Par Sauli pie debesīm!

 

Labdien!

Ielūkosimies situācijā no metafizikas puses.

Zeme (rupjā matērija) mums ir visblīvākā pieejamā pasaule. Ar to mēs (mūsu personības apziņa) kontaktējas ar fiziskā ķermeņa un smadzeņu aktivitātes palīdzību. Pati apziņa uzturas smalkākos matērijas apgabalos – astrāli intelektuālajās sfērās.

Skatoties no zemes, tai tuvākā ir ēteriskā („sausā zeme” – tuksnesis, kurā Mozus savus tautiešus esot vadājis 40 gadus – 40 pēcnāves dienas, kurās Cilvēks vēl ir tērpies ēteriskajā ķermenī) matērijas forma. Aiz tās – augstāk nāk astrālās pasaules zemākā – tumšā noārdošā daļa, kura atbilst zemes dumbrāju, purvu un tumšo jūras un okeāna dzīļu analoģijai, kurās nekad neiespīd Saule, kur notiek visa tur iekļuvušā sapūšana. Tāpat morāli sapūst visas tās apziņas, kuras savas neuzmanības vai interešu dēļ „iestieg” šajā matērijā un tās apziņas stāvokļos – piesātinās ar tās vibrācijām.

Šajos esamības slāņos atrodas arī pēcnāves apziņas transformācijas apgabali „šķīstītava”, kuros mirušā Cilvēka „debesu” apziņas daļa tiek atdalīta (attīrīta) no „zemes” apziņas daļām. Tur „zemes” apziņas daļas sadalās (sapūst) un „izšķīst” kopīgajā astrālās matērijas masā – zaudē jebkādu individuālo apziņu, formu un piederību.

Virs tās ir gaišāki astrālās pasaules slāņi, kuri maina savu dabu atkarībā no tā, cik tuvu tās augšējajai malai – „okeāna virsmai” – gaisam, skābeklim un Saules gaismai tie ir. Lielākā daļa Cilvēku uzturas tieši šajā astrālās pasaules daļā – tumšākās vai saulainākās telpās, atkarībā no tā, cik tuvu Ugunīgajai pasaulei – Saules gaismai atrodas Cilvēka apziņa. Viņa intelektuālā daļa tad ir gaisa telpa, vējš, smaržas, skābeklis vai citas gāzes (arī smacējošas) tajā.

Apziņa vērtē ietekmes (iespaidus) salīdzinājumos. Tumšāks vai gaišāks, aukstāks, siltāks, labāks, patīkamāks vai otrādi apziņai parādās salīdzinājumā ar tās esošo stāvokli (izmaiņām tajā) vai starp divām parādībām ārpus tās. Pie tam – šis vērtējums ir atkarīgs arī no tā, kādu procesu varā atrodas apziņa.

Apziņa normālstāvoklī ir orientēta „ar galvu uz augšu” – tās vērtību un darbības orientieri un stimuli pienāk no Esamības radošajiem apgabaliem – augstākajām Garīgajām telpām. Tādā apziņā valda enerģiju radošie aspekti un radošie stāvokļi – apziņa ir „paradīzes” stāvoklī. Tādai apziņai Gaisma ir visa laba virziens, vēstnesis un nesējs. Deģenerētas vai maldinātas apziņas ir „elles” stāvoklī un atrodas „ar galvu uz leju”. To vērtību un darbības orientieri un stimuli nāk no noārdošajiem apgabaliem un enerģiju laukiem. Tādā apziņā vērtējumi mainās uz pretējo. Noārdošais tiek uztverts par derīgo, sliktais par labo, bet ciešanas nesošais – par baudas avotu (sado – mazo). Meli tur nes patiesības iespaidu, bet patiesība skan kā meli. „Elles” stāvokļos tumsa ir miera, cieņas un visa laba vēstnesis. Tāpēc visa tādu apziņu darbība tiek pārvietota uz nakti vai Saules gaismai (Patiesībai) nepieejamām vietām. Tādi radījumi brīvības un labklājības vārdā dara visu to, ar ko brīvību un labklājību zaudē.

Veselību veicinošo un uzturošo tie domā par dzīvību ierobežojošo, bet slimību nesošo un uzturošo par veselības aizsardzību daudzina. Maldus un melus tad tur sauc par izglītību un zināšanām, bet zināšanas – par tukšu muldēšanu, māņiem, fantāzijām un „nekam nevajadzīgu bagāžu”.

Ellē Kultūra ir neizsakāmas ciešanas, tāpēc tur tās aizsegšanai lieto subkultūras vai kultūras tradīciju tukšās čaulas bez to īstā – skaistuma un izsmalcinātības satura. Ellē vienmēr izvēlas rupjāko no iespējamajiem rīcības un izpratnes veidiem. Tā uzskatāms piemērs ir mūsdienu folkloristu darbība Latvijā, kad tie pievēršas rupjākajam folklorā atrodamajam formām un popularizē tās visrobustāko pielietojumu un izpratni, atsakoties no izsmalcinātā, izsmalcinošā un augšup virzošā.

Lozungs – „Mēs esam zemnieku tauta” ir katru attīstības iespēju apturošs. Tas ir pretrunā ar pasaules uzbūvi un tur notiekošajiem radošajiem procesiem – ar visa esošā hierarhisko uzbūvi un hierarhisko sistēmu savstarpējo sadarbību kalpošanā.

Uzstādījums „mēs esam zemnieku tauta” ir tāds „melnais punkts meditācijā”.

Apziņa, lūkojoties sava stāvokļa horizontalitātē neredz atšķirību starp to, kur tā atrodas un uz ko intereses vadīta virzās. („Pārvietošanās” – izmaiņas notiek intereses vērsuma rezultātā). Tad tai nav apziņas stāvokļa kvalitatīvu izmaiņu – visas izmaiņas ir tikai kvantitatīvas – parādās un izzūd vienādas nozīmes parādību formas. Lūkojoties uz kvalitatīvi atšķirīgiem apziņas esamības apgabaliem, tos redz salīdzinoši gaišākus vai tumšākus par to, kur pašlaik atrodas aktīvā apziņa.

Ugunīgā un Garīgā pasaule atrodas nesalīdzināmi gaišākos apgabalos par to, kur pašlaik ir Cilvēka apziņa. Tāpēc visas Debesu un Dievu zīmes – Augstāko pasauļu enerģijas un būtņu ietekmes parādās kā mirdzošas zīmes uz apziņas debesu fona. Jo zemāk atrodas apziņa, jo lielāks debesu un zīmju kontrasts. Augstām apziņām viņu Debesis ir gaišas – ugunīgu, mirdzošu zvaigžņu un tēlu piepildītas.

Viņu Debesis liesmo!

Krāsainu liesmu fonā var redzēt pilnīgi baltas un Aizbaltas strāvas, kur izzūd pati gaismas redzamība, atklājot Gaismas Esamību un tās visu radošo saturu, aiz kura ir nojaušams tās izcelsmes cēlonis, kurš vienmēr paliek Cilvēka apziņai nepieejamā telpā.

Tikai tad, ja Cilvēka apziņa piepulcējas Ugunīgās pasaules liesmu dabai – pati kļūst par „liesmu starp liesmām”, tā var pacelties līdz Garīgās Gaismas pasaulei un ielūkoties tajā, bet nekad šī apziņa nevar ielūkoties tur, kur ir izcelsmes Cēlonis. Lai to darītu, Cilvēkam jāatsakās no savas apziņas – jākļūst par bezpersonisku labdabīgu spēku – Saprātīgu enerģiju Garīgajā pasaulē, kas šajās Evolūcijas pakāpēs tehniski nav iespējams. Cilvēka apziņa tam ir pārāk nepilnīga.

Tumsas slāņi Cilvēka apziņai parādās kā tumši veidojumi ar gaišu auru vai tumšāki laukumi, kuri transformējas krāsainos tēlos. Labs tādas parādības apraksts lasāms Liedskalniņa atstāto pierakstu fragmentos viņa dzīvei veltītajā grāmatā. Tas ļoti uzskatāmi atspoguļo kritušā māga apziņā notiekošos deģeneratīvos procesus, kuros bijušo zināšanu atliekas satiekas murgainās (pretdabiskās) kombinācijās.

Krītošie (visi māgi agrāk vai vēlāk krīt) māgi savas zināšanas un spējas zaudē mokošā deģeneratīvā procesā – parādās par vidusmēra Cilvēku augstākā veidolā, zināšanās un spējās, bet izzūd dzīvniekam līdzīgos apziņas stāvokļos. Tāda krišana turpinās daudzus mūžus, līdz sasniedz minerālās pasaules apziņas stāvokļus un iemiesojumus. Pie tam tāda apziņa saglabā savas traģēdijas sajūtu – pasaulē ir nelaimīgi akmeņi, kuri nes nelaimi visiem, ar ko nonāk saskarē. Tādi akmeņi pievelk melnās maģijas piekopējus un neuzmanīgus „akmeņu svētvietu pētniekus”, ar ko izsauc neatgriezeniskas destruktīvas izmaiņas viņu psīhē.

Tumsas pasaulē krītošie rauj sev līdzi citus, bet pakāpjoties cenšas nogrūst zemāk tos, pār kuriem rāpjas augstāk. Tāpēc „tumsa tumsu apēd”.

Tumsai pietuvojies Cilvēks atrod tumšo būtņu izliktās zīmes.

Tumsa pievelk Cilvēku caur viņa dvēseles tumšajām daļām, tās pastiprina un paplašina.

Arī tumsas pasaulei ir savs magnētisms, kurš pievelk atbilstoši dvēselē esošajai tumsai.

Tumsas magnēts piešķir formu – dod darbību dvēseles tumsai.

 

***

 

Tumsas pasaule darbojas pārvietojot uzsvarus.

 

Jūs noteikti esat dzirdējuši par tuneli, kura galā mirdz gaisma un sagaida gaišas un mīļas būtnes. Tas ir labs apziņas ceļojuma apraksts, kurā apziņa nonāk augstākos astrālās pasaules un vieglākos esamības apgabalos.

Tunelis, kura galā ir gaišs, ved augšup.

Tunelis, kura galā ir tumšs, ved lejā.

 

Orientējoties, koncentrējoties uz gaišo, Cilvēka apziņa nostiprinās „paradīzes” stāvokļos un radošajā darbībā. Orientējoties uz tumšo (lietojot tumšus priekšmetus, apģērbus un diennakts stundas), Cilvēka apziņa apvēršas „elles” stāvokļos. Tumšie grib pakāpties – iegūt ietekmi un materiālos resursus, tāpēc izliek lamatas neuzmanīgu ziņkārīgo ķeršanai. Viņi izķer tos, kuri zināšanām un praksēm meklē utilitāru pielietojumu, tos, kuri domā, ka informācija un informētība ir zināšanas un gudrība, tos, kuri grib un meklē vieglus ceļus un ātrus risinājumus, tos, kuri domā, ka atradīs mācību, kurā visu pasniegs uz paplātes un „90 minūtēs”, ka „paradīzes atslēgas” un pārdabiskas spējas var nopirkt un tālāk tirgot par naudu. Visi tādi ir tumsas lamatu apmeklētāji vai ēsma lamatās citu muļķu pievilināšanai.

Tumsa darbojas pārvietojot akcentus.

Palūkosim, kas tieši te ir pārvietots. Ir tāda koncentrēšanās treniņa prakse, kurā pielieto speciālu mandalu (simbolisku, saturā piesātinātu, apziņu organizējošu grafisku ornamentu apļveida kompozīciju) ar melnu apli vidū. Mandalas apkārtējais ornaments uztur apziņu aktīvā un modrā – noteiktā darbībā orientētā stāvoklī. Centrālais tumšais aplis ir laukums, kurā Cilvēks vizualizē Garīgo Debesu apskatāmā aspekta Ugunīgo simbolu. Tas ataino dabisko lietu kārtību, kad augstākie slāņi vai to sūtījumi, izlauzušies caur Cilvēkam tuvākajiem tumšākajiem slāņiem, atklāj to patieso (salīdzināmo) tumsu (pirms neesi redzējis Gaismu, nezini kas ir tumsa).

Tādā kārtā cieši mijiedarbojas trīs savstarpēji saistīti elementi – organizējošais (ļoti svarīgais!) mandalas apkārtējais ornaments, Cilvēka vērojošā apziņa un caur mirdzošo simbolu uztveramais aktīvais Debesu apgabals, kurš veido apziņā notiekošās pārmaiņas. Cilvēks šeit ir pasīvais elements un atrodas pieņemošā stāvoklī, kā „tas, kura Tēvs zina visas viņa vajadzības.”

Melnajā pārbīdē Cilvēks ir problēmas uzstādītājs (Debesu „Tēvs” ir lieks), nav modrībā uzturošā ornamenta (apkārt esošais ir „liekais un nesvarīgais”) un nav nekādu Debesu zīmju vērojuma, bet ir tikai un vienīgi apziņas koncentrācija un virzība tumsas virzienā un apziņas izmaiņā „elles” atbilstībā – tumšais punkts esot labā – atrisinājumu dodošais. Tipisks tumsas murds. Melnie rada problēmas, kuras tad piesakās risināt ar dzīvību, veselību un veselo saprātu – brīvību atņemošām metodēm.

 

***

 

Palūkojieties plašāk!

Paskatieties, kas notiek zinātnē, mākslā un reliģijā! Arī tur notiek tādas pat akcentu pārbīdes!

Ekonomikā Cilvēks no saimnieciskās darbības labuma guvēja tiek pārvērsts par resursu – darba tirgus preci, bet valstis ir „konkurējošie elementi parādu tirgū”. Jebkuru attīstību bremzējošais iztrūkums – parāds ir nolikts tādas ekonomikas pamatā. Tāds „melnais caurums” ekonomikā ir akcentu pārbīdes rezultāts – „melnais punkts”, uz ko aicina koncentrēties – uz kredītu un investoru piesaisti, kad „gaisma tuneļa galā” ir Cilvēcisko Vērtību un to darbības attīstīšana, kas neizbēgami noved arī pie materiālās labklājības.

Zinātnē uzsvars no Tikumiskās kontroles un Cilvēka darbības noturēšanas radošā un pasauli pilnveidojošā, izsmalcinošā gultnē ir pārvietots uz nekontrolētu, pasauli iznīcinošu tehnisko iespēju meklēšanu. Arī medicīnā par iespējamu tiek atzīts viss, ko vien var tehniski izpildīt!

Reliģija, pārvietojot akcentus un pieskaņojot sludinātāju, baznīcu un pāvestu vajadzībām, ir profanēta līdz tās pilnīgam pretmetam!

Bulgārijā vienlaikus dzīvoja divi pretmeti – Augsti Attīstīts Gars – Beinsa Duno (Pēteris Donovs) un sieviete – mēdijs Vanga. Par Vangu kladzina uz katra stūra, bet Donovs tiek pilnīgi noklusēts, kaut gan šo divu ieguldījums Bulgāru tautas dzīves uzlabošanā ir diametrāli pretējs un nesalīdzināms kā mērogos, tā kvalitātēs. Cik viens bija augšup vedošs, tik otra postoša. Jau Rāmajanā ir aprakstīts dēmons sievietes veidolā, kurš vervē dēmonu armijas algotņus, risinot viņu materiālās un miesīgās problēmas, kuru izcelsmē ir vainīgi paši „cietušie”.

„Kulturologi” ir gatavi no kapa izcelt Monas Lizas modeļa pīšļus, lai tikai izpētītu kādu savu versiju par Leonardo dzīvi, kas ir palikusi tur pagātnē kā tās vēstures sastāvdaļa, kurai nav nekāda sakara ar šodienas izvirtuļu „mākslas dzīvi”. To dara ar skaļu troksni, tai pat laikā noklusējot šodien aktuālo Nikolaja Rēriha māksliniecisko un sabiedrisko darbību.

Skaļi bazūnē par Cilvēces atkritumu dvēseļu mēsliem – „mākslu”, kuru biezā slānī noklājuši visādi Dalī, Pikaso, Munki, Rotko un Maļeviči, bet ir pilnīgs klusums par Nikolaja un Svjatoslava Rērihu, kā arī citu kultūras dižgaru atstāto mantojumu.

Arī tā ir ļoti uzskatāma akcentu pārbīde „melno punktu” virzienā!

Sevišķi uzskatāms ir Rēriha un Maļeviča pretmetu saistības gadījums. Abi meklēja vienu un to pašu – visa esošā Garīgo Sākotni un tā vārdos neizsakāmo pirmelementu. Abiem bija viņu Garīgie Skolotāji – Guru. Rēriham tie bija Maha Atmas, bet Maļēvičam viņu nodevējs un darba postītājs – nespējīgais atkritējs – antropozofijas ieviesējs Šteinerts.

Rērihs savu Skolotāju vadībā pievērsās šīs problēmas Garīgajā Kultūrā sen atrastam un nu jau tradicionālam risinājumam – Radošā pirmsākuma parādīšanu caur Sauli, Gaismu un tās radošās darbības izteikšanu caur to radītā skaistuma un dzīvības spēka demonstrēšanu; kam pretī Maļevičs sava guru Šteinerta ietekmē nonāca pie visa esošā nolieguma – melnā kvadrāta, ar kuru tagad tiek slavināts.

Ar to abi pretmeti ir pierādījuši savu Skolotāju un viņu mācību iekšējo dabu un iedarbības uz Cilvēka apziņu gala rezultātu. Rērihu viņa Skolotāji atveda līdz Gara Gaismas un kosmiska Skaistuma izteiksmes spējām, bet Šteinerts Maļeviču – līdz visu noliedzošas tumsas manifestēšanai, kurā izzūd katrs radošais impulss. Viens rāda visaugstāko iespējamo Dzīvību un Gaismu savā ceļā, bet otrs – visu aprijošo tumsu kā visa esošā ceļa galu, kam piesaista katra vērotāja acis, prātu un apziņu.

Arī tā ir akcentu pārbīdes rezultātā radusies filosofisko doktrīnu izkropļota uztvere un traktējums, kurš Cilvēka apziņai liek izdarīt kļūdainus secinājumus un iet maldu ceļus. Maļeviča melnajā kvadrātā mēs redzam gan tāda ceļa cēloni, gan tā galarezultātu – kas ir tumsas spēku aicināts, pievilināts un vadīts – tas tumsā nonāk un savu dzīvi beidz. Maļevičs nezin starpību starp filosofisko un materiālo tumsu, nesaprot kādu pārbīdi izdara, mēģinot pirmo izteikt caur otro, un tādā veidā ielaiž mūsu pasaulē objektīvi reālus destruktīvus spēkus!

Tāda ir akcentu pārbīdes jēga un gala iznākums.

Tāda ir koncentrēšanās uz tumsu – tumšo punktu pelēkā laukā alga un tādu meditāciju radītāju mērķis.

 

Antiņš