Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


370.

No: Zanes       Temats: Priekšnojauta vai domas spēks

?←      2010. gada 20. aprīlī 10:51:00

Kā sajust, atšķirt intuīciju, priekšnojautu - nākotnes vēstnesi no domas, kas materializējas un veido nākotni? Kā kontrolējot, ierobežojot savas domas, pasargāt intuīciju, ļaut tai izdzīvot un attīstīties?



Par Koku, Kaķa ķepu un Putna olu.


Paldies, Zane!

Gana labs jautājums!

Vispirms vajadzētu tikt skaidrībā ar to, ko vairums saprot ar vārdu „intuīcija”. Parasti Cilvēki ar to domā to priekšzināšanu, par kādu notikušu, notiekošu vai nākotnē esošu notikumu, par kuru vēl nav saņemta citu maņu orgānu piegādāta, faktos noformēta informācija – tas ir – tas, kas bija intuitīvi zināms, tad, kad notiekošais vēl nav kļuvis par notikušu faktu. Vēl viens šī vārda pielietojums attiecas uz to Zināšanu par lietu kārtību, norisēm un nākotnes dzīves daļu, kura nav izdomāta ar prātu – nav pielietotas apzinātas intelektuālas faktu ievākšanas, klasifikācijas, analīzes un prognozēšanas metodes.

Ja Tu šo saisti ar domu un domāšanu, tad visa situācija kļūst daudz sarežģītāka.

Visi mūsdienu Eiropieši sirgst ar vienu un to pašu. No vienas puses viņi sevi identificē ar savu apziņu, bet no otras puses nespēj aptvert un pieņemt to, ka viņu apziņa ir tikai Kolektīvās Apziņas individualizēts apgabals, tāpat kā Tavs mobilais telefons ir Tavu iestatījumu individualizēts mobilo sakaru sistēmas elements, kurš darbojas tikai šīs sistēmas ietvaros un darbības laikā un zonā. Zūdot sistēmai, zūd, pārstāj būt – darboties aparāts, kaut gan tā substance – plastmasas un metāla detaļas savas funkcijas pilda, ekrāniņš rāda bildītes, pulkstenis kaut ko skaita, utt. Var pievērsties šī aparātiņa atmiņai un no tās iegūt tur esošo informāciju. Var tur noglabāt jaunu, var mainīt uzstādījumus, bet, kamēr tas nav integrēts sistēmā, tas nav mobilais telefona aparāts – tas ir tikai funkciju un iespēju komplekts.

Tāpat ir ar apziņu, kura ir Dvēseles substances struktūru, to funkciju un potenču realizācijas rezultātā notiekoša kolektīvās Apziņas lauka individualizācija noteiktā parametru zonā. Mainoties Kolektīvajam, mainās individuālais.

Nākošais – tagad apziņa ir ļoti „plāna” iekšējo un ārējo procesu un no turienes nākošu ietekmju fiksācijas zona. Uz šī plānā „ziepju burbulīša” iekšējās un ārējās virsmas projicējas tas, kas notiek gan tā iekšienē, gan ārpus tā. Ja Cilvēks grib, viņš var sākt sevi saprast un just(tātad, konstatēt, kontrolēt, ja vajag, vai apzināties) kā iekšējās telpas procesu un to Avotu daļu – ziepju burbulīša plēvītes „virsmas” vietā iegūt smalki vibrējošu telpu.

Šajā telpā mīt viņa Radītāja – Augstāko Principu, projekcija, no kuras viņš saņem Tā ietekmes un savas personības daļas ar to struktūrām, funkcijām un potencēm vai procesiem. Apgūstot šo telpu, Cilvēks pārstāj apzināties sevi kā „noliktavas vai dzīvojamās ēkas (kūts) sienas un jumtu” un sāk justies kā šīs telpas iemītnieki, uzkrājumi, attiecības, kuras ieskauj dzīvas, no iemītniekiem neatraujamas sienas, kuras ir to daļa – veido vienotu veselumu ar tiem (ir vienlaikus visur un viss tajā). Ar laiku tāpat tiek apgūta ārējā telpa – apziņa, nezaudējot savu individualitāti, apzinās sevi kā Kolektīvās Apziņas daļu – ir visur un visā vienlaicīgi vai pēc savas izvēles tur un tas, kas un kur grib būt.

Ir vienlaicīgi Putnā, putna olā, Kokā un Kaķī, kurš rāpjas šajā Kokā pēc putna olas tā ligzdā. Tāpat ir tie grīdas dēļi, uz kuriem pie loga stāv Cilvēks un loga rūts, caur kuru darbojas tā Cilvēka skatiens, kurš vēro koku, Putnu un kaķi, ļaujot tiem visiem būt šīs vienotās apziņas apdvestiem un caurstrāvotiem tās elementiem, kuri paši savā nodabā spēlē savas spēlītes, un tā rezultātā visu laiku IR, ne mirkli nepārstādami BŪT savā mainībā un plūsmā viens caur otru (otra vēderu).

Atsakoties no savas individualizētās apziņas „plēvītes” dabas – izzinot un sajūtot savu iekšējo telpu, Cilvēks vienlaicīgi atgriežas Kolektīvajā Apziņā un apgūst arī šo telpu – Cilvēks pārstāj būt viens pats lielā pasaulē. Patreizējo apziņas stāvokli viņam rada viņa koncentrēšanās uz jutekļu piegādāto faktu materiālu – Epimetejisko uztveri un tās piegādāto faktu apstrādi intelektā.

Šeit ir vietā norādīt uz mūsdienu „izglītības sistēmas” galveno trūkumu vai, pareizāk sakot, - noziegumu. Caur faktu apguves un intelekta hipertrofētas attīstības sistēmu, kopā ar pašizpausmes stimulāciju, tiek formēta aizvien „plānāka” un vārgāka – ārējām ietekmēm pakļauta un kontrolējamāka apziņa – egocentriskāks, no iekšējiem procesiem atrautāks un vientuļāks – visiem un visam pretnostatītāks „cilvēks” – viegli manipulējama lelle – intelektuālis, kurš atsakās no tradīcijas – saknēm, bet brīvi un viegli seko faktu plūsmai – „progresam”, „attīstībai” un „jaunām iespēju vēsmām”.

Saikne ar personības dziļākajiem slāņiem dod sakārtotāku, labāk strukturētu efektīgāku darbībā – dzīvībā un rezultātos noturīgāku, niansētāku, bagātāku un interesantāku, patiesāku apziņu, kurai ir stingras saknes un noturīgs stumbrs – tā izprot un turas pie tradīcijām tik pat viegli kā raisa jaunajām iespējām atbilstošus ziedus un audzē jaunus zarus. Šī saikne saskaņo – līdzsvaro pagātni ar nākotni un notur dzīves plūsmu vienotā vēsturiskā kontekstā. Skaidri iezīmē to, ko sauc par „Labo – slikto”, „pareizo - nepareizo”, „derīgo - nederīgo”, un ļauj atšķirt Mērķi no tā sasniegšanas līdzekļiem.

Intelekta hipertrofija kopā ar pašizpausmes stimulāciju izjauc personības struktūru, deformē un noplicina tās iekšējo dzīvi, kā arī neļauj tai adekvāti analizēt un asimilēt no ārpasaules ienākošos faktus un iekšējā telpā ģenerētās ietekmes, kas tāda „cilvēka” apziņu noved ilūziju, halucināciju vai murgu stāvoklī.


***


Tas, ka personība kādam notikumam nav pievērsusies caur tai apzinātu intelektuālu darbību, vēl nenozīmē to, ka tās prāts nav darbojies. Te pastāv trīs iespējas.

Pirmā – prāts ir darbojies ļoti ātri – Cilvēks to vienkārši nav paguvis pamanīt.

Otrā – tas nav bijis nekas tāds, kas prasītu nopietnu jaunrades darbu – prāts to ir paņēmis no iegūto zināšanu krātuves – instinktiem, bet „par savu darbību personībai neko nav ziņojis” – ir izsniedzis gatavu rezultātu.

Trešajā gadījumā prāts ir rīkojies līdzīgi kā otrajā, bet atšķirībā no tā, rezultātu paņēmis no mantotajām zināšanām.

Nākotne pastāv kā iespēju kopums, kuru mēs visi kolektīvi realizējam, pieņemot lēmumus mums raksturīgā veidā. Lielo – kolektīvo nākotnes modeļu ietvaros vienmēr ir vieta to mazākiem – dzimtu, grupu, ģimeņu un individuālajiem variantiem. To sauc par karmu un tās līmeņiem. Daļa šo iespēju ir realizētas – nostiprinātas nemaināmu nākotnes modeļu veidā, daļa ir maināmi kādās detaļās vai apstākļos, bet citu struktūras vēl tikai top – ir dažādās noformēšanās stadijās. Tāpat, kā mums ir notikušā – iespēju variantu Epimetejiskā uztvere, tāpat mums ir (attīstīto „sakņu” – personības līdzsvarotības, bagātības un niansētas dzīvības mērā) nākotnes noformēto vai formējošos iespēju – notikumu Prometejiskā uztvere. Noformēti nenotikušais ir reālāks par notiekošo vai notikušo, kas eksistē tikai mūsu atmiņā, bet pats jau ir nonācis Dzīvības destruktīvajā daļā.

Līdz ar to, mēs redzam, ka šo vārdu „Intuīcija” lielākā Cilvēku daļa nelieto tā patiesajā nozīmē. Par intuīciju viņi uzskata sava prāta nekontrolēto darbību, no kolektīvās apziņas pienākošās ietekmes vai savu Prometejisko redzi – to, kam ar Intuīciju nekāda sakara nav.

Vārds „intuīcija”(intuitio) nācis no latīņu valodas, kurā tas nozīmē „vērīgi skatīties”, tomēr pats vārds mums nenorāda, uz ko skatīties... Atbildi uz to var sniegt tikai tas, kas ir veidojis latīņu dzīves vidi, tas, kas ir tās pamatā kā visuresoša elpa. Atbildi uz to sniedz antīkās filosofijas tradīcija un tās veidotās pasaules vērtību sistēma, kura Cilvēka apziņu virza uz dvēseles dzīves un augstāko – Garīgo Avotu izziņu vai vismaz dzīvi to noliktajā lietu kārtībā. Lai kā arī kūleņotu un savus ceļus meklētu šī filosofiskā tradīcija, tā balstījās pamudinājumā – „Izzini sevi!”, no kura augļiem izrietēja viss tālākais. Ja ilgi lūkosies sevī, tad agri vai vēlu atskārtīsi to, ka kāds no turienes skatās uz tevi. Tāpēc latīņu „intuere” mūs aicina vērīgi skatīties sevī un kā sekas iegūt to, kas ir tas, kas parādās mūsos kā šīs vērīgās skatīšanās sekas (visādā ziņā ir tā – ko meklēsi – to atradīsi, kur meklēsi – tam atbilstošo iegūsi un kā uz to skatīsies – tā arī to sapratīsi. Katrs ir nolemts atrast pierādījumus tam, ko pats meklē.)

Intuīcija ir Zināšanas un Sirdsapziņas stāvokļu priekšvēstnese – Gara pārlidojumu atbalss – spārnu vēdu radītās vēsmas sajūta, kas nāk no personības telpas centra. Tai nav nekāda sakara ar priekšā stāvošajiem notikumiem. Tā nāk no Pārlaicīgā, Pārpasaulīgā un Pārpersoniskā telpas un attiecas tikai uz tās dzīvi, notikumiem un attiecībām arī tajā, kas skar Cilvēku savstarpējo attiecību raksturu.

Tātad, ja mēs runājam par intuīciju, tad šis vārds ir jālieto tikai šajā nozīmē. Visos pārējos gadījumos jālieto citi tam atbilstošie procesus apzīmējošie vārdi – Prometejiskā redze, prāta darbības īpatnības, instinktīvo vai Mantoto Zināšanu pielietojumi, Kolektīvās Apziņas ietekmes.

Līdz ar to, atbildes pirmā daļa ir tāda, ka, lai atšķirtu to, kas nāk no visa augšminētā, no tā, kas ir savas domas ietekme uz nākotnes iespēju formēšanu, vispirms ir jāizpēta savas personības iekšējā telpa –jātiek skaidrībā ar tās iekārtojumu un tur notiekošo, kā arī jāprot un jāņem to savā kontrolē. Jāapvieno to harmoniskā integrālā veselumā – jālaiž pie vārda Augstāko Principu savienojums – Radītājs. Apziņai ir jāatstājas no ārējo faktu plūsmas vērojuma un jāpievēršas iekšējo norišu vērojumam. Iegūstot iekšējo telpu, mēs iegūstam arī ārējo – Kolektīvās Apziņas telpu – „Izzini sevi un tu iegūsi visu pasauli!”.


***


Tavs prāts dara to, kam tas ir radīts. Tas darbojas, ja reiz ir iekustināts, vai nekustīgi guļ, ja ir apturēts. Prāts ir Saprāta pasīvā daļa. Jūtas un to atblāzmas astrālajā pasaulē – emocijas, ir aktivitātes nesējas un uzturētājas. Atdali prātu no emocijām – pakļauj to Jūtām, un Tu iegūsi paklausīgu instrumentu.

Prāts domā Domu. Nav Tavu vai kāda cita domu. Ir Domas, kuras iekustina Cilvēku Prātus un liek tiem darboties, papildinot šīs domas ar savas darbības augļiem – rezultātiem. Jā – arī Tu vari palaist savu Domu kā Gaisa balonu, pienenes pūku, pūķi vai putnu. Arī Tu vari būt Koks, kura zaros Putns izdēj un perē olu. Tu vari būt kaķis, kurš pielavās svešam perējumam vai Putns, kurš, pāri laižoties, kāda siltajā saujā savu pūciņu ielidina.

Tad šī doma veidos nākotnes iespējas, tās nostiprinās formās tādā mērā, cik daudz domubiedru sev piesaistīs. Arī Tu veido Kolektīvo Nākotni tādā mērā, kādā piedalies jau esošu Domu domāšanā – papildināšanā vai arī dod Cilvēkiem jaunu domu sēklas, kuras tie varētu domājot audzēt. Ko Tu viņiem iedosi, to viņi domās. Ko Tu savā prātā pieņem – to Tu palīdzi audzēt – to Tu audzē un par to nes atbildību.

Tā ir Askēzes būtība – piesardzība Domu radīšanā un uzturēšanā. Domu tīrības uzturēšanā – skopumā un izvēlībā. Klusēšana mutē ir pirmais solis uz Klusēšanu prātā un satikšanos ar Lielo Klusuma Balsi, kādā Mūsu Radītājs Runā. Viņa Vārds šajā Lielā Klusuma Balsī skan. Domu Askēze ir Klusuma Auss. Tad, kad Tu ievēro Askēzi – „Atdari Ausis” (kam Ausis – tas lai Dzird), Tu nomierini Prātu, un otrādi – klusējot mutē – nomierini Prātu, Tu Atdari Ausis.

Tad, kad Prāts ir mierīgs, Tu redzi kā Tavas personības telpa dzīvo un vari atšķirt Intuīciju no tās atblāzmām, citām ietekmēm un prāta darbības trokšņiem. Tad, kad šo blakus trokšņu nav, tu vari redzēt to, kas ir Tevis pašas radīts, un tad – Klusumā – sāk skanēt Sirdsapziņa, un nav vairs tālu arī Zināšana – Adepta stāvoklis – Tā Ola, kuru Tavs Dvēseles Putns Klints virsotnē savā Ligzdā perē.



                                                                                    Pauls

                                                                                    27.04.2010.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa