Atpakaļ

.PDF versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

Par tīru, gudru un derīgu tautu.

Labdien, Juri!

Par Skolotājiem, Ārstiem,  Darbu, Strādniekiem un Sabiedrību esmu rakstījis tik daudz, ka pat nezinu, ko jūs par to vēl neesat lasījuši. Ir pieejamas grāmatas “Ceļavārdi Vadonim”, “Bērni un Mahātmu Mācība”, kuras nāk no Augstākajiem Avotiem un mani raksti par to grāmatās “Pēcpusdienas sarunas” un “Iekop savu Dārzu”. Izlasiet rakstu “Atslēgas jūsu rokās”.

* * *

Fakti ir ilūzijas.

Sapratne ir Viss.

Faktos balstītie uzskati un no tiem izrietošais zūd līdz ar apstākļu maiņu.

Sapratne atrod iespējas katros apstākļos.

* * *

Dzimtene, Sabiedrība (Vecāki, skolotāji) un Bērni ir viens vesels. Kā izturamies pret skolotājiem, tā izturamies pret saviem bērniem, sabiedrību, nākotni un Dzimteni. Kur nav skolu – tur nav nākotnes. Kur strādā par algu - tur nav Dzimtenes. Kam nav dzimtenes, tas nekam neder. Tikai derīgie ir Sabiedrība. Tikai derīgie ir Vecāki un skolotāji. Tikai derīgie ir Bērni. Izlasiet “Par Derīgām Tautām”. Derīgi ir tie, kuri der savai Zemei. Tikai tie, kuri spēj audzināt savus bērnus par derīgiem Cilvēkiem, ir Vecāki. Tikai tie, kuri ir spējīgi audzināt mūsu bērnus par derīgiem Cilvēkiem, ir Skolotāji. Tikai tie, kuri par tādas audzināšanas līdzekli izmanto Cilvēces uzkrāto Zināšanu savlaicīgu pasniegšanu, ir skolotāji. Tikai tur, kur Cilvēces uzkrāto Zināšanu savlaicīgu pasniegšanu izmanto kā Bērnu audzināšanas metodi, ir Skola. Tikai tie Vecākiem Dzimtenē dzimušie, kuri grib būt derīgi Cilvēki un tādēļ ir paklausīgi un Zināšanas apgūt griboši, ir derīgi un tādēļ arī ir Bērni.

Viss cits, ko tagad uzdod par skolu, skolotājiem, vecākiem un bērniem ir pārejošas ilūzijas, kas ir traucējošas tik daudz, cik derīgais Cilvēks pats savā neizvēlībā vai maldos saistās ar to partnerībā, “sadarbībā” vai “cīņā par to uzlabošanu”.

* * *

Nav svarīgi, kas Tu esi šajā dzīvē, kādu vietu Tu ieņem Sabiedrībā, kādu darbu dari, kāda ir Tava rocība un popularitāte. Svarīgi ir tikai tas, cik derīgs Cilvēks Tu esi, cik skaidri Tu atšķir labu no slikta, cik ātri Tu pieņem labā sasniegšanai derīgo un pareizi to pielieto, cik līdzjūtīga, labvēlīga un pateicīga ir Tava Sirds. Cik Zināšanām un Jūtām bagāts ir Tavs Saprāts un cik radoši sava saprāta vadībā strādā Tavs izglītotais prāts. Svarīgi ir tikai tas, lai Tu apzinātos, ka šajā pasaulē esi nācis no Kopības, kā Kopības daļiņa, dzīvo Kopībā, Kopībai, un Kopības nākotne ir Tava nākotne. Tu esi nākotnes veidotājs, dzīvo nākotnei un esi kopības nākotne. Tāpēc Tava apziņa un ķermenis, kā arī dzīves apstākļi Tev ir Kopības doti lietošanai Kopības labā labākas nākotnes veidošanai. Tas, ko Tu esi no Kopības saņēmis – Tava apziņa un ķermenis, ir tavs īslaicīgai lietošanai, saudzībai un uzlabošanai, tāpēc Tu esi atbildīgs par tā visa veselību, kārtību un tīrību (visās nozīmēs). Tu to nodosi tālāk saviem bērniem un caur viņiem viņu mazbērniem, caur kuriem Tu pats kādreiz tos atkal saņemsi lietošanai kādā nākošajā dzīvē, kad nonāksi šajā pasaulē uz šīs zemes. Tas ir Tikumības pamats un tiklības nepieciešamības cēlonis.

Nav svarīgi, kas Tu esi. Ir svarīgi, cik Tu pareizi Kopības labā pielieto derīgo labā vairošanai un uzlabošanai. Nav svarīgi apstākļi, kuros Tu to dari. Ir svarīgi tikai tas, cik labvēlīgs, cik derīgs Tu esi, cik Tu pats tāds gribi būt, jo tas ir vienīgais, kas ir no Tevis paša, kas nāk caur Tavu izvēli un ko tieši vienīgi Tu pats savā un citu labā vari manīt un uzlabot.

Svarīgi ir tikai tas, cik labs Bērns, Tēvs, Māte, cik derīgs Sabiedrībai, savai Dzimtenei, cik labs Cilvēks Tu esi .

Tas, kurš to var savam Bērnam mācīt, rādīt un ieaudzināt ir Māte un Tēvs. Vecāki ir tie, kuri savu Bērnu savā kopībā no Kopības saņēmuši, var to pie Kopības Kopībai pievest. Skolotājs ir tas, kurš to savam audzēknim skolā caur zināšanām un to pielietojumu var mācīt, rādīt un ieaudzināt. Bērns ir tas, kurš to grib apgūt.

Derīga tauta un tās sabiedrība ir tur, kur tās mērķis ir savai Dzimtenei derīgu Cilvēku audzināšana labākas Kopības nākotnes veidošanai. Tur, kur šī mērķa vārdā un sasniegšanai sabiedrība veido un uztur skolas un skolotājus, tur ir skolas un skolotāji. Tur izglītība ir audzināšanas līdzeklis. Tur audzēknis nav jāmotivē izglītības saņemšanai, tāpat kā skolotājs nav jāmotivē ar darba algas lielumu. Alga nedrīkst būt burkāns ēzeļa mutes priekšā, tāpēc izglītība nedrīkst būt pasniegta, kā ceļš uz materiālo labklājību. Tas izglītību padara iluzoru. Derīgam Cilvēkam zinātkāre un mācīties prieks, tāpat kā Skolotājam darba prieks nāk caur viņa paša apziņu no viņa iekšējiem (Augstākajiem) Avotiem. Tie, kuri nemeklē zināšanas, nav jāmāca. Tiem, kuri strādā algas dēļ, nedrīkst dot sabiedrībai nozīmīgu darbu. Tādos ieaudzināma bezierunu paklausība, kam par motivātoru kalpo viņu eksistenciālo vajadzību apmierināšanai pietiekamu sadzīves apstākļu uzturēšana stingras disciplīnas apstākļos.

Vienmēr spēkā ir likums:

“Kad audzēknis ir gatavs – tad atnāk Skolotājs”.

Tad, kad savā zemē sapulcējas tai derīgie Cilvēki, tad nāk Vadonis, kura vadībā tie top par Tautu. Tad, kad tautā dzimt tās zinātkārie Bērni, tad Tauta tiem ceļ skolas un no tautas nāk viņu skolotāji. Tad, kad skolotāji ir izaudzinājuši labus, nākotnes veidošanai derīgus Cilvēkus, tad viņi redz Savu Līderi, kas tos ved ceļā, kurā šī tauta izaug par Nāciju. Tāds ir Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas Likums. Tur, kur tā nav, tur zemi pārpludina stulbu, neizglītotu, slinku un augstprātīgu ņaudētāju, patmīļu un pašlabuma meklētāju pūļi, kas savu esamību beidz “izdegšanā”, hroniskajā nogurumā, depresijās, “mobingā”, netiklībā, “īpašajās vajadzībās” un svešzemju dzīves labumu meklējumos.

* * *

Fakti ir iluzori, sapratne ir viss, tāpēc skolotājs ir tas derīgais Cilvēks, kurš saviem audzēkņiem, caur faktiem noturot to uzmanību uz sevi, intuitīvās darbības līmenī kopā ar savu dzīves pieredzi nodod arī sapratni par izpaustajiem faktiem, to saturu, nozīmi un pielietojumu vai to nestajām iespējām. Skolotājs darbojas uz audzēkņa apziņu intuitīvi un tieši, nodod viņiem visu savu personības un apziņas saturu. Tāpēc skolotājs ir (var būt) tikai Cilvēciski bagāts, tīrs un nesamaitāts. Viņa apziņa nedrīkst būt piesārņota ar netikumību, netiklību un patmīlību. Visu to, kas ir piepildījis viņa ikdienu, viņa centienus, tieksmes un sasniegumus, visas izlasītās grāmatas, visas redzētās izrādes un visu piedzīvoto, personīgo skolotājs nodod saviem audzēkņiem. Pat tas, kas ir palicis nerealizētu fantāziju līmenī kā sēkla krīt audzēkņu apziņās, kur var sākt augt un meklēt realizāciju.

Skolotājs ies tīrus ceļus.

Skolotājs skatīs Gaismu.

Skolotājs klausīsies Mūziku.

Skolotājs domās labu.

Skolotājs gribēs labu.

Skolotājs mācīs labu.

Skolotājs darīs labu.

Sapratne nāk ar pieredzi, tāpēc ir cieša sakarība starp skolotāja vecumu un viņa profesionālo derīgumu. Līdz 30 gadu vecumam Cilvēkā nobriest un pilnveidojas viņa emocionālā pasaule. Tas notiek laulības sākuma posmā, attiecībās ar mīļoto, bērniem un draugiem. Tad Cilvēks visu redz, ņem un sniedz caur emociju telpu, kur nav vietas faktiem un zināšanu sistēmām. Tas ir Kultūras Mākslas formu apgūšanas laiks. Tad Īstenība Cilvēkā ienāk caur Mākslu. Tas ir Skaisto emocionālo iespaidu uztveršanas un  bagātības krāšanas laiks.

Apmēram 30 gadu vecumā, ja ir apgūta Mākslas valoda un attīstīta tās uztvere, sākas Cilvēka Cilvēciskā prāta attīstība. Tad Cilvēks redz un domā faktos un to konstrukcijās, kuras ir tik radoši orientētas, cik lieli ir viņa Mākslas iespaidu uzkrājumi un cik bagāta ir viņa emocionālās dzīves skaistuma pieredze. Līdz 30 gadu vecumam notiek Cilvēka “humanitārā” izglītošana – audzināšana dzīves mērķu izpratnē, bet pēc 30 gadu sasniegšanas – izglītošana mērķu sasniegšanas līdzekļos – “eksaktajās” zinātnēs – notiek profesionālā specializācija. Apmēram 40 gadu vecumā ir nobriedis viņa prāts un viņš ir gatavs profesionālai darbībai. 10 gadi ir vajadzīgi, lai profesionālās izglītības fakti un darba paņēmieni veidotu sapratni par šo darbību un kopā ar piedzīvojumiem tajā pārtaptu Zināšanās. Tāpēc, ja tīrs, derīgs Cilvēks 30 gadu vecumā uzsāk pedagoģijas studijas, bet ap 35 gadu vecumu sāk praktizēties skolā kā skolotāja palīgs audzināšanas un mācību procesa tehniskajā darbā, tad, atkarībā no viņa dzīves pieredzes un prāta radošās darbības spēka, par īstu skolotāju viņš kļūst tikai 40 vai 45 gadu vecumā. Pēc tam līdz sirmam vecumam viņš aug skolotāja darba pilnvērtībā.

Skolotāja profesionālais derīgums un pilnvērtība – sapratne nāk ar dzīves pieredzi.

Skolotāja lielumu redz viņa audzēkņu Cilvēciskajā lielumā – tajā cik labāku, Skaistāku un pilnvērtīgāku viņi dara savu līdzcilvēku dzīvi.

Kad Vecāki ir derīgi, tad viņi saņem derīgu Bērnu.

Kad audzēknis ir gatavs, tad nāk skolotājs.

Skolotājs veido nākotni.

Skolotājs ceļ tautas dzīves pilnvērtību.

Vadonis un Līderis darbojas caur skolu.

Katrs skolotājs ir Vadoņa cīņu biedrs un Līdera palīgs.

Kad tauta grib dzīvot labāk, tad dzimst Cīnītāji.

Kad skolotāji audzina Cīnītājus, tad derīga tauta ir brīva un labklājīga savā zemē.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija