Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


392.

No: Emris       Temats: sikspārņi un māņticība

?←      2010. gada 10. novembris 12:014:37

Nupat dabaszinātnieki ļoti aktīvi popularizē sikspārņus. Vai tiešām sikspārņi ir tik derīgi? Vai viss ir derīgs, ja tas pastāv? Uz ko balstās seno māņticību uzskati? Vai var pierādīt viena vai otra viedokļa patiesumu vai maldīgumu?



Čuči, guli, fledermausi!


1) Nekāda īpašā „sikspārņu derīguma” nav. Sikspārņi ir plašās kukaiņēdāju saimes sīka daļa. Nav tāda īpašā kaitīgā kukaiņa, kuru apkarotu tieši un tikai vienīgi sikspārņi. Ja man būtu teikšana un man būtu jāizvēlas, par kuru apdraudēto sugu iestāties, tad tie noteikti būtu dziedātājputni vai „īpašais psiholoģiskais aģents” – bezdelīga – Latvieša mājas dzīvības simbols. (Svētelis – stārķis ir Gara svētības klātbūtnes simbols. Par svēteļiem balti sauca savus priesterus.) Bezdelīga ir Cilvēka dvēseles vēstnese Dieva priekšā. Bezdelīga ir sikspārņa antipods pašā kukaiņēdāju saimē.

Jāsaprot, ka pašlaik pasaulē, arī ES valstīs un Latvijā masu informācijas kanālos – TV, radio, presē, literatūrā un sociālajās aktivitātēs – masu pasākumos plašā frontē tiek intensīvi virzīts sātanisms. Filmās, grāmatās un „psihologu” – „dziednieku” runās tas tiek virzīts kā ideoloģija (tieši neapzīmējot) un ievirze – attieksme pret dzīvi, bet pasākumos un sociālajā vidē tiek ieviesta sātanisma eksistences un aktīvās darbības iespēju vide, kuru saviem mērķiem savukārt izmanto narkotisko vielu tirgotāji. Tiem sātanisms ir tas „Trojas zirgs”, kurš viņiem paver ceļu narkomānijas izplatīšanai un peļņas gūšanai.

Tie sātanistu pulciņu un ideoloģijas pārņemtie jaunieši, kuri par tādiem kļuva vai nonāca to ietekmē 90-tajos gados vidusskolās, tagad jau ir beiguši LU bioloģijas, ģeogrāfijas, vides zinību, vēstures un filoloģijas u.c. fakultātes, un tagad ir folkloristi, biologi, vides zinātnieki, skolotāji, žurnālisti, „mākslinieki”, valsts pārvaldē strādājošie u.t.t.. Viņi veido sātanisma vidi. Viņi veido pasākumu un ekspozīciju skeletus. Viņi pielieto darbības metodes. Viņi veido to sistēmu, kura paver ceļu vienam (ar tolerances masku), bet pilnībā to slēdz citam. Viņi veido attieksmi. Tieši attieksme ir tas, kas nosaka Cilvēka un Sabiedrības dzīves ceļu.

ES piešķir naudiņu projektiem. ES ir īpaša politika, kurā var redzēt tendenci uz noteiktu darbību, kura it kā tuvina Cilvēku dabai un vairo izpratni par to un tās aizsardzību, bet patiesībā – dabu uzlūkojot utilitāri, bet ne Tikumiski, psiholoģiski un Ētiski (metafiziski – par kuru neko nezina vai nespēj zināt) panāk tieši pretējo – izveido dziļu plaisu starp to, kas ir Daba un to apmeklējoša interesenta vai lietotāja sapratni un viedokli par dabu. ES izvirza prioritātes, bet tie, kuri cīnās par savu izdzīvošanu, ir spiesti šīm prioritātēm pieskaņoties. Sātanisti uzstāda prioritātes – naudiņas saņēmēji to ievieš dzīvē.

2) Ja mēs gribam aizstāvēt viedokli par to, ka viss, kas pastāv dabā ir derīgs, tad mums ir jāpieņem, ka derīgi ir arī parazīti, noziedzība un slimības. Bet šajās jomās mūsu ierobežojumi tomēr vēl pastāv. Dabā ir harmonizējošās – radošās enerģiju plūsmas. Tām blakus pastāv to „atstarojumi” – virzienu maiņas un tādā veidā radušās plūsmu disonanses, kā arī vairāk vai mazāk apzināti tieši izkropļojumi, kādus izdara nesaprātīgu Cilvēku apziņas iejaukšanās šajās enerģiju plūsmās. Katrai plūsmai, atstarojumam vai izkropļojumam atbilst savs minerālu, augu un dzīvnieku pasaules pārstāvis, vai tā dzīves un formas izmaiņa. Tumšā hierarhija pastāv daudzus miljonus gadu. Tā, izmantojot zemākās destruktīvās dzīvības daļu, ir radījusi savu augu un dzīvnieku valsti, kuru izmanto saviem, mērķiem.

3) Nav pareizi vārdu „māņticība” saistīt ar vārdu „sens”. Tas, ko sauc par māņticību, ir zināšanu trūkums un tā rezultātā – izkropļojums attiecīgajā zinību jomā. Mūsdienās „dabas zinātnieki”, domājot, ka ir labāk un vairāk zinoši dabaszinātnes instrumentāli fiksējamajos un fiksētajos faktos (kuru lielumu salīdzina ar atpalikušo vai pagrimušo tautu neizglītoto masu zināšanu daudzumu), no pagātnes zinātniekiem katastrofāli atpaliek tieši kopsakarību un šo faktu iekšējā satura – nozīmes izpratnē.

Viņi neko nezina par Paracelza „signatūrām” un to cēloņiem, kaut gan tad, kad medicīna lieto vārdus „simptomi”, vai psīhologi – „ķermeņa valoda”, ar to tieši pieskaras tam, ko sevī ietver Paracelza lietotais termins „signatūra”. Tik ilgi, kamēr netiks lasītas signatūras, māņticība būs viss tas, ko par saviem izpētes objektiem stāstīs tie, kuri sevi lepni dēvē par biologiem, dabas vai vides zinātniekiem.

Vēl nesenā pagātnē, tāpat kā šodien, katrs sevi cienošs māņticības apkarotājs, uzskatīja par savu pienākumu pasmieties par jukušajiem krāpniekiem un šarlatāniem – alķīmiķiem, bet pašu alķīmiju ielika „maldu mācību pamatā” – blakus podiem ar čūsku ādām, krupjiem, homunkuliem un sikspārņu mēsliem (mumio – kuru šodien iesaka par „fantastisku ārstniecisku līdzekli”).

Taču šodien, kad „apgaismotā un humānisma apdvestā zinātne” ir pieņēmusi ķīmisko elementu periodisko tabulu ar tās vielas elektronu čaulas apņemtā protona un neitrona atoma kodola uzbūvi, kurā ķīmiskie elementi viens no otra atšķiras ar kodolā esošo neitronu un čaulas elektronu skaitu, tā pati „apgaismotā zinātne” ar to pašu ir pieņēmusi alķīmijas mācību par šo elektronu pieņemšanas vai atbrīvošanas izraisītu ķīmisko elementu transmutāciju, kas ir Mendeļejeva elementu periodiskās sistēmas eksistences pamatā. „Zinātnes” popularizētāji, runājot par vienu, neredz otru.

Ar to pašu viņi atklāj, ka smejas par to, ko paši nepārzin, tāpat kā neorientējas pašu pārstāvētās „zinātnes” dzīvē un būtībā. Viņi ir tik pat tāli no sava iedomātā pretinieka, cik no sava „sabiedrotā” un tas, ko viņi aizstāv, ir tikai pašu aplamais uzskats kā par vienu, tā arī otru. Tā pozīcija, kurā iekāpuši šie māņticības apkarotāji, lielāku ļaunumu nodara viņu aizstāvētajai „zinātnei”, kas varētu smelties no metafiziķu izziņas metožu un zināšanu apcirkņiem, nekā metafiziķiem, kuri savās iespējās ir tālu priekšā to apkarotājiem. Jebkurš metafiziķis savam vīpsnājošajam oponentam var teikt: „Tu esi laimīgs Cilvēks – Tev priekšā stāv iespēja uzzināt to, ko Tu nezini – Tev ir iespēja piepulcēties lielajai zinošo Cilvēku klasei un mācīties Dabu Dižo Cilvēces Skolotāju vadībā.”

Izpratne par Dabu sākas ar Tikumisku audzināšanu, humānu psiholoģisku attieksmi un Filosofisku izglītību. Bez tā visas pūles tās izziņā ir māņticības vairošana un nostiprināšana.

Tagad – mūsu dienās vadošie atomfiziķi pievērš uzmanību tam, ko 19.gs. beigās par vielas un atomu uzbūvi rakstīja metafiziķi. Jau toreiz – ilgi pirms radioaktivitātes „atklāšanas” un izpētes viņi rakstīja par atoma kodola uzbūvi, čaulas īpatnībām – tās telpisko uzbūvi (kuru „zinātne” tehniski nevar novērot vēl šodien) un izotopiem. Jau toreiz viņi ieviesa un aprakstīja izotopu jēdzienu un deva skaidrojumu atomsvara daļas rašanās iemesliem. Ja toreiz viņu pētījumu publikācijas būtu saprastas un novērtētas, tad atomfizika būtu dzimusi jau 19.gs. – tai būtu citi pamatlicēji, cita ievirze un tai būtu citas attīstības sekas. Tad zemes vēsture būtu cita. Cita būtu arī tā fizika un ķīmija, kuru šodien māca skolās. Tikai tagad fiziķi un ķīmiķi sāk saprast to, ko viņi kā nezinātnisku un māņticīgu ir aizmēzuši pirms pusotra simta gadu.

Bez tam – tas, ko rakstīja metafiziķi, ir novērots bez milzīgo paātrinātāju, ciklotronu un „kolaideru” celtniecības un citu dārgo un sarežģīto iekārtu būves palīdzības.

Metafiziķi iet pilnīgi citu zinātniskās izziņas un instrumentu izveides ceļu. Divi zinātnieki savā vienistabas laboratorijā dažos gados (no citiem pētījumiem brīvajā laikā) ieguva visus tos pašus rezultātus, kurus tagad ir apguvuši tūkstošiem laborantu, simtos institūtu uz miljardiem dārgu iekārtu tonnām, kā arī to, ko uz šīm iekārtām nekad uzzināt nevarēs. Tātad, tas – ko „zinātne” pēta un nodarbina, ir tikai daļa no tā, ko var izdarīt 2 Cilvēki bez visa milzīgā instrumentālā aparāta, ja pielieto īstas zinātniskās metodes. Bez metafiziskā satura izpratnes un iespēju pielietojuma visa „mūsdienu materiālistiskā zinātne” ir tikai tāda liela naudas un resursu nelietderīga šķērdētava.

Un vēl viens iebildums, kurš par māņticību liek saukt mūsu dārgo pētnieku pūles, ir tas, ka viens savas jomas pētnieks turpina „pētīt” un kā par neizpētītu stāstīt to, ko cits tās pašas jomas pētnieks jau sen nolicis malā kā pilnīgi izpētītu un publicētu. Par zinātni nevar saukt to, kas nav vienota pat iegūto izziņas materiālu apguvē. Zinātne ir kolektīvs darbs, bet, ja šis kolektīvisms zūd, tad tie, kas sevi dēvē par „zinātniekiem”, ir tikai šauri sektantisku uzskatu – māņticību izplatītāji un labticīgās publikas maldinātāji.

Dabas zinātne zinātniskā līmenī nevar pastāvēt tur, kur tai nav skaidrs pats dabas eksistences cēlonis. Tur, kur nav atbildes uz „kāpēc?”, nevar būt saturīgu pētījumu un rezultātu jautājumos „?” un „kas?”. Tieši tur visi stāsti par šo „kā” un „kas” ir tikai modernās un labi apmaksātās māņticības izplatīšana. Tur, kur viens savā „dabas aizsardzībā” nonāk pretrunā ar otru tādu pašu viņa rūpēs – tur nevar domāt par to, ka kāds no viņiem kaut ko saprot savās „aizsardzības” jomās.

Sabiedrība ir vienots veselums vai tāda nav nemaz – tad ir tikai smagi slimu pļāpu sapulce. Vienotā veselumā esošā zinātne, politika un ekonomika ir vienota, nedalīta un saskanīga savā attieksmē, mērķos un metodēs. Ja „dabas sargi” ir pretrunā ar to, ko grib „citi aktīvie pilsoņi” – tad tā ir dziļi slima populācija un tāda pat savos slimības murgos esoša ir arī tās sašķeltā „dabas zinātne” un zinātne vispār – kuras viena joma iznīcina to, ko cenšas izzināt un izbūvēt cita.

Tad tas, ko sauc par „materiālistisko zinātni”, ir Cilvēka veselumu iznīcinoša darbība, kura savu iznīcinošo darbību veic caur populāros vārdos ietērptas māņticības izplatīšanu.

4) Var pierādīt. Var pierādīt tam, kuram ir pietiekoša izglītība, lai saprastu pierādījuma tekstu – to vārdu saturu, kurus viņš lasa vai dzird. Smalko faktoru klātbūtni rupjajās formās var pierādīt tam, kurš zina par tādu faktoru esamību (to jūt) un ir ieinteresēts to izziņā. Tad – pielietojot šiem faktoriem atbilstošas metodes un eksperimentu apstākļus, tie sevi parāda. Un vēl – redzīgajam nav jāstāsta par zaļās, zilās vai baltās gaismas klātbūtni telpā. Viņš to redz. Šajā gadījumā tas attiecas arī uz sikspārņiem. Vieni redz (un jūt), kas tie ir, tajā pat laikā, kad citi to neredz (un nejūt). Kļūstiet redzīgi paši un ar to visa polemika ap šo jautājumu beigsies. Bet tiem, kuri negrib to zināt, nav tam gatavi vai negrib tikt modināti – varam teikt – čuči, guli, fledermausi!


Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa