Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv


195.

No: Artūrs       Temats: Dvēseles evolūcija

?←      2008. gada 8. februārī 10:45:27

Man radās jautājums. Ja pastāv vairāki CILVĒKI, kuru dažādi atspulgi mēs esam visi un kuriem nododam savu šīs zemes dzīves pieredzi, mēs tomēr šai zemes dzīvei varam runāt par dažādām dvēselēm. Vismaz mums. Bet, piemēram, tam pašam SUNIM ir vienotā dvēsele par visiem suņiem un pārņem visu šo suņu pieredzi. Kādā veidā notiek šīs dvēseles izdalīšana lai no viena SUŅA rastos vairāki CILVĒKI. Vai arī CILVĒKS var rasties no SUŅA, KAĶA un DELFĪNA, neizejot visas pakāpes?



Par dvēseli un suņa asti domājot.



            Lai Artūrs neapvainojas un uzklausa mierīgi. Skolnieku un skolotāju raksturo attieksme, bet ne atrašanās vieta telpā. Šis jautājums neizriet no zināšanu trūkuma, bet no maldīgas parādību izpratnes.

            Šādus maldus jau no viduslaikiem uztur un izplata caurkrituši okultisti un viltvārži, kuri savos skolotāju darbu pārstāstos un viltojumos maldina tos, kas cer vieglā ceļā sasniegt sensacionālas zināšanas. Vieglā „90 minūšu” literatūra, izkropļojot autoru darbu Garu un formu, droši aizved purvā katru, kurš tīko ātri iegūstamo Zināšanu, ar kurām spīdēt sarunu biedru pulciņā. Slepenā Doktrīna nav Ginesa grāmata – mērķi, līdzekļi un sekas tām ir diametrāli pretējas. Kurš negrib vienatnē Tuksnesi pārsijāt, tas Patiesības Graudiņu neatradīs.

            Tā literatūra, kura sola konkrētas zināšanas, specializāciju un faktus, labākajā gadījumā ir rakstnieku fantāzijas un māņticību krājums – peļņas avots, bet sliktākajā – maģijas lamatas un tādas teorijas, kuras, par īstām pieņemtas, noslēdz apziņas ceļu uz Īstenību. Maldi rada izkropļojumu, kurš visam piešķir savu spoguļa lauskas atspīdumu.

            Tagad jāuzmanās arī no jaunizdotiem Blavatskas, Holla un citu autoru vārdā masveidā izdotiem viltojumiem, kuros viņu rokai savus murgojumus pieraksta tie, kuri, aiz slavenu autoru vārdiem slēpjoties, izplata apzinātus melus. Lai no tā pasargātos, meklējiet līdz 2000. gadam izdotos pirmskara gadu faksimilizdevumus. Par katru grāmatu centieties iegūt uzziņu ar pirmizlaiduma datiem. Klejojumi okultisma mežā bieži beidzas raganas mājas cepeškrāsnī.

            Un tagad par suņiem, dvēselēm un Cilvēkiem. Kolektīvā dvēsele ir izdomājums, pārpratums un kļūdains novērojumu secinājums. Kad redzam putnu vai zivju baru kustībā, mums liekas, ka tas uzvedas kā viena būtne. Tā tas tiešām ir apziņas nozīmē. Visi vienas grupas īpatņi veido (pārstāv) kolektīvo grupas apziņu, bet katram no tiem ir sava individuālā dvēsele. Tas, kas rada šo pārpratumu, ir tas, ko sauc par dvēseļu saskaņu, caur kuru veidojas tas, kā trūkst mūsdienu Cilvēcei – Sapratne, kas savukārt nodrošina pieredzes pārņemšanu dzīvniekiem un Zināšanu veidošanos Cilvēkiem. Uz viena viļņa noskaņotas stīgas sāk skanēt pat tad, ja pieskaras tikai blakusesošajai.

            Apziņa un dvēsele ir divas radikāli atšķirīgas parādības, kuru atšķirību būtība nav saprotama ātri un virspusēji informētiem – tiem, kas nav ieguvuši laika gaitā iegūstamo sapratni – nav saskaņojuši savas apziņas ar Skolotāja apziņu un tādēļ nav saņēmuši to, ko var saņemt caur šādu saskaņu – Zināšanu. Dvēsele ir starpnieks. Tā kā starp Garīgo un materiālo polu iemiesotā Cilvēkā ir vairākas matērijas smalkuma (garīguma) pakāpes, tad arī attiecīgi vairākas dvēseles – starpnieki. Viena no tām ir tā, ko sauc par „dzīvniecisko” dvēseli – intelekts jeb spriešanas spējas. Spriešanas spējas ir saņemto ietekmju pārveide faktos, kas notiek apziņā, un šo faktu grupēšana atbilstoši tiem kritērijiem, kurus apkārtesošās struktūras diktē intelektam.

            Pirmajā brīdī liekas, ka apziņa un dvēsele ir tikai terminoloģisks polimorfisms, tomēr nē, jo apziņa ir kvalitatīva, bet dvēsele – substanciāla parādība. Abu līdzību vairo tas, ka tās abas ir strukturālas un saistās ar kādiem novērojamiem individualizētiem objektiem. Tomēr jāatceras, ka, tā kā katram iemiesojumam ir tikai viena starpnieku ķēde uz viņa Garu, tad katra dvēsele pieder tikai vienai ķēdei un tas, ka individualizēts objekts tikai vienā gadījumā sastāv no viena „ķermeņa” – tas ir tas, ko antīkajā Filosofijā sauca par atomu – mazākais telpas apgabals, (tas, kurš nes mazāko atšķirību), bet ne matērijas vienība mūsdienu zinātnes izpratnē, kas arī sastāv no elementārdaļiņām. Visas pārējās individualizācijas ir saliktas un strukturālas, sākot ar galaktiku un beidzot ar dzīvo šūnu, un tāpat visām ir apziņa.

            Šis individualizācijas kolektīvisms nosaka to, ka apziņa ir kolektīva parādība, kuras individualizētie (personalizēti iezīmētie) apgabali saistās ar noteiktām dvēselēm. Visuma rašanās pirmajos mirkļos Absolūts izdala (individualizē) Savu Gribu, kuras aktīvie un pasīvie aspekti veido To, Kas ir Vienotā apziņa – To, kas konstatē – „Es Esmu Tas, Kas Es Esmu”, tādēļ viss, kas ir šīs Apziņas radīts ir apveltīts ar tai piemītošo – apziņu. Patiesību sakot – viss radītais ir šīs apziņas izpausmes un individualizācijas centri – raksturojumi.

            Apziņa ir spēja uztvert savas iekšējās un apkārtesošās telpas organizācijas atšķirības. Apzināt savu atšķirību no apkārtesošā un organizēt telpu savas apziņas robežās saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem, uztvert vides ietekmes un atbilstoši tām atbildēt.

            Abu mūžs beidzas ar individualizācijas zudumu, tomēr dvēseles mūžs beidzas līdz ar Gribas plūsmas – iemiesojuma beigām, bet apziņas mūžs beidzas ar tās nonivelēšanās brīdi. Apziņa, kā kolektīva parādība eksistē līdz brīdim un tādā kvalitātē, kāda notiek individualizēto apziņu mijiedarbību aktivitāte (savstarpējā atkarība) un individualizācijas pakāpes aktivitātē (spriegums). Tomēr, tā kā daļa nevar apzināt veselumu, bet tikai to, kas notiek tās telpā – veseluma dzīves daļu, tad tā nevar apzināt arī šo veseluma dzīvi.

            Tas radījis Junga kļūdaino apgalvojumu par „kolektīvo bezapzinīgo”, kurš atspoguļo tikai individualizētās daļas nespēju apzināt veselumā notiekošo un šī veseluma pašapziņas realitāti. Tomēr, struktūrai iegūstot pietiekamu niansētību – izsmalcinātību un šīs izsmalcinātības noturību, kura ir samērojama ar tās apziņas, kuras daļa ir struktūra, niansētību, daļa var saplūst ar veselumu, savu individualizāciju nezaudējot un iegūstot pilnīgu veseluma dzīves apziņu. Tas protams nav saistāms ar personiskajām, bet augstākajām ES apziņas formām.

            Šīs parādības neizpratne radījusi uzbrukumus Dzīvās Ētikas mācībai un apvainojumus impersonālismā. Saplūsme un vienotība nav sevis zaudēšana, bet jaunu – augstāku iespēju iegūšana. Šie uzbrukumi ir tikai nenobriedušu apziņu bailes, kā putnam pirms pirmā izlidojuma no ligzdas – rampas drudzis. Dvēsele, kā Gara Gribas veidojums, izriet no šīs Gribas darbības noteiktā substancē, tāpēc nav iespējama tās mākslīga radīšana.

            Nav iespējams radīt mākslīgo intelektu – to, kam nav uzturošo polaritāšu. Neskatoties uz visu funkcionālo līdzību, tas, kas notiek datoros, ir tikai to radījušo intelektu projekcijas programmu pierakstos. Var radīt mākslīgu apziņu – domformu – eņģeli (tam nav dvēseles), bet ne dvēseli, kas ir Gara auglis. Eņģeļiem, kā mākslīgām būtnēm nav Gara Monādes un Evolūcijas, bet ir iespējama formas attīstība, ja tā ir ieprogrammēta.

            Dzīvības Evolūcija, kas plūst caur minerālu, augu, dzīvnieku, Cilvēku, Dievcilvēku, Dievu utt. Valstībām, ir šīs minētās Vienotās Apziņas pašizziņa. Iekļaušanās un kalpošana šai pašizziņai un saplūsmei ar to, ir katras dzīvas būtnes un Dzīvības eksistences dzīves jēga. Ja Dzīvība un tās jēga ir Evolūcijā un pašizziņā, tad kalpošana tai dvēseles jomā ir tās attīstībā. Evolucionē Saprāts, attīstās – pilnveidojas tā radītās formas sava Radītāja vadībā. Attīstība ir universāla Dzīvības – kustības izpausme un piemīt visām tās formām neatkarīgi no valstības, kurā tā darbojas.

            Dvēsele ir forma. Tā rodas savā vienkāršākajā pamatformā un attīstās, pakļaujoties tās vides likumībām, kurā notiek attīstība. Maza dzīvnieka dvēsele nerodas pilnīga, bet attīstās savu vecāku un vides ietekmē. Iedzimtās zināšanas ir potences, kuras attīstās mācīšanās un saskaņas ceļā. Cilvēki līdz šim brīdim nenovērtē saskaņas nozīmi ne dzīvē, ne izglītībā. Īsta izglītība nav metodikās, bet saskaņotu apziņu sadarbībā.

            Šķietamā dzīvnieku mazuļu instinktu pilnība ir izskaidrojama ar atšķirībām, kādas ir starp dzīvnieku un Cilvēku, kā arī divām atšķirīgām intelekta veidošanās iespējām. Nevar teikt, ka dzīvnieki dzimst gudrāki. Cilvēki dzimst ar lielāku bērnības attīstības iespēju. Tas, kas ir instinktīvi mērķtiecīga darbība dzīvniekiem, ir rotaļas bērniem. Cilvēki tās ievieto rotaļu kārtā Cilvēku dzīves attiecību sarežģītības dēļ, kas nav samērojama ar dzīvnieku dzīvi.

            Rotaļa ir dzīves gatavība dzīvnieciskā līmenī. Dzīvnieku dzīve ir rotaļa, brīžiem arī cietsirdīga, bet tomēr rotaļa. Dzīvnieku dvēseles novecojot nogurst, bet paliek tādas pat bērnišķīgas. Tieši tādēļ tie ir mūsu mazākie brāļi un nodarīt pāri dzīvniekam ir tas pats, kas sagādāt ciešanas bērnam.

            Kad runā par Cilvēciskā un dzīvnieciskā atšķirību, tad, pirmkārt, ar to domā ķermeniskās atšķirības un dzīvesveidu. Tomēr tā nav. Tas ķermenis, kuru mēs tagad lietojam, ir izsmalcinātāks un pilnveidotāks dzīvnieciskais ķermenis. Cilvēcisko ķermeņu vēl nav un uz šī globusa nebūs. Vēl divas rases – 6. un 7. mums jānodzīvo šajos ķermeņos. Tikai pēc tam, pēc nākošās lielās obskurācijas (tā kā pašlaik ir uz Marsa) uz 5. globusa būs izveidots Cilvēciskais ķermenis, kurā iemiesosimies, bet augstākie dzīvnieki ieņems savu likumīgo vietu šajā.

            Tieši tādēļ mums nav tiesību ar šo ķermeni darīt visu, kas ienāk prātā, tas ir jāattīsta un jāsaudzē, lai vēlāk, pietiekami izsmalcinātu nodotu pateicīgajiem un īstajiem tā saimniekiem. Dzīve un uzvedība šajā ķermenī ir pārejas noteikums un nākošās fiziskās karmas sagatavošana dzīvei Cilvēciskajā ķermenī.

            Tikai augstprātība liek divkājiem domāt par sava dzīvesveida pārākumu. Divkāji savā muļķībā dara daudz lieka, kaitīga un nevajadzīga gan pārprastas izvēles brīvības dēļ, gan kariķēti kopējot Cilvēcisku dzīvi, kā to dara dzīvnieciskas apziņas. Ja atmetam visu lieko un kaitīgo, tad, derīgā jomā, dzīvesveida un tā nodrošinājuma ziņā, nav nekā tāda, ko nedarītu dzīvnieki savā kopumā.

Tas, ka divkājī savāktas daudzas dzīvnieku valstī izkliedētas un tur specializācijā izkoptas spējas un darbības, nav viņa nopelns, bet augstāko saprātīgo būtņu darbības rezultāts un Evolūcijas virzība. Dzīvnieki Cilvēkam dod visu, pat savu labāko ķermeni ir aizdevuši, pretī sagaidot sapratni un mīlestību, kā jebkurš jaunākais no vecākā brāļa. Un kā, ar ko Jūs viņiem atbildat?

            Cilvēka atšķirība no dzīvnieka nav roku un kāju skaitā vai signālsistēmas pārākumā. Visiem piemīt neverbālā un akustiskā, arī domu uztvere. Tāpat ir oflaktorā – smaržu valoda, ar ko sazinās augi, un ķīmisko aģentu valoda – minerālās dzīvības saziņas līdzeklis. Valoda ir arī forma. Tādā kārtā valoda ir tas, kādā veidā notiek informācijas un ietekmju apmaiņa starp organismiem un pati šī apmaiņa.

            Informācija un enerģija ir Gribas pasīvie un aktīvie aspekti, tāpēc valoda ir Gribas cirkulācija vidē. Tās saites, tā savstarpējā Atkarība vienam no otra, pateicoties kurām mēs eksistējam, ir Valoda. Mēs eksistējam un evolucionējam pateicoties valodai – savstarpējai saziņai.

            Mēs esam par tik, par cik mēs saprotamies, sazināmies, runājam viens ar otru. Tas, kas grib ienākt mūsu vidē un dzīvē, stājas ar mums sev raksturīgā kontaktā (cīņa arī ir ļoti aktīvs kontakts) un, esot kontaktā, dzīvo pateicoties mūsu šajā kontaktā esot patērētajai enerģijai. Tas, kam mēs liedzam kontaktu, nevar dzīvot mūsu vidē, tāpēc cīņa ar negāciju to stiprina, bet kontaktu saraušana ar to un tās antipoda – tikumības uzturēšana liedz tai eksistenci.

            Valodas forma ir ķermeņa noteikta, tas ir, tā piemīt noteiktam ķermenim un izriet no tā būtības, bet visi sintētiskie ķermeņi, sevī ietverot zemākos, lieto arī to valodu. Minerālā pasaule runā mūsu ķermeņos ar tā formu, virsmas rakstu, krāsu un ķīmiskajiem izdalījumiem. Augu pasaule – ar smaržām. Dzīvnieki ar skaņām, pozām, kustībām un konkrētajām domām. Cilvēks ar Cilvēku sarunājas Jūtu un abstrakto tēlu valodā – Zināšanā. Dievs runā caur Sirdi – Sirdsapziņas valodā un caur visām citām Dabas formām – minerāliem, augiem, dzīvniekiem un Cilvēkiem tā un par tik, kā un cik mēs to saprotam – cik gribam un ko gribam saprast.

            Universālā radošo spēku valoda ir Daile – tas, ko cilvēks saprot kā Mākslu, bet postošie izsakās caur Dailes noliegumu, kariķēšanu, disharmoniju un „mākslu”.

            Tas, ko kurš ieliek mākslas kategorijā un kā izprot tās nozīmi – Dievišķā uzrunu vai sevis pašizpausmi – ir vistiešākais katra pašapliecinājums savai dalībai Radošajos vai postošajos spēkos. Katra mākslas izpratne vai pielietojums ir šo spēku valoda viņā.

            Šķietamais „cilvēka” (divkāja – dzīvnieka, ar mazo burtu rakstāmā cilvēka) valodas pārākums rodams nesapratnē un dzīves redzējuma atšķirībās. Mūsdienu cilvēku valoda, skatoties no mērķtiecības un kvalitatīvās efektivitātes viedokļa, tālu atpaliek no dzīvnieku sasniegumiem šajā jomā. Viņi Runā, bet cilvēki trokšņo.

            Valodas vajadzība izriet no tā, ko mēs saucam par Gudrību – nepieciešamību, spēju būt un esamību savstarpējā iekšējā un ārējā vienotībā – Tikumiskās attiecībās. Tiklie sarunājas, netiklie melo – lieto sarunas jēgas antipodu – rada maldus un maldina. Krāpšana, savtīgums, savstarpēja apkarošana un konkurence ir muļķības – Gudrības trūkuma sekas vai Gudrības apkarošana – izspiešana no Vides. Netiklības izplatīšana ir cilvēku iedzīšana muļķībā. Līdz ar to prāta darbība, domāšana, intelektualitāte nav Gudrības vai muļķības rādītājs, bet līdzekļi, caur kuriem tās atstāj vai nonāk dvēselē vai apziņā. Muļķu runas piesārņo, bet Gudro – attīra Visumu. Dieva Balss – Dabiskā Kārtība ir visspēcīgākais attīrītājs.

            Dzīvnieki nav mazattīstītāki par cilvēku, bet specializētāki, tāpēc viņu Gudrība un spriešanas spējas nav mērāmas ar viņiem iemācāmo darbību veidu un skaitu, bet ar to, cik labi viņi pilda savus pienākumus. Tā divkājainā ķermeņa un apziņas, kuru sauc par cilvēku, uzdevums ir visu šo specializēto apziņu saliedēšana un saskaņošana vienā veselumā – vienā mērķtiecībā, apzinātā spējā risināt kolektīvus uzdevumus. Divkājim jāizveido hierarhiska specializēto daļu struktūra ar „suni” tās virsotnē, „zirgu”, „govi” un „aitu” kā „suņa” atbalstu un „balodi’ kā vēstnesi – starpnieku sakaros ar Cilvēku. Pārējiem „dzīvniekiem” jāieņem savas vietas šajā struktūrā saskaņā ar savu dabu un nozīmi. Šim „cilvēkam” jādarbojas tajos mērķos, kādus tam diktē Cilvēks.

            Dzīvnieki, atšķirībā no Cilvēka, seko mērķiem, kādus tiem diktē Dabas Likumi un Dabiskā Kārtība, viņi nav brīvi to izvēlē un savā rīcībā, tāpēc iemācīt tiem var, tos nesakropļojot un nesamaitājot, tikai to, kas ir to dabā. Tāpat iemācīt tiem var tikai to, kas sakrīt ar to mērķiem un pieredzi. Pie tam mērķi un pieredze katrā pasaulē ir citi, citi ir arī traktējumi un darbību iekšējais saturs.

            Audzināšana vai dresūra darbojas visur tur, kur nav iekšējās izpratnes par darbības raksturu, mērķi un vajadzības to darīt. Labi audzināts nenozīmē saprotošs un vajadzību jūtošs, tāpēc dzīvnieks, savā vaļā atstāts, atsakās no ieaudzinātā, bet pats to nemeklē. Cilvēks vienmēr meklē un seko savam Skolotājam. Tā ir viņa iekšējā nepieciešamība tāpat kā dzīvnieka tieksme uz baudu.

            Divkāji, zaudējuši izpratni par mērķa būtību, to kārtā bieži ir iecēluši sasniegšanas līdzekļus, bet dzīvnieki to nekad nedarīs, tāpat kā nepārkāps Dabas Likumus. Tur, kur cilvēks saskata nespēju mācīties, ir nespēja pārkāpt Likumu vai viņa Gudrības izpausmē – atteikšanās melot, mērķa saglabāšana un tā neaizstāšana ar līdzekli. Bieži vien tur, kur dzīvnieks, sadarbojoties savā mērķu sistēmā, kalpotu daudz efektīgāk, cilvēks viņu pazemo un, padarot par mehānismu, aprobežo izpausmēs un kvalitātēs. Bieži vien pārī cilvēks – dzīvnieks, tieši cilvēks ir vājākais posms, kā kopīgo, tā savu uzdevumu risināšanā, savas augstprātības dēļ nespējot nodibināt saprašanos.

            Katram dzīvniekam ir sava pamatbūtība. Viņš dzīvo saskaņā ar to. Suns ir draugs un viss, ko viņš dara, ir šīs draudzības dēļ. Tikai draudzības dēļ viņš ir ar savu cilvēku un visu tālāko nosaka cilvēka spēja no savas puses to uzturēt. Zirgs ir palīgs un uz visu raugās no savstarpējās palīdzības viedokļa. Govs ir mātišķi gādīga, caur to saprot un runā. Aita ir lēnprātīga un tas viņu interesē. Delfīns ir suņa analogs ūdenī, tāpēc pie suņa pieradušais cilvēks viegli atrod ar to kontaktu.

            Nesamaitāti dzīvnieki ir ļoti pretimnākoši, bet diemžēl cilvēki neprot ar tiem saprasties un ļaunprātīgi izmanto savu varu tur, kur viņiem uz to nav nekādu tiesību. Satraukti dzīvnieki nevar savu dzīvi dzīvot un lomas pildīt, tāpēc iekšējais miers ir svarīgākais cilvēkā, par ko rūpējas Gudrie, bet ļaundari cenšas izjaukt, nemieru sējot. Cilvēka dzīvnieciskā pasaule, savstarpējo nesaskaņu plosīta, ieguvusi ļaunprātīgu raksturu, projicē to uz dzīvnieku kolektīvo apziņu, tā ienesot tur to, ko vēlāk par dzīvniecisku un to videi raksturīgu uzskata.

            Iekšējie konflikti virza uz savstarpējiem kariem un pazemojumiem, nosaka ģimenes un populācijas, arī biosfēras izzušanas briesmas. Planēta deg, atbildot uz Dvēseles sadegšanu tajā, ko apzīmē ar „elles ugunīm”. Divkājainie, piekļuvuši smalkajām tehnoloģijām, veido pretdabiskas būtnes – selekcijas īpatnību un gēnu inženierijas kropļus. Tumsā saplūstot, ēnas rada himeras – prāta darbības murgus.

            Dzīvnieku pasaules daļa – spriešanas spējas nav Domāšana. Spriešanas spējas ir tikai spēja sakārtot faktus noteiktā secībā atbilstoši dotajam uzdevumam. Šos uzdevumus dzīvniekam dod emocijas, bet Cilvēkam Prāts. Tie ir divi viena principa – „dzīvnieciskās dvēseles” izcelsmes un formēšanas ceļi. Šīs atšķirības ir pirmā robeža starp dzīvnieku un Cilvēku.

            Domāšana ir jaunu uzdevumu izstrāde un vērtējumu kritēriju galarezultātu salīdzināšana. Domāšana nav arī fantāzijas, kas ir klaiņošana – nenoturība spriešanas darbībā – kvantitatīva variantu ģenerēšana un prāta telpas pieblīvēšana ar nevajadzīgiem krāmiem. Domāšana ir mērķtiecīga jaunu kvalitatīvu iespēju meklēšana. Spriešanas attīstība notiek dvēseliskajā – substanciālajā struktūrā, bet Domāšana – apziņas attīstības laukā.

            Dzīvnieki ir specializēti, tāpēc tie attīsta spriešanu – struktūru, bet nevar paplašināt apziņu – tiem nevar darboties Prāts – dzīvniekiem nav izvēles brīvības. Nolaišanās specializācijā ir vāja prāta un dzīvnieciskās dabas izpausme, kā cilvēkā tā populācijā, bet vispārinājumi un kopsakarību izpratne – vērtējumi ir Cilvēka prāta darba augļi un Sabiedrības dzīves pazīme. Izplūšana amorfā masā – nespēja spriest par labo un slikto (sadzīvošana – iecietība) un izdarīt vērtējumus, balstoties Dabiskajā Kārtībā un vēsturiskajā pieredzē par to, ir destruktīvo, Daili noliedzošo spēku darbības rezultāts un Dzīves aiziešana, tai formu zaudējot.

             Dzīvnieciskās pasaules – spriedelēšanas patvaļa un Cilvēcisko vērtējumu nepieņemšana ir dzīvnieciskā dumpis un Cilvēciskā Prāta ietekmes vājums – audzināšanas trūkuma un izglītības sistēmas perversuma sekas. Tā piemēram, lai saprastu bērnu hiperaktivitātes būtību ir jāatceras, ka tā ir mušas apziņa cilvēka ķermenī, kura ņēmusi pārsvaru pār viņa psihi. Mūsdienu „izglītības sistēma” vērsta uz dzīvnieciskā intelekta veidošanu, nostiprināšanu un nemiera sēšanu – dzīvnieciskās pasaules uzbudināšanu cilvēkā, tā Cilvēkam traucējot tur ienākt un nodibināt kārtību.

            Psiholoģija ir Filosofijas nozare – mācība par prāta darbības sekām. Cilvēka Prāts ir savu zemāko dvēseļu un ķermeņu dzīves vadītājs – diriģents. Cilvēks caur savu prātu vada savu ķermeni un ir atbildīgs par savas „ēnas” – cilvēka dzīvi, darbību un labklājību. Tā kā vadīt var to, ko pārzina, tad Cilvēkam ir jāpārzina minerālu, augu un dzīvnieku pasaule sevī, tur valdošās likumības un mijiedarbības, atbilstības un antagonismi. Dzīvnieciskā dvēsele – psihe (spriešanas spējas un specializācijas emocionālajā sfērā) barojas augu valsts (vispārējo emociju kopumu) laukā un klausa savam ganam – Prātam, ja ir tam audzināta un tā nozīmi saprotoša – izglītību saņēmusi.

            Lai savam ganāmpulkam atrastu labas ganības, Ganam ir jāpazīst augsne, virsmas reljefs (vēsture) un klimats (sociālās attiecības), jāzina, kādi augi ar augsni ir apmierināti, kādi aug saulē, bet kādi ēnā. Ir jābūt ķīmiķim un mehāniķim, Arhitektam, ja nepieciešams, un patiesi jāmīl šī pasaule, jābūt saskaņā ar to sevī un ārpus sevis, tādēļ, ka ārpusē esošais, ir iekšpusē esošā objektīvi novērojamais, izpētāmais – aptaustāmais, nosveramais un vērtējamais.

            Tādā kārtā Psiholoģija ir dabas zinātņu esence un izziņas mērķis. Pētot apkārt esošo Dabu, mēs pētām sevi. Esot saskaņā, mierā un Mīlestības pilnā vienotībā ar to, ļaujot tai darboties sevī un atbildīgi darbojoties Tajā – valdot savstarpējai sapratnei, saskaņai un ritmam, Cilvēks izzina sevi un savu Radītāju. Cilvēks var atrast Radītāju Sevī, redzot Radītāja darbu sev visapkārt, var atrast mīlestību sevī, redzot tās savstarpējo apriti un tiecoties iekļauties šajā apritē – dāvājot to citiem. Katram Dzīvam Cilvēkam Mīlestība ir – vajag tikai izdarīt šo pirmo kustību – dot ārā un Mīlestības Avots uzšļāks ar Siltu Vilni.

            Psihologam jābūt mineralogam un botāniķim, zoologam un biologam, ārstam, hidrologam, meteorologam un dietologam. Viņam jāprot rīkoties gan ar mikroskopu, gan ar teleskopu, jāvar mežā ceļu atrast un upi pārpeldēt, tuksnesī ir ūdens jāatrod un malka jāskalda, ja vajag. Viņam ir jāzina, kāpēc Rubīns sarkst, bet Smaragds metas zaļš, viens un tas pats korunds būdams. Psihologam jāsaprot puķu, zvēru un putnu valoda. Psihologam jābūt tajās Mīlestības apritēs – Dailē, kur šīs valodas runā. Psihologs ir harmoniskas attīstības iesvētīšanu pakāpe.

            Psihologs ir „zooloģiskā dārza direktors”. Būt psihologam, nozīmē būt cilvēka „iekšējos dzīvniekus” zinošam, mīlošam un katram tā vietu saskaņā ar viņa dabu ierādīt un vadīt varošam. Tāpēc, mūsdienās vispārējās atsvešinātības no Dabas, greizās „izglītības sistēmas” un audzināšanas trūkuma apstākļos, nav iespējama Psiholoģija šī vārda īstā nozīmē ar tās metodēm un sekām, bet ir tikai šarlatāniska plātīšanās ar mācītu muļķu savstarpēji izsniegtiem diplomiem un sertifikātiem, tāpat kā nav Arhitektūras, Mūzikas, Vēstures un visu pārējo Mūzu un Dievu cilvēku vidū.

            Kad krāsainu staru kūļi caur mākoņiem iespīd ūdenī un caur tā dzelmi sasniedz apakšā esošo zemi, tad katras krāsas stari savā ceļā to pašu vidi iekrāso citā krāsā. Tāpat šie „stari’ veido atbilstošas formas minerālus, augus un dzīvniekus. Tāpēc ir nesaraujama saistība starp viena „stara” minerālu, augu un dzīvnieku. Ir tiešie Saules „stari”, kuri veido Saules Hierarhiju un lauztie Mēness „stari”, kuri veido mēness hierarhiju. Suns ir saules, bet kaķis Mēness būtne un, kā lielākā daļa šī dzīvā miroņa radījumu, ir vampīriski, saistīti ar zemāko astrālo pasauli un kaitīgi cilvēkam, tāpat kā peles, žurkas, abinieki, rāpuļi, lielākā daļa kukaiņu un sikspārņi. Katras krāsas stara veidoto formu ceļš ir saistīts ar noteiktām monādēm, tāpēc kaķa un suņa attīstības ceļi nekad nekrustojas, bet paliek paralēli katram savā hierarhijā un starā.

            No dzīvnieka Cilvēks neiznāk. Neiznāk ne no kāda stara, ne no visiem, pēc kārtas ietiem. Cilvēks, tas nav lielāks pieredzes daudzums – uzkrājums. Uzkrājot dzīvniecisko pieredzi, iznāk augstāk attīstīts dzīvnieks, bet ne Cilvēks. Arī pieredzes saturs katrā gadījumā ir cits. Nav tā, ka mūsu zemes dzīvnieki pēc kāda laika kļūst par Cilvēkiem. Un nav tā, ka Cilvēka ķermenis būtu pakāpeniski attīstījies no kāda senča – dzīvnieka ķermeņa. Šo pārejas posmu „zinātnieki” meklē velti – tāda nav.

            No pirmās сilvēka formas dažu problēmu dēļ atdalījās aklais zars – mērkaķi un pērtiķi, bet tiem nav Evolucionāru iespēju kādreiz kļūt par cilvēku, bet deģenerātu monādes un psihes daļas gan nokļūst šajos ķermeņos un tālāk deģenerējas caur kādu no tuvākajiem „staru” ceļiem Evolūcijai pretējā virzienā līdz pat minerāliem. No turienes sākas lēns, atkārtots kāpiens augšā, tomēr Cilvēku tie nekad vairs nenoķers – tas jau būs tālu pavirzījies savā Evolūcijā, kad tagad krītošie sasniegs savu šodienas līmeni.

            Cilvēka „ķermenis” un psihe tapa augstāko būtņu rokās no tām „sagatavēm”, kuras savā Evolūcijā izauklēja mijiedarbībās transformētā matērija un dzīvnieku ķermeņi savā formu pilnveidošanās procesā.

            Gēni ir olbaltumu struktūru veidā izteiktas matērijas organizācijas programmas. Gēni ir informācijas pieraksta veids – valoda “minerālu” pasaulē. Grupējot atomus, tur tiek organizēta telpa un pierakstīti šīs telpas organizācijas parametri. Olbaltumvielas ir tikai sarežģītāku ķīmisku procesu galarezultāti un šo procesu norises pieraksti – t.i.,- olbaltumos var pierakstīt vairāk informācijas un ar to palīdzību smalkāk organizēt telpu.

            Tāpat, kā dzeja ir dvēselē un apziņā notiekošie sajūtu, pārdzīvojumu, jūtu un domu procesi, bet uz papīra paliek tikai to pieraksti kādu simbolu veidā, kurus var izlasīt katrs lasīt pratējs, bet saprast tikai tāds, kurā notiek līdzīgi dvēseles procesi, tāpat gēni ir noteiktu smalkajā pasaulē noritējušu procesu pieraksts materiālajai pasaulei saprotamu zīmju veidā. Ir muļķīgi domāt to, ka gēni nosaka matu, acu un ādas krāsu, slimības un noslieci uz noziedzību, depresivitāti vai ilgu mūžu, kā to mums grib iestāstīt “zinātnieki’. Izlasīt gēna nozīmi, zināt to, ka tas apzīmē īso vai garo Ā, vēl nenozīmē saprast šī īsā vai garā Ā nozīmi un tā izcelsmi.

            Gēns ir starpnieks starp domu – sajūtu un tās izpausmi matērijā – pārneses valoda. Ko Cilvēks domā un jūt, to matērija izpilda. Slimība nav gēnos. Slimība ir dvēselē. Noziegums ir dvēselē, bet objektīvā veidā izlasīt to var gēnos ierakstītu. Vārds pats par sevi vēl neko īpašu nenozīmē, burti vēl mazāk, bet kontekstam jau ir nozīme un vēl lielāka ir tai jēgai, kāda tiek izteikta caur šo kontekstu. Pārlejot asinis, pārstādot orgānus un pārrakstot gēnus, nevar mainīt dvēseli, bet tikai atņemt tai izpausmes veidu, melot un atņemt tai vērtējuma ieguves iespēju.

            Pārdzīvojuma iespēja ir sapratnes iespēja, tāpēc katram gēnam – domai jāgaida brīdis līdz matērija to saprot – var pārdzīvot. Tāpēc tās tiek aprobētas vienkāršākos organismos un caur tiem matērija iepazīstināta ar šo telpas struktūru, līdz tā ir saprasta.

            Cilvēka ķermenis parādījās gatavā veidā, tiesa gan, ne tāds, kādu mēs esam pieraduši tagad redzēt. Tas bija ļoti daudzus miljonus gadu pirms mūsu ēras, tomēr jau uz šī globusa un atbilstoši tam matērijas stāvoklim un Dabas apstākļiem, kādi tad valdīja uz Zemes tur, kur Cilvēks parādījās. Ar Cilvēka parādīšanos „aizvērās vārtiņi” dzīvnieku pārejai cilvēka valstībā. Tagad katrs ir savā pusē līdz pat šī globusa aktivitātes cikla beigām. Tie vēlreiz atvērsies šīm monādēm šīs planētas dzīves beigās, kad Evolūcijas viļņi spers nākošo soli uz priekšu un tagadnes Cilvēks sasniegs nākošo – Dievcilvēka attīstības klasi.

            Cilvēka atšķirība no dzīvnieka meklējama Evolucionārā aspektā attiecībā pret pieredzes apgūšanu. Monāde ir tas, kas atrodas kādā no attīstības klasēm – minerālu, augu, dzīvnieku, Cilvēku, Dievcilvēku, Dievu utt. „valstībās”. Dzīvnieka monāde caur aktīvo, iemiesoto daļu un tās izveidoto dvēseli – intelektu – mācās aktīvi iegūt informāciju. Tādēļ intelekts ir dzīvnieciskā dvēsele Cilvēka iemiesojumā un pilda šo savu uzdevumu – apstrādā apziņas saņemtās ietekmes un no tām formē faktus, vai to, ko uzdevums ir definējis par faktu, un virknē šos „faktus” noteiktā darba uzdevuma un intelekta attīstības noteiktā lineārā konstrukcijā.

            Dzīvnieka uzdevums ir meklēt un iegūt, pārdzīvot ietekmes – piedzīvojumus, pārdzīvojumus – sajūtas. Tās sajūtas, kuras atnes nepatīkamas ietekmes, tiek ievietotas kaitīgo, slikto, nepatīkamo kārtā. No tām un tās atnesošām ietekmēm veseli dzīvnieki cenšas izvairīties. Tās palīdz izdzīvot un pievērsties patīkamajām, tām, kuras rada apmierinājuma un baudas sajūtas. Dzīvniekiem patīkamais ir derīgs. Tāpat derīgais ir viss, kas nodrošina izdzīvošanu pat ja nav patīkams īpatnim. Par to rūpējas kolektīvā apziņa, kuras darbību neapzinās īpatnis (Jungs).

            Tik pat derīgs ir arī jaunu iespaidu, ietekmju un pārdzīvojumu meklējums. Tas atbilst dzīvnieka dzīves jēgai – attīstīt, izsmalcināt intelektu, apzināt vidi un tās iespējas ietekmju, faktu iegūšanai. Tāpēc aicinājumi izmēģināt visu jauno, meklēt informāciju un „informēties – informēt”, apmācīt, sniedzot „informāciju” (patvaļīgi patīkami noformētus un iekrāsotus „faktus”, vēstures un sociālo attiecību, ekonomiskos modeļus) – ir aicinājumi dzīvot dzīvniecisko dzīvi.

            Dzīvnieki pasauli uztver caur faktiem un sajūtām – sāpēm, apmierinājumu un baudām. Dzīvnieks vienmēr, ja varēs, izvairīsies no nepatīkamām sajūtām un informācijas, bet tieksies uz tieksmju (jebkuru) apmierinājumu un meklēs baudas. Dzīvniekam labs ir tas, kas viņam patīk un atnes baudas. Baudkāre ir dzīvnieka būtība, bet fakts ir tas, uz ko dzīvnieks pamatojas baudkāres apmierinājumā un tās meklējumos. Informācija par baudkāres apmierinājuma vietu un iespēju ir motivācija rīcībai. Tāpēc publiska cīņa ar netikumu, atkarību, noziedzību un narkomāniju ir šo parādību reklāma un atbalstīšana populācijā. Vienīgais veids, kā cīnīties ārpus specializētas, slēptas darbības, ir dzīvnieciskās daļas ierobežošana, disciplīna un apvaldīšana visiem līdzekļiem, kādi ir ģimenes un sabiedrības rīcībā, vispirms jau fiziskiem sajūtu – faktu radītājiem. Fiziskā ierobežošana ir ceļa pavēršana Cilvēciskai attīstībai.

            Bauda, tās apmierinājums un baudkāre nav ļaunums – „grēks” pats par sevi. Par tādu tas kļūst Cilvēciskā pasaulē, ievelkot, pazemojot Cilvēku, dzīvnieciskajā dzīvē. Tas, kas ir labi dzīvniekam, ir slikti cilvēkam un otrādi, tāpēc, ka fakti sniedz informāciju par sajūtām, bet nedod vērtējuma iespēju. Tikai pieredze sniedz vērtējumu. Dzīvnieks vairās nepatīkamās sajūtas atmiņas, bet ne pieredzes vadīts. Dzīvnieks nemeklē faktu sakarības – tās viņam diktē viņa emocionālais stāvoklis.

            Dzīvnieki, audzinot mazuļus, nodod tiem informāciju par derīgo un kaitīgo, bet attīstība notiek šo faktu un parādību atlases niansētības, noturības virzienā. Dzīvnieka dvēsele, tās pamatstruktūras tiek formētas jau mātes organismā, reizē ar fizisko ķermeni, to iznēsājot. Vēlāk audzināšanā šīs „iedzimtās” struktūras īpatnības tiek atvērtas vai atstātas bez attīstības. Tādēļ māte, jau savās miesās nēsājot, ieliek bērnā viņa emocionālo un intelektuālo struktūru un apjomus, ievirzes, ko vēlāk var realizēt ielikto apjomu mērā un ievirzēs.

            Uz šo faktu savās pretīgajās izdarībās balstās visi „...analītiķi”, „...logi”, „...peti” un „...seksi”, kad praktizē to, ko viņi sauc par regresīvo hipnozi. Tas, ko viņi meklē, atrodas aiz apziņas robežas – „iekšējā telpā”, tāpēc tam nav tēlu un izpausmes veidu tēlu un formu, valodas, iespaidu pasaulē. Tas ir tas iemesls, kāpēc „dzīvie” nevar kontaktēties ar „mirušajiem” un otrādi. Šie divi „dzīvesveidi” ir „par citu” un „citās kategorijās”. Tām nav kopīgo „tematu” un „valodas”. Nevar kontaktēties ar to, kā vēl nav, pirms tā tapšanas.

            Nenoformētais nav mazāks vai citādāks noformētais, tas nav noformētā „sēkla”, tas ir substance, no kuras sēklai iekļūstot tajā, veidojas noformētais. Tai nav atmiņas, tas nav Tas, ar ko var un ir par ko runāt. Tas, ko šie nelaimīgie hipnozes upuri stāsta, ir pašu hipnotizētāju viņu mutēs ieliktās domas, priekšstati, fantāzijas  vai apziņā projicēti tēli. Citos gadījumos, atkarībā no vides un apstākļiem, tas ir kolektīvās vai pacienta apziņas fantāzijas fragmenti, vecāku, kaimiņu, draugu projekcijas vai hipnozes laikā no līdzsvara izsistas apziņas struktūras elementu rezonanse. Šo elementu atlasi un rezonansi nosaka operatora vai atmiesotu miroņu un citu astrālo būtņu ietekme, bet ne tai brīdī paralizētajā apziņā notiekošie procesi.

            Tā apziņa, kurā ir bijusi šī manipulācija, uz visu tālāko dzīvi sevī saglabā šīs ielaušanās un gribas paralīzes pēdas. Pēc tādas darbības neviens vairs nav viņš pats. Viņš vienmēr nēsā uzbrucēja apziņas daļas un fragmentus, „sēklas” un atkritumus sevī. Viņa enerģētiskā struktūra ir sagrauta un sakropļota. Vēl vairāk – tā ir atrauta – atsvešināta no tās Radītāja un īstenā saimnieka – tās vibrācijas ir radikāli mainītas.

            Tādas dvēseles dzīves jēga ir zaudēta, tāpēc tā ir „pusaizmigusi”, „skumstoša”, dzīves krāsainību zaudējusi. Nereti tādi ir nelīdzsvaroti, iekrīt netikumos, atkarībās vai meklē pašnāvību. Sūdzas par atmiņas vājumu, ātru nogurdināmību, depresivitāti, vāju imunitāti. Tādiem Cilvēkiem novērojami audzēji un izmaiņas asins sastāvā, attīstās cukura diabēts.

            Dzīvniekiem nav vērtējuma un tāda ir attieksme. Tie redz no sevis uz to, kur skatās. Tie spriež –

            Man vajag. Tas ir tāds. Tas mainās. (Tas nav ne labi ne slikti) – tas tikai mainās. Tas man patīk, ja ir patīkami. Tas mani apdraud, ja ir nepatīkami. Ja tas mani apdraud – es aizsargājos, es bēgu. Es daru patīkamo vai to, ko varu. Es apeju šķērsli, ja varu. Es esmu tur, kur ir patīkami. Es tāds esmu. Es tā daru. Citi ir citi. Katram savs. Varbūt var būt citādi. Ir tas, kas man ir. Ir tas, ko jūtu. Tas nav nekas noteikts. Robežu nav. Mēru nav. Skaita nav. Viss ir viss. To neviens nevar zināt. Citi tā dara. Citur tā ir. Es ņemu patīkamo. Es baudu. Nākotne kaut kā būs tad, kad tā būs, tāda, kāda tā būs. Es esmu te un tagad. Man sāp mans.

            Dzīvnieciskā galvenā problēma ir  -

            Iegūt un saglabāt patīkamo!

            Dzīvnieciskā lozungs –

            Labāk dzīvot!

            Dzīvnieciskā dvēsele „dzīvo savos bērnos”, sava mūža galā, atstājot šo ķermeni, sadalās substances pamatatomos un atgriežas šajā pasaulē kā jauna dvēsele, kura tiek formēta no šiem substances atomiem. Katrai „dzīvnieciskajai” dvēselei ir tikai viens mūžs un šīs dzīves atmiņa. Katra dzīvnieciskā dvēsele, noformējoties substancei, dzimst no jauna katrā dzīvē un viņas dzīves apstākļi personalizē sugas kolektīvo apziņu šai dvēselei. Katra personalizētā apziņa neatgriezeniski mirst, mirstot šai dvēselei.

            Cilvēciskā dvēsele ir nemirstīgā Nootiskā – domājošā daļa Cilvēkā. Ja dzīvnieks ir vērsts uz aktīvu informācijas iegūšanu, tad Cilvēks jau uz tās kopsakarību apziņu – zināšanu iegūšanu un no tām izrietošās apkārtējās vides, notikumu tajā un savas rīcības vērtēšanu. Dzīvniekiem šī Nootiskā daļa ir latentā – potenciālā stāvoklī, tādēļ vērtējums un dvēseles, apziņas pāriešana no vienas dzīves uz otru tiem nav iespējams. Tāpēc „dzīvniekiem” reinkarnācijas ideja nav pieņemama, liekas maldīga un absurda. Viņu dvēselēs nav intuitīvas atskārsmes par to un Sirdsapziņas, kas par to liek aizdomāties.

            Iepriekšējā dzīve ir ārpus šīs apziņas uztvertajām ietekmēm un faktiem esoša, tāpēc  šai dvēselei un apziņai neeksistējoša. Dzīvnieciskais racionālas rīcības meklējumos vadās no pieejamajiem faktiem un „te un tagad” apziņas, tāpēc iepriekšējās dzīves notikumi nevar viņam „labāk dzīvot” mērogos neko derīgu sniegt. Racionālo meklējot, dzīvnieciskās dvēseles atrod labpatīkamo rīcību motivējošos faktus un salīdzina tos ar citiem viņu rīcībā esošiem faktiem vienas dzīves un darbības modeļa (situācijas) ietvaros. Intelekts ir viendimensijas parādība, tādēļ tas nevar pacelties pāri savam procesam – darbības modelim – iziet ārpus savas dzīves un paraudzīties uz kopsakarībām, noteikt to samērus un ietekmes. Intelekts var tikai sagrupēt faktus pēc līdzības, pazīmēm un to pielietojuma parametriem. Var atrast atbalstošos un aizliedzošos, var atrast to kombinācijas un tajās ietvertās iespējas, bet nevar atrast to nozīmi.

            Intelektam ir liegta pagātnes pieredzes, situāciju, faktu interpretācija jaunā – šodienas situācijā, tāpēc dzīvnieciskajām dvēselēm viss jāatklāj no jauna un spēkā esoši ir tikai pašu izdarītie šodienas atklājumi vai maldi, kuri par tādiem kļūst, mainoties viņu emocionālajai attieksmei pret tiem un apkārt notiekošo. Ja dzīvnieciskais būs noskaņots mainīt rīcību, tas meklēs to atbalstošu faktu, ja noskaņojums liks aizstāvēt savu situāciju – meklēs tam atbilstošus faktus un pretargumentus „uzbrucēja” atvairīšanai. Tas vienmēr operēs ar faktiem, bet nekad ar to vērtējumiem vai zināšanām, kuras ļauj šādus vērtējumus izdarīt.

            Nootiskā daļa, esot nemirstīga, atrodas ārpus „te un tagad” stāvokļa, bet nav personalizēta, tāpēc tai ir svešs „labpatīkamības” aspekts notikumos. Nootiskajai daļai fakts ir nevis apziņas notvertā ietekme, bet sakarības starp dažādiem cēloņiem un to sekām, sakarības starp dažādām sekām un to savstarpējo samēru salīdzinājums. Nootiskais , atrodoties „ārpus” – stāvot pāri katrai atsevišķai dzīvei un tās parādībām, „vēro” tās visas un satur sevī to „faktu” sakarības – Zināšanas. Nootiskais satur zināšanas, ir zināšanas, pieņem zināšanas, dod zināšanas un to interesē tikai harmoniskajos stāvokļos ietvertās zināšanas un zināšanas par tiem. Tādēļ Nootiskais vienmēr zin to, kas ir labs un slikts, pareizs un nepareizs, ko drīkst un ko nedrīkst, ko vajag vai nevajag un visas parādības vērtē tikai to kopsakarībās ar citām parādībām, to kopīgajā virzībā uz aizvien izsmalcinātāku variantu un to izpētes iespējamību – Evolūciju.

            Personalizētajai apziņai un iemiesota Cilvēka intelektam tas dod procesu un faktu vērtējuma iespēju – Uzkrāto Zināšanu Etalonu. Šo Etalonu caur savstarpējām atbilstībām saņem Nootiskās daļas veidotie intelekti vērtējumu izdarīšanai, pagātnes faktu interpretācijas pielietošanai jaunos apstākļos vai jaunu situāciju nesto iespēju un faktu pieņemšanai, vai melu noraidīšanai. Tādi Cilvēki Zin, ko ir vērts un ko nav vērts darīt. Uz ko ir jātiecas, bet kas ir jānoraida. Tādiem vienmēr ir neizskaidrojama iekšējā tīrības virziena izjūta, nepareizā noraidījums un sava pārlaicīguma intuitīva Sapratne. Viņus vienmēr interesē tas, kas nav „te un tagad” un kas nedod „labāk dzīvot’ zināšanas. Viņu „labāk” saistās ar citiem kritērijiem, stimuliem un sekām. Viņus interesē kopsakarības, to meklējumi un šo kopsakarību vērtējumi.

            Darbojoties Cilvēkā, Nootiskais princips intelektu vienmēr pievērsīs Jūtu, Goda un Radības pirmsākumu izziņai un liks vērtējumus izdarīt, samērojot savu apzināto faktu pielietojumu ar šo Avotu sniegto. Tā tas ir attiecībā uz tām dvēselēm, kuru formēšanā būs piedalījies šis – Nemirstīgais Nootiskais, bet ne uz tām, kuras būs veidotas, formētas un audzinātas dzīvniecisko dvēseļu garā un līdzekļos. Tām, pat Nootiskā klātbūtnē, būs liegti sakari ar to, tā ietekme un vadība, tātad savas rīcības un notiekošā vērtējums paliks ārpus viņu rīcības iespējām, kas strauji mainīgos mūsdienu apstākļos ir nāvīgi bīstami. Diemžēl, mūsdienu „izglītība” un „skola” ir vērsta tieši uz to – dzīvnieciskās dvēseles formēšanu, pārsvara pastiprināšanu un Nootiskā bremzēšanu savas intelektuālās struktūras veidošanā. „Katra avs pazīst sava gana  balsi” – Nootiskā veidojums seko Nootiskajam, dzīvnieciskais – dzīvnieciskajam veidotājam un tā mērķiem tā līdzekļos.

            Nootiskais, atrodoties ārpus personalizētās apziņas un tā dzīves, ir brīvs no savtīgā un egocentriskā, egoistiskā, personībā ierobežotā, tāpēc uz visu skatās kopsakarībās un bezpersoniski – ir objektīvs un Godīgs -  tam nepiemīt personiskās dzīves pieredze – fakti un vērtības, tāpēc nevar būt „iepriekšējo dzīvju atmiņa”. Šī „atmiņa” ir viņa Zināšanas un vērtējumu kritēriji, tāpēc katra dzīve tam eksistē tikai kā tās pienestās zināšanas un to sakarības, bet ne kā notikumi. Tikai ar to brīdi, kad sāk personalizēties Nootiskais, sāk parādīties tas, kas ir šī „atmiņa”, kura pilnā mērā izpaužas tikai šī cikla beigās, kad Cilvēks atbrīvojas no personalizētās dzīvnieciskās dvēseles ietekmes.

            Dzīvnieks iet intelekta personalizācijas ceļu, bet Cilvēks var, abstrahējot intelektu un tā darbību, pievēršoties pārpasaulīgajam un pārlaicīgajam, ilgu pūļu rezultātā sākt personalizēt Nootisko, pienesot tam aizvien vairāk abstraktās informācijas par parādību izsmalcinātajiem, harmoniskajiem stāvokļiem un norisēm. Būdama egoistiski orientēta, dzīvnieciskā dvēsele tāda paliek vienmēr un tās uzkrātā pieredze attieksies tikai uz pieaugošu spēju darbā ar faktiem, bet nekad nepāries to vērtējumā un neizies ārpus vienas dzīves ietvariem.

            Lai „dzīvnieciskā” monāde kļūtu par „Cilvēcisko”, ir vajadzīgs īpašs Garīgs iniciācijas process, kurā, katra Globusa dzīves cikla sākumā, tiek dots impulss monādes pārejai jaunā attīstības lokā, tāpat kā jaunas rases sākumā tiek dots impulss nākošās rases dvēselēm sākt iemiesošanos tai sagatavotajos jaunajos ķermeņos. Tas notiek obskurācijas beigās.

            Pašlaik mēs esam starprasu obskurācijas sākumā un jauno ķermeņu veidošanas potenciālo iespēju realizācijas sākumā. Pašlaik vēl tālā nākotnē ir tie vecāki, kuriem varētu dzimt jaunās rases aizsākumu nesēji. Tāpēc runāt par jaunās rases parādīšanos ir vēlamā pieņemšana par esošo. Jaunā rase nav šīs rases uzlabojums vai cerību piepildījums. Jaunā rase ir principiāli cits un šai rasei neuztverams virziens. Tām nebūs sarunu tematu un interešu kopības. Leonardo nebija labāks „renesansietis”. Viņš dzīvoja kam citam un domāja pilnīgi par ko citu.

            Jaunajai rasei būs cits ceļš. Šis ir noiets, bet šī rase paliks tajā, izsmeļot savas karmas paliekas. Šim ceļam ar to Ceļu paralēļu nav. Esi uz šī vai tā ceļa. Ar diviem soļiem bezdibeni pāriet nevar. Ar to nevar kaulēties. Vai nu dzīvnieciskais vai Nootiskais intelekts, viena vai otra personalizācija. Ar Radītāju, Viņa vadībā vai bez viņa. Faktus meklējot, vai vērtējot. Pieķerties vai pacelties pāri un Redzēt, darīt redzamu citiem.

            Tas ir zināms paradokss, ka Redzēt var tikai citu Redzīgo vidē. Tu vari skatīties tikai tad, ja kāds cits Redzīgais Tev to Rāda. Cilvēku Redze, Dzirde un Runa, tāpat kā Zināšanas, ir kolektīva, pārlaicīga parādība, kur vispirms parādās kolektīvais aspekts un tikai pēc tam – šī aspekta individualizētā uztvere. „Vai nu visi, vai neviens”. Šīs rases moto ir intelekts un cīņa par to – „kurš, kuru” – dzīvnieciskais vai Nootiskais būs tā radītājs un vadītājs. Viss šīs rases cikls bija apzīmēts ar viena līdera un vienas gribas zīmi. Vai nu Tas, vai Šis.  Vai arī kompromiss – savstarpēja paralīze un atteikšanās – sliktākais no iespējamajiem.

            Jaunajā rasē būs pārstāvēti tikai tie Cilvēki, kuru intelektuālā dvēsele būs Nootiskā radīta un tā vadībā esoša, to atpazīstoša, sekojoša un pret dzīvniecisko imūna – brīva no tā piesaistēm. Tas ir attīrīts intelekts ar stabilu vertikālu polarizāciju, dzīvnieciskā horizontālā vai svaidīgi visādīgā, svārstīgā un ierosināti rezonējošā pretmets. Tādam intelektam ir sveša šaubīšanās un mulsums starp dažādiem vilinājumiem, iespējām un kārdinājumiem. Tas ir sava Radītāja bērns un tādēļ tā pozīcija ir Tu un Es. Labāko iespēju savienojums bez atteikšanās un kompromisiem. Labākais, ko vari dot Tu un labākais, ko varu dot es. „Gan, gan”. Bez zaudējuma – tikai papildinājums. Katra pienesums ir kāda cita iespēju jauns papildinājums. Tāda būs Jaunās Rases kolektīvās sadarbības kaimiņattiecību veidota pasaules uztvere un darbība, dzīves veids un pasaules redzējums. Globāla sadarbība.

            Tagad jāpasaka tas, ka Cilvēkam vienmēr ir vērtējums un no tā izrietoša attieksme.

            Cilvēks redz sev apkārt notiekošo.

            Cilvēks domā –

            Tas ir labs. Tas ir derīgs. Tas kļūst labāks vai maitājas. Tas nekur neder. Tas ir postošs. Tas jādara labāk. Mums ir. Mēs esam. Tas, kas ir, ir tāds tāpēc, ka Radītājs to tādu rada, vai Citi ietekmē. To, kas ir labs, var un vajag uzlabot. Vai tas, ko es daru, ir labi un pareizi? Vai to drīkst darīt? Kas man ir jādara? Kur es to varu uzzināt? Es gribu zināt. Es zinu. Es varu tev to iemācīt. Es esmu tur, kur esmu vajadzīgs. Būt vajadzīgam. Būt derīgam. Es gribu būt labāks. Es zinu tā vērtību. Es zinu tā mēru un robežu. Es zinu, kas to Zina. Es zinu, kā to zināt. Es zinu, kas ir labs un derīgs. Es daru to, kas ir labs un pareizs. Es noraidu nederīgo. Mēs veidojam savu nākotni. Es labošu savas kļūdas. Es tev palīdzēšu. Es daru tā, lai tu būtu labāks. Es darīšu to, lai tu varētu dzīvot, lai tu būtu laimīgs. Es jūtu to pašu ko visi. Es darīšu tā, lai labi būtu visiem!

            Cilvēka problēma ir – kā derēt?

            Cilvēka lozungs– Būsim labāki!



P. Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa