.DOC versija izdrukai

Par domāšanu un ekonomikas attīstību

Latvijas sabiedrībā par normālu parādību ir atzīts fakts, ka vidējais statistiskais pilsonis neinteresējas par vairākām būtiskām lietām – valsts politiku, ekonomiku un ekoloģiju. Tā vietā ir vienkāršāk lamāt valdību, valdošo eliti, partijas, blēdīgos shēmotājus un spekulantus, kuri lēti pērk un dārgi pārdod, tādejādi kāpinot inflācijas tempus, kā arī apspriest dažādas princeses, drēbju skapju saturu un vietējā mēroga slavenības kārtējo seksa skandālu.

Diemžēl šajā vienkāršotajā pasaules uztverē, kurā patīk – labs, nepatīk – slikts ir pazudusi gan kopējā, gan individuālā izpratne par ekonomikas virzību un valsts attīstību, kas aizstāta ar iluzorām personiskā labuma gaidām. Vienkāršāk ir izvirzīt dažādus saukļus par to, ka nodokļi jāsamazina, jāattīsta eksports utt., utjp., nevis patstāvīgi analizēt publiskajā telpā brīvi pieejamo informāciju, nepiesavinoties kaut kur salasītus dažādu šauru nozaru ekspertu viedokļus vai politiķu deklaratīvos paziņojumus.

Ir vispārzināms fakts, ka jebkurš eksports pēc būtības ir iespējams tikai tad, kad nacionālajā (vietējā) tirgū konkrētās preces pietiek. Citiem vārdiem sakot pēc tam, kad ir piepildīts vietējais tirgus, mēs pārpalikumu varam pārdot kādam citam. Runājot līdzībās, mēs pārdodam malku citiem tikai pēc tam, kad pašiem ziemai krājums ir sagādāts. Latvijas ekonomika nereti darbojas saskaņā ar īstermiņa peļņas stratēģiju – ziemas sākumā pārdot malku, kad tai ir visaugstākā cena un iespējami daudz. Protams, ir patīkami sajust monētu šķindoņu kabatā, bet tiek aizmirsts, ka šī cena nekritīsies līdz pavasarim un arī pašiem malka var būt jāpērk par šo pašu, ja ne vēl augstāku cenu.

Vēsturiski eksports un tirdzniecība ir attīstījusies tādejādi, ka apmaiņai un pārdošanai tika piedāvāts tas, kas pašam jau bija pietiekamā daudzumā vai nebija tieši nepieciešams. Medniekam vienmēr bija zvērādas, lopkopim – gaļa un piens, bet zemniekam – graudi. Pēc sevis paša un ģimenes apģērbšanas un paēšanas, lopkopis, zemnieks vai mednieks varēja pārdot un mainīt atlikumus, lai iegūtu to, ko paša amats nenodrošināja. Tā varēja samainīt zvērādas pret graudiem vai maizi pret pienu. Globālajā ekonomikā darbojas šis pats importa/eksporta elementārais pamatprincips.

Latvijas ekonomika līdzšinējos 18 gados nekad nav bijusi eksportējoša ekonomika. Kopš sabruka PSRS laikos izveidotā rūpniecība, Latvija ir dzīvojusi no patēriņa preču importa jeb citur pārpalikušo/nevajadzīgo produktu atlikuma. Vislatvijas lumpenizācija aizsākās pagājušā gadsimta 90-to gadu sākumā, kad vienīgais ātrais biznesa veids bija iespējami lēti iegādāties apģērbus Polijā vai Lietuvā un pārdot ar 300% uzcenojumu vietējā tirgū. Tas kļuva par veiksmīga biznesa tēlu, kas nekur nav pazudis arī mūsdienās. Lielākā daļa Latvijas šobrīd atzīto „eksportspējīgo” nozaru ir vistiešākajā veidā saistīta un izaugusi no šāda veida biznesa un to apkalpojošajām sfērām. Šīs nozares pēc savas struktūras un būtības nav spējīgas nest pievienoto vērtību. Stratēģiska šobrīd domāšana ir aizstāta ar ātru peļņu un visas pazīmes liecina, ka sabiedrības domāšanas pamatkategorijas nav varējušas pārkāpt pāri lēti nopirkt – dārgi pārdot kā vienīgajam pareizajam komercdarbības modelim. Tomēr jau sen ir zināma aksioma – pastāvēs, kas mainīsies. Ekonomika nav nemainīgs lielums ar pastāvīgu vispusīgu izaugsmes tendenci, kā ūdenī iemesta akmens radītā viļņošanās. Lai arī cik ērti būtu šo apstākli ignorēt un dzīvot tikai šodienai, ekonomika attīstītās daudz un dažādu faktoru ietekmē, tāpēc ir svarīgi paturēt prātā tos visus.

Ja tiek par prioritāti Latvijas ekonomikas attīstībā tiek izvirzīta eksportspējīga tautsaimniecība, tad šodien ir jāanalizē vismaz divi apstākļi –

1)      vai kādam potenciālais produkts ir vajadzīgs;

2)      kā veidojas produkta cena.

Abi šie apstākļi ir izsakāmi konkrētos skaitļos un globalizētā ekonomikā ir analizējami tikai un vienīgi kopsakarā, attālinoties no vispārējiem politiķu lozungiem par vienas vai otras nozares attīstības kā makroekonomiskas panacejas statusu.

Liberālā tirgū, par kādu šobrīd tiek uzskatīta lielākā daļa globālās ekonomikas, tieši pieprasījums par adekvātu cenu ir galvenais kritērijs, kas nosaka kāda konkrētā produkta īpatsvaru importa/eksporta statistikā. Preces cena, savukārt, veidojas kā kompromiss starp pircēja interesi iegādāties lēti un pārdevēja interesi nopelnīt, kur pēdējo ierobežo produkta pašizmaksa.

Produkta pašizmaksa Latvijā veidojas kā

-         ražošanai nepieciešamo preču un pakalpojumu iegādes summa, t.i. izmaksas par ražošanas līdzekļiem, elektrību, ūdensvadu, kanalizāciju, pārstrādājamo produktu iegādi, degvielu, telpu apkuri utt. Pie tam, jāsaprot, ka arī uzskaitīto produktu un pakalpojumu cena veidojas tieši tāpat, kā gala produkta cena;

-          ražošanas izmaksas, darbaspēka atalgojums, nodokļi;

-          piegādes izdevumi, t.i. transporta izmaksas no ražošanas vai ieguves vietas līdz gala saņēmējam vai patērētājam.

Praktiski tas nozīmē, ka samazinot katru atsevišķo izmaksu posteni vai visus kopā, tiek proporcionāli samazināta naudas summa, kas par katru konkrēto produkcijas vienību ir jāmaksā gala patērētājam un tādejādi tiek radīta interese iegādāties šo, nevis dārgāko citas valsts ražojumu. Otrkārt, tas nozīmē, ka proporcionālais sadārdzinājums katram atsevišķam produktam ir mazāks, ja pie konstantām ražošanas procesa izmaksām tiek saražots vairāk produktu vienību.

Latvija importē gan elektroenerģiju, gan gāzi, gan degvielu, kas nepieciešama katra atsevišķa produkta ražošanai. Pēc tam ir nepieciešams tērēt papildus degvielu, lai nogādātu produktu līdz gala patērētājam kaut kur ārvalstī, plus, vēl jāsamaksā papildus nodokļi par šīs preces importu. Tas nozīmē, ka uzmanība ir jāpievērš tieši produkta cenai iespējamajos eksporta tirgos.

Globālā ekonomika šos procesus jau ir sapratusi un tāpēc pārcēlusi pamata ražotnes no Rietumeiropas valstīm un ASV uz tādām teritorijām kā Ķīna, dienvidaustrumu Āzija, Turcija, Indija. Šajās valstīs ražotiem produktiem ir minimāla pašizmaksa, kas ļauj samazināt cenu galapatēriņa tirgos. Ražošanas izmaksas Latvijā nekad un nekādos apstākļos nav un nebūs salīdzināmas ar ražošanas izmaksām, piemēram, Turcijā vai Indijā. Tāpēc nav faktiska seguma argumentiem par jaunu rūpnīcu celtniecību un ārvalstu investīcijām ražošanā tik ilgi, kamēr pastāvēs iespēja par salīdzinoši nelielu summu kartupeļus uz Latviju atvest no Nīderlandes, gurķus no Indijas vai kāpostus no Ķīnas. Kamēr darbojas uz fosilo kurināmo balstīta ekonomika un nemainās pašu gala patērētāju izpratne par globālo ekonomiku, nav pamata cerēt uz Latvijas ekonomikas izaugsmi no ārvalstu investīcijām vai nacionāliem konkurētspējīgiem produktiem. Jebkura nauda, t.sk. investīciju nauda tiek ieguldīta nozarēs, kas sola iespējami drošu un lielu peļņu, bet Latvijas ekonomika šādas iespējas pagaidām nespēj piedāvāt.

Runājot par iespējamiem eksporta tirgiem Eiropas Savienības ietvaros ir jāpatur prātā, ka katrai tautai ir savas noteiktas tradīcijas un Latvijas šprotes vai alus kā svešs un nepazīstams produkts nebūs nepieciešamas Francijā vai Spānijā tik ilgi, cik ilgi tur nebūs izveidojusies pietiekami liela latviešu emigrantu diaspora. Austrumos Latvijas ražojums ir atpazīstams, tomēr ražošanas, transporta un nodokļu maksājumu rezultātā katras atsevišķās alus pudeles vai šprotu bundžas izmaksas pieaug, attiecīgi sadārdzinot gala produkta cenu, padarot šo preci relatīvi ekskluzīvu zemās iedzīvotāju pirktspējas dēļ.

Ja katrs atsevišķs indivīds šādā griezumā domātu par Latvijas ekonomikas attīstību, nacionālās ekonomikas izaugsmes iespējām un izeju no krīzes, kļūtu redzams, ka vienīgais veids, kādā mēģināt atjaunot normālu ekonomiku Latvijā ir ierobežot lēto preču importu tajās produktu nišās, kuras Latvijas uzņēmumi var aizpildīt paši ar savu produkciju, piemēram, mēbeļu ražošanā, pārtikas ražošanā, tekstilrūpniecībā.

Nav pamata šajā situācijā vainot Eiropas Savienību vai jebkuru citu globālā tirgus spēlētāju apstāklī, ka Latvija vairs nav brīva savās ekonomiskajās izvēlēs un nevar tikt noteiktas jebkādas tirdzniecības barjeras ar mērķi aizsargāt vietējo tirgu. Jāsaprot, ka liberālā tirgū visu nosaka patērētājs, gala lietotājs.

Latvijas sabiedrības viedokli un rīcību veido katra atsevišķa indivīda viedoklis un rīcība. Nedomājošā sabiedrībā, kas labākajā gadījumā seko tikai bara instinktam un tukšajiem, bet skaistajiem politiķu lozungiem nav ekonomiskas nākotnes. Ir jāsaprot pamat aksioma – jebkurā tiesību nozarē, t.sk. starptautiskajās ekonomiskajās tiesībās ir aizliegta virkne darbību, kas vērsta uz tirgus aizsardzību. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst ar likumu vai jebkuru citu ārēju normatīvu dokumentu ierobežot brīvu preču vai pakalpojumu apriti. Tomēr neviens normatīvs akts neierobežo sabiedrības un katra tās indivīda tiesības izvēlēties iegādāties konkrētu produktu. Ir atļauts izvēlēties Latvijas uzņēmumu ražojumus un šis ekonomikas stimulēšanas vai kavēšanas veids nekad nav un nevar būt bijis ierobežots. Tikai un vienīgi katra konkrētā indivīda patriotisms iespēju robežās izvēloties vietējā ražotāja preci un tādejādi gan stimulējot ekonomisko izaugsmi, gan nemaksājot par citu valstu transporta un ražošanas nozarē izmantotajiem resursiem, var radīt jaunas darba vietas Latvijā un pazemināt produkta cenu ilgtermiņa perspektīvā.

Apstāklis, kas netiek ņemts vērā, veicot Latvijas makroekonomiskās attīstības analīzi turpmāko 20 gadu laikā ir fakts, ka pasaules ekonomika darbojas ar fosilā kurināmā palīdzību. Fosilais kurināmais tiek izmantots lai iegūtu rūdu un citus izejmateriālus, tos transportētu, pārstrādātu, atkal transportētu un, nereti, iznīcinātu, ja gadījumā ir beidzies derīguma termiņš. Šobrīd Latvijas makroekonomiskā prognoze ir ignorējusi apstākli, ka fosilais kurināmais beigsies apmēram 20 gadu laikā. Ekonomikai 20 gadi nav uzskatāmi par ilgu laika periodu.

Praktiski tas nozīmē, ka, beidzoties fosilajam kurināmajam un, kā rāda publiski pieejamā informācija, bez līdzvērtīgiem alternatīviem transportēšanas veidiem, starptautiskā ekonomika apstāsies. Jo nebūs iespējas transportēt kāpostus no Ķīnas un gurķus no Indijas. Tas nozīmē, ka ir neizbēgama nepieciešamība visu ražošanu decentralizēt un pamatproduktus ražot pēc iespējas tuvāk katrai konkrētajai patēriņa vietai. Tas ļauj ietaupīt transporta izmaksas, kas, ņemot vērā fosilā kurināmā krājumu samazināšanos un pieprasījuma pieaugumu, tikai paaugstināsies. Šāda tautsaimniecības restrukturizācija un domāšanas veida izmaiņas nodrošinās iespēju, ka pēc neilga laika perioda mēs neattapsimies vispār bez kāpostiem, gurķiem vai rudzu miltiem, bet spēsim pabarot uzturēt paši sevi vismaz elementārā līmenī.

Aplūkojot šo faktu lozunga par Latvijas kā lielas eksportētājvalsts vai tranzītvalsts kontekstā ir acīm redzams, ka eksportam un tranzītam kā makroekonomiskās stabilizācijas un izaugsmes balstiem nav nekāda faktiskā seguma un ir nepieciešams domāt par citiem ekonomiskās attīstības scenārijiem, kas nav balstīti tikai un vienīgi apgrozījuma (patēriņa) nodokļos. Jāatceras, ka līdz šim ienesīgākais budžeta līdzekļu avots ir bijis pievienotās vērtības nodoklis, kas, Latvijas apstākļos, ir vistīrākais patēriņa nodoklis. Kamēr sistēmā bija nauda un ļaudis pirka vairāk par faktisko nepieciešamību, budžetā nauda bija. Tikko pazuda naudas avots - kredīts, pazuda arī nauda sistēmā un ekonomikā kopumā.

Praktiski ekonomikas normālai funkcionēšanai ir nepieciešami energoresursi un zeme. Energoresursi nodrošina t.sk. arī informācijas pieejamību un apriti. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja samazinās vai sadārdzinās tradicionālie energoresursi, ir nepieciešams domāt par alternatīvām – vēju, zemes siltumu, dabasgāzi, saules enerģiju utt. Pasaulē ir pieejamas tehnoloģijas, piemēram, atkritumu pārstrādāšanai dabasgāzē, kas ir parasts pūšanas rezultāts. Tas nozīmē, ka dabasgāzi var iegūt no lapām, kas katru gadu rudenī kokiem nobirst, no pārtikas atkritumiem, pilsētu kanalizācijas, nopļautās zāles utt. pārstrādes. Ar dabasgāzi ir iespējams kaut daļēji apsildīt atsevišķas saimniecības ēkas vai darbināt tehniku. Arī vēja un saules enerģija ir atjaunojami resursi, savukārt, saimniecības un dzīvojamo ēku siltināšana ļauj samazināt izmantotās siltumenerģijas, t.i. arī elektroenerģijas un gāzes izmantošanas apjomu.

Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas atjaunošanas pamatā ir nevis nodokļu politikas izmaiņas, pazeminot, piemēram, apgrozījuma nodokļus vai akcīzes nodokļus, bet gan katra atsevišķa indivīda domāšanas izmaiņas no „iespējamā lētākā” uz „labāko” darījumu, kur ar jēdzienu „labākais” tiek saprasts ne vien tas, ka pēc desas iegādes paliek nauda arī aliņam un cigaretēm, bet gan ilgtermiņa risinājumiem – vietējās ekonomikas attīstībai un orientācijai uz nacionālo tirgu.

Vienlaikus, ir nepieciešams attīstīt nozares ar nosacītu „mūžīgo eksportspēju”, t.i. nozares, kuras būs nepieciešamas jebkurā sabiedrībā, piemēram, veselības aprūpe, medicīnas pakalpojumi, izglītība, zinātne. Šīs nozares ir pierādījušas, ka pat laikos, kad transporta un loģistikas iespējas nebija salīdzināmas ar mūsdienām, cilvēki ceļoja lielus attālumus ar mērķi iestāties augstskolā vai saņemt noteiktu medicīnas pakalpojumu. Šādu cilvēku atstātā samaksa par izglītību vai medicīnu rada vienīgo taustāmo materiālo vērtību atlikumu, kuru Latvijas tautsaimniecība var attiecīgi izmantot tālākai attīstībai.

Veselīgs patriotisms ir valstiskas ilgtermiņa domāšanas veids arī makroekonomiskās kategorijās, nevis tikai militārās parādes un svētku salūta apmeklējums katra gada 18.novembrī vai karodziņa piestiprināšana pie automašīnas, sekojot attiecīgā laika modei. Ja mēs domājam par ilgtermiņa attīstību un nākotnes budžetiem vai nozarēm, kurām būtu nepieciešamas papildus investīcijas, ir jāpievērš uzmanība tieši apstākļiem, kas iestāsies 20 gadu laikā, nevis īstermiņa risinājumiem. Globālā ekonomika un globalizācija šobrīd ir terminēta laikā un šis ierobežojums vistiešākajā veidā izriet no fosilā kurināmā krājumiem. Tieši šo krājumu daudzums un cena ietekmē gan Latvijas produktu eksportspēju, gan iespējamos ekonomikas attīstības virzienus. Un kamēr ikviens no mums nedomās ilgtermiņa perspektīvā, nekāda ekonomikas atjaunošanās Latvijā nav iespējama.

A.Šneiders

"Vis Licita" IK