„Remdenie” pret „karsti – aukstajiem”.

 

            Tam ir divi aspekti.

            Pirmais ir Hierarhija.

            Otrais ir imunitāte.

            Krievija ir zeme, ap kuru pulcēsies Cilvēciskās Vērtības un Dzīvības potenciālu saglabājušie Cilvēki.

            Krievija sargās platformu, kurā balstīsies nākotnes attīstības saknes. Tas nenozīmē to, ka Krievija tagad ir kāda ideālā zeme. Nē – tā savas uzticības un ticības dēļ ir pārāk pakļāvusies rietumu iegalvojumiem un ir pārmēru amerikanizējusies. Tās jaunā paaudze (biznesaktīvā) ir pilnīgi samaitāta un Nākotnei nederīga. To piemeklēs pilnīgs viņu dzīves sabrukums (tāpat kā latviešus Latvijā), bet tajā pat laikā tur – Krievijā ir tā Garīgās Dzīves tece, kura, viņiem pašiem nemanāmi un neapzināti viņus iznesīs no liberālisma perversiju un sabrukuma purva.

            Liberālisms visu nivelē un tāpēc atceļ (iznīcina) Vadonību un Varonību. Liberālisma pretstats ir lozungs – „Karalis – tauta –zeme ir vienoti”. Liberālisms iznīcina vienotību.

            Liberālisms katru aiznes savā orbītā.

Liberālisms karali atdala no tautas (katrs pats ir tiesīgs lemt par zemes likteni) un tautu no zemes (katrs pats iz-domā, ko ar to darīt, tā vietā, lai dzirdētu, ko zeme no viņa prasa). Liberālisms Sievu atdala no Vīra un bērnus no viņu Tēva un Mātes. Liberālisms Cilvēka miesu atdala no dvēseles un viņu pašu izslēdz no sociālās vienotības – sabiedrības. Cilvēks ir sociāla – sabiedriska būtne, tāpēc dezorganizējot socializāciju, liberālisms iznīcina Cilvēci un Cilvēku noved dzīvnieciskā – egocentriskā stāvoklī.

Tie, kuri iestājas pret liberālisma patvaļu, Cilvēci notur tās Cilvēcisko Vērtību, un tāpēc, Cilvēciskas dzīves lokā. Krievijā ar Augstāko pasauļu līdzdalību ir ielikti Magnēti, kuri rosina Cilvēcisko Vērtību darbību un pulcina tādu Cilvēku kopību ap Krieviju. Ap Krieviju pulcēsies Cilvēki, kuru dvēselēs darbojas Cilvēcisko Vērtību radītās intereses. Pret Krieviju nostājas tie, kuru dvēselēs darbojas Cilvēcisko Vērtību sabrukuma vai iztrūkuma vadīti spēki. Attieksme pret Krieviju (zemi un Cilvēkiem – to, kas viņus vada) rāda katra Cilvēka attieksmi (spēju) – būt ar Nākotni, vai palikt pagātnē.

Te nav runa par krieviem, kādus tos redzam (kaut gan viņu dvēseļu komponentes nes Nākotnes potences), bet par Krievijas iedzīvotāju un Krievijas teritorijas ietekmi uz tās iedzīvotājiem – par Zemes un Tautas saskaņu, kura piesauc Karaļa at-dzimšanu, kā dabiskās kārtības atjaunošanos. Liberālisms noliedz Dievišķā Likuma darbību, bet katra atgriešanās pie Dabiskās Kārtības atjauno Dievišķā Likuma darbību Cilvēkā un Cilvēka dzīvē. Krievijas ietekme Cilvēkā modina viņa Cilvēciskās Vērtības – to, kas viņu ved un piesaista Nākotnei vai piesaista pagātnes sabrukumam – uzvanda sliktāko, kas piemīt viņa dvēselei. Attiecībā pret Krieviju katrs var pārbaudīt savu attieksmi pret Cilvēces nākotni, pret to, kas viņu sagaida, kam viņš sevi nolemj – attīstībai vai deģenerācijai.

Attieksme pret Krieviju katru pozicionē kā piederīgu Gaismas vai tumsas hierarhijai.

Katrs, kurš redz savu un Cilvēces Nākotni ar un to, kas nāk no Krievijas un ir Krievijā, ir orientēts uz Cilvēces Nākotni, bet tie, kuri nostājas pret to, ir Cilvēci attīrošo spēku un pagātnes attiecību laukā. Cilvēce jau ir sadalījusies pagātnē palikušajos un Nākotnē ejošajos. Mums nav nekā kopīga ar pagātnē palikušajiem. Mums nav par ko un kā dēļ ar tiem apspriesties. Mums nav tā, ko viņiem dot, bet viņiem nav ar ko un kā dēļ to pieņemt. Tas, kas ir mums, nav viņiem derīgs, bet tas, kas ir viņiem, mums vairs nav vajadzīgs. Viņi nekad nesapratīs to un kā to dod jūtziņa.

Nākotnē ejošie pulcējas ap Krieviju un tās līderi Putinu. Krievijas līderi mainīsies, bet līdera – tautas – zemes vienotību saprotošie un atbalstošie, savu kopību ar to nekad nezaudēs un tas ir viņu Nākotnes potences aizvien piesaistošs spēks.

Līderim nav jābūt patīkamam. Līderim ir jābūt taisnīgam – vēsturiski pamatotam savā rīcībā, kas nodrošina nācijas, tautas un Cilvēku kopuma virzību saskaņā ar vēsturiskā procesa prasībām. Ja līderis nodrošina Cilvēcisko un sabiedrisko Vērtību nostiprināšanos, tad viņa rīcība ir pareiza esošajos vēsturiskajos apstākļos. Līdera taisnīgums ir tajā, ka viņš nodrošina tautas, nācijas, Cilvēku un Zemes esamību nākotnē.

Krievija ir Cilvēces līderis ceļā uz Nākotni – esamību nākotnē. Krievija nodrošina Cilvēces esamību Nākotnē – dod tos Ētiskos un Tikumiskos balstus, kuri veido drošas un sadarbību veicinošas starpvalstu attiecības. Krievija dod drošas un attīstīties spējīgas pasaules iespēju.

Krievija nav vienīgā vieta, kur dzīvo Cilvēcisko Vērtību vadīti Cilvēki. Tādi ir visā pasaulē. Tādi ir Eiropas, Āzijas un Amerikas valstīs (nedaudzi ir pat Austrālijā). Jautājums ir tikai par proporciju, kādā viņi piemīt šo zemju populācijām.

Katrā pasaules daļā (izņemot Āfriku), mainīgās attiecībās ir „karstie”, „aukstie” un „remdenie”. „Karstajiem” nav par ko un kādēļ diskutēt ar „aukstajiem”. Viņu pasaules dzīvo radošā vienotībā. „Karstumu” vai „aukstumu” nav jāsaista ar „labumu”, „sliktumu”, „derīgumu” vai „nederīgumu”. „Karstums” vai „aukstums” ne ar ko nav labāks vai sliktāks viens par otru. Vienā no simbolu izpratnes līmeņiem tas ir būt Sievietei (dienvidi ir „karsts”) vai Vīrietim (ziemeļi ir „auksts”) – būt vīrišķi prātīgam – elektriskam – aukstam vai sievišķīgi sirsnīgi – magnētiski siltai. Abos gadījumos tas ir būt Īstam – ietilpināt Dzīvību un būt derīgam Dzīvības darbā Dzīvības vairošanā, uzturēšanā un attīstībā.

Būt „karstam” vai „aukstam” ir liberālisma noraidījums. „Karstums” sader ar „aukstumu” un atklājas viens otra klātbūtnē un tuvumā. Šis abu tuvums atklāj viņu abu vērtības un dod Dzīvības aktivitātes spriegumu, kurā veidojas, vairojas un attīstās Dzīvība. „Karstums” un „aukstums” nav pretstati. Tā ir vienotība, kādu to uztver vesels Cilvēks un veids, kādā viņš to var aprakstīt, pats esot sadalītas – polarizētas apziņas iemiesojums. Vesels Cilvēks Dzīvību un sevi tajā uztver kā nospriegotu polaritāšu darbības Vēsturi, kurā nav vietas tam (remdenumam), kas nav šī vēsture, nav tai derīgs, nav sprieguma nesējs un tāpēc ir Dzīvības pretmets – tas, kas ir ne-dzīvība, tas, no kā Dzīvība ir iz-iešanas stadijā, tas, kas ir izgājis no Dzīvības darbības lauka, tas, ko ir atstājis Dzīvības darbības spriegums, tas, kas zaudējot savu „karstumu” vai „aukstumu”, ir kļuvis „remdens”.

Cilvēks (un divkāju būtnes) ir metafizisku spēku darbības rezultāts un darbības lauks. Tur, kur notiek Dzīvības darbs, tur vienmēr rodas tāda darba atkritumi, kļūdas, dažādu apstākļu provocētas „neveiksmes” – viss tas, kas ir Dzīvības pretmets – „remdenums”.

„Remdenums” ir „karstuma - aukstuma” pretmets.

„Remdenums” – liberālisms ir postošais un Dzīvību bremzējošais (atņemošais) spēks.

„Remdenums” ir Cilvēces Nākotni liedzošais un pagātnē (sliktajā) turošais.

„Karsti - aukstajiem”, „remdenie” neko iestāstīt nevar – tie „remdenumu” nepieņem un nekad nepieņems. Tikai tie, kuri ir iekšēji „remdeni”, citu „remdeno” ietekmē atklāj savu „remdenumu”, kurš ir slēpies „karsti - auksto” polarizējošās – aktivizējošās ietekmes radītajā kustībā. Tādā veidā „remdenie” atklāj citus „remdenos”, pulcina un apvieno vēsturiskā procesa at-straumē, kura Cilvēci atbrīvo – attīra no „remdeno” klātbūtnes.

Notiek Cilvēces Vēsturiskā procesa pašattīrīšanās.

„Karsti - aukstie” ir imūni pret „remdenumu”.

„Karsti - auksto” „karsti - aukstums” viņos neielaiž „remdenumu”.

Nākotnei der tikai tai derīgie.

Nākotnē nav vietas „remdenajiem”.

 

„Remdenums” nav tikai uzskati, kādus tie pauž savstarpējās sarunās, TV runās, radio vai preses ziņās. „Remdenums” ir darbības „remdenu” apstākļu veidošanā, kuros sevi izsaka tāda „remdeno” pasaule. Tas ir – „remdenie” (nederīgie) veido „remdenu” (nederīgu) Vēsturiskā procesa at-plūsmu, kura „remdenos” ienes „remdenā” (dzīvei nederīgā) savstarpējo attiecību un darbības „vietā” – procesu kopumā. Tajā (purvā, ko paši ir veidojuši) visu kontinentu un zemju „remdenie” beidz savu darbību. Tas ir tikai laika („bateriju darbības ilguma”) jautājums.

Vēsturiskais process nav noteiktos datumos notikušie notikumi. Vēsturiskais process ir tās Cilvēku apziņā notiekošās izmaiņas, kuras noteiktos datumos izpaužas kā tur notiekošie notikumi. „Remdenie”, veidojot savu „remdeno” pasauli, veido paši savu apziņu („ieremdina” aizvien vairāk) un tādā veidā gan notikumus, kuros piedalās, gan to, kā paši reaģē uz šiem notikumiem, uz kuriem „karsti - aukstie” reaģē pilnīgi atšķirīgi. „Remdeno” „remdenība” „karsti - aukstos” piespiež būt aizvien „karsti - aukstākiem”, kas „remdenajiem” liek būt aizvien „remdenākiem” – intensīvāk veidot savu Vēsturiskā procesa at-plūsmu – radīt apstākļus, notikumus un „remdenāk” reaģēt, tā aizvien stiprāk mainot savu apziņu.

Veselība ir līdzsvars.

Slimība ir līdzsvara zudums.

Veselība ir notikumu un reakciju līdzsvars – adekvātums.

Slimība ir notikumu un reakciju nelīdzsvarotība – neadekvātums.

 

„Remdeno” apziņas īpatnību dēļ, viņu reakcijas uz apkārtējās vides notikumiem kļūst aizvien neadekvātākas, kas jau ir redzamas kā kolektīvas psihisko slimību izpausmes. Par normu tiek pasniegtas tādas uzvedības formas, kuras ir raksturīgas psihisku saslimšanu laikā. Stabilā (veselā) populācijā, kurā tādu „remdeno” ir maz un stabilos apstākļos viņi sevi neapdraud – viņu rīcību pietiekami labi kompensē „karsti - aukstie”, bet tur, kur „remdenie” nosaka kā notikumu gaitu, tā arī reakciju raksturu, tur viņu rīcība netiek kompensēta un viņi nonāk nopietnā apdraudējumā, kura raksturu un savas uzvedības nepieciešamo korekciju viņi nav spējīgi aptvert. Tādā veidā viņi ir izveidojuši slimas apziņas formu, kura nav spējīga adekvāti reaģēt uz vidē notiekošajām izmaiņām un nopietni apdraud pati sevi.

Tur, kur viņu darbība norit lineāras Vēsturiskās attīstības gaitā, tur šīs kļūdas (līdz zināmam laikam) viņiem pašiem nav pamanāmas, bet tiek uztvertas par „izaicinājumiem”, kas iezīmē viņu vēstures gaitu. Tomēr agri vai vēlu viņu „remdenība” pāriet jaunā uzkrāto izmaiņu kvalitātē un tad sākas procesi, kurus viņi nekādā veidā (ar savu slimo apziņu) kompensēt un stabilizēt nevar. Tad viņi nonāk apdraudējumos, kuros savu apziņas īpatnību dēļ nav spējīgi adekvāti rīkoties. Ja tam vēl pievienojas kādi citi cikliski Cilvēces un Zemes attīstības Vēsturiskā procesa apstākļi, kuri krasi atšķiras no ierastajiem un tradicionālajiem, tad tālākā „remdeno” eksistence kļūst neiespējama.

Pavisam citādi reaģē „karsti - aukstie”. Notiekošais viņiem liek pieņemt radikālus „karsti – aukstos” lēmumus, nerēķinoties ar „remdeno” domām par to. Tādi notikumi noņem vairākumā esošo „remdeno” apziņas un tās diktētās rīcības spiedienu un ar savu esamību piespiež „karsti - aukstos” rīkoties pēc viņu iekšējās būtības dabas. Tādi notikumi katrā atmodina viņā apspiesto („ieremdināto”) „karsto - aukstumu” un liek rīkoties adekvāti veselā saprāta diktātam. Tad izzūd liberālisms. Tad Cilvēki pakļaujas apstākļu diktatūras bezierunu prasībām un pieņem Vadonības, Hierarhijas un Sadarbības likumību un no tās izrietošās prasības. Tad „remdenie”, kuri paliek ārpus tā, nespēdami sevi saglabāt kritiskajos apstākļos, iet bojā, tā atbrīvojot vietu un ceļu „karsti - aukstajiem”.

Pašlaik – Vēsturiskā procesa lineārās gaitas nomaiņas brīdī, „remdenajiem” vēl saglabājas notikumu prognozējamības un vadāmības ilūzija. Pašlaik, „remdeno” ievērojamā pārsvara dēļ daudzos ir sajūta par viņu vis-varenību un notikumu gaitas nenovēršamību – ka tos vada „remdenie” sev vajadzīgajā gultnē. Lielā mērā tā tas ir viņu propagandas un pielietoto polittehnoloģiju dēļ, ar kurām viņi izraisa notikumus un uzspiež savu skatījumu. Viņi rada iespaidu, ka tas, par ko viņi runā, notiek, notiek tā, kā viņi par to runā, un notikumiem tiešām ir tāda nozīmē, kādu viņi tiem piešķir.

 

Tā nav.

Vienlaicīgi notiek arī tas, par ko viņi klusē.

Vienlaicīgi notiek arī tas, ko viņi nepamana.

Notikumiem ir cits saturs un sekas.

Notiek īstā Vēsture, kuras ietvaros viņi uztur savu iluzoro realitāti.

 

„Remdenie” var ietekmēt un vadīt savas iluzorās realitātes telpu un tās robežās noturēto Cilvēku apziņu, bet neko neiespēj pret Vēsturiskā procesa gaitu un izglītotu „karsti – auksto” Cilvēku apziņu, kuras robežas tālu pārsniedz „remdeno” iluzorās dzīves telpu. Tāpat „remdenie” neko neiespēj pret cikliskajām planētas izmaiņām, kuras notikumi ir tuvu klāt. Blakus „apgaismotajiem” un apspriestajiem notikumiem visu laiku notiek tas, kas notiek, bet kā darbību neievēro, bet kas nes savas sekas, kuras daudziem pienāk negaidītu notikumu veidā. Tieši šie „negaidītie” notikumi padara neprognozējamu „remdeno” iluzorās pasaules dzīvi un radikāli iejaucas viņu plānos un scenārijos, aizslaukot visus viņu „izaicinājumus”.

 

Darot vienu, viņi visu laiku dara vēl kaut ko citu – Vēsturiskais process reaģē uz „remdeno” rosīšanos un ienes objektīvas korekcijas savā gaitā.

 

Tas, ka Jūs neredzat šīs korekcijas, nenozīmē, ka to nav. Tās Jūs ieraudzīsiet „negaidītu” notikumu veidā, kuri tad jūsu acu priekšā maina visu Vēsturisko procesu zīmējumu.

 

Nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk vai palikt daudz labāk.

 

Lielu globālu notikumu priekšvakarā „remdenie” ir iedzinuši sevi tādā „stūrī”, no kura viņiem nav izejas. Viņi nevar reaģēt adekvāti, adekvāti izturēties mainīgos apstākļos un būt ārpus pašu radītās iluzorās realitātes. Viņi nevar piemēroties apstākļiem, kuru realitāti nepieņem, noliedz un apkaro. „Karsti - aukstie” var piemēroties jaunajiem apstākļiem tāpēc, ka katri apstākļi ir Dzīvības izpausme, bet viņi paši ir šīs Dzīvības daļa, kura mainās saskaņā ar šo apstākļu maiņu.

 

Jaunā rase ir kvalitatīvi jauna apziņa jaunos apstākļos un adekvātas apziņas darbības šajos apstākļos.

 

Apstākļu nomaiņa ir jaunas rases – apziņas tipa parādīšanos veicinošs notikums, kam pateicoties uzkrātās un snaudošās potences pāriet aktīvā izpausmē. Lai parādītos jauns apziņas tips (jūtziņa), nav nepieciešams liels tādu īpatņu sākotnējais skaits. Vēsturiskais process ir diktējis teritoriju, kurā tādi īpatņi var tikt sapulcināti, apstākļus, kādos tas notiek, un savstarpējo attiecību raksturu īpatņiem tādos apstākļos un teritorijā.

Tur neko nevar mainīt. Tur katrs elements papildina citu un veido savstarpējo atbilstību loku, kurā izvēršas jaunā apziņas tipa dzīve. Tā var būt nesaprotama un nepieņemama citiem, bet tā ir vienīgā perspektīvā tādos apstākļos, kādos turpmāk darbosies Cilvēces Vēsturiskais process.

Tad, kad Skolotāji pulcināja mūsu piektās rases aizsācējus tagadējā Gobi tuksneša vietā, viņu tur bija pavisam nedaudz – sākumā daži desmiti, bet vēlāk daži simti dažādu tautu un valodu ģimeņu, kuras izvērtās dažos tūkstošos jaunās rases Cilvēku. Tāpat arī tagad jaunajai rasei pietiks ar nedaudziem tūkstošiem – nedaudziem simtiem izvēlētu ģimeņu, kuras Skolotāji pulcinās sev zināmās un izraudzītās vietās. Katrs, kurš būs derīgs, savlaicīgi saņems nepārprotamu aicinājumu, neatkarīgi no tagadējās dzīvesvietas un nodarbošanās. Visi citi, rīkodamies atbilstoši savai „remdenībai” vai „karstajam – aukstumam”, nonāks tajās vietās un apstākļos, kuri atbilst viņu iekšējai dabai, un tādā veidā būs tuvāk vai tālāk no vietām, kurās tad būs apdraudēti vai pasargāti. Ņemot vērā objektīvi lielo (pietiekamo) „karsti – auksto” Cilvēku skaitu uz Zemes, „remdenie” reāli neapdraud nākotnes rases dzimšanu un attīstību. Apdraudēta ir tikai katra paša apziņas stabilitāte, kas ir atkarīga no tā, cik stipri viņā izteikta „karsti – aukstā” imunitāte „remdeno” propagandai un manipulācijām.

Tos, kas nebaidās būt „karsti – auksti” un rīkoties atbilstoši savas dabas un Vēsturiskā procesa prasībām, nekas nopietns, izņemot sadzīviska rakstura neērtības, neapdraud. Tas var prasīt atteikties no dažām komforta ieražām, bet toties sniedz pretī to, ko „remdenā” pasaule dot nevar – to, ko „remdenie” ar katru dienu vairāk atņem. Tāpēc pati „remdeno” aktivitāte „karsti - aukstos” virzīs uz viņiem labvēlīgākajām dzīves vietām un sadzīves formām. „Remdenie” veicinās „karsti – auksto” pulcēšanos Krievijā. „Remdenie” paliks bojā ejošajās teritorijās, bet „karsti – aukstie” sapulcēsies vienīgajā („nekomfortablajā”) drošajā vietā, kurā dos jaunā apziņas tipa aizsākumu.

 

Viss notiek pareizi!

Nākotne ir nenovēršama!

Nākotne ir mūsu!

 

„Es esmu ar Zvaigznēm un Nākotne mana!”

Antiņš