Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


278.

No: Teimaras       Temats: Tautas protests

?←      2009. gada 16. janvārī 00:33:15

Kā Jums liekas kādus protesta veidus vispareizāk tautai jāizvēlas, un kā tie varētu izpausties, lai protestētu pret esošās valdības vājprātu?! Paldies.



Par rīcību.


Vispirms vienosimies par to, ka –

1. Grautiņš nav protests pēc savas iekšējās būtības. Grautiņš ir huligāniska ālēšanās – pūļa patvaļa un sakāpinātu destruktīvu enerģiju atbrīvošana. Grautiņš var būt konstruktīva darbība tikai tad, ja tas ir līdzeklis, ar kuru panāk nospraustu mērķi – iznīcina konkrētu traucējošu objektu, rada kaitējumu konkrētiem cilvēkiem (žīdu grautiņi), novērš tautas uzmanību no citiem apstākļiem, vai rada ienaidnieka tēlu cita, daudz plašāka, plāna ietvaros.

Hokeja un futbola fanu ālēšanās un viņu sarīkotie grautiņi ir parasta parādība Europas pilsētu ielās, bet neviens tos par protestiem tomēr nesauc tādēļ, ka tie tādi nav pēc būtības. Tad, kad arī Latvijā alus biznesmeņi policijas atbalstā sāka kultivēt fanu kustības trokšņainos gājienus un braukāšanu pa pilsētu ielām, bija skaidrs, ka tiem sekos arī grautiņi. Tad, kad TV un radio mudināja uz aktīvāku rīcību un par piemēru minēja Grieķiju, bija skaidrs, ka tā ir kūdīšana uz vajadzīgo grautiņu. Ja pavērojām, kas ir kūdītāji, tad redzējām, ka visi nāk no Vašingtonai paklausīgām aprindām. Vardarbībai sagatavots un atbrīvots pūlis ir labs rīks stāvokļa destabilizācijai un to Vašingtona ir pielietojusi daudzreiz visur, kur tā cenšas ievirzīt notikumus sev vajadzīgā gultnē.

Tas, kas notika Vecrīgā nebija protests – tā bija legalizēta huligānisma iespēja tiem, kuri gribēja huligāniski ālēties tāpēc, ka tāda ir viņu iekšējā būtība, apstākļos, kuri šos huligānus virzīja un atbrīvoja huligānismam. Tur, kur ir huligāni viņi to darīs vienmēr, kad tāda iespēja radīsies. Tad, kad ļāva vaļu faniem, atsēja rokas visiem huligāniem. Viņi nebija jāorganizē un jāvirza uz grautiņu, viņi vienkārši darīja to, uz ko viņus provocēja prese, radio, televīzija, situācija (protesta mītiņa aizsegs) un policijas spēku trūkums. Tas, kurš nedarīja visu nepieciešamo grautiņa novēršanai, zināja, ka tas būs un tātad tas bija viņam vajadzīgs, tas, kurš kūdīja, kopā ar to, kurš nenovērsa, to gaidīja un atbalstīja.

2. Protests pret kaut ko ir tāds pēc būtības tad, ja ir zināms cits – vēlamais rīcības variants. Protestē pret to, kas neļauj darīt to, ko gribi darīt, pret to, ko atrodi par sliktu, ja zini, ka vari darīt to, ko atrodi par labu. Lai protestētu, ir jābūt konstruktīvai alternatīvai. Pretējā gadījumā tā ir pie konfektēm pieradināta bērna neapmierinātība, kad vecāki tam rāda tukšo konfekšu tūtu. Katra protesta forma izriet no protesta mērķa – no tā, pret ko protestē un no apstākļa, ka dialoga trūkums vienmēr ved uz konfliktu, konflikta eskalāciju un protestu pret nepieņemamu virzības rezultātu, kur šī protesta forma reizē ir arī līdzeklis alternatīvas realizēšanai, bet nekad nav dialoga forma. Protests ir tur, kur nav dialoga. Ar protestu dialogu aizstāt nevar. Tas, kurš protestē, nav dialogā, tas arī ir dialoga noraidījums, bet šoreiz no protestētāja puses.

Tātad par protestiem. Pašreizējos apstākļos tā īsti nav skaidrs pret ko jūs protestējat – pret tukšo konfekšu tūtu vai pret to, ka tā ir iztukšojusies tik ātri, vai pret to, ka jums ir ticis tik maz no tās. Tāpat nav skaidrs, kāpēc jūs to darāt tagad, kad tā ir tukša, ja visu laiku bija zināms, ka tā nebūs bezgalīga, bet, tādā veidā ēdot, iztukšosies ātri un nevienlīdzīgi. Kamēr jums ļāva piedalīties izēšanā, jūs to darījāt, kaut gan protestēt (!!!) vajadzēja tad, kad Godmanis atbrīvoja cenas rūpniecības precēm (pirmo barikāžu laiks), bet ne lauksaimniecības produktiem.

Vēl skaļāk vajadzēja protestēt tad, kad sertifikātus palaida tirgū ar „tirgus vērtību” un vienā kantora grāmatā tiem bija santīmu, bet citā 28 latu vērtība. Protestēt un "logus dauzīt" vajadzēja tad, kad jūs klusītiņām kravājāt čemodānus un braucāt pēc „lielās naudas” uz Īriju! Un tā varētu skaitīt ļoti daudz par to, kur un kad vajadzēja protestēt. Protestēt vajag tad, kad tev liek darīt muļķības – nodoties prostitūcijai, bet ne tad, kad esi atklājusi, ka no tā piemeties bērns.

Protestēt vajag tad, kad autobuss nogriežas nepareizā virzienā, bet ne tad, kad šoferis jums liek izkāpt svešā galapunktā. Ja jūs protestējat tad, kad ir jālabo kļūdas, jūs paverat ceļu jaunām kļūdām. Tāpat, ja jūs protestējat pret izpildītāju, bet neko nesakāt rīkojuma devējam un labuma guvējam, tad ļaujat viņam turpināt jums netīkamās procedūras. Ja jūs nesaprotat, ka rīkotājs, izpildītājs un labuma guvējs tā ir rīkojies tāpēc, ka arī jūs un jūsu izpratne par savu rīcību ir iesaistīta šajā kopīgajā darbībā, tad jūs neko nevarēsit mainīt tur, kur ir vajadzīgas izmaiņas, bet ne protesti.

Ekonomiskā situācija izriet no ekonomikas modeļa, kādu esat izraudzījušies, pievēršoties un pieņemot to radījušo vērtību sistēmu. Jūs visu laiku gribējāt iet pa ceļu, kurš jūs ir novedis tur, kurp tas visu laiku veda. Šie notikumi nav nekas jauns un negaidīts ne Ekonomikas Zinātnei ne arī speciālistiem (par ekonomistiem nerunāsim). Larušs un citi par to rakstīja jau gadu desmitiem ilgi. Dažus gadus atpakaļ pat minēja konkrētu laiku – prezidenta maiņu ASV un tos, kuri provocēs šo krīzi savtīgos nolūkos šajā laikā. Tā ir atnākusi „negaidīti” tikai tiem, kuri negribēja par to zināt (jums) un tiem, kuri par to zināja, bet dažādu iemeslu dēļ tai nepretojās.

Jūs protestējat pret „valdību”, bet tas ir tikai jūsu kopīgā ceļa biedrs, izpildītājs, bet ne rīkojumu devējs un labuma guvējs. Jums iestāsta, ka viss notiek kā notiek un jūsu gribai nav nozīmes (TV raidījums), vai jūs paši sev iestāstāt, ka valsts un jūs esat atdalīti viens no otra tāpēc, ka gribat būt bezatbildīgi un gribat kādu (varu) uz ko novelt vainu par tukšo konfekšu tūtu, bet protestēt vajag tieši pret to!

Vara nav jūsu oponents, pret ko jāvēršas vai kāds, ko jāpiespiež piegādāt vajadzīgo. Vara ir tas, kas jums ir, bet ko jūs esat pametuši novārtā un negribat lietot, lai darbotos paši savā labā. Valdība un ap to stāvošie nav marsieši, nav no pazemes izlīduši okupanti vai pāvesta atsūtīti soģi jūsu pilskalnos, kuri jums neļauj jūsu sēņu zupu vārīt, vai spiež jums pretīgās reņģes ēst.

Viņi ir tādi paši kā jūs, tajās pašās skolās gājuši, tos pašus ārzemju auto un plikās bildītes žurnāliņos aplūkojuši. Viņi ir to pašu par labu un pareizu uzskatījuši, viņi ir šo – jums visiem kopīgo uzskatu, izglītības un interešu sistēmas produkti, kuros jūs tagad redzat savu uzskatu, izglītības un interešu īsto dabu, saturu un vērtību.

Cāļus skaita rudenī. Tagad jūs zināt, kāda ir jūsu centienu alga. Tagad jūs zināt, vai bija vērts tiekties pēc tā, pēc kā tiecās jūsu vecmāmiņas, māmiņas un tēti. Tagad jūs zināt, kur ved tieksmes pēc tā, ko gribējāt ar kredītu paņemt, tas ko esat saviem bērniem ierādījuši ar savu rīcību un pamācībām. Lai akmeni pirmais met tas, kurš no jums ir bez vainas!

Ja aplūkojam vērīgāk, tad redzam to, ka Latvijā valdības nav. Ja aplūkojam to, kas ir, tad redzam, ka nekādas plānveidīgas darbības vienā vai otrā virzienā nav un tāpēc nav pamata tiem, kas ir, izteikt pārmetumus par to, ko viņi ir vai nav darījuši. Tas, ko viņi ir darījuši, ir tas ko jūs viņu vietā paši būtu darījuši – savā vaļā pie iespējām atstāti, savas intereses aprūpējuši. Viņu rīcība ne ar ko no huligānu rīcības Vecrīgā neatšķiras – savā vaļā atstāti, rīkojas pēc savas dabas, kā sava laika un tieksmju iemiesojumi. Tikai viņu huligānisms izpaužas citā formā un mērogos, bet vienmēr tad, kad rokas viņiem atraisa tas, kurš huligānam ļauj vaļu – jūs, mīļie, dārgie revolūciju dziesmotāji!

Latvijā nav ne valdības, ne plānveidīgas darbības (mērķu), bet politiskajā vidē nav arī to, kuri varētu valdību sastādīt. Tur ir sanākuši zēni un meitenes, kārto savas ikdienišķās lietas, bīda intereses un attiecības, dzer kafiju un ēd pusdienas (savu iespēju apmēros). Laiku pa laikam viņi aprunājas ar žurnālistiem, saceļ kādu traci, ķīviņu vai uzrīko ballīti, bet žurnālisti par to jums stāsta, ka šie zēni un meitenes ir politiķi un tas, ko viņi tur sabīda ir valdība.

Ja lauku meitene mācās un kļūst par Lauksaimniecības Universitātes pasniedzēju, tad tas nozīmē to, ka viņa arī tad – savos 50 gados, studentus mācot, ir tā pati lauku sieva, ar lauku sievas domāšanu un prasībām no dzīves. Agronoms, nonācis ministra krēslā, ir tas pats mātes pēdās ejošais agronoms un domā tāpat vien, sava kolhoza mērogos. Šveicars ir šveicars arī premjera krēslā un visu draugu draugs – dakteris ir un būs dakteris – visu draugu draugs, prezidenta pilī. Ir labi dakteri, ja viņi labi ārstē un nav laba kroga bez laba šveicara, bet tie nav politiķi, un nevar sastādīt valdību no lauku sievām, agronomiem, dakteriem un šveicariem tāpēc, ka valsts vīru par tādu padara tas Dieva dotais, kā nav kārtīgai lauku sievai, agronomam, labam ārstam un šveicaram kroga durvīs.

Katrs laiks nāk ar saviem cilvēkiem un katrs cilvēks ved sev līdz savu laiku, tāpēc nevar būt apstākļu maiņas, kamēr nav notikusi apstākļus veidojošo cilvēku maiņa. Tāpat tas nozīmē arī to, ka, atgriežoties cilvēkiem, atjaunojas iepriekšējie apstākļi un garām palaistās iespējas. Tāpēc Godmaņtēva atnākšana atkal nāk ar krīzi un barikādēm Vecrīgā, tāpat atjaunosies arī citas viņa pirmās valdīšanas laika parādības, tikai, kā jau lokam noslēdzoties, šoreiz pretējā vērsumā. Tas, kas pirmo reizi bija izvēles iespēju kategorijā, tagad ir piespiedu kārtā darāms, un visas manipulācijas tagad parāda savu īsto dabu un vērtību.

Protestēt pret Godmaņlaiku mahinācijām un kāršu spēles krāpniekiem tipisku dūžu iedalīšanu sev, bet sešinieku saviem pretspēlētājiem, var, izvirzot valstiski domājošus Cilvēkus valdībā un pieņemot rīcības mērķus, kuri izriet no patiesām Cilvēku interesēm un lietu Dabiskās Kārtības.

Latvijā valdības nav. Ja palūkojamies šo cilvēku rīcībā, tad redzam, ka tie rīkojas kā paklausīgi administratori. Tā jau arī ir. Tā, kas mūsu priekšā tēlo valdību ir iztapīga Vašingtonas valdības administrācija Krievijas pierobežā – Latvijā. Tāda pati ir Igaunijā un Lietuvā, tāpat kā Ukrainā un Gruzijā. Katram ir skaidrs, ka tas, ko pašlaik dara šī administrācija ir situācijas saasināšana – krīzes padziļināšana un nemiera izraisīšana – patiesībā dumpja provocēšana.

Pēdējie notikumi, arī ar gāzes skandālu (2008.g. 19. decembra ASV un Ukrainas parakstītās vienošanās sekas) skaidri parāda Vašingtonas kursu uz ekonomiskās un politiskās situācijas destabilizāciju Europā un nemieru izraisīšanu Krievijas pierobežā. Satraukti un ekonomiski ievainojami cilvēki ir viegli vadāmi un pie vajadzības sarīdāmi un sanaidojami. Starpnacionāli konflikti ir drošākais līdzeklis, kā ievilkt Krieviju dziļās nesaskaņās ar Europas savienību. Tāpēc nav nozīmes kalpu mājas logu dauzīšanai, bet protesta demonstrācijas jārīko pie ASV vēstniecības Rīgā ar prasību pārtraukt graujošu darbību Latvijā un tās izmantošanu par sprunguli Krievijas un Europas attiecību riteņos.

Tad, kad notika Latvijas izpārdošana ārzemniekiem un Europas savienībai, visi saprātīgie cilvēki pret to iebilda, norādot uz tām problēmām, kādas mēs pašlaik izbaudām lauksaimniecībā, rūpniecībā un ārpolitikā. Toreiz norādīja uz cenu, inflācijas, dzīves dārdzības, bezdarba, noziedzības pieaugumu. Toreiz runāja par katastrofālu nacionālās kultūras apdraudējumu, izglītības sistēmas sabrukumu un morāles pagrimumu. Tagad paklausoties bieži nākas dzirdēt:

- Ja mēs nebūtu ES sastāvā, tad mēs varētu rīkoties tā..., bet tagad mēs to nevaram.

Mēs redzam postu, kādu mums nodara ES. ES klātbūtne pati par sevi ir valsts demontāža.

Valsts pirmais uzdevums ir savu iedzīvotāju interešu aizsardzība, bet tur, kur ir notikusi suverenitātes zaudēšana un valsts demontāža, tur, protams, tas notikt nevar. Tur tie ir pakļauti visiem, kam nav slinkums nākt un laupīt to, kas netiek sargāts. Tāpēc, protestā pret tām destruktīvajām parādībām, kuras ievieš Europas ietekme, vajag atjaunot valsts pazīmes – slēdzot robežu ar ES. Un vispār – vajag beidzot sākt reāli domāt un neļaut svešiniekiem te krāmēties kā pa savu sakņu dārzu. Vajag pašiem sevi sargāt, tad kaimiņi pār sētu nekāps. Vajag atgūt un sargāt savu suverenitāti!

Tad, kad notiek protesti, tad ir runas par „valdības rīcību”, tad demolē pilsētu un bļauj Saeimas virzienā, bet nedomā par reālā labuma guvējiem, apzogot savus līdzcilvēkus. Katram no deputātiem, ministriem, partiju ielikteņiem padomēs, uzpūsto algu ierēdņiem un tiem, kas pilda savas kabatas, izmantojot viņu pakalpojumus vai dodot viņiem uzdevumus – tiem, kurus viņi lobē, kuru intereses aizstāv, apkārt ir palīgu, konsultantu, radinieku, draugu un „draudzeņu” svīta.

Tad, kad jūs protestējat pret viņiem, jūs aizmirstat daudzās māmiņas, tētiņus, brālīšus, krustmeitiņas u.t.t., kuriem nav nekas pretī pasildīties deputāta rada godā un pabaudīt no viņa algas un iespēju nestā dzīves saldumiņa. Viņiem ir sievas, un bērni (!), kuri bauda un nedomā protestēt pret viņu darbību. Ja paskaitītu, tad jūsu vidū būtu daudz tādu, kuri ir reālie labuma guvēji, bet jūs vēršaties pret tiem, kuri ir šo labumu pienesēji to izmantotājiem. Ja sievas un meitas, brāļi, māsas, mātes un tēvi kategoriski iebilstu pret padomju ielikteņu, ierēdņu un deputātu darbību, ja Zatlera ģimene nepieņemtu šīs iespējas, tad tas nenotiktu.

Tātad, jāprotestē pret savu līdzcilvēku izmantošanu, slēpjoties aiz „slikto” deputātu un ministru mugurām. Nekautrējieties viņiem atgādināt par savu eksistenci un to, ka viņu dzīves saldumiņi ir atņemti konkrētiem cilvēkiem, viņu mātēm, tēviem, brāļiem, māsām un bērniem - jums visiem! Dzīvojot aiz pārticības barjeras, viegli aizmirst par to, ka eksistē arī tie, kuri cīnās par izdzīvošanu ārpus tās! Un jāsāk, protams, ar sevi, ar paša dvēseles revīziju – kā tur ir? Vai jūs paši neizmantojat kādu citu, vai necenšaties iegūt, atņemot citam, vai neplēšat tik, cik varat noplēst? Vai jūs paši viens par otru rūpējaties?

Savulaik Sorosa fonds cītīgi darbojās Latvijā, te „attīstot” nevalstiskās organizācijas – saskaldot tiem apstākļiem atbilstošu, konsolidētu sabiedrību pretrunīgās, izolētās interešu grupās. Tai pat laikā no „augšas”, to pašu spēku ietekmē tika uzspiests Sorosa „pilsoniskās sabiedrības” koncepts, kam ne ar pilsonisku attieksmi (pienesumu) pret valsti, ne ar sabiedrību (saskaldīšana) nekā kopīga nav, nav bijis un nevar būt.

Šis koncepts ir radīts un strādā tikai sabiedrības izklīdināšanai, vājināšanai un tās grupu pretnostatīšanai. Vienlaikus tas radīja vidi un iespējas legalizēties tam, kas nedrīkst eksistēt – pretdabiskajam, zemiskajam un amorālajam, zinot, ka šis pretdabiskais ar savu klātbūtni demoralizēs un atņems pretestību – protestu pret citās jomās esošo netikumību un nelikumību. Tāpēc, pirmkārt, ir jāprotestē pret šo Sorosiešu ievazāto slimību – netiklību un šauru grupu interešu pacelšanu pāri kopības interesēm.

Valsts eksistence izriet no kopības un kopības interešu eksistences. Suverenitāte ir tur, kur šī kopība ir augstākais sargājamais un vērtīgākais ieguvums. Tur, kur nav kopības – nav valsts un nav vajadzīga suverenitāte. Katra valdība savā darbībā var apmierināt tikai tās iedzīvotāju intereses, kuras izriet no to kopības. Tur, kur nav šīs kopības, valdībai nav ko darīt un tā arī nevar strādāt, apmierinot pretrunīgas prasības un vajadzības. Tādā vidē arī pati valdība darbojas kā interešu grupa, pārstāv interešu grupas, un ir veidota no mazākām interešu grupām (koalīcija), tāpēc tāda nevar pārstāvēt kopīgo un rīkoties kopīgo interešu apmierināšanai. Lai izveidotu valsts intereses apmierinošu valdību, ir jāatjauno un jānoformulē vienojošās sabiedriskās intereses, kurām tad varētu kalpot Latvijas Valsts Valdība.

Tur, kur ir novājināta kopība, ir jāatjauno zaudētais. Tāpēc tagad būtu īstais laiks nākt kopā un protesta mītiņu vietā rīkot sanāksmes un pulcēšanos par vienotību un savstarpēju atbalstu.

Latvijā nav valdības, Latvija ir zaudējusi suverenitāti, ir tranu apsēsta – tāpēc īstā protesta forma pret to būtu valsts atjaunošana, suverenitātes nostiprināšana un uz to orientētas valdības veidošana.


Sociopsiholoģijas asociācija

Pauls Stelps


9. janvāris 2009. gads



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa