzes daudzums un cilvēciskā lieluma pieaugums, un tas darba daudzums, kādu Cilvēks ieguldījis sabiedrības, arī ģimenes labklājībā, bet ne viņa saražoto preču daudzumā, ar kurām viņš guvis peļņu no šīs sabiedrības vajadzību izmantošanas peļņas nolūkā.)  Darbs nav piespiedu stāvoklis, bet ir katra Cilvēka iekšējā nepieciešamība un dabiskais pašizpausmes veids.

Visi militārie vai ekonomiskie uzbrukumi ir vērsti pret darbu vai tā augļiem. Eirosavienības piedāvātā konkurence ir šīs darba un pastāvēšanas (arī nemainīgā vidē) drošības noliegums, kas faktiski nozīmē pilnīgu drošības zaudēšanu – zūd drošība par rītdienu. Tā, piedāvājot it kā „militāru aizvēju”, šī Eirosavienība patiesībā – piedāvājot konkurenci darba tirgū – piedāvā pilnīgu nedrošību un ir savas eksistences jēgas noliegums katram tajā ierautajam cilvēkam. Eirosavienība, likvidējot drošību katram atsevišķi, ir nedrošības uzturētāja kopumā un kā tāda nevar būt drošības garants, jo piedāvā pārvērst par ikdienas normu to, pret ko nodrošinās tautas, dibinot savas valstis.

Aicinājums ierobežot savu suverenitāti, pretī saņemot iespēju ietekmēt Eiropas likteni, patiesībā ir aicinājums beigt normāli dzīvot pašam, iegūstot iespēju traucēt dzīvot citiem.

Visi Eirosavienības piedāvājumi, noteikumi, sadarbības projekti formulēti labskanīgās frāzēs, bet katrs no tiem, tāpat kā visi kopumā, vērsti uz dalības valstu valstiskuma likvidāciju, to neizbēgamu ekonomisku paverdzināšanu un iesaistīšanu nevienlīdzīgā un nevajadzīgā ekonomiskā konkurencē, kas novājina visas konkurencē iesaistītās vienības.

Esošā Eirosavienības struktūra pielīdzināma ringam, kurā tiek aicināti boksa mačā tikties vieglā svara iesācēji ar smagsvara čempioniem. Zaudētāji ir visi – arī smagsvara cīnītāji pienācīga pretinieka trūkuma dēļ aptaukojas, kļūst slinki un zaudē sportisko formu.

Jebkuru valsti kā savu izpausmju vidi rada noteikta kultūra, tāpat kā savienības veido radniecīgu kultūru tieksme apvienot savus radošos impulsus savstarpējā saskaņā un atbalstā to pašizpausmes atvieglināšanai. Savienības rodas tur, kur valstis tajās redz iespēju sava valstiskuma stiprināšanai un nosargāšanai, paildzināšanai laikā. Savienības var veidoties un pastāvēt kā līdzīgu interešu diktētas starpvalstu līgumu sistēmas to interesējošās sfērās par sadarbību šajā sfērā, bet ne kā kādas valsts identitāti ierobežojošs faktors.

Savienības nepieciešamas kā īpatnību un atšķirību sargāšanas mehānismi tur, kur šīs īpatnības bez citu atbalsta varētu iet bojā.

Doma, ka visām tautām jādzīvo vienādā dzīves līmenī, neatbilst to attīstības interesēm, bet izriet tikai no patēriņa preču ražotāju vēlmēm.

Katra valsts, tās politiskā iekārta, tradīcijas, ekonomiskā attīstība un ievirzes atbilst to veidojošās tautas attīstības interesēm un līmenim. Dažādas tautas attīsta dažādas mentalitātes un dažādas Cilvēciskās īpatnības. Šo atšķirību izpausmes kultūrā ir atšķirības dzīves veidā un sasniegumos. Atņemot tautām dzīves veida atšķirības, tiek likvidēta tām nepieciešamā attīstības vide un iespējas. Evolucionē Cilvēks – materiālās parādības seko šai evolūcijai un tikai un vienīgi atspoguļo šīs evolūcijas ietekmi uz materiālo vidi, bet ne pašu šo evolūciju, kuras aspektu lielākā daļa paliek cilvēcisko attiecību laukā vai katra iekšējā vidē – apziņā un tās augstākajos plānos.

Likvidējot katrai evolūcijai – tautai, Cilvēkam – tās piesaistes vietu, īpatnējo vidi, tiek pārtraukta tās norise principā. Cilvēka augstākie principi tiek atsaistīti no savas izpausmes vides un vairs izpausties nevar – kas nozīmē Augstāko principu izstumšanu no pasaules vispār.

Tieši to mēs arī redzam praksē. Eirosavienība ir tikai un vienīgi dzīves vides noplicināšana, izskaužot atšķirības ar mērķi atvieglot standartizētu preču un naudas plūsmu apriti. Tas, kas ir līdzīga dzīves veida un tradīciju sekas, tiek padarīts par mērķi, gala rezultātā izstumjot no Eirosavienības teritorijas Cilvēku, uzturot un ekspluatējot tikai viņa miesu.

Mehāniski radot jaunas valsts pazīmes, pašu valsti radīt nevar. Nevar dabisko lietu secību apgriezt otrādi, un mēģinot no atsevišķiem fragmentiem uz laiku mehāniski salipināt koku – iegūt sēklu, kura šo koku varētu radīt. Ēzeļa un zirga bioloģiskais krustojums – mūlis – ir neauglīgs un pēcnācējus – mūlēnus – nerada tādēļ, ka nav šāda mūļa eksistences idejas.

Iznīcinot atsevišķas kultūras, no akulturālām vienībām jaunu kultūru radīt nevar – no nekā kaut kas nerodas – Filosofiska aksioma. Iznīcinot kultūras, tiek iznīcināta to sintēzes iespēja.

Padomju Savienības nespēja destruktīvā ceļā piespiedu metodēm radīt savu jaunā tipa cilvēku nekā nav iemācījusi Eirosavienības ierēdņiem, kas paši pārstāv vienu no deģenerācijas ceļa pakāpieniem.

Tāpat kā divi cilvēki nevar eksistēt vienā telpā – ķermenī – bet katram ir sava darbības telpa – ķermenis, tāpat nav iespējama multikulturāla vide, kas ir katras šajā murgā iesaistītās kultūras noliegums. Slimu ķermeņu vai struktūru radīšana ir deģeneratīvu procesu uzturēšana un radīt nespējīgu deģenerātu vairošana – ko pašlaik vērojam Eirosavienībā.

Radošā potenciāla – Cilvēka izslēgšana – no darbības vides rada nespēju risināt eksistenciālas problēmas mainīgās situācijās, kas rada tieksmi šīs problēmas apiet vai ignorēt. Tieši tas pašlaik izpaužas Eiroierēdniecības darba stilā, kas mainīgā pasaulē – kurā katra aktivitāte vai bezdarbība izraisa tai atbilstošas sekas izmaiņu veidā – noved pie problēmu uzkrāšanās, bet rīcības un vides procesu neadekvāts savienojums ir pieaugoša kļūda. Tas ir tikai viens no Eirosavienības dzīvotnespējas aspektiem, kurš varētu viens pats kā tāds vien jau likvidēt šo mākslīgo veidojumu, kurš patiesībā ir tikai pietiekami ietekmīgu spēku savtīgos nolūkos uzturēta fikcija – ilūzija – neuzmanīgu peļu aplaupīšanai uzkonstruēts būrītis.

Patiesībā šī Eirosavienība turas uz savstarpējas savtīgas izmantošanas un krāpšanas interesēm, kas ir ierobežotas iespējās un laikā, tādēļ prasa jaunu upuru izvēli. Tā attīsta un vairo dzīvnieciskos instinktus un Cilvēka sliktākās īpašības. Šajā struktūrā sev darbības iespējas un vidi saskata noziedzīgi orientēti vai destruktīvi saprāti – deģeneratīvi indivīdi, kas orientēti uz citu radīto vērtību patēriņu vai pārdali vidē, kur izdzīvošana atkarīga nevis no paša radītspējas, bet no kaimiņa radītspēju nomākšanas.

Pati iestāšanās procedūra vien jau ir krāpnieciska pēc savas būtības un mehānisma un pilnībā atspoguļo šajā struktūrā valdošos netikumus.

Mums piedāvā tendenciozu, sagrozītu informāciju, kas uzsver Cilvēkam mazāk svarīgus eksistenciālus pozitīvos momentus, slēpjot ļoti nozīmīgus negatīvos aspektus. Vienā sistēmā liek apskatīt radošos cēloņus un to radītās sekas, kur no cēloņiem (valstiskuma un kultūras) ir jāatsakās, solot ieguvumus sekās, kuras it kā tikšot iegūtas pretdabiskā veidā. Tas ir – piedāvā sašaurināt ražošanu, bet intensificēt laupīšanas uzbrukumus kaimiņiem. Un tā katram dalībniekam. Piedāvā likvidēt saimniecības daudzpusību, tātad izdzīvot spēju krīzes situācijās, kuras neizbēgami ir katra dzīva organisma eksistences pavadone – tā iekšējo attīstāmo nepilnību izpausme.

Tā ir prasība likvidēt savu neatkarību un kļūt atkarīgam no pievedumiem un to organizētājiem, lai vēlāk caur šo diktātu varētu diktēt arī šeit ražotā daudzumu un cenas. Par diktatoru kļūst pārvaldes aparāts – ierēdniecība – un caur to tās korumpētājs – kriminālās struktūras, kuru interesēm galu galā atbilst jaunveidotā vide un tās dalībnieki -  neizglītotas, agresīvas, patmīlīgas būtnes.

Šo procesu var ilustrēt ar piemēru, kurā jums piedāvā izvērtēt plusus un mīnusus skaistā, dārgā dzēriena kausā ielietam izsmalcinātam vīnam, sulai vai minerālūdenim, ja tam pielieta stipra inde nāvīgā devā. Nekāds šāda kausa pozitīvo īpašību uzskaitījums nevar atsvērt tā paša kausa negatīvo dabisko īpašību esamību un nekādi nedrīkst ietekmēt indes klātbūtnes fakta vērā ņemšanu.

Mums patiesībā piedāvā atteikties no dzīvības – ļaut nocirst galvu apmaiņai pret ieguvumu – ziemā nevajadzēs cepuri – ausis nesals. Visi Eirosavienības piedāvātie labumi ir iegūstami arī citā ceļā starpvalstu sadarbības līgumu ietvaros, bet neviens no piedāvātajiem labumiem nav tieši izrietošs tikai un vienīgi no Eirosavienības eksistences. Patiesībā visi piedāvājumi ir vērsti tikai uz dabisko un Cilvēka dzīvei nepieciešamo parādību savstarpējā līdzsvara izjaukšanu.

Katram, kurš kaut reizi savā dzīvē ir sadūries ar krāpšanu – ir ticis apkrāpts – zināms, ka krāpšana ir dabisko norišu secības sajaukšana ar nolūku iegūt labumu, pretī nesniedzot iegūtā ekvivalentu vai solīto.

Dabiskā kārtība, iestājoties kādā savienībā, ir šāda:

1.      Informācijas pieņemšana un izvērtēšana.

2.      Iestāšanās, kā alternatīva attīstības modeļa, seku izvērtēšana, nezaudējot pamatmodeļa vīziju, filosofiju un darbību, kur alternatīvais modelis nav pamatmodeļa darbības pārtraucējs, bet tajā ietverto virzienu atbalstītājs, kur saudzējamas un atbalstāmas īpatnības un veicināma neatkarība ar sekojošu interešu sadarbību.

3.      Tautas referendums, kurš ir spēkā tikai vienprātīga vai tuvu tam balsojuma rezultātā, jo dārgākais, kas katrai tautai ir – ir tās vienprātība un tādēļ valdības nedrīkst pieļaut nekādas aktivitātes, kas vienprātību vājinātu, bet visādi jāveicina tās stiprināšana. Patiesībā tas nozīmē, ka nekādi referendumi tādos jautājumos, kur tiek skarti augsti eksistenciāli principi, nav iespējami. Referendums nozīmē to, ka atbildība no vecākiem par viņu pieļautajām kļūdām lēmumu pieņemšanā, kas ir to pienākums, tiek pārlikta uz nesaprātīgiem un tādēļ lēmumus ar tālejošām sekām pieņemt nespējīgiem  bērniem, kuru labā šie lēmumi būtu jāpieņem un kam tie būtu bez ierunām jāpilda.

4.      Tālāk jāveic identitātes un valsts pazīmju stiprināšanas pasākumi (juridiskās bāzes un naudas vienību, robežu, izglītības sistēmas, tradīciju, Inteliģences darba spēju nostiprināšana), ņemot vērā to, ka valstī parādīsies jaunas tās īpatnībām svešas tendences. Tas ir, jāsagatavojas jaunam parādību līdzsvaram nolūkā nezaudēt, bet izkopt savas identitātes.

5.      Šo pasākumu norises gaitā tiem atbilstošā secībā un sekojošā tempā jārisina savienības iestāšanās sarunas un jāslēdz konkrētie līgumi, kuri stājas spēkā tikai pēc visu sarunu noslēgšanās un ir saistoši tikai kā iespēju paplašinātāji, bet ne ierobežotāji – tas ir, neviens no līgumiem nevar būt neatkarību vājinošs.

Praksē mēs vērojam visu tieši pretējo. Tiek maldināta un sašķelta tauta. Eirosavienība jau saimnieko, izlaupa valsti. Tiek vājināta, likvidēta neatkarība, dzēstas identitātes. Tiek likvidētas juridiskās bāzes īpatnības, kaut gan ir zināms – juridisko bāzu nivelēšanas gadījumā atšķirīgā tiek iznīcināta principiāli. Notiek sarunas, pēc kurām būšot referendums.

Pat ja referendums būtu negatīvs, kaitējums valstij ir jau nodarīts, daudzās nozarēs neatgriezenisks, bet kopumā valsts ir zaudējusi savu dzīvotspēju, kas tika uzstādīta par iestāšanās mērķi.

Vēl pirms referenduma tauta tiek pakļauta nepārtrauktam psiholoģiskam un materiālam spiedienam, tā atņemot tai iespēju brīvi veidot un izteikt savu attieksmi. Līdz ar to iespējamais referendums jau tagad ir pasludināms par nelikumīgu un spēkā neesošu kā izdarīts spaidu apstākļos – tāpēc Latvijai nesaistošs un visas sarunas un parakstītie protokoli par tām nevar būt spēkā kā krāpnieciski un kvalificējami kā to parakstījušo personu kriminālnoziegumi, par ko to veicinājušās personas un izpildītāji jāsauc pie kriminālatbildības attiecīgos punktos – no valsts nodevības līdz dienesta stāvokļa savtīgai izmantošanai.

Katras valsts valdības pienākums ir rūpēties par savas tautas labklājību, attīstības neatkarību, valsts dzīvotspēju pat vispārējas krīzes un citu valstu sabrukuma apstākļos, ja šo valstu valdības nav spējušas nodrošināt savu tautu veidoto valstu dzīvotspēju.

Valsts neatkarības vājināšana ir pazīme par valdības korumpētību* – nespēju pildīt savus pienākumus vai tīšu atsevišķu tās locekļu savas valsts un tautas interešu nodevību, bet visas valdības vienota darbība šajā virzienā ir faktiska tautas un valsts interešu nepārstāvēšana – tātad šie cilvēki nav valdība, bet krāpnieki un svešu interešu realizatori, kādēļ būtu padzenami no ieņemamajiem amatiem un pie iespējas sodāmi, bet valstī jāizsludina likumīgas ārkārtas vēlēšanas, valdības veidošana un jāveic citi ārkārtas apstākļiem atbilstoši valsts neatkarību stiprinoši pasākumi.

Vērojot valstī notiekošo un „valdības” rīcību, redzam, ka tā nerīkojas kā valdība, nenodarbojas ar valsts nākotnes un tautas attīstības problēmām, bet vienīgi pašreizējās saimnieciskās dzīves regulēšanu, kā to dara valdību ieceltās administrācijas, šo valdību diktēto mērķu sasniegšanai. Par ko liecina arī valsts attīstības koncepcijas un plāna trūkums kā valstij kopumā, tā tās nozarēs. Tas, kas tiek uzdots par valdību, ir tikai kādu citu valdību uzturēta ilūzija un faktiski to administrācija kontrolētajā teritorijā, kas izpilda to interesēs veiktus pasākumus.

Paziņojums par iestāšanos Eirosavienībā kā vienīgo iespējamo attīstības modeli jau savā būtībā ir absurds un ir vai nu krāpniecisks vai liecina par tā autoru nespēju domāt, kas jebkurā gadījumā ir oficiāls paziņojums par dziļu valsts attīstības krīzi – patiesībā šauru bezizeju, strupceļu – neatkarības zaudēšanu, jo neatkarība ir alternatīvu eksistence un to realizācijas iespēja. Vienlaicīgi tas ir arī valdības paziņojums par savu rīcības nespēju, bet pakļaušanos ārpus tās esošu spēku diktātam. Nespēja pildīt funkciju ir paziņojums par šīs funkcijas neesamību, tādēļ paziņojums par vienīgās iespējas esamību ir paziņojums par valdības neesamību, jo valdības pienākums ir nodrošināt vairāku attīstības modeļu pastāvēšanu un iedzīvināšanu nepieciešamības gadījumā.

Tas liecina par valdību veidojošo spēku neprofesionalitāti, kas savādāk arī nemaz nevar būt, ja ņem vērā to, ka visi cilvēki – likumdevēji un valdības veidotāji – nākuši no Maskavas veidotās un kontrolētās izpildītāju vides, kuru tā mērķtiecīgi veidoja kā savu interešu realizētāju okupētajās teritorijās. Tas ir tikai viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ neviens no Maskavas veidotās nomenklatūras un varas struktūrām nedrīkstēja iekļūt jaunās valsts pārvaldes aparātā vai ieņemt kādu citu ar valsts nākotni saistītu atbildīgu posteni. Tas, kurš pēc savas iekšējās būtības ir kalps, nekad nevarēs būt saimnieks – kas nozīmē patstāvīgu domāšanu un spēju uzņemties atbildību.

Līdz ar to visa šī Eirosavienības plusu un mīnusu skaitīšana ir tikai līdzeklis, kā piesaistīt neuzmanīgu iedzīvotāju apziņu iestāšanās idejai, kavēt alternatīvu attīstības modeļu apzināšanu un izstrādi un, visbeidzot, maskēt plašu krāpniecisku, valsts izlaupīšanas akciju, kas tiek realizēta uz sistēmas sabrukuma fona, sadarbojoties ietekmīgiem aizrobežu un pašmāju noziedzniekiem, vienlaikus izvēršot plašu valsts aparāta korupciju un valsts demontāžu.

 

 


* Korupcija ir kolektīva valsts aparāta vai tā daļu rīcības nespējas pieaugums – pagrimums.

 

 

 

 

 

 

Par to, kas ir aiz Zvaigznēm…

 

Moto: “No Cilvēka Sirds Domām ir atkarīgs ziedu skaistums, koku zaļums un varavīksnes mirdzums debesīs” .

 

Pati pirmā Paula Stelpa grāmata, kura izdota 1997. gadā, ar nosaukumu “Pēcpusdienas sarunas”, lasītāju iesaista sarunās par kultūru, izglītību un valsti. Šīs nav pasīvas, apātiskas sarunas, kuras vedina uz pēcpusdienas snaudu, bet gan mērķtiecīgs aicinājums uz aktīvu darbošanos. Grāmatā pausta doma, ka cilvēkam svarīgi ieiet un darboties zināšanas stāvoklī, jo “zinātnes laukā sakļaujas laicīgā un garīgā izglītība”, bet kultūras līmeņa celšanā sakņojas problēmu atrisinājums, - katra cilvēka dzīves pilnvērtība ir arī valsts pilnvērtības pamatā.

Arī savā grāmatā “Rīta dziesma”  P.Stelps turpina aicināt uz garīgu atmodu un darbu, kurā katram atradīsies sava vieta, jo “šajā Dabas vietā esam mēs, un viss jādara pašu rokām”.  Šajā grāmatā atrodama ne tikai kritika, bet ietverta arī pamatideja projektam par kultūrvides izveidi Latvijā, - attīstības virziens kā Latvijas sabiedrībai, tā arī visai cilvēcei.

Šīs abas grāmatas kopā sasaista ezotēriskās dzejas un eseju krājumā. “Par Vēju, Dēlu un Zvaigznēm” paustie tīrie un harmoniskie Ideāli, kuri atrodami tepat visapkārt un ir katram sasniedzami. Dzejā un esejās izskan aicinājums uzticēties saviem spēkiem patiesības meklējumos, jo nav jau citas mērauklas kā vien katra paša dzīves pieredze, veselais saprāts un Sirdsapziņa. Tas ir nepieciešams, lai domātu vispirms Mūžīgo un pēc tam par to, kas ir aiz Zvaigznēm.

Šogad savu darbu sāk apgāds “Venēra”, izdodot Paula Stelpa eseju un paradoksu krājumu “Ulubeles atslēgas”. Kārļa Hieronīma Frīdriha (Minhauzena) stāsti, kuri tiek analizēti no metafizikas viedokļa,. aizved lasītāju ceļojumā pa filosofisko simbolu krātuvi. Minhauzena stāstu realitāte sasaucas ar nopietnām pārdomām par nacionālismu un mūsu likteņiem.

            Arī miniatūru un dzejas krājums “Uz Tavu Zemi” papildina Paula Stelpa Balto grāmatu sēriju. Vīzijas, Ideāli un romantika smalki ievijas Princeses un Bruņinieka tēlā, ļaujot sievietei uz sevi paskatīties ar vīrieša acīm. Princese - tas nav tikai skaistuma un mīlestības simbols, bet arī atbildība tautas priekšā, jo Princesei jāprot “Sauli vainagā nest, savas sāpes smaidot ciest un asarām tautas brūces slacīt”. Bruņinieks, kā vienmēr, stāv sardzē par garīgajām vērtībām, lolojot pašu galveno – Mīlestību.

 



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa