Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


282.

No: Alise       Temats: prognozes

?←      2009. gada 03. februārī 12:51:03

Kāds ir patreizējo politisko, sociālo un ekonomisko notikumu Latvijā sociopsiholoģiskais skatījums un prognozes?



Par prognozēm.


Savu pirmo sociālekonomisko prognozi izteicu apmēram 25 gadu vecumā, kad, ieklausījies intuīcijā, tur atradu atziņu – tad, kad būšu pensijas vecumā, pensiju nebūs, nebūs arī šīs ekonomiskās sistēmas, tāpēc sāksim ar ekonomiku un tās paradoksu. Mēs dzīvojam tādā ekonomiski – politiskā formācijā, kurā visi mērķi ir ekonomiskajā, bet līdzekļi – politiskajā laukā. Ekonomiskā ideoloģija vienlaikus ir arī politiskā bāze, virzītājs un nodrošinājuma avots. Pie tam politika ir jāsaprot ne tikai kā valstiska, bet arī kā ekonomisko, kultūras, ģimenisko un cilvēcisko attiecību joma. Tajā viss ir pakļauts un tiek diktēts vadoties no ekonomiskās ideoloģijas standartiem.

Šajā ideoloģijā var izšķirt latento – slēpto posmu un slimības atklāto formu. Slimība aizsākās līdz ar augļošanas sākumu – naudas aizdošanu pret procentiem, un procentu procentiem (soda procenti), bet atklātā formā pārgāja ar to brīdi, kad parādījās bēdīgi slavenā teorija par biržām, tur notiekošajām operācijām (spekulāciju) un ar tām saistīto naudas „pelnīšanu” – biznesu. Kā kronis visam nāca kreditēšanas sistēma – parādu verdzība – kā vērtības (naudas) avots, kurā ekonomika veidojās parādu piramīdas veidā. Tajā parādu – kredītu izsniedzējam pieder kā izsniegtā kreditēšanas ceļā radītā nauda, tā pret to uzrādītā ķīla, tā parādnieka darbs un darba augļi atdodamās summas veidā kopā ar aizdevuma procentiem.

Katram ir skaidrs, ka tā ir smagi slima un nenovēršamam galam nolemta ekonomika, kurā parādu pieaugums ir ātrāks par to atmaksu, jo parādu procentu atmaksai vajadzīgās naudas vienkārši nevar būt tur, kur parāds ir naudas vērtības avots, bet naudu taisa tas, kurš izdod parādu – banka.

Šāda ekonomika rada savas slimības metastāzes visās dzīves jomās – sākot ar medicīnu, izglītību, zinātni un beidzot ar ģimenes dzīvi un tikumības nozīmes apziņu sadzīvē. Rodas ekoloģiskas, demogrāfiskas un psiholoģiskas problēmas līdz pat dzīves jēgas zudumam un kolektīvai pašnāvībai, iznīcinot savu dzīves vidi. Liberālā tirgus (parādu kapitāla) ekonomika nevar turpināties bezgalīgi – to ierobežo vides spēja asimilēt (piesātināties) parādu. Tad, kad ir sasniegta šī robeža – piramīda brūk – nauda (spekulācija) zaudē vērtību un ekonomiskās aprites beidzas – visi ir cits citam parādā, bet ko ieķīlāt vairs nav (ir gan – nākotnes pensija!), tāpēc nerodas jauna nauda kredītu veidā – ir naudas trūkums.

Tagad baņķieri, biznesmeņi un politiķi domā un runā par „ekonomikas atveseļošanu”, kas ir tiešā pretrunā ar normāla cilvēka un viņa ekonomikas eksistences jēgu. Tāda „atveseļošana” nozīmē slimās (pēc būtības) ekonomikas sabrukuma apturēšanu un tās (slimības procesa) atjaunošanu, kas nākotnē novestu pie vēl lielākām katastrofām. Patiesa ekonomikas atveseļošana būtu šīs slimās ekonomikas pakāpeniska demontāža un atgriešanās pie darba daudzumu un darba vērtības (dabiskās) ekonomikas ar fiksētu, daudzpolāru valūtu sistēmu, kurā katra valūta atspoguļo reālo darba vērtību, tā derīguma kategorijā. Tagad, tiecoties pēc „atveseļošanas” tiek panākta smagāka un ilgstošāka slimības gaita, kurā palielinās iesaistīto slimnieku ciešanas.

Tāds ir ekonomiskais paradokss, kurā izeja ir pretējā pusē no uzstādīto mērķu virziena. Tāpēc, tiecoties pēc labklājības – Europā skrienot, rakstot projektus un ņemot kredītus, katrs tiešā ceļā dodas iekšā tajā postā, kādu tam ir sagatavojusi šī, panākumus sološā, spoži mirdzošā ekonomiskā spitālība.

Aplūkojot pašus slimniekus, paveras ļoti līdzīga aina. Tikām, kamēr ekonomika mīksti slidinās, zaudējot cilvēcības elementus, no viena kalniņa lejā uz citu, kamēr to nekrata drudža grubuļi, slimnieki ir ar to un savu dzīvi mierā. Viņi neaizdomājas par to, kurp viņus ved biržas, bankas, un politiķi, kāda ir izglītības sistēma, ko tagad sauc par kultūru, ko viņiem gatavo zinātnieku smadzenes un kāda ir pašu un līdzcilvēku tikumība – kas ir morāle, norma un amoralitāte. Viņus maz interesē tas, ko bērniem skolās un universitātēs māca, ja vien tie ir ņipri, veselīgi un aizrautīgi, ja vien tie apgūst ieguldīto kapitālu un sola krietnu peļņu par to nākotnē.

Tāpat, kamēr politiķi netraucē naudu pelnīt un tērēt, viņus neinteresē, ne ko politiķi dara, ne kur tādi rodas. Kamēr nauda ir ķešā, tikmēr var vājāku malā pastumt. Kamēr alus ir mucā, kāposti bļodā un cūkas riba rokās, tikmēr viss ir vienkārši un skaidri – ir „sliktā Maskavas roka”, „žīdi nosūc labumu” un nākotne par spīti tiem abiem ir rožaini (varavīkšņaini) salda. Kamēr sola un maksā pensijas, tikmēr var bērnus neaudzināt, bet pensionāri sapņot par ceļojumiem, mierīgām vecumdienām vai drosmīgākie palasīt par vecumdienu seksa priekiem, bet nekad ne par Veco Cilvēku pienākumiem un lomu ģimenē. Kamēr pensija pienāk, var domāt par tās tēriņu, bet ne par savu ietekmi uz bērniem un to pasauli, kādu viņiem atstāj – par tām rokām, kurās to nodod.

Koku pazīst pēc augļiem – Cilvēka dzīvi pēc viņa darba augļiem un tiem, kam nākas šos augļus mantot.

-     Kāda ir 4.maija vērtība pīrsingota, tetovēta zālītes pīpmaņa vai pārdoties gatava „latvieša” rokās, kurš vaukšķ angliski nēģeru repa ritmā, vai „Zvaigžņu” ekrānā blenžot?! Nekāda!

-     Kāda ir darorizēta plānprātiņa spēja būt par Latvieti, Cilvēku vai izpratne par Valsti, Neatkarību un Pienākumu?! Nekāda!

-     Kāda ir dolārus vai latus gaidoša un tajos valstisko lietderību mēroša vēlētāja vērtība politiķa un Vēstures acīs?! Nekāda!

-     Kāda ir nākotnes iespēja par materiālo labklājību domājoša zemnieka sētai?! Nekāda!

Tas, kurš nepilda Dieva doto daļu, nekā no tās nesaņem. Tas, kurš no Debesīm atkrīt, no Zemes tiek padzīts, Tas, kurš Zvaigznēs neiemīlas, Zemes mīlestību graudu birumā un piena Svētībā nesmeļas. Tas, kurš domas nepulcina, savus bērnus svešumā izkaisa.

Patiesībā, jautājums par ekonomikas atveseļošanu un virzību, ir jautājums par to, kas ir Suverenitāte un to, kas ir Latvija.

-     Vai Suverenitāte var būt arī nepilnīga – vai beztiesība (verdzība) var būt ierobežota? Protams, ka nē, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Suverenitāte ir Brīvu Cilvēku tiesības pašiem izveidot un uzstādīt savus mērķus un Ideālus, kā arī īstenot tos ar, dzimstot, no Radītāja mantotiem līdzekļiem – radošo degsmi, Gudrību un Mīlestību.

-     Vai tas ir iespējams Europas ekonomiskajā telpā un Eurozonā atbilstoši tur pieņemtajām regulām, vai „dokumentiem”, kuros vāvuļo par konkurenci, ilgspējību, „Dabas un Kultūras saglabāšanu” vienlaicīgi?! Protams, ka nē! Pārdodot „daļu no Suverenitātes”, Jūs pārdevāt savu Dvēseli – tātad visu, kas Jums bija, ir un būs, un sevi pašu ar visiem nākošajiem bērniem piedevās, pretī saņemot pliku dibenu un papīra klauna cepuri, smieklos rēcošo pircēju galda priekšā.

-     Vai Latvija ir teritorija, kuras hektārus var izpirkt tad, ja ir nauda ar ko maksāt?

-     Vai Latvijas robeža ir līnija, kuru „sargā” datorizēts nevēlamo ieceļotāju saraksts?

-     Vai ražotājs ir tas pats, kas eksportētājs un vai nodokļu maksātājs ir tas pats, kas valsts kases pildītājs?

-     Vai pelnītājs ir valsts stiprinātājs?

-     Vai ārzemniekam piederošais ir daļa no Latvijas?

-     Vai ārzemēs strādājošais ir Latvietis?

-     Vai ārzemēs saražotais ir Latvijas produkts?

-     Vai netiklība un ķēmošanās pēc tēvoča Sema vai Briseles pātagas plīkšķa arī ir daļa no Latvijas?

Zemnieki dumpojas, brauc uz Rīgu – dusmojas, ka viņus vazā aiz deguna, bet, mīļie, labie Latvieši – kam Šķēle pārdeva privatizēto pārstrādes rūpniecību (par to nodokļa maksu apejot – vekseli esot dabūjis)!? Amerikas onkulim taču! Tad ko Jūs tagad gaidāt no tā un brīnāties, ka Jūs Godmanis pārstrādē nelaiž? Viņam taču tās nav! Jums tās nav! Latvijai tās nemaz nav. Tā ir tam, kas to nopirka no Šķēles. Šķēlem prasiet, kur palika un kad būs! Un tā visās citās cukās, gaņģos un ruļļos! Izpārdevāt, „izprojektējāt” un izniekojāt, izEuropojāt un izNATOjāt! Kam skalus plēsāt un uguni pūtāt? Kam Mājas pārdevāt un dzīvokļiem cenas cēlāt? Pats plēsi, pats mauci, pats vaidi!

Vai ir iespējama valdības nomaiņa, izriet no tā, ko saprot ar šo nomaiņu. Ja ar to saprot uzvārdu plāksnītes pie kabinetu durvīm, tad nē, jo uzvārdam nav nozīmes šajā ekonomiskajā sistēmā, normu, likumu un līgumu krātiņā. Vidē, kurā krāpniecisks līgums iegūst likumīgu spēku, neko uzlabot nevar. Tādā „valstī” nav tās vides, no kuras varētu nākt citi – ar citu redzējumu un darbaspēju apveltīti Cilvēki. Valsts un vēlēšanu aparāts sen tādus ir izravējis, nobēdzinājis vai aizlaidis pa Itas Kozakēvičas un Podnieka ceļu! Tādu vairs nav ne ministrijās, ne Saeimas deputātos, ne arī studentu un skolu solos, bet tie, kuri ir kaut kur aizķērušies aiz liekšķeres malas, kašķējas par mīkstajiem „er” vai, uz kuru pusi pirtsslota mesta, labāk raganai trāpa.

Tas, ko var vai nevar izdarīt „jaunā” valdība un kas ietilpst tās sastāvā, atkarīgs no tā, cik uzticīgi vēlētāji tai ļaus mainīt labklājības kritērijus un ekonomisko kursu, jo, pieprasot uzturēt līdzšinējos standartus un orientierus, no bedres izkļūt nevar. Tāpat jāsaprot tas, ka, paliekot Europas Savienībā un NATO, banku atkarības tīklos un konkurences ideoloģijas rāmjos, šī valdība jaunus, produktīvi domājošus Cilvēkus piesaistīt nevarēs. Tie tur neies. Viņi netērēs spēkus bezjēdzīgā rosībā.

Vecā valdība radīs savu jauno mantinieci pēc sava ģīmja un līdzības vienīgi pārģērbjot to citās uniformās un citus diplomus vai profesionālās piederības piemeklējot, bet ar to pašu veco sāli iekšās. Pamainīs lozungus, komandas un krāsas, bet spēles noteikumus un bumbu laukumā atstās to pašu veco. Nāks „jaunie un gaišie”, veco buku instruēti un paklausībā turēti.

Nekāda jauna valdība nevar parādīties tik ilgi, kamēr prese, radio un televīzija, tur strādājošie ir vecie un kamēr lasītāji un klausītāji tai tic. Taurējošie maldinātāji kopā ar vecajiem bukiem darīs visu, lai tauta kādu laiku cerētu un gaidītu no „jaunajiem un gaišajiem” to, ko tie nevar dot. Viņu devīze ir – „AIZEJOT  PALIKT”.

Tas, kas ir pamatoti nobriedis, un kaut arī novēloti, bet tomēr laužas uz āru, tiek valdības nozīmētu atraktīvu mutes bajāru pārķerts un ievirzīts destruktīvā ārišķīgu atrakciju gultnē, kur tas noputojies un novadējies satek atpakaļ tajā pašā kloākā aiz alus dzertuves stūra. Tomēr tas, kādus resursus tam atvēl valdība un ar kādu entuziasmu to uztver „revolucionāri”, par kaut ko liecina. Tas liecina, ka valdība tam ir gatavojusies un tikai naivuļi var domāt, ka tās rīcība ir nepārdomāta vai neprofesionāla. Tā nu nemaz nav. Rīcība ir labi pārdomāta un pieskaņota „revolucionāru” psiholoģiskajam portretam.

Šī Latvijas „valdība” ir profesionāli izpildītāji – kārtis pokera spēlē. Lai saprastu spēli, ir jāatrod tās vadītājs un jāuzzina viņa mērķi. Iepriekš minējām Šķēli un viņa Amerikas onkuli. Tas, kurš kontrolē enerģiju – kontrolē Sirdi un asinsriti, bet tas, kurš kontrolē vēderu – kontrolē prātu. Tikai tas, kurš kontrolē plaušas – kontrolē visu. Palūkosimies, vai tas, ko domājam kontrolējam Sirdi, vēderu un plaušas ir viens un tas pats.

Tad, kad Ukrainas pakalpiņi pēc Vašingtonas rīkojuma (19.decembra vienošanās) aizgrieza gāzes vada ventiļus, pieteicās Sirds kontrolieris. Tad, kad zemnieki saprata, kur ir šaurā vieta, pieteicās vēdera kontrolieris, bet tad, kad prese, radio un TV runā par notikumiem Gruzijā (Augusts), Ukrainā (Gāze) un 13 janvāri Rīgā ar tās augstSērīgi sankcionēto grautiņu, atkal piesakās plaušu kontrolieris – Tēvocis Sems no Vašingtonas.

Tas, cik cītīgi tiek melots, sagrozīts un tendenciozi pasniegts, liecina par to, kam tas ir vajadzīgs – kas ir pasūtītājs un uz kurieni viņš velk. Tā jau vairs nav tirgus sieviņu apspriede par „Maskavas garo roku”. Tā jau ir apzināta maldināšana, tracināšana un rīdīšana. Tas ir pants par naida kurināšanu. Starp citu – neviens no mikrofonētajiem meļiem nav atvainojies par maldināšanu pat tad, kad pats Saakašvillī ir publiski atzinis to, ko Gruzija tiešām izdarīja – uzbrukumu Chinvali un sagatavoto uzbrukumu Ingušiem. Tā, lūk! Un par gāzes skandālu tas pats cirks.

Patreizējā valdības rīcība ir ciniska, publiska, demonstratīva nejēdzību virkne, kura „cērt acīs” katram, kurš ar to kaut nedaudz saskaras un katram ir redzams, ka šī aktīvi mehāniskā rīcība nav vērsta uz situācijas uzlabošanu, bet gan uz „krīzes” demonstrāciju, aktualizēšanu un padziļināšanu. Tas, cik pakalpīgi tiek pavērts ceļš noziedzībai, runā par to, ka tiek noārdīts tiesiskums, atbrīvots nihilisms un stiprākā tiesību princips – viss velk uz to, ka Latvijā tiek briedināts kārtīgs „tesiņš un dūru vicināšana”.

Ja nebūtu 13 janvāra notikumu, varētu domāt, ka ministru kabineta „akcijas” ir savam amatam neatbilstošo ministru rosīšanās, lai imitētu darbību, bet, ņemot vērā 13 janvāra teātri un aplūkojot to kontekstā ar vēlāko TV un preses darbību, ir skaidrs, ka tā tomēr nav. Tad var redzēt, ka 13. janvāris tika sarīkots kā procesa elements ar mērķi safilmēt materiālu, kuru varētu izmantot tālākajai stāvokļa destabilizācijai un situācijas saasināšanai.

Ja palūkojamies, tad redzam, ka veselā virknē valstu Krievijas pierobežā ir notikušas dažādas „krāsainās puķu revolūcijas”, pēc kurām šīs valstis, nonākušas pilnīgā Vašingtonas atkarībā, iegrimušas haosā, savstarpējā cīņā un kā placdarms nesaskaņu radīšanai ap Krieviju. Visām „revolūcijām” ir viens pasūtītājs un izpildītājs, viens un tas pats scenārijs.

Visās „revolūcijās” tiek diskreditēta valsts vara, „parādīta” korupcija un rīcības nespēja, krāpnieciska darbība, „tautas interešu” neievērošana. Parādās „gaišie” aktīvisti, kuri aicina atmaskot sliktos prezidentus, ministrus, atvērt "krāpnieciskos darījumus" caurskatei. Vienmēr sākas mītiņi, grautiņi valsts iestāžu demolēšana, vienmēr, kā aktīvais triecienspēks tiek izmantoti lauku iedzīvotāji, kurus novirza uz galvaspilsētu.

Vašingtonas mērķis ir radītās destruktīvās situācijas vadīšana un izmantošana, virzot notikumus Krievijas interesēm naidīgā gultnē. Šīs kaimiņvalstis tiek izmantotas uzbrukumiem Krievijai. Tā kā Latvijā jau ir Vašingtonai paklausīga administrācija, tad te tas pats scenārijs tiek pielietots ar nelielām izmaiņām, bet to pašu ievirzi, kas ved uz stāvokļa destabilizēšanu un haosa radīšanu. Patiesībā savu scenāriju Latvijā Vašingtona sāka ar sakompromitētas personas ievietošanu prezidenta krēslā un šīs „pirmās personas” tālāku, nemitīgu diskreditāciju un valsts iestāžu darbības "atmaskošanu" un diskreditēšanu, kas, valdot tur esošajam, kopš 90–jiem gadiem nemitīgajam pagrimumam, nemaz nav grūti.

Vašingtonas acīs nav Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet ir tikai „Baltijas telpa” un iespējas to iekļaut graujošā darbībā Krievijas atdalīšanai, izolācijai un stāvokļa destabilizācijai tajā ar mērķi tur iedibināt sev patīkamu valdību. Ar to Vašingtonā nodarbojas tieši šim mērķim radītas struktūras un pilnvarotas amatpersonas – arī bēdīgi slavenais Mak Keins, Kondolīza Raisa un citi, kuri tieši piedalījušies un vadījuši „revolūcijas” Krievijas pierobežā. Tā, piemēram, Ukrainas un ASV (K. Raisas parakstītā) vienošanās par „gāzes vadu reorganizāciju” uz kuras pamata Ukraina izvērsa savu jaungada gāzes blokādi Europai, Krieviju ļāva apmelot (arī Latvijas masu mēdiji), gandrīz sagrāva tās maģistrālo gāzes transporta sistēmu, kas būtu graujoši smags trieciens Europai un pazemināja rubļa vērtību. Ir pilnīgi skaidrs, ka notikumiem, kuri sākās Igaunijā, tiks pievienoti notikumi Latvijā un Lietuvā un Baltija pievienosies Ukrainai, Gruzijai un citām „demokrātijām” to liktenī.

Sakarā ar to ir daži jautājumi. Piemēram,

-     Ko par to domā Europa, kurai jau pavisam nepārprotami ir apnicis izbaudīt Vašingtonas ārpolitikas rikošetus un ekonomikas graujošo ietekmi? (ASV, caur sava dolāra bezatbildīgu drukāšanu izsūc citu valstu ekonomikas un piespiež tās uzturēt sevi)

-     Ko par to domā Krievija, kura, lai cik pacietīga būdama, var to pieciest miera apstākļos, bet sevis saglabāšanai vairs nevarēs pieciest krīzes un ASV sabrukuma radīto draudu apstākļos?

Tas, ka ASV brūk ir neapšaubāmi, bet tas nozīmē arī to, ka pieaug plānu, procesu un projektu nesaskaņotība. Reiz iesākti, ilgtermiņa procesi turpina darboties, attīstoties pēc apstiprinātiem plāniem. Cilvēki tajos, iekustinot, ir ielikuši savu enerģiju un tagad tie velk līdzi savus darbiniekus. Arī Latvijā ir tāpat – turpina darboties plāni, kuri ir pilnīgā pretrunā ar esošo situāciju, tikai tāpēc, ka tos neviens nav apturējis, bet to pildīšanā ir paredzēts noteikts algu budžets, reprezentācijas vai komandējuma izdevumi. Laiku pa laikam radio un televīzijā nāk šo „projektu” virzītāji (e – talons) un stāsta savas optimistiskās reportāžas no „trekno govju kūts”. ASV tādi plāni ir karš par resursiem Arktikā un enerģētiskās diktatūras iedibināšana Europā. Krievijas gāzes piegādēm Europai ASV pretojas jau kopš pagājušā gadsimta 60–tajiem gadiem!

-     Vai tādi projekti, kuros Irākas okupācija ir tikai ķēdes posms, ir viegli apturami un vai tos var apturēt ar jaunievēlētā prezidenta rokas mājienu? Tad jau drīzāk viņu var aizmēzt globāls plāns!

-     Vai ASV sabrukums var apturēt atsevišķu grandiozu plānu, resursu un struktūru darbību?

-     Vai arī ASV sabrukums ir arī vienotas virzības sabrukums atsevišķos procesos, kuri dažādās pasaules daļās realizējas neatkarīgi viens no otra?

Neaizmirsīsim, ka visas krāsainās „puķu” revolūcijas ir saistītas ar gāzes ieguves un transporta rajoniem. Baltija ir tiešā Ziemeļu (Baltkrievija) gāzes tranzīta ceļa tuvumā!

Amerika brūk, un ne tikai ekonomiski. Tas ir vēsturiski un liktenīgi noteikts. To var redzēt katrs, kurš to grib redzēt. ASV ir milzīgs militārais un kodolpotenciāls, bet brūkot tā sadalīsies frakcijās kā teritoriāli, tā politiski, tā arī ideoloģiski.

-     Kā rokās nonāks kodolieroči?

-     Kā rokās nonāks Baltija?

-     Ko par to domā Europā?

-     Un Krievijā?

-     Kas notiks, ja Vašingtona pēkšņi atbrīvos savus „vasaļus” Baltijā?

-     Kā tie varēs realizēt sevi bez virzošā un stabilizējošā Vašingtonas pirksta?

-     Kā savu varu varēs saglabāt pie pārticības pieradušie 20 procenti tad, ja aiz tiem nestāvēs Vašingtona?

Ļoti vienkārši – būs jānodibina diktatūra. Vienu puču Godmaņtēvs nosēdēja filharmonijas skvēriņā – otru uzrīkos pats. Cilvēks nāk ar savu laiku, bet notikumi seko Cilvēkam. Tomēr šis nav vēstures veidošanās laiks – šis ir vēstures destrukcijas posms, tagad ar tām pašām metodēm panāk pretējus rezultātus. Katrs pučs stāvokli tikai destabilizē un tuvina to galam.

-     Vai Europai un Krievijai ir vajadzīga pierobežas teritorija, kuru, pametot Vašingtonai, tās administrācijas patstāvīgi pārvaldīt nav spējīgas?    

-     Kā rīkosies abi lielie kaimiņi?

-     Vai tiem ir liela izvēles iespēja?

Nav gan, un rīkosies tie krīzes apstākļiem atbilstoši un skarbi. Tiem nav izvēles kaut vai tādēļ, ka teritoriju bez atbilstošas valdības un varas ļoti viegli sev var savākt jebkura daudzmaz labi organizēta banda vai naudas maiss. Tāpēc, ka tajā notiekošais nav prognozējams un ir bīstams, kā apdraudējums un provokāciju placdarms – it sevišķi atomieroču laikmetā. „Zemnieku tauta” – tas skan romantiski, savā pirtiņā savstarpēji biznesu taisot, bet biedinoši – atomieročiem bruņotus bezgožus šajā pirtiņā apkalpojot.

Lielai gribēšanai pēc savas neatkarības, prezidentūras, dalības starptautiskās struktūrās ir jābūt nodrošinātai ar spēju just, domāt, rīkoties un būt atbilstošiem vēsturiskajai situācijai un atbildībai, kuru tā uzliek. Te ar lauksaimnieka vai ārsta diplomu vien nepietiek – te vajag To, ko Radītājs saviem bērniem Tam Sirdī ielicis. Vecais laiks aiziet tukšās čaulas un pastalas līdzi aiznesot. Jaunais laiks atnāk ar jaunām sadarbības iespējām un Sirds saturu. Sirds saturs ir vienīgais, kurš ierāda katra Cilvēka vietu un dalību Laikā, neatkarīgi no tā vai viņš sēž ministra krēslā, uz apsūdzēto sola, vai vicina sētnieka slotu.

Sirds saturs satuvinās un pulcēs tos, kuri gribēs un pratīs sadarboties, tos, kuri sapratīs atbildības nozīmi. Tie veidos savas saites, sakarus un attiecības neatkarīgi no tā – pienāks vadoši norādījumi vai nē. Tie pratīs ņemt savu dzīvi paši savās rokās un balstīt to savā darbā un zināšanās, negaidot kādu koordinatoru, „socializētāju” un administrētāju. Tie nedomās par eksportu, dotācijām, kvotām, Eurozonām un parlamentiem, komisāriem un līdzdalības maksājumiem. Sirds saturs tiem pateiks veco patiesību – laime nav naudā, labklājība ir savstarpējā sapratnē, saticībā un sadarbībā. Kredīts nenodrošina Mīlestību, bet Mīlestība kreditē visu un labāk mazāk, bet Labāk!


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

8. februārī 2009.g.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa