Par ķenčiem Mērnieku zemē.

Šajā jautājumā atspoguļojas divas “mūsdienu latvietībai” raksturīgas parādības. Pirmā ir Latviešiem raksturīgā valsts būtības neizpratne, nespēja veidot neatkarīgu valsti (kā man reiz teica kāds savā prātā un lepnībā liels Usmas ezermalas zemnieks: “Zem kāda taču ir jābūt!”) un darboties tās sastāvā – būt par sabiedrību un tās locekļiem, un no tās izrietošā patreizējās partiju kliķes noziedzīgā politika.

Sāksim ar otro. Kliķe ir vāja. Tā ir tik stipra, cik vāja ir viņas vēlētāju griba būt par savas dzīves noteicējiem. “4.maija Latvija” ir vājo sīkaļu valsts. Vājais turas uz citu – vēl vājāku maldināšanas un vājināšanas pamata. Šo valsti veido vāju lielībnieku augstprātīgo sapņu un svešu varu radīto ilūziju smilšu pilis. Stipri viņi ir tikai savā spītībā svešu vezumu iejūgā un savstarpējā kašķībā.

Tā ir kā sīka, zaglīgi alkatīga pele, kuras sapņos ir lielākais siera gabals, bet domas vada tikai viens rīcības vadmotīvs – kā ātrāk, no taisnīga soda – runča bēgot, laikus iesprukt kādas glābjošas aliņas patvērumā. Tā ir kā peļu pilns vecu lupatu maiss, kuru kāds paunu žīds bēgot ar visiem parādiem ir bēniņos nometis. Šis sīko mērķīšu un krāmiņu maiss aizvien vēl kā veca un pārbiedēta pele sen pagājušās jutoņās dreb! Tāpēc ir saprotams, ka “Skroderdienas Silmačos” ar žīdu pārīti skatītāju uzmanības centrā, ir tās mīļākais skatuves gabals, kuru tā ir iecēlusi neatņemamas tautas svētku sastāvdaļas un reliģiskas mistērijas kārtā.

Tā ir egoistiska, savrupa zemnieka un sāncensībā izsmalcinātu muižas kalpu – intrigantu “kabatas” valstiņa, kādu to savām vajadzībām – kā akmentiņu Krievijas zābakā, anglosakši veidoja pagājušā gadsimta sākumā, un kā savu ekonomisko, politisko un militāro interešu placdarmu Vašingtona atjaunoja tā paša gadsimta beigās. Tā ir radīta politiskām intrigām, veseluma (arī teritoriāla) šķelšanai, nemiera radīšanai un savas varas klātbūtnes uzturēšanai. Anglosakši ir precīzi uztvēruši to šīs zemes iedzīvotāju pamatvibrāciju, kuru līdz šai dienai veiksmīgi izmanto un uzkurina.

Būdama nemiera un domstarpību sējēja – intrigante, šī valsts tāda ir arī savā iekšienē. Visvienkāršākās un saprotamākās lietas tā sarežģī līdz bezjēdzībai un pavērš pati pret sevi. Tā pati sev atņem savu eksistences pamatu. Ja homoseksuālā EUropa ir bezspēcīga pārēdušās dauņa slinkumā, tad Latvija, pati ir neitralizējusi katru savu kustības spēju – katrs tās likums, rīkojums, lēmums un izpildītājs atņem radošas darbības iespēju kādam citam izpildītājam, lēmumam, rīkojumam vai likumam, bet šajā ķēžu un restu sistēmā brīvi rīkojas tas, kurš grib savā labā izmantot savstarpēji paralizēto bezspēcību. Sastingusi ainiņa – četri pliki katrs uz savu pusi velk segu, zem kuras omulīgi iekārtojies tas piektais, kurš pats sevis sildīšanai nekā nedara. Viņš veiksmīgi izmanto četru muļķu savstarpēji līdzsvarojošo un pūles neitralizējošo cīkstēšanos.

Kamēr plikie (20% pārtikušo ir tieši viena piektā daļa, bet 80% pliko ir četras piektdaļas – pa vienai uz katru deķa stūri) cenšas viens otram atņemt deķi, tikmēr kliķe var mierīgi gulēt, bet tiklīdz četri plikie sapratīs to, ka deķis nav jādala, bet racionāli jāizmanto – jādomā par to, ko katrs var sedziņai pielikt, tā vietā, lai censtos no tā kaut ko iegūt, tā pārtikusī piektdaļa – partiju kliķe un viņu uzturētāji pazudīs. Viņi nesāks strādāt – to viņi neprot, bet viņiem vairs nebūs vietas tur, kur savstarpējā pienesumā segu veido.

Tādēļ kliķe uzkurina konkurenci un muļķu savstarpējos kautiņus. Viņus sarīda vienu pret otru pat tur, kur nebūtu nekā, ko dalīt. Noziedzīgā kliķe rada mītus un tos uztur. Tas, kas tagad katru gadu notiek 16.martā, ir šīs noziedzīgās kliķes, Vašingtonas un importa prezidentes radīts strīdu veids. Ir taču saprotams, ka nav tādu leģionāru – fašisma atbalstītāju, kuri gāja kalpot vāciešiem, bet ir divu lielvalstu karā ierauti Latvieši, no kuriem vieni tādā veidā cīnījās par Latvijas neatkarību, bet citi – vēlāk mobilizētie, bija tikai šī kara upuri. Līdz ar to, 16.marts ir Latvijas brīvības cīnītāju un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Tad, kad bija vajadzīga skaidra un noteikta kliķes nostāja šajā jautājumā – bija jādeklarē, ka bez brīvības cīnītājiem nav brīvības un valsts neatkarības, viņi nepateica to, ka nav svarīgi tas, kādos apstākļos un frontēs notika cīņa. Nav svarīgi, kādos formas tērpos bija tērpti cīnītāji, nav svarīgi, kas bija viņu komandieri.

Tieši kliķe ar savu rīcību šo dienu iekrāsoja brūnu. Tieši kliķe nolika sitieniem tos, kuriem ir pateicību parādā arī par iespēju šodien sēdēt augstos amatos savai tautai uz kakla! Toreiz savas tautas izmantotāji, muļķotāji un apzadzēji nepateica to, ka šodien svarīga ir tikai brīvības cīņas ideja, kuru nevar aizsegt formas tērpi un uzvārdi. 16.martam bija jākļūst par brīvības cīņas idejas godināšanas un visu tās vārdā kritušo Latviešu piemiņas dienu – dienu, kurai vajadzēja vienot visus brīvības vārdā cīnījušos, tos, kurus liktenis un varas pretnostatīja tur, kur viņus vienoja Brīvības ideāls. Toreiz vajadzēja spēt pacelt šo Ideālu augstāk par formas tērpiem un frontēm, bet kliķe nodeva savu tautu, radot tai neatšķetināmu konfrontāciju mezglu.

Tā būtu pliko uzvara pār kliķi, ja Ideāls apvienotu dažādo varu un apstākļu šķeltos. Tādēļ kliķe visu atstāja formas tērpu un personību līmenī – tur, kur tam nav nekāda risinājuma, tur, kur turpinās dalīšanās un varu pretstāvēšana – iekapsulētā vēsturiskā pagātnē, kuru šodien nevar ne mainīt, ne atrisināt. Kliķe – pārceļot vēsturisko kolīziju mūsdienās, ar to pašu šo kolīziju – karu atjauno katru gadu un cer to tā uzturēt tik ilgi, kamēr vien būs tie plikie, kurus varēs turpināt rīdīt.

Un no otras puses – plikos ir vieglāk sarīdīt. Tādēļ kliķe uztur sedziņu sava auguma lielumā un gādā par to, lai plikie vienmēr būtu plikie – lai tiem vienmēr būtu par maz.

4.maija Latviju (varēja būt citas – piemēram, Pilsoņu kongresa Latvija vai tāda, kura ar homoseksuālo EUropu zem viena deķa nečubinās) Vašingtona radīja ar vienu nolūku – radīt diskomfortu Krievijai un savai sāncensei EUropai – uz Krievijas un EUropas robežas nolikt savu Cerberu un normālu kaimiņattiecību traucētāju. Tādēļ 16.marts ir tāds, kāds tas ir šodien – tāds, kāds kalpo Vašingtonas un vizentālu-zurofu cilts interesēm. Tāpat kā Vašingtonas ielikteņu – pašmāju kliķes labklājība ir atkarīga no pliko ķīviņiem, tāpat arī Vašingtonas un vizentāliešu eksistence ir tieši atkarīga no pašu saduļķoto ūdeņu dziļuma un netīrības, un tur ievilkto savstarpējās cīkstēšanās.

Ir naivi iedomāties, ka šis vizentāls-zurofs pieder kādai tautai – tai, kuras māte viņu ir laidusi pasaulē. Nē – tā ir īpaša zurofu cilts, kurai piederīgie dzimst gandrīz vai katrā tautā. Tie ir Naida Kurināšanas un Atriebības dēmona netīrie nagu gali, kuri lien laukā no Cilvēku asinīm slacītās zemes. Tie ir tie nagi, kuri prasa aizvien jaunas un jaunas asinis, kuri prasa izdeldēt visu līdz septītajam augumam un arī tad vēl viņiem būs par maz. Tie ir tie nagi, kuri senā naida dēļ prasa izliet jaunas asinis citos karos un tautas sanaido jaunu karu sākšanai. Zurofieši nav taisnības un brālības atjaunotāji starp tautām. Zurofieši ir naida sējēji un jaunu upuru kalnu bīdītāji. Viņi braukā pa pasauli, veicot jaunu karu sagatavošanu.

Tur, kur parādās zurofieši – tur Cilvēkos pamostas zvērs, rokas savelkas dūrēs, meklē akmeņus, cirvjus un vāles. Tur balsis aizvien skaļāk izkliedz aizvainojošus vārdus un atmiņās uzvandās tas, ko katrs saprātīgs Cilvēks noliek uz Kosmiskā Taisnīguma svariem, apzinoties gan to, ka katrs pats ir sava pāridarījuma izpircējs, gan to, ka katrs pats savā muļķībā reiz ir izkustinājis akmeni, kura radītā lavīna ir aprakusi paša ģimeni, pilsētu un dzīvi.

***

Tāpat kā Cilvēka Garīgās, dvēseliskās un miesīgās daļas mijiedarbība veido katru Cilvēku un viņa dzīvi, tāpat arī valsts Universālā Ideja atrod savu iemiesojumu konkrētās sabiedrības veidojumā, kuram ir bezpersoniski kolektīvā un personiski individuālā daļa. Universālā daļa nosaka apstākļus un iespējas, kurās individuālās personības var apvienoties, veidojot savām Identitātēm atbilstošus pārpersoniskus kolektīvus veidojumus – valstis. Valsts ir tautas Identitāšu kvintesence (Mēdz teikt – “kāda tauta – tāda valdība”, kas ir tikai plašākas aksiomas – “kāda tauta – tāda valsts” šaurāks pielietojums. Ja Latvieši šajā valstī tagad saka – “mēs neesam tai vajadzīgi”, tad tepat vietā ir vaicājums – vai Latvietim ir vajadzīgi citi Latvieši?).

Tomēr, šī Universālā Ideja ir tikai abstrakcija tik ilgi, līdz kamēr to konkrētā vietā, laikā un dzīves apstākļos iemieso sabiedrisks veidojums – tauta, vai cita kopīga mērķa apvienota, mērķa sasniegšanai sadarboties gatava Cilvēku kopa. Tas nozīmē to, ka konkrētā valsts var pastāvēt tikai kā darbīgs, dzīvs un dzīvojošs organisms. Nav iespējama tāda valsts, kura pastāvētu bez tās dzīvību uzturošu dzīvu būtņu darbības tajā. Tas nozīmē tikai to, ka katra valsts eksistē tikai savā dzīvē – cēloņos, cēloņu radītajos procesos – to attīstībā un sekās.

Tāpat tas nozīmē arī to, ka valsts dzīvei ir divas sastāvdaļas – tā, kuru veido pārpersoniskā, kolektīvā – mērķu un vadības mehānismu daļa, un personiskā – konkrētā izpildījuma daļa. Pārpersoniskā mērķu un vadības mehānismu daļa ir orientēta uz kopuma saglabāšanu un uzturēšanu, tā nevar un nedrīkst iedziļināties katras personības dzīves apstākļos un laikā, tāpat kā katra personība nedrīkst kolektīvos mērķus un darbības pakļaut savām šī brīža dzīves vajadzībām. Ja pārpersoniskā dzīves daļa nolaidīsies līdz katra indivīda rīcības uzraudzībai un vadībai, tad tā viņam atņems viņa eksistences jēgu – personības dzīvi un iespēju piepildīt valsts dzīves konkrētā izpildījuma daļu.

Katram savs. Kolektīvā daļa uztur Mērķus un to sasniegšanas ilglaicīgās programmas. Tā izvēlas optimālos līdzekļus to sasniegšanai, bet neinteresējas un nevar interesēties par atsevišķas personības izjūtām un darbības apstākļiem šo līdzekļu darbības laikā, kuru izpildījumu pilnībā atstāj to personību iespēju laukā, kuras izpilda šīs kolektīvās programmas. Tas nozīmē, ka mums visiem ir iespējas valsts bezpersonisko dzīvi piepildīt ar savu personisko un Cilvēcisko attieksmi. Valsts pārpersoniskā daļa regulē mūsu darba laiku un apjomu, bet mūsu ziņā atstāj tā Cilvēcisko saturu un izpildījuma savstarpējās attiecības.

Tas, kā mēs jūtamies šajā vai citā valstī, nav atkarīgs no prezidenta paraksta, likumu pieņemšanas kārtības, nodokļu iekasēšanas veida vai robežas šķērsošanas noteikumiem, bet no tām Cilvēciskajām attiecībām, kādas veidojas starp mums – no tā satura, ar kādu mēs piepildām šīs darbības. Vēl vairāk – to lielākā mērā nosaka tas attiecību pildījums, kāpēc mēs to darām. Valsts Likums mums dod iespējas, kuras mēs izmantojam, vadoties no sava Iekšējā Likuma stimuliem un tradīciju normām. Vēl vairāk – Valstī pieņemtie likumi rodas – tie vispārinātā formā izsaka mūsu valsts dzīves  Cilvēciskā pildījuma dabu. Kāds ir valsts dzīves Cilvēciskas daļas saturs – tāda veidojas arī šīs valsts pārpersoniskās – kolektīvās dzīves daļa.

Valsts var pastāvēt tikai tur, kur individuālās, personiskās dzīves saturs un tā veidotās attiecības ar citām personībām ir vērstas uz kolektīvā veidošanu, uzturēšanu un pilnveidošanu – uz savu pienākumu saskaņošanu ar vēlamo iespēju saņemšanu. Valsts veidojas un pastāv tur, kur personiskais sevi piepilda pienākumā, bet iespējas saņem kā izpildes līdzekļus. Turpretī, tur, kur individuālais tiecas pēc iespēju saņemšanas, tur valsts sabrūk, bet indivīdi viens otra dzīvi pārvērš par elli.

Reiz, kādā zemē, kuru tagad par Ameriku sauc, kāds Cilvēks, kuru tur, tajā laikā sauca par Džonu Kenediju, teica vārdus, kādi visām tautām ir viņu saprātīgo līderu savulaik teikti – “Nedomā par to, ko Tev var dot šī zeme. Domā par to, ko Tu šai zemei vari dot!”.

Plikajiem ir tikai viens veids, kā apsegties – pretējā stūra turētājā saskatīt tādu pašu aplaupīto, kāds esi pats, un vienoties par kopīgās segas izmantošanu. Vēl vairāk – ir jāsaprot, ka sega, kuru pūlaties dalīt un tās dalīšana nav tas, kas Jūs visus šķir, bet tieši otrādi – tas ir tas, kas Jūs vieno, padara līdzvērtīgus un ir tā iespēja, kura Jums dod saprašanās ceļu. Ja nebūtu 16.marta konfrontācijas, Jūs nekad nesaprastu viens otru un to, ka, dažādās frontēs esot, visi esat vienādi – visi cīnāties par vienu un to pašu – par labāku dzīvi saviem tuviniekiem un sev pašiem:

- Vai tad nav prātīgāk atzīt to, ka iepriekšējās metodes bija tā laika radītas un uzspiestas, bet šodien šis laiks, ļauj saprast savas kļūdas un savstarpējo pretstāvēšanu pārvērst sadarbībā par to, kas aizmēž tādas kliķes un zurofus?!

Tas Jums ļauj saprast personisko attiecību nozīmi un valsts dzīves pildījumu. Valsts dzīves kolektīvā daļa bišu stropā velk vaska šūnas, Jūs tās piepildāt ar medu no tiem ziediem, kādus pēc savas patikas apmeklējat, bet kliķes un zurofi ir Jūsu bišu dravas ērces un trani.

***

Bet tagad par Jums pašiem.

(Tikai lieli Cilvēki var saprast citu lielu Cilvēku rīcību)

Normālais pliknis visaktīvāk spriež par trim lietām – par to, kā norisēs pilnīgi nemaz neorientējas, par to, kas ir aktualizējies viņam “zināmajā” un viņu interesējošajā daļā un par to, kas viņam ir iedūries sēžamvietā, bet par to, kas viņam reāli būtu jādara un jāzina, esot tur, kur viņš ir, šis pliknis nedomā nekad. Viņš vienmēr atradīs kādu slikto tur, kur to būs vieglāk izdarīt – tur, kur tas ir labāk saskatāms – kā skabarga kaimiņa acī. Pliknis vienmēr izgudros kādu “stuti” – likumu, noteikumu vai citu ārēju ierobežojumu, ar kuru aizstāt to, kā nav paša dvēselē – Goda, Atbildības un Pienākuma jūtu.

Mums skolā mācīja to, ka labo Latviešu zemnieku dzīvi grūtu darīja sliktie vācu baroni un viņu niknie vagari (tāpat kā tagad “gudrie vīri” pie radiomikrofoniem mūs pamāca, ka, uz vēlēšanām ejot, “nav jādomā par to, kas rīkosies valstiski, bet par to partiju, kura aizstāvēs tieši tavas intereses”). Tagad es zinu, ka dzīvi grūtu darīja Latviešu zemnieks – ķencis, kurš “dieviņam” lūdzās, lai “labo zemes gabaliņu – man, bet ne kaimiņam”...

Pliknis ir pliks tādēļ, ka ir iekšēji tukšs – bez Cilvēcisko Vērtību pildījuma. Šī valsts ir vāja tādēļ, ka to veido plikņi. Arī tie plikņi, kuri dārgos auto braukā, lielas algas saņem, nēsā goda zīmes, nosaukumus, prezidentu un deputātu imunitātes un citus niekus, ar kuriem savu plikumu piesedz.

Pliknim ir labi tad, tajā vietā un veidā, kā viņam tobrīd ir labi. Pēc tā viņš spriež par to, kas ir labs, kurš ir labs, bet kurš turpretī ir slikts. Tas – pliknis – kurš nepazīst Kalpošanu, visu vērtē pēc saņemtās algas lieluma un sava vēdera pilnuma un iespējas, pilnu vēderu pieēdušam, diendusu pagulēt.

Tas, kurš viņam liek visus spēkus sasprindzināt un vasarā stipru namu celt, kurā varētu no ziemas un laupītājiem paslēpties, pliknim ir slikts un nīstams kungs. Toties tas laupītājs, kurš šī nama celšanu visādi traucē un uzcelto posta, tādam pliknim ir labu labais draugs, ja vien par “bargo izrīkotāju” pliknim patīkamu anekdoti vai klaču padzen. Bet, ja nu vēl viņu par ļaundari un “ļaunuma impēriju” nosauc – nu tad tik tas ir īstais vīrs un varonis – “re, re, kā šim sadod!”

Pliknis neko negrib zināt par to, ka aiz viņa sētas un zupas terīnes malas ir lielā pasaule, kurā samilzt tie mākoņi, kuri, pār viņu vēl šobrīd spīdošo saulīti, vēlāk aizsegs. Pliknim svarīgs ir tikai tas, kas tieši tobrīd ar viņu notiek. Viņš spriež par karavadoni pēc tā, cik viegli un mierīgi šajā karā pašam iet. Pliknim vislabākais karš ir tas, kurā viņš var pēļos uz ienaidnieka meitu vēderiem vārtīties, bet savu, pēc sātīgu pusdienu paēšanas, labi pakasīt. Viņam patiktos, ja visi ienaidnieki nošautos paši. Viņam patiktos, ja no droša bunkura varētu pāri puspasaulei raķeti pārlaist un visus tur otrā pusē esošos nosist. Pliknim patiktos, ja karu varētu par vienkāršu slepkavošanu pārvērst.

Pliknim nepatīk ierakumos salt un mirt pašam. Pliknim ir vienalga, ka uzvara Pasaules karā nāca ne ar teritorijas ieņemšanu, bet ar to, ka Krievija dažus mēnešus Vācijai atņēma – tos mēnešus, kuri Vāciju no atomieroča šķīra. Pliknis nedomā par to, ka, ja Krievija nebūtu tā rīkojusies, tad nebūtu ne viņa, ne visa tā, ko viņš tagad no sava plikņa viedokļa vērtē.

Bet valstiski domājošais zina to, ka katra valsts savu dzīvo spēku – Cilvēkus pirms kara no savas pierobežas uz valsts iekšieni deportē – cenšas tos pretiniekam neatdot. Tāpat viņš zina, ka labāk ziedot pusi, bet toties iegūt nākotni citiem, nekā, šo pusi saudzējot, zaudēt visu. Katrs karavadonis zina, ka kaujā būs kritušie, ka tie, kurus viņš sūta izlūkošanā ar kauju, neatgriezīsies, bet tie, kuri pirmajās kaujās ir izdzīvojuši, ir vērtīgāki par jaunpienācējiem. Tas, kurš nav pliknis, kurš zina, ko nozīmē pienākums un kaimiņa dzīves tiesa, tas piesakās kaimiņa vietā izlūkošanas kaujā iet! Ķenči to nevar.

Toties ķenči var piepildīt tās  Gulaga nometnes, ar kurām maskēja īstās atomieroču ražošanas vietas, un ar to bija derīgi tad, kad pār Krieviju un visu pasauli nemitīgi karājās (“Baltijas labdaru”) Amerikāņu kodolkara draudi, kurus atbīdīt varēja tikai citi – prettrieciena draudi. Arī Amerikāņu plikņi grib karot tā, lai pašiem par to nekas nebūtu.

Līdz šim brīdim skan balsis par to, ka jābūt jaunam Nirnbergas procesam, kurā blakus Vācu nacionālsociālismam (fašisms bija Itālijā un nozīmēja tautas vienotību visos līmeņos un izpausmēs) un dažiem tā notvertajiem (vai ēsmai atstātajiem) līderiem, būtu jātiesā arī Staļina laika padomju režīms. Tomēr tas nenotiek, un, kamēr būs dzīvi zurofieši – nekad nenotiks, aiz tā vienkāršā iemesla, ka tad šī tiesa ātri vien no režīma tiesas pārvērstos par nacionālai piederībai – jūdiem pieskaitāmo tiesu. Tas būtu žīdisma tiesas process. Un to zurofi nekad nepieļautu. Zurofu vienīgajā acī baļķu nav nekad, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir zurofu acs, bet tā ir tik “tīra” un “šķīsta” un “neaizskarama”, ka tajā nekādu baļķu nevar būt!

Ķenča “dieviņš” ir tas, kurš – viņam, bet ne kaimiņam. Tāpat zurofa dieviņš ir tas, kurš viņam to atriebšanu piešķir. Starp Staļinu un ķenci Gulaga nometnē bija simtiem starpnieku, kuri šodien no tā grib atteikties. Virs katra ķenča bija kāds cits ķencis, kurš savu dieviņu lūdzās, bet cūku tomēr mērniekam veda. Kas zina – cik ir to, kuri Sibīrijā tādu “ķenču cūku” dēļ nokļuva, vai, tieši otrādi – varēja nenokļūt, ja tā tiktu “mērniekam” vesta par to, lai – “man tas tiktu, bet kaimiņam paietu secen”. Ticiet man – tad i’ Gulags būtu cits, i’ šodienas Latvija būtu cita!

Cik šodien ir to, kuri zina, kādas problēmas, kādās situācijās Staļins risināja? Kādus lēmumus viņam nācās pieņemt – ko svaru kausos likt un ko, kādus likteņus izsvērt? Kas zina to, kādi bija viņa lēmumi, bet kādi bija to izpildītāju tālākie rīkojumi un vēlākie stāsti par viņa lēmumiem un Staļinu pašu? Protams, ka izpildītāji rīkojās un varēja rīkoties tikai tā, kādi ir paši. Ķenču valstī dzīvo tikai tā, kā tas var notikt starp ķenčiem. Līdz šim brīdim atceras Finka vārdus (kurus uzskata par pareģojumu, bet es zinu – tie bija brīdinājums) Benjamiņa kundzei, ka viņa nomirs badā un aukstumā, bet neviens neuzdod sev jautājumu:

- Kāpēc Finks to teica?

Protams, ka ķenču “Dievs” ir pēc ķenču ģīmja un līdzības mālēts. Protams, ka tie, kuri Staļina lēmumu vārdā rīkojās, viņam piedēvēja un vēl šodien piedēvē paši savas dvēseles krāsas. Protams, ka tagad, kā parasti “vainīgs ir Dievs”, jo, lūk, “viņš ir to pieļāvis – nav visur klāt bijis un ļaundara roku apturējis – nav nevainīgo bērniņu izglābis”. Kā parasti – pie katras Cilvēka izdarītās ļaundarības vainīgas ir Debesis.

Staļins pieņēma daudzus “nepopulārus” lēmumus. Tāds bija viņa darbs – pieņemt vajadzīgos lēmumus. To no viņa prasīja valsts aparāta posteņa uzliktais pienākums tam Cilvēkam, kurš to pildīja tajā laikā un tajos (arī starptautiskajos) apstākļos (Varbūt, ka jums ir paveicies, ka viņa vietā toreiz nebiju es!). Par to, ko kurš ir izdarījis, liecina viņa darba rezultāti.

- Bet, plikņu kungi, vai Jūs šodien zinat, kādi ir Staļina darbības rezultāti ārpus tā cietā puļķa, kurš jums jūsu ķenču pakaļās duras?!

Staļins pieņēma lēmumus zinot to, ka puse ķenču jāziedo tur, kur ir iespēja dot dzīves iespēju otrai pusei ķenču, un, pie tam, ka vienīgais, kas viņa rīcībā ir, ir saujiņa žīdu un ķenču pilna valsts. Staļins pieņēma lēmumus, bet viņš nekur nepierakstīja klāt to, ka šie lēmumi būtu izpildāmi cietsirdīgi. Izpildē savu cietsirdību ielika paši izpildītāji – ķenči.

Valsts Kolektīvās daļas vara ir bezpersoniska. Tā nevar un tai nav jāiedziļinās katrā personiskajā situācijā. Tai ir jārūpējas par to, lai šodienas neērtības un grūtības pārvērstu nākotnes iespējās. Tāda ir tās eksistences jēga. Tāda ir tās daba. Tad, kad personiskā dzīve saskaras ar kolektīvo varu, tā izjūt šo bezpersoniskā atšķirību no personiskās dzīves tiešuma un spilgtuma – tuvuma. Tad personiskais no bezpersoniskā savā neizpratnē prasa personisku attieksmi – to, kā tur nav un nevar būt. Tas personiskajam sagādā ciešanas (ciešanas rada situācijas neizpratne – lūdzu nejaukt ar fiziskām sāpēm – ciešanas ir dvēseles stāvoklis).

Personiskais nesaprot to, ka Valsts Kolektīvā daļa pieņem pārpersoniskus lēmumus, cerībā uz to, ka izpildošās personības  katrā lēmuma izpildes vietā to piepildīs ar savu personisko – Cilvēcisko attieksmi, iejūtību, sapratni un to maigumu, uz kādu ir spējīga katra dzīva Cilvēka Sirds.

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija