Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


262.

No: Teimara       Temats: attiecības

?←      2008. gada 6. novembrī 23:15:09

Kāpēc ir tā, ka ar vieniem cilvēkiem izdodas viegli būt labam un iejūtīgam, vispār saglabāt savas labās īpašības, bet turpretī ar citiem, arī ģimenes locekļiem tas sagādā grūtības.



Par apziņas brīvību.


Tā izpaužas rezonanse apziņā. Apkārt esošās vibrācijas ar savām ietekmēm ienāk apziņā un tur, saskaroties ar tādām pat snaudošām vai mazaktīvām (tām, kurām nav balsstiesību – pret kurām apziņa nav toleranta) tās apgādā ar savu enerģiju (finansējumu) un, tā pastiprinot šīs vibrācijas, maina kopīgo vibrāciju skanējumu vai pat nomaina to ar citu, un tagad mūsu acīm atklājas it kā pilnīgi cita „seja” – pilnīgi cits cilvēks. To sauc par indukciju.

Mēs pazīstam katru cilvēku pēc viņa „sejas”. Tas ir, mums katrs Cilvēks ir personalizēta apziņa. Apziņa, kurai piemīt noteikts vēsturiskums, un pilnīgi noteiktas vērtības koordinātu sistēmā labs – slikts, pareizs – nepareizs, der – neder, ar viņam raksturīgo dvēseles un apziņas vibrāciju raksturu un dinamiku.

Tur, kur nav šādas personalizācijas, nav arī Cilvēka – tur ir bezpersoniska – pūļa elementa apziņa. Tur uz jautājumu: „Ko Tu dari?” saņemam atbildi – „Kā citi, tā es arī”, vai „Jā, bet citi...,” vai „Uz kopējā fona es...”, vai „Tagad tādi laiki.” Indukcija veic depersonalizāciju ar vēlāku citas apziņas formas atmodināšanu un iedzīvināšanu – personalizāciju. Jaunajā derībā šī situācija aprakstīta apsēstības gadījumā, kad, gars jautāts, kas viņš ir, kā viņu sauc atbild – „mēs esam daudzi, mans vārds ir leģions”. Tagad mēs sakām pūlis. Tā ir tipiska apsēstības aina.

Pūli, pēc savas būtības, „personalizē” emocionāli – informatīva struktūra (domforma) – „dēmons”. Katrai paliekošai domformai – „dēmonam” tika piešķirts savs vārds un kontakta atslēga, caur kuru varēja iegūt tajā esošu informāciju vai to (un caur to „dēmona” personalizēto pūli) vadīt vēlamā gultnē.

Tur, kur mainās personalizācija (koordinātes, vibrācijas un dinamika), parādās jauna „seja” – cits Cilvēks, saglabājot to pašu ķermeni (tomēr mainot ķermeņa pozas, mīmiku un žestus vai attieksmi pret pārtiku, nodarbēm). Mēs varam teikt, ka tas ir cits Cilvēks – fiziski līdzīgs kādam mums citos apstākļos redzētam. Indukcija ir izsaukusi citu personalizāciju šajā apziņā.

Te der sīkāk apskatīt indukciju un rezonansi, jo tomēr ir jāatšķir piemērošanās, aktīva rezonanse un „plandīšanās” – aizrautība. Inducētās ir no ārpuses nākošās un pieņemtās vibrācijas.

Inducēties var tikai tas, kam ir izpausmes vide – tas var notikt tikai tur, kur ir kaut kas, kāda atbilstība – līdzība ar induktoru. Tāpēc atrodoties pilnīgi svešā vidē, tur, kur nekad nav bijusi šī iepazīšanās un pozitīvi iekrāsotā saskare ar induktoru, nav iespējama inducēšanās un tātad notiek aktīva atgrūšanās – riebums pret aktīvo ietekmi. Tāpēc bērnu iesaistīšana atkritumu vākšanas talkās ir viņu sensibilizācija – pieradināšana pie atkritumiem ar pozitīvu emociju (sacensību, uzvarētāju, piedzīvojuma, balvu un apsveikumu – kolektīvas darbības) palīdzību.

Reklāma, reklamējot produktu, reklamē iepakojumu – atkrituma objektu, bet šī objekta savākšanas talka – pozitīvu attieksmi pret atkritumiem kā faktu. Objekts un fakts iegūst viennozīmīgi pozitīvu attieksmi. Vācot un šķirojot atkritumus, cilvēks iegūst savas pašvērtības celšanās sajūtu. Pašvērtības sajūta ir saistīta ar atkrituma eksistences faktu, tāpēc par problēmu kļūst nevis atkrituma eksistence (tas kļūst pieņemami), bet tā atrašanās vieta.

Savākšana notiek pārvietošanas un pārstrādes nolūkā. Pārstrādāts atkritums nonāk pie mums jauna izstrādājuma veidā – kaut ko mums dod – iegūst vēl vienu pozitīvu atzīmi apziņā. Reklāma, reklamējot objektu, savākšana procesā un savāktais, kā ieguvuma resurss, apziņā stabili iemājo kā pozitīva vērtība un izsauc tādu pat attieksmi pret to.

Tas, kas ir pozitīvs apziņā, ar to apzīmē arī citas saistītās parādības. Pozitīvajai parādībai atbilstošais – uz turieni, kur jāpārvieto – kļūst par „labo”, bet svešais - tas no kurienes pārvieto – tātad objektam un emocijai svešais – par „slikto”. Tādā veidā, it kā sargājot Dabu, Cilvēks no tās tiek apziņā atsvešināts – viņš pats kļūst par tai svešu – atkritumcilvēku, kurš gan to nekad skaļi neatzīs, bet nekad neko tā arī nedarīs, lai likvidētu atkritumus kā tādus. Atkritumu klātbūtne tagad ceļ viņa pašvērtību – ir liecinieks viņa ieņemamajai vietai patēriņa piramīdā. Drīzāk tāds tieksies ierobežot un apkarot neskarto dabu, jo tā ir „svešā” elementa klātbūtne.

Tas ir tikai viens piemērs tam, kā tīši (viltīgi) vai netīši (lāča pakalpojums) notiek depersonalizācija ar vēlāku jaunas „sejas” personalizāciju. Tā, pēc šīs vai līdzīgām shēmām šīs „viltības” un „pakalpojumi” strādā arī citās jomās – piemēram „sociālo darbinieku” institūcija. Attiecībā uz bērniem iepriekš minēto talku sakarā ir viens negrozāms audzināšanas princips.

- Lai ieaudzinātu bērnā tīrības mīlestību, viņš ir jāsargā no kontaktiem ar

 netīrību – tādēļ jāaudzina tīrā vidē.

 Tas pats tīrības princips – attiecas uz jebko bērna audzināšanā – atturot viņu no kontakta ar nevēlamo, mēs liedzam sensibilizāciju („pieradināšanu”), veidojam „svešā” attieksmi un ar to pašu arī atņemam vēlāko izpausmes vidi indukcijai.

Piemērošanās ir tāda inducēta darbība – rezonanses forma, kurā apziņa, atrodoties stingrā vadības struktūras kontrolē, saglabājot nemainīgas koordinātes vērtību sistēmā – attieksmi pret notiekošo un esošajām izmaiņām apziņā, pieņem vides indukciju formālai izpildei. Tad apziņā parādās „sava” pamatlauks, kurš koeksistē ar „svešā” jaunradīto par tik, par cik apzinās tā pašreizējo nozīmību vai izjūt nepārvaramu spiedienu no inducētāja puses un to pieņem, lai saglabātu savu personību šajos apstākļos. Piemērošanās var izsaukt pilnīgu depersonalizāciju, personalizācijas nomaiņu – tas kam piemērojas var kļūt par „īsto” vai, nesaskaņas uzturēšanas un pieauguma gadījumā, novest pie pilnīga „svešā” izstumšanas – noraidījuma un riebuma pret to.

Gurdžijevs nodarbojās ar šo pārpersonalizēšanu, radot nepārvaramus apstākļus uz izdzīvošanas robežas, kas lika pieņemot izdzīvot vai sabrukt – depersonalizēties ar vēlāku „svešā” personalizāciju. Tas ir – Gurdžijevs piedāvāja „labprātīgu” personalizācijas nomaiņu. Tipiska kreisās rokas mācība, Melnās hierarhijas vardarbīgās metodes, kas tālāk izsmalcinātas, tagad tiek plaši pielietotas biheiviorismā un uz tā balstītajās manipulācijās ar masu apziņas kontroli un vadību.

Saskaroties ar pārspēcīgām parādībām apziņa nonāk šo ietekmju atkarībā. Tā veidojas visas atkarības. Visas priekšlaicīgās parādības ir pārspēcīgas – apziņa vēl nav nobriedusi kontaktiem ar tām un to ietekmju vadībai. Tāpēc vienīgā iespēja pasargāt kādu no atkarības ir nepieļaut kontaktu ar pārspēcīgo parādību – ar to, kam apziņa nav gatava. Pasargāšana ir Sabiedrības funkcija, bet pļāpāšana par katra izvēli un brīvību rīcībā vai atbildību, par „iepazīšanās” iespējām ir ļaunprātīgo uzbrucēju cīņas ierocis pret sabiedrību, tāpat kā atkarības ir cīņas ierocis pret sabiedrību. Sabiedrība ir noteiktā veidā personalizētu apziņu kopums, tāpēc tās depersonalizējot (atkarībā) tiek likvidēta Sabiedrība. Atkarības ir ceļš uz pūli.

Vienmēr, kad apziņa nonākusi pārspēcīgā ietekmē, vēlāk nāk „morālās paģiras” – vilšanās, iztukšotības, aplaupījuma un netīrības – riebuma sajūta kā pret sevi tā pret „svešo”. Patiesībā tā jau arī ir iebrukuma un okupācijas ar vēlāku izmantošanu – aplaupīšanu norise smalkajā – dvēseles un apziņas pasaulē. Tādēļ pusaudži un jaunieši, pārvērtējot vai nenovērtējot sevi un nezināmo, pāragri sākot pieaugušo dzīvi, vai pārņemot tās elementus piedzīvo vilšanos, atgrūšanu, noslēdzas sevī, zaudē dzīves prieku, kļūst slinki, agresīvi un cietsirdīgi. Novīstot Cilvēciskajām Vērtībām, to vietā nāk šo vērtību iztrūkumi – ēnas.

Normas jēdziens norāda uz dažādo vides ietekmju raksturu. Norma ir robeža starp harmonisko un disharmonisko. Vidi veido kā Radošās – Radošo spēku un Saprātu – Radītāju izstarotās (nestās) vibrācijas un ietekmes, tā arī matērijas pretestības izkropļotās – disharmoniskās ietekmes. Šajos izkropļojumos ietilpst arī ļaunprātīgo un nesaprātīgo Cilvēku radītās ietekmes.

Cilvēka apziņas, personības un Garīgā attīstība ir spējā nošķirt šo dažādo avotu un raksturu vibrācijas, lai rezonētu ar vienām, bet neļautos otrām. Neļaušanās ir „svešuma” piešķiršana ārpus normas esošajām un pietiekamas noturības pret tām izstrādāšana.

Buddiskā „neatdzimšana uz šīs planētas” ir neļaušanās ārpus Dievišķās Normas esošajām ietekmēm. To pašu saka Kristieši un citi Iesvētītie, kad runā par „nomiršanu šai pasaulei”.

Norma normē, kā ietekmes pēc sava rakstura, tā arī pēc iedarbības apstākļiem un spēka. Norma runā par kvalitatīvām, kvantitatīvām un telpiskām Atbilstībām – Saderību, Samērojamību un Savienojamību. Līdz ar to parādās Normu sistēma ar katras dzīvības formas, kultūras, dzīves veida, dzimuma un vecuma normām un no tām izrietošām brīvībām, tiesībām, pienākumiem un atbildību.

Ja mēs saprotam, ka Atbilstība ir Maigums, tad mēs varam teikt, ka

– Maigums ir Normas ievērošana. Pārspēcīgā ietekme, iespējams, pati par sevi, noteiktos apstākļos ir pieļaujama un derīga, bet ārpus šo apstākļu robežām, kā neatbilstoša ir destruktīva un tāpēc nepieļaujama. Apziņas spēja rezonēt ar Radošām un neļauties ārpus normas esošajām ietekmēm ir šīs apziņas brieduma, spēka un skaidrības rādītājs.


Turpinājums I

Katrā no mums ir vesels apziņas vibrāciju spektrs. Tur ir ikdienā lietojami uzvedības un attieksmju standarti, dažādi vienkāršoto darbību un iemaņu mehānismi, no kuriem sintezējas sarežģītāki. Ir tas, kas mums liek sevi sajust kā sevi – tas, par ko mēs neaizdomājamies tik ilgi, kamēr reiz, kaut kas liek apstāties un paraudzīties uz „to” un uzdot jautājumu:         

-         Kas tas bija?

-         Kāpēc es tā rīkojos?

-         Vai tas ir tas, ko es gribu?

            Un tur ir arī tādas īsti neapjaustas noskaņas, iespējas – mozaīkas fragmenti, kuriem vēl nezinām pielietojumu, bet tie vilina to izpētīt, atrast un satvert, kā pāri lidojoša Ugunsputna asti!  

            Bet tur ir arī saldi vilinoši čuksti un aicinājumi atteikties no tā, kas esi un nokāpt pagraba tumsā un pārliekties tālu pāri balkona margām un ļauties kritienam – lejup lidojuma brīvības aizliegtībai. Zināt šo aizliegtību un tai ļauties tieši tāpēc, ka notiek robežas pārkāpšana.

            Lai cik tas neliktos dīvaini, bet apziņa ir sintētiska parādība, kurā ietilpst visu vienā telpā esošo apziņu vibrācijas – apziņas. Katra šūna, katra zarnu baktērija, katrs asinsķermenītis piedalās to veidojot. Katram no tiem ir savs viedoklis par notiekošo un katram no tiem ir savas notikumu robežas – katram ir savas normas.

            Tāpat tas, ko mēs uzskatam par sevi, ietilpst lielākā struktūrā – kolektīvajā apziņā, kuru mēs jau vairs par apziņu neuztveram, bet jūtam to, kā savu dzīves vidi, kuru apzināmies zaudētu, kad esam no tās aizgājuši vai izstumti. Normas eksistence sevi demonstrē zaudēšanas brīdī. Apziņa, kurā mēs ietilpstam – kuru mēs sintētiski veidojam, ietilpst vēl citā un tā līdz bezgalībai. Mēs saņemam ietekmes – vibrācijas no šīm kolektīvajām apziņām, gan kā ikdienas normu neapšaubāmību, gan kā pagraba vilinājumus, gan kā pāri lidojoša Ugunsputna aicinājumu.

            Katram no tiem mēs varam atsaukties ar to, kas mūsos ir. Katram no tiem atsaucas tas, kas mūsos ir, ja mēs tam ļaujam to darīt. Katrs no mums eksistē kā orķestris, atskaņojot saņemtās partitūras taktis, ja mūziķus vada diriģents. Mēs varam atskaņot Vāgneru, Štrausu vai Paula ziņģi ar noteikumu, ka diriģents mūs apvienos orķestrī. Mūsos ir gan Ugunsputna apjūsmotājs, gan plencis, par tik, cik mēs tam ļaujam tur būt.

            Tas, kas mums liek sasprindzināties Vāgneriskajam lidojumam vai Pauliskai  izlaidībai ir diriģents – kontrole. Runājot par sevi mēs gribot vai negribot runājam par kontroli – par to, kurš izvēlēsies nākošo partitūru. Mēs runājam par to, kāpēc mēs tiecamies pēc Ugunsputna vai ļaujamies balkona margu vilinājumam. Kad kāds no mums saka „es” – tas nozīmē „to”, kurš ir pie diriģenta pults, kā rokās ir kontrole.

            Kontrole – diriģents nosaka, kurai no normu sistēmām pievērsīsies orķestris. Diriģents zina sava orķestra stiprās un vājās puses, zina, kā to, kāda ir katra mūziķa mājas dzīve (pagātne) un to, ko viņš šodien var, tā arī to, ko viņš šodien nevar, bet kādas ir viņa iespēju potences. Zinot šo kopumu, diriģents lēnām ceļ orķestri šo potenču virzienā, vai ļauj tam krist vienkāršoto normu pagrabā. Celšana vai krišana ir ļaušanās dažādu normu sistēmu dominantei – kontrolei un tātad atbilstību izsmalcināšana vai to vienkāršošana.

            Augstāka vai zemāka dzīvības forma viena no otras atšķiras tikai ar šo normu sistēmu izsmalcinātības pakāpi. Tām ir tiesības uz eksistenci savā vidē un laikā ar noteikumu, ka tās visas pakļaujas vienam galvenajam Dzīvības likumam – Saprāts Evolucionē, kam seko apziņas izsmalcinātība un normu sistēmas uzturētas formas attīstība – pilnveidošanās.

            Sintētiskā apziņā ir pārstāvētas zemāko dzīvības formu vibrācijas un tās, kurām apziņa pieskaras, atsaucoties Dzīvības Likumam. Tāpat vibrācijas, kuras ir kopīgas tai kolektīvajai apziņai, kurā ietilpst šī personalizētā apziņa. Kontroles nodošana kolektīvajai apziņai ir savas personības zaudēšana. Smalkāku normu ienešana kontrolē ir apziņas izsmalcināšana, bet kontroles nodošana zemāko dzīvības formu apziņas rokās ir pagrimums – kontroles normu sistēmas vienkāršošana – pretējais Dzīvības Likuma diktātam. Tas ir tas, ko sauc par grēka apziņu.

            Katra Cilvēka apziņā notiek nemitīga pretējo apziņas formu cīņa par kontroli – demokrātiska balsošana. Tās vibrācijas, kuras tobrīd ir intensīvāk pārstāvētas – kuras ir vairākumā – iegūst kontroli pār sintētisko apziņu. Ja virsroku – kontroli gūst vienkāršākās dzīvības formas ar rupjāko normu sistēmu, tad sintētiskā apziņa degradē. Ja kontrole ir augstāko dzīvības formu rokās – apziņa seko Dzīvības Likuma aicinājumam. Apziņa nevar vienlaicīgi būt gan Dzīvības Likuma noteiktajā, gan degradācijas ceļā. Tas, kurš neseko Evolūcijai atstāj Dzīvības ceļu, degradē un iet bojā.

            Dzīvības ceļa aicinājums nemitīgi ceļ kontroles normu izsmalcinātību, vājinot zemāko vibrāciju spēku un ietekmi apziņā, līdz tās ieņem savu dabisko vietu sintētiskajā apziņā, pilnībā pakļaujoties augstāko formu vadībai – saņemot tām nepieciešamo, kā sevis realizācijai, tā attīstībai. Tas pats aicinājums pieved apziņu saskarsmei ar jaunām vibrācijām un dod plašākas izvēles iespējas sevis realizācijā. Normu sistēmas izsmalcinātība ir lielāks iespējamo – pieejamo variantu skaits telpas vienībā.

            Dzīvības ceļš, pievedot apziņu augstākām vibrācijām, izsauc no potenciāli iespējamā šo vibrāciju analogus – inducē apziņā šīs vibrācijas. Ar periodisku atkārtošanos tās nostiprina un aktivizē, līdz beidzot tās parādās, kā jauna apziņas kvalitāte – norma. Apziņa reizē gan paplašinās – apgūst jaunus darbības un izpausmju laukus, gan atbrīvojas no zemāko normu sistēmu kontroles. Iegūst jaunas spējas un var to, ko nekad agrāk nav varējis, bet par ko ir sapņojis.

            Tāpat šī apziņa, nonākot vidē, kurā ir pārstāvētas zemākās vibrācijas saņem to indukcijas – notiek ārējo un iekšējo vibrāciju rezonanses izsaukta, šo vibrāciju pastiprināšanās apziņā, kas liek tām tiekties pēc kontroles sagrābšanas – notiek tas, ko sauc par revolūciju – parādību, pretējo Evolūcijai. Tad, tas pats „cilvēks” parādās pilnīgi citā – zemākajā formā – atļaujas to, ko agrāk nav atļāvies.

            Apziņa, atrodoties sev radniecīgu vibrāciju laukā, rezonē ar tām – pārņem to ietekmes un ar savām vibrācijām uztur kopējo lauka vibrāciju par tik, par cik vispusīga ir šo ietekmju apmaiņa. Tur, kur paplašinās ietekmju apmaiņu vispusība – pieaug Kopība, bet tur, kur tā sašaurinās – notiek atsvešināšanās un attālināšanās. Tur, kur notiek tuvināšanās, apziņas viena otrai piešķir vērtējumu –„labs”, bet tur, kur valda attālināšanās, tur arī valda vērtējums – „slikti”. Mainoties „kustību” virzienam – ietekmju apmaiņu plašumam un intensitātei, mainās novērtējums no „labi” uz „slikti” un otrādi.    

            Ietekmju apmaiņas ir enerģiju plūsmu un impulsu pārneses. Tur, kur apziņa ir radniecīgu vidē, šīs pārneses savstarpēji līdzsvarojas un apziņa enerģiju nedz atdod, nedz iegūst. Tur ir viegli būt tādam, kāds esi – Tevi saprot no pusvārda un katra kustība saskan ar citu, apkārtējo kustībām. Tur ir tik viegli zaudēt savas apziņas personifikāciju, jo tai tobrīd nav nekādas nozīmes.

            Tu, tad esi „savējais” vienkārši tāpēc, ka „Tu te esi”. Šis pats apmaiņās esošās enerģijas līdzsvars arī saista apziņu, neļauj tai izdarīt straujus lēcienus, ne izsmalcinātības, ne arī kritiena virzienā. Tā ir „viena tīkla mezgla” situācija. Tomēr, tā ļauj sekot pakāpeniskam Dzīvības ceļa aicinājumam, piegādājot to enerģiju, kura ir vajadzīga jaunu stīgu veidošanai, uzvilkšanai un nostiprināšanai.

            Apziņas attīstība ir Kopības pilnveidošana, attiecību paplašināšana, ietekmju izsmalcināšana – jaunu Maiguma formu un pakāpju atrašana. Tas viss ir virziens uz Vienotību un Vienoto esamību – iekļaušanos Vienotajā Dzīvībā, uz kuru visus savus bērnus savā ceļā ved Dzīvība.

            Tomēr, ļaujoties šim enerģiju līdzsvaram var zaudēt paškontroli – zaudēt sava „es” iezīmes – personību, bet bezpersoniskas apziņas ir pūlis. Sabiedrība turpretī ir stingri personalizētu apziņu apzināta – iekšējas nepieciešamības diktētas vajadzības veidota savienība. Pūlis ir ārējo apstākļu veidota, bezpersonisku apziņu koncentrācija.

Bezpersoniskais pakļaujas. Personiskais izdara izvēli. Vienotā Dzīvība ir Sintētiska apziņa, kurā, atbilstoši savām vibrāciju kvalitātēm, vienojas visas dzīvības formas, pakļaujoties augstāko normu sistēmu vadībai un kontrolei.

            Tuvojoties Vienotajai Dzīvībai, personība smeļas enerģiju no „savējo tīkla” un paceļ to augstākā pakāpē, kad lieto jaunatklāto ietekmju noformēšanai – stīgu pīšanai un stiepšanai. Tikai atrodoties savējo vidū var iegūt enerģiju šim darbam, kas no visiem prasa papildus pūles, jo daļa enerģijas vairs neatgriežas iepriekšējā „tīklā”, bet ir patērēta stīgu veidošanai. Galvenokārt, „cietējs” ir stīgu veidotājs un viņa tuvākie, kuri tieši izjūt ieguldītā vienpusību. Tas arī ir tas, ko sauc par ziedojumu. Vienpatis sasniegt Debesis nevar.

            Vienpatis, kurš atrāvies no sava tīkla var kādu laiku eksistēt, līdz ir iztērēta – izstarota telpā, apziņas uzkrātā enerģija. Ja vienpatim ir pietiekami spēcīga personība, tad tam ir arī pietiekami spēcīga kontrole un normu sistēma, kura tam ļauj orientēties vidē un atgriezties iepriekšējā tīklā – sabiedrībā, vai sākt ap sevi veidot jaunu. Tā dīgst sēkla, kad kritusi auglīgā zemē un jūt pavasara elpu, vai apaugļota olšūna Mātes klēpī. Tā rīkojas līderis un Emisārs.

            Bet, ja apziņai ir vāja personība, tā zaudē orientāciju – normu sistēmu un kontroli pār to. Tad tā ļaujas kontrolei, tuvākās, spēcīgākās ietekmes spēkam un, vai nu tiek kāda „tīkla” pievilkta, un tad kļūst par tā „balastu”, vai arī „brīvi krīt” – ļaujas zemāko aktīvo vibrāciju vilinājumam, kur omulīgi atdod savu uzkrāto enerģiju. Zemākajās vibrācijās savējie nav tie, kuri te vienkārši ir, bet tie, kuri dara to, ko „mēs visi”. Caur šo „darīšanu” tiek aplaupītas augstākattīstītas apziņas. Apziņas attīstība – izsmalcinātība ir struktūrā ar lielāku enerģijas ietilpību.

            Apziņai, nostiprinot savu personību un kontroli pār tās rīcībā esošo enerģiju, izsmalcinot normu sistēmu, tur tiek ieguldīta augstāk nospriegota enerģija ar lielāku darbības potenciālu. Šis potenciāls ir tā krātuve, no kuras tiek izsauktas visas jaunās vibrācijas uztverošās stīgas. Šajās stīgās inducētās vibrācijas „ceļ apziņu un piepulcina to jaunam „tīklam” ar augstāku enerģiju spriegumu un apmaiņu plašumu. Tur savējie ir „tie, kuri ir jūtīgi vienā aicinājuma tonalitātē”, tie, kuriem ir vienāda kustību tieksme. Tā ir abu iepriekšējo attiecību tipu harmoniska sintēze atbilstoši Dzīvības ceļa aicinājumam.

            Tā ir principiālā shēma, kura ļauj saprast teritoriālo dzīvības formu grupēšanos, tautu un ģimeņu veidošanos, reliģiju nesajaukšanās un ģimeņu savstarpējā atbalsta tajās nepieciešamību. Tas ļauj saprast, kāpēc bērns, kā grauds krīt savā zemē, un, ko no šīs zemes cer sagaidīt, kādēļ šī Zeme viņam ir vajadzīga tieši tāda.

            Cilvēkam, nokļūstot sev radniecīgā vidē, viņš nokļūst plašās, komfortablās attiecībās – maigās ietekmēs, kas ieaijā un balsta, dodot iespēju katram būt un attīstīt to, ko viņš uzskata par labāko. Savējie noņem eksistenciālo problēmu loku ar to pašu dodot iespēju katram nodarboties ar Sirdij mīļajām – prieku nesošajām interesēm. Attīstība notiek pati no sevis un nepiespiesti – apziņa seko savam Sirds aicinājumam.

            Cilvēkam nonākot atšķirīgā vidē, viņā tiek inducētas šīs vides ietekmes – vibrācijas par tik, cik viņā ir pārstāvētas šīs vibrācijas, kā viņa apziņas spektra daļas un, kā to darbību regulē viņa apziņu kontrolējošā normu sistēma – dominante.

             Nokļūstot augstākā apziņas laukā, apziņa saņem savas Vīzijas stimulējošās vibrācijas, kuras ļauj šīs Vīzijas ietērpt konkrētās formās – darboties iztēlei un vēlāk arī materializēt tās. Nonākot gudrāku Cilvēku, labāku, plašāku apmaiņu laukā, mēs varam realizēt labāko, kas mūsos ir snaudis. Tas ir attīstības virziena izkopšanas un attīstīšanas veids. Tas prasa piepūli un darbu, lai spētu sekot tur darbīgo enerģiju spriegumam un ritmam, kas ne vienmēr ir ilgstoši izturams. Tāpēc pieskārieni un ciemošanās tur ir veicinoši, bet ikdienas saskarsme var būt arī grūta.

            Nokļūstot zemāku vibrāciju vidē, šī vide mūsu apziņā rezonē ar vibrāciju spektra zemāko – tumšāko daļu mūsu apziņā. Šo daļu veido dzīvības formas ar rupjāku, vienkāršotu normu sistēmu, kuras ir jātur stingrā kontrolē un vadībā. Kontrole un vadība ir efektīva tik, cik tā ir līdzsvarota ar pārvaldāmo vidi. Ja pārvaldāmā vide lēcienveidā mainās, tad pārvalde to „nosmacē”, vai zaudē kontroli pār to. Tieši tas notiek, kad vibrācijas, rezonējot, pieaug izpausmes spēkā.

            Dabā viss (pakāpeniski) rodas no kaut kā un tāpat pakāpeniski maina formu vai to zaudē, atgriežoties potenciālajā. Tās vibrācijas, kurām vairs nav vietas mūsu apziņā – no kurām mēs jau esam „izauguši” – kas ir mūsu tumšā un nevēlamā pagātne, mirst pamazām – izžūst, mumificējas un pārvēršas par pagātnes ēnām. Tās ir ieslēgtas dziļi pazemē un kontrole tām nedod izpausmes tiesības. Tomēr tās grib darboties (jebkura sistēma cenšas sevi saglabāt – inerces būtība) un katrā izdevīgā gadījumā atgādina par sevi, kopā ar savu tieksmi pēc tā, ko tās uzskata par „labu” – enerģijas saņemšanu, tāpēc cenšas sev pievērst kontroliera uzmanību vai izkļūt rīcības aktīvajā daļā.

            Tas ir tas, ko mēs jūtam, kā „dzelmes vilinājumu” – „pagraba durvju saldo noslēpumu”. Sliktais ir baisi pazīstams (mūsu daļa), tāpēc neliekas tik briesmīgs. Mēs to uztveram kā kopumu – veselumu ar tieksmi un attieksmi pret vēlamo – labo. Apziņa šos trīs komponentus nešķiro. Katru reizi, kad pazemē esošajam izdodas sev pievērst kontroles uzmanību, tas saņem enerģijas impulsu, tāpēc paildzina savu eksistenci vai pastiprinās. Katru reizi, kad apziņa nonāk ar „pazemi” līdzīgām vibrācijām, „pazeme” atdzīvojas un pastiprinās. Katru reizi, kad „psihologi” iesaka parakņāties un pameklēt sevī savu tumšo pusi, to izdzīvot vai uzzīmēt „mākslas terapijā”, „pazeme” atdzīvojas, pastiprinās un laužas virszemē.

            Elles vārtus sargā izkaltušu mūmiju un ēnu sargi. Tie nav paredzēti spēku atguvušu „dēmonu” aizturēšanā. Arī kontroles rīcībā vairs nav to mehānismu, ar kuriem kādreiz tika vadīti šie „dēmoni”, kad tie vēl bija apziņas aktīvās, zemākās daļas darbinieki. Ja apziņa turpina kontaktēties ar vidi, kas ir radniecīga šiem „dēmoniem” – degradējoša, agresīva un disharmoniska mūzika, helovīni, spoku stāsti, šausmu filmas, grāmatas ar maģisku un noziedzīgu ievirzi (detektīvromāni), noziegumu „analītiskie ” un „hronoloģiskie” raidījumi, vardarbības demonstrācija, datorspēlītes u.t.t., tad „pazemes” durvis neiztur un tur mītošais iznāk apziņas aktīvajā daļā.

            Tā kā kontrolierim vairs nav rīku, ar ko pārvaldīt šīs vibrācijas, tad tās sāk nekontrolēti darboties un pārņem apziņu. Tad notiek tas, par ko noziedznieks vēlāk saka: „Es nezinu, kas notika, es nezinu, kāpēc tā izdarīju.” Kaimiņi piebalso: „Tāds mierīgs jaunietis bija, neko sliktu jau nedarīja, tikai reizēm – kā ne savā ādā, bet tā jau – kā visi jaunieši, tāpat kā visi…”

            Un tā mēs redzam, ka apskatāmo parādību loks mūs notur ap apziņas kontroli un apziņas skaidrību, ap to, kas mums ļauj nošķirt dažādu ietekmju vibrācijas, izprast to dabu un novērtēt rezonanšu iespējamās sekas un tāpēc kontrolēt tās vai arī izvairīties no nevēlamiem kontaktiem. Mēs redzam, ka mūsu dominējošā normu sistēma, sadarbībā ar kontroles spēku un apziņas skaidrību, veido apziņas noturību – imunitāti pret nepieņemamām ietekmēm un slāpē nepieļaujamas rezonanses to ienākšanā un izejā no apziņas.

            Mēs redzam, ka tas, par ko mēs runājam, ir mūsu personības spēks – neatkārtojamībā un briedumā. Mēs redzam, ka tas pieaug līdz ar niansētību un spriegumu. Mēs redzam, kurās daļās un brīžos tas ir sargājams un kuros uz to var paļauties, bet kuros tas ir stingri jāizolē no nevēlamām ietekmēm. Mēs redzam, ka personības spēks mums ļauj sevi saglabāt mainīgā vidē.

            Tagad mēs varam pateikt, ka iemesls, kurš liek apziņai mainīties ir ietekmes, mehānisms, caur ko šīs ietekmes mūs maina, ir rezonanses, bet tas, kas mainoties parādās vai pazūd, ir mūsu apziņā esošās vibrācijas. Mēs maināmies tāpēc, ka pietrūkst noturības – apziņas skaidrības, kontroles un ir vāja dominējošā normu sistēma – tāpēc, ka mūsu personība ir vāja kādā jomā – trūkst brieduma, spēka un niansētības – pieredzes. Mēs redzam, ka tas notiek, tad kad nonākam svešā un mums nepiemērotā vidē, kurā mums nav tai atbilstošas personalizācijas. Tad, kad esam bērni vilku barā. Tad, kad mūs nesargā Tēva stiprā roka vai Mātes Sirds.

            Tāpat tagad saprotam, ka, atrodoties savējo vidē, esam savā vietā un normāli attīstāmies, bet, saskaroties ar pagātnes rēgiem un to pārstāvjiem cilvēku ādās, mēs izejam pārbaudi un redzam, kādi ir mūsu personības izaugsmes un nostiprināšanās sasniegumi. Toties saskaroties ar Augstākajām Apziņām, redzam, kādi mēs gribam un varam būt.

            Vienlaicīgi tas mums atklāj arī mūsu attiecību raksturu. Zemākās attiecības aprobežojas ar praktisko līdzdarbošanās (darba biedri, interešu grupa, algots darbs vai jebkura partnerība). Radniecīgās attiecības ir tās, kuru uzturēšanai pietiek ar klātbūtni, neatkarīgi no vecuma un nodarbošanās. Augstākās attiecības ir tās, kuras visiem tajās esošajiem paver jaunas iespējas.

            Tāpat mēs redzam apziņu apvienošanās spēka pozitīvās un negatīvās puses. Apvienojot pozitīvos aspektus ap ideālu nesošu līderi, iegūstam savstarpēji balstošu attīstības ceļu, bet koncentrējot noziedzīgas, zemas vai slimas apziņas, pastiprinām to ietekmi vienam uz otru un uz apkārtējo vidi – bremzējam to maiņu, attīstību un izveseļošanos. No tā redzam, ka ātrākais noziedznieka labošanas vai slimnieka atveseļošanas ceļš ir novietot viņu stingrā kontrolē starp vairākām stiprām, tīrām un veselām apziņām. Vislabākie bērni izaug lielās, stiprās ģimenēs, kuras tos sargā no jebkuras saskarsmes ar zemisko, bet piedāvā daudz varonības, spēka un Skaistuma piemērus, sniedz atbalstu labākajā un apstādina pirms kļūmīga soļa speršanas.


Turpinājums II

            Tomēr ir ietekmes, uz kurām nevar pilnībā attiecināt visu iepriekš minēto. Tās ir pārspēcīgās ietekmes. Pārspēcīgās ietekmes ir tās, kuras apziņa nevar kontrolēt ar tās rīcībā esošiem kontroles mehānismiem. Līdz šim mēs runājām par ietekmēm, kuras nonāk mūsu apziņā caur rezonansēm, tātad caur divu aktīvu elementu mijiedarbību. Bez tā pastāv arī citas mijiedarbību formas un starp tām ir tāda, kurā aktīvais elements iedarbojas uz neaktīvu – inertu, bet mainīties spējīgu elementu. Piemēram, vējš uz karogu vai cirvis uz koka bluķi, vai veseris uz karstu dzelzi, vai, uz akmeni, to sašķeļot. Tās visas ir pārspēcīgās ietekmes un kalpo par uzskates līdzekli to ietekmei uz apziņu.

            Visas pārspēcīgās ietekmes neatgriezeniski maina apziņu un tās raksturu, kontroles mehānismus un reakcijas. Pārspēcīgo ietekmi vislabāk modelē vēja un karoga attiecības. Svešvārdā to sauc par flateru, bet latviski par plandīšanos. Tas rodas tad, kad ārējā ietekme iesvārsta un pārņem savā varā to vidi, kura, principā, ir spējīga uz šo darbību, bet darbība pilnībā notiek ārējā spēka ietekmē. Attiecinot uz apziņas stāvokļiem, to sauc par aizrautību vai aizgrābtību. Pārspēcīgās ietekmes ir dabiskas un pretdabiskas izcelsmes.

            Dabiskās ir tās, kuru mehānismi izriet no dabā esošu vai apziņas mehānismu īpatnībās esošu mijiedarbību neatbilstībām, vai cēloņu esamības. Dabiskās pārspēcīgās ietekmes ir Dabas stihiju un nepārvaramu, Cilvēka radītu apstākļu iedarbība – katastrofas, vardarbība, kari vai neatbilstības starp apziņas un ietekmes rīcībā esošajiem resursiem, tāpēc izšķir vienkārši dabiskās neatbilstības, pakārtotības ietekmes un tās, kuras izriet no pašas apziņas cēloņiem.

            Cilvēka apziņa var nonākt kontaktā ar dabas parādībām, kuras enerģētiskajā ietilpībā tālu pārsniedz Cilvēka apziņas enerģētiskos resursus. Tādi ir Zibeņi, Vulkānu izvirdumi, Viesuļi u.t.t. Pie šīm parādībām pieder arī kontakti ar Augstākajām Būtnēm, tāpēc tās nekad Cilvēkam netuvojas. Šīs funkcijas veic starpnieki un pastarpinātas ietekmes. Cilvēki izraisa dažādas, ar dabas katastrofu ietekmi salīdzināmas, dabiskas – traumējošas ietekmes uz Cilvēka apziņu – karus, tiešu vardarbību (mazu karu) un netaisnību.

            Vardarbība un netaisnība (kas ir viens un tas pats, dažādās izpausmēs) ir resursu neatbilstības ļaunprātīga izmantošana. Pēc šīm ietekmēm apziņa nekad vairs neatgriežas normālstāvoklī, pat ja tā saglabā ārēji redzamas darbības spējas. Arī šīs ietekmes pret citu apziņu var vērst tikai cita – ārēji normāla, bet savā būtībā sakropļota apziņa. Tieši tāpēc, Dabisko tiesību normas nosaka, profesionālu karavīru sagatavošanu un viņu saskarsmes iespēju ierobežošanu kontaktos ar sabiedrību.  


Papildinājums

            Apziņa ir robežstruktūra – ārējā un iekšējā kosmosa Vienotājs. Ietekmes apziņa saņem kā no ārpuses, tā no sava kosmosa telpas – no turienes, kur dzīvo Cilvēks. Arī Cilvēka raidītās ietekmes var būt pārspēcīgas, arī Cilvēks var ietekmēt apziņas vadību un reakcijas. Neaizmirsīsim, ka Psiholoģija ir mācība par Prāta darbības sekām psihē – apziņā.

            Caur apziņu prātā nonāk priekšstati un gatavi iepriekšējo paaudžu izveidoti tēli – viņu pieredze par labo, pareizo un derīgo. Šie tēli kalpo par skeletu tālākajai prāta darbībai un attīstībai. Apziņas skaidrība nosaka precīzu apkārtējās ainas un pieredzes tēlu neizkropļotu uztveri – to, kas kalpo par pamatu Iegūtajām Zināšanām. Ir Iegūtās Zināšanas, Iedzimtās Zināšanas un Uzkrātās Zināšanas. Pirmās divas piemīt personībai, bet pēdējās – Nemirstīgajam Cilvēkam.

            Tāpat arī Prāts ietekmē apziņas skaidrību un noturību – visus procesus, kuri tādā vai citā veidā notiek psihē. Tas, savukārt, ļauj vai neļauj pie Prāta nākt Īstenības vai maldu un nejaušību ietekmēm. Personības Prāta Iegūtās Zināšanas apvienojas ar Iedzimtajām Zināšanām, ja to tēlu sistēmas un tēli saskan – atbilst viens otram un papildina viens otru, ja Iedzimto Zināšanu nestās normas saskan ar to pielietojumu un esošo normu sistēmu Cilvēka dzīvē. Tas ir – ja apziņas piegādātie iespaidi un tēli saskan ar Iedzimtajām Zināšanām, tad šīs Zināšanas iegūst izpausmes veidu un spēku, bet ja nesaskan, tad paliek kā neizmantots un disharmonizējošs iekšējs nemiers un neapmierinātība.

            Ja Iedzimtās un Iegūtās Zināšanas veido viendabīgu un darbīgu prātu, tad tajā var nonākt ietekmes no Uzkrātajām Zināšanām tādā mērā, kādā Prāts tiecas pēc Pārlaicīgā un Vispārinātā – kā tiecas izzināt Cēloņus un lietu būtību. Tad mēs varam runāt par Garīgo Attīstību un Cilvēka Kalpošanu Savam Radītājam – tad iekšējais „bērns”, „pusaudzis”, „jaunietis” un „pieaugušais” sanāk ap savu Dievu un dzīvo viņa vadībā.

            Ja Prāts pievēršas laicīgajai dzīvei un pasaulīgo lietu formām, tad tas slēdz durvis uz Uzkrāto Zināšanu lauku, „iekšējās paaudzes” dzīvo bez sava Dieva vadības – tāpēc tur nevar runāt par Garīgo attīstību, tomēr mēs iegūstam pašapmierinātu, līdzsvarotu un viengabalainu personību, kura puķes no Debesīm neplūc, bet savu „zīli” no rokām arī neizlaiž. Tāda personība prot dzīvi baudīt, bet patiesu Dzīves Prieku nepazīst – tas nāk no Dieva savai saimei, kā gandarījums par vienotību un kopību Debesu Puķēs jūsmojot. Baudu par Prieku pārvērš Dieva klātbūtne, bet Pārlaicīgais un Pasaulīgais – aiz redzamā esošais – ienes Priekā svinīgumu – Cēluma un Dailes klātbūtni.

            Tur, kur Iegūtais, Iedzimtais un Uzkrātais veido nedalāmu veselumu – tur ir Mīlestība, Prieks, Gudrība un Miers, kas nāk no Debesu Valstības un tās apdzīvotājiem. Bet, ja apziņa ir neskaidra, ja apkārt klaiņo neskaidras ēnas, ja Prātā nonāk eklektisks dažādu tēlu un uzskatu sistēmu savārstījums, ja Prāts pieņem sev patīkamo parādību un tēlu fragmentus bez to pavadošās normu sistēmas, ja Prāts ir „atvērts” nekritiskai dažādu viedokļu pieņemšanai, tad šie dažādo tēlu un normu sistēmu elementi veido pretrunīgu – eklektisku Prāta skeletu. Šādam prātam nav stabilas normu sistēmas un noturības. Tāds neatšķir patiesību no maldiem un labskanīgiem meliem.

            Patiesības – vietējās normu sistēmas veidots Prāts spēj atšķirt Patiesus tēlus un pieredzi no maldīgas un kļūdainas. Eklektika prātā liedz šādu iespēju un liek pievērsties skaistiem vārdiem un to savirknējumiem, parādību formām un reklāmai, aģitācijai, bet ne saturam un tā vērtējumam. Eklektika liedz spēju atšķirt Normu Sistēmas uzturētas ietekmes no nejaušām vai kaitīgām. Tā liedz iespēju veidoties „Cilvēka vietas” veidotam Prāta skeletam un tādēļ nepieļauj eklektisko tēlu, Iegūtajās Zināšanās, un Iedzimto Zināšanu apvienošanos, tātad aizver arī ceļu uz Uzkrātajām Zināšanām, Garīgo attīstību, Gudrību, Daili un Cēlsirdību, Mīlestību – lietu būtības un Cēloņu Zināšanu un Sapratni. Eklektika piepilda pasauli ar apziņas troksni un ķēmiem.

            Katrs Prāts veido sev atbilstošu psihi. Psihe ir prāta ēna. Eklektiska prāta veidota apziņa ir tāda pati. Eklektisks Prāts ir disharmonisks un maldīgs – arī nenoturīgs Prāts, kurš atvērts destruktīvām enerģijām un domām. Caur Eklektisku Prātu pasaulē ienāk destruktīva darbība – posts un nelaimes. Noziegumi ir senu eklektisku formu un negatīvas karmas savijumi – prāta ļaundabīgi audzēji. Katrs, kurš pieļauj eklektiku savā Prātā, ar to pašu iziet ārpus Normu sistēmas aizsardzības un nonāk nepieļaujamu – arī noziedzīgu darbību laukā.

            Tādam Prātam seko arī viņa psihe – tā ir nenoturīga, dažādu elementu eklektisks savārstījums, kurš rezonē uz katru Vēja pūsmu un to pastiprina. Prāts, būdams psihi – apziņu veidojošs, ir pārspēcīgā ietekmē pret to un var tai laupīt iespēju atšķirt Radošo Spēku raidītās ietekmes no citām – matērijā izkliedētām un atstarotām haotiskām un destruktīvām. Neskaidra apziņa Prātam piegādā izkropļotu pasaules ainu, bet tāds maldināts Prāts neatrod izeju no situācijas, ja vien neatrodas kāds stingrs un noturīgs Prāts, kurš aptur eklektikas veidošanos. Tomēr tā eklektika, kura jau ir paspējusi Prātā ieperināties, tagad visu laiku traucēs tā normālai darbībai un pasaules objektīvai uztverei.

            Apziņas neviennozīmība – dažādu personības modeļu koeksistence vai to pretrunīga rīcība, tieksmes un reakcijas ir Prāta eklektikas sekas. Prāta eklektika tiecas piemērot nesavienojamos tēlus un tēlu daļas, tāpēc tāda Prāta veidota apziņa tiecas piemēroties – iekļauties mainīgajā vidē, nevis to mainīt – uzlabot pēc Iegūto un Uzkrāto Zināšanu prasībām. Tāda apziņa ir konformiska un kolaboranta, tāpēc nav Derīga Dieva darbam un nekad nav apmierināta ne ar sevi, ne ar apkārtni – ir satraukta, vāja un bailīga, tāpēc sakaitināta un agresīva, skaudīga un lielīga. Apziņas līdzdarbību virza pašizpausmes apmierinājuma – atzinības meklējumi. Eklektiska Prāta apziņa piemērojas atzinības gūšanai – „re, cik es laba”, bet ne sadarbībai ar saderīgām apziņām saderības un labā veidošanai.

            Tāpat Prāta darbību veicina vai bremzē „skeletam” – normu sistēmai atbilstošu Iegūto Zināšanu pielietošanai derīgu „muskuļu” klātbūtne vai trūkums. Šie „muskuļi” ir Cilvēciskās Vērtības. Visas Zināšanas var izpausties un darboties tikai caur Cilvēciskajām Vērtībām, tāpēc par Zināšanu klātbūtni Prātā var spriest tikai tik daudz, cik tās iegūst izpausmes veidu Cilvēciskajās Vērtībās. Cilvēciskās Vērtības ir Zināšanu izpausmes līdzekļi. Tas liek izglītībā rūpēties par līdzsvarotu Cilvēcisko Vērtību un Zināšanu izaugsmi personībā.

            Nelīdzsvarota vai laika garam – videi un Normu Sistēmai neatbilstoša, pārāk vāja, lēna vai paātrināta Vērtību attīstība neizbēgami noved pie šo Vērtību ēnu parādīšanās – Vērtībām pretēju parādību esamības personībā un tātad arī tādas nelīdzsvarotas apziņas darbības. Cilvēcisko Vērtību klātbūtne personībā ir apziņu formējoša, pārspēcīga ietekme tāpat, kā šo Vērtību „ēnas” atstāj tur savas tumšās pēdas atbilstoši savai dabai.

            Vērtību iztrūkumi liek apziņai pieņemt iztrūkumiem atbilstošas deformācijas un kā galvenās ir nenoturība, Skaistuma, gaumes izjūtas trūkums un nespēja sekot Dieva balsij – slinkums un dzīves prieka trūkums. Slinkums liek „peldēt pa straumei”, bet prieka trūkums – vienaldzība – pieņemt visu, ko vien vidē var atrast.

            Tā veidojas apziņas orientācija uz „hamelionismu”, ja vien tas nav speciāls maskēšanās paņēmiens, kurš ļauj uzbrucējam piekļūt un atrasties sava upura klātbūtnē. Tad jau varam runāt par vampīriskas personības veidotu, maskējošu apziņu.

            Diemžēl, vampīriska daba bieži vien ir slēpta arī pašai slimajai personībai – katra personība ir norma pati sev, ja vien tai nav kādi ārpusē esoši Ideāli vai Cēlu, ievērojamu dzīvju piemēri. Iepazīstot ievērojamu Cilvēku dzīves, personība iegūst attīstības stimulu, ceļa zīmes un iespēju iepazīt sevi vai atrast nozaudēto mērķi.

            Personības dzīve, viņas psihe un apziņa – tur notiekošais nav skatāmi no brutāli materiālistiskām, fizioloģiskām vai pseidogarīgām pozīcijām. To nevar skaidrot kādas populāras vai „slavena” autora izvirzītas teorijas ietvaros. Psiholoģiju nevar iemācīties, apgūt kursos, interešu pulciņos vai akreditētu mācību programmu studijās. Psiholoģija nav saliekama kā puzle no izlasītiem rakstiņiem, grāmatām, to autoru uzskatiem, nokārtotām ieskaitēm un anketēšanas datu materiāliem.

            Psiholoģija nav profesija. Tāpat, kā jebkura Zinātne, tā izriet no Filosofijas un Cilvēka spējas uztvert, saprast un zināt cita Cilvēka Dvēselē notiekošo. Tas ir talants – tāpat kā Dzirde Mūziķim. Tāpat kā Redze Gleznotājam vai Kustība Dejotājam. Dzird, redz, un kustas visi, bet tikai nedaudzi ir Mūziķi, Gleznotāji un Dejotāji. Tu esi tas, kas Tu esi, un Tu esi tas, tāpēc, ka Tu Tas esi.

            Pulciņu, grāmatu, teoriju un ieskaišu „psiholoģija” ir bīstama. Tā liek pieņemt par īstu, to, kas tāds nav un nevar būt. Mācītie muļķi viens otru sertificē un izsniedz diplomus par mācību kursa apguvi un eksāmenu nokārtošanu. Maldīgi priekšstati pasniedzēju prātos dod tiesības viņu audzēkņiem ar savu autoritāti ietekmēt (piesārņot) savu līdzcilvēku prātus un dvēseles ar šiem maldiem. Tas, kas ir teorija pasniedzējam vai studentam, ir viņa dzīve risinājumu meklējošam Cilvēkam un viņa apziņa ir mehānisms, kuru diletants var sabojāt vienmēr, bet atjaunot nevar nekad.

            Tāpat kā finansiālā krīze šodien atklāj savas ekonomikas maldīgumu un to radījušās ideoloģijas tukšību, tāpat sertificētajiem psiholoģisko druvu pļāvējiem un diplomētajiem psihologu kabinetu iemītniekiem, viņu diplomētājiem augstajās katedrās nāksies atzīt savu teoriju nerealitāti un izsniegto diplomu nesaturību, bet sevi par tukšiem pļāpām (labākajā gadījumā), bet vispār jau par krāpniekiem, kuri izmanto līdzcilvēku lētticību, nezināšanu un uzticību.


            Pārspēcīgās ietekmes ir arī visas tās ietekmes, kur kāda apziņa atrodas pakārtotās attiecībās ar citu vai atrodas tās ilgstošā ietekmē (resursu neatbilstības gadījums) un tad, tā var nākt arī no kāda ietekmes avota, kas nav cita apziņa, bet kurai ir mehāniska daba. Tādas pārspēcīgas ietekmes ir Vecāku un bērnu attiecības, kurās apvienojas kā resursu, tā dabisko mehānismu radītās. Visur, kur ir pakārtotība, mēs varam runāt par audzināšanu – tas ir – apziņas pārveidošanu atbilstoši audzinātāja prasībām. Tas ir – pārspēcīga ietekme ir normu sistēmas izveide, izmaiņa, (sagraušana) vai nomaiņa ar citu, kura notiek ārēju spēku ietekmē, ar vai bez iesaistītās apziņas piekrišanas šai darbībai, visur tur, kur apziņa vairs neatgriežas sākuma vai dabiskā attīstības ceļa stāvoklī.

            Arī valoda un rakstība ir pārspēcīgas – personalizējošas, svešvalodu gadījumā, depersonalizējošas ietekmes. Skaņa ir apziņu formējoša un mentalitāte izpaužas valodas skaņās (valodas vārdi, uzsvari – ritmika un intonācija), kā apziņas struktūras īpatnību izpausme. Izruna, dialekti un valodas uzskatāmā veidā – dzirdami demonstrē apziņas struktūru atšķirības. Balss skaņas Cilvēkam ir tik pat individualizētas pazīmes, kā pirkstu nospiedumi vai rokraksta īpatnības. Balss tembrs, piesātinājums un melodiskums, tā izmaiņas, norāda uz apziņas pašreizējo stāvokli, dvēseles harmoniskumu un tiešajām izmaiņām. Valoda parāda apziņas muzikalitāti – sakārtotību noteiktā, tai raksturīgā struktūrā no akustikas viedokļa. Ne velti katrā valodā suns un gailis sevi piesaka ar citām skaņām.

            Dažādu tautu Cilvēki ne tikai runā, bet arī dzird pasauli citā veidā. Tāpat šīs apziņas struktūra sevi izsaka citā kustību rakstā. Katrai apziņai tās elementu mijiedarbība ir unikāla un no tā arī izriet rokas kustības, atstājot redzamā veidā savu īpatnību pierakstu – rokrakstu. Rokraksta esamība vai neesamība (atteikšanās no rakstīšanas ar roku) ir personalizācijas rādītājs. Atsakoties no rakstības ar roku – pievēršoties rakstāmmašīnai, klaviatūrai notiek izteikta depersonalizācija, apziņas struktūras vienkāršošanās un līdz ar to apziņas darbības un izpausmes traucējumu radīšana. Rakstīšanas procesā, tur iesaistītie smadzeņu centri saskaņojas – muzikalizējas. Domāšanas process un rokraksts ir viens vesels – rokraksts atspoguļo domāšanas procesa un apziņas kvalitātes. Mācoties rakstīt vai spēlēt mūzikas instrumentu, Cilvēks veido savu apziņu un tās pašizpausmes spēju.

            Dzirde – valoda ir apziņas uztveres daļas struktūras personalizētājs, bet rokraksts – izpausmes daļas personalizētājs un attīstītājs. Tiem, kuriem grūti sevi izpaust, arī kautrīgajiem, daudz jāstrādā veidojot rokrakstu – jāatrod glītrakstīšanas burtnīcas un jāraksta, jāvingrinās tik ilgi, kamēr kautrība pāriet, kamēr var sakarīgi izteikt domu un savas emocijas. Valoda un rokas kustības ir nesaraujami saistītas, tāpēc, katrai tautai pēc Viņas apziņas īpatnībām, to zinoši un spējīgi Cilvēki veido valodas alfabētu un rakstu zīmes. Lietojot savas rakstu zīmes, valoda attīstās un dzīvo, bet pārņemot svešas – skaņu valoda deģenerējas.

            Skaņu un rakstu valoda ir katras apziņas arhitektūras logi un durvis, bet literatūra ir apziņas arhitektūras apdzīvotāja – dvēseles darba augļi. Kāda arhitektūra – tāda dzīve un tādi augļi. Literatūra un, it sevišķi, daiļliteratūra ir katras dvēseles anatomija. Valoda, rakstu zīmes un daiļliteratūra ir nesaraujams veselums. Tas, kas ir uzrakstīts vienā valodā, ar tās rakstu zīmēm, varēja tikt uzrakstīts tikai tajā laikā un tautā, tās valodā un rakstu zīmēs. Tāpēc valodas, raksta un literatūras apguve ir viens vesels – apziņu formējošs, personalizējošs un mentalitāti veidojošs process. Pūlim nav personības un tam nav arī nacionālās piederības.

            Apgūstot savas tautas muzikālo, lietišķo un literatūras mākslu ar tās daiļrades formām, tās vārdu un rakstu valodu, bērns ienāk tautā. Neapguvis šīs jomas, viņš paliek pusmācīts – pusmīcīta māla pika bez pabeigtības izcilības – bez personalizācijas iespējas. Dvēsele un apziņa piedzimstot, var pilnībā personalizēties niansēs, tikai iegūstot pilnīgu identifikāciju – personalizāciju tautas, dzimtas un ģimenes līmeņos.

            Visas saskarsmes ar svešas mentalitātes nesējiem – valodu, rakstu zīmēm un literatūru, apziņā ienes šīs svešās mentalitātes elementus un atsvešina apziņu no savas kolektīvās apziņas – tautas mentalitātes, vājina identitāšu izsmalcinātību un skaidrību, spēju uztvert, apzināt un pārņemt – pārmantot un nodot tālāk tautas kultūras mantojumu. Katram mūzikas instrumentam ir savas stīgas – sava dvēsele un tās nevar mainīt pret citu instrumentu atsevišķām stīgām, šo dvēseli nesakropļojot.

            Apgūstot svešvalodas, rakstu zīmes un literatūru, tautā personalizēta apziņa depersonalizējas un kļūst par tai atsvešinātu apziņu – trimdinieci pašas zemē, miesā un dvēselē. Ģimeni saliedē valoda, darbs un kopīgie pārdzīvojumi saskarē ar Dailes dāvanām – literatūru, mutvārdu, muzikālo un roku daiļradi, bet tikpat nenovēršami izklīdina pievēršanās eklektikai – sadzīvē, pārdzīvojumos, darbā un personalizācijās. Svešvalodas var apgūt sevišķi stipras, uz to īpašā personalizācijā sagatavotas apziņas, ar tik sarežģītu struktūru, ka to pilnīgai izpausmei nepieciešama īpaša arhitektūra un anatomija. Visām pārējām svešvalodu apguve ir kaitīga – dzīvi un sapratni, saprašanos ģimenē un sabiedrībā, apgrūtinoša – depersonalizējoša, pārspēcīga ietekme, bet bērnu apziņai tā ir postoša dabas katastrofa – pēc tāda cunami monolītas, ziedoša dārza apziņas tur nekad vairs nebūs – tikai viesnīcas ārzemju tūristiem.

            Ja pakārtotība ir Dabiskās Kārtības normu noteikta ģimenē, sabiedrībā vai tās struktūrās – profesijās un hierarhijās, tad tai ir pamatots vai no esošā stāvokļa neizbēgamības izrietošs, labdabīgs raksturs. Mēs visi zinām, ka cieši saistīti organismi pārņem iezīmes, ka profesionālā darbība ar laiku maina personības raksturu (vienpusīgi orientējot) un to, ka Cilvēks, reiz sācis apgūt kādu dzīves jomu, to turpina darīt daudzas dzīves pēc kārtas. Katram Cilvēkam, pēc viņa iedabas, ir iespēja pieslieties kādai no Radošo spēku un Saprātu hierarhijām - Stariem, ar tās turpinājumu uz Zemes.

            No tā mēs redzam, ka tādā pat pakārtotībā Cilvēks atrodas arī pret vides apstākļiem, kuri formē to, ko mēs saucam par mentalitāti tautai un, tātad, piemērotību vai nepiemērotību videi, un migrācijas nepieļaujamību, un pret paša radītām tehniskām iekārtām ar stingri ieprogrammētu darbības normu. Kā piemēru tam, var minēt datoru un tam līdzīgas iekārtas, kuru stingri nemainīgie darbības normatīvi – programmas liek Cilvēka apziņai tās pieņemt un apgūt, tur iebūvētās normu sistēmas. Tas nozīmē, ka datori audzina Cilvēku „pēc sava ģīmja un līdzības”. Tā ir ļoti nopietna un līdz šim, tik pat neapzināta un tādēļ nenovērtēta, postoša parādība, kāda bija radioaktivitāte un radioaktīvais piesārņojums atomenerģijas izmantošanas sākumā.

            Tur, kur Dabā ar savu darbību iejaucas Cilvēks, ļoti bieži dabiskais sajaucas ar pretdabisko – viņš pārkāpj normas un normu sistēmu robežas. Tur arī ietekmēm piemīt šo normu sistēmu elementu sajaukuma raksturs un mēs sastopamies ar tādām, kurām piemīt, kā dabisko, tā arī pretdabisko ietekmju iezīmes. Tādas ir Cilvēka radīto vājo un stipro elektromagnētisko lauku ietekmes, kuru iedarbības raksturu un sekas turpina noliegt to izmantošanā ieinteresētas organizācijas. Pie tādām ietekmēm pieder arī tie iegalvojumi, kurus modernā valodā sauc par reklāmu. Reklāma ir pārspēcīga gan ar savu ilgstošo (resursu), gan hipnotisko iedarbību, gan to, ka tās mehānismu iedarbība izriet no pašas ietekmējamās apziņas izraisītiem cēloņiem. Reklāma ir sintētiska, paša Cilvēka izraisīta, pārspēcīga, pret citām apziņām vērsta, savtīga (vardarbīga, noziedzīga) ietekme.   

             Pārspēcība ietekmēs nav jāuztver kā nepārvarama spēka izpausme, bet kā tāda, kuras iedarbību apziņa nevar kontrolēt, tātad arī tāda, kura darbojas apziņā apejot, maldinot vai neizraisot kontroles reakciju. Pārspēcība pēc savas būtības ir vērtējama pēc paliekošajām sekām, bet ne pēc iedarbības rakstura vai mehānisma, tātad tā ietekme, kura notiek un izraisa sekas, bet apziņa to nekonstatē – tātad nekontrolē, apziņai ir pārspēcīga.

            Pie tādām pieder ietekmes, kuras netiek konstatētas fizioloģisko vai psihisko uztveres īpatnību dēļ – tad, kad apziņa tiek maldināta, ievadot tajā ietekmes, kuru parametri tālu atšķiras no ikdienas normām spēkā vai spektrā. Piemēram, informācija, kura kodēta ļoti klusās skaņās, krāsu spektra vai formu sīkās izmaiņās, fona trokšņu modulācijās, ļoti īsu impulsu veidā, vāju, ilgstošu ķīmisko vielu tvaiku iedarbībā, elektromagnētiskā lauka modulācijās (mobilo telefonu un citu ierīču laukos vai to lietošanas laikā) u.t.t.

            Vēl nesen „zinātniekiem” nāca smiekli, ja kāds teica, ka augi ir saprātīgas un jūtīgas – emocionālas dzīvas būtnes, kuras ne tikai uztver, bet arī izplata savus emocionālos signālus un ietekmes. Anglijā 18. un 19. gadsimtā bija pazīstama „cepurnieku slimība” – progresējoša saindēšanās ar dzīvsudraba tvaikiem. Tāpat šajā, modernā kapitālisma un cilvēces tehniskā progresa flagmanī ir pazīstama, svina cauruļu izraisīta slimību kopa. Tad, kad sajūsminātie Angļi aizgūtnēm visiem stāstīja par tehniskā progresa labumiem un to, kā tas brīnišķīgi izmainīs Cilvēka dzīvi, viņi rīkojās „iekšējā bērna” vadīti un neklausījās to atsevišķo (skeptiķu) brīdinājumos par masveidīgu, nekontrolētu un neizvērtētu parādību, tūlītējas ieviešanas dzīvē, kaitīgumu.

            Problēma vispirms ir tā, ka pirmais ar parādību saskaras katra „iekšējais bērns”, kurš izgudrotājam, bez „Dieva” klātbūtnes, ir sevišķi spēcīgs. Katrs tāds ir ieinteresēts ātrākā un plašākā sava atraduma ieviešanā – viņš saskata atsevišķās labās īpašības, nenovērtē to kopumā un kopējā pasaules ainā. Tomēr katra parādība ir ne tikai tehniska iespēja, bet arī iejaukšanās resursu apritēs un pats galvenais – maina Cilvēku sadzīvi – savstarpējās attiecības – uztveri, domāšanu un attieksmi pret pasauli kopumā. Vispirms, katrs izgudrojums ir iejaukšanās ekonomiskajā un sociālajā normu sistēmā, kurā tas rada sekas šīs vides ekoloģisko problēmu veidā, bet vienlaicīgi tās ir jaunas ietekmes uz Dvēseli un apziņu, ar tur notiekošo procesu un struktūru korekciju.

            Izgudrotāji, pārņemti ar savu skrūvīšu, vadiņu un mikroshēmiņu spožumu un svaigumu, domā par savu izgudrojumu, šo skrūvīšu un vadiņu vai mikroshēmiņu līmenī – kā tās savienot ar citām un dabūt jaunu mikroshēmiņu un vidi, kurā varēs iemontēt vai uztaisīt vēl citas mikroshēmiņas, vai skrūvītes. Izgudrotāji domā par savas izgudrotāju vides paplašināšanu, ar šādas paplašināšanas sniegtajām iespējām radīt jaunus izgudrojumus. Tas ir – izgudrotājiem interesē izgudrošanas iespēju paplašināšana, bet ne viņu izgudrojumu sekas. Labākajā gadījumā viņi paziņo, ka par to viņi padomās vēlāk, vai, ka to noteikti nākotnē kāds atrisinās. Šie bīstamie „bērni” rīkojas pēc principa:

            - To, ko nedrīkst nekad, drīkst, ja ļoti gribas!

            Īstās nepatikšanas sākās tad, kad izgudrojums nonāk baņķiera rokās un, ja viņš saskata izgudrojuma nestās peļņas iespējas. Tad baņķieris ir gatavs katrā mājā ievilkt divus svina ūdensvadus un trešo pievienot bonusā, lai tikai viņam ļauj ar to pelnīt. Ja arī kāds no viņiem saņem brīdinājumus par šo darbu un peļņas kaitīgumu, tad savu brīvo līdzekļu vai speciāli izveidotu fondu resursu, tāds vērš brīdinātāju un brīdinājumu apklusināšanai. Naudas taisītāji un izgudrotāji ir vienoti attieksmē uz iespēju bezatbildīgi paplašināt savu iespēju loku. Pasauli posta bezatbildīga iespēju izmantošana, kā resursos, tā domāšanā (kas arī ir resurss).

            Medicīna lieto elektrokardiogrāfu, elektroencelogrāfu un rindu citu aparātu, ir zināms, ka šūnu aktivitāti un apmaiņas regulē šūnas elektriskā aktivitāte, ir zināms, ka Cilvēks var ietekmēt savu orgānu darbību caur domas raidīšanu uz tiem – var ietekmēt caur savu nervu (elektrisko impulsu plūsmas) darbības regulāciju. Ir zināms, ka placēbo efekts darbojas! Medicīnai ir uzkrāts pietiekams faktu materiāls par to, ka šūnas un orgāni ir elektriski aktīvas un jūtīgas būtnes.

            Cilvēks ir sarežģīta un augsti jūtīga, vāju impulsu apmaiņas pasaule, kura par tādu ir izveidojusies daudzu miljonu gadu gaitā, saskaņojoties ar citām tādām pašām pasaulēm, kā savā, tā zemāk un augstāk attīstītu pasauļu mijiedarbībās. Zemākās pasaules – dzīvnieki un augi ir jūtīgāki „horizontāli”, tāpēc reaģē uz ārējās vides ietekmēm – jūt labvēlīgu vai nelabvēlīgu izmaiņu veidošanos – tuvošanos.

            Cilvēks ir jūtīgāks „vertikāli” – pret augstāko pasauļu ietekmi uz viņa dvēseli, tāpēc daļēji zaudējis šo „horizontālo” vides sajūtu kopumu, bet ir ieguvis to, kā nav dzīvniekiem un augiem – apzinātus sakarus ar augstākajām – smalkāk organizētajām, vājo impulsu un ietekmju pasaulēm – iekšējo Zināšanu par Radītāja eksistenci un Klātbūtni. Šī Klātbūtnes Zināšana ir tas, kas Cilvēku padara par Cilvēku un nekļūdīgi ļauj viņu redzēt četrkājainu vai divkājainu dzīvnieku vidē.

            Visi Cilvēki saskata „vertikālās” iespējas un izmaiņas, tāpat, kā dzīvnieki „horizontālās” iespējas un izmaiņas. Resursi un to izmantošana rūpniecībā, finansēs vai fiziskajās ietekmēs – bruņojumā vai baudās ir „horizontālā” – dzīvnieku pasaule un tur esošais ir vienīgais arguments to izmantošanai dzīvnieciskiem organismiem. Cilvēkus interesē darbības sekas un atbildība, un arguments par vai pret – ir atbildība par savu darbību, pie tam dominējošais ir Iekšējais Likums, bet ne sociālās un juridiskās normas. Zinātnieks ir tas, kurš pirms pētījumu uzsākšanas izvērtē pētījumu seku kompleksu, kā fiziskajā resursu, ekoloģisko, tā arī Cilvēcisko attiecību jomā, bet pētījumu rezultātus vai to daļas publicē tikai tad, ja tie neatnes nekādu kaitējumu, nevienam un nekur.

            Visi tie, kuri nodarbojas ar pētījumiem un šo pētījumu rezultātu izplatīšanu savu prāta, emocionālo vai materiālo baudu apmierināšanai, ir bezatbildīgi, intelektuāli, Cilvēka sadzīvē integrējušies divkājaini dzīvnieki, tāpēc no tiem nevar gaidīt izpratni par gaidāmajām sekām un rēķināšanos ar to iespējamību vai šīs iespējamības uzliktajiem ierobežojumiem. Tieši otrādi – ierobežojumi jebkurā gadījumā viņus rosinās šo ierobežojumu apiešanai.

            Kad pirmie autobraucēji sajūsmināti apdzina gājējus un biedēja pajūgos zirgus, viņi nedomāja ne par siltumnīcas efektu, ne par naftas karos izpostītajām valstīm un tās dēļ noslepkavoto tūkstošiem, ne par to ekonomisko mūdžu agoniju, kuri izlīda no šīs naftas produktu uzturētās ekonomikas. Viņi, tad neko negribēja dzirdēt par sekām – arī pašreizējiem ekonomiskiem un morāliem zaudējumiem visiem, kuri ir ierauti iekšdedzes dzinēja veicinātās ekonomikas sabrukumā. Kad ieguva penicilīnu, neviens negribēja dzirdēt par to, ka baktērijas un mikroorganismi piemērosies antibiotikām, bet Cilvēka organisms paliks tas pats.

            Kad atklāja atomenerģiju, tad tās ieviesējiem nākotne zīmējās rožainās krāsās – neredzamais starojums likās, kā jaunas labklājības ēras un iespēju atslēga, bet neviens negribēja ielūkoties Kirī ģimenes nāvē un saskatīt radioaktīvā mirdzuma kapsētas atslēgas. Bezatbildīgu izgudrotāju un peļņas kāru izplatītāju pēdās Vienmēr iet ļaunprātīgie izmantotāji.

            Kad demonstrēja pirmo datora prototipu, tad gaišākie prāti tajā nekā jēdzīga nesaskatīja, bet tagad nevienam nav noslēpums datorvīrusi, informatīvie kari un citas internetvides ļaunprātīgas izmantošanas iespējas. Ar katru bezatbildīgi ieviesto atklājumu, pasaulē smaidot ienāk jauna, briesmīga nelaime. Aizrautīgais izgudrotājs un baņķieris redz tikai pretī nācēja plato smaidu, bet neuzdod tam jautājumu:

            - Ko, tu, smaidīdams mums nes?!

            Nelaime smaida par tai atvērušos iespēju ienākt un sākt darboties. Mācīts muļķis iemin pēdas ļaundarim. Atbrīvojiet pasauli no mācītiem muļķiem un tad Jūs būsiet ierobežojuši muļķības apmērus līdz savas apziņas robežām, bet ļaundarību līdz savas vides kontroles iespēju robežām.

            Antīkajā pasaulē pazina tādu postu, kā rakstu mācītājus, „mirušos priesterus” un korumpētus ierēdņus. Tie bija profesionāļi, kuri gan pārzināja tekstus, formas, rituālus un priekšrakstus, bet neprata pielietot viņiem esošās zināšanas un iespējas Cilvēku labā. Likuma un teksta burts ir labdarīgi kalpojošs tikai tā rokās un prātā, kura Dvēselē ir dzīvs Likuma Gars, teksta būtības izpratne un piekoptā rituāla saturs, katrā gadījumā, tur tiek ielikts ar pašu Radītāja Klātbūtni. Tajā brīdī, kad „iekšējie bērni, pusaudži, jaunieši un pieaugušie” sapulcējas ap savu „Dievu”, Cilvēks sāk domāt par savas darbības ietekmi uz citu būtņu un Cilvēku dzīvi. Tur, kur nav „Dieva”, vienmēr atradīsies vieta ļaunprātībai, bezatbildībai vai neapdomībai, bet „Dieva” klātbūtne aizver visas durvis smaidošās nelaimes ceļā.

            Tagad elektronisko spēļmantiņu un ierīču izgudrotājiem, ražotājiem un izplatītājiem, jaunu pielietojuma veidu un iespēju meklētājiem, žilbina acis darba lauka plašums, peļņas miljardi un katram kāds gabaliņš no tā, jaunas e-pilsētas, vides un e-talonu ieviešanas jomas. Mobilais telefons liekas kā tētiņa Karlo nestā Zelta atslēdziņa uz laimes zemi, aiz uzzīmēta kamīna slēptajām durvīm. Viņi pilnībā aizmirsuši par Muļķu zemi un to, ka Karabasa – Barabasa rokaspuiši arī nav nekur pagaisuši, bet tāpat ienāk šo mobilo un e-vides radīto iespēju vidē.

            Saliekot kopā medicīnā zināmo par šūnu elektrisko dzīvi – informācijas apriti un regulāciju šajā vidē un elektrisko iekārtu radīto lauku dabu un to, ka tur noteikti būs jaunas ļaundarību iespējas vai vieta bezatbildīgu muļķu aizrautībai, ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir apziņai nekontrolējamu ietekmju zona – pārspēcīgās ietekmes, kuras tiek ļaunprātīgi izmantotas.

            Tas, ka elektrisko ierīču radītie lauki ietekmē Cilvēka organismu un

Apziņu ir skaidrs visiem, kuri kaut īsu brīdi par to ir padomājuši, tāpat kā ir neapšaubāmi fakti par atgriezenisko saiti uz šiem aparātiem no Cilvēka dabas puses. Vēl nesen bija ierobežojums pieņemt darbā Sievietes darbam datorcentros – viņu klātbūtne „mulsināja” datorus.

            Tomēr, katru reizi, kad ir celti iebildumi pret masveidīgu elektronisko ierīču izplatīšanu, mēs saņemam izplatītāju atrunas par „pētījumu un pierādījumu neesamību”. Tas ir tāpat, kā reklāmisti izsaka spārnoto frāzi par to, ka:

-          neesot pierādīta sakarība starp reklāmu un pircēju izdarīto pirkumu.

 Tomēr šo frāzi viņi izsaka tad, ja publiski tiek kaunināti par reklāmu amoralitāti vai ietekmes bīstamību, bet tad, kad viņi tiekas ar reklāmas pasūtītājiem, tad viņu rokās ir pilnīgi citi pētījumi un to rezultāti, kuri pierāda šādu sakarību un mehānismu darbību. Ja šādu sakarību un mehānismu nebūtu, tad nebūtu arī daudzo miljardu ieguldījumu reklāmas pielietošanai.

Tāpat ir skaidrs, ka reklāma, tāpat kā intervide ir kļuvusi par ļaunprātīgu darbību un graujošu ietekmju izplatīšanas līdzekli. Ar reklāmas palīdzību, aiz reklamējamo preču reklāmas maskas, tiek iekodēti graujoši mehānismi un grautas apziņas dabiskās normu sistēmas, sadzīvei un kontaktiem ar citiem Cilvēkiem. Savstarpējā atsvešinātība un ģimenes vājums, cietsirdība un pusaudžu agresivitāte lielā mērā ir reklāmistu roku darbs.

Katru reizi, kad izskan mobilo telefonu, datoru, spēlīšu un interneta izplatītāju atrunas par pierādījumu trūkumu un pētījumu vājumu, tad patiesībā viņi ar to pašu runā par nekontrolētu – „nepārbaudītu ietekmi uz organismu vai vidi”, jo, lūk – šī joma esot vēl ļoti jauna, neesot uzkrāta datu bāze, esošā, esot nepietiekama secinājumiem un neviens jau nezinot, no kā tas īsti esot, ne arī to, kas īsti nākotnē būšot, jo, lūk, viss attīstoties un kaut kad, kaut kas, to noskaidrošot un tad jau kāds izdomāšot, kā ar šo problēmu tikt galā, tad jau būšot skaidrs, ko tā nesot un kā ar to rīkoties. Būtībā, tas nozīmē, ka Jūs visi sēžat autobusā, kuru pa nezināmu ceļu vada mazs bērns, kurš domā, ka tas nav pa īstam – ka viņš spēlē šoferi datorspēlītē.

Nākošais. Ar to, ka neesot pierādījumu un pētījumu, viņi apgalvo tikai to, ka nav viņu akceptētu pētījumu un viņu atzītu pierādījumu par šo ierīču kaitīgumu, kaut gan ir gan tādi pētījumi, gan tādi pierādījumi, kurus viņi neatzīst un, kuru neatzīšanai viņi algo savus „pētniekus” un savus „ekspertus”. Vēl vairāk, pie acīmredzama kaitējuma un bīstamības, tiek piekarināta piebilde:    

- jā, ir, bet mazās devās drīkst lietot!

Tiem, kuri saprot, kas ir apziņa, kas ir meli, kas ir datorvīrusi informatīvā vidē, ir skaidrs, ka te mazu devu nav, bet ir tikai Saindējošs piesārņojums, kura klātbūtne pati par sevi ir šī kaitīgā iedarbība, bet tās sekas izpaudīsies šīs informatīvās sistēmas kļūdu sekās, citās sistēmās.

Acīmredzami ir tas, ka izplatītāji intensīvi izplata „nepārbaudītus” un „nezināmas ietekmes” ražojumus tur, kur katra cita veselais saprāts liek vispirms palūkoties, kādi mīnusi nāk ar to, ko sauc par plusiem un vai to ekonomiskā ietekme atsver mīnusu radīto zaudējumu lavīnu. Katrās tādās debatēs vienmēr ir klāt negodīgums un meli ar savu karogu – tad jau atgriezīsimies alās! Tā vicinātāji labi zin, ka nav runa par atgriešanos alās vai atteikšanos no progresa, bet par ātrās peļņas radīta kaitējuma novēršanu un citu ceļu attīstībā, kuru izplatītājs uzlūko tikai no, viņaprāt, pieļaujamas konkurences cīņas viedokļa.

Tāpat, ir acīmredzami, ka šie elektroniskie „laika ietaupītāji”, „intensifikātori un papildinātāji” – šie visuresošie, vājo elektrisko ietekmju izplatītāji, informatīvi piesārņo Cilvēka apziņu, maina viņa dzīvi un organismā notiekošos procesus. Šāda ietekme uzkrājas un kādā brīdī šo ietekmju summa, un sintētiskās sekas pārsniedz organisma pretestības spēju slieksni, kurš zem šo ietekmju spiediena pazeminās. Tad, tam seko tas, par ko izplatītājs saka – nav pierādīta tieša sakarība – varbūt, tas ir no kā cita, Jūs taču darāt tik daudz ko citu.

Tad ir jāsaprot, ka mums ir darīšana ar ļaunprātību. Maltusiānisms ir ideoloģija, kuru realizē vardarbīgai demogrāfiskai bremzēšanai. Šajā ideoloģijā ietilpst arī dzīvībai bīstamu un veselībai kaitīgu ietekmju izplatīšana „mērķauditorijās” – tajās populācijās, kuras ir izraudzītas skaitliskai samazināšanai. Ja kādam ir šaubas par to, kas ir Maltusiānisms un vai tas tiek pielietots, un cik lieli un plaši ir pielietošanas apmēri, cik tālu tie ir mērķēti, un cik tuvu tie pienāk katram, lai viņš pats palasa to, kas ir atrodams pašās Maltusiānisma idejās, uz tām balstītajā ideoloģijā un „Zelta miljarda” programmā. Lai viņš paskatās apkārt un pats konstatē, kā tās katru dienu darbojas pret viņu un viņa bērniem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka elektroniskās ierīces pašas ir šie kaitīgie instrumenti un arī tas, ka tie tiek izmantoti citu kaitīgo ietekmju izplatīšanai. „Atmodas” laikā, katru reizi, kad radio translēja lielu auditoriju interesējošus mītiņus un sapulces, fonā, akustiski vāju, bet instrumentāli konstatējamu ietekmju līmenī, tika pārraidīts slimai sirdij raksturīgs ritms ar darbības rakstura un ritma kropļojumu. Tādas pat metodes neslēpti pielieto spēka struktūras savu mērķu sasniegšanai, ķīlnieku krīzēs un „terorisma” apkarošanai – tur, kur ir jāietekmē „mērķa” fizioloģija un apziņa. To tagad nezina tikai tie, kuri to negrib zināt. Tādas pat zemsliekšņa ietekmes ir pielietojamas visos citos maņu orgānu kanālos un tās arī aktīvi pielieto.        

Jebkura sabiedriska (politiska, ekonomiska vai ekoloģiska, militāra) krīze ir saistīta ar noteiktām izmaiņām apziņā. Vadot apziņu vajadzīgajā virzienā, var vadīt krīzi to iniciējot, padziļinot, vai izkliedējot. Ietekmējot apziņu caur pārspēcīgu ietekmju impulsiem, šīs ietekmes paliek ārpus reģistrētajām ietekmēm un tāpēc krīzes iniciācijas moments un norise, liekas dabisku – vēsturisku procesu daļa.

Katrā krīzē, ja zina tās sākumu un norisi, ir savi ieguvēji – tie, kuri zina, un zaudētāji – tie, kuri to nezina, tāpēc krīze ir vilinošs peļņas ieguves veids vai varas pārdales ierocis šantāžai un valdību pakļaušanai. Tam, kura mērķi ir globāli, arī ieroči ir globāli. Biheiviorisms ir biheiviorisms, jebkurā zemeslodes punktā. Zināšanas par to, kā fizioloģija, motorika, instinkti, psihe un reakcijas saistās vienā veselā, noder jebkurā vietā. Ja Jums ir globāls – ārpus aizdomām esošs rīks – tad varat, ietekmējot apziņu, iniciēt nobriedušu krīzi Jums vajadzīgajā brīdī un to vadīt Jums vajadzīgajā tempā un virzienā.

Vai Jums tāds ir? Jā, izrādās, ka ir gan. Jums ir globāla naudas attiecību sistēma – ekonomikas globalizācija un konkurences konflikts šai ekonomikai. Jums ir rīks valdību traumēšanai. Jums ir globāls internets un globāls mobilo telefonu tīkls, šīs krīzes iniciēšanai vajadzīgā brīdī un krīzes gaitas vadīšanai. Visi apziņas traucējumi nav pamanāmi pašai apziņai, bet ir fizioloģisku un psihisku izmaiņu iemesls. Iniciētā krīzē, līdzīgi simptomi veselības traucējumos, lielam skaitam Cilvēku, ir liecība apziņas vadībai. Kā Jums un Jūsu draugiem, paziņām un darba biedriem ar veselību? Pumpas nemetas?

Kāpēc lai to nedarītu Maltusiānisti vai bezatbildīgi muļķi, konkurences un peļņas nolūkos, kad masu pasākumos vai izstrādājumos pielieto jaunas „modernās” tehnoloģijas? Protams, ka viņi to dara un darīs. Jebkuru (vājo) lauku var modulēt daudzos parametros – vajag tikai panākt šīs modulācijas saskarsmi ar organismu, kuru nodrošina lauka uzturēšana vidē (mobilie sakari) un mazais, visuresošais ceļabiedrs, kurš lauku pastiprina katru reizi, kad Jūs to aktivizējat sarunai, vai tad, kad saņem komandu no sistēmas īsa, kodējoša impulsa izstarošanai, sarunas, vai pat miera – gaidīšanas režīmā – Jūs jau to nedzirdat.

Šādu, modulējošu signālu ietekmes, to nepilnību – kļūdu dēļ, ir konstatētas gan darbā ar datoriem, gan televīzijā multfilmu pārraides, gan datorspēļu lietošanas laikā. Šādas ietekmes ir novērotas masu pasākumos, kuros izmanto vizuālas, akustiskas un psihiskas ietekmes līdzekļus, dažādu psihisku ietekmju un neparastu sajūtu panākšanai ar zemsliekšņa modulācijas palīdzību. Tādas ietekmes pienes Jums, piedāvājot mazcenas vai superinteresantus izstrādājumus vai ievilinot Jūs vietās – lielveikalos, stadionos, klubos un diskotēkās, vai apburot Jūs eiforiskos masu pasākumos, brīdī, kad Jūs vienoti uzgavilējat sevišķi krāšņam staru kūlim, raķešu zalvei, koncerta akordam, vai publikas elka Sirdi aizgrābjošai runai.    

Var tikt izmantotas arī tādas formas un norises, kurām apziņa nepiešķir šo ietekmju raksturu. Piemēram, priekšmeta dizains, arhitektūras formas un elementi, krāsu salikumi, diktatora balss tembrs un runas ātrums vai telpisko elementu izvietojums telpā, ielu apgaismojuma krāsa, dzīves un darba ritma izmaiņas (vasaras laiks) sabiedrībā aktualizētās problēmas tematikā un secībā u.t.t.

Arhitektūra ir viennozīmīgi izsenis lietota, apziņu formējoša, pārspēcīga ietekme, kurai mūsdienās nepiešķir šo nozīmi un tādā veidā bezatbildīgi „arhitekti” – šīs jomas šarlatāni izvērš noziedzīgu , graujošu darbību pret līdzcilvēku apziņām.

Dabiskās, Cilvēka radītās pārspēcīgās ietekmes ir ilūziju, maldu radīšana un manipulācija ar apziņas priekšstatiem par tai derīgo, labo un vajadzīgo. Tās ir ietekmes, kuras izriet no pašas apziņas radītiem cēloņiem. Šie cēloņi ir apziņas tieksmē saņemt apmierinājumu. Apmierinājums saistās ar noteiktiem, vēlamiem pārdzīvojumiem un dvēseles stāvokļiem, vai praktiskām darbībām. Attiecībā uz apmierinājumu apziņā ir iepriekš izveidots rīcības modelis, kurš jāīsteno apmierinājuma brīdī. Te ir runa par Mērķi, līdzekli, darbības vidi – apstākļiem, kuros apmierinājums tiek saņemts.  

Ja manipulators rada ilūziju par apmierinājuma esamību vai iestāšanos, izpildot kādu sīku blakus apstākli (šķēršļa likvidēšana, apiešana), tad neizbēgami seko apziņā iepriekš izveidotā rīcības modeļa realizācija. Tas ir – manipulators piespiež apziņu veikt noteiktas darbības, kuras apziņa tobrīd nekontrolē, jo uzskata tās par pamatotām un tobrīd neapšaubāmi vajadzīgām. Manipulators, pasniedzot ilūziju, panāk pārspēcīgu ietekmi, izraisot paredzamu darbību virkni, kurām apziņa nevar pretoties tāpēc, ka pati tiecas pēc šīm darbībām. Piemēram, reliģisko jūtu ekspluatācija, seksuālās tieksmes izmantošana, Mīlestības jūtu simulācija vai, piedāvājot veikt kādu darbību – pirkumu, ziedojumu, apmeklējumu, slēptā veidā apsola kādas tieksmes piepildījumu. Pēdējais attiecas uz politisko, ekonomisko darbību. Visi šie procesi manipulē ar apziņu, mainot vietām Mērķi un līdzekli vai radot viltus mērķus, līdzekļus un izmainot dabiskās normu sistēmas. Šo pārspēcīgo ietekmju veidu aprakstījuši un no tā brīdinājuši jau senatnē, sakot:

- Neradi sev elku!

Šeit ietekmes pāriet pretdabiskā kārtā, jo izriet no maģisko ietekmju rakstura, iedarbības un iesaistīto elementu resursa. Visradnieciskākā ir pašsuģestija – Reiki, NLP, tantriskā hatha u.c. jogas. Visas šīs prakses, ieskaitot „izmēģinājuma laulības”, „Veselības mācību” un citas pusaudžu seksuālās pavedināšanas formas, piedāvā, veicot noteiktas darbības, saņemt panākumus vai ieguvumu kādā jomā, bet, bez šīm sekām paredzamajā jomā, notiek vēl citas izmaiņas, par kurām apziņa neko nezina – nesaista ar notiekošo vai nespēj konstatēt, visas struktūras izmaiņu vienlaicīguma dēļ. Vienlaicīgi mainās „objekts un lineāls”, tāpēc apziņa tās nekontrolē, jo vienlaicīgi tās uzmanību novērš arī „elka” darbība.

Maģiskajā praksē ir izstrādātas dažādas ietekmju pārneses, kuras upura apziņa nekontrolē vai arī nav spējīga tām pretstāvēt, pat sajūtot to ietekmi. Pie tādām pieder dažādas projekcijas nomoda un miega laikā, elementu struktūru maiņas un citas darbības, kuras upura apziņa uztver kā dabiskas, likumsakarīgas vai pašas darbības rezultātus. Tās var būt arī apziņas struktūras elementu nomaiņas un kontroles pārņemšana pār šiem elementiem, maņu orgānu traucējumu izraisīšana, tāpat halucināciju vai priekšlaicīgu apziņas aktivitāšu provocēšana.

Kā viena no visagresīvākajām un mūsdienās visizplatītākajām, visbezatbildīgāk pielietotajām, pārspēcīgajām maģiskajām ietekmēm minama hipnoze. Tā ir acīmredzama pārspēcīgā ietekme, turklāt nav noslēpums, ka upurim pat nav jāatrodas vienā telpā ar uzbrucēju vai jābūt informētam par notiekošo, lai viņu pakļautu šai ietekmei. Hipnozes, tāpat citu, šo ietekmju upuriem nekad neatjaunojas normāls apziņas stāvoklis. Viņi vienmēr paliek atkarīgi no uzbrucēja vai metodes un ir viegli pieejami citiem uzbrucējiem. Ir izjaukta dabiskā apziņas struktūra, tāpēc upura apziņā nevalda tās kontrole pilnā mērā, bet atsevišķi tās elementi reaģē uz vides ietekmēm patvaļīgi. „Ieplandīta” apziņa patvaļīgi atsaucas katrai darbību izraisošai ietekmei.

Pārspēcīgā ir arī priekšlaicīgā, tāpēc pretdabiskā ietekme. Visas pārspēcīgās ietekmes maina normu sistēmas, vērtības un rada jaunas vai pilnībā dzēš jebkādas dominantes. Tas savukārt nozīmē, ka tās pārpersonalizē vai depersonalizē apziņu. Mainītās vai slēptās dominantes, kuras ienāk „kodēšanas” laikā, kā tiešie kodēšanas mērķi, vai to blakus produkti („Trojas zirgi”), savukārt, ļauj manipulatoriem, zinot šos kodus, izraisīt sev vēlamās upuru darbības, sev vēlamā laikā.

Visbeidzot, pārspēcīga ir atkarību izraisoša „atvieglojuma” ietekme vai pasionāra līdera ietekme. Pasionāru līderi var aizstāt inspirēts vai popularizēts savu pielūdzēju pulkā. Ja šajā pulkā nonāk jauns līdzjutējs, tad uz viņu vienlaicīgi iedarbojas liela grupa ietekmju, kā no līdera, tā no reklāmas un priekšā esošo pielūdzēju pulka. Ja tas ir masu izklaides pasākums, tad tam pievienojas skaļas mūzikas un gaismas efektu hipnotiskais, iespējams, arī alkohola un seksuāla uzbudinājuma spiediens. Tas viss kopumā rada tipisku pārspēcīgu ietekmi, ar sekojošu depersonalizāciju un apziņas bojājumiem. Tieši tādā pat veidā uz iesaistītajiem dalībniekiem iedarbojas visas totalitārās sektas un ortodoksālās baznīcas svētku laikā. Tas notiek visur, kur Cilvēki tiek novesti ekstātiskā stāvoklī.

Aizgrābtība ir spēcīgākais depersonalizātors – apziņas struktūras grāvējs. Ekstāze ir psihiskās enerģijas izlaupīšanas pavadonis. Šajā laikā dvēsele nekontrolēti atdod visus savus uzkrājumus – izdeg. Parasti ekstāzes brīdī dvēseliski aplaupītais ir gatavs atdot arī savus materiālos uzkrājumus. Tās totalitārās sektas, kuras orientējas uz ilglaicīgu darbību, tur savus atkarīgos vadāmās ekstāzes stāvoklī, regulējot viņu apmierinājuma līmeni, pretī prasot regulāru materiālo labumu nodevu. Tā ir psihiskās narkomānijas forma un to var saukt arī par procesa izraisītu atkarību.

Visur tur, kur ir darīšana ar pārspēcīgām ietekmēm, parādās atkarības. Atkarība ir šo ietekmju klātbūtnes indikators un sekas. Tomēr, šis termins – „atkarība”, nonācis negodīgu manipulatoru rokās, var kļūt par maldināšanas līdzekli. Lai nomaskētu šī termina īsto būtību un sajauktu priekšstatu par lietu kārtību, daži „psihologi” un psihoterapeiti jau ir aizrunājušies līdz tam, ka „divu Cilvēku Mīlestība esot smaga, personību graujoša atkarība”. Tādas runas nav viņu kaktu ballīšu atskaņas, bet tiek publiski iznestas televīzijas ekrānā, viņiem atvēlētā ētera laikā un raidījumā. Šādiem paziņojumiem nav un nevar būt komentāru – tas nav analfabētisms – tā ir atklāta ļaunprātība! Tāpēc labāk lietot to jēdzienu, kas ir atkarības būtība – normu sistēmas noārdīšanas un sajaukšanas rezultātā radusies pretdabiska dominante apziņā.

Iztukšota apziņa, baudas meklējumos pieradusi pakļauties sektantu un popularizētu publisku elku ietekmēm, tikpat viegli pakļaujas arī citiem aktīvo ietekmju avotiem, pat ja to darbība nav ierindojama pārspēcīgo ietekmju grupā. Par pārspēcīgo ietekmi uz citām apziņas daļām, tad kļūst apziņā radusies pretdabiska dominante – tieksme pēc baudas.

Pati bauda, kā tāda, nav nekas pretdabisks – tā ir negatīvo un pozitīvo stāvokļu rekombinācijas – līdzsvarošanās rezultātā radusies, tieksmes apmierinājuma sajūta.       Katra tieksme liek Cilvēkam darboties līdz šīs tieksmes apmierinājumam. Darbības laikā apziņa aktivizējas, nospriegojas un uzlādējas – iegūst spēku un briedumu. Strādājot apziņa attīstās, kā spēkā, tā noturībā, tā kontrolē, tā uztverē un arī aktivitāšu izpausmē. Apziņa iekļaujas dabisko ietekmju apmaiņā ar vidi un kļūst par aktīvo elementu šajās apritēs. Tāda apziņa ir personalizēta vides veidotāja.

Tad, kad darbība ir izsaukusi vides reakciju un tā tiek saņemta tieksmes piepildījuma veidā, rekombinējas izdalītās aktivitātes pozitīvais lādiņš, ar šī lādiņa atstāto negatīvo telpu apziņā un apziņa enerģētiski līdzsvarojas. Jebkurš līdzsvars ir miers, līdzsvara zudums ir neapmierinātība, bet līdzsvara atgūšana ir apmierinājums un piepildījuma stāvoklis. Jebkas Visumā tiecas uz aizvien pieaugošu līdzsvaru – uz to Absolūto līdzsvaru, no kura šī parādība nākusi, iegūdama aktivitāti un formu.

Iekļaujoties dabiskajās ietekmju apritēs, apziņa gūst apmierinājumu dabiskā ceļā, tāpēc reizē ceļ vides kvalitātes – rada vērtības un nezaudē savas, darba gaitā iegūtās kvalitātes. Tad bauda – apmierinājums ir likumīga piedeva apziņas izaugsmei un briedumam.    

Bet, ja apziņa sāk tiekties pēc baudas, kā apziņas stāvokļa, tā meklē īsākos – pretdabiskos ceļus baudas gūšanai, neiesaistoties dabiskajās apritēs – neceļot vides kvalitātes un vērtības. Tad „īsceļi” – sniedzot biežāku apmierinājumu notrulina, radot pieaugošu vajadzību pēc apmierinājuma gan impulsa spēkā, gan biežumā. Pievēršanās baudai noved pie apmierinājuma zuduma. Personība zaudē struktūru, spēku, spriegumu un apziņa – degradējas. Tas, kas paliek pāri, ir šī mūžam neapmierinātā dominante – pretdabiskā tieksme pēc baudas.

Personība, darbojoties, izkustina vides ietekmju cirkulāciju no to dabiskā līdzsvara. Līdz jauna, augstāka līdzsvara stāvokļa iegūšanai, kuru videi Cilvēks atnes ar savu darbošanos, vides līdzsvara traucējums Cilvēkam atbild ar neērtībām, kuras mēs saucam par problēmām. Risinot šīs problēmas, Cilvēks saskaņo savas tieksmes un vajadzības, darbības ar faktisko vides stāvokli un procesiem ceļā uz jauno – augstāko līdzsvaru. Neērtības – problēmas Cilvēku mudina uz darbību un atrisinājumu.

Katra problēma, kuru viņš atrisina, katra darbība viņu stiprina. Katra, citu pleciem uzvelta, viņu vājina. Katra problēmas risinājuma novilcināšana, problēmu palielina. Vājiem vai uz baudu orientētiem Cilvēkiem rodas kārdinājums atbrīvoties no šī spiediena. Tie meklē ceļu, kā aizmirsties, atrunāties, pāradresēt vai pārveidot problēmu par kaut ko citu – par kaut ko, ar ko viņš var sadzīvot. Viņš meklē kādu, kurš viņam piegādā apmierinājuma sajūtu, tāpēc atrod to, ar ko izrunāties, izkratot savu problēmu krātuvi – atbrīvoties no uzkrātā mudinošā spiediena.

Sarunas ir dzīves jēga, bet tikai tad, ja tās stiprina un rosina darbībai, dod jaunas ierosmes un Zināšanas problēmas risināšanai. Ja sarunas kalpo atvieglojuma – mierinājuma meklēšanai un gūšanai, tās Cilvēku vājina, maldina un ievirza pretdabiskā baudas meklējuma ceļā un atkarībā no mierinājuma sniedzēja – no tā, kam var izkratīt savu problēmu kastīti. Kastītes izkratīšana pārvēršas par veidu, kā izvairīties no problēmas risināšanas. (Tieši tā darbojas katoliskā grēksūdžu sistēma – paštaisnu un cietsirdīgu fanātiķu formēšanas prakse.)

Ar katru tādu „seansu” Cilvēks vājinās, bet viņa problēmas pieaug – par tādām kļūst tas, kas par problēmu agrāk uzskatīts netika. Tās normālās ietekmes, kuru vidē atradās Cilvēks, tagad sāk kļūt par pārspēcīgām. Tagad Cilvēks no aktīvā elementa ietekmju apmaiņās, kļūst par pasīvo, reaģējošo un atkarīgo. Tagad Cilvēks neveido vidi, bet vide viņam diktē problēmas un dzīve pārvēršas par cīņu ar problēmām.

Vienlaicīgi „seanss” un tā sniedzējs – psiho „terapeits” (slīcinātājs) kļūst par baudas līdzekli un atkarīgais pacients – vai klients staigā pie „terapeita” (vampīra) „izkratīt Sirdi” un saņemt (pret atlīdzību) „mierinājuma, atbalsta” – baudas „tableti”. Tā pacients un „terapeits” kopīgi izveido pacienta apziņā pretdabisku dominanti – atkarību no šiem seansiem, kurus viens izmanto savai peļņai, bet otrs atkarības apmierināšanai un uzturēšanai. Visi baudu meklētāji tiecas pēc pārspēcībām ietekmēm, jo tās ir īsie ceļi uz baudu. Adrenalīna ķērāji un zālītes pīpmaņi vai tablešu rijēji, ne ar ko no „terapeitu” klientiem neatšķiras, mainās tikai metodes, kā apmierināt tieksmi pēc pārspēcīgās ietekmes saņemšanas, kura „pacientam” ir psihoterapeits.

Palīdzība Cilvēkam ir jāsniedz, tāpat kā viņam ir jāatrodas savstarpējā atbalsta vidē, bet palīdzībai ir jānāk tikai tad, kad Cilvēks pats ir izlietojis visu savu resursu un tādā apjomā, kāda ir trūkstošā piedeva. Palīdzība no sarunu biedra ir jāsaņem vienā sarunā, kā viņa situācijas izskaidrojums un zināšanu sniegšana par to un tālākai darbībai. Otra šīs sarunas daļa ir biedra ticība – tas apziņas stāvoklis, kurš inducē darbības spēju un lielā mērā atrisina problēmu mezglu jau sarunas laikā.

Staigāšana pie sertificētiem šarlatāniem, viņu uzklausīšana un atvieglojuma meklēšana ir taisnākais ceļš uz atkarību, pārspēcīgu ietekmju ķeršanu un personības nenoturību – plandīšanos katrā vēja pūsmā, piemērošanos katrai videi – depersonalizāciju un degradāciju, vājumu un bezmugurkaulainību.  

Tā, īsumā, var izskaidrot, kāpēc bērni vienmēr un reizēm arī pieaugušie, mainoties apkārtējai videi, maina savu izturēšanos.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa