Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


.DOC versija izdrukai

Par nodokļiem un reģionālo politiku


Labvakar, Diegabiksi! Pirms gulēt iešanas, pastāstīšu Tev vakara pasaciņu.


Reiz, sensenos laikos, jūras krastā auga kāds krūms. Daudzus gadus tas bija audzis zem zaru kaudzes. Kad šo kaudzi novāca, zari bija pārāk vārgi, lai stieptos pretī saulei un sākumā palika turpat pie zemes.

Kad slogs tika noņemts un, šķietami nekas netraucēja krūmam dzīvot un uzplaukt, tā tomēr nenotika. Krūms netiecās pretī saulei un neizmantoja visu tam atvēlēto platību, bet palika, kur ir, turpinot nīkuļot un dzīt saknes tikai tajās dažās vietās, kur zeme bija treknāka. Lai cik tas liktos pretēji dabas likumiem, krūms nedzina jaunus asnus un saknes, bet palika tāds pats kā līdz šim. Putni krūma zaros dziedāja dziesmas par to, cik labi būtu, ja krūms sakuplotu, kā varētu ligzdas vīt un no plēsējiem slēpties. Bija daudzas putnu diskusijas par to, kā labāk krūmam augt un uz kuru pusi asnus un saknes dzīt. Putni dziedāja par to, ka vienuviet kuplojot labāk ligzdas vīt un no plēsējiem slēpties, ka nav vērts lapas pa visurieni izkaisīt un labāk tikai tepat pie jau esošām saknēm nobērt. Putnu dziesmas stāstīja par to, ka vētras un vēji izgāž lielos un kuplos augus, bet mazie un nekuplie visus negaisus pārdzīvo. Krūms klausījās putnu dziesmās un priecājās par to skaistumu ar domu, ka viss taču ir labi. Saulīte spīd un gadalaiki mainās. Nav krūma spēkos mainīt gadalaiku maiņas un diennakts miju.

Katru gadu krūmam rudenī nobira lapas, kas mēsloja un bagātināja augsni zem krūma, tomēr nekas nenotika. Vismaz ne krūma izpratnē. Bet daba nemīl tukšumu, auglīgajā augsnē savairojās dažādi citi augi, kas izmantoja krūma lapu radīto augsni, savas nobirušās lapas un dzina savus asnus. Pamazām vietu, kur krūms auga pilnībā pārņēma citi augi, kas slējās aizvien garāki, augstāki un sāka aizsegt sauli.

Bet saule nozīmē dzīvību.

Nekas... Zem kāda taču jābūt... Man pietiek ar mazumiņu.... Atviegloti nopūtās krūms, nonācis labi pazīstamajā ēnā. Citi augi jau bija to pārauguši.

Zaru kaudzes vairs nebija, bet situācija nebija mainījusies. Krūms kā bija audzis ēnā un nīkuļojis citu aizsegā, tā arī turpināja nīkuļot. Zari ložņāja pa zemi, cenšoties iesakņoties tikai atsevišķās vietās.

Nekas nebija mainījies.


Bet tagad čuči saldi, mazo draudziņ...


* * *


Neko neatgādina?


Tiešām? Un ja padomā labi?


Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības atgūšanas ir bijis daudz dažādu koncepciju par to, kā attīstīt laukus apvidus tā, lai veicinātu ekonomisko attīstību, kas ir tautas labklājības pamatu pamats. Ir bijušas daudzas koncepcijas, plāni, vīzijas un stratēģijas, ir bijušas pat reformas. Tomēr vai šogad, svinot 4.maija deklarācijas divdesmitgadi ir saskatāmas pozitīvas tendences reģionu attīstībā?

Tendences ir, bet ne pozitīvas. Reģioni katru gadu zaudē arvien vairāk iedzīvotāju, darbaspēks, kuram būtu jābaro tauta un jāceļ kopējā labklājība, reģionus pamet. Ja nav darbaspēka, tad nav arī bērnu un nākotnes. Vai mēs to vēlamies? Domāju, ka nē. Tāpēc šobrīd ir jādomā, ko var darīt reģionālajai attīstībai to noteikumu ietvaros, kurus īsā laika periodā nedz var, nedz ir ieteicams mainīt, jo sistēma nerodas nedz vienā dienā, nedz vienā mēnesī.

Cilvēki pamet reģionus, jo nav darba, nav iespēju, nav skolu, nav veselības aprūpes. Šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Būtiski saprast, ka liela daļa no tā, kā šobrīd „nav”, ir iespējams radīt tad, ja reģionos būs pietiekams daudzums potenciālās mērķauditorijas. Veidojas savā ziņā apburtais loks: nav cilvēku -> nav .... -> cilvēki aizbrauc vēl vairāk. Tomēr darbojas arī pretējā ķēdīte: ir cilvēki -> ir .... -> cilvēki nāk klāt. Citiem vārdiem sakot – ir nepieciešams piesaistīt cilvēkus. Nav vērts tukšā vietā būvēt mājas, bērnudārzus, skolas, slimnīcas un kultūras namus, jo nav jau neviena, kas tur ietu. Viss sākas un beidzas ar cilvēku pašu.


* * *


Ja nemainām sistēmu, ir jāizmanto tās dotās iespējas to izmantot savā labā. Mūsdienu ekonomika kā zinātne jau pašos pirmsākumos konstatēja faktu, ka nodokļi ir viens no spēcīgākajiem, ja ne visspēcīgākais makroekonomikas regulēšanas līdzeklis. Un nodokļu politikā atbildes arī ir jāmeklē. Vienlaikus jāsaprot, ka neviens politisks solis, kā, piemēram, nodokļu politikas izmaiņas nav tūlītējs risinājums, bet savus augļus nes ilglaicīgākā periodā. Nodokļi ir mēslojums augsnei, bet krūmam ir jāaug pašam.

Piemēram, šobrīd spēkā esošais likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” un likums „Par pašvaldībām” nosaka, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir pašvaldību budžeta jautājums. Likums „Par pašvaldībām” un likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” paredz pašvaldībai tiesības, izvērtējot atsevišķas nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijas, piešķirt tām atvieglojumus nekustamā īpašuma nodokļa samaksai.

Vienlaikus, likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” paredz, ka atvieglojumus atsevišķām nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijām pašvaldības var noteikt 90, 70, 50 vai 25 procentu apmērā no nekustamā īpašuma nodokļa summas. To nodokļa maksātāju kategorijām, kuri ir saimnieciskās darbības veicēji, pašvaldības var piešķirt nodokļa atvieglojumus kā de minimis atbalstu, ievērojot Komisijas 2006.gada 15.decembra regulas (EK) Nr.1998/2006 par Līguma 87. un 88.panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk — Regula Nr.1998/2006) nosacījumus.

Regulas Nr.1998/2006 2.panta otrais punkts nosaka, ka vienam uzņēmumam piešķirtais de minimis kopējais bruto atbalsts jebkurā trīs fiskālo gadu laika posmā nedrīkst pārsnieg EUR 200 000.

Skaitlis ir nosaukts – 200 000 tūkstoši eiro triju gadu laikā. Astronomiska summa vidējam Latvijas uzņēmumam. Pie tam, pašvaldība nav ierobežota šādu atvieglojumu piešķiršanā. Vismaz ne tiešā veidā. Atbalstu netieša finansējuma veidā var sniegt pēc nepieciešamības, saņēmēju skaitu neviens neierobežo. Šī ir pašu pašvaldību (reģionu) atbildība kā šo potenciālo atbalstu izmantot. Vienlaikus, nav arī tiešu ierobežojumu pašvaldībām ar savu līdzfinansējumu atbalstīt papildus nerentablās nozares, kas nepieciešamas šī finansējuma saņēmējiem, bet pašas par sevi spējīgas ekonomiski atmaksāties tikai ļoti ilgā laika periodā.

Racionāli vispamatotākais veids attīstības veicināšanai ir nosacīta ģenerālplāna esamība katra konkrētā reģiona pašvaldībai un ideālā variantā šie ģenerālplāni ir saskaņoti savstarpēji un tiecas uz vienu kopēju mērķi – tautas labklājību.

Tā kā sākām ar pasaku, tad turpināsim ar ideālo variantu – ne tikai pieņemsim, ka šādi plāni reģionos ir, bet vēl vairāk – ka tie reģionos ir saskaņoti un pašvaldības vēlas sadarboties. Ideālā pasaulē ar ideālu plānu, šajā brīdī katrai konkrētai reģionālajai pašvaldībai būtu jāceļas kājās un jāsāk strādāt konkrētajā virzienā – apzinot to vērtīgo daļu no pievienoto vērtību dodošajām nozarēm, kas nav zemkopība vai tai pielīdzināta nozare (jo minētais atbalsts abstrakto 200 000 EUR apmērā nav piemērojams lauksaimnieciskajai ražošanai un zvejniecībai), un sākot izvirzīt prioritārās lietas, kas ir nepieciešamas konkrētā uzņēmuma vai nozares attīstībai.

Ja kāda pašvaldība priecājas par to, ka vienīgais pelnošais uzņēmums, kas nodarbina cilvēkus reģionā ir, piemēram, mēbeļu ražotne, tad primāri būtu jāatbalsta (jādod nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi) tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar kokrūpniecību, transportu un apkalpo konkrēto ražotni vai nozari. Tā, piemēram, Līgatne un Ķemeri var izmantot jau esošo bāzi, lai attīstītu ārstniecības nozari, Jelgava, Rīga, Valmiera u.c. vietas, kur vēl ir saglabājusies rūpnieciskā ražošana – attiecīgās ražošanas nozares. Nav jau tā, ka viss, kas kādreiz ir bijis, koncentrējas tikai un vienīgi Rīgā un vēl dažās lielajās pilsētās. Kūdras purvi ir sastopami lielā daļā Latvijas teritorijas. Kūdru var iegūt, fasēt un pārstrādāt. No kūdras var ražot sākot no briketēm un beidzot ar mēslojumu un puķu podiem. Jo tālāka apstrāde, jo lielāka pievienotā vērtība, jo vairāk nodrošināto darba vietu.

Ja pašvaldība lepojas ar skaistu un neskartu dabu un tīriem ezeriem, cerot attīstīt lauku tūrismu, tad atlaides pienāktos atkal jau pašām viesu mājām, laivu nomām un uzņēmumiem, kas veic vides sakārtošanu un labiekārtošanu vai sniedz šai nozarei saistītus blakus pakalpojumus. Ja par abstraktu piemēru izvirzām Siguldu, kas, Latvijas ietvaros, ir iecienīts tūrisma objekts, tad nozares attīstībai nodokļu atlaides var piešķirt gan slēpošanas kalnu īpašniekiem, gan velonomas pakalpojumu sniedzējiem, gan dažādu atrakciju parku īpašniekiem. Vārdu sakot visiem tiem, kas vai nu apkalpo tūrisma nozari, vai ir daļa no tūrisma objektu īpašniekiem.

Ja, atsaucoties uz pēdējos divdesmit gados populāro, bet ne līdz galam pamatoto saukli, ka valsts (pašvaldība) nav uzņēmējs un valsts (pašvaldība) ir visneekonomiskākais uzņēmējs, reģionālā pašpārvalde nevēlas iesaistīties ar sev piederošiem uzņēmumiem noteiktas nozares attīstībā, ir iespējami arī citi mehānismi.

Pieņemsim, ka administratīvā sloga dēļ valsts vai pašvaldības uzņēmums nevar tik operatīvi reaģēt uz izmaiņām tirgū, kā to dara atsevišķas privātfirmas. Tomēr nevar uzņēmuma nepieciešamību vērtēt tikai un vienīgi no gada pārskatā iekļaujamās un grāmatvedībā uzrādītās peļņas viedokļa. Ir virkne nozaru, kas ir vitāli nepieciešamas, tomēr nekad nespēs nest tādu „tīro” peļņu, kā „lēti nopirkt – dārgi pārdot” bizness. Bērnudārzi, ceļi, skolas, teātri, veselības aprūpes minimums – vienmēr būs kāda daļa, kas nepakļaujas liberālā tirgus likumiem un tiek daļēji finansēti no valsts vai pašvaldības līdzekļiem.

Šobrīd tiek runāts par publiskās un privātās partnerības jeb PPP projektiem. PPP, ļoti vienkāršoti skaidrojot, ir līgums, ko valsts vai pašvaldība slēdz ar uzņēmumu par to, ka valsts vai pašvaldība iegulda, piemēram, nekustamo īpašumu, bet privātais partneris noteiktu laiku, pieņemsim, trīsdesmit gadus, šajā pašvaldības īpašumā sniedz noteiktu, reģionam nepieciešamu sabiedrisku pakalpojumu. Pēc tam, ieguldītais pašvaldības īpašums ir jāatdod atpakaļ. Šādā veidā, piemēram, ir iespējams gan izremontēt un atjaunot bērnudārzu, gan izbūvēt notekūdeņu vai kanalizācijas attīrīšanas iekārtas, vai iztīrīt vietējo ezeru vai upi, lai krastā esošā un pašvaldībai piederošā laivu bāze kļūtu pievilcīga potenciālajiem ūdenssporta cienītājiem.

Pasaules prakse ir pierādījusi, ka šādas sistēmas darbojas pat ļoti veiksmīgi. Valsts vai reģionālās pašvaldības budžets var stimulēt reģiona attīstību, ja līdzekļi tiek ieguldīti saprātīgi un saimnieciski. No dažādiem aspektiem Ventspils piemērs nav veiksmīgākais un par paraugu ņemamākais, tomēr tas iezīmē ļoti būtisku tendenci – gudri ieguldot līdzekļus, attīstība ir iespējama arī ārpus viena uzņēmuma vai ciema robežām.

Šādi var turpināt un turpināt, var kombinēt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides ar PPP projektiem tā, kā tas atbilst nosacītajam reģiona un valsts ģenerālplānam. Kamēr būs uzņēmīgi un domājoši cilvēki, reģioniem ir iespējas attīstīties, bet kāpu smiltīs nekas neaug. Ir jārada augšanai labvēlīgi apstākļi un, galvenokārt, bagātīga augsne. Attīstoties vienam ciemam, attīstīsies arī blakus esošais, jo mēs nedzīvojam piesaistīti vienā vietā, cilvēki pārvietojas un Latvija nav bezizmēra. Ja darbs būtu pieejams Jelgavā, Ogrē, Siguldā vai Ozolniekos, cilvēki ikdienā nebrauktu uz Rīgu un atpakaļ, tādejādi no katra nopelnītā lata, noteiktus santīmus samaksājot par iespēju šo latu nopelnīt. Jo tuvāk atrodas darba, dzīves vietas, jo vairāk apgrozībā ir brīvo līdzekļu, kurus var ieguldīt attīstībā.

Katra papildus nodrošinātā darba vieta rada ķēdes reakciju, jo apgrozībā parādās nauda. Nauda dod iespējas. Pati par sevi nauda nav nedz laba, nedz slikta. Naudas dabu nosaka izmantošanas mērķis.

Ja reģionā parādās nauda un, ņemot vērā reģionā noteikto politiku, tiek stimulēta tās ieguldīšana attīstībā, nevis ceļojumā uz Turcijas pludmalēm, tiek radīts lielisks pamats tālākai attīstībai. Naudai nav jēgas, ja tā aizplūst turku pludmalēs vai Ēģiptes smiltājos. Priekš reģiona un darba vietām tā ir mirusi nauda, tās tikpat labi var arī nebūt. Naudai ir jēga tikai tad, ja tā nes vēl naudu, t.i. rada jaunas darba vietas.

Naudas piesaisti reģionos var īstenot relatīvi vienkārši. Arī šeit darbojas vienkāršs matemātisks algoritms. Mēs visi zinām, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir piesaistīts zemes kadastrālajai vērtībai. Nekas nav tik ļoti dārgs, kā rūpnieciski izmantojamā zeme. Vislielākais nekustamā īpašuma nodoklis tiek piemērots biroju kompleksiem, noliktavām ražotnēm, bet vismazākais, piemēram, ģimeņu dzīvojamām ēkām. Pie tam, konkrēta dzīvojamā ēka, pēc personas lūguma, var ne tikai saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu, bet pat pilnīgu atbrīvojumu no tā.

Ja mēs modelēsim situāciju, ka, piemēram, Līvānos piepeši notiek ļoti strauja ekonomiskā izaugsme, darbu atjauno „Līvānu stikls” un, likumsakarīgi aug arī zemes kadastrālā vērtība. „Līvānu stikls”, kā jebkurš uzņēmums rēķina iespējamo peļņu un zaudējumus nākamajā gadā un attiecīgi arī plāno darbinieku algas. Ja „Līvānu stikls” zina, ka nākošajā gadā plānotā peļņa ir pusmiljons latu, ko var gan ieguldīt attīstībā, gan izmaksāt algās, gan sadalīt dividendēs īpašniekiem, bet nekustamā īpašuma nodoklis būs, piemēram, 60 000 latu, no kuriem var samazināt 90%, ja attīstībā tiek ieguldīti vismaz 60 procenti ienākumu, tad domājošs saimnieks ieguldīs naudu attīstībā, nevis vienkārši samaksās to pašvaldībai vai nesamērīgās darbinieku algās. Šie skaitļi nav izdomāti, tie atspoguļo aptuveno proporciju reālajā dzīvē, kaut uzņēmumu nosaukumi un atrašanās vietas mainās.

Savukārt pašvaldības budžetā no saskaitāmo secības summa nemainās. Gan nodokļiem, gan algām ir aprēķināms vidējais apmērs, kas sniedz maksimālu ekonomisku efektivitāti, t.i. kad par darbu tiek samaksāts tik, cik tas maksā, savukārt nodokļi ir noteikti apmērā, kad risks un soda sankcijas par pieķeršanu nemaksāšanā nav ekonomiski izdevīgas, t.i. pārāk liels risks, ka noķers par nemaksāšanu un sodīs.

Nekustamā īpašuma nodoklis nav vienīgais nodoklis, kas nonāk pašvaldību budžetā. Tāda, piemēram, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa. Šis nodoklis seko iedzīvotājam uz deklarēto dzīvesvietu. Tieši tāpēc reģioni ir ieinteresēti, lai strādājošie cilvēki būtu tur deklarējuši savas dzīves vietas. Summa, ko gada laikā Līvānu pašvaldība sniedza kā netiešu atbalstu „Līvānu stiklam”, budžetā nonāk citas ieņēmumu pozīcijas veidā.

Šādā veidā, izmantojot jau esošos mehānismus un nemainīgās likumsakarības, kas ir visiem zināmas un kuras nevienam no mums nav pa spēkiem izmainīt nedz dienas, nedz gada laikā, var sagatavot ļoti labu augsni turpmākai attīstībai.


* * *


Diemžēl mēs nedzīvojam ideālā pasaulē un Diegabiksis neaizmiga uzreiz. Diegabiksis domāja par krūmu, putnu dziesmām un dzīves telpu. Diegabiksis saprata, ka problēmas slēpjas ne tikai nezināšanā, bet arī negribēšanā un nespējā domāt un darīt citādi.

Diegabiksis saprata, ka nevienam nav ģenerālplāna un nekad nav bijis. Ne tikai putni krūmam dziedāja dziesmas par attīstības scenārijiem un vēlamo krūma izskatu, bet arī mūsu pašu runas vīri dažādu iemeslu dēļ ir izvirzījuši visdažādākos plānus reģionu attīstībai un reformai. Mēs nevaram pieņemt, ka eksistē savstarpēji saskaņots reģionālās attīstības ģenerālplāns, ja pēdējā reģionu reforma, kas četru seno etnogrāfisko novadu vietā ieviesa mistiskus administratīvos novadus, grupējot un dalot reģionālās pašvaldības pēc principiem, kas no pirksta izzīsti un mākoņos rakstīti. Citiem vārdiem sakot – plāna nav. Bet tāds var būt, ja vietējie varasvīri mazliet padomā ar galvu un pastrādā, aizmirstot par to, ka kaimiņš pirms daudziem gadiem ir par muļķi nosaucis, kaut pats nav padevies nedz prātā, nedz skaistumā un par to viņam atgādināts katru gadu satiekoties.

Otra lieta, par ko Diegabiksis domāja bija nauda. Pašvaldības piešķirtais netiešais finansējums, protams, ir laba lieta, bet pašvaldībām ir daudz funkciju jāveic un arī tam ir vajadzīga nauda. Ir bezdarbnieku pabalsti, dzīvokļu pabalsti, trūcīgo personu pabalsti, veco cilvēku pabalsti un mazo bērnu pabalsti, sociālie dienesti un daudz, daudz kas cits. Tam visam vajag naudu. Un visvieglāk ir paņemt naudu tur, kur tā ir – strādājošajiem uzņēmējiem. Vienkāršāk ir paņemt tur, jo par to uzzinās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms potenciālo vēlētāju skaits. Ja to, ka „Līvānu stikls” samaksā 60 000 tūkstošus latu pašvaldības budžetā, bet tam nepietiek līdzekļu attīstībai un jaunām darba vietām uzzinās tikai augstākā līmeņa vadītāji un grāmatvedis, tad par to, ka 30 000 novada iedzīvotāju jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklī par 2 latiem vairāk būs sašutuma vētra, ko konkurējošās partijas nekaunēsies izvilkt gaismā nākošajās vēlēšanās.

Konkurējošie politiķi pateiks, ka sliktie iepriekšējie vadītāji ņēma no bezdarbniekiem, jaunajām ģimenēm un pensionāriem, bet neņēma no uzņēmējiem, kam ir daudz un tāpēc ir pienākums dalīties. Tas, ko konkurenti skaļi kliegs, noraušot žēlu asariņu ir sirdi plosoši stāsti par to, kā šo naudu varēja izmaksāt bezdarbniekiem un pensionāriem pabalstos.

Diegabiksis gultā zem segas sarāvās. Viņš saprata, ka konkurenti nekad nepateiks, ka šī nauda sniedza papildus darba vietas un ienākumus, lai tēvi savas ģimenes un vecākus varētu uzturēt, lai cilvēkiem būtu darbs, nevis pabalsti. Lai cik rūgti tas neskanētu, pensionāros un bezdarbnieku pabalstos ieguldītie līdzekļi ir nauda, kuru tikpat veiksmīgi var iztērēt Turcijas pludmalēs vai Ēģiptes smiltājos. Tā ir mirusi nauda, kura tiek apēsta, nodzerta un iztērēta bez iespējas, ka šis ieguldījums nākotnē nesīs jebkādas pozitīvas sekas. Šī nauda ir daļa no apburtā loka, kas nekad nebeigsies. Šāda pieeja nerada neko no jauna, bet iekonservē jau esošo situāciju. Brīnišķīgi, ja par pašvaldības naudu bezdarbnieki dažas stundas dienā grābj lapas vai slauka ielu, tomēr tam vajag naudu un šis mehānisms nekad un neko papildus tīrai ielai un vecu lapu kaudzei neradīs.

Vienmēr vienkāršāk ir izdomāt kāpēc kaut ko nedarīt, nevis kā izdarīt, pirms aizmigšanas nodomāja Diegabiksis. Viss atkarīgs no tā, kā uz jautājumu paskatīties. Krūms taču neizdarīja nevienu kļūdu savā attīstībā. Vienkārši, tā stulbi sanāca, ka krūms neizdarīja vispār neko...



A. Šneiders

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa