Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


359.

No: Aivars       Temats: Supervaroņu kults

?←      2010. gada 1. martā 14:51:19

Kāpēc pēdējā laikā uzvirmo vadonisma, stingrās rokas un supervaroņu kulta tēmas mākslā, kino un politikā? Vai tas ir kaut kā saistīts ar pasaules gala gaidīšanu (reliģiju)? Kas aiz tā visa stāv? Liekas, ka tas nav tikai cilvēku apātijas vai aktivitātes rādītājs.


Pasaules gala drāmas "demokrātisko vēlēšanu" mistērija.


- Kas notiek ar Cilvēku, kurš nespēj atrast līdzsvaru divu nesavienojamu, nesavietojamu, antagonistiski pretrunīgu un dažādus apziņas slāņus formējošu ideoloģiju saskarsmes vietā?

- Kas notiek tāda Cilvēka apziņā, kurš, iegādājies kādu sadzīves priekšmetu vai darbarīku, līdz ar to saņem divas atšķirīgas instrukcijas?

Vienā no tām tiek stāstīts, ka tas ir izstrādājums, kurš paredzēts noteiktu funkciju veikšanai un šis izstrādājums ir ticis veidots ieliekot tajā noteiktu normu sistēmu – darbības parametrus, tas darīs to, ko no tā sagaida un kam tas ir radīts – pildīs savu pienākumu iespēju robežās. Otra, turpretī, runā, ka tas, kas ir iegādāts, nav nekas noteikts – tas var būt jebkas – tas pats izvēlēsies parametrus, atkarībā no citu tādu pašu darbības citviet un tā, ko tobrīd uzskatīs par sev pieņemamāku – darīs to, uz ko tam ir tiesības, pēc principa – “kas nav aizliegts, tas ir atļauts”, bet aizliegumus tas var atcelt pats pēc saviem ieskatiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tās abas nevar būt spēkā vienlaicīgi, ir skaidrs, ka vismaz viena no tām ir melīga, bet otra var būt nepilnīga, ka ir kaut kas tāds, kas nav rakstīts ne vienā ne otrā, bet kas tomēr strādā, jo ir pašā aparāta esamībā ielikts – pašas vajadzības pēc tā radīts. Ir tas, kas šim Cilvēkam netveramā veidā ir klāt ar to pašu brīdi, kad vienuviet satiekas Cilvēks, izstrādājums un instrukcija – vārdos nepateikta vajadzība vienam pēc otra un tāda pat atkarība šajā vajadzībā.

Ir skaidrs, ka vienlaicīgi tas viss normāli darboties nevar, bet tajā pat laikā ir izveidotas kontrolējošās organizācijas, kuras modri uzrauga, lai Cilvēks tiešām ievērotu visas instrukciju prasības un katra pielieto savas sankcijas pret šo Cilvēku tad, kad viņš ievēro abas instrukcijas. Vienlaicīgi šis Cilvēks redz arī to, ka patiešām notiek gan tas, par ko šīs instrukcijas runā, gan arī vēl cits – par ko tās abas klusē.

Tad šim Cilvēkam ir trīs iespējas. Pirmā ir mēģināt izpildīt visas prasības – izdarīt neiespējamo, un, to darot, sajukt prātā. Lielākā daļa visu vērojamo notikumu tieši tā ir jāvērtē – tās ir prātā jukušo nesaprātīgās “aktivitātes”. Sabiedriskās un personiskās dzīves līmenī, tas Cilvēku kopums, kuru vajadzētu saukt par valsti, tautu un ģimeni, uzrāda prātā jukušā pazīmes – seko savām maldīgajām halucinācijām , kuras to, pašam nemanot, noved aizvien pieaugošā pretrunā ar realitāti, bet viņi paši gan izjūt tā radīto diskomfortu, bet nav spējīgi pieņemt tos lēmumus, kuri viņiem atjaunotu adekvātas attiecības ar realitāti, tāpēc, ka viņi vairs neatšķir realitāti no saviem murgiem, bet to radīto diskomfortu skaidro ar kādu pavisam citu apstākļu darbību. Tā ir situācija, kurā katrs nākošais solis tikai vēl vairāk pasliktina jau tā bēdīgo stāvokli. Prātā jukušais nesaskata īstās cēloņu un seku attiecības, bet smagākos gadījumos tos arī nemeklē – cenšas uzturēt kādu savu iedomātu stāvokli, darbību vai tās iedomāto vajadzību.

Otra iespēja ir pārstāt interesēties par šo kopumu un, viscaur ignorējot otru, pievērsties kādai vienai no abām instrukcijām. Tad tāds paliek par muļķi, sāk muļķīgi runāt, rīkoties un ar savām muļķībām uzmākties citiem.

Trešā iespēja, saprotot to, ka viņš nav saņēmis pareizās instrukcijas, tādam Cilvēkam ir mēģināt šajā ķezā kaut kā izkulties un tālāk dzīvot kā sapītai vistai. Tas ir – veģetēt tik ilgi, līdz kāds, tādā vai citādā veidā, pārtrauc viņa mokas. Tādā situācijā nu jūs tagad visi esat, mēģinot dzīvot liberālisma veidotā pasaulē – dzīvot tur ar pseidokristietības radītām apziņas struktūrām savā apziņā, kura ir veidota Dabas Likumu ietekmē, darbības normās un parametros.

No vienas puses – pseidokristietība ar saviem stāstiem par Dieva noteicošo lomu Cilvēka dzīvē (izteicienu “ne mats no Cilvēka galvas nenokrīt tā, lai Dievs par to nezinātu” viņi ir pārtaisījuši tā pretmetā – “ne mats bez Dieva ziņas nenokrīt”), grēku, grēka izpirkšanu, tā izpircēja otrreizējo atnākšanu, mirušo augšāmcelšanos, pastaro tiesu un visu neticīgo pakļaušanu mūžīgām mokām elles ugunīs jūs aicina uz pasaules gala gaidīšanu (tā ir tā saucamās “kristīgās pasaules” galvenā atšķirība visu citu reliģiju vidū). Tā ir pseidoreliģiska ideoloģija, kura ir būvēta uz Cilvēka vājuma, grēka un ciešanu pamata, pār to spīdinot kādas pilnīgi patvaļīgas, ciešanas (neticīgajiem) nesošas būtnes – iespējamo lielo mīlestību tiem, kuri būs klausījuši viņa norādījumiem.

Te nu jums ir tas lielais, kurš atnāks – visus sliktos sodīs, labos apbalvos un atnesīs tūkstošgadīgā miera valstību. Pašam Cilvēkam nekas neesot (un neesot jau arī viņa spēkos ko darīt) jādara – tikai jātic uz lielā un varenā drīzu un neizbēgamu atnākšanu un tā jāgaida dziļā pazemībā, neaizmirstot samaksāt baznīcai pienākošos desmito tiesu un pasūtīt visus tās maksas pakalpojumus – kristības, iesvētīšanas, aizlūgumus, svēto aizstāvības, izvadīšanas u.t.t..

Pseidodemokrātija, savukārt, piedāvā citu mesijas atnākšanas variantu – “demokrātiskās vēlēšanas”, kurās katrs pasīvais vēlēšanu dienā var nomaksāt savu pilsoniskās līdzdalības nodokli un turpināt gaidīt, ka jaunievēlētie paši par sevi – kā no jauna piedzimuši, nesīs sev līdzi “Jaunā Laika” sākumu. Pseidodemokrātiskās vēlēšanas katram muļķim ļauj cerēt uz to, kam viņš grib ticēt un ko uzskata par savas labklājības pamatu. Viņam ļauj ticēt tiem vārdiem partiju nosaukumos, kuros viņš ieliek savu saprašanu un tiem miglainajiem priekšvēlēšanu lozungiem, kuri, viņaprāt, sola viņa problēmu risinājumu. Viņam ļauj ticēt, ka dzīves uzlabojumam pietiek ar vēlēšanu norisi un to, ka, ja viņa izraudzītie mesijas ir ieņēmuši savu vietu citu mesiju pilnajā zālē un notiek šo mesiju kopīgās lūgšanas (savstarpējās debates un (atkal) balsojumi), tad ar to pilnīgi pietiek, lai pār vēlētāju birtu viņa iedomātie debesu labumi.

“Vēlēšanas” pasīvajam muļķim ļauj sēdēt mierā un gaidīt 100 un vēl 100 dienas kādu saudzējamo laiku ietvaros. “Vēlēšanas” viņam ļauj justies visu savā dzīvē izpildījušam, bet nākošās sola visu iepriekšējo kļūdu labojumu. Tās viņā uztur ilūziju par to, ka viņa jaunizraudzītais mesija nāks un varēs esošajā sistēmā mainīt to, ko šī sistēma mainīt neļauj. Muļķi domā, ka upurējot kādu uz savu vajadzību altāra, viņi ar to pašu sevi ir atpestījuši no vajadzības dzīvot atbildīgu un radošu Cilvēka dzīvi. Viņi domā, ka viņu izraudzītais grēkāzis tiešām debesīs kāps un par viņiem tur sīvi cīnīsies. Ka viņš no tiem viņu atbildības nastu ir noņēmis un par viņu muļķību (grēkiem) tur tagad maksā, lielas mokas ciezdams. Katras vēlēšanas muļķim nāk kā pasaules gals un kā viņa Mesijas atnākšana.

Kā jūdi ar savu balsojumu sāka sava Mesijas izraudzīšanu, tā viņu idejas turpinātāji to dara vēl šobaltdien, cerībā, ka ar šo reizi izdosies pareizo Mesiju atrast – to, ka šoreiz kauliņi pareizi kritīs, nāks īstā kārts, lodīte pareizajā bedrītē iekritīs – nāks lielais vinnests. Pseidodemokrātija ir izveidojusi savu atkarības veidu – vēlēšanu atkarīgo pļāpu un vērotāju, tāpat kā pseidokristietība ir izveidojusi savu atkarības veidu – dievpļāpīgo pseidolūdzēju un fanātisku bezkauņu, kuram nekā svēta nav. Te brīnišķīgā veidā saskan divas jūdu radītās bezdarbības ideoloģijas – pseidokristietība un liberālā pseidodemokrātija. Muļķa galvā ir sajucis viņa kādreiz dzirdētais lieldienu sprediķis, kazino zālē noskatītais un pirmsvēlēšanu reklāmas rullīšu raibums. Tikai vienu muļķis nesaprot – to, ka viņa atbildība vēlēšanu dienā nebeidzas, bet tieši otrādi – ar to tai ir jāsākas un tikai viņa paša saskaņots darbs, tikai pašu murgaino dzīves pamatu mainīšana un viņa ikdienas darbs to tālākajā kārtības uzturēšanā var dot viņam to, ko viņš vēlas – iespēju mainīt savā dzīvē to, ko mainīt grib, bet atstāt mierā to, ko mainīt negrib. Tikai saprātīgs Cilvēks saprot to, ka Mainīt Dzīvi ir Mainīt Sevi.


No otras puses – Cilvēks ir sapratis to, ka liberālisms to māna savos stāstos par viņa paša brīvību darīt to, ko viņa tiesības tam atvēl, vienmēr, kad tas viņam ienāk prātā, un, ka viss, ko viņš sasniedz esot tikai no viņa paša darbības atkarīgs. Viņš saprot to, ka liberālisms beidzas tur, kur parādās mērķtiecīga darbība vai viņa acīm atklājas citas, viņa acīm līdz šim slēptās Cilvēku darbības un mehānismi. Tagad viņš ir jau sapratis to, ka viņam priekšā noliktais “amerikāņu sapnis” ir vergturu uzbūvēts lētticīgo vergu ķeramais slazds – mušpapīrs ar medus smaržu vai kungam elektrību ražojošs vāveres ritenis. Viņš saprot, ka lamatās iekritis, viņš ir bezspēcīgs to gūsteknis – tur esošs, viņš nevar neko savā dzīvē mainīt. Tagad Cilvēks sāk saprast savu iespēju robežas un to, ka viņa dzīves sasniegumu pamatā ir spēja kooperēties – sadarboties ar sev līdzīgajiem tajā, kas viņus vieno, lai pilnīgāk izmantotu viņu iespējas paplašinošās harmonizētās atšķirības.

Tagad Cilvēks sāk saprast to, ka ir vajadzīga savstarpēja pašorganizēšanās apvienojoties, kā horizontālās – ap vienu mērķi centrētās iespēju, tā arī uz šo mērķi vedošās vertikālās varas struktūrās. Tāpat, līdz ar to Cilvēks saprot Līdera – saskaņotāja lomu, kā arī kolektīva mērķa nozīmi tādā sadarbībā. Viņš saprot to, ka šādas sadarbības mērķis nevar izrietēt no viņa vajadzību apmierināšanas tieksmes, bet viņš savas vajadzības var apmierināt tikai kalpojot šim kolektīvās eksistences mērķim. Tādēļ Cilvēks, kā jebkurš mūziķis orķestrī, gaida diriģenta rokas mājienu un savas dzīves partitūras atskaņojumu vienotā orķestra simfoniskajā skanējumā.

Te Cilvēka apziņā vienā tēlā saplūst pseidokristietības mesijas otrreizējā atnākšana ar dzīvi vadoša un saskaņojoša līdera tēlu, bet izkropļotais filozofiskās sistēmas traktējums – “mesija” – pats būdams pilnīgi iluzors, saviem “gaidītājiem” diktē pasīvu attieksmi pret dzīvi un līdz ar to “aizskalo podā” sabiedriskā līdera esamības pieprasīto “gaidītāja” aktīvo pozīciju reālā līdzdarbībā un šāda līdera pieņemšanu.

Pseidokristietība paralizē radošo un konsolidējošo spēku darbību Cilvēka apziņā. Pseidokristietība katra apziņā viņu padara par pasīvu līdera gaidītāju un apstākļu vergu tur, kur normāls Cilvēks jau sen būtu ņēmis un sācis kaut ko darīt, lai ievestu kārtību paša piecūkotajā pasaulē. Vēl vairāk – pseidokristietība veicina bezatbildību, egoismu un sava pārākuma sajūtu, bet bieži vien vedina arī uz domu, ka tās vārdā vai intuitīvi iedvesmoti pseidokristieši drīkst sev par labu izlemt citu (nepareizo) tautu un kultūrai piederošo Cilvēku likteņus, jo – ja viņi būs kļūdījušies, tad viņu ticības vārdā tiem tiks piedots, vai Dieviņš un viņa sūtņi atkal visu savedīs kārtībā. “Nosit visus – Dievs savējos atšķiros” – ir katoļu bīskapu ceļa vārdi krusta kara karotāju “svētajā” karā izvadot.

Tai pat laikā notiek patiesi globālas pārmaiņas. Viena pasaule ar tās kārtību aiziet – cita ar savu kārtību jau klauvē pie durvīm. Klāt ir tas lielais un nenovēršamais, ko katrs savā veidā tuvojoties jūt. Tumšās hierarhijas darboņi to jūt kā nenovēršama (viņu) “pasaules gala” atnākšanu, bet citi to gaida kā ilgotu, lielu un nenovēršamu taisnīguma ieviesēju – to, kas dos jaunas iespējas un atbrīvos no tumsas brāļu kundzības. Skolotāji raksta par Jauno Planētu, kura tai noliktā brīdī ienāks savā orbītā un uz visiem laikiem mainīs esošo lietu kārtību. Katra dzīva Cilvēka Sirds jūt Jaunās Planētas neapstādināmo tuvošanos un tās nenovēršamās izmaiņas, kādas tā ienesīs.

Katra Cilvēka apziņā Planētas tuvošanās rada tās atbalsis, kādas ir raksturīgas šī Cilvēka domu gaitām, dvēseles kvalitātēm un sirdsapziņas balsij. Vieniem tas ir viņu pasaules gals, bet visiem citiem gaišs rīts un jaunas dienas sākums – sen gaidīta iespēja sākt normālu Cilvēku dzīvi pašu sakārtotā vidē un sabiedrībā, kuru neārda prātā jukušo un muļķu bezjēdzīgā darbība. Jaunā planēta, līdz ar savu ienākšanu, ar “stingru roku” atnesīs savas ietekmes, pilnīgi objektīvi un patiesi mainīs mūsu planētas apdzīvotāju dzīvi. Tās radītajos apstākļos būs tikai viena saprātīga dzīves iespēja – organizētā, saskaņotā un ap savu līderi saliedētā sabiedrībā.

Tie, kuri savstarpējā konkurencē rūpējas par sevi – izmirst. Tie, kuri prot sadarboties un saliedēties ap savu līderi – turpina Cilvēces pastāvēšanu.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa