Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


306.

No: Anastasijas       Temats: Aborti

?←      2009. gada 20. maijā 10:04:15

Ilgi esmu pārdomājusi pirms saņēmos un rakstu jautājumu: vai mūsu (vīrs un sieva) darbiem, vārdiem, domām ir kāda jēga un cerība uz Piedošanu, ja neesam atļāvuši piedzimt trīs no pieciem bērniem? Visi bērniņi pieteikušies laulībā ar vienīgo vīrieti manā mūžā. Domāju, ka šāds jautājums nav manī vienīgajā, bet daudzās sievietēs un ģimenēs!



Par Luulismu un piedošanu.


            Ja ar piedošanu tiek domāta atbrīvošana no atbildības – sekām, kuru cēloņi ir Jūsu darbības, tad, mūsdienu vispārpieņemtajā piedošanas izpratnē, kurā piedošana ir iespēja atjaunot tuvību vai iepriekšējās attiecības atkarībā no piedevēja personiskās attieksmes pret notiekošo – tad atbilde ir nē. Ja ar to domā vispārējo Dabas Likumu diktēto Dabisko Kārtību III Logosā, jeb Dzīvo Dievu, tad teoloģiskajā nozīmē – ir jā, ar noteikumu, ka šie Jūsu minētie notikumi neveido citu destruktīvu kombināciju ar pārējām Jūsu karmas daļām.

            Visu marku baznīckungiem, Luulistiem, Delperistiem un „Anastasiologiem” (Anastasija ir Megrē literārais tēls ar tādu pašu faktoloģiski - literāri – ekonomisku noslodzi kā Davinči koda vai Marsiešu hroniku violeti sudrabotajiem personāžiem.) izglītības trūkuma un savtīgu interešu vadītiem, kopīgi darbojoties, ir izdevies panākt uzvaru un reizē ar to nest postu tajā, ka populācija kopumā ir zaudējusi priekšstatu par objektīvu parādību vai subjektīvu apziņas stāvokļu patieso būtību. Viņiem ir izdevies tos visus sajaukt vienā putrā. Visuma objektīvie aspekti (III Logoss) tiek aizstāti ar subjektīvajiem personiskās attieksmes un darbības aspektiem, pie tam – pirmajiem tiek piedēvēta otro daba, bet cilvēka rīcība, manipulējot ar skaistajiem Mīlestības, Ticības, Piedošanas, Līdzjūtības, Netiesāšanas un Labdarības vārdiem, kas aizgūti no mūsdienu baznīcas populistisko sprediķu grāmatām, tiek ievirzīta krāšņi dekorētā savtības gliemežnīcas spirālē.

            Viņi saka: „atbrīvojies no grēka”, „pieņem Dievu savā Sirdī” vai „seko tikai pats savai Sirdsbalsij”, bet nepasaka to, ka

            - sekot savai Sirdsbalsij var tikai tad, kad ir attīrītas Jūtas un Apskaidrots prāts. Tad, kad Cilvēks ir spējīgs nelokāmi realizēt darbībā to, ko atzīst par pareizu un labu esam. Pretējā gadījumā tas ir ielūgums uz elli zemāko instinktu ceļa vadībā.

            Viņi aicina pieņemt to, ko neviens nekad nav redzējis, ko retos izņēmuma gadījumos kā neaptverama un šausminoša spēka klātbūtni ir izbaudījuši daži no tīrākajiem un spēcīgākajiem Garīgo Mācību Ideālajiem Varoņiem. Viņi aicina izdarīt to, kas personiskai apziņai nav apzināms un izdarāms. Turpat viņi aizmirst atzīties savu svēto rakstu patvaļīgos sagrozījumos un tulkojumu neprecizitātē. Tie, kuri lētticīgi seko viņu aicinājumiem, labākajā gadījumā dzīvo paši savu halucināciju pasaulē, bet sliktākajā – kļūst par tumšās pasaules apsēstajiem.

            Viņi nesaka:

            - Zini, ka Tavs Radītājs ir Tavs augstākais Ego (Monāde), kura projekcija ietekmē notikumus Tavā Sirds telpā. Pieņem šīs ietekmes!

            Viņi aicina atbrīvoties no grēka, bet nekā nesaka par to, ka tam, kurš ir nostājies uz grēka ceļa, ir jānoiet šis ceļš līdz galam un jāizbauda visi grēku augļi. Viņi nestāsta, ka pārtraukums ved pie recidīva, bet atbrīvoties var tikai izbaudot augļu rūgtumu – maksājot savus parādus.

            Viņi runā par sekošanu savam Dievam, Kungam, Jēzum, Sirdsapziņai, Garam vai kā nu kurš no viņiem to savā mēlē dēvē, lai caur to iemantotu mūžīgo dzīvošanu, veselību, sirdsmieru, vietu izredzēto lokā u.t.t. Viņi nesaka:

            - seko sava... ideālam nesavtīgā mīlestībā un tu neiemantosi neko citu, kā vien to savu līdzcilvēku neizpratni, aizdomas, apmelojumus, izsmieklu, tenkas un ķengas, kuru labā Tu būsi pūlējies.

            Antīkajā pasaulē Draugs atstāja savu ģimeni, lai dzīvotu pie Drauga viņa mājā un atbalstītu viņu grūtā brīdī. Draugs pārdeva visu savu īpašumu, lai palīdzētu segt Drauga parādus. Draugs gāja cietumā vai trimdā līdz ar savu Draugu, lai tur dalītu ar viņu grūtības un ar savu klātbūtni viņam tās atvieglotu.

            Kāpēc Jums vajadzīga Piedošana?

Tāpēc – lai iemantotu, vai tāpēc - lai dalītos? Viņi saka:

            - piedod un tev kļūs labāk!

            Bet es saku:

            - saproti un tu iegūsi spēju piedot!

Teorētiski viņiem var piekrist, ja ar Piedošanu mēs saprotam vienu un to pašu, bet ar to arī mūsu saskaņa beidzas, jo viņi runā par pašlabumu Tev, bet es - par labumu tam, kurš ir pāridarītājs.

            Ciešanas ir subjektīvas un nāk no situācijas neizpratnes. Kad mēs izprotam notiekošo vai apzināti radam grūtības, tad tās iegūst baudas raksturu un ir apliecinājums sasniegumam. Tikai tad, ja neredzam sasniegumu, ja grūtības ir bezmērķīgas un bezjēdzīgas - tad tām ir ciešanu raksturs. Var nešaubīgi ziedot savu dzīvību, bet ir neizturami mokoši mirt muļķīgā nāvē.

            Katram ir tiesības grēkot un iziet savu grēka ceļu līdz galam, bet tikai tā, lai neatvieglotu sev šo ceļu, sajaukumā ar tikumiskā ceļa brīvību un tur, kur nevar saldināt sava grēka augļus ar tikumisko Cilvēku darba augļu klātbūtni. Katram, savas rases un dzīvesveida ietvaros, aparteīdā ir tiesības dzīvot kā viņam patīk.

            Tad, kad kāds, vēloties dalīties ar Jums jūsu ceļā, lūdz Jums atjaunot tuvību (izbeigt domstarpību vai atstumšanu caur „sodu”), Jūs varat – saprotot notikuma kopsakarības un būtību – neuztvert to kā saņemtas ciešanas, bet iespēju piedot pāridarītājam viņam trūkstošo sapratni par to, ko viņš ir darījis.

            Sapratnes pasniegšana ir vienīgā esošā Piedošana un neizpratnes sagādāto ciešanu saistību atbrīvošana – brīvības atgūšana – „atvieglojums”. Ja pāridarījums noticis dzīvesveidu nesakritības dēļ, tad Piedošana ir pārkāpēja attālināšanā viņa dzīvesveida robežās un aparteīda robežu atjaunošanā.

            Tad, kad saprotat – tad varat piedot vai atstāt pāridarītāju viņa iesāktajā ceļā bez atbalsta. Piedošana ir atbalsts, kurš, kā jebkura darbība, izraisa sekas. Ar Jums ir tie, kas grib būt labi, grib būt labi Jums līdzīgā veidā vai pilnīgi citu ceļu ejot. Kā pati redzat – ne katram Jūsu Piedošana – Sapratne ir vajadzīga un derīga.

            Tāpat Jums blakus ir tie, kuri Jūsu piedošanu meklē sava grēka turpināšanai mazdūšībā vai, kas ir vēl sliktāk – pastiprinātai baudīšanai. Ar pirmajiem viss ir skaidrs – piedošanas trūkums viņiem liks mobilizēties un paātrinās „izveseļošanos”, bet ar otrajiem ir daudz sliktāk.

            Ir tādi, kuri, apzinoties darbības postošo dabu, to piekopj pret citiem šī posta nešanai – tas ir ļaunums, bet ir arī tādi, kuri to piekopj pret sevi, gūstot baudu no darbības pretdabiskuma apziņas – tā ir pāragras Brīvības ēna – vaļība, ar kuru slimo visa vecās pasaules „demokrātiskā sabiedrība”. Tad šīs „progresīvās sabiedrības” elites pārstāvji – padibenes, meklē to, kurš varētu nākt ar savu Piedošanu un tā atjaunot viņu grēka – pretdabisko darbību baudas saldumu.

            Katra bauda izsīkst, ja tā kļūst par ikdienu. Jutekļi notrulinās un tas, kas bija baudas avots, tagad ir normas uzturēšanas līdzeklis. Ir jāpalielina deva – spriegums, bet to, ko nevar palielināt pēc būtības (formu atšķirības ir tikai būtības dažādie aspekti), var padarīt spilgtāku ar pretpola piesaistīšanu. Pretdabiska rīcība ne tikai atņem baudu, bet sašaurina apziņu un izkropļo Sapratni. Tad viņi meklē kādu, kurš viņos atjauno viņu grēka sapratnes asumu – krišanas dziļuma izpratni un tā atdod viņiem pazaudēto bezdibenī „lecamo gumiju”. Tad piedošana tādam ir piedalīšanās posta vairošanā un pelna posta nesējam līdzvērtīgu atbildību.

            Radot sekas, mēs saņemam rezultātu enerģiju plūsmu veidā. Šīs enerģijas neviens pie mums nenosūta, tāpat kā nav neviena, kurš varētu tās atsaukt vai pagriezt citā virzienā. Šīs enerģijas ir saprātīgas Metafiziskā nozīmē. Tās spēj uztvert ietekmes (mūsu rīcību) un veidot cēlonim (mums) atbilstošas darbības formas. Tas ir Saprātīgums.

            Neviens šīs enerģijas nekontrolē – neuzrauga. Svēto rakstu poētiskās izteiksmes tēlus un alegorijas nevajag uzskatīt par reāli eksistējošiem objektiem. Nav Tā, kurš vienam pēc viņa lūgšanu vai ziedojumu – labo darbu apjoma piedod, bet citam var arī nepiedot. Ir Kosmisko enerģiju plūsmas, kurās Cilvēks iejaucas ar katru savu rīcību, domu un izrunāto vārdu.

            Ar to šīs plūsmas tiek harmonizētas vai izsistas no līdzsvara, kas ierosina attiecīgu enerģiju pretpolu aktivizēšanos līdzsvara atjaunošanai. Šīs plūsmas mūsu apziņā veido to, ko mēs saucam par dzīves apstākļiem. Tad mēs, pēc savas darbības un mērķu rakstura izjūtam baudu vai ciešanas. Tad mēs sakām – mums ir laba vai slikta karma. Patreizējā ekonomiskā krīze vieniem ir pilnīgs murgs, tai pat laikā, kad citiem tā ir kā Debesu manna.

            Vai Jūs meklējat Piedošanu, vai To, kurš Jums Piedod? Visbiežāk Cilvēki lūdz pēc Piedošanas, jūtot savas nastas smagumu. Tad viņš meklē to, kurš viņam to varētu noņemt. Noņemt var tas, kuram ir darītas ciešanas – pret ko ir Grēkots. Visbiežāk tā ir paša pāridarītāja Sirds, neļaujot tai dzīvot Mīlestībā.

            Jēzum tiek piedēvēti vārdi:

            - „Ej un negrēko!”, bet aizmirsts tos savienot ar izteiciena otru – citur ierakstīto daļu – atdod katram viņam pienācīgos parādus – Ķeizaram Ķeizara, bet Dievam Dieva daļu!

            Grēka nasta katru spiež tuvāk zemei un jaunam grēkam, vai mudina atbrīvoties no tā, atkarībā no viņa grēka ceļa sākuma, dziļuma vai beigām. Katrs, savai iekšējai dabai atbilstoši, meklē to, kurš viņam palīdzēs to papildināt, nest vai noņemt. Noņemt šo nastu var tikai tas, kam radot ciešanas, šo nastu esam ieguvuši.

            Ceļš pie tā, kurš viņam šo nastu noņem, papildina vai atvieglina, daloties tajā, ir viņam Labais šajā dzīvē. Nastas smagums ir derīgais, kurš kopā ar tās veidu – pareizo noved pie mērķa – Sapratnes par rīcību un tās sekām. Ceļa grūtības pie Labā – nastas noņēmēja, ir tas, kas ļauj no nastas atbrīvoties un saprast, ko viņam nozīmē vārdi – es Tev Piedodu!

            Tad, kad tika teikts:

            - „Ej atdod parādus un negrēko!”, tad tika runāts arī par to, ka nedrīkst atskatīties – atjaunoties grēkā. No grēka var atbrīvoties tikai parādu nastas atdošanas ceļā, bet to atjaunošana pēc piedošanas ir pievienošanās grēkam pēc brīvas gribas, kas izraisa savas gribas apvienošanu ar to. Sapratne izraisa nožēlu, bet tā attur no atjaunošanās grēkā. Bez nožēlas grēka aicinājums pastiprinās un piedošanas meklējums ir bijis tikai pašapmāns vai citu maldināšana grēka netraucētai turpināšanai.

            Cilvēks izdara milzum daudz darbību – kā labu, tā sliktu, kā pareizu, tāpat nepareizu. Viņš tiecas pēc derīgā un, neuzklausot Dieva Balsi – arī pēc nederīgā. No vienām nastām ar to mēs atbrīvojamies – citas saņemam. Vienas ir ātri atdodamas, citas daudzus mūžus nesamas. Vienas ir tikai mūsu, citas - ar citiem kopīgi nesamas.

            Katru reizi, nākot šajā pasaulē, mēs nākam to padarīt labāku. Mēs to darām gan sabiedriski – kopīgi ar Citiem tādiem pašiem kā mēs – ar tiem, ar kuriem mums ir kopīgs Labais, pareizais un derīgais, gan savās attiecībās ar Radītāju. Tāpēc – vienu Ķeizaram, citu Dievam. Vienu varam atdot ātrāk, citu vēlāk – tā jānes līdzi līdz brīdim, kad tā piepildīsies līdz malām un noņēmējs būs gatavs ar mums runāt.

            Tāpēc:

            - Ej savu Ceļu, atdod parādus, kurus vari atdot šodien, katram pēc viņa dabas, neuzņemies jaunus tur, kur esi ieguvis sapratni un gaidi brīdi, kad varēsi atbrīvoties no pārējās daļas, tad, kad būsi sastapies ar tās noņēmēju – kad būsi sapratis to, ko šodien vēl nesaproti. Dari to, ko vari izdarīt šodien – pildi savu pienākumu, bet neļaujies, lai nasta Tevi nospiež bezdarbībā. Tās smagums Tevi stiprina.

            Tad, kad Tevi ved pie karātavām, esi pieklājīgs pret savu bendi un viņa palīgiem – viņi dara savu darbu un nav vainīgi pie tā, ka Tev šodien tiek izpildīts spriedums. Daudz labprātāk viņi šobrīd būtu pie savām sievām, bērniem un draugiem. Esi pieklājīgs nevis tāpēc, ka kāds Tev palīdzēs izbēgt vai labāk ieziepēs auklu, bet tikai tāpēc, ka - būt pieklājīgam ir pareiza rīcība.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa