Jautājums no www.philos.lv
Par Laimi un atmiņām. Jūsu jautājums skar divas, nesaraujami saistītas vienas parādības daļas. Parādība ir Domāšana no ietekmēm izdalītu (noformētu) faktu virknēšana konstrukcijā ar iepriekšuzstādītu programmu. Šajā programmā mēs varam būt neatkarīgi iepriekšuzstādīto kritēriju un normu izvēlē mērķos un sasniegumu vērtējumos, bet ne līdzekļos apziņas kvalitātēs, ietekmēs un to pienestajos faktos, vai pilnīgi zaudēt savu neatkarību (kā tas ir noticis ar šo valsti EU ietvaros) pieņemot realizācijai svešus mērķus, kritērijus un normas, saglabājot brīvu izpildes politiku to stāstiņu, kuru sev iestāstām, augšminētā realizācijas laikā. Domāšana, kā tāda, ir kolektīvs process, kurš norisinās individualizētu personību apziņās. No vienas puses nav iespējama domāšana vienas individualizētas apziņas ietvaros (viens izolēts nevar domāt), bet no otras puses domāšana apstājas tur, kur beidzas apziņas individualizācija bezpersonisku apziņu lokā. Tur, kur ir apziņu individualizācija harmonizētas sistēmas ietvaros mūzikas instrumenti ar savām partitūrām tur tiek atskaņota muzikāla darba iecere tur notiek domāšana, doma virzās no jautājuma uzstādījuma (ievada) uz atrisinājumu un tas var kalpot par ievadu jaunai tēmas attīstībai. Runa iet no ierosinājuma uz mērķi. Cilvēka intelektuālā darbība norisinās caur vārdformu veidošanu un fiksāciju noteiktā secībā. Vārds ir fonētiska domas fakta fiksācija. Tur, kur nav Vārda, nav intelektuālas Domas un otrādi, kur nav Domas tur nav Vārda. Tur, kur nav skaidra vārdu nozīme semantika tur nav iespējama skaidra doma. Tur, kur mēs saprotam, ko ar to domājam beidzas domāšanas process un ir pāreja uz instinktīvu darbību. Vārds saista individuālo kolektīvajā, bet iznīcinot vārdu nozīmi tiek likvidēts kolektīvais Domāšanas bāze, process un vajadzība. Tur populācija ieslīgst vienšūņu un dārzeņu dzīves stāvoklī. Slengs nogrupēšanās savā šaurākā dzīves situācijā, sev līdzi nes arī šīs dzīves uztveres vienkāršošanos un tālāk to izplata arī uz pašu Dzīvi. Jēdzienu izpludināšana vārdu nivelēšana atņem Domai skaidrību un bieži vien iznīcina kā Vārdu, tā Domu. Piemēram izteiciens, ka: Absolūtais, Kosmiskais Saprāts, Īstenība, Dievs, Sirdsapziņa, zemapziņa un instinkti ir tikai dažādi vārdi, ar kuriem mēs apzīmējam vienu un to pašu ir ne tikai pilnīgi kļūdains (katrs no tiem ir atšķirīgs jēdziens un lietojams tikai tā šaurajā nozīmē), bet atklāj arī runātāja nespēju Domāt. Tas pats attiecināms arī uz katru mūsu un citu valodu vārdiem, kuri jālieto tikai viņu īstajās nozīmēs. Vārdu neatbilstošs lietojums ved uz domāšanas apsīkumu tās formas zuduma dēļ. Atcerēsimies, ka domāšana ir faktu noformēšana un grupēšana loģiskās konstrukcijās, kādu nepieļauj formu neskaidrība un to lietošanas nevajadzība. Personības individualizācija nav saistāma ar sava šauri personiskā viedokļa akcentēšanu un uzturēšanu (kas norāda uz personības defektu un negatīvajām procesa izpausmēm), bet gan ar apzinātu iekļaušanos kolektīvā normu un procesu sistēmā, pretstatā neapzinātai līdzskrējībai un ieslīgšanai pūļa psihozē bezdomu veģetācijā vai akcijās kā tie citi tā es ar! Tāpat no personības individualizācijas, kolektīvās apziņas un tur notiekošā domāšanas procesa tiek izslēgti visi tie, kuri pārkāpj šīs kolektīvās apziņas normas, nepakļaujas mērķiem un kritērijiem. Valoda izrunātie Vārdi, žesti, mīmika un krāsas vai smaržas nav informācijas vienības, ar kurām to pārnesam no vienas apziņas uz otru. Valoda ir tas, ar kā palīdzību mēs izpaužam vajadzību viens pēc otra. Dators neprot sarunāties tāpēc, ka neizjūt tādu vajadzību. Vajadzība būt kopā atrod ceļu kopības uzturēšanai caur atbilstības uzturēšanu, uzturot kopību apziņu struktūrās un saturā. Tam kalpo Valoda un Domāšana, kura dara zināmu citiem to, kādi mēs esam, caur to, ka stāstam viņiem kā mēs redzam sev apkārt notiekošo. Mūsu redzējumu ar savu redzējumu salīdzina mūsu sarunu biedri un tas viņiem dod iespēju atrast kopīgo vai atsvešinātību ienesošās atšķirības. Cilvēki tuvojas viens otram savas kopības meklējumos atrod kopīgo valodu, kuru izkopj niansētībā lielāku kopību nodrošinoša valoda ir tā, kurā ir lielāka un precīzāku vārdu bagātība, jo tā dod augstāku savstarpējās sapratnes līmeni, demonstrējot lielāku ieinteresētību par to, lai sarunu biedrs mūs labāk saprastu, lai būtu tuvāka kopība. Un otrādi, tur, kur ir savstarpējā vienaldzība, tur samazinās atklātība, tur valoda kļūst aptuvena, maldinoša un distancēti informatīva. Valoda un doma ir katras vides tautas, sabiedrības vai populācijas Ētikas un morāles faktiskā izpausme tās reģistrējams, izmērāms un uzglabājams fenomens. Valodas sapratne ir šīs Ētikas un morāles sapratne. Nav iespējama valoda bez tai atbilstošas morāles un problēmām, kuras tā risina. Dators nesaprot valodu tāpēc, ka tam nav morāles un tas negrib risināt problēmu. Viņā nav tā, kas to grib datoram nav Sirds. Datoru var iemācīt izpildīt svešu gribu, bet viņā nevar ielikt viņa gribu un vajadzību domāt veidot kopības tiltus ar sev līdzīgiem. Šie tilti veidojas pārvarot mūs šķirošo risinot problēmas. Pasaulē problēmu nav tik ilgi, kamēr mēs tās sev nesameklējam tad, kad gribam caur to risināšanu nodibināt kopību ar tiem, kurus iesaistām to risināšanā. Problēma ir tikai veids, kādu izvēlamies ceļš kopības meklēšanai un nostiprināšanai. Izvēloties problēmu, mēs parādam to pieredzi, kāda mums ir kopības meklējumos. Vai mēs to meklējam caur labo un skaisto vai caur konfliktu un troksni. Tad, kad esam ieinteresēti tiltu būvē savstarpējos kontaktos un sapratnē, mēs vēršamies pie savas pieredzes mums ir aktīva atmiņa un plašs vārdu krājums, bet kad mūs apkārtējie apgrūtina ar savu klātbūtni, mēs zaudējam par viņiem interesi, dzēšam atmiņas un mūsu vārdu krājums samazinās, tie kļūst aptuveni daudznozīmīgi (saproti pats, domā kā gribi). Atmiņa atspoguļo mūsu vajadzību celt tiltus uz citu Cilvēku Sirdīm. Sašaurinoties vajadzībai, pasliktinās atmiņa. Neviena sistēma nevar izprast sevi un augstāk organizētu sistēmu. Ar intelektu nevar izprast intelekta uzbūvi un darbību tur ir vajadzīgs Saprāts Sirds, bet Sirdij šīs formulas un konstrukcijas nav vajadzīgas. Sirds to visu veido pati pēc savas vajadzības, ja jūtas Laimīga vai atsakās no tā, ar ko nevar realizēt savu vajadzību pēc vienīgās patiesās vērtības Laimes, ko dod savstarpējā sapratne un saskaņa Kopība. Personības Individualizācija sākas ar savu Identitāšu un Vērtību apzināšanos, ar savas vietas koordinātu iezīmēšanu. Ar sava dzimuma, ģimenes stāvokļa un sabiedriskās lomas apziņu un stingru ievērošanu, bet šīs apziņas zaudēšana ved pie bezpersoniskuma un domāšanas nespējas un nevajadzības. Domāšanas procesa uzturēšanai vajadzīga pieredze un saistība ar to iespēja smelties tur atrodamo. Apstākļos, kad šāda pieredze tiek apšaubīta, noliegta (notiek strauja pretdabiska vērtību un sabiedriskās orientācijas maiņa atteikšanās no Dabiskās Kārtības vai Tradīcijām) vai padarīta nepieejama, izkropļojot Vārdu un tā nozīmi, zūd saistība ar šo pieredzi vai vajadzība pēc tās. Tas mehānisms, ar kuru mūsu apziņa saistās ar pieredzi, tiek dēvēts par atmiņu. Atmiņa ir spēja koncentrēt savu uzmanību uz mums tobrīd vajadzīgo pieredzes daļu. Mūsu atmiņas individualizētās pieredzes daļas glabājas Akašas nospiedumos astrālās matērijas izmaiņās, kuras ir neizdzēšami un nesaraujami saistītas ar to radītāju. Vienlaicīgi tās ir arī pieņemto lēmumu izraisītās izmaiņas apziņas struktūrā un Dvēseles substancē, kuras tur saglabājas tik ilgi, kamēr vien ir šī substances un struktūras īpatnība (operatīvā atmiņa). Apziņas Individualizācija ir spēja Koncentrēties un izveidot savu attieksmi pret ienākošajām ietekmēm. Tāpat šī Koncentrēšanās ir Domāšanas un Vārdu lietošanas pamatā. Tā pati Koncentrēšanās uz mums vajadzīgo pieredzes daļu fokusē apziņu uz attiecīgo astrālo nospiedumu un padara to mums pieejamu (atsauc atmiņā) par tik un tā, kāda ir mūsu šībrīža un nospieduma atbilstība. Nav sliktas atmiņas. Ir apziņas un nospieduma neatbilstība vai vāja koncentrācija vāja domu veidošanas spēja. Domu veidošana atkarīga kā no Vīrišķā darba faktu formēšanas un virknēšanas, tā no Sievišķīgās Sapratnes. Sievietēm zaudējot savu sievišķību un pievēršoties Vīrišķībai, kolektīvi zūd Sapratnes spēja. Sabiedrība ieslīgst plānprātībā, kurā katrs dara to, ko uzskata par vajadzīgu, patīkamu un derīgu zūd Norma un tieksme to ievērot. Atbildība ir Sapratne par Normu un vajadzība pēc tās ievērošanas. Atmiņas zudums ir ieslīgšana (arī kolektīvā) bezatbildībā. Tas pats notiek arī tad, kad notiek iepriekšējās sabiedrības konsolidācijas izjaukšana vai jaunas konsolidācijas formas rašanās. Tāpat to var vērot pie tiem, kuri saskaras ar jaunu apziņas formu vai abstrahējas uz pirmtēliem, kuriem nav un nevar būt Vārda formas mūsdienu Cilvēka vai mūsu matērijas attīstības līmenī. Latvijā ir un tiek mērķtiecīgi pielietoti visi kolektīvās apziņas graušanas un Domāšanas procesu bremzēšanas līdzekļi un tehniskie paņēmieni. Tāpat tiek formēts atšķirīgs un kvalitatīvi ievērojami zemāks domāšanas procesa un apziņas lauks, kurā nav vietas kvalitatīvākai vai Tradīcijā sakņotai Dvēseles un Apziņas dzīvei. Bez sava ierastā lauka paliekošie to izjūt, un vai nu noslīd zemākajā dārzeņu dzīvē, kurā atmiņas nav vajadzīgas, vai arī meklē sev jaunu sadarbības lauku līdzīgi domājošo vides izveidei. Nevajag aizmirst arī to, ka vienlaicīgi ar lauka noslīdēšanu ir notikusi liela lauka elementu migrācija uz citu teritoriāli formētu vibrāciju apgabalu. Latvijai ir zudusi liela daļa viņas apziņas lauka, kura ir izceļojusi un nevar sevi realizēt svešu teritoriālo vibrāciju laukā. Visu šo iemeslu dēļ Jūs jūtaties tāpat kā izmirstošo stropu bites, kuras neatrod ceļu savās atmiņās uz mājām, izirstot kolektīvisma principam un vajadzībai pēc pieredzes. Jaunajā antitradicionālajā pieredzē nav Māju šī vārda nozīmē, bet ir tikai miteklis mājoklis un atbildības noliegums par tā uzturēšanu un nākošo paaudžu turpinājumu tajā. Koncentrācijas spēja, tāpat kā jebkura cita, ir attīstāma un trenējama, tomēr tai ir tās dabiskais avots un stimulatori. Koncentrācijas izcelsmes vieta ir Interese, kura izaug no Cilvēcisko Vērtību telpas, nesot līdzi to, kas ir Radoša darbība Dzīves un darba interese Dzīvesprieks. Interese par savu dzīvi nāk no apmierinātības par to. No tā, cik pilnvērtīgi jūtamies, no tā, cik pilnvērtīgi varam realizēt savas Cilvēka Vajadzības no Dzīves Īstenībā līdz sava Goda un labdarības spējas izpausmei. Savu pilnvērtību jūtam tad, kad redzam to, cik derīgi esam savas dzīves uzlabojumos. Ja atrodam jaunas problēmas uzlabojumu iespējas Kopības uzturēšanai, tad koncentrējamies uz tām un tur ieguldām savu Sirds enerģiju. Pārvarot šīs grūtības un redzot sava darba augļus, izjūtam savu pilnvērtību un koncentrēšanās derīgumu jūtam vajadzību pēc tās mūsos ir Dzīves interese un prieks mēs meklējam jaunu savu spēju pielietojuma vietu. Bet, ja ar mūsu pūlēm nepietiek, ja nevaram atrast domubiedrus, ja ar visu, ko darām, nekā nevaram mainīt tajā, kas ap mums notiek, ja visas mūsu pūles tikai izsmeļ mūsu dvēseles spēkus, tad vai nu atsakāmies no šīm pūlēm zūd vajadzība koncentrēties nav apmierinājuma un Dzīvesprieka mēs jūtam to, ka esam lieki tajos procesos, kas ap mums notiek ar mums nerēķinās mūs ignorē, tad sākam ignorēt šos apstākļus atsvešināmies no tiem un izstumjam tos kā svešiniekus no savas apziņas dzēšam atmiņas par tiem un visu to, kas ar to saistās. Vai varam iet citu ceļu un mēģināt pielikt lielākas pūles atgādinājumos par savu eksistenci tiem, kam mēs neesam vajadzīgi, bet tā mēs šajās pūlēs iegremdējam visu savu dvēseles spēku, atņemot to citām dvēseles dzīves telpām. Koncentrējoties uz šo vienu, zaudējam koncentrāciju pametam novārtā citu. Cenšoties noturēties peldus, aizmirstam to, ka esam Cilvēki un kā Cilvēki dzīvo tad, kad viņus neslīcina nodevēji. Viens no depresijas iemesliem ir enerģijas pārtēriņš un dzīves bezjēdzība, bet depresijas pazīme, savukārt, ir atmiņas pavājināšanās, izklaidība, trauksmes sajūta, intereses un Dzīvesprieka zudums nelaimīgums. Cilvēks ir nelaimīgs tad, kad nav par ko un kādēļ domāt kad nav Kopības. Laimes ceļi ir dažādi. Katrs citā veidā meklē vienu un to pašu Kopību ar citiem sev līdzīgiem un caur tiem šo kopību ar Visiem un Visu. Pat pasaules kundzības idejas pamatā ir šī pati kopības meklēšana, bet diemžēl ejot pretējā virzienā. Kad esam Kopā, esam Laimīgi mums ir daudz visa kā, par ko domāt uz ko koncentrēties. Tad mums ir laba atmiņa, bet mēs sakām, ka esam derīgi, un otrādi, kad visi mūsu spēki aiziet tukšā un nebeidzamā rosībā, tad sūdzamies par sliktu atmiņu. Tāpat tas ir vienmēr, kad redzam to, ka mūsu darbu nenovērtē un sacūko tie, kuru koncentrācija ir zema vai pat ir ignorance pret to, ko mēs uzskatām par derīgu un pareizu. Mums pasliktinās atmiņa tad, kad apkārt ir tie, ar kuriem nav kā dēļ būt kopā, bet nav to, ar kuriem ir vērts būt kopā. Kad nav ar ko un kādēļ. Liberālajā dzīves ideoloģijā, antitradicionālajā un murgaini izkropļotajā Tradīciju un vārdu interpretāciju lietojumā (folkloristi, viedisti un garīgie censoņas) zūd pati atmiņas vajadzība, kuru aizstāj katra paša savdabīgais viedoklis un šī viedokļa leģitimitātes vardarbīga uzspiešana skaidras domāšanas slāpēšana tajos, kuri vēl jūt vajadzību pēc patiesas atmiņas un Īstas Pieredzes. Viņi, slāpējot Jūsu kreisās smadzeņu puslodes darbu, vienlaicīgi atbrīvo labās puslodes ietekmi. Smadzenes piegādā apziņai to, ko tās var piegādāt un Jūsu apziņā lielāku vietu ieņem intuitīvais darbs apziņa cenšas sevi saglabāt, pievēršoties eksistenciāli zemākam darbības laukam. Vienlaicīgi tas gan padziļina sapratni par parādību dabu, gan atņem tai dažādu parādību salīdzināšanas, izvērtēšanas un līdzsvarotas sintēzes iespēju. Niansētība ir sintētiskā, Kolektīvās daļas, individualizācija. Ar savu darbību viņi laupa Īstenības apziņu, pretstatu vienības uztveri un Dvēseles Dzīves niansētību to attīstību, kā dēļ šeit uz Zemes Dzīvo Cilvēks. Tātad, atmiņas saglabāšanas līdzeklis ir intensīva, ilgstoša, kvalitatīva, koncentrēta Domāšana par dzīves abstraktajām parādībām, un tādu Domāšanu veicinošas literatūras lasīšana. Savas Dvēseles uzturēšana atbilstībā ar skaidras, patiesas un Īstenībai atbilstošas Domāšanas paraugiem. Ielūkojieties ieteicamās literatūras sarakstā. Tur noteikti atradīsiet visu šim darbam vajadzīgo. Dvēseles sapratne izriet no tās muzikalitātes, tādēļ jāvairās no disonansēm skaņās, notikumos un attiecībās. Neļaujieties, neiesaistieties trokšņa ieviešanā un neieviesiet troksni savā apkārtnē ne tehniskiem, ne emocionāliem līdzekļiem. Veidojiet ap sevi melodisku dzīvi. Klausieties un izdzīvojiet Mūziku. Esiet Laimīgi ar tiem, kam esat vajadzīgi. Meklējiet savus domubiedrus, domājiet par viņiem esiet kopā ar viņiem savās domās. Paplašiniet savus meklējumus paceļot to augstumus. Debesis ir Kopības vieta un Avots, tāpēc kopīgo meklējiet ar tiem, uz kuru kopību ved jūsu Sirds, jo Debesu Valstība ir Sirdī un Caur To uz Jums runā visi tie, kuru Kopībā Jūs varat iekļauties, kur iederaties un kam esat vajadzīgi Jūs. Pauls Stelps Sociopsiholoģijas asociācija |
|||||||
Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa |