Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Par tiesībām uz taisnīgu tiesu


“91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.


92. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

(Latvijas Republikas Satversme)



Mūsdienu rietumu sabiedrība balstās vairākos pamatnostādnēs, kuras veido demokrātiskas sabiedrības abstrakto pamatu:

-         visas tiesības ir izmantojamas un pienākumi pildāmi labā ticībā;

-         visiem ir tiesības uz savu likumisko tiesību aizstāvību neatkarīgā un objektīvā tiesā;

-         visiem ir tiesības zināt savas tiesības.

Jebkuru domstarpību risināšanas pamatu pamats ir trešās personas, strīda izšķīrēja neatkarība un autoritāte iesaistīto personu acīs. Mūsdienu rietumu pasaulē šādi strīdu izšķīrēji ir tiesas, kurās var tik izskatītas jebkuras attiecības un noteikti risinājumi. Tiesa ir tā institūcija, kas pieņem gala lēmumu par to, kā risināma konkrētā situācija, kas ir atzīstams par labu un derīgu un to, kas ir uzskatāms par nepareizu un sliktu konkrētajā situācijā.

Tomēr tiesas pamatfunkcija – pareiza un sabiedriski derīga risinājuma došana konkrētai situācijai ir ļoti atkarīga no tiesas autoritātes un spējas pamatot savu nolēmumu. Tiesas funkcija ir tikai daļēji izpildīta, ja strīds nav atrisināts pēc būtības, neatkarīgi no tā, kuras puses intereses un gaidas ir apmierinātas. Neatkarīgi no tā vai spriedums ir pareizs un labs, vai nepareizs un klaji negodīgs, jebkuras šaubas par tiesas nolēmumu rada pamatu dažādām spekulācijām attiecībā uz iespējamu korupciju, interešu konfliktu vai tiesas aizsardzības nodrošināšanu tikai noteiktam personu lokam. Tiesas lomas noreducēšana līdz neatkarīgai trešajai personai, kura tikai uzklausa pušu viedokļus un vērtē pušu iesniegtos pierādījumus grauj tiesas lomu sabiedrībā.

Sagraujot šo īpašo tiesas statusu sabiedrības acīs, zūd arī tās pamats. Sabiedrība un valsts var pastāvēt tik ilgi, kamēr tā ir vienota.


Tiesas simbols – Temīda ir neredzīga. Temīdas svari vērtē pušu argumentus, tādejādi a priori dodot priekšroku tai pusei, kurai ir iespējams nodrošināt vairāk pierādījumu konkrētajā situācijā. Kamēr Temīda stāv aiz tiesneša muguras, jebkurā gadījumā tiks vērtēti pierādījumi. Tomēr, atšķirībā no senās dieves, tiesnesim ir iespējas redzēt situāciju kopumā.


Mūsdienu demokrātijā valsts kā tautas gribas instrumentālās realizācijas mehānisms ir nesaraujami saistīta ar tiesu. Tas, kurš spriež tiesu, atbilstoši tautas pieņemtajam vienotajam likumam, sniedz risinājumu katrai konkrētai sadzīves situācijai. Tiesa ir tā, kas dod galējo novērtējumu valsts vārdā katrai darbībai vai strīdam. Tiesa ir tas mūsdienu sabiedrības instruments, kas praksē nodrošina visiem vienādas iespējas un lēmumu pieņem iespējami distancēti no strīda pusēm. Teorētiski.


Ņemot vērā šo uzstādījumu, tiesai ir jābūt ārpus aizdomām par jebkāda veida ieinteresētību, ietekmējamību, vispāratzītu plašu kompetenci dažādos jautājumos un ar neapšaubāmu „morālo stāju”. Praktiski tas nozīmē, ka automātiski ir jābūt attiecīgam tiesas darba novērtējumam sabiedrībā. Sagraujot tiesas un tiesu varas prestižu sagrūst pašu pamatu pamats – ticība, ka panākt taisnīgu risinājumu vispār ir iespējams. Tas nozīmē, ka visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Rodas sava veida šķiru cīņa, kas sagrauj tautas vienotību. Bet bez vienotas tautas arī valsts nevar pastāvēt.


Kā par jebkuru no mums, arī par tiesas darbu un attiecīgi par valsti spriež nevis pēc vārdiem (politiķu runām un preses relīzēm), bet pēc darbiem. Ar vārdiem viss ir skaisti – tiesu darbinieki saņem relatīvi lielas algas, strādā daudzas stundas dienā, spriež tiesu, vērtē argumentus, taisa spriedumus. Likums paredz tiesu varas neatkarību, visu personu vienlīdzību likuma priekšā un vēl daudz un dažādu skaistu lietu. Ar vārdiem viss ir skaisti, bet kā tad notiek ikdienā???


Ar darbiem aina galīgi un nepavisam nav tik rožaina kā ar vārdiem. Lai arī Latvijā nepastāv precedentu tiesības, tomēr formālā loģika nosaka, ka tiesai pie vienādiem apstākļiem ir jātaisa vienādi spriedumi. Vismaz tiktāl, ciktāl šie apstākļi ir salīdzināmi. Viens un tas pats tiesas sastāvs, diemžēl, mēdz pieņemt pilnīgi pretējus lēmumus vienādās lietās. Melns kaķis ir melns kaķis neatkarīgi no diennakts laika vai arī no tā, kurš uz šo kaķi skatās.

Lai uzsāktu tiesvedību ir noteiktas prasības ne tikai pēc konkrētas pieteikuma formas, bet arī pēc prasījuma finansiālā nodrošinājuma gadījumam, ja prasība ir celta nepatiesa, nepamatota vai vienkārši bez nopietna iemesla. Praksē šis finansiālais nodrošinājums izpaužas kā valsts nodeva, kas maksājama ceļot prasību tiesā. Valsts nodeva ir noteikta par katru prasījumu, bet ne mazāk kā Ls 50, tomēr materiāla rakstura prasījumos tā ir atkarīga no prasījuma summas. Tas nozīmē, ka praktiski minimālās izmaksas, lai celtu prasību tiesā ir vismaz Ls 50, tomēr var sasniegt vairākus simtus un pat tūkstošus.

Paaugstinoties materiālā stāvokļa atšķirībām sabiedrībā un strauji palielinoties mazturīgu un nabadzīgu cilvēku skaitam, ir jāsaprot, ka arī šīm personām ir tiesības uz tiesas aizsardzību. Šis, arvien pieaugošais sabiedrības slānis nav pasludināts ārpus likuma, kaut de facto tas tieši tā arī ir noticis. Šāda situācija jebkurā gadījumā rada papildus spriedzi sabiedrībā un rodas pamatots jautājums – kad, kur un kādā veidā šī spriedze izlauzīsies un āru. Un kas ir vēl nozīmīgāk – atbildot uz iepriekš minētajiem jautājumiem - pret ko tā izlauzīsies? Spriedze rada agresiju, bet agresija kā tāda, pat īpaši nemotivēta, nepaliek gaisā karājoties. Agresija fiziski vienmēr ir pret kaut ko. Un šādā situācijā var ar augstu ticamības pakāpi prognozēt, ka tā būs pret tiem, kas ir vienlīdzīgāki par citiem vai tiem, kurus uzskata par šīs pirmās grupas rokaspuišiem. Jau tagad tiesās pēc nelabvēlīga sprieduma vai lēmuma saņemšanas galvenais arguments skan kā: „Viņš „nopirka” tiesu”. Bez pamatojuma, argumentācijas vai šaubām par to, ka tiesa varētu būt taisījusi spriedumu vadoties no pilnīgi citiem argumentiem. Tas parāda tendenci gan praksē, gan sabiedrības apziņā veidoties nosacītam slānim „savējie ar savu tiesu”.


Tiesneši, protams, ir pakļauti tikai likumam. Tam pašam likumam, kuram ir pakļauti visi pārējie sabiedrības locekļi, neatkarīgi no to izglītības, mantiskā stāvokļa, tautības, dzimuma utt., utjp. Tomēr ir jāsaprot, ka bez likuma, kā rakstītās fiksētās formas ir vēl arī nerakstītie noteikumi un nosacījumi, kas izmantojami personu tiesību un pienākumu konstatācijai.

 Likums ir rakstīta, sastingusi norma, kura nevar pati sevi skaidrot vai aizstāvēt to augstākās universālā taisnīguma idejas daļu, kuras drukātais vai akmenī iekaltais vārdiskais atspoguļojums tā ir. Kā jebkuru filozofisku kategoriju, universālā taisnīguma ideju nevar formulēt vienā lakoniskā vārdā vai teikumā. Tāpēc likums pieļauj dažādas interpretācijas vienam un tam pašam rakstītajam vārdam.

Piemēram, jēdziens „slikts materiālais stāvoklis” ir ļoti individuāls. Neviens un nekad nevarēs sniegt universālu atbildi par to, vai 130 lati ir daudz vai maz. Kas oligarham pusdienu nauda, vidējam statistiskajam Latvijas pensionāram mēneša iztika. Un nevajag tam nekādus īpašos pierādījumus vai apstiprinājumus. Vispārzināmas lietas nav jāpierāda. Tieši tāpēc katram tiesnesim katrā atsevišķā gadījumā šis jautājums ir jāizvērtē pēc būtības un personas iespējām pierādīt to, ka viņa nav kamielis.

Pēdējā laikā tiesās ir parādījusies tendence principā neatbrīvot personas, piemērāmam, no valsts nodevas vai ekspertīzes izmaksām slikta materiālā stāvokļa dēļ. Valsts institūcijas arī nezin un nesaprot, kādā veidā risināt jautājumu par pierādīšanas pienākumu un šo pienākumu nevar skatīt atrauti no tiem dokumentālajiem pierādījumiem, kurus persona var iegūt. Citiem vārdiem sakot – kādi var būt pierādījumi faktam, ka personai nav naudas? Pierādīšanas pienākums pēc savas dabas ir aprobežots ar veselā saprāta diktētiem nosacījumiem par pierādījumu pietiekamību.

Civilprocesā darbojas ne tikai sacīkstes princips. Ir vesela virkne civilprocesa principu, kas savā kopumā ietekmē tiesas procesa virzību. Tā piemēram, līdztiesības princips nosaka, ka civilprocesā pusēm ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības un tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai. Praktiski tas nenozīmē absolūtu pušu pienākumu pašām nodrošināt visus pierādījumus lietā.

Pušu līdztiesības princips pēc būtības ierobežo sacīkstes principa absolūtu piemērošanu un tiesa civilprocesā nav un nevar būt pasīvs vērotājs, kas tikai konstatē pušu iesniegtos vai neiesniegtos pieprasījumus. Lai arī civilprocess neparedz tiesas pienākumu noskaidrot objektīvo patiesību, tomēr tiesai ir pienākums līdzdarboties šīs objektīvās patiesības noskaidrošanā. Civilprocess arī sniedz tiesai ļoti ierobežotas iespējas uz puses lūguma pamata sniegt palīdzību noteikta rakstura informācijas iegūšanā. Un šī palīdzība var izpausties gan pirms tiesa sāk skatīt strīdu procesuāla lēmuma, piemēram, par atbrīvošanu no valsts nodevas formā, kā lēmums izprasīt noteiktus dokumentus no citas personas vai iestādes, pieprasījums citas valsts tiesai veikt noteiktu procesuālu darbību. Tāpēc ir absurdi skatīt jautājumu par atbrīvojumu no valsts nodevas tikai tiesas sēdē, kas var būt vairāk kā gadu pēc pieteikuma pieņemšanas, nereti tādejādi liedzot personai iespēju šo prasību vispār celt.

Protams, šāda tiesas lomas interpretācija rada papildus darbu un neērtību tiem, kas šo lietu skata. Tiesnesis nonāk iekšējā konfliktā – uzņemties papildus darbu un mēģināt noskaidrot objektīvo patiesību, vai arī atstāt visu strīdu pušu ziņā un pašam lietas skatīšanā neiejaukties. Ļoti vilinoša iespēja, ja darba tāpat ir daudz un negribas ar to visu nodarboties. Formāla pieeja un arī likuma prasības it kā ir ievērotas, tomēr fakts ir acīs krītošs – plus viens cilvēks tajā sabiedrības daļā, kas ir pasludināta ārpus likuma, t.i. ārpus tiesas un likuma aizsardzības. Ļoti bīstama tendence, kas aug ar katru dienu, jo šādi lēmumi tiek pieņemti katru dienu. Sistēma pati sevi uztur un apmāca, tāpēc jaunas vēsmas un interpretācijas no gaisa nenokritīs un vienā dienā tiesas prātus neapgaismos spožā ideja par to, ka bez sausas formas ir arī saturs un jēga. Viens vai divi lēmumi vēl nav tiesu prakse. Bet risinājumi ir nepieciešami jau tagad un tūlīt.


Atsevišķas valsts iestādes problēmu ir konstatējušas un it kā cenšas to risināt, tomēr ne jau rakstītā likuma ietvars ir problēmas risinājums. Tiesību teorētiķi lieliski zina par apstākli, ka jebkurš izņēmums vai nosacījums automātiski velk līdz vēl citus izņēmumus un nosacījumus. Ja arī mēs ierakstīsim likumā konkrētu uzskaitījumu pierādījumiem vai apstākļiem, kas norāda uz personas sliktu materiālo stāvokli, vienmēr būs kaut kas vēl. Šis nav universālais risinājums kaut vai tikai tāpēc, ka rakstītā vārda forma ir ierobežota. Un arī jau uzrakstītais un tautas par labu atzītais likums nav grozāms katram sīkumam. Nevar grozīt likumus, ja mainās atskaites forma vai nosaukums. No tā nemainās nedz jēga, nedz izpratnes līmenis. Likuma grozīšana ir „ātrais” risinājums, cīnoties ar sekām nevis ar cēloņiem. Diemžēl, tas parāda nespēju identificēt cēloņus vai nevēlēšanos ar tiem cīnīties. No tā, cik bieži tiek izdarīti grozījumi normatīvajos aktos var spriest ne tikai par sabiedrībā esošo tiesisko nihilismu un vēlmi apiet likumu, kā rezultātā likumi tiek lāpīti un pārlāpīti, bet arī valsts nespēju rast ilgtermiņa risinājumu šai problēmai.

Ja tiešām ir vēlme un nepieciešamība kaut ko mainīt, ir jāmaina sabiedrības un t.sk. arī tiesas izpratne par to, kas slēpjas aiz noteiktas tiesību normas un par šīs normas ratio legis. Tikai brīdī, kad tiesa lietas skatīs pēc to jēgas un būtības, mēs varēsim runāt par taisnīgu un objektīvu tiesu. Un šāds secinājums automātiski noved mūs pie tālākajiem attīstības scenārijiem.


Valsts pamatā ir trīs vaļi, kas to balsta - tauta, kura atzīst vienu teritoriju, vienu augstāko varu šajā teritorijā un vienotus noteikumus šajā teritorijā, to ievērošanu nodrošinot ar iepriekš pieminēto augstāko varu. Automātiski aktualizējas jautājums par to, vai sagraujot vienu atsevišķu elementu no trim balstiem, nesagrūst arī valsts kā tāda. Ja sagrūst vienotais likums visiem, sagrūst arī tauta. Tauta tiek sašķelta savējos, kuriem ir likuma aizsardzība un svešajos – tajos, kas pastāv ārpus likuma un dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi ar valsti nerēķinoties. Sagrūstot tautas vienotībai, kā kāršu namiņš sagrūst arī viss pārējais. Valsts vairs nav. Paliek teritorija, kurā ir vairāki pretnostatīti sabiedrības slāņi – „savējie” ar savu tiesu, varu un likumu un „ārpus rakstītā likuma esošie”, kas dzīvo savu, no valsts nosacīti neatkarīgu dzīvi. Šeit var minēt analoģiju ar likumpaklausīgās personas mazo mietpilsonisko laimīti pierīgas privātmāju ciematā un narkodīleru kriminogēno vidi, piemēram, Maskavas forštatē, kas dzīvo pati pēc saviem likumiem un tikumiem. Pastāv ļoti liela iespēja, ka šādā ārpus likuma esošā sabiedrības daļā, ņemot vērā sociālās atšķirības ar no tā izrietošajām sekām, tiks pārņemti tieši kriminogēnajai videi raksturīgie problēmu risināšanas veidi.

Pirmie aizmetņi vispārējai sabiedrības apziņas kriminalizēšanai jau ir novērojami. Sabiedrība aktīvi bruņojas, jaunatnei par stila un pareizā dzīvesveida etalonu izvirzās r’n’b un gangsta rap, ar tam sekojošo bandu dzīvesveidu un afroamerikāņu kriminogēnajai videi raksturīgu estētiku. Otra iespējamā galējība ar baikeru bandām, tām pašām narkotikām, ieročiem utt. ir heavy metal. Nav būtiskas nozīmes Bob Marley „I shot the Sheriff” kaverversijai un oriģinālam Manowar „Hail and Kill”. Citas skaņas ar to pašu saturu. Nedaudz vēlāk nāk vairums TV seriālu un filmu gan no austrumiem, gan rietumiem ar kriminālās vides atspoguļojumu un nereti pozitīvo tēlu, kurš mēdz darboties šīm pašām kriminālās pasaules metodēm cēlā mērķa sasniegšanai.

Šis scenārijs ved uz nekurieni. Tā ir atgriešanās spēks rada tiesības un visu karš ar visiem situācijā. Tauta nav paramilitāra struktūra un nevar šādā veidā pastāvēt.


Jāsaprot, ka starp divām galējībām vienmēr būs vidusslānis, kas dažādu iemeslu dēļ nepiederēs un nevēlēsies asociēties ar „savējiem ar savu tiesu” vai kriminālo vidi. Tieši šī sabiedrības grupa, kura vēl ir saglabājusi noteiktus ideālus un vēlas tiem sekot vēl jo projām saglabās nepieciešamību pēc taisnīgas un neatkarīgas tiesas.

Praktiskie risinājumi?

Dieva tiesa mūsdienu sabiedrībā nedarbojas.

Otrs reālais risinājums ir veidot savu, alternatīvu tiesu sistēmu. Teorētiski šāda iespēja ir – tās ir šķīrējtiesas. Lielākā problēma ar šķīrējtiesas institūtu ir apstāklis, ka mūsu tēvzemītē katrs sevi cienošs blēdis jau ir izveidojis savu šķīrējtiesu, kur visi lēmumi tiek pieņemti viņam par labu. Un arī ar spriedumu kvalitāti šķīrējtiesā ir kā ir. Šķīrējtiesas institūts Latvijā ir katastrofāli kompromitēts un tas pats arī ir sevi sakompromitējis. Šeit nevar būt runa nedz par sabiedrības uzticību, nedz par jebkāda veida autoritāti.

Tiesību teorija atzīst arī no valsts neatkarīgu un vienreizēju ad hoc šķīrējtiesu eksistenci. Tam nevajag reglamentu un reģistrāciju. Šādas šķīrējtiesas izmantošanai strīda risinājumam vienīgais nosacījums – lai strīda puses piekristu šādas šķīrējtiesas izveidei un lai šie šķīrējtiesneši būtu vispāratzītas autoritātes, kuru nolēmumu strīdnieki paši labprātīgi izpilda. Šāda tiesu vara darbojas tikai pamatojoties uz šo personu autoritātes pamata. Šādi var atrisināt veselu virkni civiltiesiska rakstura strīdu.

Tas nozīmē arī ko citu - šim, trešajam sabiedrības slānim nepieciešams pašorganizēties, atmetot visas pārējās sabiedriskās organizācijas, politiskās kustības un partijas. Šīs zināšanas par ratio legis, par to, cik lieli procenti ir saprātīgi un kurā brīdī procenti ir kļuvuši par morāli nosodāmu un ar labticīgumu nesavienojamu augļošanu ir pieejamas un nekad nav bijušas slēptas. Cilvēki paši ir par to aizmirsuši un nevēlas sēdēt nedz bibliotēkās, nedz pētīt arhīvus. Iezīmējoties inteliģencei un garīgajai elitei, ir iespējams identificēt arī personas, kuru autoritāte un zināšanas ir pietiekamas strīda izšķiršanai. Tas ir pamats jaunās tiesu sistēmas izveidei.

Rodoties vienotai izpratnei par labo un ļauno un vēlmei dzīvot pēc noteiktiem noteikumiem, var runāt par jaunas tautas dzimšanu. Pēc tam varēs domāt par valsti.

Bet tam visam nepieciešams laiks. Līdz tam – vienīgais reālais risinājums ir ad hoc šķīrējtiesa, kur strīda puses vienojas par to, kā strīds tiks risināts un pašas arī apņemas šādu trešās personas autoritatīvu slēdzienu ievērot. Un tajā brīdī, kad tiesnesis vairs nevadīsies tikai no rakstītā vārda, bet vērtēs situāciju kopumā un dažādos aspektos, mēs varēsim runāt par to, ka senā dieve aiz viņa muguras ir taisnības pārstāve, bet ne akla un kurla sodīšanas mašīna.



A. Šneiders

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa