Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


345.

No: Edīte       Temats: par pēriena vajadzību

?←      2009. gada 22. decembrī 10:54:12

Kā tur īsti ir ar to bērnu pēršanu? Es savējos valdu ar pērienu un audzinu sarunā, bet saņemu par to nopēlumus un pamācības. Jaunās metodes vienā balsī sauc, lai tik laižot viņiem lielāku vaļu. Vai tā ir? Vai tam visam - vaļai un pērienam ir arī kāds dziļāks iedarbības mehānisms, vai tā tiešām ir tikai mūsu viedokļu atšķirība un daudzveidības iespējas? Un vēl - vai iespēja vienmēr nozīmē ieguvumu pozitīvā nozīmē?


Ciemos pie daktera Bērziņa.


Nu, Edīt, kā tur īsti ir ar to pasaules radīšanu?

 - Vai tā ir vakar ap sešiem vakarā no gaisa nokritusi, vai arī vēl gluži silta šorīt zem spilvena atrasta ar visiem vilcieniem, gastronomiem, tiesnešiem, dakteriem un policistiem? Ar psihologiem, skolotājiem, vecākiem, ministriem, bērniem un cietumiem ar to iemītniekiem?

 - Vai tie neizpratnē viens uz otru skatās, viens otru un sevi aptausta un cits citam taujā – kas, kurš, kāpēc ir un kā te radies?

 - Vai tad mēs nezinam, kas kurš ir, ko ir darījis, un kā savā krēslā nonācis?

 - Vai mēs nezinam savus senčus un viņu tikumus?

 - Vai mēs nezinam, kā kārtīgi Cilvēki top un no kurienes draņķi rodas?

 - Vai mēs nezinam, caur ko nāk izcilība un ar ko no ceļa noved?

 - Vai mēs nezinam Slaveno Cilvēku grūto dzīves ceļu, bet izlaidīgo vēderu kasītāju atnesto postu un slavenu dzimtu izputēšanu tur, kur to slava ir celta ar punu, zilumu, zirņu sauju un tukšu vēderu vakarā?

 - Vai var iemācīties zobenu cīņā tas, kurš bez sāpēm pats savā nodabā ar savu ēnu vicinās?

 - Vai Spartas varoņi Grieķiju nosargāja ar mammu bučām un cukurkliņģerīšiem stiprinājušies?

 - Vai brāļu Kaudzīšu muzejā nav Latvijas ievērojamāko Cilvēku pateicības raksta smagā lineāla svētīgajām mācībām?

 - Vai Jūs domājat, ka es bērnībā nekad neesmu kārtīgu kāvienu dabūjis?

 - Vai es valodu raustu, esmu bikls, citiem astē velkos un nezinu rīta no vakara atšķirt?

 - Vai man ir biezas ausis vai krāsas un skaistumu nepazīstu, vai nezinu, kas ir Mīlestība un kāda ir Maiguma vērtība?

Sauc nu, Edīt, prātiņu mājās!


***


Vēsture mums māca veselā saprāta nozīmi, to, ka katrā vietā un laikā labs ir tur atbilstošais un iederīgais. Vēsture mums māca raudzīties darbības sekās – augļos, bet mutes bajāru plarkstēšanu atstāt muļķiem, lielībniekiem, politiķiem, tirgoņiem un krāpniekiem. Vēsture mums māca to, ka stingrībā audzināti diži Cilvēki pasauli cēla, bet, savus bērnus lutinot, impērijas izlaidībā pagrima. Vēsture mums māca to, ka nav nekā jauna uz Zemes zem Saules – ir bijuši kā stingrībā turētāji, tā arī lutinātāji, un to, ka Varoņi nāk no pirmajiem, bet sadisti un tirāni no otrajiem.

Vēsture mums māca sekot ievērojamu Cilvēku pieredzei un to, ka labs ir “katram savs”. Visus nevar ar vienu olekti mērīt. Kur vienam ar vārdu vai skatienu pietiek, tur ar otru nav vērts rokas smērēt – no ..ūda vasku neizspiedīsi. Katram ir sava iedzimtība un liktenis.

Vēsture mums māca atšķirt stingrību no cietsirdības pēc to vēsturiskajām sekām. Maķedonijas Aleksandra iekarojumu radītā impērija sabruka drīz pēc viņa nāves. Aleksandrs bija cietsirdīgs. Jēzus Kristus ienestās izmaiņas vēstures gaitā nav zudušas. Jošuā bija stingrs savās prasībās pret sevi un sekotājiem, nepiekāpīgs savu ideālu īstenotājs. Jošuā bija stingras mātes audzināts. Pēriens bērnam ir par svētību un nāk ar Mīlošu vecāku roku. Sitiens nāk no aukstas Sirds, bet arī tas reizēm var būt par neaizmirstamu mācību.

“Nav svarīgi, ko Tu par to domā, svarīgi ir tikai tas, cik Tavas domas saskan ar Īstenību”. Nav svarīgi kā tu jūties pēriena brīdī. Ir svarīgi tikai tas, no kā tas tevi ir atturējis, kādas pēdas tevī atstājis – uz ko tas ir bijis vērsts un vai ir savu mērķi sasniedzis. Nav svarīgi, ko tagad muldoņas runā. Svarīgi ir tikai tas, ar kādām metodēm dižie Cilvēki ir audzināti, kādi bijuši viņu tikumi un sasniegumi – viņu mērķi, Ideāli un darbi, un tas, kāda ir mūsdienu pasaule – tās tikumi, sasniegumi un darbi. Tas ir viņu daudzināto metožu vērtību mērs.

Daudzu tūkstošu gadu laikā Cilvēka veidols, prāts un jūtas nav mainījušās. Tā pati anatomija, tā pati mutes, vēdera un asinsrites uzbūve. Tā pati – no senčiem mantotā apziņas uzbūve, kuru mēs (vēsturiskās attīstības – pērienu ceļā veidotu) saņemam tādu, kāda tā ir. Tas, kas mums bija labs un patīkams sirmā senatnē (apskatiet antīkās mākslas un literatūras darbus), ir tāds arī tagad. Tas, ko mēs toreiz atzinām par noziedzīgu, nodevīgu un postošu – tāds ir arī tagad.

- Kāpēc tad pēkšņi tāds pedagoģiskās darbības kūlenis?

- Kāpēc tā uz līdzenas vietas apstājas un žagojas?

- Kas tāds ir noticis, kas liek mainīt visu vēsturiskās pieredzes uzkrājumu un novieto velosipēda stūri zem dibena, bet riteņus sagriež astoņniekā? Kāpēc zirgam liek priekšā ķīseli, bet auzas piesien viņam pie astes?

- Vai Cilvēka bērnam pēkšņi zobi aug divās rindās un trešā kāja būtu no paribes izlīdusi?

- Vai Māti vairs par Māti nesauc un viņa Brālis tam vairs nav Brālis, bet Māsa nākošo dzīvību nenes?

Mani interesē tāds jautājums:

- Vai televīzijas uztvērēja lietotājs var to uzlabot un cik saturīgi ir viņa izteikumi par attēla kvalitāti?

Ja saprātīgs Cilvēks apjauš, ka lietotājs ir tāls no aparāta darbības nianšu un tehnisko risinājumu pasaules, un tādam labāk tur savus pirkstus nebāzt, tad pēdējie vērtējumi stingri izriet no viņa pieredzes saskarsmē ar labākajiem sasniegumiem un modeļiem. Tikai tas, kurš ir redzējis patiesi izcilus aparātus viņu labāko īpašību parādīšanai īpaši sagatavotās programmās, var spriest par sava mājas aparāta īstajām kvalitātēm.

- Cik daudzi pedagogi var palielīties ar patiesi īstām zināšanām par Cilvēka apziņas uzbūvi un dvēseles dzīvi?

- Cik daudzi no viņiem ir bijuši klāt Dabas radošajā laboratorijā Cilvēka veidola tapšanas laikā?

- Cik ir to, kuri ir apjautājušies Radītājam par viņa ieskatiem tās vai citas struktūras pielietojuma mērķtiecībā?

- Cik sarežģītāks ir Cilvēks salīdzinājumā ar vislielāko datoru vai televīzijas aparātu?

- Cik daudzi no viņiem iedrošinās to uzlabot vai tikai iepazīties ar labāko paraugu iespējām?

- Cik daudzi no viņiem ir spējīgi tikai vidusmēra līmenī vien pildīt tos priekšrakstus, kādi izriet no mūsdienu “materiālistiskās zinātnes” domām par esošo izglītības lomu un mērķiem “modernā” darba tirgus apstākļos?

- Cik daudzām no sajūsminātajām jaunajām psiholoģēm ir nācies skatīt savu mazbērnu dzīves gaitu?

- Cik daudzas ir pievērsušas savas ausis viņu mazbērnu līdzcilvēku atsauksmēm par to, ko šie mazbērni ar viņiem dara?


***


Mums visiem ir zināms visu reliģiju spārnotais un tagad arī Jošuā mutei pierakstītais teiciens: “Ja tev sit vienā vaigā, tad pagriez otru”. Baznīca to piesauc katru reizi, kad runā par lēnprātību un piedošanu, par “nevardarbīgo un augstāko pretošanos ļaunumam, ar ko... ” nu tur katrs sprediķotājs to pamanās sapiņķerēt. Ar to baznīca pūlas panākt tikai vienu – aizsegt viņai nepatīkamo un nāvīgi bīstamo patiesību par to, ka Jošuā bija Iesvētītais Gnostiķis no Eseju Brālības “Dārzniekiem” (Pēc augšāmcelšanās Marija viņu neesot pazinusi – tas viņai, nepazīstams pretī nākot, par Dārznieku esam esot licies.)

Iesvētīšanas ceremonijas laikā katra iegaumējamā kodeksa rinda tika iemūžināta ar stipru pliķi vai rīkstes cirtienu mugurā. Asās sāpēs to ieraksta atmiņā. Antīkajā pasaulē valdnieku bērni un viņu bērnības vienaudži – līdzgaitnieki, tika vesti uz valsts robežām un tur – zīmīgajās vietās stipri pērti, lai viņi uz visu mūžu precīzi atcerētos robežu vietas.

Tādā kārtā teiciens par pliķi jāsaprot tā – “Ja kāds tevi iesvēta Zinību vienā daļā, tad līdzsvaram pieņem arī otru”, un tas attiecās uz to, ka tikai pretpolu vienība sniedz patiesas zināšanas (arī Gotama Budda par tādu kļuva tikai pēc jaunības, veselības un bagātības pretpolu iepazīšanas), bet pliķa pieminēšana nāk no Iesvētīšanas ceremonijas, norāda uz to un uz tā laika baznīcai nepieņemamo Jēzus Iesvētītā Gnostiķa veidolu. Baznīcas apraudātās Jēzus ciešanas – pēršana, ērkšķu vainaga uzlikšana, “krusta nešana” ar vēlāku “krusta nāvi” ir Iesvētīšanas ceremonijas apraksts, kāda tā tolaik bija visu lielāko Gnostiķu skolu tradīcijās Eiropā un vēl līdz šai dienai vietām tiek piekopta Indijā.

Nav iespējams apgūt cīņas prasmi, akrobātiku vai kādu citu precīzu kustību darbu, ja kļūdas neatsaucas ar sāpīgu pārdzīvojumu. To zina visi mācekļi un sāpes uztver kā nepieciešamu un vēlamu mācību sastāvdaļu. Tieši sāpes ir tās, kas refleksa līmenī iedzen apziņā to kustību vai vārdu, kurš vienīgais var būt noderīgs mērķa sasniegšanai vai pasargāt grūtā brīdī.

Katrai Cilvēka apziņas daļai ir sava struktūra, atmiņa un darbības mehānismi. Fiziskas sāpes iedarbojas uz zemākajām – astrālajām (intelektu motivējošajām) daļām. Ar tām iemāca to, kas nav apspriežams – to, par ko nedomā, ko izpilda automātiski. Sāpes ir ierobežojošas – robežas apzīmējošas. Tikai tad, kad ir ierobežotas zemākās aktivitātes – iemācīta paklausība – paveras tālāko audzināšanas iespēju ceļi. Sāpes ir ierobežojošas, bet Mīlestība ir ceļu paveroša un virzoša. Abu līdzsvarā Cilvēka apziņa virzās no nepārkāpjamo aizliegumu daļas uz Radošo iespēju lauku. Bez ierobežojumiem nav virzības.

Ir kāds enerģijas un kustības daudzuma nezūdamības likuma analoģijas piemērs Cilvēka organismā. Spēju ierobežojums kādā organisma sistēmā veicina pastiprinātu spēju izpausmi citā – ar ierobežoto saistītā sistēmā. Dzirdes traucējumi dod redzes uztveres pieaugumu, un otrādi – redzes zudums var saasināt dzirdi, atvērt iekšējo redzi vai attīstīt taustes sajūtu un plastikas izjūtu.

Šīs īpatnības izmantoja mūsu antīkās pasaules mūziķi, tēlnieki un gleznotāji, ja gribēja izmantot visas savas potences, lai kļūtu par patiesi lieliem Meistariem. Iesvētīšanas tradīcija ir nopietns darbs un prasa ļoti stingri pārdomātu un ievērotu sagatavošanās procedūru. Izcila redze, dzirde vai tauste ir liela vērtība un Meistarības skola, bet tās aptver tikai ārējo fizisko parādību loku. Daudz vērtīgākas ir šo piecu sajūtu iekšējās – psihiskās daļas, kuras bieži jauc ar gaišredzību.

Sagatavošanās procesa laikā pretendentiem paralizēja attiecīgo sajūtu orgānu nervu ceļus vai centrus smadzenēs un tā panāca attiecīgās iekšējās sajūtas attīstību. Šīs manipulācijas tika veiktas mērķtiecīgi un stingri kontrolēti, saskaņā ar dziļām okultām zināšanām. Pēc vajadzīgās iekšējās sajūtas atbrīvošanas, fizisko redzi, dzirdi vai citu sajūtu atkal atjaunoja.

Bieži vien šī prakse tiek pielietota arī ārpus Iesvētīšanas tradīcijas. Skolotāji vai Monāde Adepta stāvoklī maina personības spēju raksturu, lai iegūtu unikālu izpausmi citā veidā. Viens no tādiem unikālu spēju piemēriem ir Bēthovens, kurš ieguva izcilu iekšējo dzirdi, ziedojot savu ārējo skaņu uztveres spēju. Pastiprināta meditācija uz abstrakto ideju telpu noved pie tālredzības, bet tuvredzības cēlonis ir pastiprināta interese par Cilvēkam tuvāko utilitāro parādību loku. Savulaik izcili kalēji sev nocirta vienu pēdu, lai tādā veidā celtu roku izveicību. Ir nepārkāpjams likums – “ģimene vai sabiedrība”, abiem kalpot nevar, un tie, kuri izvēlas otro, vienmēr zaudē pirmo, bet izvēloties pirmo, nerealizē potences otrajā.

Cilvēka attieksmi pret dzīvi noteica šīs dzīves dvēseliskais un garīgais ieguvums – uzkrājums Sirds telpā – Debesu valstībā, kura dēļ katrs Iesvētāmais, Meistars vai Ģēnija elpas apdvestais ziedoja jebkuru fiziskā ķermeņa vai savas dzīves daļu, ja tā kļuva par šķērsli tādam ieguvumam. Miesas iegrožojumi ir tikai un vienīgi lieko šķēršļu aizvākšana no Cilvēka patieso vajadzību apmierināšanas un Cilvēcisko Vērtību apguves ceļa.


***


“Karalis, Tauta un Zeme ir vienoti”. Šis princips nozīmē to, ka runa iet par iemiesota Cilvēka dzīvi. Tas norāda uz to, ka nav vērts apspriest tās “zemes”, kurās nav šīs vienotības, vai kurās Tauta un Zeme ir bez sava Karaļa vai tās, kurās ir zudusi Tautas un Zemes vienotība – kur katrs iet savu ceļu, nerēķinoties ar otra dabu.

Protams, ka arī tādiem būs savi viedokļi un argumenti, arī tādi uzstāsies ar prasībām un tiesībām, aizliegumiem, komitejām. Tādi dibinās biedrības, rakstīs un pieņems likumus, bet – ir taču skaidrs, ko var sagaidīt no tiem, kuros nav šīs vienotības – kuriem “visi nav mājās”. Jo nav svarīgi kāds ir Tavs viedoklis – svarīgi ir tikai tas – cik patiesi šis viedoklis saskan ar Īstenību, un cik apkārtējie paši ir spējīgi paļauties uz savu veselo saprātu un neklausīties tajos, kuriem “visi nav mājās”.

Vesela un pieauguša Cilvēka pazīme ir viņa spēja nošķirt labo no sliktā, derīgo no nederīgā, pareizo no nepareizā savā un citu rīcībā. Tāpat jāsaprot, ka katrā Ceļā tiek sasniegts cits Mērķis. Katram mērķim ir savs labais, pareizais un derīgais. Var būt arī tā, ka tas, ko Jums stāsta izriet no cita mērķa, bet ne no tā, ka tā ir pareizi vai nepareizi vispār. Pilnīgi iespējams, ka to kam “visi nav mājās” mutēs kāds saliek savus vārdus tieši tādēļ, lai ar viņu darbību sasniegtu savus – no Jūsu dzīves mērķiem atšķirīgu mērķi.

Atcerieties pasaku par Sniega Karalieni, Kaju, Gerdu, Sastingušo Sirdi un tās atkausēšanu. Tajā laupītāju bandas vadoņi ļoti skaidri pasaka to, ka “bez lutināšanas laupītājs neizaug”. “Paņem skaistāko sev” – tas ir laupītāja dzīves un audzināšanas galvenais likums.

Nevar teikt, ka Jūdi bērnus audzina vienkārši pareizi, tāpat kā nevar atsaukties uz Japāņu bērnu audzināšanas principiem ārpus viņu dzīves vides un tradīcijām. Tas, ka Japāņi savā stingri tradicionālajā vidē ļauj saviem bērniem līdz sešu gadu vecumam rīkoties saskaņā ar saviem – Japāņu brīvības principiem, nozīmē tikai to, ka viņi ļoti stingri reglamentētu un ierobežotu iespēju telpā bērniem ļauj brīvi izmantot visas viņiem pieejamās – stingri ierobežotās un reglamentētās iespējas.

Bez tam, jāņem vērā arī tas, ka nav abstraktā bērna. Ir konkrētā Tauta, kultūra, vecāku dvēseļu substance, kuru tie nodod saviem bērniem, bērnu raksturs, iepriekšējās dzīves pieredze un tas mērķis, uz kuru ir vērsta vecāku dzīve un bērna audzināšana.

Nevar teikt, ka Jūdi savus bērnus audzina pareizi, bet to, ka viņi savus bērnus par Jūdiem audzina pareizi. Tomēr paliek atklāts jautājums par to, kāpēc visā pasaulē, izņemot viņu kontrolētās teritorijas, par Jūdiem neko labu nedomā.

Vienmēr ir bijušas un arī tagad ir tādas tautas, kuras sevi uzskata par Dieva izredzētām, sevišķi aprūpētām un sevišķiem mērķiem izvēlētām, kuru sasniegšanai pārējās ir tikai viņiem derīgi rīki. Nīčes pārcilvēkam ir dažādas sejas un deguna formas, arī tāda, kurā Indoeiropeiskā kultūra esot radusies šeit, Latvijā, tad uz Indiju gājusi un tikai pēc tam tālāk izplatījusies.

Jūdiskā audzināšana noved pie tā, ka tāds audzinātais ir veiksmīgs (arī savu Skolotāju nodevēja Šteinerta sekotāji – antroposofi, kā galveno savas Valdorfa skolas darbības metožu pareizības un pamatotības kritēriju min veiksmīgumu patērētājsabiedrībā – spēju konkurēt un dzīvot pārtikušu dzīvi tās ietvaros – būt veiksmīgiem liberālā vidē un tās tirgus sistēmā) – veiksmīgi izmanto sveštautiešu (goju) dzīves īpatnības savā labā un par to saņem šo sveštautiešu attieksmi.

Jūdiskā audzināšana, tātad, iemāca veiksmīgi konkurēt un izdzīvot tur, kur visas pārējās tautas savējiem māca sadarboties un dzīvot. Konkurence vienmēr nozīmē kāda cita aktivitātes un dzīves spēka nomākšanu – vājināšanu. Nevar teikt, ka arī viņi savējiem nemācītu savstarpēju sadarbību, bet šīs sadarbības iekšējais saturs ir cits. Jūdaisma iekšējā būtība ir sacensība starp Dieva un Cilvēka gribu. Galvenā jūdaisma problēma ir atbrīvoties no “Likuma jūga” – viņu Mesija tos atbrīvo no ierobežojošo likuma normu žņaugiem. Citu tautu reliģijas māca saskaņot Gribas – pieņemt un būt līdzstrādniekiem – ierobežojoties zemākajā, pieaugt augstākajā.

Jūdu konkuratīvais veiksmīgums balstās uz citu tautu vājumu. Viņu sadarbība ir vērsta uz citu tautu dzīves spēju, audzināšanas, kultūras un tikumisko degradāciju, kura tās vienmēr noved bezatbildībā, politiskā plānprātībā un pilnīgā ekonomiskā impotencē. Vienīgais, ko tādas tautas var darīt – ir apkalpot Jūdu vajadzības un pienest tiem labāko, kas ir viņu krājumos.

Stipri apšaubu to, ka ilgtermiņā (vairāk kā 1000 gadu) tā ir veiksmīga stratēģija, jo, iznīcinot kultūru globāli (kaut vai viena kontinenta ietvaros), zūd tas konteksts un vide, uz kuras dzīves iespējām var uzturēt savu labklājību. Tādai veģetācijai, tāpat kā pelējumam, pienāk beigas tad, kad vides pamatresurss ir degradēts – zaudējis savu saturu – vērtību (šodienas jūdiskās – liberālās ekonomikas krīzes pamatbūtība ir Cilvēcisko Vērtību, morāles un sabiedriskās dzīves sabrukumā).

Patiesībā tā ir tāda sociāla piramīda, kurā zaudē arī piramīdas veidotāji tad, kad piramīdai vairāk nav ko degradēt vai tajā parādās cits – līdzvērtīgs spēlētājs, kā tas ir šodien, kad vecās pasaules radīto liberālo tirgu veiksmīgi izmanto Ķīna. No tā saprotams – kāpēc viņu izveidotā Anglosakšu impērija savulaik centās ar opiju izindēt Ķīnu, un tagad Afganistānu ir izveidojusi par heroīna lielražotāju visas pasaules apgādē (indēšanā) ar to.

Ir divas ārēji līdzīgas attiecību sistēmas - “piramīda” un Hierarhija, kuras krasi atšķiras pēc savas iekšējās būtības un darbības sekām. “Piramīda” iesaista savā struktūrā, izmanto savām vajadzībām, bet atstāj aplaupītus un novārdzinātus.

Hierarhija apvieno un harmonizē – saskaņo esošo sistēmu elementus, saskaņā ar viņu dabu, atraisa tajā esošo potenci, saskaņā ar viņa dzīves mērķi un vietu. Hierarhija paplašina iespējas un cieši savieno katru ar viņa Radītāju. Hierarhija ir un sniedz nepārtrauktu, pakāpenisku dzīves uzlabojumu. Hierarhija darbojas savu elementu labā, nebeidz pastāvēt un nekad nepamet tos, bet Hierarhija nav arī cietums, tajā katrs iekļaujas par tik, cik jūt un tiecas pēc tās sniegtajām iespējām. Tuvība ar Radītāju nāk caur Hierarhiju.

“Piramīda” izliekas par Hierarhiju – tēlo to un apmāna neuzmanīgos ar tās attēlojumu un struktūras līdzību. Galvenā “piramīdas” atšķirība ir tā, ka tā neizriet no– nav Radītāja Hierarhijas daļa, nav saistīta ar Radītāju, bet tās virsotnē vienmēr ir miesīgi vai atmiesoti egocentrismā ieslīguši – pagrimuši ļaudis. Visas mūsdienu politiskās partijas ir vairāk vai mazāk maskētas “piramīdas”, un tādas ir arī viņu veidotās, uzturētās un izmantotās valstis.

Baznīca mēdz teikt – “katra valdība ir no Dieva – tāpēc klausiet tās balsi un aizlūdziet par to”. Baznīckungi melo ar to, ka no šīs aksiomas ir patvaļīgi izmetuši vārdus “Taisnīga - Dieva kārtību uzturoša un patvaļību apkarojoša”, kas radikāli maina lietas būtību. Nebūt ne katra valdība ir no Dieva.

Ir cilvēciskā augstprātībā un sātaniskā ļaunprātībā radītas valdības, kuras klausīt ir noziegums pret Dievu, bet aizlūgumi par tām ir ņirgāšanās par Dievu, veselo saprātu un pašiem par sevi. Te piekrist var tikai tam, ka “katra tauta izveido valdību pēc savas dabas un tieksmēm” un “katra valdība ir savas tautas spogulis”. Katrs pats labprātīgi iekļaujas Radītāja dotajā Hierarhijā vai no tās atkritušajā “piramīdā” un attiecīgi bauda tās augļus vai atnesto postu.

Tādas piramīdas beidz pastāvēt ierobežotās darbības telpas dēļ – arī mūsu planētas ierobežotības dēļ. Varētu likties, ka “piramīda” varētu attīstīt pati savu – viendabīgu kultūru un veģetēt pateicoties tās esamībai, tomēr tie ir maldi. Vienpolāra pasaule izslēdz pašu kultūras iespējamību. Kultūra ir ar kolektīvismu un hierarhiskām attiecībām – Radīšanas aktā esošām struktūrām saistīta kvalitāte. Katras tautas kultūra eksistē tikai par tik, cik eksistē citu tautu kultūras un ir tik bagāta, cik bagātas ir visu citu tautu kultūras. Katras tautas kultūra ir konkrētā vietā un laikā – vidē esoša Kosmiskas kultūras izpausme – tās Hierarhijā ietilpstoša sastāvdaļa.

Ja “piramīdas” telpas “trauciņš – ievārījuma burciņa” ir stingri aizvākots – nav iespēju pārcelties uz blakus esošo ievārījuma trauciņu (planētu), pelējums, pārstrādājis visu trauciņa – burciņas saturu, nobeidzas pats. Tādēļ, tās planētas iedzīvotāji, kuras telpa satur “pelējumu”, nevar iegūt starpplanētu telpas pārvarēšanai atbilstošas tehnoloģijas. Kosmosā ceļo tikai tie, kuri neizplata “pelējumu” un prot iekļauties Hierarhijā – neapdraud citu planētu dabisko attīstības gaitu.

Pelējums izplatās, izplatot savas sporas. Tieši ar tādu sporu izplatīšanās sekām mums ir darīšana arī šajā cīņā starp pieļaujamo un nepieļaujamo bērnu audzināšanā. Katram faktam (norisei) saturu un nozīmi piešķir konteksts. Lai vērtētu kādas darbības mērķtiecību un pieļaujamību, jāaplūko šīs darbības vai tās apkarotāju vēsturiskā vide un patreizējais konteksts, un tas, pie kā noved šī darbība esošajā kontekstā. Jāpalūkojas, kā jūtas Polārlācis vai Latvijas Darba Zirgs, kad tos sāk audzināt mērkaķu pāris savās bērnu audzināšanas tradīcijās.


***


Ja mēs saprotam to, ka terorisms ir darbības, ar kurām kāds cenšas uzspiest citiem sev vajadzīgos rīcības modeļus – tad mēs saprotam gan to, ka ir militārie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, psiholoģiskie, bioloģiskie un subkultūras teroristiskie līdzekļi, gan arī to, ka ir lielo grupu un mazo grupu terorisms, kurš atšķiras pēc saviem resursiem, līdzekļiem un to pielietojuma.

Mazo grupu resursi, savas ierobežotības dēļ, liek to pielietotājiem lietot rupjus un asiņainus līdzekļus – sagrābt ķīlniekus, spridzināt un spridzināties pašiem. Lielie teroristi var piedraudēt visai pasaulei ar bombardēšanām tur un tad, kad tie to uzskatīs par vajadzīgu. Lielie teroristi var paši radīt savus teroristu tīklus – sarakstus Afganistānā (“Al-qaeda” – saraksts), lai vēlāk to izmantotu kā ieganstu visas pasaules terorizēšanai. Lielie teroristi var uzspiest savu mākslīgi radīto valūtu koplietošanai, lai ar tās palīdzību terorizētu un izsūktu visas pasaules valstu ekonomikas.

Lielo teroristu resursi ir pietiekami, lai izvērstu ideoloģisku un psiholoģisku teroru pret katras nācijas vecākiem un atņemtu viņiem viņu bērnus ar tās pašas nācijas “pāraudzināto” un labi apmaksāto roklaižu starpniecību. Lielo teroristu resursi ir pietiekami, lai tie lietotu līdzekļus, kuri darbojas daudzu paaudžu garumā un tālumā. Mazo teroristu rīcībā ir tikai viņu pašu dzīvību robežas.

Mazo grupu teroristi spridzinās paši, paši salst mežos un kalnos, paši lien zem lodēm un pakļauj briesmām savas ģimenes un tuviniekus. Lielo grupu teroristi met bumbas no virsskaņas lidmašīnām, palaiž raķetes no neaizsniedzamu karakuģu drošības, viņu ģimenes šopingos tērē savu vīru, tēvu un dēlu asinsnaudu un siltumā bauda Santa Klausa atnesto Ziemassvētku brīnumu.

Mazo grupu teroristi savās izmisuma akcijās aiznes sauju līdzcilvēku dzīvību. Lielo grupu teroristi, baudot pārbagātību un pārticību, ar labi ieturētu galvas mājienu un labi noslīpētu diplomātisku frāzi kādā kokteiļvakarā iznīcina veselas valstis un kultūras.

Mazo grupu terorisms apmāca pašnāvniekus, bet lielo grupu terorisms uzņem kinofilmas, drukā krāsainus žurnālus, monogrāfijas, dibina fondus un apmāca psihologus, rīko konferences, sammitus un sasauc kongresus.

Man ir liels kauns par tās valsts, kurā es dzīvoju, teroristisko līdzdarbību lielo teroristu aliansē – bandā. Ar šo es atvainojos visiem tiem, kuriem manas dzimtenes patreizējā valdība ar savu darbību ir nesusi postu. Es neatbalstu, neesmu atbalstījis un nekad neatbalstīšu tās teroristisko darbību. Tas notiek pretēji manai gribai, bez manas piekrišanas.

Viss ļoti lielais zaudē savas aprises – izplūst un kļūst par fonu, tāpēc zaudē notikuma raksturu un tiek pieņemts kā pašsaprotamais, bet mazā mērogā to pašu Cilvēki uztver kā notikumu. To izmanto lielie teroristi – Anglosakšu impērija, lai slēptos aiz pašradīto mazo grupu teroristu mugurām.

Vēsturiskā cikliskuma princips sevī ietver ne tikai notikumu atkārtošanos, bet arī to, ka šie notikumi savās sekās vienmēr piemeklē to izraisītājus. Pelējums, apēdis visu ēdamo, pārdraņkojis visu, ko vien var sadraņķēt, pats cieš no šīs draņķības, un tad vaimanās pa visu pasauli medī rokā savus sadraņķētos pāri darītājus. Jūdu radītās Anglosakšu impērijas visa veida terorisms ir tās lielākā un pēdējā muļķība, kura to beidzot aiznesīs nebūtībā kopā ar vēstures un Cilvēces atkritumu mēslaini, kurā tā pati ir iekāpusi.

Savas dzīves labklājību saskatot ekonomisko iespēju izaugsmē un koloniālismā, tā pati ir radījusi pasauli, kurā, šo līdzekli zaudējot, tā zaudē savu vienīgo kundzības. Bez ekonomisko resursu atbalsta nav iespējama arī tās ideoloģisko līdzekļu darbība un dzīvesveida uzturēšana. Naudas velna kundzības beigas ir arī tā dancinātāju beigas. Tas ir vēsturiskās attīstības cikla pēriens tiem, kuri mēģina pārkāpt Evolūcijas diktētās Cilvēka darbības robežas.


***


“Karalis, Tauta un Zeme” ir vienoti. Gars, Dzīvība un Gara darbības izpausmes Dzīvībā – formā ir vienots veselums. Cilvēks, viņa Dvēsele un tās forma ir vienoti veselumā. Kā dzīvo Gars, tā klājas viņa Dvēselei un miesai. Kā dzīvo – kādos apstākļos ir miesa, tādu ietekmi saņem Gars. Kā savu lomu pilda Dvēsele, tā arī savā starpā sazinās Cilvēks ar savu miesu.

Katrs fakts ir sava konteksta radīts, no tā izrietošs, aplūkojams un tikai tajā vērtējams. Tāpat, kā nav divu vienādu Garu, Dvēseļu (Tautu) un zemju (miesu), tāpat nav divu vienādu kontekstu, un tāpēc nevar būt vienādu vērtējumu un universālu rīcības modeļu visam un visur, bet ir katram kontekstam – īpatnībām atbilstošais. Lai domātu par kādas darbības piemērojamību, ir jāsaprot – ar kādu kontekstu un tā īpatnību ir saskare.

No vienas puses, ir katra Cilvēka Individuālais Attīstības Ceļš, kuru tas turpina, atkārtoti iemiesojoties šajā pasaulē. Ir tas viņa attīstības līmenis, kurš izpaužas viņa interesēs, pasaules uztverē, ietekmju sapratnē un reakcijās uz tām. Ir šī Cilvēka šīs dzīves vecums, kurš savu īpatnību dēļ prasa atšķirīgus līdzekļus un rīcības vērtējumu. Ir tā viņa dzīves vietas (vides) uzturēta tradīcija, kurā nonāk šis Cilvēks esot savā Ceļā un attīstības līmenī.

Visbiežāk tur skolotāji viņam māca to un tā, kā ir paši iemācīti to darīt (ko bieži vien paši par pareizu labticīgi uzskata), bet ne to un tā, kā to prasa Īstenība – šī Cilvēka Ceļš un daba – attīstības līmenis. Kas der vienam – tas var būt postošs citam.

No otras puses ir šī Cilvēka šīs zemes vecāki, viņu dvēseļu substances, apziņas struktūras, kuras viņi nodod mantojumā savam bērnam, un kuras viņš visu mūžu ir spiests lietot. Ir šo struktūru un substanču savstarpējā atbilstība, kura bērnam dod iespējas realizēt viņa potences, vai tās slēdz disharmonijās. Ir paša bērna apziņas struktūras īpatnības – raksturs, kurš var būt harmonisks vai disharmonisks no vecākiem mantojumā saņemtajām substancēm un struktūrai.

No pīles vistu neiztaisīsi, bet pīlē iemiesotais ērglis būs ne īsti lidotājs, ne peldēt gribētājs – “sakompleksots ķēms”. Vecāku harmonisku attiecību bērns ir dabiski brīvs un radošs, bet caur viņu savstarpējo attiecību samezglojumiem izrauts, būs tāds pats problēmu kamols, kādi ir viņa vecāku savstarpējo cīņu un ierobežojumu rīki. To ar vēlāko pedagoģiju labot vairs nevar. Tēva vēža un mātes līdakas iemiesotā Gulbja raustītie rati nekur tālu savā dzīvē uz priekšu netiks.

Un no trešās puses, ir dakteris Bērziņš. Piekaušana no pēriena atšķiras tāpat kā pornogrāfija no Dailes. Tiem, kuri nav spējīgi nošķirt un saprast šo parādību dabu, nav tiesību par to spriedelēt. Tur, kur ir cietsirdība un piekaušana – tur nav Taisnīguma. Tur kur ir pēriens, tur ir Atbildības bardzība un Taisnīguma balss. Pēriens vienmēr ir paša pelnīts un taisnīgi saņemts. Tāpat, kā Bērns nepieder Vecākiem, tā pēriens nenāk no tiem. Pēriens nāk no Radītāja, bet Vecāki ir tā pasniedzēji, par ko Bērns izsaka pateicību.

Lai atceramies slaveno Suvorova izteicienu – “Grūti mācībās – viegli kaujā”, kas ir nācis tieši no bībeles rindām par Dieva Mīlestību, kura nāk caur grūtībām un pārbaudījumiem.

Pērienam nav un  nevar būt soda rakstura. Pēriens nav “”par to”, bet “tādēļ, lai”. Bērns ar savu normas pārkāpumu norāda uz nepieciešamību to nostiprināt. Soda jēdziens ir muļķīgs Cilvēku jaunievedums un patvaļība, bieži vien emocionāls atriebības mehānisms.

Dabā un dabiskajās tiesībās nav ne soda, ne atriebības jēdziena. Dabiskajās tiesībās tiesas uzdevums ir noskaidrot lietas būtību un atjaunot līdzsvaru tur, kur tas ir zudis netaisnīgas rīcības rezultātā. Atriebība vairo netaisnību, bet sods nerada līdzsvaru.

Pagrimstošu reliģiju neizglītotie priesteri, neizprotot cēloņsakarību dabu un Karmas likumus, nespējot izskaidrot Gribas Brīvības un tās pielietojuma – Likteņa sakarības, ir radījuši pilnīgi patvaļīgu un melīgu Dieva soda piemēru. Tāda nav un nevar būt. Nevienas dabiskas struktūras darbības mehānismam nevar būt ciešanu radīšanas mērķa un rakstura.

Nevienas dzīvas būtnes izjustās ciešanas nevar atjaunot dabisko līdzsvaru tur, kur tas ir zudis kādas reālas vai iedomātas darbības dēļ. Pat, ja normas pārkāpums ir atnesis ciešanas upurim, tad pāridarītāja ciešanas nevar būt par gandarījumu. Gandarījums var būt tikai apziņa, ka tāda veida nodarījums nākotnē nebūs iespējams.

Bez tam, daudzas parādības Cilvēkam nav līdz galam saprotamas, tāpēc tas ir radījis absurdu nozieguma un soda līdzsvara jēdzienu, kurš ir saprotams viņam pašam, bet no Dabas viedokļa ir pilnīgs murgs. Daudzas lietas, kas Cilvēkam liekas normālas, no Dabas viedokļa ir šausmīgs noziegums, un otrādi. Tāpat pilnīgs absurds ir tas, ka divus atšķirīgus Cilvēkus par vienādu nodarījumu soda vienādi, kaut gan viņu atbildības mērs par to ir nesalīdzināms. Nekādas Cilvēka sodīšanas rezultātā radušās ciešanas nevar līdzsvarot normas pārkāpumu vai citas ciešanas, bez tam – tā saucamais nodarījuma un soda samērojums vairāk atspoguļo attiecīgās sabiedrības uzskatus vai iespējas, nekā patiesos parādību samērus. Ciešanas vairo ciešanas tad, ja tās turpina izjaukto līdzsvaru, kas ir soda būtības pamatā.

Pēriens, kā dabiska reakcija uz Cilvēka nepareizo rīcību, ir pamatots un piemērojams tad, ja tas nāk ar mērķi iemācīt pārkāpējam atbilstošu rīcību tur, kur viņš to nav apguvis zema attīstības līmeņa dēļ. Pēriens ir informācijas ievades paņēmiens tur, kur to prasa situācijas un tādas ievades nepieciešamības atbilstība. Tur, kur pārkāpums ir tīšs un mērķtiecīgi izdarīts, tur ir pamats domāt par pārkāpēja attīstības līmeņa un dzīves piedāvāto iespēju neatbilstību – nepamatotu brīvību vai piedāvāto iespēju pārmēru. Tur ir jārūpējas par stingru aparteīdu – pilnīgu izolētību apziņai atbilstošos dzīves apstākļos.

Ja mēs zinam to, ka pēriens ir pārspēcīga (apziņu formējoša) ierobežojoša ietekme, tad mēs saprotam to, ka “pērienam” var būt fiziska, psihiska un intelektuāla forma. Tad mēs saprotam arī to, ka “pēriens” pienāk katram kā cēloņu un seku sakarību ķēde visur, kur to jūtam karmas jeb likteņa (rakstura iezīmju un to radīto seku) veidā.

Interesanti,

- vai modernās psiholoģes šajā sakarā jau ir uzrakstījušas savu petīciju Dievam, vai tā un kā (caur kuru baznīcu vai satelītu – varbūt Romas pāvestu?) ir uz Dieva kanceleju nosūtīta, kā ir tur pieņemta un cik ilgā laikā Dievs viņām uz to atbildi un kādā veidā sniegs?

Un vēl ir interesanti

- vai man, kā stingri dievturīgam (tam, kurš turas pie Dieva) Cilvēkam ir jāņem vērā ar Dieva gribu nesaskaņoti norādījumi no to puses, kuri to nemaz netaisās darīt?

Es saprotu, ka tas ir fundamentālisms (pamatīgums – tas, kas stāv uz stingriem pamatiem), taču vai možās psiholoģes varētu parādīt jel ko Dabā, kas ir no Radītāja nācis (viņas pašas ieskaitot), bet nebūtu fundamentāls – Dabas likumos balstīts un no tiem izrietošs?

- Tad ko šajā gadījumā varētu nozīmēt fundamentālisma nosodījums?

- Vai tas būtu aicinājums pārkāpt Dabas Likumus?

- Kļūt par Likumpārkāpēju?

- Būt noziedzniekam tikai tāpēc vien, ka kādai dāmītei kāds “bzdings” ir ieskrējis galvā vai saniezējies vienā vietā?

- Tikai tāpēc, ka viņa darbojas Cilvēcei naidīgu patmīļu psiholoģiskā terorisma sistēmā?

Dāmītes nāk un iet. Pūlis šaudās šurp un turp, prāti viļņojas un šķobās. Apskurbums mainās ar paģirām.

Dievs, Likumi, Cilvēks, viņa bērni un Īstenība Ir, paliek un pastāv tikmēr, kamēr vien Kosmoss Elpo.

Bērni un Vecāki ir tāda Dabiski Hierarhiska Cilvēku apvienība (struktūra), kurā Bērni noteiktu iemeslu dēļ ieņem viņiem tobrīd nepieciešamu ierobežotu iespēju stāvokli, bet vecāku pienākums ir veikt šo mērķtiecīgo ierobežojumu uzturētāju funkciju. Bērns tādās attiecībās ir kā plaukstošs pumpurs, kurš atveras, pakāpeniski nometot biezākos apvalkus samērā ar savu iekšējo spēku pieaugumu un spējām tos pielietot atbilstoši Evolūcijas prasībām.

Pumpuram mostoties, pamazām attīstās un atbrīvojas viņa smalkākā daļa. Vecāku pienākums ir būt Dieva līdzstrādniekiem un palīdzēt šajā pasaulē ienākt tam Dieva Bērnam, kura ienākšana šajā pasaulē caur viņiem ir uzticēta šiem Vecākiem. Viņu pienākums ir sadarboties ar Radītāju tajā, ka ar viņu palīdzību atraisās šī Cilvēka labākā – smalkākā – Dievišķā daļa.

Uzliekot ierobežojumus rupjajam, Dzīvības spēki nes augšup smalkāko un labāko Cilvēka Dvēseles daļu. Pēriena pārspēcīgās ietekmes mērķtiecība ir vienpusēji ierobežojoša – uz apziņas attīstību izsmalcinātības virzienā fokusējoša, un viennozīmīgi pasargājoša.

Te būtu vietā atbildēt arī uz jautājumu par iespēju derīgumu.

Katrs Cilvēks nāk šajā pasaulē ar savu iepriekšējo dzīvju pieredzi un te turpina savu sen aizsākto attīstības ceļu. Katra dzīve ir iepriekšējās turpinājums. Tas, kas der zemniekam – neder karavīram, tas, kas vajadzīgs Skolotājam – nav vajadzīgs ģeologam. “Katram savu”. Vecāku pienākums ir saprast viņiem uzticētā Bērna iekšējo būtību, viņa ceļu un palīdzēt viņam nostāties uz tā – pasargāt no maldīšanās laika un spēku nelietderīgas izšķiešanas.

Cilvēkiem ir dažādas spējas, uzcītība, attīstības ritmi un apstākļi. Ir atšķirīgs ātrums ar kādu viņi iet savu attīstības Ceļu. Viens desmit dzīvēs pieveic to, ko cits noskrien vienā. Dažādos attīstības līmeņos esošiem ir atšķirīgas vajadzības un attiecīgi – arī nepieciešamie ierobežojumi. Kur vienam ierobežojums – tur citam iespēja. “Katram savu”. Vecāku pienākums ir saprast viņiem uzticētā Dārguma vērtību un izveidot tam atbilstošu ietvaru.

Cilvēces vēsturiskā un Kultūras attīstība ir kolektīvs process. Cilvēce sastāv no Individualitātēm, kuras veido tās Monādisko kopumu. Cilvēce pastāv tikai kā šis kopums. Atsevišķu Cilvēku bez Cilvēces nav. Tiklīdz beigtu pastāvēt – dezintegrētos Monādiskais kopums, tā tajā pašā brīdī beigtu pastāvēt arī Cilvēki. Lauka svārstības pastāv tik ilgi, kamēr eksistē lauks. Bez tā nav šī lauka svārstību un svārstību raksturlielumu punktu.

Individuāli apgūtā pieredze uzkrājas kolektīvajā apziņā kā jaunas iespējas visiem, kuri ir tām gatavi. Vienlaicīgi tas vienmēr ir kopīgā Cilvēces Evolūcijas virziena noteiktā Ceļa turpinājums. Mēs esam tik spējīgi un gudri, cik protam izmantot šajā Evolūcijas Ceļā uzkrāto pieredzi. Ja katrs Cilvēks vienmēr sāks ar Cilvēces rītausmā izpētīto iespēju pārbaudi, tad Cilvēce vēl arvien sēdēs alā un mēģinās savā ausī iebāzt kājas lielo īkšķi. Ir jāprot atšķirt katram Cilvēkam viņa konkrētajā dzīvē sniegtās Evolūcijas Ceļa iespējas no visām  tām, kādas pastāv ap viņu pašas par sevi kā matērijas vai psihes elementu un to mijiedarbību formas.

Pievēršoties viņam nevajadzīgajām, tiek tērēti spēki un laiks, bet patiesi unikālas iespējas palaistas garām neizmantotas.

Bez tam – pastāv arī viennozīmīgi bīstami un kaitīgi vilinājumi – kārdinājumi, pēc kuru nobaudīšanas – izpētes tiek slēgts attīstības ceļš šai dzīvei vai tā tiek zaudēta. Izpētot netiklībā un atkarībās vilinošās iespējas, tiek zaudētas attīstības potences, kvalitātes un nonāk atkarībās, kas bieži beidzas ar veselības un dzīvības zaudēšanu vai eksistenci “dārzeņa” līmenī. Turpat var nonākt iesaistoties sektās vai šarlatānu organizētās attīstības skolās. Apmeklējot “Līderisma akadēmijām”, “Aurosomām”, “Reikismiem”, “Cigunismiem” utt., u.t.jpr., līdzīgas vietas, var nonākt tumšo spēku varā un ietekmē. Tās ir visas iespējas slēdzošas vai apgrūtinošas pseidoiespējas – siers peļu slazdos vai patīkami smaržojoša inde tarakāniem.

Bērniem un jauniešiem, kuriem vēl nav un nevar būt pieredze šajā jomā, nav arī to zināšanu, kuras ļautu nopietni uztvert un novērtēt vecāku brīdinājumus attiecībā uz pseidoiespēju bīstamību. Arī viņiem raksturīgā dabiskā izziņas tieksme un optimistiski nelīdzsvarotā apziņa vienmēr viņus virzīs neizpētīto, vai vecāku aizliegto “iespēju” virzienā, kuras tiek ķērāju mērķtiecīgi veidotas, izmantojot tieši šo bērnu un jauniešu īpatnību.

Te katras Mātes un Tēva rokās jābūt kā bērnam derīgo iespēju klāstam, tā arī stingri un bezierunu ceļā ierobežojošam pērienam – “quantum satis” – līdz pietiekamībai. Atcerieties – ja nepērsiet Jūs – sitīs citi, citā veidā un vietā!

- Vai Jūs gribat, lai Jūsu bērns saņem svešinieku sitienus?

Jūsu ienaidnieki mēdz teikt – “pēriens ir vājuma pazīme un tā jūs zaudējat kontaktu ar bērnu”. Viņi melo. Pēriens ir dabiska reakcija un kā tāda ir saprotama jebkurai dabiskai būtnei. Katrs bērns, pērienu saņēmis, jūtas nepatīkami. Tāds ir pēriena mērķis – saistīt nepareizu rīcību ar nepatīkamu sajūtu. Tas ir ierobežojums, bet katrs normāls bērns caur to saprot arī to, ka viņa vecāki nav pret viņu vienaldzīgi un ir radikāli – ekstrēmi – fundamentāli ieinteresēti viņa liktenī, ka viņus patiesi saista asinssaites, un, ka vecāki viņa dēļ ir gatavi uz jebkuru darbību. Pēriens ir “starp” kā vienojošs akts – kā tas, kas Mīlestībā ir pieejams tikai savējiem un ir starp savējiem.

Svešos neper – tos atstumj un ļauj dzīvoties savā vaļā. Pēriens sāp vienmēr – tam ir jāsāp – šīs sāpes ir Mīlestības otra puse – tā bez kuras Mīlestība nav Mīlestība. “Dievs smagi piemeklē tos, kurus mīl”.

- Domājat, ka tā nav?!

Pajautājiet Dievam – viņš atbildēs!!!


***


Patiesībā savu bērnu Jūs zaudējat tad, kad starp jums nostājas trešais. Bērna audzināšanas  iespēja zūd tad, kad zūd vienprātība. Tad, kad Tēvs un Māte nav vienprātīgi, brūk bērna uzticības un paklausības pamati. Tad, kad starp vecākiem un bērniem iespraucas trešais ar savu “iespēju piedāvājumu” – vecāki zaudē savu vecāku varu. Visa šī audzinošo padomu došanas kampaņa ir veids, kā starp jums iespraucas svešinieki.

Tajā brīdī Vecāku un Bērnu hierarhisko attiecību vietā stājas “trešo personu” un bērnu piramidālās attiecības. Šīs trešās personas savā labā izmanto bērnu pieredzes trūkumu un tieksmi apgūt iespējas. Viņi tos izmanto tieši – kā savas piramīdas dalībniekus, vai kā nākošos patērētājus un materiālu piramīdas darbības nākotnes mērķiem. Piramīda (“trešās personas”) vecākiem atstāj bērnu fizioloģisko un ekonomisko aprūpi, bet viņu audzināšanu “savā garā” pārņem šīs “trešās personas”.

Jau antīkajā pasaulē bija pazīstams princips – “Bērniem jātiek audzinātiem pilnīgas brīvības un rosinoša atbalsta pilnā gaisotnē tādā vidē, kura pilnībā izslēdz jebkuru viņu apziņas kontaktu ar bērnam nevēlamām parādībām.” Te ir runa par stingri monokulturālu vidi, vecumam atbilstošu bērnu un pieaugušo vides nošķirtību, vecāku piemēru, bērniem uztveramu kultūras mantojuma ietekmi, vecāku un vecvecāku audzinošo funkciju dalīšanu un sabiedrisko vienprātību audzināšanas virzienā, prasībās, ierobežojumos un stimulos.

Te ir runa par vecāku pienākumiem un atbildību, par visas sabiedrības atbalstu vecākiem viņu darbā – par vienprātīgu attieksmi visā sabiedrībā pret bērniem – pret to, ko tiem drīkst darīt pieejamu un no kā tie ir kategoriski sargājami.

Te ir runa par tautas nākotnes aizsardzību un tās pasargāšanu no svešu parazītu uzkundzēšanās plāniem, par cīņu ar teroristiem – tiem, kuri cenšas aizvilināt bērnus no viņu vecākiem. Tie tautai viennozīmīgi atņem visu – zemi, darbu, drošību, mantojumu un Dzīvi – visus tās laukus un pilsētas – iznīcina pašu tautu pavisam vienkāršā veidā – aizvilinot savās “iespējās” viņas bērnus. Tāpēc antīkajā pasaulē par bērnu idejisku un psihisku samaitāšanu vienmēr tika piespriests nāves sods.

Tāpēc Sokrātam bija jāizdzer indes kauss. Sokrāts neievēroja Ideju un vecumu saderību un atbilstību. Ir grāmatas, kuras nedrīkst lasīt ātrāk kā 30, 35 vai 45 gadu vecumā, jo satur idejas, kuras pēc savas būtības jaunāka Cilvēka apziņa nevar adekvāti uztvert, bet viss, nepilnīgi vai nepareizi saprastais nes postu pašam un degradē ideju. Ir tādas lietas, kuras nedrīkst būt zināmas Vīriešiem vai Sievietēm. Ir tādi iespaidi, kuriem nekad nedrīkst būt pakļauti bērni, Sievietes, jaunieši vai veci Cilvēki vienkārši tāpēc, ka tie neglābjami izjauc viņu dvēseles līdzsvaru un izkropļo pasaules uztveri.

Samaitāšana katram ir viņa īpatnības sagraušana. “Katram savu” – viņam atbilstošo, tas bija antīkās pasaules un ir jebkuru citu sasniegumu pamatā, tāpat kā Vienprātības principa bezierunu ievērošana. Labāk maldīga vienprātība, nekā labu Ideju konkurence. Tik ilgi, kamēr Jūs to nesapratīsiet, Jūs būsiet svešu tautu kāju pamesls – pakalpiņi, karā kaujami lopi un svešu priekamāju trauku lupatas.


***


Pirmais solis audzināšanas ceļā ir paklausības panākšana. Paklausība ir savas vietas ieņemšana Hierarhijā un rīcība tajā, saskaņā ar šo vietu, tās prasībām un sniegtajām iespējām. Hierarhija un vieta tajā katram pareizā veidā paplašina no viņa būtības potencēm izrietošās – viņam atbilstošās un derīgās iespējas. Hierarhija(paklausība tajā) vairo Labo. Paklausība ir jāpanāk ar jebkuriem situācijai, vecumam un mērķiem atbilstošiem līdzekļiem.

Ja mēs zinam to, ka bērnam ir fiziskā, psihiskā un intelektuālā daba, atšķirīgi tās attīstības un dominantes posmi, tad saprotam, ka, tātad, ir arī miesīgā(darba spējas – trenētība), psihiskā(empātija) un intelektuālā(spēja mācīties) paklausība ar attiecīgajiem paklausības veidošanas un uzturēšanas līdzekļiem. Ar katru bērna dabu veidojošo elementu “jārunā viņa valodā”.

Uz fizisko ķermeni runā ar fizisko ietekmju līdzekļiem – apģērba formu un raksturu, žestiem, sāpēm, bada vai sāta sajūtu, siltumu un aukstumu – ar komforta un diskomforta miju. Uz psihisko dabu runā ar psihisko ietekmju komfortu vai diskomfortu, tāpat arī tas notiek intelektuālās dabas telpā un tās jūtības veidošanās laikā.

Katra elementa veidošanās posmā aktuāli ir šim posmam raksturīgie ietekmēšanas – paklausības radīšanas un uzturēšanas (disciplinēšanas) līdzekļi. Nedisciplinētā miesā nenotiks Cilvēciskas psihes veidošanās, bet nedisciplinēta, neaudzināta psihe nevarēs uzturēt intelektuālo darbību. Tāds – fiziski nedisciplinēts, vienmēr paliks savu fizioloģisko impulsu – tieksmju varā esošs runājošs gaļas gabals – cietsirdīgs un agresīvs staigājošs zarnu trakts.

Katrā disciplinēšanas posmā sākums vienmēr liekams ar normu sistēmas – ierobežojumu un attīstības virzienu ierādīšanu, tāpēc katrā ir arī savs pēriens. Tāpat kā ir pēriens miesai, tāpat dakteris Bērziņš nāk psihei ar ierobežojumiem uz to un tāpat arī intelektuālajā dabā katrs savu reizi saņem savu žagaru sauju – zemu (atzīmi) novērtējumu spējām un darbībai.

Tas, ar ko savās darbībās fiziskajā pasaulē Cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ir kauna sajūtas regulēti darbību ierobežojumi. Kauna sajūta ir paklausības darbības mehānisms. Arī dzīvniekiem ir kauns. Tikai tas viņiem parādās atšķirīgās situācijās un citu iemeslu dēļ. Cilvēki un dzīvnieki vienādi pakļauti visām dabiskajām vajadzībām un tieksmēm, bet Cilvēkam ir smalkāk izstrādāta kauna sajūtas darbības struktūra. Tieši tas – kam, par ko un kāpēc ir kauns, atšķir dzīvnieku no Cilvēka un vienu Cilvēku no otra. Kauna sajūtas robežas norāda uz Cilvēka attīstības līmeni. Dakteris Bērziņš norāda uz robežu, kuru pāriet ir kauns.

Dzīvniekam ir kauns nespēt veikt savas dabiskās funkcijas tām atbilstošos apstākļos. Cilvēkam ir kauns pakļauties dabisko funkciju diktātam, bet abiem kopā ir kauns pārkāpt no vecākiem aizgūto dzīves likumu robežu. Kauna sajūta ir solis pienākuma un atbildības sajūtas virzienā. Cilvēks un dzīvnieks ir brīvs tajā, kur viņiem nav kauns.

 Katrā – fiziskās, psihiskās un intelektuālās dzīves telpā kauns ir to priekšā, kuri ir šīs telpas veidotāji un uzturētāji. Kauns var būt pašam no sevis, no vecākiem, radiem, draugiem vai sabiedrības. Izprastas normas pazīme ir kauna sajūta par tās nepildīšanu. Kauns ir Dieva priekšā – Tā, kurš ir visuresošs un visa Radītājs. Tas ir nenomazgājams kauns.

Katram pēriens ir cits. Vienam tas ir žagars, citam atteikums izpildīt viņa vēlēšanos. Vienam tas ir noraidošs žests, citam brīdinošs vārds vai aizrādījums, bet citiem tikai skatiens, māmiņas nopūta vai neizpausts emocionāls uzviļņojums. Vienam pēriens ir tās nepatīkamās sajūtas, kuras rodas pašā, bet citam tās sajūtas, kādas viņa darbība rada citos – citu sāpju sajūta – empātijas radītas sāpes ir smags pēriens.

Empātija ir simpātijas pavadone. Tikai tur, kur ir sajūtu saskaņa un Saskaņa vispār – Harmonija – Mīlestība, tikai tur ir pēriens. Pēriens ir Mīlestības kreisā roka. Cik bieži ir tā, ka tas, kas ir glāsts vienam – ir pēriens citam, ja iekšējā Zināšana saka, ka tas ir nepelnīts. Tādos gadījumos iekšējā taisnīguma sajūta tādam bērnam saka, ka tik ilgi, kamēr netiks atjaunots taisnīgums – robežas eksistences nepieciešamība – pasaules satvars, tik ilgi nav iespējama normāla dzīve, un bez līdzsvara atjaunotāja – pēriena, neviens glāsts nav īsts glāsts. Tāpēc bieži vien nepērti bērni ir kašķīgi un nelīdzsvaroti, bet pērienu saņēmuši tie kļūst normāli un dzīvespriecīgi.

Ir atšķirīgi Cilvēciskās attīstības līmeņi – atšķirīga iepriekšējo iemiesojumu pieredze, kuru bērns saņem mantojumā. Vāji attīstīto Cilvēku intereses saistās ar rupjo formu un sajūtu pasauli – ar savām egoistiskajām tieksmēm un to apmierināšanas iespējām. Tāpēc viņu dzīvei jānorit rupjā vidē ar ierobežotu iespēju un kārdinājumu loku, kur tie saņem pietiekami jūtamus stimulus un pērienus. Arī bads un aukstums ir pēriens sliņķim.

Politiskās dzīves nejēdzības ir sabiedrisks pēriens savus pilsoniskos pienākumus nepildošiem latviešiem Latvijā, no kuras bēgot, tie neizbēgami saņem visāda cita veida pērienus – arī ekonomiskos, kurus viņi saņems aizvien biežāk un jūtamākus tāpēc, ka paši ir iezīmējuši savu vienīgo jūtīgo vietu – naudas maciņu un caur to nākošo komfortu. Katrs tiek pērts caur to, uz ko ir jūtīgs.

“Psihologi” var atrunāt vecākus no godīgi nopelnīta pēriena pasniegšanas saviem bērniem, bet tie paši psihologi nevar pierunāt bezdarba mazināšanos. Ja viņiem ir taisnība vienā lietā – “pērienam nav jābūt, tāpēc, ka tas ir pretdabisks pēc savas būtības”, tad tā tam būtu jābūt visur un nepareizai rīcībai tad nesekotu nepatīkamas sekas – politiskai debilitātei (noziedzībai un nodevībai – prostitūcijai) nesekotu ekonomisks sabrukums un bezdarbs.

Paklausība ir dabiskas bērnu un vecāku attiecības. Vecāki, atbilstoši bērna fiziskajām, psihiskajām, intelektuālajām un Garīgajām vajadzībām, paklausīgi pārveido savu dzīvi, tās ritmu un uzsvarus tā, lai nodrošinātu šīs vajadzības. Bērni, esot vecāku dzīves daļa un turpinājums, kopēšanas ceļā to paklausīgi pārņem.

To, ko dara vecāki, cenšas darīt bērni – tas ir viņiem interesants, patīkams un kalpo par viņu pilnvērtības apliecinājumu. To, ko vecāki nedara, bērns arī nedara – tas ir viņam svešs un svešā apzīmējums – “mēs tā nedaram”. Evolūcijas ātrums un sasniegumi ir mērāmi tikai un vienīgi ar Labestības Zīmēm Cilvēka Sirdī. Ar to Taisnīguma mērauklu, kuru viņš var noturēt rokās, mērot savu un citu Cilvēku rīcību, un to pielietot viņu labā.

Paklausība ir tur, kur ir Hierarhisko attiecību izpratne. Tur, kur Vecākos tās nav – tur nav viņu spējas nodrošināt paklausību bērnos un viņus audzināt – pasargājot no postošā, dot viņiem vajadzīgo. Arī vecāki saņem pērienu par nolaidību – savu pienākumu nepildīšanu. Viņiem pēriens nāk caur viņu bērnu slimībām un viņu dzīves grūtībām – caur to, ka viņiem ir jānoraugās savu bērnu ciešanās, vai to, kā viņu bērnus izmanto šīs “trešās personas”, kurām vecāki kādreiz atļāva ienākt savā attiecību vidē.

Katra māte un tēvs savas audzināšanas īstos rezultātus redz pēc tā, kā viņu bērni audzina savējos. Tikai pēc tās mīlestības, kādu viņi saņem no saviem mazbērniem, vecāki zina cik daudz to devuši saviem bērniem. Tikai pēc tā, kā apkārtējie atsaucas par mazbērniem, vecāki zina kā viņi saviem bērniem iemācījuši Cilvēkmīlestību – Tuvību Dievam, un tikai pēc tā, kā viņu mazbērni izturas pret citiem – viņu vectētiņi un vecmāmiņas zina – kā viņi paši pret tiem izturas.

Tāpēc vērtējumu savām teorijām “psiholoģes” saņems caur savu mazbērnu dzīvi – caur to, ar ko tie būs laimīgi, un to, ar ko būs nelaimīgi. Tur, kur vecākiem ir vāja hierarhisko attiecību izjūta, viņi veido disharmoniskus pārus, ļaujas postošām ietekmēm, laiž pasaulē savu attiecību samezglojumos harmoniju zaudējušus bērnus un nav spējīgi viņus audzināt.

Tādu vecāku bērni tāpat nejūt Hierarhijas saiti – neturas pie saviem Vecākiem, nav paklausīgi un noklīst svešu vilinājumu neceļos. Tur, kur nav Hierarhiska satura – Kopības, Vienprātības, Pienākuma un Atbildības – Kopīgas Brīvības – tur vienmēr ir pēriens tādā veidā un mērā, kādā tas māca Taisnīgumu un Atbildību.

Bērniem viss vajadzīgais nāk caur Vecākiem. Vecāku rokās ir tikai tie līdzekļi un rīki, kuri, pareizi pielietoti, nāk par labu viņu bērnam un otrādi – viss, kas ir viņu rokās Radītāja ielikts, ir pareizi un pienācīgi jālieto tā, lai tas nāktu par labu viņu bērniem. Paklausīgo var audzināt. Audzināto var vadīt. Par vadīto var uzņemties atbildību.

Paklausība un Atbildība ir vienas ķēdes posmi. Bez vienas nav arī otras. Bērnu paklausība nes vecāku atbildību, kuru var prasīt no vecākiem tikai par tik, cik tā izriet no viņu audzināšanas iespējām un netraucētas norises. Tāpat, tikai tas bērns, kurš ir paklausīgs, var nonākt pie atbildības sajūtas un būt atbildīgs par savu rīcību. Atbildības sajūta nav baiļu, bet Taisnīguma izpratnes radīta. Bailes nāk no slinka un bezatbildīga kalpa apziņas.

Tie, kuri apkaro Vienprātību, Taisnīgumu un Atbildību, sāk ar paklausības izskaušanu. Viņi, paši būdami bezatbildīgi, savu bezatbildību potē citiem, līdz izveido kolektīvas bezatbildības – “politisko atbildību”, kurā katrs “demokrātiski realizē savas tiesības” atkratīties no pienākumiem un atbildības. “Savā vaļā laidēji” balstās uz savu pienākumu nepildīšanas tieksmes radītu subjektīvu viedokli par pēriena kaitīgumu.

Šis viedoklis un tieksme tieši izriet no Liberālās ideoloģijas uzturētā Dabiskās Kārtības normu sistēmas pārkāpuma un agresīva nolieguma. Maltusiānisms satur pasākumu kompleksu, kurš atceļ visus dzīves uzturēšanas principus, virza uz, pasniedz iespējas un iemāca postošus uzvedības un savstarpējo attiecību modeļus. Tā ir daļa no “Trešo personu” izvērstās teroristiskās darbības pret Cilvēci – viņu “demogrāfiskās bremzēšanas”, bet pēc būtības – visa Cilvēciskā iznīcināšanas “Zelta miljarda” projektā.

Šie “liberāļi” nav liberāli pret visiem. Viņi ļoti aktīvi apkaro tautu kultūras bāzi un kontekstu. Izvēršot “karu pret terorismu”, šie labi mācītie kundziņi un kundzītes no labi apmaksāto amatu kabinetiem un tribīnēm izvērš vai pamato teroru, par kura upuriem kļūst visi tie, kuri nav iekļuvuši viņu “zelta miljarda” augstāko rangu tabulās un sarakstos.

Un vēl - ja kādu nedrīkst pērt, tad ne jau tādēļ, ka tieši viņš ir īpašs, bet tāpēc, ka pērt nedrīkst nevienu. Tas nozīmē, ka to nedrīkst darīt arī ar pieaugušajiem un tad ir jāatceļ visi ierobežojumi jebkurā jomā un sodi par to pārkāpšanu. Tad ir jāļauj katram netraucēti darīt visu, kas tam ienāk prātā. Tad ir jāatver cietumi, jālikvidē tiesas, kārtības sardze un armija. Ģenerāļiem un tiesnešiem jāizsniedz lāpstas un slotas.

Jāatceļ vēlēšanas – parlamenti un valdības tad vairs nav vajadzīgas. Bet, ja gribat vēl aizvien saukt tautu pie vēlēšanu urnām, ievēlēties Saeimās un deputātos, būt tiesneši, likt cietumos, bet, armijā dienot, “likumīgi slepkavot ienaidnieku”, tad beidziet muldēt par pēriena kaitīgumu. Vispirms jau šis pēriens ir vajadzīgs tieši jums – muldoņām.

Bez pēriena – nopēluma nav arī apbalvojuma. Bez bardzības nav glāsta mīļuma, bet kāda izslēgšana no kopīgā Universālā Likuma tieši izriet no “izredzēto tautu” un “personu” pārākuma stāvokļa ideoloģijas, ir tās izpausme un tādu “pārcilvēku” audzināšanas metode. Bez brīdinoša uzsauciena un daktera Bērziņa klātbūtnes nav mīlestības pilnu rūpju. Tur ir tikai vēsa, atsvešināta aprūpe. Tur aug bezjūtīgs, egoistisks un augstprātīgs terorists.

Dakteris Bērziņš nāk tur, kur pasaule un līdzcilvēki tiek sargāti no tādu izvērstā terorisma briesmām, tur, kur ir rūpes par Cilvēku un viņa bērniem. Te kādam var likties, ka tas ir raksts par pērienu, bet es zinu, ka tas viss ir par Mīlestību.



                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa