Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


351.

No: Ritas       Temats: par kredītņēmējiem

?←      2010. gada 01. februārī 23:10:29

Kāda ir jūsu attieksme pret kredītņēmēju aizsardzības likumprojektu un partiju finansēšanu no budžeta līdzekļiem?


Par kredītņēmēju aizsardzību


            Šī “glābšanas operācija” nestu lielāku labumu tieši bankām, bet ir vērtējama kā cilpā iekļuvuša zaķa mētāšanās vilka tuvumu jūtot. Lai saprastu to, kas notiek, ir jāsaprot, kas notiekošajā ir banka (kādu lomu tā spēlē – “kā uzvedas”) un kas ir tie kredītņēmēji, kurus grib glābt.

            No vienas puses – ekonomikas stabilitāte ir tās inercē – ilgtermiņa procesos un attiecībās, pamatvajadzību apmierināšanā un tādu liela mēroga ražošanas un patēriņa projektu īstenošanā, kas formē dzīvesveidu – pieprasa izglītību un zinātnes attīstību, infrastruktūru un pieaugošu darba un ražojumu kvalitāti, kā arī stabilas sabiedrības, morāles normu un humānu savstarpējo attiecību esamību. Stabila, augoša ekonomika ir tur, kur konsolidētā sabiedrībā ir nemainīgi augoša darba kultūra. Tātad tur, kur no vienas puses ir Cilvēka vajadzība – iekšējā prasība pēc tāda darba, kurš nodrošina viņa cilvēcisko izaugsmi, un no otras puses – tur, kur gan valsts ar savu ilgtermiņa plānu un attīstības ievirzes stabilitāti, gan bankas ar saviem resursiem sniedz tam atbilstošu nodrošinājumu un ieguldījumu. Tad valsts stabilitāte nāk no pieaugošas iedzīvotāju vajadzības vienam pēc otra un no viņu spējām uzturēt savstarpējās attiecības, bet banku peļņa rodas tur, kur augošā darba kvalitāte un prasība pēc tā radīto ražojumu kvalitātes, abpusēji maina dzīvesveidu – paver jauna – augstāka dzīves līmeņa iespējas un ar to saistīto ražošanas un infrastruktūras attīstību.

            No otras puses – to nosaka iedzīvotāju vienotība solidaritātē un sabiedriskajā dzīvē, šīs dzīves intensitāte un mērķtiecība, to nodrošinošie sakari, transports un pakalpojumi. Bērnu audzināšana un tās ievirze uz dzīves kolektīvisma – savstarpējās saistības, vienotības un atkarības izpratni.

            Tiešā iedzīvotāju labklājība (apmierinātība ar dzīvi) ir tieši atkarīga no mazo un sīko (ģimenes) uzņēmumu darbības iespējām, kooperācijas un vietējo resursu pilnvērtīga izmantojuma, kā arī no valsts protekcionisma – to aizsardzības un atbalsta ierēdņu ietekmes (patvaļas) ierobežošanas, tiesu un kārtību sargājošo struktūru darbības, juridiskās aizsardzības, darba un ģimenes neaizskaramības drošības.

            Krievija zaudēja Krimas karu ne tādēļ, ka būtu slikti tās ģenerāļi un virsnieki vai būtu zems tās armijas cīņas gars – tieši otrādi – tā cīnījās ļoti varonīgi, bet tādēļ, ka bija ekonomiski atpalikusi, pieņemot maldīgu ekonomisko doktrīnu par privātīpašumu kā attīstības virzītāju. Krievijā valdīja dzimtbūšana – dzimtcilvēki bija muižnieka privātīpašums un – šīs doktrīnas ietvaros – sekmēja valsts attīstību, bet tā kā vergu darbs (dzimtbūšana) ir postošs, tad tas noteica pieaugošu ekonomisko atpalicību sacensībā ar brīvu Cilvēku privātīpašumu darbību ārzemēs – Anglijā un Francijā. Ja Krievija būtu turējusies pie kopienas tipa saimniecības – tas nebūtu noticis, bet samaisot putrā divas nesavienojamas parādības, tās ieprogrammēja Krieviju uz nepamatotu un tai postošu dzimtbūšanas saglabāšanu, kas noteica tās atpalicību.

            Maldīgā, privātīpašuma kā attīstības virzītāja, doktrīna gan paver ceļu straujākam ražošanas kāpinājumam, bet saārda sabiedrību atsevišķos patvaļīgos un atsvešinātos elementos, kuros tur esošās Cilvēciskās Vērtības pilnīgi iznīcina šīs pašas doktrīnas vēlāk uzspiestā konkurence. Mūsdienu krīze nav finansiāla vai ekonomiska, bet šīs doktrīnas radīta Cilvēcisko Vērtību zuduma krīze, kuru ar finansiālo burbuļu uzpūšanu centās attālināt tās pašas bankas, kuru glābšanā tagad iegulda budžeta līdzekļus šajos maldos iesaistītās valstis.

            Baņķieru alkatība, kopā ar politiķu tuvredzīgo muļķību (pērkamību), panāca to, ka šīs doktrīnas (privātīpašums + konkurence) radītā ekonomika no darba, izaugsmes un jaunu iespēju ekonomikas kļuva par banku peļņas nodrošināšanas ekonomiku – kredītu, procentu, inflācijas un tās diktētā ražošanas(nekvalitatīvā) pieauguma tempu kāpinājuma(skriešanas uz savu galu ātruma pieauguma) ekonomiku. Šajā ekonomikā bankām nav vajadzīgi ilgtermiņa ieguldījumi, bet tikai un vienīgi ātrā naudas pārvietošanās (kursu svārstības) aprite (īstermiņa ražošanas un patēriņa cikls) un savstarpējā naudas aizdošana, kas tām garantē nemitīgu virtuālo peļņu (nauda taisa naudu). Peļņai kļūstot virtuālai, neizbēgami ir jāmirst tās dabiskajai videi – ražojošajai ekonomikai – to arī ar savu darbību panāk bankas. Šajā ekonomikā rentabilitāte vairs nav kopīgo vajadzību apmierinājumā iesaistīto resursu racionālas aprites rādītājs, bet banku un kredītņēmēju savstarpējo attiecību elements. Investori (investīciju kustība), investīciju (arī pensiju) fondi galarezultātā iznīcina jebkuru ražošanu, ražotāju un patērētāju, ja nav ierobežoti vienas valsts ekonomikas rentabilitātes ietvaros kā tur radīti, esoši un peļņu gūstoši elementi.

            Ja pavērojam kreditoru noslēgtos līgumus un to darbību – rīcību to ietvaros, tad redzam, ka kredītņēmējs – “ieguldītais” uzņēmums un banka nav līdzvērtīgi partneri kopīgā ekonomiskā (rentablā) darbībā. Tad redzam, ka bankas un fondi rīkojas kā iekarotāji svešā teritorijā, par kuras nākotni tie nedomā. Tā rīkojas vikingi – laupītāju bandas savos uzbrukumos piekrastes iedzīvotāju ciematiem. Tūlītēja labuma gūšanai izcērt augļu dārzus, atņem darba rīkus, bet dzīvus palikušos padara par saviem vergiem. Kolonizētajās teritorijās izvieto savus nometinājumus – veido bāzes tālākiem iebrukumiem iekšzemē, bet nekad nerūpējas par šīs teritorijas ekonomikas labklājību, tāpēc ka vikingu – laupītāju (vergturu) bandas pārtiek no laupīšanas – gatavā produkta patēriņa, bet ne no šī produkta veidošanās vides uzturēšanas. (“Štrunts par bitēm, ka tik medus! ” – tādam vajadzētu būt uzrakstam virs katras Nordea, SEB vai Swedbankas u.c. filiāles.)

            Šīs laupītāju bandas atrod nodevējus – pērkamus politiķus, vieglās pelņas guvējus un varaskārus censoņus, kuri raksta tām vajadzīgos likumus, pārdod to, ko pārdot nedrīkst, un dibina tām labvēlīgas atbalstītāju partijas. Tās lobē un žņaudz, bet tur, kur par to labi samaksā, arī pielaiž uguni vai aizdzen verdzībā. Protams, tad, kad vikingi ir šo zemi iekarojuši, tad viņi piebeidz arī pašus nodevējus – politiķus, biznesmeņus un partiju censoņus – paņem viņiem izsniegto kukuļu naudu un par to sarūpēto vai uzcelto atpakaļ.

            Bankas nav te neko ieguldījušas ražošanā. Politiķi nav ieguldījuši darbu nākotnes veidošanā, bet kopā ar baņķieriem izlaupījuši to, kas te bija uzkrāts, uzbūvēts un iedibināts, un galvenais – izlaupījuši visu nākotnes resursu. Tagad, kad  politiķi, censoņi un biznesmeņi (tieši viņu vidū ir lielākā kredītņēmēju daļa, kas ir  banku noskatīto “gardo kumosiņu” īpašnieki) jūt laupītāja cirvja aukstumu pie sava pakauša, tie uzvedas kā pitona ciešā skatiena gūstītas žurkas!

            Ja lepno auto, māju un restorānu rēķinu turētāji (kas ir mazākumā) ir radījuši laupītājiem labvēlīgu vidi, kurā savu destruktīvo darbību var netraucēti izvērst bankas, un tā parādu verdzībā iedzinuši savu tautu (kas ir vairākumā), tad ir skaidrs, ka kredītņēmēju glābšana no budžeta līdzekļiem ir banku pielabināšana un mazākuma glābšanās mēģinājums uz vairākuma (vergu) rēķina. Verdzība ir postoša. Vergu darbs (radošuma trūkums) nes ekonomisku pagrimumu – tāpēc esošajai krīzei nav un nevar būt pozitīva atrisinājuma. Šo krīzi var atrisināt tikai vienā veidā – nokratot banku verdzību – atņemot bankām iespēju kļūt par vergturiem un piespiežot tās integrēties ražojošā un izglītojošā ekonomikā. Tad, kad globālā ekonomika veidosies atsevišķu ekonomiku īpatnību sadarbībā, izskaužot savstarpējo konkurenci, bet bankas būs orientētas uz šo ekonomiku īpatnību uzturēšanu, nevis izmantošanu un pretnostatīšanu savās interesēs, parādīsies krīzes risinājums – globālās ekonomikas sadarbības modelis – kopiena un aprite savstarpējā kalpošanā.

            Mēs esam par kredītņēmēju aizsardzību pret banku patvaļu!

1)   Ir (ar atpakaļejošu spēku) jāmaina banku darbību regulējošie likumi.

2)   Jāpārskata un par jaunu jāpārslēdz visi krāpnieciskie (nelīdzsvarotie) kredītlīgumi.

3)   Maksājumi no budžeta tikai tām bankām, kuras 50 % no šiem maksājumiem iegulda darba vietu radīšanā un ražošanā (bez procentiem!)

4)   Maksājumi no budžeta tikai tām bankām, kuras uzņemas 50% riska visiem izsniegtajiem kredītiem – ir līdzvērtīgi ekonomiskās dzīves partneri.

5)   Ar atpakaļejošu spēku (5 gadu) tiek ieviests progresīvais privātpersonu ienākumu nodoklis.

6)   Ieviest privātpersonu progresīvo nekustamā īpašuma un kapitāla uzkrājuma nodokli.

7)   Jāievieš progresīvs luksuslietu nodoklis automašīnām, jahtām, kuteriem, motocikliem!, vasarnīcām, golfa laukumiem, tenisa kortiem, makšķerēšanas dīķiem u.c.

8)   Nekavējoties jāslēdz visi kazino, spēļu automātu zāles un naktsklubi.

9)   Aplikt ar paaugstinātu nodokli firmu aktīvus, kustamo un nekustamo īpašumu, kuru tā nodod nomāšanai vai izmantošanai privātpersonai.

10) Samazināt nestrādājošo ierēdņu skaitu ministrijās līdz šo iestāžu reālā darba apjoma mēram.

11) Samazināt ministriju skaitu līdz valstij reāli vajadzīgajām.

12) Samazināt valsts aparāta, deputātu, prezidentu, eksprezidentu u.c. algas, pabalstus un pensijas līdz valstī esošās krīzes apstākļiem solidāriem apmēriem.

13) Noteikt krīzes apstākļiem atbilstošu solidāru bezdarbnieku pabalstu griestus un no darba atbrīvošanas pabalstu atcelšanu.

14) Visiem bezdarbniekiem maksāt pabalstu līdz darba gaitu sākumam.

15) Reāli apkarot noziedzību, pieņemt darbā policistus līdz tādam apmēram, kurš pilnīgi izskauž noziedzību.

16) Nodokļu politiku veidot atbilstoši reālajām ekonomikas un demogrāfijas prasībām, to orientējot uz valsts iedzīvotāju lielākās daļas interesēm un vajadzībām.

17) Saukt pie atbildības visus tos valsts aparāta, juridisko, apdrošināšanas firmu un partiju darbiniekus, kuri sekmēja banku intervenci valstī un tās iedzīvotājus ieveda parādu atkarībā no tām.


Ja tā notiek, tad paveras vienīgais glābšanās ceļš tiem, kuri ir šajā  grimstošajā laivā – uz sabiedrisku konsolidāciju. Ja tas netiek darīts – tad nekas jūs no nogrimšanas neglābs un glābt nevar, tāpēc ka šī laiva tad vairs nav glābšanas vērta! Ir jāsaprot, ka banku un investīciju fondu darbība ir destruktīva kā pret ekonomikām, uz kurām tā vēršas, tā arī to darbībā iesaistītajām privātpersonām, kuru līdzekļus tās izmanto, un tas ir pat vēl lielāks ļaunums, nekā tas, kurš tiek nodarīts šo valstu ekonomikām. Ekonomikas var atjaunot, bet sagrauto morāli un apziņu nevar atjaunot ne cietušajiem vecākiem, ne viņu esošajiem vai iespējamajiem bērniem, kurus šie vecāki par normāliem Cilvēkiem audzināt nespēs vienkārši tāpēc, ka zaudēto normu tie vairs neapzinās, tāpēc sameklēt, atjaunot un pielietot nevar. Nav ar ko!

No visa augstāk minētā izriet arī attieksme pret partiju finansēšanu.

-Vai šīs partijas ir dibinātās sabiedrības veidošanai, uzturēšanai, konsolidācijai, vai sašķelšanai, pretnostatīšanai un šauru grupu vai personisko interešu bīdīšanai?

-Vai šīs partijas ir dibinātas šīs valsts pilsoņu izglītības, kultūras, veselības tiesiskās un darba drošības līmeņa celšanai?

- Vai šīs partijas rūpējas par tautas, ģimeņu un tās bērnu drošības, morāles un tikumības neaizskaramību?

- Vai tās rūpējas par viņu sargāšanu pret naidīgu un svešu spēku tīkojumiem?

- Vai šīs partijas viņus sargā no iesaistīšanas svešos karos un jaunu “gulagu” cēloņu radīšanas ar to?

- Vai šīs partijas velta savas pūles šīs zemes ekonomikas sargāšanai un stiprināšanai?

- Vai šīs partijas neizkalpojas ārzemju ekonomiskajām interesēm?

- Vai šīs partijas neatdod šo zemi laupītāju patvaļai?

- Vai šīs partijas netika dibinātas savu biznesa interešu bīdīšanai un sargāšanai?

- Vai viņi paši no sava biznesa sevi uzturēt nevar?

- Vai tās nav iekšēji korumpētu un korumpējošu, korumpēties tīkojošo radītas un darbībā esošas?

- Vai var atturēt no korupcijas to, kurš korupciju uzskata un uztur par savas dzīves labklājības pamatu, to, kas ir radīts korupcijas uzturēšanai un iespēju izmantošanai?

- Ko labu šīs partijas savā eksistences laikā ir nesušas šai zemei?

- Kur ir to darbības svētīgie augļi?

- Kur ir tā laimīgākā un cēlākā Brīvās Latvijas bērnu paaudze?

- Kur ir viņas darbs, prāti un Sirdis?

- Kur ir tā Brīvība, par kuru 4. maijā katru balsi līdzi skaitījām?

- Vai mums būtu pašiem savas zemes postītāji jāuztur?

- Vai tad nav prātīgāk tranus un ērces no bišu stropa padzīt?



                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa