Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Par to, kas ir, bija un būs.

 

 

            Tad, kad pasaule IR, tajā valda kārtība.

            Tad, kad pasaule beidz būt savā kārtībā, tajā ienāk haoss.

            Tad, kad sākas jauna kārtība, sākas arī jauna pasaule.

            Jauna pasaule nāk ar jaunu kārtību pasaulīgajās lietās, to attiecībās un jaunu kārtību Cilvēkos. Jauna kārtība nozīmē jaunu apziņu, tas nozīmē jaunu Cilvēku. Tas pats vecais Cilvēks nevar sevī nomainīt savu veco pret jaunu apziņu un rīt nākt mūsu priekšā kā Jaunā Laika Cilvēks ar citu saturu, domāšanu un darbiem. Tas, kurš ir Jauns, tāds ir jau kopš dzimšanas – vecajam laikam un pasaulei svešinieks.

            Tā IR, bija un būs vienmēr.

            Ir nedalāma triju parādību vienība. Tādā nedalāmībā pastāv ideoloģiskā paradigma par Cilvēka dzīves centru, ap kuru riņķo viņa domu un tieksmju pasaule, no šīs paradigmas izrietošā juridiskā bāze, kura tad iezīmē šajā pasaulē esošā labā, derīgā un pareizā orientierus un šo orientieru uzturēta materiālo vērtību veidošanas, esamības un aprites infrastruktūra, līdzekļi un mehānismi. Pašas vērtības, kā Garīgās, tā Cilvēciskās un materiālās paliek nemainīgas tāpēc, ka tās izriet no Cilvēka Dabas un viņa patiesajām vajadzībām dzīves ritumā. Ideoloģija, juridiskā bāze un materiālo vērtību uzturēšanas sistēma šīm vērtībām var tuvināties vai attālināties no tām atbilstoši tam, kas notiek (Latvijā) – pasaule ir, beidz būt vai sākas jauna.

 

***

 

            Romas impērijas vēsture sekoja tās pamatlicēju – panīkuša Apenīnu pussalas apgabala laupītāju ideoloģijai. Šī ideoloģija labi atbilda tā laika Apenīnu pussalas apdzīvotāju izpratnei par dzīves kārtību un iespējām tajā, izglītībai un raksturam. To abu mijiedarbība ļāva laupītājiem uzkundzēties aizvien plašākiem apgabaliem un no laupīšanas pāriet pie vērtību aprites sistēmas kontroles. Viņi nodibināja valsti, sakompilēja tās juridisko bāzi (ko vēlāk daudzkārt reformēja) un piemeklēja sev senčus – sacerēja sev dižciltīgu vēsturi, kurā tie nāca no Grieķu kultūras.

            Laupītāji kļuva par valdniekiem, bagātajiem (sabiedrībā pazīstamajiem), cienījamajiem, likumdevējiem, autoritātēm un līderiem. Viņi veidoja valdības, partijas, triumvirātus, oligarhijas un laiku pa laikam gāza tās ar vienu mērķi – visu laiku būt augšā un paturēt savā kontrolē materiālo vērtību apriti, kā vārdā apvienojās, šķirās, slepkavoja viens otru vai mainīja juridisko bāzi. Viņi nemainīja tikai vienu – laupītāju dvēseles saturu un tās diktēto ideoloģiju.

            Laiks gāja. Ideoloģija strādāja. Armijas karoja un īstenoja laupītāju kontroles izplatīšanas ideoloģiju. Impērija pletās un milza. Tā rausa un vilka pie sevis visu, ko vien varēja sasniegt un pavilkt. Vienlaikus tā izplatīja savu kontroli izskaužot iekaroto teritoriju savdabību. Visur esot jābūt kā Romā. Roma esot paraugs un standarts. Roma esot gudrāka un tālāk redzot. No Romas nāca likumi, direktīvas un regulas, kurām bija jāpiemērojas un jāpaklausa provinču administrācijai.

            Visi gribēja „kā Romā”. Visi gribēja uz Romu. Ja visur ir vienādi (pat iekaroto provinču dievi bija savilkti Romā), tad kāpēc dzīvot neromiskajās provincēs, ja var dzīvot impērijas romiskajā vidienē, uz kuru aizplūda un bija sakoncentrēti dzīves prieki un labumi? Un tā plebeji (ienācēji) plūda uz Romu – tur pieprasīja un saņēma zemi, un pirka amatus vai posteņus valsts pārvaldē.

            Visi tiecās uz siltākām vietām Romā, kurā zeme, lopi un darba (arī runājošie) rīki bija tikai ražošanas un kontrolējamās peļņas gūšanas līdzekļi un resursi, kā to nosaka tās dibinātāju – laupītāju ideoloģija. Laupītāja dvēsele nezin resursa taupīšanu, bet tikai ražošanas līdzekļa amortizāciju, konkurenci, rentabilitāti un peļņu. Laupītāju ideoloģijas pārņemtie ieceļotāji (investori) no provincēm pret impērijas zemes un dabas resursiem izturējās kā īstiem laupītājiem pienākas – ņēma to, ko un kā varēja un prata paņemt. Par plebeju plēsonīgo attieksmi pret zemi satraucās patricieši, kuri pat pieprasīja senātam iejaukties šajā impērijas pazudināšanas procesā, bet savstarpējo politisko intrigu pārņemtais senāts uz to nebija spējīgs.

Tad, kad vērtību apritē parādījās deficīts (noplicinātās zemes un degradēto iedzīvotāju radīto vērtību plūsmas izsīka) patricieši – labie un cienījamie Romieši sāka apkarot viens otru, sist oligarhus un pulcēties ap jaunajiem partiju līderiem. Sākās iekšējie imperatoru (prezidentu) un leģionu komandieru kari. Katrs meklēja finanšu avotus, vāca un bruņoja armijas.

            Finanses nāca no nodokļiem un bagātajiem augļotājiem (bankām). Tāpēc karoja tas, kam bija nodokļi un draudzība ar augļotājiem (baņķieriem). Tāpēc karoja par tiesībām iekasēt nodokļus un izpildot „baņķieru” intereses. Vēlāk šiem karotājiem pievienojās arī provinču armijas un klaiņotāju pūļi, kuri „gāja uz centru atjaunot sociālo taisnīgumu” – paņemt no tā savu tiesu. Laupītāju ideoloģijas radīta impērija tika aprakta tad, kad tajā atgriezās viņas pašas izplatītie laupīšanas un mantkāres viļņi.

            Šie viļņi aprok iztukšoto vērtību aprites mehānismu un iznīcina kā juridisko bāzi (no tās atsakās), tā arī ideoloģiju, kurā ir radušies.

            Tagad vajadzētu būt tā, ka tie, kuri šajā impērijā bija augšā un centrā, tiek nostumti malā un izkliedēti nokļūst apakšā, bet tie, kurus impērija turēja atstatus, nokļūst centrā un vadībā.

            Tomēr tā nenotiek, jo augšā sēdošie tur ir ne tikai sēdējuši, bet sēžot uzkrājuši arī politiskās darbības (noziedzības) iemaņu, „kopdzīves atmiņu” (netīrības) – saistību un manipulāciju iespēju resursu, kāda nav jaunajiem. Šis resurss tagad tiek likts lietā.

            Materiālo vērtību aprites sistēma un avoti ir izsmelti, tomēr pastāv tos veidojošie un radošie cēloņi – vitalitāte, darbs un apmaiņu vajadzība, kura nevar realizēties iepriekšējās juridiskās bāzes un ideoloģijas ietvaros. Tāpēc materiālo resursu aprites sistēmas pārstrukturēšanai pēc materiālo resursu un finanšu krīzes tiek mainīta juridiskā bāze un to pamatojošā ideoloģija. Valdošās aprindas maina naudas izskatu, likumu tekstus, ideoloģijas, bet nemaina savu dvēseļu saturu.

            Ar jauniem likumiem un progresīvām runām no tribīnēm (ticības nomaiņu, viediem sapņiem un pēkšņu apskaidrību) savu karojošo leģionu (Baltijas ceļu) priekšgalā viņi panāk to, ka vieni viņu labklājības vārdā paliek guļam kauju laukos (stāvot Baltijas ceļos), citi ierakstās viņu partijās tuvāk silītēm, bet viņi paši atkal ir turpat, kur bijuši – Senātos (Saeimās), amatos un bīskapu (banku prezidentu) vai ministru krēslos.

Francijas karalis Anrī IV ticību mainīja 4 reizes! Un katru reizi šie lēcieni viņam atļāva palikt tur, kur viņš bija – tronī ar karaļa kroni galvā! Tad, kad Romas patriciešu dzimtām vajadzēja jaunu juridisko bāzi jaunās vērtību aprites sistēmas regulēšanai, viņi tās pamatošanai pieņēma arī kristietības profanāciju – tumsonīga pūļa kontrolei derīgu ideoloģiju. Tas ir izlasāms un redzams, atrodams vēstures annālēs.

 

***

 

            Katras impērijas sabrukumu pavada vēl viena nedalāma trīsvienība – izglītības panīkums, netiklības uzplaukums un Garīgās dzīves (mācību) profanācija – piemērošana pūļa izpratnei un pielāgošana pūļa kontroles vajadzībām. Šī trīsvienība nodrošina to, ka mainoties ideoloģijai un juridiskajai bāzei, vērtību aprites sistēma turpina strādāt to pašu labā, bet vērtību radītājiem tiek atņemta viņu suverēnā vara.

            Tad, kad ASV (NATO) un PSRS-a aukstā kara rezultātā, kā arī citu vēsturisku likumsakarību dēļ, kuras te neapskatīsim, PSRS-a un Savienoto republiku oligarhi gribēja saglabāt savas vietas pie barības sadales sistēmas siles, kad vajadzēja iekustināt jaunu aprites sistēmu, laižot pie varas arī jaunus Cilvēkus, kuri dotu jaunu juridisko bāzi un ideoloģiju, viņi palika pie saviem krēsliem, pieņemot profanētu sabiedrības un vērtību aprites ideoloģiju un juridisko bāzi – liberālisma un tirgus ekonomikas surogātu. Mēs to pieredzējām.

            Kamēr vieni slaucīja acis karogus skatot, citi rakstīja līgumus par īpašumu pārņemšanu. Kamēr vieni dežūrēja partkomu istabiņās pie „tautas frontes štābu” telefoniem, citi bāza pa kabatām saziedoto zeltu. Kamēr vieni stāvēja ap barikāžu ugunskuriem, tikmēr citi – labi frizēti, tikās ar ASV sūtņiem un pārkārtoja Latvijas ekonomiku atbilstoši ārvalstu un transnacionālo korporāciju vajadzībām, par ko saņēma dolāru paciņas un politisko atbalstu. Lielo cerību laiks vieniem un iespēju laiks otriem. Un to pavadīja profanētas ideoloģijas un patapinātas juridiskās bāzes nomaiņa.

Palika pat vēl sliktāk. Jaunā ideoloģija un juridiskā bāze pavēra ceļu tām haizivīm un hiēnām, kuras iepriekšējā tomēr pievaldīja. Tā pavēra ceļu bezgožiem, netikļiem un pirkto diplomu „speciālistiem”. Tā atņēma garantēto iztiku tiem, kuriem tāda pienācās pēc viņu dabas un vietas sabiedrības struktūrā. Pie varas esošā kliķe (režīms) likvidēja valsti, tās neatkarību un sabiedrību kā tādu, bet tautu pārvērta par banku verdzībā nodotiem vergiem, kuri strādā (vai sapņo par to) par pajumtes un vēdera tiesu.

 

***

 

Tagad globalizētajā ekonomikā un finansēs ir kārtējā krīze. Kārtējā impērija ir savu laiku nodzīvojusi. Kārtējo reizi materiālo vērtību aprites (kanalizācijas) sistēma aizdambējas – to ir pārblīvējuši derivāti un viltojumi. To pārņēmuši „ražojumi ražošanas pēc”. Ir resursu apsīkums un plēsonīga attieksme kā pret tiem, tā arī izmantotājiem vienam pret otru. Tiesiskums valstu, juridisko personu starpā un attiecībā pret privātpersonām tika atmests malā. Patiesībā viss ir subjektivizējies, kriminalizējies un profanējies. Ir „puķu revolūciju” un „kapusvētku” laiks.

Karalis ir kails. Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!

Ar materiālo vērtību sistēmu ir cauri. To visi saprot. De facto ir mirusi arī tās juridiskā bāze. To ievēro tikai par tik un tik ilgi, cik tā ir izdevīga tiem, kuriem tā ir izdevīga un cik tālu sniedzas viņu intereses. Ārpus šīm interesēm tie nejūtas tikumisko normu saistīti. Tagad likumu normas eksistē tikai kā „kaujas ieroču” paveids savstarpējas apkarošanas un laupīšanas uzbrukumos.

Tagad beidz pastāvēt Romas impērijas „otrā (Jūdu) kārta”. Līdz ar izkliedētajiem jūdiem Romas leģioni pa visu pasauli ir izkliedējuši viņu augļotāju dabas – mantas kulta pelējumu un savu laupītāju morāles „zarnu nūjiņu”, kuri padara šīs pasaules labumu nebaudāmu. Profanējot ideoloģiju un juridisko bāzi piemērojot savām vajadzībām, kliķe gan iegūst eksistences laika pagarinājumu, bet, aizturot evolūciju, arī atviļņa spēka pieaugumu.

Tomēr impērija bez cīņas nepadosies. Tā vienlaikus cīnās gan iekšējā frontē starp ES un ASV, gan ar „barbariem” – Ķīnu, Japānu un Ziemeļāfriku (Lībija), arābu kultūras zemēm, gan izstrādā jaunas pseidoideoloģijas savu juridisko bāžu nomaiņai. Pašlaik mēs piedzīvojam jaunu Austrumu un Rietumu Romas veidošanos.

ASV ir izstrādājusi haosa doktrīnu un āmurikanizējusi Krieviju līdz sulainiskas paklausības un prostituētas (korumpētas) sadarbības līmenim. Nu jau tā atdodas bez liekas laušanās un pilda harēmā paredzētās funkcijas par minimālu tās interešu atbalsta solījumu tiesu. Europas Savienība tūlīt mums stādīs priekšā savu jauno tēlu – „Europas Savienība ar Garīgo dimensiju” (Čehu „Sociālisms ar cilvēcisku seju”). Tajā standartizētu pseidogarīgu frāžu, lozungu un citātu mistrojums ir profanēts līdz tādam līmenim, ka šīs jaunās ideoloģijas tekstus ar nelielu piepūli un treniņu varēs skandēt katrs Eurosavienības ierēdnis, materiālistiski izglītots universitātes absolvents un tirdznieciski trenēts biznesmenis.

Protams, būs atkal kādas „Garīguma frontes” un „Reģionālie Garīgo centru struktūru fondi” – būs mītiņi, kustības un katrs varēs justies piedalījies, iesaistījies, atvēries un sirdī ieņēmies ar lielo mīlestību uz labāku pasauli devies. Radio, TV un avīžu kanāli ir piegatavoti, „Gaišie spēki” ir saposti, runasvīri apmācīti un „TV sejas”, psihologi, filozofi un psihoterapeiti ir tehnoloģiski pieslīpēti. Atbalsta pulciņi un interneta resursi ir sagatavoti. Runātāju rindas kārtība pie tribīnēm sastādīta un aplausu sitēji jau ir noalgoti (kaut gan muļķu, uz tādām runām dzirdīgu un kvēli atsaucīgu, jau nekad netrūkst.)

„Zvaigžņu fabriku” tehnoloģijas ir atstrādātas un noslīpētas. Jezuīts Koelju ir ieteikts, lasīts un visur apjūsmots. „Mīlestības varoņi” un „Gaismas cīnītāji” nāks mūsu priekšā un Jaunu Europu mums rādīs. (Viņi ir cītīgi Skolotāju darbus lasījuši un tur esošos vārdus labi iemācījušies izrunāt. Tagad tādus vārdus savos tekstos viņi prot salikt.)

- Vai atceraties Kevina Kostnera filmu „Ūdenspasaule”?

Tad, kad dūmotāju kuģis ir gatavs sadumpoties un tā kapteiņi jūt savas beigas, viņi nāk klajā ar kvēlu sprediķi par atrasto ceļa karti un tālo zemi, uz kuru viņi visi kopā nu var aizairēt. Zīmīgi ir kapteiņa rezumējuma vārdi: „Viņi, protams, sapratīs, ka ir piekrāpti, bet mēnesi tomēr cītīgi airēs”.

ASV ļoti labi saprot, ka šis „mēnesis”, ko ES dos jaunā pseidoideoloģija ir ļoti vērtīgs un arī to, ka tagad, kad tā ir pārejas brīdī, ES ir sevišķi jūtīga, tādēļ visiem spēkiem cenšas to ievainot pirms tam, kad jaunā ideoloģija ir iekustināta un iekustinājusi „airētājus” (tos, kuri ir tur apakšā „zem klāja”) uz jaunu sakārtošanos un sasparošanos šoreiz „pareizajā Garīgajā Gaismā un Mīlestībā”. Tādēļ ASV cītīgi darbina savus haosa muskuļus Ziemeļāfrikā, Europā un Latvijā kā Europas citadeles pavēderē.

Haosu, kas rodas Latvijā un ap Latviju var transportēt un transformēt uz citām teritorijām un citos procesos. To var saskaitīt vai pretnostatīt ar notikumiem Zviedrijā, Somijā vai Francijā. (Padomājiet – kāpēc kāpās izbūvēja desanta ceļu. Tāpēc, ka pa to var šeit (citu NATO dalībvalstu iebildumu gadījumā) izsēdināt krastā ASV tehniku, kuru var attransportēt pa neitrālo jūras ceļu tad, ja būtu slēgti zemes ceļi cauri Europai.)

Tādēļ Latvijas vidē (atspoguļojot „cīņu ar terorismu”) tik pēkšņi atkal sākas „cīņa ar oligarhiem”. Tāpēc tāpat kā 11.septembrī krīt torņi, krīt arī Saeima un tauta var sastāties cīņai „par” vai „pret”. Šo cīņu var sagatavot, „stihizēt”, „protestēt” vai patriotizēt pēc vajadzības. Var palaist uz skatuves tos vai citus, var notikt konfrontācijas un dzimt cerības. To visu var dokumentēt, filmēt un reportēt, skaipot un tviterēt. To var apspriest un komentēt.

Varžu dīķī ir iemests akmens! Karabasa-Barabasa leļļu teātra būdas balagāns atkal ir vaļā! Sanāk! Sanāk, kas samaksājuši! Divas izrādes par vienu cenu ar skatītāju interaktīvu piedalīšanos un dzirkstošā vīna degustāciju meitenēm par brīvu!

Tomēr atmiņā nāk arī sīks gadījums Īrijā, kad Obamas supercietokšņa bruņuauto „uzkārās” uz „guļošā policista” pie vēstniecības vārtiem. Tā vien liekas, ka tā bija Zīme. Tā vien liekas, ka supercietoksnis šoreiz savu nepanāks. Tā vien liekas, ka eiroierēdņi un materiālisti „Garīgo seju” nenoturēs. Tā vien liekas, ka Europas atmiršanas process ir pārāk tālu aizgājis. Tā vien liekas, ka Latvijas laukos jauna dzīvība mostas. Tā vien liekas, ka viens laiks ir beidzies, vieni Cilvēki aiziet, bet cits laiks nāk. Jauns Cilvēks nāk – jaunu pasauli ved. Ar trešo reizi un Zelta Zirgu Stikla kalnā tiek. Antiņš, ne bagātie brāļi tiek.

Tikai šoreiz Antiņš ir lugu lasījis un tāpēc zin, kas viņam jādara, bet ko vecāko brāļu vietā nevajag darīt. Atkal kārtējo reizi „pārkārtošanās”, „atmošanās” un „cīņa pret...” tiek nolaista no augšas, atkal caur TV un tehnoloģijām, bet ne no tautas dvēseles kāpj. Atkal precīza roka dvēseles vilni apsteidz un savu scenāriju priekšā liek. Atkal mums sevī ir jāapkaro tie, kuri turpat savos krēslos grib palikt kā vienmēr kaujas laukā gar zemi noliekot tos, kuri „sevī apkaro”.

Kāpiet uz ecēšām paši! Laipni lūgti! Rādiet, kas kuram ķešā! Paši, paši pūtiet un paši dedziet! Mēs paši tagad skolā ejam. Mēs paši par savu naudu un savu ceļu ejam.

Ja neiet pa veco ceļu, tad Jaunais pats parādās. Ja neesi vecais Cilvēks, tad Tev ir jaunas „iekšas” un Tu vari jaunu pasauli redzēt un jaunu kārtību dibināt. Tad Tu vari haosam neļauties, ar „melu ģīmi” nemēdīties un jaunā pasaulē būt.

Tā ir, tā bija, tā būs.

 

                                                                                    Pauls

                                                                                    13.06.2011.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa