Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv


193.

No: Lauras       Temats: profesija, hobijs- aktieris

?←      2008. gada 9. janvārī 20:08:42

Kāpēc dažus cilvēkus šī nodarbošnās aizrauj? Esmu tēlojusi dažas lomas, pēc tam šī tēla sajūta vēl kādu laiku neliek man mieru. Jaukas sajūtas ik pa laikam pēc lomas spēlēšanas uzpeld, ja loma ir bijusi saulaina, bet ja tēlo negatīvā lomu? Rodas jautājums vai tā ir sevis attīstīšana, tēlot dažādas lomas un izdzīvot uz skatuves to, ko dzīvē varbūt nekad nepiedzīvosi un atklāt sevī daudz jauna, vai tā ir sevis zaudēšana?



Par aplausiem un aitu ādām


            Cilvēks ir vienīgā būtne savā Evolūcijā uz šīs planētas, kurai ir dots tas, ko vispārināti sauc par Gribas brīvību. No šī punkta raugoties, mēs redzam garo ceļu uz īsu atbildi. Vienas mācības brīdina – “Neradi sev elkus!”, citas māca – “Esi tas, kas Tu esi” – līdzinies Radītājam, kurš saka – “Es esmu tas, kas Es esmu.” Visās dažādos veidos saka to, kas izriet no Filosofijas aksiomas, - “Radītājs ir Tevī” un tāpēc –“Izzini sevi”, uzzini, ka Tu esi Viņa radījums – Viņš pats – par tik un tā , kā Tu ļauj Radītājam caur sevi darboties.

            Katru cilvēku sabiedrībā viņa Radītājs noliek (dzimstot un vadot) tajā vietā, kas viņam ir visatbilstošākā, kur viņš saņem visu, kas tam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs. Šeit mēs runājam par Sabiedrību un Vadību. Populācijā un brīvdomīgā vidē – tur, kur atkrīt no Radītāja Vadības, reti kurš nonāk savā vietā. Tas, kas ir pašsaprotama dzīves norma, tad pārvēršas par galveno dzīves problēmu.

            Tad, kad Cilvēks ir savā vietā, Radītājs viņu vada, piedāvājot iespējas pildīt pienākumu. Pretspēki viņu kārdina ar citām iespējām – saņem to, kas nav sakarā ar viņa mērķiem un vieglā – ātrā ceļā.

            Pildot pienākumu, kurš izriet no viņa vietas, Cilvēks kalpo Radītājam, izzina sevi un pasauli, kurā atrodas. Pienākuma pildīšana nesola vieglu ceļu, bet dod gandarījumu Ceļa galā. Katrs pienākums ir īsts. Viss īstais ir Vienkāršs savā būtībā, iespējami izsmalcināts, atbilstošs un skaists izpausmē. Radītājs katram uztic to pienākumu, kurš ir vienkāršs, iespējami izsmalcinātākais, atbilstošākais un skaistākais šim Cilvēkam. Arī pašreiz, neskatoties uz apkārtējo haosu, ja Tu pildīsi savu pienākumu un klausīsi Sirdsbalsij, Tu tuvosies savai vietai tik, cik Tev ļaus maldoties samudžinātais liktenis.

Laiku pa laikam pasaulē sarosās “brīnumbērnu” jautājums. Kas tie tādi, kur rodas un kur paliek? Ir jāsaprot, ka viss, ko mēs redzam, ir tāds tāpēc, ka mēs tā uz to skatāmies. Ar kādu lineālu mērām – tādu rezultātu iegūstam. “Brīnumbērni” parādās kādā vidē, kā šīs vides skatījums gan uz sevi, gan uz šiem “brīnumiem”. Tas, kas Radītāja acīs ir labs darbs, atkritēju vidē ir pilnīgas muļķības un nespēja, bet tas, kas Radītājam ir brāķis un kroplība, šādā populācijā ir viņasprāt veiksme un sasniegums.

“Brīnumbērnu” gaitās raugoties, redzam, ka daļa ir iekšējo līdzsvaru zaudējuši dīvaiņi un ar savu eksistenci baro populācijai uzspiestos maldus par to, ka „no Ģenialitātes līdz idiotismam viens solis”, citi neko nesasniedz, nokļuvuši šīs pašas populācijas prokrusta gultā, vai tieši tāpēc, ka ir tik izcili, ka nav vairs mērāmi ar tās lineālu un tiešām realizē savu izcilību saskaņā ar Radītāja Vadību, Viņa plānā un ar Viņa līdzekļiem.

Populācijai liekas, ka visa pasaule ir viņu dēļ, viņu ērtībām un vajadzībām, tāpat kā aitām šķiet, ka visa Cilvēce sastāv no ganiem, kuri rūpējas par viņu labklājību. Populācijai liekas, ka izcilais ir tas, kurš viņu mērķos un mērogos izcili pilda viņiem vajadzīgo, saprotamo un vērtējamo. Šīm aitām agri vai vēlu nākas iepazīties arī ar cirpējiem un gaļas kombinātiem.

Tas, kurš muļķu vidē tiek uzskatīts par gudru, ir lielākais no muļķiem tāpēc, ka atbilst muļķu gudrības kritērijiem. Tas, kurš ekonomiski neveiksmīgo vai politiski nespējīgo vidē tiek atzīts par veiksmīgu un spējīgu, ir tikai ātrāk skrienošais nepareizā virzienā. Viņi visi piedzīvo sava izvēlētā ceļa un skrējiena bezjēdzīgumu. Ātrākie – šajā dzīvē vai savos bērnos, lēnākie - kolektīvā globālā cepeškrāsnī vai plūdos. Visi lamātie politiķi un apskaustie biznesmeņi ir tikai savas populācijas veiksmīguma mērauklās iesieti daudzo neveiksminieku gribas redzamie iemiesojumi. Viņi dara to, ko katrs no neveiksminiekiem gribētu darīt pats, tāpēc ir lielākie neveiksminieki, nesot kolektīvās neveiksmes atslēgas.

Augošas un veiksmīgas sabiedrības domas, uzmanība un centieni vienmēr pievērsti Augšanas un veiksmes cēlonim, virzienam un sasniegšanas līdzekļiem – Radītājam, Viņa dotajiem ideāliem un Pienākumam. Pagrimstošā valda apjukums, bet pagrimušas uzmanības centrā ir viņas netikumu nesēji, negācijas un dažādas brīvības, atvieglojumi un izpriecas. Tādiem ir pilnīgi vienalga, kas ir izpriecu – laika kavēkļu un ārējo jutekļu kairinātāju lomā. Tam var kalpot dzīvnieku nogalināšana (“medības”) arēnā kopā ar vai bez gladiatoriem, pašas gladiatoru cīņas arēnā, hokeja laukumā vai TV kastē. Tā var būt augstāku Ideālu novazāšana “mākslā” vai publiska izģērbšanās TV kastē, “klubos” vai “mākslas vārdā” uz skatuves teātrī.

Visu šādas populācijas dzīvi un tur notiekošo – intereses, vērtējumus un līdzekļus nosaka pats atkrišanas no Radītāja fakts, tāpēc tā nevar atzīmēt, novērtēt un izprast Vadībā esošo darbu, kas ir vienkāršs, grūts un tikai viņiem izprotams skaistumā un rezultātos. Tas nekutina nervus un nav citādi baudāms, kā tikai šo Darbu darot. Tie, kas šo darbu dara, ir citu problēmu un iespēju lokā nekā atkritušie. Tur viņus gaida cita izcilība un sasniegumi, kuri par tādiem nešķiet atkritējiem un vieglā ceļa gājējiem, tādēļ netiek apspriesti, apbrīnoti un aplausiem apveltīti, ja vien kādā veidā tas neskar viņu pašu intereses.

Izpelnīties šīs publikas aplausus ir vienkāršāk par vienkāršu – jākļūst veiksmīgam tās mērījumu sistēmā, kas pāri vidusmēram stāvošam cilvēkam nekādas pūles nesagādā vai jāizdabā tās tieksmei pēc izpriecām un jāatsakās no sava pienākuma pildīšanas – Vadības un Garā ceļa. Tālāk visi, kā vērotāji tā aplausu saņēmēji paši piedomās kādus stāstiņus, lai piešķirtu savām izdarībām cēlumu, tikumu un apgarotības gaisotni.

Kad gladiatori dodas arēnā viens otru slepkavot, viņi runā par bezbailību un nāves nicināšanu. Patiesībā viņiem ir tik ļoti bail zaudēt savu dzīvību, ka tās mirkļa paildzināšanai viņi pat ir gatavi pārkāpt visu reliģiju aizliegumu slepkavot un atteikties no pienākuma ziedot savējo, lai glābtu cita dzīvību. Ja gladiatori būtu patiesi drosmīgi un izpildītu savu pienākumu, tad gladiatoru cīņu nebūtu.

Toreadori “cīņā ar vērsi” izskatās veiksmīgi tikai tāpēc, ka neviens nav pirms cīņas vērsim paskaidrojis to, ka viņu grib tās noslēgumā nogalināt. Vērsis vienkārši domā, ka tā ir tāda rotaļa. Vērsis ir zālēdājs, tie nenogalina mērķtiecīgi pat ja tiek apdraudēti. Cita lieta ir plēsēji. Tāpēc jau nav cīņas ar lauvu vai tīģeri citādi kā tikai ar šauteni un optisko tēmēkli bruņotiem “varoņiem”. Tie, kuri grib izbaudīt kāda nāvi, bet paši nav spējīgi to atnest – “iekšas par vājām” – sapulcējas savstarpējā atbalstā (saprot taču, ka Dievam acīs spļauj), un, izdomājuši pasaciņas par toreadora “tikumiem”, noskatās nevainīga un nezinoša dzīvnieka nogalināšanā.

Var, “aizmirstot” savas Evolūcijā augstāk esošas būtnes pienākumu pret “mazākajiem brāļiem’, tos nogalināt, apēst un izpelnīties veiksmīga iecienītu delikatešu ražotāja godināšanu, ar to savai rasei sagādājot smagu karmu. Var to pašu izdarīt, sanaidojot dzīvniekus un noskatoties, kā tie savstarpējā cīņā sakropļo viens otru. Var, līdzīgi zvēriem, ringā dauzīt un kropļot viens otru, aizmirstot pienākumu kopt un izsmalcināt savu Cilvēcisko būtību. Arī par to būs sacerēti slavinājumi un stāstiņi par to labo, ko tas šajos “varoņos” attīstot. Var tik ļoti negribēt pildīt savu pienākumu pret līdzcilvēkiem, ka darba un savstarpējās palīdzības vietā sākt nodarboties ar “lielo sportu” vai ekstremālismu, dzīvnieciskās aktivitātēs izšķiežot savu Cilvēka pienākumu pildīšanai Radītāja dzimstot dāvāto vitalitāti.

 Arī par to var izpelnīties vietas uz žurnālu vākiem, aplausus, slavinājumus un apjūsmotas dzīves aprakstus. Var prostituēt savu miesu un pārdot to tieši, modeļu vai kino biznesā un kļūt par pūļa apjūsmotu elku, dzīves sapni vai prezidenta sievu. Prostitūcijai tāpat kā pornogrāfijai ir daudz seju, baudītāju, atbalstītāju, tajā esošo un slavinātāju. Prostitūciju neprot ierobežot tāpat kā pornogrāfiju atpazīt tikai tie, kuri ir ieinteresēti tās baudīšanā, uzturēšanā un izplatīšanā. Ne jau miesas klātbūtne nosaka to, kas ir māksla vai pornogrāfija, prostitūcija, bet tā ideja, kura strāvo caur šo miesu.

Tie „sabiedrības krējuma” pārstāvji un „kultūras” darboņi, kuri paziņo, ka nevar pornogrāfiju no mākslas atšķirt, ka neesot kritēriju un vērtējumu, neesot vērtētāju, tikai atzīstas savā pagrimumā tur, kur katram normālam cilvēkam ir skaidrs no pirmā acu uzmetiena, kas ir netikums, tā reklāma un pornogrāfija, bet kas ir māksla pat caur kailu ķermeni izteikta. Tikai dzīvnieki cenšas no visiem žņaugiem atbrīvoties. Cilvēki saprot, ka Kultūra ir pāsierobežojumu sistēma, un jo augstāka Kultūra, jo lielāki un izsmalcinātāki pašierobežojumi raksturo to nesējus.

Tikai trūdošas dvēseles, baudot Padega pornogrāfijas saldeno līķa smaku, var to uzdot par mākslu, tiem kuriem trūkst Gara spēka vai Zināšanas to noraidīt. Lielākā daļa iecienītu operu un citu “mākslas darbu” veltīti un grozās ap un ar prostitūciju, kas tikai norāda uz to radītāju dzīves veidu – kolektīvo netikumu baudīšanu, ko šie netikļi nosaukuši īpašā vārdā – par bohēmu un lepojas ar vārtīšanos šajā zaņķī.

Var izpelnīties aplausus tirgus laukumā kumēdiņus rādot vai turpat uzslietā cirka balagāna teltī. Arī par to tagad ir daudz slavinošu stāstu, taču nav aiz kalniem tas laiks, kad tādus par tik netīriem atzina, ka neļāva apdzīvotās vietās un pilsētās nakšņot. Un pareizi darīja. Blakus reliģijai un Viedumam vienmēr eksistēja maģija un burvestības. Ir melno burvju paveids, kuri nodarbojās ar hipnotiskām darbībām. Tos sauca par valdzinātājiem. Ar savu tēlu spilgtumu un hipnotiskām darbībām tie aizrāva sev līdz skatītāja apziņu, apmigloja to un uzspieda skatītājiem sev vajadzīgo domu, tēlu, vērtējumu un rīcību.

Kādreiz, kad vēl eksistēja saprātīgu Cilvēku vadītas valstis, sabiedrības un to Reliģijas, izrādes bija mistēriju sastāvdaļas, bet Garīgi, psihiski un miesīgi sevišķi tīri “aktieri” izpildīja savu lomu teurģiskā darbībā kā trauki Dievišķo Ideju ietērpa nešanai, dodot savu smalko ķermeņu substanci šo ideju formu radīšanai. Vēlāk, sabiedrībām pagrimstot, izzūdot Reliģijām, mistērijām un Iesvētīšanām, izrādes kļuva par laika kavēkli, bet aktieri par piezemētu formu un Cilvēces atkritumu izvazātājiem. Tad izrādi pilnā mērā savā jūgā pārtvēra burvji – hipnotiķi – valdzinātāji. Viss tālākais teātris ir izkāpis no šī šūpuļa. Protams, var pieminēt antīko traģēdiju kā mistēriju daļu, var atsaukties uz Šekspīru un Raini, Čehovu un Smiļģi, bet jāatceras divas lietas, par to domājot.

Pirmkārt – viņi risināja paši savas dvēseles tēmas, tieksmes un meklēja to ceļus, Publika par to spriedelēja, aplaudēja un viņu rokās ielika šo tēmu cēloņus (kā dvēseles mokas šajā vidē) tāpat kā līdzekļus un izteiksmes veidu. Otrkārt – viņu meklējumu virziens bija vērsts prom no tās situācijas, kādā viņi atradās, kaut arī bija neveiksmei nolemts. Ja šie Gari normālā vidē dzīvotu, tad arī viņu darbi pilnīgi citā skaņkārtā taptu rakstīti, par citām tēmām un varoņiem dziedāti.

Palūkojieties drāmās, komēdijās, operās un romānos, gleznās un citās “mākslās”! Ar retiem izņēmumiem sīku dvēselīšu sagrabinātas paģiru mokas, sīku dzīvīšu piezemēti darbiņi, izlaidība, netiklība, nodevība, noziegumi, atriebība, atteikšanās no pienākuma un pretdarbība Radītāja Darbam. Vai Jums nemetas nelabi no tā visa? Kur te ir tie Dievišķie Ideāli un Līdzekļi ar kuriem Radītājs mūs veido? Vai tiešām Jūs domājat, ka tādā veidā Radītājs – Debesu Tēvs un Māte Zeme ar mums runā?! Nē, tā lētus aplausus izpelnās tie, kuri negrib, savu pienākumu pildot, grūto, kluso ceļu iet, tāpēc publikas priekšā grozās, viņu pavadā, viņu iegribām izdabājot, un savus ķermeņus prostituē, tos dažādās lomās apskatei izliekot, piepildot šos traukus ar cilvēces atkritumu drazu.

Ir tādi, kuri stāsta – negācijas esot jāizdzīvo, jāiepazīst, jāizpēta un to projicēšana “mākslā” esot cīņa pret tām. Tiražējot negācijas, tās tiek nostiprinātas apziņā un formā, bet ilgstoši atkārtotas, ievestas normas kārtā. Tas ir vistiešākais veids kā šīs negācijas padarīt pieņemamas, labā meklējumu vērtas un dzīvē pielietojamas. Lai Cilvēku atbrīvotu no negācijām, viņam jārāda Daile, Dievišķie Ideāli un to darbības veidi, piemēri Cilvēcē. Cilvēkiem jārāda augstāko sasniegumu Ceļi un to gājēji, jārāda šie sasniegumi, cīņu ar negācijām atstājot ārpus publiskās dzīves sfēras, to pārņemtajiem un īpaši sagatavotu speciālistu ziņā.

Katra Cilvēka Augstākais Ego ir viņa personības un ķermeņa radītājs, pār kuru tas realizē savu suverēno varu tādā mērā, kādā šī personība sava Radītāja Vadībai seko. Tā iemieso sava Ego Gribas Brīvību vai atsakās no tās un sava pienākuma pildīšanas, sekojot vieglā ceļa kārdinājumiem. Katrai personībai jāiziet caur savu kārdināšanu tuksnesī, jābūt spējīgai pieņemt Radītāja tai sagatavoto dzīves ceļu, tajā, sev atbilstošā veidā, sev vajadzīgo jāmācās sadarbībā ar saviem tuviniekiem, līdzcilvēkiem un sabiedrību, sekojot šajā vidē iespējamajām augstākajām Ideālu iemiesojumu formām un to veidotajām Identitātēm. Šo Identitāšu izkopšana ir Cilvēka attīstības ceļš.

Sacerētājs veido savu tēlu domformas, kuras meklē izpausmes vidi un ķermeņus. Caur šiem ķermeņiem šīs idejas aplipina skatītājus (ieplūst tajos) un piesārņo šo ķermeņu dvēseles (divas parādības, reiz bijušas kontaktā, neizdzēšami saglabā šī kontakta pēdas). Nododot savu ķermeni svešu domformu varā, personība atkrīt no sava Radītāja, atsakās pildīt savu tai kalpošanas un attīstības pienākumu tā liedzot savam Ego Viņa Gribas Brīvības realizāciju.

Katrai parādībai ir augstākā un zemākā (grēcīgā, netiklā) izpausme. Personības spēja uztvert vadību ir Sirdsapziņa, kuru attīstot Sirds kļūst tik jūtīga, ka parādās personības iejūtība un līdzjūtība, līdzcietība tuvāko pārdzīvojumiem. Tas ir grūtais ceļš uz savstarpējo atkarību un dzīvi Cilvēciskā vidē – tas ir tikumības ceļš.

Ir arī netiklais, netīrais mēdija popularitātes ceļš, šīs parādības zemākā izpausme. Mēdijs kā trauks ļauj sevī ienākt un tur darboties katram, kas to vēlas – zemākā astrāla atmiesotajiem gariem, tiem “senčiem”, kurus Debesis neņem pretī viņu netīrības dēļ, un tādas pat kvalitātes domformām. Ir slikti būt apsēstam, vēl sliktāk ir “būt ietekmē” (“dzeguze” uz pleca), bet vissliktāk ir būt par mēdiju. Mēdijs labprātīgi un ar patiku sadarbojas ar dzīves tumšo pusi. Aktieris, “iejūtoties lomā”, ļaujas svešām domformām un mācās būt par mēdiju. Briesmīgāku likteni nevar novēlēt vislielākajam ienaidniekam. Tāds “mākslinieks” ir tumsas vilks aplausiem apveltītā aitas ādiņā.

Protams, ir “cēli” stāsti par aktiera mūžu un tā apjūsmotāji, dziļumu un augstumu tajā meklētāji un atradēji. Ir tie, kas ir kļuvuši saviem apjūsmotājiem par elkiem un apbrīnas objektiem, zinību nesējiem un garīgiem vadītājiem. Tie ir ļāvušies elku radīšanas kultam un paši to uzturējuši, kārdinot nenobriedušas dvēseles ar iespēju būt uzmanības centrā un saņemt uzmanības apliecinājumus.

Savukārt viņi paši ir sekojuši savam elkam – publikas atzinībai – tam lineālam, ar kuru viņu laika publika ir, Dievišķos likumus pārkāpjot, viņu vērtību mērījusi un visplastiskākos, vistālāk no sava pienākuma tumsā atkāpties, režisoram un skatītājiem izdabājot, gatavos apbalvojusi. Viņi visi, kopīgi vienu bausli “neradi sev elkus” pārkāpjot ir tumsai, gribot vai negribot, kalpojuši.

To darīt ir ļoti viegli. Vajag tikai ļauties saldajam aicinājumam un neizbaudītu izjūtu, neikdienišķu pārdzīvojumu baudījumam, iespējai saņemt ziedus, pateicības un uzslavas. Vajag tikai prast poetizēt savu netikumu, veikli vārdus virknēt, savaldzināt klausītāju ar pazīstamu un līdz galam neizprastu lietu, ideju sagrozījumiem. Vajag tikai izdabāt savām zemākajām tieksmēm, savu iekšējo dzīvnieku no ķēdes palaist un citiem to ļaut, pat ieteikt darīt. Vajag tikai beigt savu radīto atbildīgi uzlūkot un ar Radītāja Cilvēkam doto mērauklu mērīt. Vajag tikai atteikties no ikdienišķās rutīnas, smagā darba tajā vietā, kur Radītājs Tevi nolicis, Tev paredzēto atstumt un aizmirst brīdinājumus “neradi elkus”. Tomēr tieši tas, kas ir Tava ikdiena, Radītāja noliktajā kārtībā vadīta, Viņam līdzināties tieksmē, Viņa aicinājumiem sekojot ir tas Ceļš, kurš Tevi var tur vest, kur no Viņa rokām savu balvu saņem.


P. Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa