Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


335.

No:       Temats:

?←      2009. gada 3. decembrī 1:05:44

... Situācija ir tāda - nepilngadīga meitene gaida bērniņu, bet viņas vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības pār meiteni un viņa ir ievietota bērnu namā. Kas notiks ar gaidāmo bērniņu? Kas notiks ar meiteni, kad piedzims bērns? Kādu rehabilitācijas plānu var sastādīt meitenei un gaidāmajam bērnam?



Par Graudiem, Velnu un sociālo darbinieku.


            Tas nu gan ir tāds vieglprātīgi iemaldījies vai klaji provokatīvs jautājums Ziemassvētku priekšvakarā. Parasti mēs ar pareģošanu nenodarbojamies, skolēnu mājas vai sociālo darbinieku studiju darbus nepildam, viņus speciāli nekaitinam un nebarojam, bet, ja nu viņi paši speciāli uzprasās, tad ... atbildi sākšu ar līdzību.

            Reiz sensenos laikos, kad Cilvēku vēl bija maz, Dievi dzīvoja kopā ar viņiem, mācīja viņiem dzīvot, strādāt, mācīties un Mīlēt. Cilvēki mācījās no Dieviem un savstarpējā Mīlestībā nodeva viens otram tālāk to, ko bija no Dieviem mācījušies.

            Dievs mācīja zemnieku:

- Sagaidi pavasari, kad zeme ir iesilusi, nobriedusi un ir gatava Tavu sēklu pieņemt. Atrodi labāko lauku, apstrādā viņu kārtīgi, izlasi akmeņus, saknes un dod labāko mēslojumu nākošo graudu ražai. Tad ņem labākos graudus un Saulainas dienas rītā, Dievu palīgā piesaucot, un Viņa vārdā kaisi labākos graudus labākajā zemē, kāda Tev ir.

            Tad visu vasaru lūdz Dievu par lietu un sargi savu lauku no lopiem un meža zvēriem. Neļauj putniem vārpas izknābt un žurkām tās savās alās ievilkt. Novadi no lauka lieko ūdeni un ar mīlestību apraugi savu lauku katru mīļu dienu. Neļauj lauka tuvumā nezālēm vairoties – turi visu savu zemi kārtībā un tīrībā.

            Tāpat turi kārtībā savus darba rīkus un kalpus neizlaid slinkumā. Uzmanīgi skati tās zīmes, kuras Tev stāstīs par pļaujas laiku, lai ne dienu ātrāk vai vēlāk, bet tieši īstajā dienā, Tu savu lauku pļaujamu atrodi un tai pašā dienā savus kalpus un darba rīkus darbā laid. Kad Tava izkapts pļaujā iet, stingri lūko, lai ne graudiņš velti netiktu zemē izsists, lai zemes darbs tiktu godam un ar pateicību pieņemts un tai pašā dienā zem jumta žāvēts un tīrīt sākts.

            Un kad Tu būsi katru graudiņu ar mīlestību skūpstīdams pieņēmis un Zemei visu savu pateicību izteicis, laid Zemi mierā, bet pats sadali ražas graudus trijās daļās. Sīkākos paņem un dod ziemā saviem lopiem, zvēriem un meža putniem.

            Vidējos mal miltos, maizi cep sev un saviem kalpiem dod ēst. Nes viņus tirgū un maksā ar to tiem, kam Tu esi par šo gadu parādā, bet ko ar šo ražu nevari viņiem atmaksāt, to atstāj manā ziņā. Man pieder tā parādu atmaksa, kura nav uz Taviem pleciem nesama.

            Bet vislielākos, labākos un skaistākos – veselības pilnos graudus saber kārtīgos, tīros un drošos apcirkņos. Ziemā sargā tos no mūdžiem, mitruma, zagļiem, viltus nodevu piedzinējiem un dumjiem kalpiem. Pats nekrīti kārdinājumā un lielībā par tiem plātīties. Dod tiem ziemas mieru, bet pavasarī modini ar mīlestību un gatavo tos sējai savā labākajā laukā, kad tas būs gatavs tos pieņemt.

To ielāgo – vienmēr īstais laiks, stingra uzraudzība, gādība un čakls darbs, Mīlestība un kārtības ievērošana tajā, ka sīkie graudi vienmēr lopiem un putniem, vidējie pašam, bet labākos vienmēr Zemei dosi. Tad Tu dzīvosi bez bēdu, ar paceltu galvu Mani sveiksi, sevi cienīsi un Cilvēkus Mīlēsi. Tā Tu būsi Manī klausījies un Mani mācījies. Tā Tu Manus Ceļus Manā Mācībā iesi.

            Bet Dievam no pakaļas vilkās viņa ēna – Velns un, ja atrada to, kurš viņu uzklausa, tam ausī dīca tā:

- Rauj durvis vaļā, ķer pirmo, kas pagadās, dubļos met, piespļaudi, piecūko visu un pamet likteņa varā. Tad meklē muļķi, ņem viņu par kalpu un ļauj, lai viņš Tavā laukā dara to, kas viņam ienāk prātā. Sev ņem to, kas pašam patīk, parādus taisi, bet nekad nemaksā, visu izkaisi Vējā. Ņem no kaimiņa, skaud viņu un aprunā. Savā trūkumā vaino Vēju, bet kaunā tos no kā esi ņēmis. Tā Tu manu Ceļu iesi un manu mācību redzēsi.

            Gāja laiks, Cilvēki vairojās un tādēļ ne Dievs, ne Velns katram vairs klāt pieiet nevarēja. Cilvēki, cits gudrs no Dieva mācījies, cits galīgi dumjš – Velna mācīts, visi gribēja būt paši gudri un savas gudrības tālāk citiem mācīt. Tie, kas bija patiesi Gudri, savu gudrību vienmēr ar Dieva Gudrību un Mācību salīdzināja, lai ne graudiņu no tās nepazaudētu un zemē neiemītu varētu tālāk citiem stāstīt.

            Tie, kas bija ēnas – Velna mācīti, pieņēma sev kalpus un viņiem lika Velna mācīto šķobīt, grozīt, izpušķot un blēdībām aptaisītu tālāk citiem kā savu gudrību klāstīt. Tā no Velna mācekļiem pasaulē nāca viltus pravieši, zīlnieki, burvji, pareģi, miesas ārsti, brīnumdari, zagļi, laupītāji, krāpnieki un varmākas, šarlatāni, svešas un savas miesas tirgoņi un kaunā licēji. Mūsu dienās tos sauc arī par mūsdienīgajiem māksliniekiem, zinātniekiem, garīgo ceļu rādītājiem, politiķiem, biznesmeņiem, psihoterapeitiem, praktiskajiem psihologiem, žurnālistiem un sociālajiem darbiniekiem.

            Dieva skolnieki, viņu līdzstrādnieki un zemes lietu uzlabotāji – kārtībā turētāji pieturējās pie Dieva kādreiz mācītā un rūpīgi kopa savus laukus, sēja graudus, vāca ražu un cīnījās ar mūdžiem un slimībām, kuras arvien biežāk uzbruka viņu sējumiem un laukiem.

            Velna mācītie un viņu kalpi visu darīja otrādi – Dieva nolikto Dabas kārtību apstrīdēja, noliedza un apsmēja par novecojušiem māņiem un modernam laikam un tā vajadzībām neatbilstošiem aizspriedumiem. Viņu laukos izvirta no Dieva rokām kādreiz saņemtā labība un pārvērtās par sīvu un indīgu pīšļu un piedraņķētu drazu pilnu nenosakāmu augu murskuli.

No tā nāca slimības, tārpi un visādi mūdži rāpās uz krietno zemnieku laukiem. Tur postīja viņu darbu un bojāja viņu labību. Nezāļu sēklas lidoja pa gaisu, tās iznēsāja velna laukos savairojušās vārnas, kuras aplaupīja krietno zemnieku laukus un piepildīja gaisu ar savu ķērkšanu un smirdošo elpu.

Tā krietnajiem zemniekiem un Dieva mācekļiem nācās visu savu mūžu pavadīt cīņās ar velna kalpu mūdžiem un slimībām, bet pavisam maz laika palika tam, kādēļ Dievs viņus bija pasaulē laidis – priekam, kārtībai, mācībai un Mīlestībai. Velna mācītie kalpi tagad viņiem to visu atņēma. Taču, laiku pa laikam Dievs Pūķa izskatā pārlaidās zemi un Uguns liesmām izdedzināja Velna samācīto pasaules postītāju nezāļu laukus. Tas deva īsu atelpu un cerību visiem tiem, kuri pie Viņa Mācības un rokas turējās.


***


Dzīves gudrība, praktiskais darbs un pieredze, Filosofija mums māca to, ka “Tāds no Tāda rodas”. Tā, lūk, jums arī ir atbilde uz to, kāda varētu būt prognoze par šīs samaitātās “meitenes” (šis vārds gan attiecas uz Cilvēku bērniem tāpat, kā Vīrietis un Sieviete ir attiecināmi tikai uz Cilvēkiem, bet ne uz ļaužiem) un viņas mazuļa “tālāko dzīvi”. No kurienes ir nākuši – to turpinās un to nodos tālāk citiem – gan saviem pēcnācējiem, gan tiem, kurus izdosies ievilkt savā ietekmes sfērā.

Šī “maitene” vairos noziedzību un padarīs nelaimīgus daudzus citus. Tāpat, ja viņu pie dzīvības turēs mūsdienu medicīna, turpinās arī viņas mazulis, ja vien izdzīvos līdz reproduktīvam vecumam un jau ātrāk nebūs nomiris no narkotiku pārdozēšanas vai alkohola un citu apdullinātāju lietošanas. Pilnīgi iespējams, ka šī “meitene” aizmuks no turienes, kur tagad tiek turēta un papildinās kuplojošo prostitūtu tirgu ar savu “jaukumu” piedāvājumu, ja vien nenodzersies iepriekš līdz tam, ka nederēs arī tam.

Vairāk kā droši ir tas, ka viņa jau tagad dzer un smēķē “zāli”, tātad agrāk vai vēlāk pāries uz kokaīnu un heroīnu, bet tur vai arī citā – daudz vienkāršākā veidā saķers STS komplektu ar AIDS tai skaitā. Ja viņu nepiebeigs heroīns vai nenomušīs pudeles brāļi un “klienti”, tad to kādreiz izdarīs AIDS vai kāda cita hroniska un laikā neārstēta izlaidīgu ļaužu slimība.


***


Tagad plaši izvērstais lozungs: “AIDS – tas var gadīties katram (notikt ar katru)” ir ne tikai caur caurēm melīgs, bet arī izpilda “lāča pakalpojumu” tādām kā viņa. Neaizmirstiet, ka tajā “meitenē” smadzeņu ir mazāk, nekā lielā sūdu mušā. Viņa tic visam, kam grib ticēt viņas hormonu vētru virpuļi. Tāds lozungs šo slimību padara par – NEKO. TAS nav NEKAS, ja “tas var gadīties” un “gadīties katram”, bet “var notikt” iegūst neirolingvistiskās programmēšanas iegalvojuma raksturu, tāpat kā bēdīgi slavenā reklāma “Dzer, brauc, pievienojies!” .

“Gadīties” – tas nozīmē “sīks gadījums notikumu plūsmā”. Mātes saviem bērniem saka – “tas nekas, tas tā tikai gadījās”, ja mazulis apgāž piena krūzi vai piečurā bikses. Un tieši tā to uztver bērni un pusaudži, kuri grib ticēt tam, ka tas ir “tikai gadījums”. Šis lozungs noņem briesmu zīmi un pārvērš par piedzīvojumu to, kas patiesībā ir briesmīga nelaime un nedrīkst notikt nekad!

Pie tam, pusaudži un jaunieši ir aktīvi grupu locekļi un meklē ceļus, kā iekļauties grupā. “Var notikt ar katru” iegūst grupveida pazīmi un viņu acīs kļūst par kolektīvas piederības zīmi. Viņiem tas strādā kā pievilinātājs, bet ne kā brīdinājums. Un neticiet viņu atbildēm, kurām jānes tā ziņa, kādu no viņiem gaida. Viņi ir tajā vecumā un stāvoklī, kad galva skatās uz vienu pusi, bet kājas nes pavisam citā virzienā.

Bez tam – tie ir meli – tas par to “katram gadīšanos”. Nevar vis “gadīties” katram. Patiesībā var “gadīties” tikai divos veidos. Pirmais veids ir tas, ko nedrīkst un nedara neviens normāls Cilvēks. Ja Cilvēks neļaujas Velna kalpu muļķībām un neielaižas gadījuma attiecībās, ar atbildības sajūtu izturas pret citiem un sevi, ja klausa tikumībā audzinošiem vecākiem un nelieto narkotikas, jo netiecas pēc baudām un apreibināšanās, tad tas viņam negadās nekad. Cilvēki ar AIDS neslimo. AIDS ir pagrimušu ļaužu slimība – Pūķa Uguns Liesma un Dieva žēlastība Cilvēkam.

Cilvēks var tikt inficēts tikai ļaunprātīgas darbības rezultātā sabiedriskā vietā vai “medicīnas” iestādē. Un te būtu vietā parunāt par notikumu kontekstu. Katram infektologam ir zināmi tie trīs vaļi, uz kuriem turas katras infekcijas apkarošana. Profilakse. Izplatīšanās ceļu pārraušana un slimnieku izolācija. Infekcijas vides apstākļu un faktoru izskaušana.

Profilakse. Ja šī slimība ir netikumu un seksuālas izlaidības rezultāts, tad tās profilakse ir tikumiskā audzināšana, atbildības jūtu aktualizēšana un medicīnisko procedūru kontroles pastiprināšana. Katra audzināšana balstās kā uz pozitīvajiem stimuliem, tā uz negatīvajiem un atturošajiem piemēriem. Tāpēc netikļu netikumības seku publiska demonstrācija – viņu personības atklāšana un līdzcilvēku brīdināšana ir tikai profilaktisks pasākums. Arī izstumšanas biedinājums ir atturošs audzināšanas līdzeklis.

Ja kādam ir notikusi viņa nelaime – mediķu noziedzīgas nolaidības rezultātā viņš ir inficēts, tad tādam Cilvēkam ir jārīkojas pēc Atbildības jūtu normām. Viņam ir jādara viss, kas ir viņa spēkos, lai pasargātu apkārtējo veselību. Viņam ir jāpalīdz atklāt inficēšanās vietu un apstākļus, bet pēc tam pašam jāizolējas no veselo vides un jābrīdina viņi par savu saslimšanu.

Tur, kur Cilvēkiem bija pietiekami veselā saprāta, atbildības jūtu un Cilvēkmīlestības, viņi, ar lepru saslimuši, dzīvoja vientuļnieku dzīvi vai nēsāja zvaniņu, lai brīdinātu veselos par savu klātbūtni, slimību un novērstu nejaušu aplipšanu. Tās apdzīvotās vietas, kurām pietika prāta pašizolēties mēra epidēmijas laikā, ja tajās parādījās infekcija, izglāba daudzu apkārtējo rajonu iedzīvotāju dzīvības, kuras, savukārt, nobendēja tie, kuri bēga no šīm mēra pārņemtajām pilsētām.

Ko mēs redzam praksē? Tieši visu pretējo. Netiklības glorificēšanu un popularizēšanu. Jauniešu pavedināšanu uz priekšlaicīgām, bezatbildīgām un pāragrām dzimumattiecībām. Visatļautības un izlaidības veicināšana. Bezatbildīgu seksuālo attiecību pieejamības apstākļu un veicinošo faktoru izplatīšana. Nakts klubu un prostitūcijas izplatības atbalstīšana un veicināšana. Netieša un reizēm (Latvijas “sieviešu” žurnālos) arī tieša izlaidības reklāma. Slimnieku integrēšana – kontaktēšana – ar veselajiem. Praksē mēs redzam pasākumu kopumu, kurš visādi veicina AIDS izplatīšanos, bet, izņemot amorālas akcijas, kuras rīko “krāsainie” vai briesmas nesaprotoši tur iesaistītie vieglprātīgie bērni, neko, kas reāli bremzētu narkomānijas, AIDS un prostitūcijas izplatīšanos.

Ir saradītas “Papardes ziedu” un tamlīdzīgas organizācijas, “skolu” sistēma, uz jauniešiem orientēta literatūra, audio un vizuālās, arī tele- un radio programmas, kuras atklāti provocē un pavedina jauniešus uz seksuālām attiecībām. “Papardes zieda” darbiniece, cienījama “ārste” – ginekoloģe nolaižas līdz atklāti publiskiem meliem par to, ka seksuāla satura informācija jauniešos neierosinot seksuālu interesi! Nemaz jau nerunājot par vēsturisko faktu sagrozīšanu un zinātnisko datu tendenciozu izklāstu.

Te būtu vērts atgriezties pie konteksta. “Pašnāvnieka mājā par striķi nerunā”. Narkomāna klātbūtnē tās nepiemin. Seksuālās tiesības ir laba lieta, bet kas šī cīņa par tām ir pēc būtības, to parāda izraudzīto līdzekļu un mērķu atbilstība auditorijai un kontekstam – vēsturiskajai situācijai. AIDS epidēmijas laikā tā ir grūšana inficēšanās briesmās, kaut gan viņām pašām liekas, ka tā ir nevainīga pretapaugļošanās līdzekļu un tablešu ražojošo firmu izstrādājumu reklamēšana un izplatīšana – sīks pakalpojums saviem lielajiem biznesa partneriem viņu produktu izplatīšanas projektā – akcija, kuru nav vērts pat pieminēt.

Kaut gan tagad būtu laikā un vietā tikumiskā audzināšana un priekšlaicīgas seksuālās aktivitātes atnesto nelaimju izskaidrošana. Orientācija uz pilnīgu pirmslaulību seksuālo attiecību nepieļaušanu un tiem, kuri stājas laulībā, obligātas,  katram dzimumam atbilstošās, seksuālās audzināšanas programmas ieviešanu. Atjaunot iesvētīšanas sistēmu, kāda bija tad, kad Cilvēki turējās pie Dabiskās Kārtības un Veselā Saprāta diktētajām normām.


***


Te, lūk, jums ir prognoze un arī darbības rezultāts – “mazgadīga, kura...” Kādas prognozes vēl jums vajag? Ja nelīdzēs AIDS, un visi netikļi un pavedinātie neapmirs, tad, ticiet man, parādīsies jauna sērga. Tā Dabā jau ir bijis. Tā vienmēr ir. Laiku pa laikam savairojas slimības un mūdži. Tad nāk Pūķa Uguns un attīra Zemi. Tā bija. Tā ir. Tā būs atkal. Un paldies Dievam!

Jūs jautājat par rehabilitācijas plānu viņai un viņas mazulim. Palūkosimies uz kontekstu. Tur mēs redzam, ka skolās brīvi darbojas “Papardes zieds” un narkotiku izplatītāji. Nekādas motivācijas mācīties un disciplīnas, toties nepārtraukti skan aicinājumi un pamudinājumi pašizpausties. Internets, jebkura satura pornogrāfija pieejama jebkurā diennakts laikā un daudzumā. Atklāti homoseksuāli (lesbiski) orientētas “psiholoģes” viņiem apraksta seksa jaukumus un iespējas, neaizmirstot piebilst, kādas šausmas un slimības gaida tos, kuri atturas, vai stājas laulībā “bez pieredzes”.

Turpat tajā pašā stabulē pūš streipi, cālīši un “krāsainās māsiņas un brālīši”. Katru nakti notiek TV čati ar šo tēmu fonā. Turpat var noskatīties kārtējo amerikāņu filmu par seksuāli norūpējušamies jauniešiem, seksu kā galveno dzīves problēmu, ap kuru grozās visa pasaule, vai seksuālo noziegumu.

Tajā pašā ekrānā var vērot filmas par to, kā gudri bērni cīnās ar sliktajiem pieaugušajiem, kā viņiem ir jauki tik ilgi, kamēr atnāk sliktie pieaugušie un ... un tā tālāk katru dienu viņiem domātajos seriālos un filmās. Reklāmas, reklamējot mazgāšanas līdzekli vai pastu, neaizmirst parādīt cik atpalikuši vai neaptēsti ir vecie, bet visu labo atnesoši un zinoši ir jaunie.

Tās pašas reklāmas bērniem stāsta par smērēšanās priekiem, labi zinot to, ka tas radīs spriedzi bērnu un vecāku attiecībās, bet progresīvas vecmāmiņas pie smaržīgas kafijas tases pamāca savas biklās mazmeitiņas, ka viņas savā laikā jau ir iedrošinājušās darīt to, par ko mazmeitiņas vēl nav iedomājušās. Amoralitāte, Tikumības, Cilvēcisko Vērtību un Ideālu graušana ir galvenais visu reklāmu centrālais motīvs, un, acīmredzot, arī īstais mērķis. Velna kalpu mācekļi cītīgi atstrādā sava kunga atmestos grašus.

Visādi moderno audzināšanas teoriju un atklājumu speciālisti stāsta vecākiem par to, ka bērnus nevajagot audzināt (bērniem dzirdot!), bet bērniem to, ka viņiem esot tiesības un uzticības tālruņi, kuru klausulēs katrs var kādu nesodīti un netraucēti aprunāt, mācīties atriebību, apmelošanu un izvairīties no attiecību uzturēšanas ar saviem vecākiem un vienaudžiem. Pieaugušajiem tiek radīta ilūzija par to, ka mazais zvanītājs runā ar viņiem, bet viņš izklaidējas, izmantojot viņam doto iespēju ierunāt klausulē savas fantāzijas, pārspīlējumus un vienkārši sadomātās muļķības. Tā ir klaja un atklāta pavedināšana uz apmelošanu un zemāko instinktu atraisīšana.

Katrs var nopirkt “bērnu žurnālīti” un tur palasīt jaunumus par “mākslas pasaules” elku seksuālajiem un narkotiku lietošanas piedzīvojumiem, kā tikt galā ar nesaprotošiem vecākiem, kādām margināļu grupām pievērsties, ar ko tās atpazīstamas, un kādas ir jaunākās pašizpētes un zēnu(meiteņu) pievilināšanas metodes.

Pilsētās – skolu tuvumā un jauniešu pulcēšanās vietās izkarināti plakāti – “Tūkstošiem Latvijas bērnu cieš ģimenēs”. Ar sarkanu krāsu izdalīti vārdi “bērni cieš ģimenēs”. “Pēriens vairs nesāp, tas paliek starp mums”. Lieki ir teikt, ka bērni un pieaugušie vienu un to pašu uztver atšķirīgi. Bet ir noteikti ētiskie principi un praktiskie apsvērumi, kuri aizliedz vecākus kritizēt bērnu klātbūtnē. Bet, te, mēs jau to visi saprotam, runa nav par to, bet par to, ka bērniem visādi cenšas iestāstīt to, cik jauka dzīve būtu, ja vecāki to bērniem netraucētu ar savu mūžīgo piekasīšanos. Cik labi būtu dzīvot ārpus ģimenes. Mēs taču visi saprotam, ka te notiek bērnu atņemšana vecākiem un vecāku tiesību audzināt savus bērnus atņemšana.

Šie plakāti bērniem iestāsta, cik jauki būtu tā skriet savā vaļā, jautroties un laiku pa laikam aprunāties par seksu ar “krāsainajiem” un jautrajām psiholoģēm. Piedalīties akcijās un draudzīgā pulciņā skolotājas vadībā uzvilkt prezervatīvu banānam. Noklausīties, ka, ja dikti gribas, tad jau var, bet tikai ar izsargāšanos. To, ka tas ir dabiski un izpētes vērts. Tad, protams, tie vecāki, kuri to neļauj un saka, ka tas ir slikti un var atnest – noteikti atnes – ir neizbēgamu vēlāko ciešanu un sabojātu dzīvju cēlonis, paši kļūst par sliktajiem un tiem, no kuriem jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk. Tad, kad viņiem hormoni plīvo, tad visi šķēršļi ir jāpārvar!

Te nu, lūk, ir tas fons, uz kura jūs taisāties “rehabilitēt” šo mazgadīgo palaistuvi un viņas bandubērnu. Kāpēc jums neteikt godīgi, ka tas ir konteksts, no kura izriet tas, ka jūs taisāties noziedzīgi un bezjēdzīgi tērēt nodokļu maksātāju naudu – vienkārši bāzt to kabatā, labi zinot sava “darba” bezjēdzību, noziedzību un pretdabiskumu.

Tajā kontekstā, kāds pašlaik ir, uz jau minētā fona Jūsu darbība iegūst pavisam citu raksturu. Tā nav vērsta uz šīs mazgadīgās ... “rehabilitāciju”, bet uz sabiedrības veselīgās daļas demoralizēšanu un pretestības spēju vājināšanu, tieši tāpat kā streipistu publiska savas klātbūtnes demonstrēšana un “krāsainās draudzības” akciju klātbūtnes vardarbīga uzspiešana normāliem Cilvēkiem, ar iegalvojumiem par pretdabiskas tolerances pret tādiem un tādu pieņemšanas vajadzību.

Ar savu darbību kopumā jūs visi veicināt tos cēloņus, ar kuru sekām jūs pēc tam, katrs atsevišķi simulējat cīņu. Ne velti publikācijās un raidījumos katru sīko tēmu apskata atsevišķi, neļaujot atrast parādību savstarpējo saistību, kopsaucējus un saknes.

Cilvēku apziņa iekārtota tā, ka tajā par labu un piemēra vērtu tiek uztverts tas, ko tā pati atbalsta un aprūpē, un ko redz sabiedrības aprūpētu un atbalstītu, vai par aprūpējamiem un atbalstāmiem tos pasludina likums un sabiedrības uzmanības centrā esošie. Līdz ar to, savas “vērtības” sabiedrībai diktē mazgadīgā ... . Ja aprūpēts un balstīts tiek atkritums, tad atkritums ir vērtība, kam būtu jālīdzinās, jo tas garantē aprūpi. Katrs tiecas pēc aprūpes, tāpēc ka Cilvēks ir Garīga, sabiedriska būtne. Cilvēku sabiedriskums nāk no Garīgās pasaules, jo sabiedriskums ir tās eksistences forma.

Arī dzīvnieku pasaulē sastopamās kolektīvisma izpausmes ir norāde uz to, ka viņu sugās pārstāvētās psihiskās komponentes – miermīlība, lēnprātība, samierināšanās, līdzāspastāvēšana, saskaņošanās, darbīgums, ir tādas tikai kolektīvā izpausmē. Nav iedomājams lēnprātīgais nikno vidē. Tāds tur var būt kā izolēts savu izolāciju uzturošs elements, bet ne kā pilnvērtīgs dzīves dalībnieks. Pat plēsoņu barā kolektīvās medības ir Garīgās pasaules dzīves izkropļots atspulgs.

Aprūpe ir savstarpējās tuvības uzturēšanas mehānisms un pazīme, apliecinājums tam, ka savstarpēji aprūpējamie ir savējie. Tas, kurš tiek aprūpēts, ir savējais. Tas, par ko sabiedrība neinteresējas, ir svešinieks – nav vērtība, un nav tā vērts, lai viņa pieredzi pārņemtu. Par ko šodien rūpējas valsts caur savām institūcijām un Eurosavienības programmas? Vai par labākajiem? Nē – tās aprūpē un integrē “atstumtos”, tos, kuri ir paši atteikušies no savām Cilvēciskajām Vērtībām. Tos, kuri ir narkomāni, krāpnieki, blēži, tirgoņi, meļi, darba un miesas zaimotāji, dvēseļu zagļi un izvirtuļi – padibenes un sociālie atkritumi!

Ar to šīs programmas gremdē normālo Cilvēku pašapziņu – jo viņi nav tie, kurus aprūpē, liek pieņemt to, ko pieņemt nedrīkst un saka – ja gribi tikt aprūpēts – būt savējais un vērtība (vērtību aprūpē), laidies dibenā – esi tāds, kā šie sociālie atkritumi. Esošajā kontekstā, vai jūs to gribat, vai nē, jūsu darbība ir noziedzīgas – Cilvēci iznīcinošas “zelta miljarda” projekta darbības sastāvdaļa, un ir vērsta uz ģimeņu saišu sagraušanu, bezatbildības provocēšanu un sabiedrības veselās daļas vājināšanu un demoralizēšanu. Un par to jums maksā algu, to apvij ar labdarības oreolu, un jūs pašus jums iztēlo par labajiem gariņiem un glābējiem eņģeļiem. Velns ir krietni padarbojies!


***


Es zinu, ko Jūs teiksiet – viņam nav žēl šo mazo un nelaimīgo. Nevar žēlot to, kas ir jau zarā sapuvis un miris zemē nokritis. To zarā atpakaļ piekārt vairs nevar. Var žēlot, un es žēloju un sargāju tos dzīvos un veselos, bet briesmām pakļautos, kurus jūs ar savām programmām apdraudat un padarāt slimus, liekot viņiem uzturēties šo dzīvo miroņu nāvējošajā atmosfērā.

Sabiedrībai ir tiesības aizstāvēties pret tiem, kuri grauj ģimeni un sabiedrības veselību. Sabiedrībai ir tiesības izstumt no sava vidus un izsargāties no saskarsmes ar atkritumiem un padibenēm.

- Bet, ja parādās tādi, kuri sasien rokas un bāž pa logu atpakaļ tos, kuri ir izmesti pa durvīm, vai tie ir šīs sabiedrības ienaidnieki un postītāji?

- Vai sabiedrībai ir Tiesības un Pienākumi aizstāvēties pret postītāju iebrukumiem savās mājās, kaitēkļiem savās druvās, dārzos un labības laukos?


                                                                                                Pauls Stelps

                                                                                                Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa